Šī gada pirmajā pusē notikuši nu jau vairāki pasākumi/diskusijas, kas bija veltīti zemās sabiedrības līdzdalības problēmai.

Rakurss, kas šīs tēmas kontekstā man pašlaik šķiet pats interesantākais: kādas ir iespējas līdzdalību veicināt, valsts pārvaldei izmantojot elektroniskās tehnoloģijas?

Man pašai šķiet, ka es esmu par šo tēmu runājusi jau daudz …

….. tik daudz, ka riskēju visiem apnikt, tādēļ pamatlietām šeit nepieskaršos.

Ļoti iesaku arī Valsts kancelejas Komunikācijas departamenta konsultantes Lienas Muraškinas prezentāciju par reāliem gadījumiem (lielākoties ārzemēs), kad valsts pārvalde sekmīgi šīs jaunās tehnoloģijas ir izmantojusi.

Šoreiz nemēģināšos uz Gov 2.0 (= valsts pārvalde, kas savā darbā izmanto jaunās tehnoloģas tam, lai iegūtu atsauces [feedback] no cilvēkiem un iesaistītu cilvēkus savā darbā) skatīties dziļi konceptuāli – domājot par to, kā to ietekmē jāmainās pārvaldes modelim un kā šis modelis atšķiras no iepriekšējiem (par to es reiz jau rakstīju šeit pat savā blogā).

Vienīgi, lai nebūtu pārpratumu, pateikšu, ka manā izpratnē Gov 2.0 galvenā jēga ir mazināt to, ko Latvijā pēdējā desmitgadē sauc par plaisu starp varu un tautu, kad amatpersonas un sabiedrība tiek uztvertas kā pretējās pusēs esošas nometnes, kuras viena uz otru skatās ar (labākajā gadījumā) aizdomām vai (sliktākajā) naidu. Gov 2.0 viens no vēlamajiem rezultātiem ir satuvināt cilvēkus, kuriem ir labs priekšstats vai idejas par kādu valsts nozari, neatkarīgi no tā, vai šie cilvēki ir amatpersonas vai nav.

Tas prasa pēc iespējas novākt oficiālos šķēršļus šo cilvēku komunikācijā, vienlaicīgi nodrošinot tehnisko infrastruktūru (specializētas mājas lapas, kopdarbības rīkus, u.tml.), lai šīs diskusijas būtu pēc iespējas kvalitatīvas un redzamas pārējai sabiedrībai.

Es šeit vēlos aprakstīt tās problēmas Gov 2.0 pieejai, ko līdzšinējās diskusijās dzirdēju no pārvaldes cilvēkiem un aptuveni iezīmēt to risinājuma iespējas. Manis piedāvātie risinājumi pagaidām nav dziļi pārdomāti, tādēļ tos piedāvāju diskusijai.

1.problēma. Valsts pārvaldes cilvēkiem ir liegta pieeja tieši tām interneta vietnēm (visbiežāk: sociālie tīkli un tviteris), kur cilvēku ir visvairāk (un kur viņi mēdz diskutēt par savām problēmām saskarsmē ar iestādēm vai idejām to darbības uzlabošanai).

Risinājums…? Man šķiet, ka šeit nav vajadzīgs nekas daudz vairāk kā iestāžu vadītāju attieksmes maiņa komplektā ar saprātīgiem nosacījumiem šo interneta vietņu izmantošanai. Protams, ka nebūtu labi, ja valsts darbinieki to vien darītu, kā uzturētos sociālajos tīklos, taču 21.gadsimtā vispār neizmantot jaunās komunikāciju tehnoloģijas savā darbā nozīmē tikai palielināt “ziloņkaula troņa efektu” un palaist garām Gov 2.0 pieejas sniegtās iespējas.

2.problēma Pašai sabiedrībai var rasties pretenzijas pret to, ka valsts pārvaldes darbinieki darba laikā uzturas sociālajos tīklos/tviterī, it sevišķi, ja komunikācija notiek ne tikai strikti par darba lietām, bet arī tā ir neformālāka – par personiskajiem viedokļiem, atklājumiem u.tml.

Risinājums…? Šī ir vēl viena atttieksmes problēma. Manuprāt, sabiedrībai kļūs aizvien vieglāk pamatot šādas komunikācijas vēlamību, jo šādu komunikāciju privātais bizness jau ir uzsācis (attiecīgajiem korporatīvajiem tviterkontiem ne tikai informējot par aktualitātēm, bet arī iesaistoties čatā par nozares kopējām problēmām, daloties ar saitēm uz interesantiem resursiem). Tas tādēļ, ka šādi paņēmieni ļauj lielo organizāciju “cilvēciskot” un tādējādi piesaistīt lielāku auditoriju. Man šķiet, ka tad, ja cilvēks “no malas” redzēs, ka uz viņa konkrētiem jautājumiem tiek atbildēts vai pat pamanīs, ka viņa rosinātā diskusija ir ieinteresējusi arī amatpersonas, pārmetumu par darba laika (valsts resursu) izniekošanu nebūs.

3.problēma Risks, ka cilvēki Gov 2.0 komunikāciju uztvers par iestādes oficiālo viedokli, uzskatīs, ka uz to var paļauties un savu tiesisko paļāvību mēģināt aizstāvēt tiesā.

Risinājums…? Man šķiet, ka šī problēma ir viegli risināma, attiecīgajam pārvaldes dalībniekam savā profilā norādot, ka viņa sniegtā palīdzība ir uzskatāma par neformālu konsultāciju (un sniedzot skaidrojumu, kādāveidā ir iespējams iegūt oficiālu uzziņu).

4.problēma Vairākās iestādēs esot kārtība, kas neļauj darbiniekiem publiski izteikties par darba lietām. Vienīgā komunikācija, kas notiek starp iestādes darbiniekiem un plašāku sabiedrību, – ar direktora vai sabiedrisko attiecību nodaļas starpniecību.

Risinājums…? Manuprāt, šāda aizliegums 21.gadsimtā ir visai absurds. Tik dzelžaini ierāmēta komunikācija = neefektīva komunikācija (jo diskusijās nav iespējams iesaistīties tiem, kam piedalīties tajās būtu visvērtīgāk – proti, iestādes plānojošajiem cilvēkiem vai tiem, kas sniedz reālus pakalpojumus). Protams, ka iestādes OFICIĀLĀ viedokļa paušanai var būt racionāli ierobežojumi, bet nedomāju, ka ir pietiekams racionāls pamats jebkuram pārvaldes darbiniekam publiski runāt par savu darbu, paust viedokli vai konsultēties (ja vien netiek nopludināta ierobežotas pieejamības informācija).

5.problēma Bažas, ka uz Gov 2.0 komunikāciju varētu attiecināt strikto Iesnieguma likuma regulējumu. Tas radītu pienākumu uz katru ierakstu forumā vai jautājumu tviterī sagatavot oficiālu iestādes atbildi (ar visām nepieciešamajām vīzām, iesaistot lietvedību, u.tml.)

Risinājums…? Domāju, ka šī problēma tomēr ir pārspīlēta, jo ne katra (pat rakstiska) komunikācija starp pārvaldes darbinieku un privātpersonu ir iesniegums. Iesniegums tomēr ir dokuments, un tam jābūt attiecīgi noformēta. Man šķiet, ka tomēr būtu labi šo aspektu atrunāt attiecīgā pārvaldes darbinieka profilā, pie reizes norādot, ka pastāv iespēja arī rakstiski vai elektroniski nosūtīt oficiālu iesniegumu, uz kuru cilvēkam pienākas atbilde pēc būtības.

6.problēma. Valsts pārvaldē jau esot viens gadījums, kad pret ierēdni, kas veidojis kādas iestādes tvitera kontu, ir rosināta disciplinārlieta. Bažas: iespēja, ka eksperimenti ar jaunajām tehnoloģijām pavers iespējas sākt represijas pret netīkamiem pārvaldes darbiniekiem, kas tās izmanto.

Risinājums…? Disciplinārlietas par sīkumiem (vai uz sadomāta pamata) ir ilglaicīga Latvijas pārvaldes problēma. Iespējams, ka jauno tehnoloģiju izmantošana patiešām dod papildus pamatu sākt vajāt vadībai netīkamu darbinieku, tomēr diemžēl šādu pamatu vienmēr varēs atrast arī tad, ja attiecīgais darbinieks neizmanto Gov 2.0 instrumentus. Tomēr šāda iespēja tomēr norāda uz to, ka eksperimentiem ar sabiedrības līdzdalību ir ļoti vajadzīgs iestādes vadības iedrošinājums. Ja darbinieks jūt, ka vadība viņu atbalsta un ir gatava “tolerēt” iespējamās problēmas – pārpratumus, neveiksmes, utt. (kas noteikti eksperimentālajā stadijā radīsies), tad ir daudz lielāka cerība, ka viņš/a vismaz pamēģinās.

7.problēma. Bailes no konsultēšanās ar sabiedrību – pati sabiedrība var konsultēšanos uztvert kā pārvaldes darbinieka nekompetences pazīmi

Risinājums…? Man šķiet, ka šis ir vēl viens attieksmes jautājums, kuru (attieksmi) var mainīt tad, ja konsultēšanās ir profesionāla – proti, sabiedrībai tiek uzdoti jautājumi uz kuriem nav pašsaprotamas atbildes (piemēram, par reālo saskarsmi ar pašreiz spēkā esošo regulējumu, kādas iestādes darbu. u.tml.)

8.problēma. Gov 2.0 mehānismi (piemēram, aicinājums tviterī iesaistīties kāda politikas dokumenta apspriešanā) šobrīd nav daļa no “normāla” politikas plānošanas vai likumu rakstīšanas cikla, tam nav oficiāla regulējuma

Risinājums…? Man manas zināšanas par tiesībām liek domāt, ka šādām aktivitātēm nekāds formāls regulējums nemaz nav nepieciešams. Manuprāt, brīdī, kad valsts darbiniekam šķiet, ka viņš var iegūt savam darbam vērtīgu informāciju no sabiedrības, tad ir arī jādomā par veidiem, kā atrast tos cilvēkus, kuri šo informāciju varētu sniegt. Neredzu problēmu arī, piemēram, likuma vai stratēģijas anotācijā norādīt, ka darbinieks ir, teiksim, izmantojis atziņas no tās diskusijas, kas notikusi ministrijas mājas lapas forumā.

9.problēma. Bažas, ka Gov 2.0 pieeja “appludinās” valsts pārvaldi – it sevišķi, ja uz katra cilvēka ierosinājumu iestādei būs jāformulē sava atbilde

Risinājums…? Man šobrīd nav tam gatavas receptes, bet es esmu pārliecināta, ka šī problēma ir risināma arī tad, ja, piemēram, iestāde uz kādu savu ierosinājumu saņem 2000 atsauksmju/ideju. Es domāju, ka šādos gadījumos pietiktu ar vispārīgu aprakstu par to, kādēļ gala risinājums tika izvēlēts tāds un nevis savādāks (iespējams, ka cilvēkiem saglabājot iespēju saņemt oficiālu vai neoficiālu skaidrojumu par to, kādēļ viņu ierosme noraidīta tad, ja šis cilvēks speciāli lūdz šādu skaidrojumu sniegt).

10.problēma. Gov 2.0 var traucēt topošais lobēšanas regulējums, kas liks katram, kas vēlas ietekmēt valsts pārvaldes lēmumus reģistrēties īpašā lobētāju reģistrā. Tad, ja attiecīgais cilvēks nebūs reģistrējies šajā reģistrā, tad pārvaldes darbiniekam nebūs tiesības ņemt vērā viņa/s ieteikumus

Risinājums…? Šī ir tikai teorētiska problēma, jo attiecīgais regulējums pat konceptuāli nav apstiprināts Ministru kabinetā. Protams, ja tas tiks apstiprināts pašreizējā variantā (liekot arī jau tā publiski redzamiem – tviterī, forumos – viedokļu paudējiem reģistrēties kā lobētājiem) , tad tā varētu kļūt par par problēmu.

11.problēma. Iestādes vadība nevēlas plašāku konsultēšanos ar sabiedrību – vai nu tādēļ, ka projekts jāpieņem ļoti ātri vai tādēļ, ka mērķis ir “izbīdīt” ko tādu, kam sabiedrības uzmanība būtu lieka (skat.dažus no piemēriem manā iepriekš pieminētajā prezentācijā).

Risinājums…? Nopietna problēma, kurai var arī nebūt tūlītēja risinājuma. Man šķiet, ka šeit nu ir jādomā par to, kā panākt, lai šāda attieksme valsts pārvaldē vairs nevarētu būt norma. Jo vairāk gadījumos kopdarbība tiks uztverta kā kaut kas automātisks, jo vieglāk būs pamanīt un izķert gadījumus, kas šai normai neatbilst.

Rezumējot: atzīstu, ka patiešām Gov 2.0 pieejai šobrīd ir šķēršļi, taču man tie kopumā šķiet salīdzinoši viegli risināmi. Lai iedrošinātu pārvaldes darbiniekus vairāk izmantot Gov 2.0 metodes, tomēr domāju, ka būtu ļoti vērtīgi:

1) vienoties (izveidot kopēju izpratni) par dažiem no tiesiskajiem aspektiem (3.-5.problēma);

2) pat vēl vērtīgāk – saņemt attiecīgo iestāžu vadības atbalstu (kas nebeigtos mirklī, ja izrādītos, ka pirmie Gov 2.0 mēģinājumi nav izcili sekmīgi).