"Latvijas Vēstnesis", 16.09.2003.Pielikums "Jurista vārds"
Kari, revolūcijas un dažādi etniskie konflikti raksturo visu cilvēces vēsturi. Neraugoties uz sasniegumiem zinātnē, konfliktu risināšanas, arī karu formas un metodes nebūt nav kļuvušas humānākas, kas nereti rada smagus starptautisko tiesību pārkāpumus. Pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados izdarītais genocīds bijušajā Dienvidslāvijā un Ruandā to vēlreiz apstiprina.
Pastāv dažādi viedokļi par to, kad cilvēces vēsture pirmo reizi sastapās ar genocīdu, vienu no vissmagākajiem starptautiskajiem noziegumiem, nereti dēvētu arī par “visu noziegumu noziegumu”.[1] Vieni genocīda iezīmes saskata jau Senās Romas laikā pret kristiešiem vērstajos noziegumos, citi – mākslīgi radītajā badā Ukrainā (1932-1933), kā arī Indonēzijas invāzijā Austrumu Timorā (1975) un sarkano khmeru izdarītajos noziegumos Kambodžā[2] 1970.gadā. Pārsvarā gan doktrīnā dominē viedoklis, ka genocīds mūsdienu starptautisko tiesību izpratnē cilvēci skāris vismaz trīsreiz: osmaņu turkiem masveidā iznīcinot armēņu tautu (1915-1920), holokausta laikā, kad bojā gāja vairāk nekā 6 miljoni ebreju, un 1994.gadā Ruandā, kad 100 dienu laikā gāja bojā gandrīz miljons cilvēku. Visbeidzot, genocīda iezīmes saskatāmas arī Serbijas un Bosnijas-Hercegovinas konfliktā.[3] Visbiežāk gan genocīdu asociē ar holokaustu, kā rezultātā arī tika radīti gan genocīda, gan noziegumu pret cilvēci koncepti, starptautiskajai sabiedrībai izjūtot nepieciešamību reaģēt uz šokējošajiem nacistu Otrā pasaules kara laika noziegumiem.
Genocīda koncepta vēsturiskā attīstība un jēdziena realizēšana bijusi ilga un sarežģīta, sākot ar Konvencijas par genocīda novēršanu un sodīšanu [turpmāk — Genocīda konvencija] izstrādāšanu,[4] un beidzot ar bijušās Dienvidslāvijas Starptautiskā kriminālā tribunāla [turpmāk — bijušās Dienvidslāvijas tribunāls] un Ruandas Starptautiskā kriminālā tribunāla [turpmāk — Ruandas tribunāls] praksi.
Sākotnēji genocīds netika uzskatīts par patstāvīgu starptautisku noziegumu, bet gan aplūkots kopsakarā ar noziegumiem pret cilvēci. Ne Tokijas, ne Nirnbergas kara tribunāla praksē genocīds tieši minēts netika, un ebreju, kā arī citu reliģisko un etnisko grupu iznīcināšanā kara tribunāli saskatīja vajāšanu (angļu val. persecution), nevis genocīdu. Genocīda atzīšanā par patstāvīgu starptautisku noziegumu būtisks bijis starptautisko tiesību jurista Rafaēla Lemkina (Raphael Lemkin) ieguldījums, kas savos darbos[5] padziļināti pētīja genocīda kā starptautiska nozieguma būtību un augsto bīstamību. R.Lemkins norādīja, ka starptautiska mēroga slepkavībām ar iepriekšēju nodomu, kā tās pret Eiropas tautām plānoja un realizēja Hitlers, jātiek iekļautām nākotnes starptautisko tiesību sfērā un jurisdikcijā, piebilstot, ka šī ir nozīmīgākā problēma, ar kuru nākotnes pasaulei būs jāsaskaras.[6] Tieši R.Lemkins arī radīja un ieviesa starptautiskajā apritē vārdu “genocīds” kā starptautiska nozieguma apzīmējumu. Termins tika atvasināts no grieķu vārda genes, kas nozīmē cilti vai rasi, un latīņu vārda cide, kas savukārt atvasināts no latīņu vārda caedere – nogalināt.[7]
Lai gan, kā jau minēts, Nirnbergas tribunāls neatzina tiesājamos par vainīgiem genocīda izdarīšanā, R.Lemkins vērsa starptautiskās sabiedrības uzmanību uz to, ka tiesājamie īstenojuši tieši genocīdu, turklāt apzināti un sistemātiski. R.Lemkins arī norādīja, ka genocīds ir tiešā pretrunā “principam, kas paredz visu nacionālo, rases un reliģisko grupu dabiskās tiesības uz eksistenci” un ka “šādu grupu piederīgo nonāvēšana pārkāpj šīs tiesības”, secinot, ka “katrs, kurš sekmē kādas nacionālas, rases vai reliģiskas grupas iznīcināšanu, ir vainojams genocīdā”.[8]
Kā nozīmīgs atsevišķs jeb patstāvīgs starptautisks noziegums genocīds tika atzīts ar ANO Ģenerālās asamblejas 1948.gada 9.decembrī pieņemto Genocīda konvenciju, kura stājās spēkā 1951.gada 12.janvārī un pamatā, bet ne pilnā mērā atspoguļo R.Lemkina paustos uzskatus.[9] Tā, piemēram, R.Lemkina ierosinājums par genocīdu uzskatīt darbības, kas ne tikai iznīcina kādu nacionālu, reliģisku vai rases grupu, bet arī to vājina, neguva atspoguļojumu Konvencijā.
I. Genocīda definīcija
Genocīda konvencijas 2.pants definē genocīdu kā jebkuru no tālākminētajām noziedzīgajām darbībām, kas izdarītas ar nodomu pilnīgi vai daļēji iznīcināt kādu nacionālu, etnisku, rases vai reliģisku grupu kā tādu:
a) nogalinot grupas locekļus;
b) nodarot grupas locekļiem nopietnu fizisku vai garīgu kaitējumu;
c) tīši radot grupai tādus dzīves apstākļus, kas varētu pilnīgi vai daļēji grupu fiziski iznīcināt;
d) lietojot līdzekļus, kuru mērķis ir novērst bērnu dzimšanu grupā;
e) piespiedu kārtā nododot bērnus no vienas grupas otrai.
Genocīda konvencijas definīciju var raksturot kā kopsaucēju, kas nodrošināja iespējami plašu konvencijas ratifikāciju. Motivācija panākt, lai pēc iespējas vairāk valstu pievienotos konvencijai, izskaidro Genocīda konvencijas konservatīvo regulējumu vairākos jautājumos.[10]
Genocīda konvencijai tiek piedēvēti šādi galvenie trūkumi:
1) nav sniegtas nacionālo, etnisko, rases un reliģisko grupu definīcijas, netiek minēti arī nekādi kritēriji to noteikšanai;[11]
2) definīcija neietver politisko un kulturālo genocīdu, t.i., kādas politiskas grupas vai kādas grupas kultūras vai valodas iznīcināšana;[12]
3) nav paredzēti nekādi preventīvi pasākumi genocīda novēršanai;[13]
4) konvencijas lietošanas mehānismi nav efektīvi, jo tā paredz lietu izskatīšanu arī tās valsts teritorijā, kurā genocīds noticis. Šādai iespējai vajadzētu paredzēt izsmeļošu pamatojumu, jo nereti tieši attiecīgās valsts valdības autoritātes ir tās, kas izdara genocīdu vai arī to veicina un atbalsta;[14]
5) kā valstis, tā personas var nereti izvairīties no atbildības, ja netiek pilnībā pierādīts svarīgākais genocīda elements – tā nodoms, tādēļ būtu nepieciešams precīzāk definēt nodoma pierādīšanai nepieciešamos kritērijus;[15]
6) problēmas rodas, arī pamatojot genocīdu kādas nacionālas, etniskas, rases vai reliģiskas grupas daļējā iznīcināšanā un nosakot, cik liels upuru skaits varētu tikt pielīdzināts genocīdam.
Neraugoties uz doktrīnā pausto kritiku, Genocīda konvencijas normas, kas definē genocīdu, ir kļuvušas par starptautisko paražu tiesību normām. Genocīda konvencijas galveno normu paražu tiesību statusu apstiprināja Starptautiskā tiesa atzinumā “Par atrunām Konvencijai par genocīda novēršanu un sodīšanu”. Starptautiskā tiesa norādīja, ka “principus, kuri ir konvencijas pamatā, civilizētās nācijas atzīst par saistošiem valstīm pat bez līgumiskiem pienākumiem”.[16] Abu ad hoc tribunālu – bijušās Dienvidslāvijas un Ruandas tribunālu — statūti, kā arī Starptautiskās krimināltiesas statūti vārds vārdā atkārto Genocīda konvencijas 2.panta definīciju. Turklāt 1993.gada ziņojumā Drošības padomei par bijušās Dienvidslāvijas Starptautiskā kriminālā tribunāla izveidošanu ANO ģenerālsekretārs norādīja, ka Genocīda konvencija ir daļa no starptautiskajām paražu tiesībām. Neviens Drošības padomes vai Ģenerālās asamblejas loceklis neiebilda pret šo ģenerālsekretāra secinājumu.
Genocīdu veido trīs galvenie elementi: 1) vismaz vienas Genocīda konvencijas 2.pantā uzskaitītās noziedzīgās darbības izdarīšana (nozieguma actus reus), 2) noziedzīgās darbības vēršana pret vienu no uzskaitītajām grupām un 3) nodoms pilnīgi vai daļēji iznīcināt grupu (nozieguma mens rea).
Genocīda elementi ir kumulatīvi, t.i., nepieciešams pierādīt visu trīs elementu esamību, lai varētu atzīt, ka ir izdarīts genocīds.
Nākamajā nodaļā tiks aplūkots katrs genocīda elements atsevišķi.
II. Genocīda elementi
1. Genocīda actus reus
Genocīda konvencijas 2.pantā minētas piecas noziedzīgas darbības, kuras veido genocīda actus reus jeb materiālo elementu. Noziedzīgo darbību uzskaitījums ir izsmeļošs, nevis tikai ilustratīvs. Genocīda konvencijas izstrādāšanas laikā PSRS izteica priekšlikumu nosaukt noziedzīgās darbības tikai kā atsevišķus piemērus. Šis priekšlikums tika noraidīts.[17]
Trīs no piecām uzskaitītajām noziedzīgajām darbībām ietver pazīmes, kas raksturo kaitīgās sekas (materiāls sastāvs): grupas locekļu nogalināšana, nopietna fiziska vai garīga kaitējuma nodarīšana grupas locekļiem un bērnu piespiedu nodošana no vienas grupas otrai. Atlikušās divas noziedzīgās darbības neietver pazīmes, kas raksturo kaitīgās sekas (formāls sastāvs): tīša tādu grupas dzīves apstākļu radīšana, kas varētu pilnīgi vai daļēji grupu fiziski iznīcināt, un tādu līdzekļu lietošana, kuru mērķis ir novērst bērnu dzimšanu grupā.
a) Noslepkavošana
Grupas locekļu noslepkavošana ir tīša masveida vai atsevišķu personu nonāvēšana.[18]
Tā kā Genocīda konvencijas 2.panta a) punktā lietoti vārdi “grupas locekļu” noslepkavošana, varētu secināt, ka nodarījumam jāietver vismaz divu personu noslepkavošana. Profesors Šabass (William A. Schabas) norāda, ka šāda interpretācija ir absurda un ka Genocīda konvencijas 2.panta a) punktu varētu piemērot arī vienas personas noslepkavošanai. Kvantitatīvais aspekts pieder genocīda mentālajam elementam – nodomam pilnīgi vai daļēji iznīcināt grupu kā tādu, nevis materiālajam elementam.[19]
Arī Noziegumu elementos, kam ir Starptautiskās krimināltiesas statūtu interpretācijas palīglīdzekļa statuss, norādīts, ka “viena vai vairākas personas” var būt par genocīda upuriem. Ruandas tribunāls pieļāva šādu iespēju lietā “Prosecutor v. Akayesu”,[20] bet noliedza lietā “Prosecutor v. Kayishema and Ruzindana”.[21] Antonio Kasēze (Antonio Cassese) komentārā Starptautiskās krimināltiesas statūtu 6.pantam (Genocīds) gan izsaka viedokli, ka Noziegumu elementu skaidrojums neatbilst ne starptautiskajām paražu tiesībām, ne komentējamajam pantam.[22]
b) Nopietna fiziska vai garīga kaitējuma nodarīšana
Jeruzalemes apgabaltiesa lietā “A-G Israel v. Eichmann” noteica, ka nopietns fizisks vai garīgs kaitējums grupas locekļiem var tikt nodarīts “paverdzinot, liekot ciest badu, deportējot, vajājot … un ieslogot geto, tranzīta un koncentrācijas nometnēs apstākļos, kuri radīti, lai cilvēkus pazemotu, liegtu to cilvēka tiesības un apspiestu, un nodarītu tiem necilvēcīgas ciešanas un spīdzināšanu”.[23]
Lietā “Prosecutor v. Akayesu” Ruandas tribunāls nosauca kā piemērus fiziska vai garīga kaitējuma nodarīšanai fizisku vai garīgu spīdzināšanu, necilvēcīgu vai pazemojošu izturēšanos, vajāšanu.[24]
Fiziska kaitējuma nodarīšanas jēdziens ir labi pazīstams valstu nacionālajās tiesībās. Nacionālie likumi parasti izšķir vairākas fiziska kaitējuma pakāpes, sākot no mazāk smaga fiziska kaitējuma līdz smagam vai paliekošam kaitējumam.[25] Genocīda konvencijas 2.panta b) punktā nav norādīts, ka kaitējumam jābūt paliekošam, bet ir lietots apzīmējums “nopietns”.
Arī vairākos Ruandas tribunāla spriedumos norādīts, ka fiziskajam vai garīgajam kaitējumam, kas nodarīts grupas locekļiem, nav obligāti jābūt paliekošam un neārstējamam.[26]
Genocīda konvencijas izstrādāšanas laikā Ķīna izteica priekšlikumu iekļaut genocīda definīcijā “grupas locekļu fiziskās vai garīgās veselības bojāšanu”. Ķīna uzstāja, lai tiktu pieminēta narkotiku izmantošana kā genocīda izdarīšanas metode, saistot to ar “noziegumiem, ko Japāna izdarījusi pret Ķīnas tautu, veicinot narkotiku lietošanu”.[27]
Ķīnas priekšlikums tika noraidīts. Tomēr vēlāk Indija ierosināja papildināt definīcijas daļu “fiziska kaitējuma nodarīšana” ar vārdiem “vai garīga”. Šis priekšlikums tika atbalstīts.[28] Līdz ar to garīga kaitējuma nodarīšanas jēdziena saturs nav ierobežots vienīgi ar narkotiku piespiedu lietošanu, kā sākotnēji iecerēts.
Lietā “Prosecutor v. Akayesu” Ruandas tribunāls noteica, ka arī izvarošana un seksuāla vardarbība var tikt kvalificēta kā fiziska un arī garīga kaitējuma nodarīšana genocīda definīcijas izpratnē.[29] Profesors Šabass norāda, ka šajā aspektā tiesa “Akayesu” lietas spriedumā ir devusi būtisku ieguldījumu genocīda regulējuma progresīvajā attīstībā. Vēsturiski seksuāla rakstura noziegumi pret sievietēm tika vērtēti no morāles viedokļa – kā sievietes goda aizskaršana, nevis kā personas fiziskās vai garīgās integritātes aizskārums.[30]
Arī Noziegumu elementos norādīts, ka nopietns fizisks vai garīgs kaitējums var tikt nodarīts inter alia spīdzināšanas, izvarošanas, seksuālas vardarbības vai necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās veidā.[31]
c) Tīša tādu grupas dzīves apstākļu radīšana, kas varētu pilnīgi vai daļēji grupu fiziski iznīcināt
Genocīda konvencijas izstrādāšanas laikā Francija, atsaucoties uz vēsturisku piemēru, izteica pārliecību, ka geto, kuros ieslodzīja ebrejus tādos apstākļos, kuros viņi vai nu bada, vai slimības dēļ, nesaņemot medicīnisko palīdzību, gāja bojā, jāuzskata par genocīda instrumentu.[32]
Ruandas tribunāls, interpretējot šo noziedzīgo darbību, secināja, ka jēdziens “tīša tādu grupas dzīves apstākļu radīšana, kas varētu pilnīgi vai daļēji grupu fiziski iznīcināt”, uzskatāms par iznīcināšanas metodi, ar kuru noziedzīgās darbības izdarītājs nenoslepkavo grupas locekļus uzreiz, taču kura ir vērsta uz to fizisku iznīcināšanu. [..] tīša tādu grupas dzīves apstākļu radīšana, kas varētu pilnīgi vai daļēji grupu fiziski iznīcināt, ietver inter alia cilvēku grupas pakļaušanu iztikas minimuma diētai, sistemātisku izlikšanu no mājām un nepieciešamo medicīnisko pakalpojumu samazināšanu zem minimālā pieļaujamā līmeņa.”[33]
Genocīda konvencijas 2.panta c) punkta noziedzīgās darbības pazīmes neietver kaitīgās sekas. Radītajiem dzīves apstākļiem jābūt vērstiem uz grupas iznīcināšanu, taču, ja tiek sasniegts rezultāts, piemērojami 2.panta a) vai b) punkti.
Šo būtisko atšķirību iezīmēja Jeruzalemes apgabaltiesa “Eichmann” lietā. Tiesājamo apsūdzēja par tādu dzīves apstākļu radīšanu ebrejiem, kas vērsti uz to fizisku iznīcināšanu. Jeruzalemes apgabaltiesa uzskatīja, ka šāda apsūdzība piemērojama vienīgi to ebreju vajāšanai, kuri izdzīvojuši holokausta laikā. Tiesa norādīja, ka attiecībā uz ebrejiem, kuri neizdzīvoja, tiesājamais izdarījis divas atsevišķas noziedzīgas darbības – vispirms radījis tiem tādus dzīves apstākļus, kas vērsti uz to fizisku iznīcināšanu, un pēc tam tos fiziski iznīcinājis.[34]
d) Tādu līdzekļu lietošana, kuru mērķis ir novērst bērnu dzimšanu grupā
Izstrādājot Genocīda konvencijas 2.panta d) punktu, par bērnu dzimšanas novēršanas veidiem tika plaši atzīta kastrācija, sterilizācija, piespiedu aborti un dzimumu nošķiršana.[35]
Ruandas tribunāls lietā “Prosecutor v. Akayesu” norādīja, ka arī izvarošana var tikt subsumēta bērnu dzimšanas novēršanai: “[..] par līdzekļiem, kuru mērķis ir novērst bērnu dzimšanu grupā, uzskatāma seksuālā sakropļošana, sterilizācija, piespiedu dzimstības kontrole, dzimumu nošķiršana un laulību aizliegšana. Patriarhālās sabiedrībās, kurās piederību grupai nosaka pēc tēva identitātes, piemērs līdzekļiem, kuru mērķis ir novērst bērnu dzimšanu grupā, ir gadījums, kad izvarošanas laikā attiecīgajai grupai piederīgu sievieti tīši apaugļo citas grupas vīrietis ar nodomu radīt bērnu, kurš nebūs piederīgs savas mātes grupai.”[36]
e) Bērnu piespiedu nodošana citai grupai
Genocīda konvencijas izstrādāšanas laikā PSRS delegāts Morozovs norādīja, ka neviens nav spējis nosaukt kādu vēsturisku gadījumu, kad cilvēku grupa iznīcināta, nododot bērnus citai grupai.[37]
Tomēr profesors Šabass atsaucas uz Nirnbergas tribunāla lietu, kurā tika pierādīts, ka viens no nacistu līderiem Henrihs Himlers (Heinrich Himler) draudējis: “Kas notiek ar krievu, čehu, mani nemaz neinteresē. Mēs ņemsim to, ko nācijas mums piedāvā mūsu tipa asiņu veidā. Ja nepieciešams, nolaupot viņu bērnus un izaudzinot tos pie mums.”[38]
Genocīda konvencijā nav noteikts, kas jāsaprot ar jēdzienu “bērns”. Konvencijas par bērna tiesībām[39] 1.pants definē bērnu kā jebkuru personu, kurai ir mazāk par 18 gadiem. Arī Noziegumu elementos apstiprināts, ka par cietušo var būt persona, kam ir mazāk par 18 gadiem.[40]
2. Aizsargātās grupas
Lai atzītu, ka ir izdarīts genocīds, nepieciešams pierādīt cietušo piederību kādai nacionālai, etniskai, rases vai reliģiskai grupai. Konvencijas izstrādātāji atteicās no politisku, ideoloģisku, lingvistisku un ekonomisku grupu iekļaušanas genocīda definīcijā.[41]
Doktrīnā Genocīda konvencijas aizsargāto grupu uzskaitījums kritizēts kā nepilnīgs un pārāk ierobežots.[42] Tomēr Genocīda konvencijas autori uzskatīja, ka nacionālās, etniskās, rases un reliģiskās grupas jau vēsturiski ir bijušas naida objekti un ka tās raksturo stabilitāte.[43] Turpretī dalība politiskās grupās ir atkarīga no indivīda izvēles, un tās ir mainīgas.[44]
Ir grūti precīzi definēt četras Genocīda konvencijā nosauktās grupas. Arī konvencijas travaux préparatoires liecina, ka valstu pārstāvji šīm grupām piešķīruši atšķirīgas nozīmes. Piemēram, terminu “etniskā grupa” dažādas delegācijas skaidroja kā atbilstošu grupām, kuras neietver nacionālo vai reliģisko grupu jēdzieni, kā nacionālo grupu apakšgrupu, bet citas delegācijas uzskatīja, ka terminiem “etniskā grupa” un “rases grupa” ir viena un tā pati nozīme.[45]
Ruandas tribunāls lietā “Prosecutor v. Rutaganda” secināja, ka “nacionālo, etnisko, rases un reliģisko grupu jēdzieni ir plaši pētīti un šobrīd nav nevienas vispārēji un starptautiski atzītas precīzas šo grupu definīcijas”.[46]
Četru Genocīda konvencijas aizsargāto grupu jēdzieni pārklājas[47] un palīdz noskaidrot viens otra saturu; tie darbojas kā četras robežzīmes, kas nodala telpu, kurā tiek aizsargāts nenoteikts daudzums personu grupu.[48] Piemērs šādām grupām ir cilšu grupas.[49]
Personas piederību kādai no aizsargātajām grupām var noteikt pēc objektīvā kritērija. Ja objektīvais kritērijs tiktu piemērots holokausta gadījumam, būtu jāsecina, ka genocīds ticis izdarīts vienīgi pret tiem cietušajiem, kuri patiešām bija ebreji. Personas, kuras tika nogalinātas, jo nacisti tās uzskatīja par ebrejiem, nebūtu atzīstamas par genocīda, bet kāda cita nozieguma, piemēram, nozieguma pret cilvēci upuriem.
Salīdzinājumam ar nacionālajām krimināltiesībām Latvijas Krimināllikuma 117.panta 1.punktā noteikta atbildība par slepkavību, ja noslepkavota sieviete, vainīgajam apzinoties, ka viņa ir grūtniecības stāvoklī. Ja vainīgais kļūdās, uzskatot, ka nogalina sievieti grūtnieci, viņa nodarījums kvalificējams kā mēģinājums noslepkavot sievieti, kas ir grūtniecības stāvoklī.[50]
Objektīvā kritērija piemērošana var būt problemātiska, jo likumi par piederību kādai grupai nereti tiek apstrīdēti. Kā piemēru var minēt Ruandas iedzīvotāju etnisko piederību. Tiek uzskatīts, ka Ruandas tutsi un hutu etniskajām grupām ir atšķirīga izcelsme, vēsturiski šo grupu dzīvesveids ir bijis atšķirīgs – tutsi grupa bija lopkopji, kamēr hutu grupa — zemkopji. Pastāv arī arējā izskata atšķirības, tomēr tās novērojamas tikai dažos, bet nebūt ne visos ruandiešos. Turklāt Ruandas tutsi un hutu grupu locekļiem ir viena valoda, viena reliģija un ļoti tuvas kultūras. Arī jauktās laulības nav retums. Beļģu kolonizētājiem bija tik grūti atšķirt grupu locekļus, ka tie ieviesa identitātes karšu sistēmu, nosakot etnisko piederību Ruandā, pamatojoties uz liellopu skaitu, kas piederēja vienai ģimenei.[51]
Jāatzīmē gan, ka 1994.gada genocīds Ruandā netika izdarīts pret tiem, kuriem bija tutsi grupas piederību apliecinošas identitātes kartes, bet gan pret tiem, kuri tika uzskatīti par piederīgiem tutsi grupai, kas, ņemot vērā ruandiešu sabiedrības noslēgtību, bija viegli nosakāms.
Ad hoc tribunālu prakse liecina par pakāpenisku pāreju no objektīvā kritērija piemērošanas uz subjektīvo identifikāciju, t.i., cietušajiem pašiem vai nodarījuma izdarītājiem identificējot cietušos ar kādu grupu.
Ruandas tribunāls sākotnēji izturējās noraidoši pret subjektīvo identifikāciju, iespējams, divu Pastāvīgās Starptautiskās tiesas un Starptautiskās tiesas spriedumu dēļ.[52] Lietā “Prosecutor v. Akayesu” Ruandas tribunāls atsaucās uz “Nottebohm” lietu, kurā personas nacionalitāte tika noteikta, pamatojoties uz objektīviem kritērijiem, un definēja četras aizsargātās grupas, ignorējot subjektīvo identifikāciju.[53] Lietā “Prosecutor v. Kayishema and Ruzindana” Ruandas tribunāls atkāpās no etniskās grupas definīcijas “Akayesu” lietā un noteica, ka etniska grupa ir ne tikai tāda grupa, kuras locekļiem ir kopīga valoda vai kultūra, bet arī tāda grupa, kura uzskata sevi par etnisku grupu vai grupa, kuru citi, tai skaitā noziedzīgās darbības izdarītāji, uzskata par etnisku grupu.[54] Ruandas tribunāls nostiprināja subjektīvās identifikācijas piemērošanas praksi lietā “Prosecutor v. Rutaganda”: “[..] piemērojot Genocīda konvenciju, dalība grupā būtībā ir vairāk subjektīva nekā objektīva”.[55]
Nobeigumā jāatzīmē, ka bijušās Dienvidslāvijas tribunāls pavisam nesenajā šī gada 31.jūlija spriedumā lietā “Prosecutor v. Milomir Stakic”[56] attiecībā uz aizsargājamām grupām uzsvēra būtisko niansi, ka “[..] gadījumā, kad tiek aizskarta vairāk nekā viena grupa, nav pareizi konkrēto grupu definēt vispārināti, kā, piemēram, “neserbus”, norādot, ka Tiesu palāta nepiekrīt “negatīvajai pieejai”, kāda tika pieņemta “Jelisic”[57] lietā. Ar “negatīvo pieeju” jāsaprot to indivīdu kā atsevišķas grupas identifikācija, kuri nepieder nozieguma izdarītāju grupai. Tādējādi, pēc Tiesu palātas ieskata “Jelisic” lietā, visi indivīdi, kurus noziegumu izdarītāji nepieņem kā savas nacionālās, etniskās, rases vai reliģiskās grupas locekļus, veido atsevišķu grupu.[58] “Stakic” lietā tika precizēts, ka aizskarto grupu starpā var pastāvēt būtiskas atšķirības, un genocīda elementiem jātiek skatītiem attiecībā uz katru grupu atsevišķi, t.i., konkrēti attiecībā uz Bosnijas musulmaņiem un Bosnijas horvātiem, nevis vienkārši “neserbiem”.[59]
3. Genocīda mens rea
Dažu starptautisko noziegumu kategorijām starptautiskās tiesības paredz īpašā nodoma jeb dolus specialis pierādīšanas nepieciešamību. Īpašais nodoms sastopams gadījumos, kad bez parastā nodoma kādas noziedzīgas darbības rezultātā panākt konkrētu seku iestāšanos (piemēram, gadījumā, kad nogalināšanas rezultātā iestājas nāve), noziedzīgā nodarījuma izdarītājam pastāv kāds speciāls mērķis, kura kaitīgās sekas sniedzas tālāk par jau izdarīto noziedzīgo darbību rezultātu. Tādējādi dažās noziegumu pret cilvēci kategorijās, piemēram – vajāšanas (angļu val. persecution) gadījumā, bez nodoma izdarīt attiecīgo noziegumu (slepkavību, izvarošanu, izsūtīšanu no kāda ciema, reģiona vai valsts) vēl jāpierāda arī īpašais, diskriminējošais nodoms, t.i., vēlme diskriminēt kādas nacionālas, etniskas, rases vai reliģiskas grupas locekļus.[60]
Diskriminējošā nodoma pierādīšana aplūkota arī vairākās bijušās Dienvidslāvijas tribunāla lietās, piemēram, “Kupreškic and others”[61] un “Kordic and Čerkez”[62], savukārt “Blaškic”[63] lietā Tiesu palāta nodomu definēja kā “īpašo nodomu radīt personai kaitējumu, pamatojoties uz tās piederību konkrētai sabiedrībai vai grupai”[64].
Sekojoši, arī genocīda pamatelements, kas to atšķir no citiem noziegumiem, ir tā dolus specialis, kas pamatojas apstāklī: noziedzīgajām darbībām jābūt izdarītām “nolūkā pilnīgi vai daļēji iznīcināt kādu nacionālu, etnisku, rases vai reliģisku grupu kā tādu”. Genocīda pamatā ir noziedzīgo darbību koordinēts plāns, kas vērsts uz grupas iznīcināšanu.[65] Iznīcināšanas mēģinājumam jābūt vērstam pret konkrēto grupu, pamatojoties tikai uz to, ka tā vispār pastāv[66], pastāvot nolūkam radīt kopēju, kolektīvu upuri individuālu upuru vietā.[67] Genocīda izdarītājs savā upurī nesaskata cilvēku, bet tikai nīstās grupas locekli.
Būtiski ir atzīmēt, ka noziedzīgās darbības animus trūkuma gadījumā darbība, kuras rezultātā pat iznīcināta kāda nacionāla, etniska vai reliģiska grupa, bet bez nodoma panākt šādu rezultātu, nevar tikt uzskatīta par genocīdu.[68] Jāatzīmē, ka arī Konvencijas izstrādātāji uzsvēra tieši nolūka esamības pārākumu pār faktiskajiem rezultātiem, t.i., upuru skaitu.[69]
Genocīda nodoma pierādīšana ir fundamentāli svarīga, bet reizē arī ļoti sarežģīta, tādēļ tiek norādīts, ka genocīda nodomam nav jābūt skaidri un nepārprotami izteiktam[70], to var secināt no vairāku apstākļu kopuma. Piemēram, Ruandas tribunāls revolucionārajā “Akayesu” lietā ierosināja izsecināt genocīda nodomu no tiesājamā mutisko paskaidrojumu un izdarīto darbību kopuma, kā arī no vispārējā konteksta, kādā izdarītas citas darbības, kas sistemātiski tika vērstas pret aizsargāto grupu. Turklāt jāņem arī vērā izdarīto darbību zvēriskuma pakāpe, to vispārējais raksturs konkrētajā apvidū, arī pats fakts, ka sistemātiski un ar nodomu tiek izvēlēti upuri, balstoties tikai uz viņu piederību konkrētai grupai, izslēdzot citu grupu pārstāvjus.[71] Turklāt lietā “Prosecutor v. Kayishema and Ruzindana” tribunāls uzsvēra, ka genocīda nodoms var tikt secināts arī no izmantoto ieroču veida, upuru miesas bojājumu smaguma[72], kā arī no jebkādu ētisku apsvērumu trūkuma — tika nogalināti pat bērni, grūtnieces un nespēcīgi, gados veci cilvēki.
Valstu nacionālā prakse šajā jautājumā ir atšķirīga un nodoma izsecināšanas kritērijam tiek uzstādītas zemākas prasības. Tā, piemēram, Vācijas Augstākā tiesa “Jorgic” lietā sprieda, ka nodoms iznīcināt kādu grupu nozīmē “grupas iznīcināšanu kā sociālu vienību tās specifiskumā, vienreizībā un piederības sajūtā; bioloģiski-fiziska grupas iznīcināšana nav nepieciešama”.[73]
Visbeidzot jāatzīmē, ka genocīda mens rea elements jāpierāda arī sazvērestības izdarīt genocīdu gadījumā, kā to paredz Genocīda konvencijas 3b) pants.[74] Īpašais nodoms, kas jāpierāda genocīda sazvērestības gadījumā, gan neatšķiras no genocīda izdarīšanai nepieciešamā dolus specialis.[75]
III. Valsts atbildība
par genocīdu
Genocīda konvencija primāri nosaka indivīdu kriminālo atbildību par genocīda izdarīšanu, lai gan tā arī uzliek valstīm pienākumus novērst genocīdu un sodīt par tā izdarīšanu.[76] Tomēr jau Genocīda konvencijas izstrādāšanas laikā aktuāls bija jautājums, vai arī valsts var būt tieši atbildīga par genocīda izdarīšanu līdztekus atbildībai par pienākumu novērst un sodīt genocīdu pārkāpšanu.[77] Ņemot vērā genocīda raksturu, nevar noliegt, ka šo noziegumu parasti izdara vai vismaz atbalsta valsts varas institūcijas. Nacistu izdarītais genocīds pret ebrejiem ir tā uzskatāms piemērs.
Genocīda konvencijas autoru debates par valsts atbildību aizsāka Apvienotās Karalistes priekšlikums konvencijas 5.pantam: “Kriminālatbildība par kādu no genocīda noziedzīgajām darbībām, kas noteiktas 2. un 4.pantā, attiecināma ne tikai uz privātpersonām vai apvienībām, bet arī uz valstīm, valdībām vai valsts, vai valdības iestādēm vai institūcijām, kuras šādus nodarījumus ir izdarījušas. Šādas valstu vai valdību izdarītas vai to vārdā izdarītas noziedzīgas darbības ir šīs konvencijas pārkāpums.”[78]
Apvienotās Karalistes pārstāvis Džeralds Ficmoriss (Gerald Fitzmaurice) norādīja, ka tipiskākais genocīda veids ir valsts vai valdības izdarīts genocīds.[79] It kā atkāpjoties no sava priekšlikuma teksta, Apvienotā Karaliste pieļāva iespēju, ka valstis nevarētu saukt pie kriminālatbildības. Starptautiskā tiesa nenoteiktu sodu, bet uzliktu par pienākumu izbeigt genocīda izdarīšanu.[80]
Apvienotās Karalistes priekšlikums tika noraidīts ar divu balsu starpību (22 balsis “par” un 24 balsis “pret”).[81]
Nelielā “par” un “pret” balsu starpība un tas, ka debatēs tika izteikts plašs atbalsts valsts civilajai atbildībai par genocīdu, kamēr tikpat plaši tika noliegts valsts kriminālatbildības jēdziens, liecina par to, ka priekšlikuma noraidīšanas iemesls bija tā neskaidrība. Piemēram, Irāna komentēja, ka tā nav varējusi balsot “par” priekšlikumu, jo tajā neskaidri nošķirta kriminālatbildība un civilatbildība.[82]
Genocīda konvencijas 9.pants kļuva par britu pūliņu pēdējo mērķi. Atbalstu guva Apvienotās Karalistes un Beļģijas kopīgais priekšlikums, saskaņā ar kuru strīdi starp konvencijas dalībvalstīm par konvencijas interpretāciju, piemērošanu vai īstenošanu, ieskaitot strīdus par valsts atbildību par kādu no noziedzīgajām darbībām, kas uzskaitītas 2. un 4.pantā, nododami Starptautiskajai tiesai, pamatojoties uz jebkuras konvencijas dalībvalsts lūgumu.[83]
Apvienotās Karalistes pārstāvis Ficmoriss apstiprināja, ka atbildība, kas noteikta pantā, ir civilatbildība, nevis kriminālatbildība.[84]
Tomēr panta redakcija neieviesa skaidrību jautājumā, vai konvencija nosaka valsts tiešu atbildību par genocīda izdarīšanu vai vienīgi par pienākumu, kurus konvencija uzliek valstīm – novērst un sodīt genocīdu – pārkāpšanu.
Kopš 20.gadsimta beigām jautājums par tiešu valsts atbildību par genocīda izdarīšanu atkal ir kļuvis aktuāls. 1993.gadā Bosnija-Hercegovina cēla prasību Starptautiskajā tiesā, lūdzot tiesu atzīt Dienvidslāviju par atbildīgu genocīda izdarīšanā.[85] 1999.gadā Starptautiskā tiesa pieņēma izskatīšanai Dienvidslāvijas prasības pret desmit NATO dalībvalstīm[86] un Horvātijas prasību pret Dienvidslāviju[87], bet 2002.gadā Kongo prasību pret Ruandu[88], kuras visas bija pamatotas uz inter alia Genocīda konvencijas 9.pantu.
Jāatzīmē gan, ka nevienā no lietām pagaidām nav tiesas sprieduma par lietas būtību. Tomēr spriedumā par iepriekšējiem iebildumiem lietā starp Bosniju-Hercegovinu un Dienvidslāviju Starptautiskā tiesa noteica, ka “[Genocīda konvencijas] 9.panta atsauce uz “valsts atbildību par genocīdu vai jebkuru citu noziedzīgo darbību, kas uzskaitītas 3.pantā”, neizslēdz nevienu valsts atbildības veidu”.[89]
Starptautiskās tiesas iepriekšcitētais teikums varētu būt tulkojams kā pozitīva atbilde uz jautājumu, vai Genocīda konvencija nosaka valsts tiešu atbildību par genocīda izdarīšanu līdztekus atbildībai par pienākumu novērst un sodīt genocīdu pārkāpšanu. Tādā gadījumā būtu noslēdzies viens posms starptautisko tiesību attīstībā, kas aizsākās jau Genocīda konvencijas izstrādāšanas laikā. Praktiski tas nozīmētu, ka jebkura Genocīda konvencijas dalībvalsts varētu celt prasību Starptautiskajā tiesā, lūdzot atzīt citu konvencijas dalībvalsti par atbildīgu par genocīda izdarīšanu pret saviem iedzīvotājiem. Ņemot vērā neveiksmīgo mēģinājumu iekļaut valsts starptautiska nozieguma jēdzienu Pantu projektā par valsts atbildību par starptautisko tiesību pārkāpumiem, jādomā, ka valstu atbildība par genocīda izdarīšanu aprobežotos ar civilatbildību.[90]
Kopsavilkums
Kā patstāvīgs starptautisks noziegums genocīds tika atzīts ar 1948.gada Genocīda konvenciju. Genocīda konvencijas galvenās normas ir kļuvušas par starptautisko paražu tiesību daļu.
Genocīdu veido trīs elementi: 1) vismaz vienas Genocīda konvencijas 2.pantā uzskaitītās noziedzīgās darbības izdarīšana, 2) noziedzīgās darbības vēršana pret kādu nacionālu, etnisku, rases vai reliģisku grupu un 3) nodoms pilnīgi vai daļēji iznīcināt grupu kā tādu. Lai atzītu, ka ir izdarīts genocīds, nepieciešams pierādīt visu trīs elementu esamību.
Genocīda elementu satura skaidrojums galvenokārt rodams Genocīda konvencijas travaux prēparatoires, bijušās Dienvidslāvijas un Ruandas tribunālu praksē, Starptautiskās krimināltiesas statūtu interpretācijas palīglīdzeklī – Noziegumu elementos, kā arī doktrīnā.
Lai gan Genocīda konvencija primāri nosaka indivīdu kriminālatbildību par genocīda izdarīšanu, starptautiskās tiesības attīstās tādā virzienā, lai tiktu atzīta valsts tieša atbildība par genocīdu. Tādējādi tiktu novērsts paradokss, ka genocīda sodīšanu sagaida no tā izdarītāja – valsts varas institūcijām.
___________________
[1] Prosecutor v. Akayesu, Case No. ICTR-96-4-T, para.16 (“the crime of crimes”).
[2] Viedokli, kādēļ sarkano khmeru noziegumi nesasniedza genocīda sastāvu, skat. Jurovics Y. Reflections sur la Spēcificitē du Crime Contre L‘Humanitē. Paris: Librairie Gēnērale de Droit et de Jurisprudence, 2002, p.312-313.
[3] Skat., piemēram, Prosecutor v. Radislav Krstic, “Srebrenica-Drina Corps”, Case No. IT-98-33, paras.539-599.
[4] Convention on the Prevention and Punishment of the Crime of Genocide, adopted by UN GA Resolution 260 (III) A, U.N.T.S. No.1021, vol.78 (1951), p.277.
[5] “General (Transnational) Danger”, 1933; “Axis Rule in Occupied Europe”, 1944; “Genocide: A Modern Crime”, 1945; “The Crime of Genocide”, 1946; “Genocide as a Crime under International Law”, 1947.
[6] Lemkin R. Genocide – A Modern Crime, Free World, — “A Non-Partisan Magazine devoted to the United Nations and Democracy” Vol.4, 1945, p.39.
[7] Ibid.
[8] Lemkin R. The Crime of Genocide, Review of International Law, Diplomatic and Polical Science, Vol.24, 1946, p.213-223.
[9] Jurovics Y. Reflections sur la Spēcificitē du Crime Contre L‘Humanitē. Paris: Librairie Gēnērale de Droit et de Jurisprudence, 2002, p.291.
[10] Ratner S. Accountability for Human Rights Atrocities in International Law. Beyond the Nuremberg Legacy, 2nd edition. New York: Oxford University Press, 2001, p.29.
[11] Cassese A. International Criminal Law. Oxford: Oxford University Press, 2003, p.97.
[12] Ibid.
[13] Shaw Malcolm N. International Law, 4th edition. Cambridge: Cambridge University Press, 2001, p.210.
[14] Cassese A. International Criminal Law. Oxford: Oxford University Press, 2003, p.97.
[15] Izsmeļošs, bet neveiksmīgs genocīda nodoma pierādīšanas mēģinājums rodams bijušās Dienvidslāvijas tribunāla lietas Prosecutor v. Jelisic spriedumā, Case No. IT-95-10-T.
[16] Reservations to the Convention on the Prevention and Punishment of the Crime of Genocide, Advisory Opinion. I.C.J. Reports, 1951, p.12.
[17] International Criminal Law, 2nd edition, edited by Bassiouni M. Cherif. New York: Transnational Publishers Inc, 1999, p.598.
[18] Skat. lietu Prosecutor v. Akayesu, Case No. ICTR-96-4-T, paras.500-501.
[19] Schabas W. A. Genocide in International Law. Cambridge: Cambridge University Press, 2000, p.158.
[20] Prosecutor v. Akayesu, Case No. ICTR-96-4-T, para.521.
[21] Prosecutor v. Kayishema and Ruzindana, Case No. ICTR-95-5-T, paras.96-97.
[22] Cassese A. ‘Genocide’ in The Rome Statute of the International Criminal Court: A Commentary, Vol.I, edited by Cassese A., Gaeta R., Jones I. R. W. D. New York: Oxford University Press, 2002, p.349.
[23] A-G Israel v. Eichmann (1968) 36 ILR 5, p.340.
[24] Prosecutor v. Akayesu, Case No. ICTR-96-4-T, para.503.
[25] Schabas W. A. Genocide in International Law. Cambridge: Cambridge University Press, 2000, p.160; sal. skat. Latvijas Krimināllikuma 125.pantu “Tīšs smags miesas bojājums”, 126.pantu “Tīšs vidēja smaguma miesas bojājums”, 130.pantu “Tīšs viegls miesas bojājums”.
[26] Skat. lietas Prosecutor v. Akayesu, Case No. ICTR-96-4-T, para.501; Prosecutor v. Kayishema and Ruzindana, Case No. ICTR-95-5-T, para.108.
[27] UN Doc. A/C.6/232/Rev.1; Schabas W. A. Genocide in International Law. Cambridge: Cambridge University Press, 2000, p.159.
[28] UN Doc. A/C.6/SR.81.
[29] Prosecutor v. Akayesu, Case No. ICTR-96-4-T, para.731.
[30] Schabas W. A. Genocide in International Law. Cambridge: Cambridge University Press, 2000, p.162, 164.
[31] Elements of Crimes, Assembly of States Parties, First Report, ICC-ASP/1/3, p.113.
[32] UN Doc. E/AC.25/SR.4, p.14.
[33] Prosecutor v. Akayesu, Case No.ICTR-96-4-T, para.505.
[34] A-G Israel v. Eichmann (1968) 36 ILR 5, p.196.
[35] International Criminal Law, 2nd edition, edited by Bassiouni M. Cherif. New York: Transnational Publishers Inc, 1999, p.598.
[36] Prosecutor v. Akayesu, Case No.ICTR-96-4-T, para.507.
[37] UN Doc. A/C.6/SR.82.
[38] France et al v. Goering et al (1946) 22 IMT 203, p.480.
[39] Convention on the Rights of the Child, adopted by UN GA Resolution 44/25, www.unhchr.ch/html/menu3/b/k2crc.htm.
[40] Elements of Crimes, Assembly of States Parties, First Report, ICC-ASP/1/3, Article 6(e) Genocide by forcibly transferring children, p.115.
[41] Skat. par politiskajām grupām UN Doc. A/C.6/SR.128; par ideoloģiskajām grupām UN Doc. E/623/Add.4; par lingvistiskajām grupām UN Doc. A/AC.10/41; par ekonomiskajām grupām UN Doc. A/C.6/214.
[42] Skat., piem., Chalk F. and Jonassohn K. The Conceptual Framework, in The History and Sociology of Genocide, edited by Chalk F. and Jonassohn. K. New Haven and London: Yale University Press, 1990, p.3-43; Glaser S. Droit international pēnal conventionnel. Brussels: Bruylant, 1970, p.112; Charny I. W. Toward a Generic Definition of Genocide, in Andreopoulus G. J. Genocide, Conceptual and Historical Dimensions. Philadelphia: University of Pennsylvania Press, 1994, p.64-94.
[43] 3 GAOR C.6, 69th mtg., p.188-189.
[44] 3 GAOR C.6, 75th mtg., p.110-111.
[45] Ibid, p.115-116.
[46] Prosecutor v. Rutaganda, Case No. ICTR-96-3-T, para.55.
[47] Fourth Report on the Draft Code of Offences Against the Peace and Security of Mankind, UN Doc. A/CN.4/398.
[48] Schabas W. A. Genocide in International Law. Cambridge: Cambridge University Press, 2000, p.111.
[49] Skat. Report of the International Law Commission on the Work of its Forty-Eighth Session, 6 May – 26 July 1996, UN Doc. A/51/10, p.89.
[50] Liholaja V. Noziedzīgu nodarījumu kvalifikācijas teorētiskie pamati un prakse. Rīga:Firma“AFS”, 2001, 90.lpp.
[51] Schabas W. A. Genocide in International Law. Cambridge: Cambridge University Press, 2000, p.109.
[52] Verdirame G. The Genocide Definition in the Jurisprudence of the ad hoc Tribunals, International and Comparative Law Quarterly, Vol.49, Part 3, July 2000, p.589; skat. lietas Rights of Minorities in Upper Silesia (Germany v. Poland), P.C.I.J. Rep. Series A, No.12 un Nottebohm (Liechtenstein v. Guatemala) (Merits), I.C.J. Reports, 1955.
[53] Prosecutor v. Akayesu, Case No.ICTR-96-4-T, paras. 511-515.
[54] Prosecutor v. Kayishema and Ruzindana, Case No. ICTR-95-5-T, para.98.
[55] Prosecutor v. Rutaganda, Case No. ICTR-96-3-T, para.55.
[56] Prosecutor v. Milomir Stakic, Case No. IT-97-24-T, Judgement of 31 July, 2003.
[57] Prosecutor v. Jelisic, Case No.IT-95-10-I, ICTY T. Ch., 14 December 1999.
[58] Prosecutor v. Jelisic, Case No.IT-95-10-I, ICTY T. Ch., 14 December 1999, para.71
[59] Prosecutor v. Milomir Stakic, Case No. IT-97-24-T, Judgement of 31 July, 2003, para.512.
[60] Cassese A. International Criminal Law. Oxford: Oxford University Press, 2003, p.167.
[61] Prosecutor v. Kupreškic and others, ICTY, Case No. IT-95-16-T, para.634.
[62] Prosecutor v. Kordic and Čerkez, ICTY, Case No. IT-95-14/2-T, para.214 and 220.
[63] Prosecutor v. Blaškic, ICTY, Case No. IT-95-14-T.
[64] Prosecutor v. Blaškic, ICTY, Case No. IT-95-14-T, para.235.
[65] Lemkin, R. Axis Rule in Occupied Europe. Washington: Colombia University Press, 1944, p.79.
[66] Study regarding the prevention and outlawing of the Crime of Genocide, Commission on Human Rights, UN Document, Economic and Social Council, E/CN.4/Sub.2/416 of 4 July 1978, p.27 para.105.
[67] Acts of the VIII International Conference for Unification of Criminal Law, Paris, 1949. (Intervention by Jean Graven).
[68] David E. The Principles of Law of Armed Conflicts. Brussels: Bruylant, 1994, p.615.
[69] Jurovics Y. Reflections sur la Spēcificitē du Crime Contre L‘Humanitē. Paris: Librairie Gēnērale de Droit et de Jurisprudence, 2002, p.312.
[70] Prosecutor v. Akayesu, Case No. ICTR-96-4-T, para.523; Prosecutor v. Karadzic and Mladic, Case No. ICTY-95-5-R61, para.94.
[71] Jurovics Y. Reflections sur la Spēcificitē du Crime Contre L‘Humanitē. Paris: Librairie Gēnērale de Droit et de Jurisprudence, 2002, p.317.
[72] Prosecutor v. Kayishema and Ruzindana, Case No. ICTR-95-5-T, para.93.
[73] Jorgic, Oberlandsgericht of Dusseldorf, 3 Strafrecht 215/98; Jorgic, (apelācija) Bundesgerichtshof, Neue Zeitschrift fur Strafrecht, 8 (1999), S.396-404.
[74] Šī norma, kas sazvērestību izdarīt genocīdu paredz kā sodāmu, arī jau ieguvusi paražu tiesību raksturu un iekļauta arī Ruandas un bijušās Dienvidslāvijas tribunālu statūtos. Jāatzīmē gan, ka pārsteidzošā kārtā Starptautiskās Krimināltiesas neparedz šādu sazvērestību kā sodāmu darbību, kas liek secināt, ka šajā jautājumā SKT Statūtos izdarīta atkāpe no paražu tiesību normām.
[75] Prosecutor v. Musema, Case No. ICTR-96-13-T, para.197.
[76] Genocīda konvencijas 1. un 9.pants; Case concerning Application of the Convention on the Prevention and Punishment of the Crime of Genocide (Bosnia and Herzegovina v. Yugoslavia) (PreliminaryObjections), 1996, para.31,
www.icj-cij.org/icjwww/ idocket/ibhy/ibhyjudgment/ ibhy_ ijudgment_ 19960711_frame.htm.
[77] Jorgensen N. ‘State Responsibility and the 1948 Genocide Convention’ in The Reality of International Law: Essays in Honour of Ian Brownlie, edited by Goodwin-Gill G. S. and Talmon S. Oxford: Clarendon Press, 1999, p.275.
[78] UN Doc. A/C.6/236 and Corr.4.
[79] UN Doc. A/C.6/SR.95.
[80] UN Doc. A/C.6/SR.92.
[81] UN Doc. A/C.6/SR.96.
[82] Ibid.
[83] UN Doc. A/C.6/SR.105.
[84] GAOR, 3rd Session, part I, Sixth Committee, Summary Records of Meetings, 21 September – 10 December 1948, p.440.
[85] Case concerning Application of the Convention on the Prevention and Punishment of the Crime of Genocide (Bosnia and Herzegovina v. Yugoslavia), Application, 1993,
www.icj-cij.org/icjwww/idocket/ibhy/ibhyframe.htm.
[86] Legality of Use of Force (Yugoslavia v. Belgium), Application, 1999; Legality of Use of Force (Yugoslavia v. Canada), Application, 1999; Legality of Use of Force (Yugoslavia v. France), Application, 1999; Legality of Use of Force (Yugoslavia v. Germany), Application, 1999; Legality of Use of Force (Yugoslavia v. Italy), Application, 1999; Legality of Use of Force (Yugoslavia v. Netherlands), Application, 1999; Legality of Use of Force (Yugoslavia v. Portugal), Application, 1999; Legality of Use of Force (Yugoslavia v. Spain), Application, 1999; Legality of Use of Force (Yugoslavia v. United Kingdom), Application, 1999; Legality of Use of Force (Yugoslavia v. United States of America), Application, 1999; Legality of Use of Force (Yugoslavia v. Belgium), Application, 1999, www.icj-cij.org/icjwww/idecisions.htm.
[87] Application of the Convention on the Prevention and Punishment of the Crime of Genocide (Croatia v. Yugoslavia), Application, 1999,
www.icj-cij.org/icjwww/idocket/icry/icry_orders/icry_iapplication_19990702.PDF.
[88] Case Concerning Armed Activities on the Territory of the Congo (Congo v. Rwanda), Application, 2002, www.icj-cij.org/icjwww/idocket/icrw/icrwframe.htm.
[89] Case concerning Application of the Convention on the Prevention and Punishment of the Crime of Genocide (Bosnia and Herzegovina v. Yugoslavia) (Preliminary Objections), 1996, para.32,
www.icj-cij.org/icjwww/idocket/ibhy/ibhyjudgment/ibhy_ijudgment_19960711_frame.htm.
[90] Skat. Crawford J. The International Law Commission’s Articles on State Responsibility: Introduction, Text and Commentaries. Cambridge: Cambridge University Press, 2002, p.16-20.