Atslēgvārdi:

Globalizācija ir beigusies 6

Intervija ar sociologu Imanuelu Vallersteinu.

“Jūs neesat bezpalīdzīgi. Jautājums ir par to, kādas ir jūsu prioritātes, un tā ir jūsu pašu politiskā izvēle.”

Iesaki citiem:

Latvija ir saņēmusi 7,5 miljardu eiro aizņēmumu no Starptautiskā Valūtas fonda un citiem ārzemju partneriem. Valūtas fonds uzstāda savus noteikumus — par nodokļu reformām, par jostas savilkšanu. Kā mums rīkoties šādā saspīlētā situācijā?

Viens labs piemērs ir slavenā Āzijas parādu krīze 1997. gadā. Jūs varbūt atceraties, ka toreiz pēkšņi, ne no šā, ne no tā no daudzām Āzijas valstīm aizplūda milzīgs kapitāls. Radās jautājums, ko darīt šādā situācijā, un tad ieradās Starptautiskais Valūtas fonds, kurš pateica, ko darīt. Indonēzijas valdība sekoja fonda padomiem, un šīs valsts valdība sabruka. Malaizijas valdība izvēlējās pilnīgi citu ceļu. Viņi pateica: “Mēs nekādā gadījumā nedarīsim šādas lietas, mēs rīkosimies pretēji jūsu ieteikumiem.” Un Malaizijas valdībai šajā situācijā klājās vislabāk. Citas valdības reģionā bija kaut kur starp Indonēziju un Malaiziju. Es atceros, toreiz lasīju kādu rakstu, kurā Henrijs Kisindžers skaidroja (es nevaru nocitēt precīzi, bet tādas bija viņa domas), ka Starptautiskais Valūtas fonds rīkojas diezgan muļķīgi, jo viņi neizprot politiskās sekas tām rekomendācijām, kuras viņi sniedza Indonēzijai. Tagad Indonēzijā no amerikāņu viedokļa ir daudz sliktāka valdība nekā iepriekš. Un tas ir tāpēc, ka Starptautiskais Valūtas fonds nesaprata, ka nedrīkst šādi uzspiest savu gribu. Valdība tādā situācijā nevar izdzīvot. No amerikāņu viedokļa svarīgāk bija saglabāt valdību, nevis rūpēties par finanšu jautājumiem.

Tā kā jūs neesat bezpalīdzīgi. Jautājums ir par to, kādas ir jūsu prioritātes, un tā ir jūsu pašu politiskā izvēle. Jūs varat izvēlēties, uz kurieni novirzīt problēmas. Tās var novirzīt uz sabiedrības zemākajiem slāņiem, taču tās var novirzīt arī citur. Piemēram, uz Valūtas fondu.


Jūs kritizējat moderno, liberālo kapitālisma sistēmu. Bet vai tad brīvais tirgus nenes sev līdzi arī brīvību un demokrātiju? Tā vismaz apgalvo ASV. Taču jūs sakāt, ka mūsdienu kapitālisms ies bojā nākamo 40-50 gadu laikā.

Šeit ir jārunā par vairākām lietām. Pirmkārt, tirgus ir svarīga kapitālisma sistēmas daļa. Kapitālisms nevar pastāvēt bez tirgus. Taču tirgus nav vienīgā lieta, kas pastāv, un tirgus nav nekāda autonoma institūcija. Tā ir politiski strukturēta institūcija. Un kapitālisti ne vienmēr ir sajūsmā par brīvo tirgu. Viņiem patīk brīvais tirgus, kad tas darbojas viņu labā. Taču viņiem nepatīk brīvais tirgus, kad tas ir pret viņu interesēm. Jāpiebilst, ka brīvais tirgus ir pret viņu interesēm vismaz tikpat bieži, cik tas ir par labu viņiem. Tāpēc viņi mēģina to apiet. Tā ir pirmā lieta.

Tad vēl jūs teicāt, ka tas nesot līdzi brīvību. Tas patiešām ir tā, ka kapitālisma pasaules ekonomikā ekonomiski stiprākajās valstīs parasti ļoti lielai iedzīvotāju daļai ir labi ienākumi. Tas noved pie tāda vai citāda veida centriski liberālas sistēmas izveides, kurā ir divas viena no otras ne pārāk atšķirīgas partijas. Un šīs partijas pārmijus nonāk pie varas. Tāpat šādā sistēmā valsts nosacīti mazāk iejaucas indivīda brīvībās. Ir diezgan lieli ierobežojumi, taču no indivīda viedokļa, no intelektuāļa viedokļa situācija ir daudz labāka nekā vairāk diktatoriskās sistēmās, kādas veidojas pasaules perifēriju zonās. Taču tas viss ir ļoti tālu no demokrātiskas sistēmas. Un ir pārspīlēti teikt, ka bez brīvā tirgus demokrātiska sistēma nav iespējama.


Svarīgs jautājums šajā globālās krīzes laikā ir, kā tagad rīkoties. Savos darbos jūs minat trīs vārdus — savdabīgus ceļvežus vai indikatorus šajos meklējumos: pretestību, cerību un vilšanos. Cik daudz pretestības, cerības un vilšanās jūs šobrīd pasaulē redzat?

Pretestība ir, un tās spēks pamazām pieaug. Cerību līmenis pašlaik ir ļoti zems. Vilšanās ar pagātnes antisistēmiskajām kustībām, kā arī ar valdībām ir milzīga. Šodien kāds man atsūtīja sabiedriskās domas aptauju par amerikāņu uzticību dažādām institūcijām: bruņotajiem spēkiem, federālajai valdībai, tiesu varai, Kongresam, arodbiedrībām u.t.t. Šajā pētījumā viņi salīdzināja šodienas rādītājus ar 1970. gada datiem. Uzticība bija samazinājusies visās sfērās, tā ka šodien tā ir stipri mazāka nekā pirms gandrīz 40 gadiem. Tas ir tas, ko sauc par vilšanos. Kā redzam, vilšanās ir izplatījusies visur. Pretestību es redzu, ar cerību lāgā nav skaidrs, bet vilšanās ir vērā ņemama.


Bet kā ir ar Marksu un komunismu? Kad stāstīju, ka intervēšu jūs, kāds cilvēks man teica: “Pajautā, uz ko īsti viņa teorijas balstās! Vai to pamatā ir fakti, vai arī tās ir tikai tukšas neomarksistu pļāpas?” Kā Jūs domājat, vai Marksa un komunisma idejām vispār ir kāda vērtība šodien, it īpaši šeit, postpadomju valstī?

Redziet, lai pilnībā atbildētu uz šo jautājumu, mums nāktos iesaistīties garās diskusijās par Marksu un marksismu. Markss bija nozīmīgākais sociālās sfēras zinātnieks 19. gadsimtā, par to nav nekādu šaubu. Taču viņš ir no 19. gadsimta, bet mēs dzīvojam 21. gadsimtā. Viņš rakstīja tajā laikā, un tāpēc viņa teiktajā neizpaužas visas pārmaiņas, kas bijušas kopš 19. gadsimta.

Es nekad neesmu uzskatījis Padomju Savienību par marksisma ideju produktu. Taču viņi izmantoja marksisma terminoloģiju. Cilvēki šeit, Latvijā, dzirdot vārdu “marksisms”, droši vien domā par to, kas norisinājās Padomju Savienībā. Es cenšos būt ļoti uzmanīgs, izmantojot visa veida terminoloģiju, jo dažādi cilvēki jēdzieniem piešķir pat ļoti dažādas nozīmes. Kopsavilkumā es varu teikt, lai gan tas bieži nepalīdz, — es pilnībā atzīstu, ka Markss ir ietekmējis manas idejas. Taču jāņem vērā, ka mani ir ietekmējis arī, piemēram, Jozefs Šumpēters un daudzi citi cilvēki, arī Fernāns Brodels, un tāpat — Iļja Prigožins.

Tā vai citādi, bet mums ir jāstrādā ar faktiem šajā pasaulē, un es veidoju savu vīziju par šiem faktiem. Es tik daudz nesatraucos par dažādajām birkām.


Bet tomēr — šīs idejas ar visām citu cilvēku piekārtajām birkām — vai tās vēl šodien ir noderīgas? Varbūt tam visam vairs nav nekādas nozīmes, tā ir pagātnes bagāža, kas jāatstāj aiz sevis?

Šādi runā mazāk cilvēku nekā pirms desmit gadiem. Markss ir viens no tiem cilvēkiem, viena no tām figūrām, kuru nevar vienkārši izgrūst ārā pa priekšnama durvīm. Viņš līdīs atpakaļ caur logu. Patiesībā tagad pat Financial Times, izdevumā, kurš pārstāv liberālās idejas, var lasīt rakstus, kuros atzīts — Marksa domas ir daudz tuvāk patiesībai, nekā mēs uzskatījām līdz šim. Pašlaik pilnīgi nopietni var runāt par Marksa renesansi. Par viņu interesējas un viņu lasa, viņa grāmatas pēkšņi atkal kļuvušas par bestselleriem pasaulē.

Daļa no problēmas slēpjas apstāklī, ka daudzi cilvēki, kuri runā par Marksu un marksismu, patiesībā nekad Marksu nav lasījuši. Viņi ir lasījuši kādu citu cilvēku tekstu fragmentus, kuros skaidrots, ko Markss ir domājis. Markss ir daudzšķautņains un ļoti sofisticēts analītiķis, kurš ir uzrakstījis ārkārtīgi daudz. Ne viss no viņa sarakstītā ir pilnībā konsekvents, taču jāņem vērā, ka neviena dižena domātāja darbu kopums nav konsekvents. Es vienmēr iesaku cilvēkiem lasīt grāmatas. Tas attiecas arī uz Ādama Smita darbiem. Daudzi tā sauktie neoliberāļi nekad nav lasījuši Smitu. Viņi būtu ļoti izbrīnīti, uzzinot, ko patiesībā Smits ir teicis. Tā kā var teikt, ka es uzticos dižo domātāju darbu lasīšanai, taču šie domātāji ir jāuztver tieši tādi, kādi viņi ir. Un viņi ir nekas vairāk kā cilvēki, kuri dzīvojuši noteiktā laikā un noteiktā vietā.


Vai jums kā domātājam un analītiķim nav tuvākas postmodernisma idejas? Jūs taču rakstāt par nenoteiktību, ka mēs tā īsti nemaz nezinām, kurp virzās pasaule. Mums nav skaidrs pat tas, ar ko beigsies šī globālā krīze.

Tas nav postmodernisma iespaidā. Manī diez vai var saskatīt daudz no postmodernista. Šīs idejas patiesībā nāk no eksaktajām zinātnēm, no biologiem, fiziķiem, matemātiķiem. Tiem, kuri runā par nākotnes notikumu nenoteiktību, par pasaules pamatstruktūrā iebūvēto nenoteiktību. Tas ir vienlīdz lielā mērā attiecināms uz astronomiskām, fiziskām vai bioloģiskām sistēmām un uz sabiedrības sistēmām. No tām vissarežģītākās ir tieši sabiedrības un vēsturiskās sistēmas, un tās ir ļoti grūti pētīt.


Bet kā tad ar globalizāciju? Vai tad mēs jau kopš 60. gadiem nevirzāmies arvien globalizētākas pasaules virzienā? Protams, globalizāciju gan slavina, gan kritizē un pat ienīst. Ko par to sakāt jūs?

Tas ir tāds tīri retorisks jēdziens. Patiesībā globalizācija nav nekas jauns, tā ir daļa no cikliska fenomena, kas norisinās jau 500 gadus. Ir bijušas ēras, kad pasaule bija atvērtāka, bija brīvāka ražošanas faktoru un finanšu plūsma. Tāpat ir bijuši noslēgtāki laiki, daži sauktu tās par protekcionisma ērām. Jēdziens “globalizācija” atspoguļo šo brīvāko kustību, taču tā ir arī retorika. Cilvēkiem teica — jums ir jāatver robežas, nav citu alternatīvu. Tā ir savas gribas uzspiešana.

Globalizācija ir beigusies. Arī ar neoliberālismu ir cauri. Pēc pieciem gadiem jūs pat neatcerēsities, ko šis vārds nozīmēja. Mēs pašlaik virzāmies stipra protekcionisma ēras virzienā. Šajā ērā ekonomiskajos procesos iejauksies visas valstis bez izņēmuma. Mēs jau tagad drīz būsim nacionalizējuši teju visas pasaules bankas. Šāda situācija jau nu noteikti nav tas, ko sauc par globalizāciju. Starp citu, ASV ārējā tirdzniecība pēdējo trīs mēnešu laikā ir sarukusi par 20%. Lūk, tāda ir tā jūsu globalizācija.


Jūs ļoti uzsverat intelektuāļu lomu sabiedrībā. Jūsuprāt, kapitālisms ies bojā nākamo 50 gadu laikā, un intelektuāļi būs tie, kuri palīdzēs izveidot jaunu sistēmu. Interesanti, kur gan mēs atradīsim šos intelektuāļus? Ja nu mēs naivā cerībā iekrītam viltvāržu nagos?

No tā nav iespējams izvairīties.


Un kā jūs zināt, ka jūsu idejas ir pareizas?

Intelektuālis — tā ir paša izvēlēta loma. Intelektuāļi ir cilvēki, kuri pavada lielu daļu sava laika, domājot par to, kā darbojas pasaule vai kāda pasaules daļa. Vairums cilvēku neveltī daudz laika domām par to, kā darbojas pasaule. Redziet, to mazo cilvēku grupiņu, kuri to dara, to es saucu par intelektuāļiem. Viņiem ir īpaša loma. Viņi veltī tik daudz laika domāšanai, un tāpēc viņi, cerams, spēj distancēties no notiekošā. Viņi var izprast un skaidrot lietas, izvairoties no citu uzskatiem. Taču intelektuāļi nav filozofi karaļa tronī, viņi nav burvji. Es nevēlos, lai viņi valdītu pār pasauli. Viņi ir globālās sabiedrības locekļi, un viņiem ir savs uzdevums.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (6) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Štrunts,ko te lasīju.Cik var ņemties tajā visā, ja pašam intervētājam nav jēgas?

Štrunts

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

http://www.e-notars.lv/ - e.notars@gmail.com 30.06.2009 14:11
Kad mēs uz kādu rādam ar vienu pirkstu, trīs rāda uz mums pašiem http:www.e-notars.lv/
Ir zināms par to, ka mūzikas jomā Liepāja ir iedvesmojusi daudzus. Es gribu pastāstīt par to, kāda loma šai pilsētai ir manā iedvesmas dzīvē.

Pirms trim gadiem uz vienu dienu atbraucu uz Liepāju un tieši te saskāros ar savu iedvesmu. Tai momentā jau diezgan daudz biju domājis par elektroniskā paraksta būtību, bet apskaidrība nāca tieši pie Rožu laukuma. Laikam tomēr tas ir īpašs laukums, starp visiem pārējiem Latvijā. Un šī domā bija ārkārtīgi vienkārša: drukāt dokumentus uz e-papīra un parakstīt ar juridiski derīgo parakstu uz viedkartes.

Jā, visa doma kā mirklis, kas ir daudz īsāks par sekundes vismazāko daļu, ievietojas dažos vārdos, bet tās realizācijai bija nepieciešami vairāki gadi. Un re kur, vēl pirms diviem gadiem - atkal atrodos Liepājā, lai turpinātu reiz šiet iesākto. Bija jārisina daudzi uzdevumi, lai sasniegtu galveno mērķi – vienkāršotu e-Notāra (programmas nosaukums) lietošanu cilvēkam, kurš ieslēdz datoru un uzraksta savu e-dokumentu. Ir skaidrs, ka saprotamībai ir izšķirošā nozīme. Bet pirms gada vēl nebija pienācis šīs idejas laiks. Tagad daudz kas ir mainījies. Un šobrīd –, tieši Liepājas laikrakstā man ir iespēja izstāstīt savu stāstu.

Kas gan tagad ir īpaši mainījies? Tagad izmainījies ir viss - pilnīgi viss. Un mēs ar pārsteigumu pamanām izmaiņas sev iekšpusē. Dažreiz pat grūti apvaldāmas izmaiņas. Tā ir mūsu sirdsapziņas rītausma. Jā, jā – tieši sirdsapziņas, kas kliedza mums par to, ka esam nolieguši patiesības meklēšanu. Pastāv tāda likumsakarība: tas kurš meklē patiesību – cieš no tā, ka viņš ir cilvēks un vienmēr atrod tikai vienpusīgu cilvēcisko patiesību. Tas, kurš atsakās meklēt patiesību – cieš no sirdsapziņas, kas nemitīgi atgādina par sevi. Tas, kurš neieklausās sirdsapziņā – cieš no atmiņām, kas ir rūgtas. Tas kurš atsākas no atmiņām – cieš no neizpratnes par notiekošo.

Un tieši tagad pasaules krīzes laikā vienlaikus ir arī jebkura cilvēka personības krīzes laiks. Vārds „krīze” nāk no grieķu vārda „tiesa”. Tātad pašlaik notiekošais ir ne tikai pirmā „Pasaules tiesa”, bet arī katra cilvēka „Sirdsapziņas tiesa”. Protams, kā jau katrā tiesā gribas parādīt ar pirkstu uz citu un pateikt viņš ir vainīgs. Un gribas atrast vainīgo savlaicīgi, bet viss ir iekārtots ārkārtīgi acīmredzami. Pat cilvēka roka ir veidota tā, ka tad, kad mēs uz kādu rādam ar vienu pirkstu, trīs viennozīmīgi rāda uz mums pašiem.

Pašlaik notiekošais ir nevis sabiedrības rīcības analīze, bet katra cilvēka iekšējās attieksmes pārvērtēšana. Un lieta tāda, ka par iespēju saņemt „labu naudiņu” un saglabāt „siltu vietiņu” bija iespēja ļoti viegli atteikties no morāles un noticēt, ka tā ir pareizi. Cik reizes daudzi no mums teica saviem bērniem „esi prātīgs, dari kā tev izdevīgāk”! Vai arī „Tā ir iekārtota šī pasaulē, dari tā kā visi – sirdsapziņa ir greznība, viss būs labi”! Cik reizes esam balsojuši nevis par savām simpātijām, bet izvelējušies nopelniem mazāko?

Tik tiešām saglabāt gaišumu sirdī ir ārkārtīgi grūti. Savukārt ideāli nodzīvot dzīvi ir neiespējami. Visi mēs nemitīgi kļūdāmies. Pašlaik ir vienkāršs jautājums: Vai esam gatavi atteikties no iepriekšējās „izdevīgās” dzīves modeļa un pieņemt rīcību pēc „simpātijām”? Protams, lai rīkoties pēc šī principa, vispirms ir jāzina ko tu patiešām vēlies, bet daudziem izņemot „lielāka māja” un „jaunāka mašīnā” nekas prātā nenāk. Apzināties savas patiesās vēlmes ir liela svētība, es runāju nevis par fiziskās čaumalas vēlmēm, bet gan par mūsu personības patiesām vēlmēm. Un iekšējais instruments šo vēlmju saskatīšanai sāk darboties tikai tad, kad sirdsapziņa sāk elpot un kustēties mums iekšpusē. Bez šaubām katram cilvēkam tāda viņas rosība ir ļoti jūtīgs pasākums, kas neizbēgami ved pie savas iepriekšējās rīcības nožēlošanas un sevis piedošanas, nevis attaisnojuma meklēšanas. Un vienīgais ceļš sevis piedošanai ir piedošana citiem. Un šī patiesā piedošana ir nevis aizmiršana par aizvainojošiem notikumiem, bet gan skaidra un dziļa izpratne par to, ka mūsu aizvainojumam nemaz nebija pamata un absolūti viss, kas ar mums notiek ir mūsu cienīgs un patiešām pelnīts.

Mūsu pašu rokās ir izvelēties ceļu, vien skaidrs – ka tā kā bija vairs nebūs! Cilvēkiem pašiem ir jāsaprot, ka nauda nebaro, nesilda un nesargā! Vai mēs sapratīsim to paši vai arī mums to paskaidros pašlaik notiekošais. Lai kaut kas būtu, ir nepieciešams radīt nevis pārdalīt un valdīt. Vienīgā izeja – mainīt attieksmi un radīt!

Kādas tad ir Liepājnieku priekšrocības šajā situācijā un ar ko tieši ir īpaša šī pilsēta? Ar to, ka vēji neļauj cilvēkos uzkrāties rūgtumam. Ar to, ka strauji mainās laika apstākļi, no rīta puses var būt mākoņi, bet ap pusdienlaiku – spīdēt saule, un cilvēki izjūt, ka viss šajā pasaulē ir mainīgs. Un izteicienam „..un arī tas pāries...” ir savs spēks. Arī ar to, ka cilvēki mīl savu pilsētu un tiem patīk tajā dzīvot.

Es domāju, ka mans stāsts nav unikāls un būs daudz cilvēku, kas atzīs, ka arī viņus ir apmeklējusi vai nu iedvesma, vai nu kāda ideja, vai gaiša sajūta, kuru cilvēks atceras vēl ilgi un kas vēl ilgu laiku sniedz cilvēka sirdij patiesu pateicību par katru nodzīvoto dienu. Jo katra diena ir vēl viena iespēja–patiekties, pasmaidīt, palīdzēt un piedot, jo tieši tas ir materiāls no kura tiek austas mūsu laimīgās „nejaušās” sakritības

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Lu 27.03.2009 21:20
Vai nav tā, ka mēs visi esam zaudējuši jebkādu sajēgu par vērtībām, kas ir novedis pie totālas neuzticības gan sev, gan citiem => krīzi varbūt varētu pieveikt, ja visi iesaistītos kopīgā labuma celšanai. Kopīgais labums nozīmētu zaudēt zināmas privilēģijas vai strādāt darba stundas par mazāku samaksu nekā iepriekš, whatever, bet pēc kāda laika tas nāktu ar uzviju atpakaļ. Taču - mūsu --valsts-- aprēķins ir tāds: kaut ko mēs noteikti darīsim, bet visur ir jāierēķina maza tolerancīte, kaut kāda naudiņa, kas tiks izmantota neparedzētiem izdevumiem (=tiks man), un, kad tas ir ierēķināts, tad redzam, ka ir totāli par īsu, lai kko prātīgu par atlikumu varētu izdarīt... menedžments un brīvā tirgus ekonomika ir labas lietas, bet negodīgums nav laba lieta. Visi vadītāju un menedžeri reiz ir mācījušies,ka iltermiņā atmaksājas godīgums... bet tas jau ir ķluvis par ierakstu leksikonā, par vārdu, ko lasām ōmes vēstulēs ōpim.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Pūks 27.03.2009 18:25
Diemžēl, nav man laika studēt šos jautājumus. Virspusēji raugoties, cik nu saprotu, galvenā SVF prasība ir nepārsniegt noteiktu budžeta deficītu. Tas ir nosacījums naudas aizdošanai. Alternatīva gan man nav īsti skaidra. Tērēt vēl būtiski vairāk nekā ieņēmumi ļauj un tad meklēt vēl kaut kādus citus ceļus, kur aizņemties (jo SVF taču nedos)? Vai doma ir, ka pie tādas politikas ekonomika pēkšņi aktivizēsies tādā mērā, ka būs iespējams vēl lielāko parādu apkalpot un pēc tam atmaksāt? Vai arī, lai notiek, kas notikdams - ja kādā brīdī kase tukša, tad tukša un punkts. Valsts defoltē. Būtu brīnišķīgi, ja kādā intervija vai rakstā šo alternatīvu kāds saprotami izskaidrotu cilvēkiem, kam nav iespēju to pašiem izpētīt.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


Ina 26.03.2009 16:17
Bet neviena banka nekad neko neaizdod, ja skaidri redzami tikai zaudējumi....

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Jurijs 25.03.2009 19:47
2008.gadā Latvijas iedzīvotāju parāds varētu būt 30 milj. ASV dollaru
+ Tilts + Biblioteka - 77 skolas - mamiņu pabalsti + 7,5 milj.aizdevums =
aptuveni 42 milj. ASV dollari.
Latvijas normalais IKP aptuveni 15.miljardi dollari gada.
Parāda aplalpošana 42.miljardi * 10% = 4.2milj.
4,2 (parāda apklapošana) / 15 (gada IKP) = 35% no IKP.
Ļoti vienkarša matemātika.
Papildinformācija: http://sites.google.com/site/jaunaslaikmets/

Saistītie raksti
Citi autora darbi