Raksts

Etnokrātiska režīma skolu reforma


Datums:
27. augusts, 2002


Autori

Viktors Guščins


Pētījuma "Bilingvālās izglītības ieviešanas analīze" recenzija

Baltijas sociālo zinātņu institūta atskaite par veiktā pētījuma pirmajiem rezultātiem bilingvālās apmācības ieviešanā Latvijas nacionālo minoritāšu skolās ir nozīmīgs notikums ne vien Latvijas zinātnes, bet arī Latvijas nacionālo minoritāšu dzīvē. Plašai sabiedrībai ir iespēja iepazīties ar nopietnu situācijas analīzi par šo jautājumu, kas ir tālu no tā optimistiskā vērtējuma, ar ko savā darbībā operē Latvijas Izglītības un zinātnes ministrija. Izsakot pateicību pētījuma autoriem par veikto darbu, gribētu pievienot savu viedokli par dažiem publicētās atskaites jautājumiem.

Pats galvenais, manuprāt, ir tas, ka dokumentu analīze, kas regulē izglītības jautājumus nacionālo minoritāšu skolās Latvijā, nav iespējama bez 1991.gada izveidotā politiskā režīma raksturošanas un tā uzstādīto stratēģisko mērķu noteikšanas izglītības jomā. Šī iemesla dēļ aprobežoties tikai ar Izglītības likuma un Vispārējās izglītības likuma, kā arī Valodas likuma un attiecīgo likumpakārtoto aktu analīzi ir metodiski nepareizi.

Nepieciešams vadīties pēc tā, ka LR Augstākās Padomes 1991.gada 15.oktobra pieņemtais lēmums “Par pilsoņu tiesību atjaunošanu un naturalizācijas pamata noteikumiem”, pēc kura visi Latvijas iedzīvotāji piespiedu kārtā tika sadalīti pilsoņos un nepilsoņos, radīja tiesiskos priekšnoteikumus nevis demokrātiska, bet etnokrātiski politiska režīma izveidei Latvijā, kura galvenā loma nacionālo minoritāšu izglītības jomā ir “paralēli darbojošos latviešu un krievu skolu sistēmas likvidācijā, kas atšķiras ne vien pēc mācību valodas, bet arī ar vērtību orientāciju, pedagoģisko kadru sastāvu un citām pazīmēm”, un tādu nelatviešu skaita palielināšanās, “kas identificē sevi ar latviešiem”[1].

Tieši šī iemesla dēļ skolu reforma kā etnokrātiski politiskā režīma politikas galvenā sastāvdaļa jau no paša sākuma nebija demokrātiska, jo nacionālajām minoritātēm bija liegta iespēja reāli ietekmēt skolu reformas satura izstrādi. Tā vietā reforma notika administratīvi piespiedu kārtā, tēmēta tikai uz pakāpenisku krievu valodas nomaiņu ar latviešu valodu nacionālo minoritāšu skolās, kas, likvidējot pirmsskolas izglītību krievu valodā, radīs priekšnoteikumus nelatviešu pakāpeniskai asimilācijai. Viena no valodas reformas ideoloģēm Latvijā profesore Ina Druviete šajā sakarā rakstīja, ka “sabiedrības bilingvisms ir nepieciešams noteikums valodas nomaiņai… Latvijai ļoti vērtīga ir basku un kataloniešu pieredze imigrantu lingvistiskajā asimilācijā”.[2]

Pētījuma autori izdara secinājumu, ka nacionālo minoritāšu skolās 14% skolēnu grib mācīties, galvenokārt, dzimtajā valodā, bet 51% ir par to, lai tikai puse mācību priekšmetu būtu latviešu valodā, otra puse – krievu valodā. Pie tam, trešā daļa skolēnu – nepilsoņu nevēlas šodien saņemt Latvijas Republikas pilsonību, 32% skolēnu neizjūt savu piederību Latvijai, bet 40% skolēnu nespēj novērtēt savu attieksmi pret Latviju; visbeidzot, tikai 22% nacionālo minoritāšu skolu skolēnu šodien saista savu nākotni ar Latviju, bet 27% plāno aizbraukt uz Eiropas Savienības valstīm, 13% – uz ASV un Kanādu, 12% – uz Krieviju.

Pie tam, 82% vecāku, 79% skolēnu, 67% skolotāju un pat 42% nacionālo minoritāšu skolu direktoru šodien iestājas par otrās valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai Latvijā. Rodas dabisks jautājums: kāpēc? Kā saprotams no atskaites, pētījuma autori problēmas būtību saskata pirmajos rezultātos bilingvālās apmācības ieviešanā nacionālo minoritāšu skolās, un tieši tajā, ka reformas rezultātā uz skolēnu latviešu valodas zināšanu uzlabošanās vispārējā fona un, pieaugot vēlmei reāli izmantot to praksē, vienlaikus kļuva acīmredzami zaudējumi dzimtās, t.i. krievu valodas zināšanās, pasliktinājās mācību priekšmetu apgūšanas kvalitāte, bet skolēni stundās sāka izjust psiholoģisku diskomfortu. Taču, manuprāt, šāds paskaidrojums ir nepietiekams, jo tieši piespiedu Latvijas iedzīvotāju iedalījums pilsoņos un nepilsoņos, kas stimulē divkopienu sabiedrības izveides procesa paātrināšanos Latvijā, veicināja arī ātras neuzticības rašanos nelatviešu vidū pret Latvijas valsti ar visām no tā izrietošajām sekām. Zaudējumi, ko radīja skolu reforma, ir vēl tikai viens papildinājums pie jau radušās nevienlīdzības.

Ņemot vērā augstākminēto, pētījuma autoru izteiktie piedāvājumi Saeimai, Ministru kabinetam, pašvaldībām u.tml. neļauj risināt bilingvālās izglītības problēmas pēc būtības, jo šāds risinājums iespējams tikai, veicot demokrātisku skolu reformu. Tā savukārt ir iespējama Latvijas politiskā režīma demokratizācijas rezultātā, t.i. tad, ja nacionālās minoritātes būs nevis objekts, bet līdztiesīgs reformas subjekts, vai runājot vēl tiešāk, kad nacionālo minoritāšu skolas vairs nebūs stingra politiskā spiediena objekts no valsts puses, kas vēlas tās likvidēt.

Pētījuma autori atzīmē faktu, ka par skolu vai skolēnu gatavību 2004. gadā pāriet uz latviešu mācību valodu biežāk runā tikai tie vecāki, skolotāji vai direktori, kas pilnībā pārvalda latviešu valodu, un retāk tie skolotāji un direktori, kas nepārvalda latviešu valodu pilnībā.

Valsts prakse pakāpeniskā nacionālo minoritāšu skolu direktoru nomaiņā pret latviešu tautības pārstāvjiem ir vispārzināma. Šādi direktori nedemokrātiskas skolu reformas apstākļos ir vairāk pieņemami, jo parasti ir labāk vadāmi un mazāk pakļauti nacionālās minoritāšu kultūras saglabāšanas un attīstības idejai. Šajā sakarā, pēc manām domām, pētījums ļoti iegūtu, ja būtu parādīta vispārējā latviešu skaita pieauguma dinamika nacionālo minoritāšu skolās, t.sk., arī skolu direktoru amatā. Ņemot vērā augstākminēto, varētu atbildēt uz jautājumu, kas šodien bez ierunām atbalsta “2004.gadu” – direktori – latvieši vai direktori – nelatvieši, kā arī pateikt, kā pēc nacionālās pazīmes sadalās tie vecāki un skolotāji, kas, lai arī ar ierunām, taču izsakās par labu 2004.g. reformai. Tāpat pētījums būtu vērtīgāks, ja autori būtu izanalizējuši daudzskaitlīgās publikācijas par bilingvālo izglītību krievu presē.

________________________

[1] Citāti no programmas par pakāpenisko pāreju uz vidējās izglītības iegūšanu valsts valodā un valsts valodā pasniedzamo priekšmetu skaita palielināšanu pamata izglītības programmās līdz 2005.gadam. Programmas sastādītāji – Baiba Pētersone un Baiba Kinstlere

[2] Druviete Ina. Latvijas valodas politika Eiropas Sabiedrības kontekstā. – Rīga, 1998.g.


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!