Atslēgvārdi:

Gandrīz nekā jauna... 4

Joprojām žurnālisti nav parūpējušies, lai pie vārda tiktu reformas galvenie īstenotāji – pedagogi, mācību grāmatu autori, vecāki. Lai saruna būtu nevis par valodu proporciju, bet gan par mācīšanas kvalitāti. Daudz svarīgāk par jautājumu, kādā valodā ir grāmata vai vēstures stunda, ir noskaidrot, kas un kā šajā stundā tiek mācīts.

Iesaki citiem:

Izglītības reformas un integrācijas procesu atspoguļojums medijos kārtējo reizi apliecinājis atšķirības abu valodu informatīvajās telpās. Gandrīz nekā jauna. Līdzīgi kā Saeimas pirmsvēlēšanu laikā – masīva, prasmīga, asa, taču pieklājīga kampaņa laikrakstā “Čas”, cita galvenā dienas kārtība un līdzsvarots atainojums “Telegrāfā”, vecišķi kašķīgs, sociālistiski nostalģisks un agresīvi uzbrūkošs “ārpusnieku”, sootečestveņņiku skats laikrakstā “Vesti Sevodņa”, paškritisks – “Neatkarīgajā Rīta Avīzē”, atturīgs – “Dienā”. Joprojām mulsina krievu laikrakstu metienu proporcijas – tik mazas pilsoniskajam “Telegrāfam”, tik lielas – padomju/krievu impēriskās nostaļģijas konstruētājam “Vesti Sevodņa”.

Medijos maz apspriests ir fakts, ka izglītības reforma ar daudz stingrākiem noteikumiem tika pasludināta 1998. gadā. Loģiski būtu protestēt toreiz, nepiekrītot kategoriskajiem noteikumiem, nevis tagad, kad ir panākti kompromisi, kaut kārtējo reizi neveiklā veidā. Diemžēl tagad t.s. krievu Atmoda vairāk līdzinās polittehnologu meistarīgai un mērķtiecīgai darbībai protestu organizēšanā un izmantošanā par ieganstu citu, politisku un ekonomisku, jautājumu risināšanai.[1] Tas neļauj saskatīt racionālo un apspriežamo, kas atrodams kritikā par reformas īstenošanas trūkumiem un liek nesatricināmā pozā nostāties abām pusēm.

Diskusijas presē uzrāda pretrunu, kas nav jauna. Jau 20.-30. gados, kad krievu Latvijā bija procentuāli daudz mazāk, viņi prasīja īpašu attieksmi pret valodas lietojumu, pieprasot tiesības sazināties ar varas iestādēm krievu valodā, norobežojās savās skolās un vienas valodas lietojuma vidē, bet no otras puses – sūdzējās, ka valodas nezināšanas dēļ atrodas izolācijā un nevar dabūt darbu valsts pārvaldē[2]. Situācija tagad atkārtojas – pārmetumi par diskrimināciju darba izvēlē, žēlošanās par valodas aizmiršanu, ja nav iespējas to bieži lietot. Kāda priekšmeta mācīšana latviski varētu vairot valodas lietojuma īpatsvaru, ja vien tas tiek darīts kvalitatīvi. Taču diskusija medijos nenotiek par labāko veidu – kā to darīt, bet vai nu paģērē izlemtā īstenošanu vai cīnās pret.

Joprojām žurnālisti nav parūpējušies, lai pie vārda tiktu reformas galvenie īstenotāji – latviešu un krievu pedagogi, valodu mācīšanas speciālisti, mācību grāmatu autori, vecāki. Lai saruna būtu nevis par valodu proporciju un procentiem vai pretdarbību jebkādu priekšmetu apmācībai citā valodā, bet gan par mācīšanas kvalitāti. Un līdzekļu nepietiekamību.

Visu nosaka mācīšanas kvalitāte. Protams, skolotāju masveidīga atlaišana ir neiespējama vismaz sociālas spriedzes dēļ. Bet ja vecāki grib, lai viņu bērns brīvi runātu citā valodā, nevis tikai atsēž 60% stundu skolotāja vadībā, kurš runā sliktāk par pašiem bērniem, vecāku spiediena dēļ var panākt tāda pedagoga nomaiņu. Ja Libānas ārsti var sarunāties ar pacientiem latviski, tad arī skolotājam, kura pienākums bijis 10 gados iemācīties valodu, tam vajadzētu būt pa spēkam. Ja par galveno uzskatītu rezultātu, nevis ceļu, kā tas iegūts, beigtos neauglīgie strīdi par procentiem, to interpretāciju, fiziku un ķīmiju latviski.

Manuprāt, daudz svarīgāk par jautājumu, kādā valodā ir grāmata vai vēstures stunda, ir noskaidrot, kas un kā šajā stundā tiek mācīts. Vai tā ir Tēvzemes (Krievijas) vēsture, kas kā humānā palīdzība no Krievijas palīdz audzināt Krievijas patriotus Latvijā, vai beidzot oriģināla Latvijas vēstures grāmata, kura saprotama un pieņemama vairākumam ar sarežģīto vēstures posmu problemātisku izklāstu?! Pēdējā vajadzētu būt vietai gan atbrīvotājiem, gan okupantiem, gan holokausta organizētājiem un izpildītājiem, gan dažādu krāsu strēlniekiem, gan piemēriem par kaimiņzemes impēriskajām ambīcijām. Vārdu sakot – talantīgi uzrakstīti vēstures stāsti ar plašu kontekstu, par ko intervijā G. Grūbem runā A. Stranga[3].

Es netērētu enerģiju, lai noskaidrotu, uz kuru pusi vērsti ugunskrusta/kāškrusta stari plakātā pret Šadurski. Es tērētu enerģiju un līdzekļus, lai organizētu konkursus un apmaksātu autoru ieguldījumu jaunu mācību grāmatu, labu valodas apmācības metodiku, latviešu valodas apguves interesantu raidījumu izveidē, lai organizētu psihologu un pedagogu pārrunas vecāku sapulcēs par modernām metodēm valodu mācīšanā, lai rīkotu latviešu valodas apguves intensīvos kursus. Kā mediju darbinieks es sabiedrības vārdā pieprasītu atbildīgajām instancēm organizēt darba grupas, kas izstrādātu idejas, kā pārkvalificēt skolotājus, kuri neprot strādāt pa jaunam vai kuri drīz zaudēs darbu vienkārši tāpēc, ka apmācāmo skaits saruks demogrāfiskās situācijas dēļ. Kā žurnālists es meklētu iniciatīvas bagātus cilvēkus, darba ņēmējus, vidusslāņa pārstāvjus, kuru idejas izaicinātu politiķu un ierēdņu piedāvājumu un tiktu apspriestas publiskajā sfērā un darbotos pret visatļautību, nesodāmību un bezatbildību.

Otrs mediju notikums, ko gribu pieminēt un kas šķiet iezīmīgs un raksturīgs pašreizējai situācijai, ir raidījums Process[4]. Tā veidotāji pulcinājuši dažādu tautību un profesiju pārstāvjus, lai tie, uzklausot politiķu, ierēdņu un ekspertu domas dažādos aktuālos jautājumos, diskutētu un beigās izdarītu kopīgu spriedumu. Raidījums ir dinamisks, strīdīgs, aizraujošs. Taču programma no reizes uz reizi demonstrē arī mūsu mediju, varas un sabiedrības attiecību hronisku vainu: medijos reljefi, apjomīgi un pārliecinoši izskan varas pārstāvju argumenti, bet sabiedrības balsij nav dota ne tuvu līdzvērtīga iespēja parādīties publiskajā sfērā. Ne apjoma ziņā (argumenti paliek neuzklausīti, saplūst kopā, diskusija interesantākajos brīžos apraujas), ne secībā (tautas komentāri pēc amatpersonu uzstāšanās, nevis savu apspriežamo jautājumu izvirzīšana).

Žurnālistu starpniecība ir tik ļoti izteikta, ka tiešs dialogs kļūst neiespējams. Pirmkārt tāpēc, ka tam nepietiek laika (daudz dalībnieku un apakštēmu). Otrkārt, vara un sabiedrība nekontaktējas pa tiešo: žurnālisti vada sarunu ar ekspertiem, politiķiem, pēc tam sabiedrības pārstāvji sarunājas savā „ķēķī”. Varas pārstāvji nereti demonstrē augstprātību, nespēju cilvēcīgi sarunāties ar tautu, oponentiem[5]. Parādās arī cits mediju fenomens – pie vārda gandrīz visos raidījumos tiek vienas un tās pašas, skaļākās balsis (piemēram, juriste – izbijusi milice), nevis mazāk temperamentīgie sabiedrības pārstāvji. Bet T. Boguševiča, kura mēģina skaidrot, ka nav sootečestveņņica aizbildņiem no Krievijas, bet Latvijā dzimusi un grib pati risināt problēmas, ātri zaudē vārdu.

Ir jau arī pozitīvi piemēri, kas parāda mediju vēlmi analizēt notiekošos procesus, demonstrē reālas integrācijas vai vairāku identitāšu līdzāspastāvēšanas piemērus. Dienā atrodams A.Šabanova materiāls par krievu valodas aizsardzības štāba aizkulisēm[6], krievu prese raksta par veiksmīgiem integrācijas pasākumiem Liepājā, LTV1 raidījumā Viss notiek redzams latvietes/krievietes interesantais monologs par dubulto identitāti[7], sastopami dažādas etniskās izcelsmes žurnālistu veidoti sižeti un raidījumi LTV 1. un 7. kanālā, radio programmā “Dzīve un stils” žurnāliste sarunājas ar latviešiem par motīviem apgūt krievu valodu vai mācīties Krievijā.

Taču atliek ielūkoties portāla Delfi komentāros krievu valodā, lai saprastu, ka spriedzes kurināšanai jau ir savi augļi. Un ka ir jautājumi, kas vēl ilgi šķels sabiedrību. Bet vairums to ir polittehnologu, kā arī mediju konstruēti. Piemēram, kad nav citu bubuļu asimilācijas draudiem, tad ideja par kora dziedāšanu kā obligāta priekšmeta atjaunošanu skolās, lai nezaudētu potenciālos dziedātājus Dziesmu svētkiem, tiek iztēlota kā latišizācijas instruments, kaut arī runa ir par latviešu skolām[8]. Jāteic, ka biedēšana ar asimilācijas draudiem, “kolaboracionistu” nosodījums arī nav nekas jauns mediju tekstos[9].

Ne augstprātība, nesarunāšanās, problēmu ignorēšana no varas pārstāvju puses, ne arī revolūcija (kas arī neparedz racionālu dialogu vai kompromisus, bet tikai spēku, spiedienu un noliegumu) nav dialogu veicinošas un problēmu risinošas metodes.

Ir vajadzīgs visas sabiedrības pilsonisks dialogs, nevis vienas daļas uzrīdīšana otrai, izmantojot mentalitātes īpatnības, jaunatnes entuziasmu un “buntīgo” garu.


_________________

[1] To labi parāda Rīgas Domes deputāts G. Kotovs intervijā LTV7 raidījumā „Varas viedoklis”, 28. febr., atbildot uz jautājumu, vai šis aktivitātes uzplūds nav jāizmanto nepilsoņu vēlēšanu tiesību panākšanā un citu jautājumu virzīšanā, nevis tikai reformas apturēšanai.

[2] Volkovs V. Krievi Latvijā. – Rīga: LZA, 1996

[3] Grūbe G. intevē A. Strangu, Demokrātija - kanibāli vs. veģetārieši, politika.lv, 24.februāris, 2004

[4] LTV7, krievu valodā

[5] Piemēram, deputātes augstprātīgā attieksme pret skolotāju, klipa tēla reālo prototipu, konstatējot, ka viņš izskatās „pēc normāla skolotāja”.

[6] Šabanovs A. Štābs. Sestdiena, 21.-27. febr., 2004

[7] Viss notiek, LTV1, 19. febr.

[8] Fedosejevs L. Мощность падает? Čas, 17. febr. 2004

[9] Šo procesu dziļa analīze sastopama Laitin D. Identity in Formation: the Russian-Speaking Populations in the Near Abroad. Ithaca, London: Cornell University Press, 1998


Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (4) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Zanna 09.03.2004 18:48
Es gribēju pateikt ka skolēnu krajums tiešam parsniedz skolotāju krajumu. Un ar šo krajumu gan skolēni, gan skolotāji var ne tikai veikalā kaut ko iegātāties, bet arī izteikt savas domašanas visur kur tas ir nepieciešams. Un vispār ja skolēniem nebūtu pietiekami bagāta krajuma viņi nevarētu mācīties dažus priekšmētus, tapēc ka visas grāmatas ir latviešu valodā. Būtu labi ja sāka mācīties dažus priekšmētus latviešu valodā jau sakumskolā. Un tad vidusskolā vispār nebūtu tādas diskusijas par to ka kāds vēl nezin diezgan labi valodu!

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Aleksis 09.03.2004 14:36
Aleksandram:
Šo skolēnu un skolotāju vārdu krājums ir pietiekams tikai tam, lai veikalā iegādātos, kaut arī to viņi dara tikai krieviski.

Protams, ka valodu var iemācīties tikai to lietojot. Tomēr, nav skaidrs, kāpēc tas jādara visiem vienādā veidā. Tikpat labi varētu teikt, ka daudzi latviešu skolēni pietiekamā līmenī neapgūst angļu valodu (un tādējādi zaudē konkurētspēju jaunās Eiropas izglītības iestādēs un darba tirgū), tāpēc vajag reorganizēt latviešu skolas, mācot lielāko daļu priekšmetu angliski. Tā taču būtu nejēdzība, pat ja to varētu realizēt un visiem skolotājiem būtu atbilstoša kvalifikācija. Jo ir taču jāapgūst arī dzimtā valoda un citas valodas, un nevar visu pakārtot vienai prioritātei -angļu valodas apguvei. Latvijā ir Rīgas Centra Humanitārā ģimnāzija un dažas citas skolas, kur pastiprināti māca angļu valodu, un, iespējams, ka ar to pagaidām pietiek - visiem nevajag mēģināt atdarināt šādu elitāru izglītības modeli, it īpaši, ja to neatbalsta paši skolēni, viņu vecāki un skolotāji.

Cilvēki taču ir saprātīgas būtnes, un ja viņiem vidusskolā ir ielikti normāli pamati, viņi spēj sev nepieciešamo iemācīties tad un tur, kur rodas atbilstošā nepieciešamība. Man, piemēram, PSRS norieta laikos daži studiju biedri Krievijā (tolaik mācījos Zeļenogradas MIETā - Moskovskij institut eļektronnoj tehniki) pārmeta, ka Latvijas latvieši pārāk slikti runājot krieviski - viņiem, lūk, Jūrmalā pusaugu bērni nav varējuši jēdzīgi krievu valodā paskaidrot, kur ko var atrast. Viņi piedāvāja risinājumu - visus latviešu bērnus integrēt krievu bērnudārzos un arī visur ieviest divplūsmu skolas, kur daļu priekšmetu mācītu krieviski. Man bija viņiem jāpaskaidro, ka latviešu bērniem jāmācās tādās skolās, kuras atbilst viņu un viņu vecāku tradīcijām, lai varētu iegūt labu vispārīgo izglītību. Nevis jāpielāgojas iebraukušo tūristu ērtībām. Jo gan PSRS laikos, gan tagad latvieši krievu valodu iemācās un lieto tik, cik nu katram darbā tā ir nepieciešama - bez jebkādas mudināšanas un obligātām kampaņām.

Kāpēc arī tagadējām Latvijas nelatviešu kopienām nebūtu iespējama līdzīga kultūras autonomija - viņi izglītojas tā, kā paši to vēlas, bet reālā dzīvē paši atbild par savām valodu zināšanām. Es taču neesmu atbildīgs par to, ja kāds skolēns vai students nav labi iemācījies, teiksim, algebru vai vācu valodu. Tā ir viņa personīgā darīšana - ko cilvēki neizdara skolā, to dzīve, tālākizglītība vai darbavieta piespiež izdarīt. Kāpēc es tāpat nevaru uzskatīt arī par latviešu valodas (ne)mācīšanos?

Krievu skolās Latvijā, protams, ir jāpiedāvā iespēja labi apgūt mūsu valsts valodu. Par to neviens neiebilst; tāpat arī gandrīz visi (izņemot varbūt T.Ždanoku, J.Plineru un viņu domubiedrus) atzīst, ka mūsu valstī vienīgā valsts valoda ir latviešu valoda. Bet kāpēc mums ir jāpazemojas un jāmēģina visādi aplaimot tie skolēni, kuri nevēlas mācīties latviešu valodu, vai kuriem ar latviešu valodas stundām it kā nepietiekot? Lai pēc tam noskatītos, kā šie skolēni un viņu pieaugušie domubiedri klaji nicina ne tikai Izglītības ministriju un Izglītības likumu, bet nereti arī Latvijas valsti un tās konstitucionālo kārtību.

Secinājums ir vienkāršs - Latvijas izglītības budžeta naudu vajag tērēt mērķtiecīgi - lai uzlabotu izglītības kvalitāti tiem skolēniem, kuri grib mācīties. Nevis, lai "spēkotos ietiepībā" ar interfrontes aktīvistiem un tērētu desmitiem miljonu latu visādām skolotāju latviskošanas piemaksām, par ko radikāli noskaņotie krievu skolēni tikai pasmiesies. Izglītības likumu var arī nemainīt, jo galu galā ir daudzas lauku rajonu skolas, kurām šis bilingvālais modelis ir piemērots un patīk. Bet lielajās pilsētās ir ne viena vien skola, kur nekavējoties ieviest 60/40 proporciju nav mērķtiecīgi - tas tikai izjauks normālu mācību procesu tiem skolēniem, kuri tur grib normālā vidē mierīgi mācīties. Viņi būs lielākie zaudētāji. Un, protams, arī Latvijas valsts un nodokļu maksātāji zaudēs - ja te dzīvos daudzi nelatvieši, kuriem tagad ir 16 gadi, un kuri nebūs guvuši normālu izglītību un visai drīz papildinās bezdarbnieku rindas. Vai, varbūt, cerēsim, ka viņu darbaspēks būs ļoti pieprasīts citur Eiropā?

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

aleksandrs 09.03.2004 12:38
Problēma nevis tajā, ka viņi sāks domāt latviski, bet tajā, ka vēl latviski nedomā. Šo skolēnu un skolotāju vārdu krājums ir pietiekams tikai tam, lai veikalā iegādātos, kaut arī to viņi dara tikai krieviski. Naivi domāt, ka var apgūt valodu tikai šīs valodas mācību stundās. Un ko nozīmē domāt latviski? Vai angliski? Ar to māceklis nekļūst ne latvietis, ne anglis, šī domāšana tikai apliecina diezgan augstu valodas apgūšanas līmeni.

Valodu iemācīties var tikai to lietojot. Tā izbūvētas cilvēka smadzenes. Diemžēl, man jāpiekrīt radikālam apgalvojumam, ka protestētāji vienkārši nevēlas mācīties latviešu valodu.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Zanna 06.03.2004 12:10
Kad sarunājos ar saviem draugiem - skolniekiem viņus satriec tas ka ar reformas ievešanu viņi zinās sliktāk ne tikai fiziku un matemātiku, bet arī visus citus priekšmetus, tapēc kā viņi sāks domāt latviski. Arī tas ka skolotāji nezin labi latviesu valodu, ta ka rezultatā mēs katru dienu dzirdesim nekvalitatīvu valodu, un tad latviešu valoda sāks mainīties, vai par to neviens nav domajīs? Vai tas neviena nesatrauc? Jā, mēs jau tagad zinām latviešu valodu varbūt neizcili, bet saprast mēs taču varām arī aprunāties un pajautāt! Ta kā nav tik briesmīgi! Bet pastav tāds jautājums vai musu zināšanas būs tāda paša limenī vai kaut kas mainās, neviens ne krievu skolēni, ne latviešu negrib kļut par kalpotājiem vai trauku mazgātājiem! Jau tagad musu skolā ir daudz mācību gramātu latviešu valodā un tas netraucē man zināt labāk vai sliktāk priekšmētu, bet tikai dod labu priekšrocību zināt labāk latviešu valodu. Jā, ir vieglāk mācīties dzimtajā valodā, bet taču arī jāzin valsts valodu! Ta ka ir tikai vienīgais jautājums par to ka mēs zinasīm visus priekšmētus.

Uzreiz atvajnojos par kļudām, kuras varētu būt mana rakstā!

Saistītie raksti
Musmire 255x203

Zaudētā lojalitāte 158 Autors:Providus.lv

Laci kep 255x203

Divas vienpusības 6 Autors:Providus.lv