Atslēgvārdi:

Grozīt, lai pagrozītos 5

Valsts prezidents ir uzsācis spēli, kura viņam agri vai vēlu liks pozicionēties. Viņš ir pieteicies spēlēt "lielo zēnu" līgā.

Iesaki citiem:

Nesenā tautas nobalsošana, līdzīgi citām politiskām kolīzijām mūsu valstī, ir pavērusi durvis tautas daiļradei dažādu apzīmējumu došanā. Jau diezgan ierasti, ir minēta "garīgā atdzimšana" un "tautas atmošanās". Citi, mazliet skeptiskākās toņkārtās, ir runājuši par "konfrontāciju" un "atmosfēras sabiezināšanos". Dodot savu pienesumu šai epitetu plejādei, man drīzāk gribētos runāt par zināmu politiskās dzīves banalizāciju. Patiesi, oficiālās politikas teātris šodien piedāvā skatītājam visai pliekanu ainu, kurā noguruši aktieri garlaiko nogurušus skatītājus. Laikam jau spiedīgā laika dēļ liela daļa politisko spēlētāju ir zaudējuši spēju domāt pat divus gājienus uz priekšu. Turklāt katru nākamo gājienu ir kļuvis pārāk viegli uzminēt. Ja agrāk dažs vēl domāja, kā savas partejiskās intereses paslēpt aiz kopīgā labuma maskas, tad tagad visi ir kļuvuši tik "caurspīdīgi", ka savu vēlmi pēc labas dzīves siltos krēslos vispār vairs necenšas argumentēt. Tādas norises, kā Jāņa Birka gāšanas mēģinājums Rīgas Domē, Viļņa Edvīna Breša mutatis mutandis epopeja vai brutālā gāzes elektrostacijas projekta bīdīšana, protams, pārsteidz. Taču vispirms tajās pārsteidz ne tik daudz politiķu ierastā korumpētība un savtīgums, bet gan totāls izdomas trūkums, paviršība un īsredzība, ar kādiem šīs ieceres tiek realizētas.

Nesenā tautas nobalsošana parādīja, ka šī banalizācijas kaite ir skārusi gan pozīciju, gan opozīciju. Koalīcijai ļoti gribējās izgāzt referendumu par Satversmes grozījumiem — labi, lai tā būtu. Taču diez vai gudrākais šādā situācijā bija maskēt savu vēlmi palikt siltos krēslos ar apokaliptiskām runām par "krievu nākšanu". Dažu politisku analfabētu tas gan varēja "paņemt uz izbīli", taču daudzus šīs patētiskās runas aizbiedēja no koalīcijas partijām uz visiem laikiem. Izmantot etniskās attiecības savu neveiksmju slēpšanai ir vienkārši ļoti slikts stils, un vairums vēlētāju to labi saprot.

Īpašas izmaiņas ir skārušas koalīcijas flagmani Tautas partiju. Vēl pirms dažiem gadiem TP spēja "piešūt bārdu" vēlētājiem un opozīcijai tik eleganti un smalki, ka, lai gan visi zināja, ap ko patiesībā grozās lieta, piesieties nekur īsti nevarēja. Šodien turpretī viņi ir uzticējuši visu sabiedrisko attiecību darbu vienam vienīgam provokatoram, kura logoreja Neatkarīgās slejās patiesi atgādina vecas stipendijas atstrādāšanu. KNAB, SAB un prokuratūras pulgošana varbūt var nest TP kādas īstermiņa dividendes. Taču diez vai tā ir īpaši piemērota partijai, kuras buržuāziskais elektorāts kopumā tic likuma varai. TP uzvarām vainagotajai pagātnei godu nedara arī tās nespēja formulēt kaut cik jēdzīgu viedokli par Satversmes grozījumiem, kurš neaprobežotos vienīgi ar arodbiedrību priekšlikuma gānīšanu. Bažas raisa arī TP līderu redzami augošā nespēja "atbildēt par bazāru". Ja esat pret grozījumiem, tad tā arī pasakiet, un neļaujiet savam priekšsēdim mīklaini izrunāties par "nobriedušajiem" grozījumiem. Pretējā gadījumā nākotnē būs jāliekuļo vēl vairāk un neglītāk — un viss liecina, ka tieši tā tas arī būs.

Tiesa, arī opozīcijai neveicas daudz labāk. Pirmkārt, tā arī pēc referenduma joprojām ir sašķelta bez kādām izredzēm iegūt vienotību. Tas padara opozīciju neefektīvu un viegli manipulējamu — īpaši ņemot vērā dažu partiju jūtamo vēlmi nonākt koalīcijā. Pie izdevības trīs no četrām opozīcijas partijām teciņus vien aizskrietu darboties valdībā "Godmanis +", novēlot saviem bijušajiem nelaimes biedriem priecīgu palikšanu. Otrkārt, kaismīgās runas par "līdzdalību", kuru valdošā koalīcija liedzot sabiedrībai, vismaz pa daļai izklausās diezgan liekulīgi. Varētu padomāt, ka vienīgā iespējamā līdzdalības forma ir Saeimas vēlēšanas; taču citas iespējas pilsoniskai līdzdalībai līdz šim nez kādēļ nav īpaši nodarbinājušas opozīcijas partijas. Tādēļ arī saucieni pēc "līdzdalības" visbiežāk atbalsojas kā "ievēliet mūs (taisnīgos, godīgos) viņu (korumpēto, nekrietno) vietā", un ir grūti pārmest pozīcijai, ka tā šo atbalsi izmanto. Pārfrāzējot Maksi Vēberu (Max Weber): līdzdalības veicināšana nav nekāds fiakrs, kurā var iekāpt un izkāpt, kad vien ienāk prātā. Ja kādu no partijām tā patiešām interesē, pie līdzdalības ir jāstrādā sistemātiski.


Taurētājs nomodā

Zināmu intrigu visā šajā pelēcībā nesen ieviesa Valsts prezidents Valdis Zatlers, negaidīti aktīvi iesaistīdamies tautas nobalsošanas rezultātu interpretēšanā un uzstādams uz Satversmes grozīšanu parlamentārā ceļā. Pašlaik ir grūti pateikt, vai prezidents redz no paša radītās situācijas arī kādu izeju, kura viņam neliktu zaudēt seju un nestu kādas politiskas dividendes. Tāpat nav īsti skaidrs, kādēļ viņš, vienlaikus gribēdams reaģēt uz plašo neapmierinātību, tomēr nespēj sadūšoties uz Saeimas atlaišanas rosināšanu. Vismaz publiski pieejamā informācija liek šādai izvairībai izskatīties aizvien neveiklāk. Pirmkārt, šāda soļa iespējamās izmaksas prezidentam pēdējā gada gaitā ir jūtami kritušās — gan tādēļ, ka iniciatīva visdrīzāk būtu sekmīga, gan tādēļ, ka pēc sešsimt tūkstošu līdzdalības referendumā koalīcijas argumenti par "ekstrēmistu saujiņu" vairs neiztur nekādu kritiku. Otrkārt, šāds izlēmīgs solis, visticamāk, pasargātu no tālākiem grozīšanas mēģinājumiem un Dievs vien zina vēl kādiem "uzlabojumiem" LR Satversmi, kura patiešām nav vainīga oligarhiskās koalīcijas cūcībās.

Lai nu kā, prezidents pēc savas iniciatīvas ir uzsācis spēli, kura viņam agri vai vēlu liks pozicionēties. Zatlers ir pieteicies spēlēt "lielo zēnu" līgā — par to liecina fakts, ka pašlaik viņa rīcība nav īsti pa prātam nedz pozīcijai, nedz opozīcijai. Pirmajai noteikti nepatika ārkārtas sēdes rīkošana un stingrā vēlme paturēt Satversmes grozījumus turpmākajā dienaskārtībā; otrajai —fakts, ka, neskatoties uz Konstitucionālo tiesību komisijas resursu Zatlera rīcībā, viņš tomēr neriskēja nedz pats iesniegt grozījumu projektu, nedz arī daudzmaz skaidri piedraudēt Saeimai ar atlaišanu prasību ignorēšanas gadījumā.

Šī situācija patiešām rada zināmu intrigu nākamajam politikas pusgadam, kurš citādi būtu visai pelēks. Nav grūti prognozēt nedz to, kāda tipa personu koalīcija mēģinās iedabūt KNAB vadītāja amatā, nedz arī to, kāda būs politiķu turpmākā reakcija uz stipendiātu epopejas virzību. Turpretī Zatlera konstitucionālās iniciatīvas gadījumā rezultāts nav tik skaidrs. No vienas puses, prezidents noteikti negrib atlaist 9. Saeimu. Taču diez vai viņš samierināsies ar savas personas atklātu ignorēšanu. Protams, Zatlers visdrīzāk varētu samierināties ar jebkuriem koalīcijas izveidotiem formāliem grozījumiem, šādi paēdinot vilku un ļaujot dzīvot kazai. Taču nelaime tā, ka Satversmi pie pašreizējā mandātu sadalījuma koalīcija nevar grozīt viena pati, un opozīcijas iesaistīšana pašreizējās polarizācijas apstākļos būs visai grūta. Protams, koalīcija var visu vilkt garumā, bezgalīgi pļāpāt par kvorumiem, termiņiem un pēkšņi jaunatklāto "citu demokrātisko valstu pieredzi". Var iecelt arī par šīs apakškomisijas vadītāju Juri Dobeli un padarīt visu par balagānu un farsu uz nodokļu maksātāju rēķina. Var skaļi pulgot opozīciju, ja tie negrib balsot par kādiem bezjēdzīgiem koalīcijas piedāvātiem grozījumiem. Var arī mēģināt sarunāt kādu no t.s. kreisajiem pa kluso nobalsot par tiem — Blaumaņa "adatine, lakatine" labākajās tradīcijās. Taču, ja es pareizi saprotu Zatlera dusmīgo toni pēdējās divās runās Saeimā, viņam nevajadzētu būt mierā ar šādiem scenārijiem. Un būtu labi, ja viņš to neaizmirstu. Galu galā, tas, kā šī problēma tiks risināta, arī lielā mērā ļaus noskaidrot seno jautājumu par tās "nabassaites" stiprumu, kas Zatleru vieno ar valdošo koalīciju.


Spēlēsim dakteros

Visu šo situāciju ir iespējams atainot formālā modelī — ne tādēļ, lai atrastu vienīgo pareizo risinājumu, bet gan tādēļ, lai padarītu saprotamākus pieņēmumus un ar tiem iespējamos tālākās attīstības scenārijus.

Kā galvenie spēlētāji šajā spēlē ir prezidents (P) un koalīcija (K) (atmetot pamatotās šaubas par to, vai prezidents patiešām pats pieņem lēmumus, un, vai koalīcija var tikt uzskatīta par vienotu spēlētāju). Katram no šiem spēlētājiem ir atšķirīga attieksme pret iespējamiem spēles iznākumiem, no kuriem vieni tiem patīk labāk, citi — sliktāk (t.s. preferences). Kā iespējamos iznākumus mēs varam iedomāties šādus:


  1. Prezidents ierosina 9. Saeimas atlaišanu.

  2. Satversme tiek grozīta, panākot reālas izmaiņas, kuras dod tautai iespēju efektīvi ierosināt Saeimas atlaišanu.

  3. Satversme tiek grozīta, panākot butaforiskas izmaiņas, kuras gan ļauj runāt par prezidenta iniciatīvas respektēšanu, taču faktiski nedod tautai iespēju efektīvi ierosināt Saeimas atlaišanu, vai dara to ļoti restriktīvā formā (ar Godmaņa nosacījumiem, ar Ulmaņa - Borovkova priekšlikumu u.tml.).

  4. Status quo —viss paliek pa vecam, Satversme netiek grozīta, arī prezidents neuzstāj uz tālākām darbībām Satversmes grozīšanai.

  5. Status quo mīnus — viss paliek pa vecam, taču gan P, gan K savstarpēja konflikta rezultātā zaudē būtisku daļu reputācijas (K, jo izrāda necieņu pret P demokrātisko iniciatīvu; P, jo parāda savu atkarību un nespēju ietekmēt K).



Varētu pieņemt, ka P preferenču izkārtojums ir sekojošs:

P: 2 > 3 > 4 > 1 > 5

Proti, P vislabāk vēlētos, lai tiek pieņemti efektīvi grozījumi (2) (vai citādi viņš par tiem tā uzstātos?), taču mīļā miera labad viņš būtu gatavs samierināties arī ar butaforiskiem grozījumiem (3). Tas būtu labāk, nekā "izlikties par beigtu" un tēlot, ka nekas nav bijis (4). Taču visvairāk prezidentam nepatiktu pilnībā zaudēt seju un publiski atzīt sevi par koalīcijas marioneti (5). Tādēļ viņš būtu gatavs riskēt un pats rosināt 9. Saeimas atlaišanu (1).

Savukārt K preferences varētu būt sekojošas:

K: 4 > 5 > 3 > 2 > 1

Proti, K vislabāk patiktu, ka viss paliek pa vecam un var rullēt tik uz priekšu (4). Ja tas nav iespējams, nāktos iet uz konfliktu ar prezidentu un zaudēt daļu savas reputācijas, no kuras tāpat nekas daudz nav palicis pāri (5). Sliktākā gadījumā būtu iespējams parakstīties arī uz kādiem butaforiskiem grozījumiem "vīrieša un sievietes savienības" garā — kaut arī tie faktiski neko nemainītu, tomēr nozīmētu atzīt, ka "karaļvalstī kaut kas nav kārtībā" (3). Ļoti nevēlama būtu tādu grozījumu pieņemšana, kura ļautu tautai efektīvi rosināt Saeimas atlaišanu (2). Taču pats sliktākais rezultāts būtu, ja P rosinātu 9. Saeimas atlaišanu, jo šai iniciatīvai ir lielas izredzes uz izdošanos — tad K būtu jāiet mājās.

Izejot no šā preferenču izkārtojuma, ir iespējams modelēt spēli starp P un K Satversmes grozījumu sakarā.



Izejas situācija šajā spēlē ir pašreizējā: K simulē aktivitāti, taču patiesībā neko grozīt negrasās. Pirmo gājienu izdara P: viņš vai nu piedraud K ar Saeimas atlaišanu, vai nedara to. Pašu vienkāršāko scenāriju tālākajā spēles gaitā iemieso grafika apakšējā slīpne A-B2-C3. Proti, K izliekas, ka strādā pie grozījumiem, P izliekas, ka ir apmierināts, faktiski nekas nemainās, rezultāts ir "4", t.i., status quo. K ir ļoti apmierināta, jo tā ir viņas pirmā izvēle. Taču P varētu gribēt panākt sev ko labāku, jo viņam "4" ir tikai trešā izvēle. Tādēļ viņš tomēr varētu skaidri un atklāti piedraudēt K, ka tad, ja Satversme netiks grozīta zināmā laika periodā, viņš rosinās atlaišanu.

Pēc šiem draudiem sākas spēles interesantākā daļa. K šajā situācijā ir divas iespējas: respektēt P draudus un paklausīt (A-B1-C1), vai ignorēt tos cerībā, ka P faktiski tos neizpildīs (A-B1-C2). Tas, kuru no scenārijiem K izvēlēsies, ir atkarīgs no tā, kā K vērtē sava P situāciju: cik lielas, pēc K domām, ir P izmaksas Saeimas atlaišanas rosināšanas gadījumā. Ja K ir pārliecināta, ka P tās ir pārāk augstas, lai viņš patiešām pildītu savus draudus (A-B1-C2-D4) ("slēptās atkarības" jautājums), tad tā mierīgi var sekot savai otrajai preferencei "5" un ignorēt P draudus, kaut arī tas nāks par sliktu abu prestižam. Taču K tā rīkoties būtu visai neapdomīgi, ja pastāv risks, ka P tomēr sadūšosies un ierosinās atlaišanu (A-B1-C2-D3), jo tādā gadījumā K nonāk pie visnevēlamākā rezultāta "1". Ja šāda varbūtība K vērtējumā ir kaut cik ievērojama, ir vērts respektēt P draudus un censties sasniegt vismaz savu trešo preferenci "3", proti, butaforiskus grozījumus. Tas savā ziņā būtu optimāls risinājums abām pusēm. P būtu apmierināts, jo tā viņam ir otrā preference. K arīdzan būtu ar to mierā — kaut arī mazāk, jo viņai tā ir tikai trešā. Tomēr arī tas ir labāk, nekā riskēt un nonākt pie visnevēlamākā rezultāta "1".

Šī spēle nav pilnīga, jo, kaut arī tā paredz iespēju nonākt pie reāli funkcionējošiem grozījumiem "2" (A-B1-C1-D1), nav skaidrs, kā P to varētu panākt. Pat tad, ja izskanēs draudi un aicinājumi grozīt Satversmi un K tos respektēs, P nāksies samierināties ar jebko, kas viņam tiks celts priekšā. Pat tad, ja P patiešām vēlas, lai tautai būtu reālas iespējas atlaist parlamentu, viņš to, visdrīzāk, nekad nesagaidīs, jo izdevība pašam iesniegt grozījumu projektu tika palaista garām. Tiesa, grozījumus var neizsludināt un likt pārstrādāt, taču tas nenozīmē neko jaunu, bet gan vēl vienu iepriekš ilustrētās spēles apli. Visbeidzot daži secinājumi:


  • Kāds pārmetīs, ka šī spēle ir pilnībā aplama, jo P nekad nedraudēs K ar atlaišanu un vēl jo mazāk, šo atlaišanu rosinās. Pieņemsim, ka tā. Taču tas, ka viņš to nekad nedarīs, apliecina nevis modeļa aplamību, bet gan to, ka P nerīkojas saskaņā ar paša deklarētajām preferencēm un vērtībām. Ja racionālam spēlētājam P vietā patiešām rūpētu Satversmes grozīšana un savas politiskās neatkarības apliecināšana iepretim Saeimai, viņam būtu jārīkojas saskaņā ar šo modeli. Ja tas nenotiek, tad tas gluži vienkārši apliecina, ka P deklarētās preferences neatbilst reālajām.

  • Ja P nepiedraud K ar atlaišanu Satversmes grozījumu sakarā, viņš visdrīzāk seko K, nevis pats savām deklarētajām preferencēm. Tieši K vislabprātāk redzētu iznākumu "4", proti, palikšanu pie status quo.

  • Daudz kas ir atkarīgs no tā, kā K novērtē P "izmaksas" Saeimas atlaišanas gadījumā, un, līdz ar to varbūtību, ka šis solis var tikt sperts. Varbūtība, ka P neizdodas atlaist Saeimu negatīva referenduma rezultātā un tādēļ pašam nākas atstāt amatu, ir niecīga — īpaši tādēļ, ka Satversmes 48. pants neparedz kvorumu. Taču ir iespējamas arī citas izmaksas: ja P "darba līgumā" ar K ir iekļauta apņemšanās nekad un nekādos apstākļos nerosināt Saeimas atlaišanu, tad tas droši vien paredz arī soda sankcijas. Kādas tieši, to varam vienīgi minēt.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (5) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Riebiigaa 24.08.2008 20:45
Labs raksts un analīze, bet tomēr joprojām tendenciozs, kaut vai saucot koalīciju par cūkām. No profesionāla politologa gaidīju tomēr ko vairaak.

Bet manī pārdomas rosina cita lieta - visur tiek minēta saeimas atlaišana kā risinājums visām problēmām, bet vai tas tiešām tā ir? Jo vietā jau nav kam nākt.... JAunveidotās dazzas partijās jau ir tie paši vecie politikji tikai ar jauniem saukljiem, reāli vai vispār kas mainīsies???? Diemžēl jāatzīst, ka politiķi pie mums skaitās tie sliktie, it sevišķi, ja viņi ir koalīcijā.... Vai te nebūtu jārunā par stagnāciju Latvijas politiskajā dzīvē??? It īpaši, kā autors šiet norāda, ka politiskie gājieni jau kļūst pārāk caurspīdīgi un bez liekas piepūles atminami????

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

tādi esam 19.08.2008 12:59
Laba analīze, paldies. Tomēr žēl, ka raksts ir ievietots šajā portālā,kam neliela auditorija.

Žēl, ka nav sniegta atbilde uz jautājumu, KAS OPOZĪCIJAI BŪTU JĀDARA - nolikt mandātus, nenākt uz sēdēm, par katru likumu prasīt prezidentam otreizēju caurlūkošanu, referendumu, t.i.traucēt Saeimas darbu, lai P. varētu teit, ka tā vairs nav lemtspējīga.

Aurors aizmirst, ka opzīcija nevar būt vienota nacionālā sastāva dēļ.

Tagad par apakškomisijas vadītāju ielkta opozīcijas pārstāve. Vai tas ir ar pozīcijas nolūku? Vai tāpēc, ka nolemts uzgāzt vainu opozīcijai par vienošanās nepanākšanu Satversmes grozījumu sakarā?

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Axel Reetz 17.08.2008 09:08
Labs raksts, it iipashi taadeelj, ka formuleets ar asu humoru, kas LV biezhi pietruukst. Zheel tikai, ka komenteetaaji sleepjas, ka tikpat biezhi, zem nikiem. Naakoshais jautaajums tagad, kaapeec tieshi LV izdevaas veeleetaajiem taadu parlamentu ieveeleet. Liidzdaliiba arii nav fiakrs. Pulceeties doma laukumaa skandeejot "atlaist Saeimu" vien nepietiks.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


Tas, kurš Gatis 15.08.2008 17:38
Lai gan no pirmā acu uzmetiena izskatījās sarežģīti, informācija tika pasniegta ļoti vienkārši un efektīvi. :) Viens grafs aizstāja simtiem vārdu.
Un tāpēc visu cieņu autoram par pētījumu un efektīvu iespējamību atspoguļojumu!

Vienlaicīgi esmu saniknots uz koalīciju un no visas sirds vēlos, lai viņu vietā nāk cilvēki ar cienījamu reputāciju, no partijām, kuras ir neatkarīgas no uzņēmēju finansējuma. Esmu apbēdināts, ka visa tautas nākotne un labklājība ir atkarīga no viena prezidenta par kura neatkarību no koalīcijas partijas vēl joprojām ir jāšaubās.

Ļoti gribu redzēt pārmaiņas jau nākamajās vēlēšanās!

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

aita 13.08.2008 14:37
liels paldies par rakstu. prieks redzēt game theory praksē!

Saistītie raksti
Labrit latvija

Labrīt, Latvija! 10 Autors:Līga Stafecka

Citi autora darbi
12727110013 5c69a8acc9 z

Daudzveidīgās un mainīgās Latvijas identitātes 13 Autors:Ivars Ījabs, Toms Rostoks et al

Vraks

Vai nesodītais nav blēdis? 8 Autors:Ivars Ījabs, Skaidrīte Lasmane

5785939392 53fd8b0e0a

Miers un Bērziņš 1 Autors:Ivars Ījabs

Puks

Bet rūgtumiņš palika 2 Autors:Ivars Ījabs