Foto: G. Dieziņš
Jeb kas sagaida Latvijas izglītības sistēmu nākošajos četros gados, spriežot pēc partiju priekšvēlēšanu programmām.
Protams, partiju priekšvēlēšanu programmu nozīmi nevajag pārvērtēt – dažās teksta lappusēs nav iespējams paredzēt visu četros gados darāmo, piedevām rēķinoties ar dažādām iespējamām koalīcijas partneru kombinācijām, mainīgām situācijām un problēmu apjomu. Un tomēr, apzinoties, ka īsajā programmā katra konkurējošā partija cenšas identificēt sevi vēlētājiem, savukārt, pilnajā – radīt pārliecību par savu nodomu izpildāmību, grūti iedomāties, ka tiktu slēptas kādas idejas, ja tādas ir, par to, ko darīt savādāk, labāk, efektīvāk nekā līdz šim. Respektīvi, mēs varam sagaidīt šajās pāris lappusēs būtiskākos vērtējumus par sabiedrības attīstības stadiju, vīziju par tās nākotni un ieteikumus praktiskai politikai, kā to sasniegt. Savukārt, pilnās programmas sniedz izvērstu stratēģiju un ideoloģisko pamatojumu, vismaz teorētiski.
Izglītība – visām partijām “izšķiroši svarīga”
Valsts attīstības vīzijas un mērķu daļa šķiet daudzsološa. Neiedziļinoties ģeopolitisko simpātiju atšķirībās, visi saskata Latviju nākotnē kā ekonomiski attīstītu, postindustriālu, labklājīgu un sociāli atbildīgu, patiesi demokrātisku sabiedrību ar videi draudzīgu saimniecību. Vēl jo vairāk, šķiet, gandrīz visas partijas akcentē izglītības sistēmas izšķirošo nozīmi šādas sabiedrības sasniegšanā. Latvijas ceļš (LC) apzinās, ka “…tikai izglītoti un straujām tehnoloģiskām pārmaiņām piemēroties spējīgi cilvēki ir augošas labklājības garants”. Tēvzemei un Brīvībai/LNNK (TB/LNNK) uzskata izglītības attīstību par valsts un tautas stratēģiski pašu nozīmīgāko uzdevumu, Zaļo un Zemnieku Savienībai piemīt pārliecība, ka izglītība ir svarīgākais priekšnoteikums Latvijas valsts sekmīgai attīstībai, savukārt, Jaunais Laiks rezumē, ka Latvijas galvenā bagātība ir sabiedrības intelektuālais kapitāls, kas ir atkarīgs no indivīdu izglītības. Kā tad esošā izglītības sistēma kalpo šiem mērķiem? Šķiet, ne visai labi, lai gan šajā jautājumā iezīmējas acīmredzama robežšķirtne starp tā sauktajām varas partijām, kuru nominētie ministri ir vadījuši izglītības nozari pēdējā desmitgadē, un tām partijām, kurām šādas iespējas nav bijis. Pirmajām ir jūtama kompetence par reformu norisi un vismaz to turpinājuma konsekvence, kam mēs varam piekrist vai nepiekrist. Bijušo opozīcijas un jaunveidoto politisko spēku attieksme pārsvarā ir izteikti kritiska, no mērenas “izpildījuma kvalitātes” apšaubīšanas līdz visai radikālam līdzšinējo reformu noliegumam. Kritikas ziņā nepārspēta ir Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija (LSDSP) – izglītības sistēmas problēmu un trūkumu uzskaitījums pārspēj visu līdz šim lasīto, diemžēl ieteiktie risinājumi un politikas pamatprincipi vai nu apraksta jau pastāvošo vai bijušo, vai arī nav praktiski (finansiāli ) realizējami.
Izglītību – atbilstoši darba tirgus vajadzībām!
Konceptuāli vienojošais vadmotīvs vairumā programmu nākošajiem četriem gadiem ir izglītības kalpošana darba tirgus vajadzībām. Šķiet, tas ir kļuvis par visu partiju kopēju izglītības misijas izpratnes rādītāju un to varētu likt kopēja vēlēšanu lozunga vietā. Kaut arī programmās ir atvēlēta sava vieta zinātnei, kultūrai, tomēr – vairāk kā pašpietiekamām parādībām, iespējams, inerces dēļ, nevis mērķtiecīgas nepieciešamības vārdā, turpretī izglītības sistēmas saikne ar nodarbinātību ir tieša un vairākkārtīgi uzsvērta. Tas raksturo praktiski visas valdošās un galvenās opozīcijas partijas. Šķiet, mūs sagaida reformas akcentu pārbīde uz profesionālo izglītību, arodizglītību un visa veida pieaugušo tālākizglītību. Tiesa, atšķirīgos veidos. Ja LC akcentē profesionālās izglītības sistēmas pašregulāciju un valsts sadarbību ar darba devējiem, apliecinot savu labējo orientāciju, tad LSDSP uzsver tās valstiskošanu – aicinot nepieļaut profesionālo mācību iestāžu privatizāciju! (Kas notiks ar jau privātajām mācību iestādēm?). Kopumā LSDSP piedāvātā politika, kaut arī runā par indivīda tiesībām uz labu izglītību, acīmredzami saprot valsts lomu kā izglītības (arī citu sabiedrisko preču) piedāvātāju, kvalitātes garantu un kontrolieri vienā personā. Tieši nenoliedzot privāto izglītību, LSDSP sauc to par “robu aizpildītāju” un atļauj pastāvēt, tiesa, stingrā valsts uzraudzībā un kontrolē. Tāpat uzskaite un kontrole ir galvenie sociāldemokrātu piedāvātie politikas veidošanas instrumenti. Līdz ar valsts garantētu finansējumu mācību iestādēm, grāmatām, internātiem, speciālajām skolām un skolām mazgadīgajiem likumpārkāpējiem, kuru skaitu LSDSP plāno palielināt, bērnudārziem, bērnu reģistriem un mikrorajoniem, sociāldemokrātu varas gadījumā mūs sagaida neizbēgama un būtiska izglītības pārvaldes centralizācija un administratīvās struktūras pieaugums. Tas jau ir bijis, un, protams, ir iespējams atkal, ja vien LSDSP norādītu potenciālus finansu avotus šādas programmas izpildei. Tādēļ, jo pārsteidzošāk ir lasīt partijas īsajā programmā apņemšanos nodrošināt izglītībai 8% no valsts budžeta gadā! Savukārt lielajā programmā LSDSP apliecina, ka pēdējos gados Latvijā izglītībai ir iedalīti 15,4 % valsts budžeta līdzekļu, un saka, ka ar to nepietiek. Vai tas ir pieteikums divreiz samazināt izglītības budžetu? Vai tā ir vienkārši kļūda un paviršība? Ja tiešām LSDSP cer panākt 10% no iekšzemes kopprodukta izglītībai, kā to savukārt lasām citviet pilnajā programmā, tad uz kā rēķina? Visa minētā kontekstā neizklausās nopietni aicinājumi panākt lielāku privāto fondu un ziedotāju līdzekļu ieguldījumu skolās un augstskolās. Par kuriozu varētu uzskatīt aicinājumu vēl samazināt skolēnu skaitu uz vienu pedagogu. Kā zināms, Latvijā tas jau ir viens no zemākajiem pasaulē (10/1), tāpat aicinājumu pedagogiem vēl šaurāk specializēties. Tāpat par klaji deklaratīvu un nekonstruktīvu atļaujos uzskatīt aicinājumu ne tikai nesamazināt mazo lauku skolu skaitu, bet to vēl palielināt. Vārdu sakot, diemžēl LSDSP programma, kaut arī visapjomīgākā, vismaz savā ieteikumu daļā atgādina zināmo sentenci – visiem pēc vajadzībām (vēlmēm).
Kopīgs arī atturīgums pret reformām
Otrs kopējs vadmotīvs partiju programmās ir attieksme pret reformām. Kopumā tā ir atturīga vai noraidoša. Šķiet, reformu periods ir beidzies un neviens jauns ministrs nesāks savu darbību ar jaunu izglītības sistēmas reformas pieteikumu. Tas droši vien līdzinātos politiskai pašnāvībai. Līdz šim izglītības jomu pārvaldošā Tautas partija (TP) pat ir pārsteidzoši atklāta, ar savu 3 + 4 koncepciju sadalot politiku jomās, kurās saredz iespēju pati kaut ko darīt nākotnē (veselība, algas un nodokļi) un kurās nesaredz (bezdarbs, izglītība, lauksaimniecība, reģionu attīstība). Tas varētu nozīmēt tikai vienu – TP pēc četru ministru izmēģināšanas trīs gadu laikā ir nolēmusi atteikties no mēģinājumiem kaut ko darīt (mainīt?) izglītībā. Tas nozīmē, ka Kārlis Greiškalns varētu pēc vēlēšanām pamest šo ministra posteni. Tiesa, jau pati K.Greiškalna nominācija Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) vadībā savulaik bija politiskās stratēģijas maiņas skaidrs pieteikums – no sistēmas reformas uz tās konservāciju, ko pavadīja tēze “…mūsu izglītība ir laba”. TP arī savā visnotaļ konkrētajā īsajā programmā faktiski aprobežojas ar divām lietām, kas skar izglītību, – turpināt skolotāju algu paaugstināšanu līdzšinējā tempā un skolu siltināšanu. Nu ko, ja nemainīsies IZM politiskā vadība, tad notikumu attīstība vismaz ir droši prognozējama.
Kas varētu nākt TP vietā, ir grūti prognozēt. LC, spriežot pēc pilnās programmas, turpinātu 90.-jos gados aizsākto J.Gaigala reformu stratēģiju – mācību iestāžu piedāvājuma decentralizāciju, profesionālās izglītības attīstību, valsts interesi par gala produktu, nevis procesu un no tā izrietošo uzsvaru uz centralizēto eksamināciju un standartiem, finansējuma principa “nauda seko skolēnam” ieviešanu, tomēr jebkādas konkrētības trūkums izglītības politikā partijas īsajā priekšvēlēšanu programmā liek šaubīties par LC nodomu praktiski vadīt izglītību.
Līdzīgi var raksturot TB/LNNK piedāvājumu. Tikai prioritātes citas, respektīvi – tās pašas vecās. Valsts valodas pastiprināta brīv- un nebrīvprātīga apguve un kontrole, kā arī vidusskolu pāreja uz izglītību valsts valodā 2004. gadā. Jāatzīst, ka TB/LNNK ir viena no retajām partijām, kas joprojām turpina plaši aprakstīt vispārējās izglītības satura reformu, tiesa, daudz kas no minētā jau sen ir ieviests…
JL plāni – iespēju nevienlīdzības pieaugums
Šķiet, ne man vienīgajam ir radies iespaids, ka partija Jaunais Laiks (JL) varētu gribēt vadīt izglītības sistēmu, tāpat kā visu citu… Tādēļ JL programma piesaista īpašu ievērību. Īsā partijas programma ir ļoti īsa – tajā skaitā izglītībā uzsverot vien pieejamību, skolotāju paaudžu nomaiņu, valsts finansējumu tieši studentiem, izsakot interesantu domu, ka valsts apmaksās tikai sekmīgāko studijas… (Pieļauju, ka mūs sagaida nepieredzēts sekmju kāpums augstākajā izglītībā). Partijas pilnā programma ir specifiskāka un kopumā orientēta uz sistēmas finansējumu, nesolot lielāku budžetu, bet solot efektīvāku vadību un resursu izmantošanu. (Vai tas nozīmē programmas samazināšanu, skolotāju slodzes palielināšanu vai skolu apvienošanu?) Dažās jomās tiek piedāvāti pat ļoti radikāli soļi – vienāds valsts finansējums privātajām un valsts skolām uz vienu skolēnu, ievērojot “nauda seko skolēnam” principu bez izlīdzinājuma koeficientiem, ikvienas mācību iestādes finansiāla patstāvība (vai tas ietvers arī bankrotu?), valsts garantēts studiju kredīts, ko izsniedz kredītiestādes (privātas bankas) pilnā apmērā, skolotāju kvalifikācijas gradācijas ieviešana ar atšķirīgas (100%) apmaksas konsekvenci (kas un kā to mērīs?). Ja tas viss tiks konsekventi realizēts, mūs sagaida strauja mācību iestāžu noslāņošanās, pieaugoša privatizācija un konkurence sektorā, kā arī sabiedrības iespēju nevienlīdzības neizbēgams pieaugums.
Radikālas atšķirības uzskatos par minoritāšu izglītību
Ir viena izglītības sistēmas problēmu joma, par kuru partijas vai nu klusē, vai to uzskati ir diametrāli atšķirīgi. Tā ir minoritāšu izglītība un, konkrēti, – vidusskolu pāreja uz izglītību valsts valodā 2004. gadā. Žēl, ka par šo jautājumu savā programmā klusē LC, Zaļo un Zemnieku Savienība, TP, JL, LSDSP. Apvienības Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā, kā arī Krievu partijas uzskati ir diametrāli pretēji – tās prasa saglabāt izglītību krievu valodā ne tikai vidējā izglītībā, bet visā izglītības sistēmā, faktiski prasot neiespējamo atgriešanos pie padomju laika kārtības. Savukārt TB/LNNK vienīgā konsekventi aizstāv līdzšinējo valsts politiku. Līdz ar to potenciāli iespējamās valdības politika šajā problēmjomā, kas tikai saasināsies, tuvojoties 2004. gadam, ir praktiski neprognozējama jeb, kā tālredzīgi rakstīts TP programmā, “būs atkarīga no virknes makroekonomisku un ārpolitisku faktoru.”
Nekompetence vai cinisms?
Rezumējot, partijas, līdzīgi kā iepriekšējos vēlēšanu gados, ir daudz sagatavotākas problēmu aprakstīšanā un nākotnes mērķu formulēšanā, nekā praktiskas politikas īstenošanā, īpaši satraucoša ir nespēja identificēt finansu resursus savu mērķu sasniegšanai un piedāvāt skaidras alternatīvas. Tas var liecināt vai nu par nekompetenci, vai arī zināma veida cinismu pret vēlētājiem attiecībā uz partiju solījumu izpildi. Tomēr izglītības sistēma ir pārāk nozīmīga joma, lai ar to spēlētos. Varbūt jāpiekrīt vienai no LSDSP kritikām par biežo ministru maiņu un reformu nekonsekvenci un vienam no LC ieteikumiem – beidzot izveidot sabiedrisku Nacionālo Izglītības padomi, kas uzņemtos atbildību par sistēmas attīstības stratēģiju kopumā un ilgtermiņa perspektīvā?