Atslēgvārdi:

Falliskā māte 25

Valsts prezidente regresē bērna iedomātajā pasaulē, kad pie mātes brunčiem viņš izjūt pilnības stāvokli. Taču, liedzot indivīdam tiesības uz savu vēlmi un prasības izteikšanu, prezidente atstāj valsti bez rīcībspējīga pilsoņa.

Iesaki citiem:

Vairas Vīķes-Freibergas oficiālās runas ir brīnišķīgs materiāls, lai pārbaudītu hipotēzi par politiskās iekārtas ietekmi uz cilvēka uzskatu pasaules veidošanos. Viņa ir pilnīgi brīva no komunistiskās ideoloģijas ietekmes un ir ne vien augusi brīvajā liberālajā valstī, bet arī ieguvusi tur akadēmisko izglītību un strādājusi zinātnes iestādēs. Kā tūlīt parādīšu, prezidentes 18. Novembra svētku runās šīs sekundārās socializācijas sekas nav pamanāmas. Runas ir absolūti depolitizētas, viņa skaidri nepauž savu politisko ideoloģiju, bet, vērtējot līdzīgus fenomenus, nepiemēro universālos principus: savējiem ir atļauts tas, kas ir aizliegts svešiniekiem. Pētot politisko diskursu Latvijā, es jau sen dodu priekšroku diskursa psihoanalīzes metodei — tā parāda neatrisinātos ģimenes audzināšanas kompleksus, bērnības traumas, kas vēlāk projicējas par politiķi izaugušā bērna uzvedībā. Ģimenes audzināšanas īpatnības savukārt savijas kopā ar kultūras arhetipiem, ko sastopam folkloras un literatūras mantojumā — šeit autori arī cenšas atrisināt tās pašas problēmas.


Sapņot un saplūst ar zemi

Vīķe-Freiberga intensīvi lieto vietniekvārdu “mēs” un pirmās personas darbības vārdus daudzskaitlī. Biežāk nekā citu politiķu runās ir sastopama “jūs” un pat familiārā “tu” uzruna. Stils ir didaktisks, uzstājīgs un pat agresīvs prasību izteikšanā. Tomēr neverbālā komunikācija ir pretrunā ar verbālo: oratore runā monotoni, bet auksts pamācošs tonis kavē emocionālo identifikāciju ar klausītājiem. Pamācības un pārmetumu uzdevums ir panākt mīlestību pret valsti. Prezidente izmanto banālas analoģijas un metaforas. (“Tautas nezāles” ir jāizrāvē, “tumsības garam [nedrīkst ļaut] kā melnai miglai gulēt pār mūsu zemi”).

Vīķe-Freiberga nerunā par valsti kā politisko realitāti, viņas iztēlotais pilsonis ir vienveidīga cilvēkmasa, kam nav intereses par politiku. Viņa neatzīst pilsoņu politiskās, ekonomiskās un sociālās rūpes, un attiecīgi pilsoņiem nevar būt vēlmes publiski aizstāvēt tās. Valsts vadītājas viņiem paredzētā rīcība — gribēt un sapņot.

Prezidente izvairās paust savu kompetenci un no statusa izrietošo atbildību, pienākumus un politiskās vērtības. Vīķe-Freiberga nerunā par politiskām aktualitātēm, runas ir poētiski abstraktas. Tauta ir amorfs metafizisks ideāls, bet galvenais personāžs ir valsts/zeme. Nepilnības ir skaidrojamas ar tautas ciešanām, traģēdijām un pieredzes trūkumu. Vīķe-Freiberga saka, ka “demoralizēta un bezcerībā ieslīgusi tauta” ir upuris tautas ienaidniekam, bet tomēr viņa nepiedāvā tādus pašcieņas apzīmējumus, kuros indivīdi atpazītu savu personisko pieredzi.

Politisko terminu vārdnīca ir trūcīga. Astoņās svētku runās jēdzienu „nācija” viņa lietojusi tikai divas reizes un „sabiedrība” — vienu. Toties bieži ir pieminēta valsts/zeme. Zeme nav politikas un īpašuma kategorija (valsts un zemes gabals), un cilvēks nav tās pilsonis vai īpašnieks. Prezidente atkārto, ka “atkal paši esam kungi savā dzimtajā zemē” un “pār savu zemi valdām”, tomēr pilsonis nedrīkst baudīt īpašuma tiesības. Indivīds nedrīkst iegūt individualitāti, viņam ir jāsaplūst ar zemi. Valsts kā politiskais veidojums zaudē jēgu — tas nav sociālo attiecību realizācijas mehānisms, bet visu varenā māte radītāja. Tauta/pilsoņi ir bērni, kuriem jārūpējas par fallisko māti. Stāvot Brīvības pieminekļa pakājē, prezidente norādīja uz tā fallisko simboliku: “Tautai nav tikai materiālās rūpes un raizes, bet piemineklis liecina par mūsu spēju rūpēties par garīgām vērtībām, un šī pieminekļa smaile, tā vēlme pretim saulei, zvaigznēm un debesīm — lai tā mums atgādina par mūsu tautas nepieciešamību vienmēr atcerēties mūsu dvēseles vajadzības, to garīgo barību, kas ir vajadzīga kā indivīdam, tā tautai — cilvēks nedzīvo tikai no maizes vien” (2005). Piemineklis ir pati Māte Latvija: „Man šķiet, ka tā Latvija, kas ieiet Eiropā, viņu varētu iztēloties kā Māti Latviju, kāda pašlaik stāv Jūsu priekšā Brīvības pieminekļa virsotnē. Kāda ir šī brīvā Latvija, kas šajā tēlā mūs uzrunā un kas noraugās mūsu ikdienas gaitās? Viņa stāv stalta un vingra, ar taisnu muguru...” (2003).


Mūžīgā atkarība

Bargā falliskā māte neļauj bērniem baudīt savu vēlmi, indivīds nedrīkst censties pēc savu personisko interešu piepildīšanas: “Valsts intereses stāv visām atsevišķām interesēm pāri” (1999); “Tumsas rindās karo tie, kas nedomā par savu pienākumu, savu tuvāko, par valsti, bet tikai paši par sevi” (2000). Prezidente uzstājīgi prasa mīlēt Latvijas valsti. Vārdi mīlēt/mīlestība ir lietoti 12 reizes tikai un vienīgi attiecībā uz Latviju. Falliskā māte cenšas paturēt savus bērnus, kas viņai kompensē reālā fallosa trūkumu, jo citi uz to raugās ar skaudību: “Iesim un strādāsim savas mīļās Latvijas labā, un celsim viņu par tādu zemi, lai citi to varētu apskaust” (2005). Prezidentes mērķis ir panākt saplūšanu ar valsti/zemi, atgriezties mātes miesās: „Es pateicos visiem tiem, kas ciena un mīl savu zemi, jo tā ir mūsu māte, kas mūs ir izauklējusi. Ne mums, viņas bērniem, prasīt, vai viņa mūsu mīlestību būs pelnījusi, bet gan mums katram pierādīt, ka mēs esam pelnījuši saukties par viņas bērniem” (2000).

Prezidente uzstājīgi indivīdu pretstata kopienai (valstij), bet paiet garām indivīda politiskajai identitātei (pilsonis), kas viņu savienotu ar kopienu. No indivīda prezidente prasa totēmisku bijību pret valsti: “Visus Latvijas pilsoņus es vēlos aicināt: būsim lojāli pret savu valsti! Izrādīsim savai valstij un tās simboliem to pašu cieņu, ko mēs kā indivīdi vēlētos saņemt no saviem līdzcilvēkiem!” (1999). Vīķe-Freiberga nepiedāvā citu, politisku pamatu indivīdu un valsts attiecībām, tāpēc cieš neveiksmi centieni veidot lielās grupas (sabiedrības, nācijas) identitāti. Lielai grupai raksturīgās starpindividuālās attiecības prezidente pārraksta mazās grupas — ģimenes — attiecību valodā. Bērns ir mūžīgi atkarīgs no mātes krūtīm, bet ontoģenēzē viņš nekad nepārtop par pilsoni, par sociālo būtni. Prezidentes kavēšanos pirmssociālajā attiecību modelī pastiprina banālas analoģijas starp politisko un ģimenisko: “Par valsts struktūrām ir jārūpējas tikpat, cik mēs rūpējamies par saviem bērniem. Valsts ir jākopj ar to pašu gādību un mīlestību, ar kādu mēs kopjam savas mājas un ģimenes dārziņus” (2000).

Vīķe-Freiberga tēlo pilsoni kā objektu, kas pietrūkst Mātei Latvijai, Valstij, Zemei. Tomēr subjekts, kurš ir piekritis kļūt par šo iztrūkstošo objektu, tūlīt tiek pazemots un atstumts. Psihoanalīzē to dēvē par histērisko diskursu. Naturalizācijas aicinājumos viņa pieņem un atraida vienlaicīgi: “Lai Latvija pilnam attīstītos kā valsts ar nākotni un ar perspektīvām, tai vajag pilsoņus, kas ir gatavi par to rūpēties un gādāt. Latvija nav stacijas uzgaidāmā telpa. Latvija nav tikai koridors, kuram cauri staigāt” (1999). Astoņus gadus izmisīgi saucot latviešus mīlēt šo zemi un saplūst ar to, tagad prezidente draud atmaskot un padzīt no tās čūskas.


Pati — Latvijas valsts

Vīķe-Freiberga nespēj atrisināt galveno problēmu — saimes pārtapšanu par teritoriālo politisko kopienu nāciju, ko raksturo kultūras politizācija un sociālās dzīves standartizācija. Valsts šeit nav ideālais sapņu objekts, bet tas ir projekts, kuru pilsoņi nepārtraukti pilnveido. Valsts vadītājam svētku runā būtu jāuztausta un jānosauc trūkumi, kas būtu jārisina. Runājot prezidentes metaforās, viņa brīnās, kāpēc cilvēki neieķeras Mātes Latvijas brunčos, par ko sapņoja okupācijas gados, bet paši grib pelnīt un pirkt. Viņa regresē bērna iedomātajā pasaulē, kad pie mātes brunčiem viņš izjūt pilnības stāvokli. Rezultāts ir nespēja atdalīties no mātes, lai nostātos uz sava attīstības ceļa un meklētu savu identitāti.

Vīķe-Freiberga individuālajās vēlmēs saskata briesmas mātes ķermenim. Viņa pati savā personā saplūdina vairākus tēlus: valsts vadītāja, pati Latvijas valsts, māte. Neapzinātā identificēšanās ar Brīvības pieminekļa simbolizēto fallisko māti uzpeldēja valodā 2003. gada uzrunā: „Šis tēls, ar ko mēs ienākam Eiropā, — paraugieties uz viņu, kā viņa stāv! Stalta un cēla, uz augšu paceltām rokām, raudzīdamies uz augšu, uz savu garīgo vertikāli. Tā ir tā nākotnes Latvija, kādu gribētos to redzēt”. Lasot tekstu ārpus uzrunas konteksta, liekas, ka Vīķe-Freiberga attiecina to uz sevi pašu. Taču arī runas videoierakstā ir redzams, ka neverbālā norāde uz Brīvības pieminekļa sievietes figūru bija iekavēta. Skatītājs bija aicināts identificēt “Latvijas tēlu” ar Valsts prezidenti, kura, ikdienišķajā valodā runājot, veiksmīgi “nes” Latvijas tēlu ārzemēs. Vēl jo vairāk — viņa pati ir valsts tēls. Indulis Emsis pirms dažiem gadiem, ministru prezidenta amatā komentējot sabiedrības prasības paskaidrot, kā prezidentes vīrs ieguvis tiesības īrēt Jūrmalas zemesgabalu, medijiem tieši tā arī apgalvoja: “Es ļoti augstu vērtēju Valsts prezidenti, un man viņa simbolizē Latvijas valsts būtību un neatkarību, un zināmā mērā šāds jautājums ir valsts zaimošana, un normālā civilizētā valstī normāliem cilvēkiem nekad nebūtu jādzird šāds jautājums”.


Pilsonis — rīcībnespējīgs

Valodas iegūšana bērnam nozīmē spēju apkarot neapzināto nospiedošo vēlmi, nosaucot to vārdā. Psihoanalīzē būtisks ir fakts, ka valodas spēju iegūšana izraisa kvalitatīvas pārmaiņas bērna psihiskajā struktūrā — viņš top par subjektu. Un, lūk, kā prezidente Vīķe-Freiberga diskvalificēja pilsoniskās sabiedrības valodu, kas apšaubīja necaurspīdīgo procedūru, kādā 2004. gadā Ministru prezidents I.Emsis nominēja eirokomisāra amata kandidātu: “Blakus visiem šiem pietiekami rupjajiem polittehnoloģijas paņēmieniem un diezgan primitīviem un rupjiem mērķiem ir arī samanāma dziļāka debate ar būtiski svarīgiem jautājumiem, un tas tiešām ir par to, par negatīvismu un pozitīvismu, par lojalitāti valstij”.

Bailes no politiskās valodas skaidro nespēju iezīmēt valsts attīstības stratēģiju. Vīķei-Freibergai valsts sasniegumi ir kultūrā, mākslā, futbolā un sportā kopumā. Bet viņa nemin konkrētus darītājus un rezultātus: “Būsim priecīgi par to, ko [Latvija] ir sasniegusi — vai tie būtu vārti futbolā, vai kaut kas cits” (2003); “Pasaule jau ir ievērojusi, ka mēs esam jau tik daudz sasnieguši” (2005). Svētku runas uzdevums ir tieši nosaukt konkrētus piemērus, kas apliecinātu kopienas panākumus un piedāvātu atdarināšanas vērtus individuālās uzvedības modeļus. Vīķes-Freibergas neprasmē precizēt, kurš, ko un kā ir guvis panākumus, ir histēriskā diskursa izpausme. Histēriķis nespēj piedāvāt identifikācijas vērto modeli, bet pats to pieprasa no auditorijas. Tas ir manāms šajā citātā no prezidentes runas 2004. gadā: “Es gribētu aicināt visus apzināties, cik ļoti daudz mēs esam sasnieguši, par cik daudzām lietām mēs varam būtu patiesi un pamatoti lepni” (2004). Vēl izteiktāk šī prasība izskanēja Jaungada uzrunā 2003. gada 1. janvārī: “Novēlu rīt uzrakstīt 99 lietas, ko jūs vēlētos sasniegt.” Gadu vēlāk seko saraksta pārbaude: “Es novēlu Jums atcerēties to, kas iepriekšējā gadā paveikts, atķeksēt to tajā sarakstā, ko aicināju izveidot pagājušā gada sākumā, varbūt ne tūlīt, bet rīt — padomāt, uzrakstīt sev kādu sarakstu, varbūt 33 vēlējumus sev, savai valstij ar to, ko nākamajā gadā gribētu sasniegt.” Prezidente nespēj ieskicēt valsts virzības ceļus, tomēr indivīdam atstātā rīcības brīvība ir maldīga, jo individuālās rīcības rezultātu prezidente runās parasti ir kritizējusi kā savtīgu un nevalstisku. No pilsoņa tiek prasīts sapņot (atkal regresija bērna iedomātajā pasaulē — „Sapņosim kopā, domāsim kopā, strādāsim kopā — tad mūsu sapņi būs īstenība”), taču sapnis par savu personisko labklājību ir „nepareizs” sapnis.

Prezidentes Vīķes-Freibergas pieredze rāda, ka dzīves pieredze rietumu liberālajā pasaulē nav vienīgais un pietiekamais priekšnoteikums, lai cilvēks interiorizētu demokrātijas vērtības. Tradicionālās etniskās kultūras priekšstatiem, kuros bērnu socializē viņa ģimene, šajā gadījumā ir lielāka nozīme nekā politiskajai ideoloģijai.

Liedzot indivīdam tiesības uz savu vēlmi un prasības izteikšanu, prezidente atstāj valsti bez rīcībspējīga pilsoņa, jo viņam ir jākaro ar daudzgalvainajiem pūķiem, velniem un mošķiem (runa 2006. gada 18. novembrī) un ar čūskām (atvadu runa Rundālē). Lai Latvijas Republikas ierindas pilsonei Vairai Vīķei-Freibergai veicas šajā nebeidzamajā cīņā!

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (25) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

L 25.11.2007 03:37
Godigi, si ir loti vaja runas kritika... tiesam viena no vajakajam, ko sava darba laika esmu rakstijis. Neiesligsu detalas, bet ir skaidrs tas, ka kritikis doma, ka kritika ir rupja un negativa viedokla pausana par kadu personu/ lietu/runu utt... Nav nekadas objektivitates un argumentu balansa, kas to jau sakuma padara par vaju un vienpuseju kritiku. Un atsauces uz seksualitati... mazliet ta ka vaji un prasti. Kritika ir tendencioza un vienpuseja. Ir jausams zemteksts - nepatika pret kritizejamo personu. Lai autoram/kritikim veicas attistit savu darba kvalitati.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

rpp 21.11.2007 11:24
Jā, patiešām, - no kurienes un kādā sakarā ķerta `falliskā māte`?! Kas tas ir?! Vai tad psihoanalīze liek ikkatrā vietā piekarināt kaut ko fallisku? Ko mēs labāk saprotam par lietas būtību no šādām `interpretācijām` un `analīzēm`??

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


Everite 09.07.2007 20:10
Savdabīga pieeja prezidentes runu analīzei. Pirmais iespaids, kas radās šo rakstu lasot ir- autors analizē prezidenti kā indivīdu, kā personību, aizmirstot, ka savās runās viņa pārstāv nevis sevi, bet savu lomu. Turklāt, nedrīkst ignorēt faktu, ka lomas izpildītājs savas runas pieskaņot kontekstam, kurā runa tiek izpildīta. Un pārāk daudz svešvārdu rakstā- lielāko daļu no tiem var pateikt vienkāršā latviešu valodā. Bet kopumā- interesanti palasīt rakstu, pie kura autors, kā redams, ir krietni piestrādājis.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Ērglītis - Didzis2 09.07.2007 15:50
Oki, psihi un uzvedību nākotnē tak var ietekmēt kaut vai tas, ka, piemēram, kaut kādam Didzim bērnībā meitenes konfektes atņēma un tāpēc viņš kompensē to, rakstot uzbraucošus komentārus i-netā...:) Es tak jau teicu, ka NEESMU psihoterapete, taapeec nekomenteeju, un tādēļ pārmetums par Ainas tēlošanu ir galīgi nevietā, es tak tieši pret to iestājos! Pārsvarā jau personību ietekmē bērnības pieredze un attiecības ar māti un tēvu un citām autoritātēm, neapmierinātās vajadzības un tur arī tie daudzie līmeņi - nesaņemtā mīlestība, atstumtība utt, utt, nu neskaitāmi daudzas lietas, kas vēlāk var ietekmēt visu dzīvi, protams, arī atsaucoties uz cilvēka, arī politiķa, profesionālo darbību.
Psiholoģiju neesmu studējusi, esmu šo to lasījusi, arī pati bijusi.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

ex-tr 07.07.2007 21:48
...vai varbūt teritoriju? Vispār, kruts raksts. "Ko jūs par to jūtat? A?"

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

ex-tr 07.07.2007 20:17
Ak tu mīļo pasaulīt, Sergej, nu gan izdomāji - "falliskā māte". Kruti!

Un ko varētu nozīmēt vārds "interiorizācija"? Vai tam sakars ar teroru vai interjeru? Nezinu, ko nozīmē, bet arī kruti!

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Didzis2 06.07.2007 20:57
Nu labi, tad vismaz teoretiski piemini sos limenus un vairakas puses, kados var veikt analizi...nav jau obligati uzreiz veikt prezidentes analizi. Mani vienkarsi interese vai Tu macies psihologiju un cik labi to esi apguvusi, ja jau parmet autoram sadas analizes nepilnibas...

Vairak atgadina, ka esi kaut ko izlasijusi un tagat telo Ainu:))

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Ērglītis - Didzis2 06.07.2007 15:59
Psihe ir jāskata kopskatā, nevis tikai caur vienu rakursu - sievietes-mātes varas realizācija. Jebkura cilvēka darbības un izpausmes ietekmē vairākas lietas un nostādnes viņa psihē un nav godīgi visu norakstīt tikai uz šo iepriekšminēto. Ko pieminēt? No kādām struktūrām un kompensācijas mehānismiem sastāv psihe? - tas taču katram individuāli, neesmu VVF psihoterapeite, tāpēc, protams, ka nevaru nosaukt un kur nu vēl sniegt VVF analīzi.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Didzis2 06.07.2007 13:47
Un cik tad dzili butu jaskatas.....un kadas tad ir tas vairakas puses un limeni, pati vari ari ko pieminet un sniegt kadu analizi...vai talak par kritiku netiec (tas gan attiecas un kopejiem komentariem)

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


Ērglītis 06.07.2007 11:54
Pilnīgi piekrītu par perspektīvas šaurību Kruka tekstos, atklājis vienu fīču un tad bliež, ja jau viņš brauc iekšā psihoanalīzē, tad vajag paņemt nedaudz lielāku mērogu, jo preteziju līmenis rakstā diezgan augsts. Šeit - Freibergas psihes struktūras ietekmē uz viņas runām un politisko ideoloģiju, ir vairākas puses un līmeņi, ne tikai nerealizētā fallistiskā mātes vara.
Bet visu cieņu par drosmi, atļaušanos un interesi uz varas pārvaldi paskatīties no šāda skatu punkta..

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Nezinīc 06.07.2007 08:32
Diemžēl sabiedrībā ir pieprasījums tieši pēc tādas prezidentes (vadoņa, saulveža, baltā tēva vai mātes....). Neizbēgams turpinājums - prasām, lai nākošais prezidents "nebūtu no politikas (partijām)" – nenovēršami saņemam Zatleru, Lagzdiņa žesta pavadītu - to jūs (arī es) jau sen bijāt pelnījuši.
Šo rakstot, radio dzirdu JL "tautvaldības" apmaksāto aktieru un rakstnieku saukļiem pārpilnos konsekventi iracionālos, sakāpinātos brēcienus - tā pati mūzika, kas aprakstītajās runās. Kāda tauta, tādi prezidenti. Politiķi arī.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


Marija 05.07.2007 17:54
Kritiski vērtēt drikst visus - radus, draugus, un prezidentus. Līdz ar to 'morāla' rakstūra iebildumi pret rakstu ir nevietā.

Prezidente tiešam bieži savās runās runāja nevis par sabiedrību, bet tikai par 'tautu', kas liberāli un vienkārši kritiski domajošiem cilvēkiem vienmēr liksies aizdomīgi. Jo nav homogēnas tautas, bet ir dažādi cilvēki ar savām interesēm, un sabiedrībā notiek dialogs un kompromisa meklēšana, nevis vingrinājumi bezierunu milestībā pret abstraktu valsti. Milēt var konkrētu lietu vai cilvēku (Latviju kā vietu, māti kā cilvēku), nevis abstraktu metaforu. Attiecībā uz valstī ir tomēr vērts saglabāt racionālu attieksmi, jo tā vieglāk pilnveidot tos politiskus mehānismus, kuriem jākalpo sabiedrībai. Visu to prezidente kā rietumos izglitotais cilvēks noteikti zināja, bet viņa izvēlējās citu retoriku, kas veicina paternālismu un bezierunu lojalitāti. Dažos.

Šajā ziņā Kruka pārmetumiem ir zināms pamats.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

istaba 05.07.2007 11:39
nē, no Strūžāniem

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


stalins 05.07.2007 10:40
Shajaa gadiijumaa nepiekritiishu Sergejam.K. Valsts Prezidents ir valsts simboli ir shai jautaajumaa primaari svariigi ir iztureet areejo formu,Prezidentam nav jaakljuust chomiskam,tam ir jaabuut vispaariigam,ne ljoti konkreetam.Taapat pieziime,ka ne jau Prezidents sacer visas savas runas-vinjhs taas piekorigee.Prezidenta patieso domuspeeju driizaak veertee peec intervijaam.

Bet jaapiekriit ,ka Kruks ir detalizeeti straadaajis pie raksta.

P.S. Tas O.Skudra nav tas no LU SZF? Ja ,jaa-tad visu necienju:)

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

ieva 05.07.2007 09:25
man liekas, ka Krukam vajadzētu palasīt arī citas teorijas, citādi viņš kļūst ļoti vienveidīgs un rakstītias sāk izskatīties, doc.O.Skudras vārdiem runājot, pēc slima suņa murgiem(lasi - caur vienu perspektīvu nevar visu skaidrot, tas pat studentiem ir skaidrs).

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Kx - Kalvis 04.07.2007 20:05
Par gaumi nestrīdas, tikai jāpiebilst, ka par Kruku nerunā, ka viņš piedalās VVF runu rakstīšanā (atšķirībā no Ijaba) J

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Falos - Ditai Arājai 04.07.2007 14:26
Parādiet kau vienu vārdu, kurā es pārkāpju pieklājības normas. Es tak nevienu neapvainoju, bet gan vienkārši hipostazēju, kādu iespaidu šis raksts var radīt par noteiktu profesionālo statusu.

Ja jau jums tik ļoti uztrauc pieklājības normas, kāpēc tad jūs publicējat Paula Raudsepa viedokli, kas, manuprāt, ir daudz aizskarošāks?

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Dita Arāja, politika.lv galv.red.vietn. - Antiprofesors, Falos 04.07.2007 13:56
Lūdzu diskusijā ievērot pieklājību un neaizskart autoru personiski! Paldies.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Falos 04.07.2007 11:04
Lūk, šādi raksti zināmā daļā cilvēku var radīt iespaidu, ka doktora grāds ir tituls, ko piešķir trakiem vai pusjukušiem indivīdiem.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Kalvis 04.07.2007 10:36
I.Ijaba raksts par prezidenti šķiet saturīgāks. Ar "diskursa analīzi" var izķidāt visādus demagogus. Tas ir lielisks instruments, lai saprastu, ko ievadrakstos raksta "NRA" vai kaut vai "Diena" (S.Kruka raksts "Kakofēmismi Karabasam") Bet, ja politiķis pauž arī kaut kādas domas un pārliecību, tad nekas cits neatliek, kā iztirzāt šīs viņa domas. Ja vien mūsu prezidentes kritika neaprobežojas ar viņas latviešu valodas un stila negludumu ("ikkatris viens" utml.) iztirzāšanu.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Andza 04.07.2007 09:36
Es drīzāk piekrītu rakstam. Vienk. ir grūti paskatīties kritiski uz prezidenti. Jo sevišķi tagad.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

antiprofesors - Kur 04.07.2007 03:33
Vai tikai Serkejs Krugs nav starpetniskā naida kurinātājs ar tendenci izdarīt kriminālus pārkāpumus ar bērnība slēptu seksuālu diskursu?

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Zenodijs - Kruks 03.07.2007 22:55
Stulbi tendenciozs raksts ar spilgti izteiktu mērķi pazemot prezidenti un Latvijas valsti mums jau labi pazīstamajā rokrakstā.

Saistītie raksti
Ziedi2 255x203

Ar savu dienaskārtību 15 Autors:Ivars Ījabs

Citi autora darbi
Kastes 255x203(2)

One more try* 10 Autors:Sergejs Kruks

Ciriki 255x203

Daudzes čuriki 3 Autors:Sergejs Kruks