Foto: B. Koļesņikovs © AFI

Neatkarīgi no izcelsmes Latvijas iedzīvotājus vieno vēlme pēc ekonomiskās labklājības, tādēļ tieši liberālismam un tiesiskumam jābūt tiem principiem, uz kuriem būvēt Latvijas valsts ideju. Tas prasa atteikties no izpratnes par valsti kā aprūpētāju, kā arī vēlmes atriebties.

Izglītības reforma un cīņa pret korupciju ir divi šobrīd aktuāli jautājumi Latvijas politikā, taču diemžēl bieži gan sabiedrībā, gan medijos par abām šīm problēmām runā bez konceptuāla skatījuma. Tomēr tieši šāds skatījums ir nepieciešams, lai saredzētu ne tikai problēmas, bet arī risinājumus. Gan I.Rudzīša analītiskais raksts „Latvijas post-koloniālās identitātes problēmas” portālā politika.lv, gan A.Ozoliņa emocionālie komentāri „Dienā” mani uzvedināja uz pārdomām par šiem jautājumiem.

Šajā rakstā mēģināšu uz šīm abām problēmām paskatīties plašākā kontekstā, vispirms ieskicējot problēmu vēsturisko attīstību, tad piedāvājot konceptuālu skatījumu uz tām un nobeigumā meklējot ceļu uz to risinājumiem.

Etniskums

Pēc Otrā pasaules kara Latvijas sabiedrībā notika agrāk nepieredzētas demogrāfiskas pārmaiņas. Līdzīgi kā tūkstošiem īru, itāļu, un citu eiropiešu bija devušies uz ASV, saskatot tur iespēju izrauties no nabadzības viņu dzimtenē, arī cilvēki no visas PSRS pārvietojās uz impērijas ekonomiski attīstītākajām daļām, kādas bija arī Baltijas valstis. Deviņdesmito gadu sākumā Latvijā mainījās politiskā iekārta, taču tikai neliela daļa imigrantu aktīvi pretojās politiskajām un ekonomiskajām pārmaiņām. Ja visi viņi būtu zvērināti komunisti, un PSRS būtu sabrukusi tikai nacionālās spriedzes dēļ, tad revolūcija nebūtu notikusi pašā Krievijā.

Acīmredzot viņi saprata, ka padomju ekonomiskā sistēma nespēja nodrošināt augstu dzīves standartu masām, taču tagad, kad mēs visi esam apmierinājuši alkas pēc kokakolas, džinsiem un importa automašīnām, kad daudzi no mums jau īsteno sapni par personīgu dzīvesvietu, viena daļa no sabiedrības – jau minētie ekonomiskie imigranti un viņu pēcteči – ir atmodušies. Viņi ir sapratuši, ka ekonomiskā revolūcija ir nodrošinājusi viņiem dzīves līmeņa pieaugumu, taču no politiskā procesa viņi ir lielā mērā izslēgti.

Protams, pēc Otrā pasaules kara Latvijā ieceļojušo cilvēku etniskais sastāvs nav viendabīgs (lai gan vairums ir krievi), un šobrīd viņi atšķiras arī pēc saviem politiskajiem uzskatiem un materiālā stāvokļa. Noteikti viņu vidū ir arī tādi, kas vēlas Latvijas atgriešanos Krievijā, taču tam jābūt mazākumam, jo vairums šo cilvēku ir Latvijā ieradušies ne jau politisku, bet gan ekonomisku motīvu vadīti. Taču būdami izslēgti no politiskā procesa, viņi meklē ideju, kas spētu viņus apvienot lielākas politiskas ietekmes gūšanai, un par šo ideju sāk kļūt etniskums.

Korupcija

Mainoties politiskajai un ekonomiskajai iekārtai Latvijā, radās iespējas nopelnīt privatizācijā un valsts monopolu liberalizācijā, taču diemžēl tiesiskās un politiskās vides nesakārtotība daudziem ļāva gūt ātru peļņu veidos, kas attīstītās valstīs tiktu uzskatīti par prettiesiskiem un sabiedrības interesēm neatbilstošiem.

Taču tas pats tiesiskās un politiskās kārtības trūkums, kas deva šiem jaunajiem kapitālistiem iespēju tikt pie bagātības, arī šo jauniegūto bagātību apdraudēja, un viņi šo problēmu risināja, stiprinot savus sakarus ar politiskajiem spēkiem, pamazām veidojot uz personiskajiem sakariem balstītu politiski ekonomisku eliti. Šo procesu mēdz dēvēt par valsts nozagšanu.

Savukārt pārējie balsstiesīgie iedzīvotāji kopš neatkarības atgūšanas pakāpeniski zaudēja saikni ar politisko procesu, un vai nu neapmeklēja vēlēšanas, vai balsoja par jauniem politiskajiem spēkiem, kas katrs nāca ar lieliem solījumiem un diskreditēja sevi, nespējot panākt šo solījumu realizāciju.

Drošība

Saistībā ar etnisko jautājumu un korupciju Latvijai ir pievērsta arī starptautiskās sabiedrības uzmanība, un tādēļ nepieciešams modelis, kā iepriekš aprakstītos procesus varam skatīt starptautisko attiecību kontekstā. Viens no tādiem modeļiem ir Barija Buzana klasiskajā darbā “Cilvēki, valstis un bailes”[1] attīstītā drošības koncepcija.

B.Buzana skatījumā valsts pamatu veido:

• tās teritorija un iedzīvotāji;
• valsts pārvaldes aparāts, kas nodrošina kārtību šajā teritorijā un iedzīvotāju vidū;
• valsts ideja, kas ir iedzīvotāju izpratne par to, kādai šai valstij vajadzētu būt.

Valsts ir stipra, ja iedzīvotājiem ir vienota valsts ideja, un valsts pārvalde ir labi funkcionējoša, spējīga īstenot konsekventu iekšpolitiku. Valstis atrodas starptautiskajā sistēmā, un valsts spēju ietekmēt citas valstis un realizēt sev izdevīgu politiku apzīmē ar terminu „vara”.

B.Buzans izvirza un pamato tēzi, ka vājām valstīm ir bīstami ideoloģiski un politiski draudi, kas, izmantojot to vājumu šajās jomās, var sašķelt tās pilnībā, savukārt vājām varām ir bīstami militārie draudi, jo tām nav pietiekama spēka tos atvairīt. Šādi apskatot Latvijas valsti, jāsecina, ka tā ir gan vāja vara, gan vāja valsts.

Iestājoties NATO, Latvija ir sabiedrojusies ar spēcīgām varām, tādējādi neitralizējot militāros draudus. Jāpiebilst gan – būtu ļoti tuvredzīgi pieņemt, ka iestāšanās NATO likvidē Krievijas radītos draudus Latvijas valsts neatkarībai. NATO tikai rada Latvijai labvēlīgu spēku līdzsvaru un šos draudus neitralizē. Tie pastāvēs, kamēr vien Latvija atradīsies starp diviem globāliem varas centriem un izzudīs tikai, ja Krievija atteiksies no savām impēriskajām ambīcijām un iekļausies Rietumu demokrātiskajā civilizācijā, vai arī, ja tā novājināsies tiktāl, ka pārstās būt par varas centru.

Tagad, kad Latvija atrisinājusi savas varas vājuma problēmu, nākamais uzdevums Latvijas neatkarības nodrošināšanai ilgtermiņā būtu valsts stiprināšana. Valsts nevar būt stipra, ja iedzīvotājiem nav vienotas valsts idejas un ja tās pārvaldes institūcijas nespēj īstenot konsekventu politiku visas sabiedrības interesēs. Vienlaikus arī starptautiskā sabiedrība ir ieinteresēta, lai tās locekļi būtu stipras valstis. Vājas multietniskas valstis kā Dienvidslāvija ir potenciālu vardarbīgu etnisku konfliktu avots, bet vājas korumpētas valstis, kā, piemēram, daudzas Latīņamerikas valstis, var kļūt par patvērumu organizētajai noziedzībai, kalpojot par ieroču, narkotiku un nelegāli iegūtas naudas tranzīta ceļiem.

Ja Latvijas sabiedrība nespēs pati radīt stipru valsti, tad starptautiskā sabiedrība „stingri ieteiks” mums savus risinājumus, kuri, iespējams, būs mazāk atbilstoši vietējiem apstākļiem, potenciāli radot problēmas nākotnē. Piemēram, angļu rastais „risinājums” reliģiskajam konfliktam Indijā, izveidojot musulmaņu valsti Pakistānu, ir radījis pastāvīgu spriedzi un bruņošanās sacensību reģionā. Tādēļ mūsu pašu interesēs ir rast risinājumus augstākminētajām problēmām, turklāt tas nav tikai pie varas esošo politiķu vai latviešu pienākums un tiesības – šiem risinājumiem ir jārodas visas sabiedrības diskusijā.

Valsts ideja – liberālisms un tiesiskums

Tātad, viena no iedzīvotāju grupām, kas šobrīd jūtas izslēgta no politiskā procesa, ir jau minētie ekonomiskie imigranti un viņu pēcteči. Šī cilvēku grupa nav viendabīga, un vienoti nav arī viņus pārstāvošie politiskie spēki. Krievijas imperiālisma ideoloģijai sekojošos varam uzskatīt par līdzīgiem Krievijas spēku vietējiem pārstāvjiem, turpretī tiem, kam svarīgāka ekonomiskā brīvība un labklājība, savas attiecības ar Krieviju jāveido nevis uz pakļautības, bet tirgošanās pamata – Krievija izmanto viņus, lai izdarītu ārpolitisku spiedienu uz Latviju, bet viņi izmanto Krieviju, lai iegūtu lielāku ietekmi iekšpolitikā. Lai šiem politiskajiem spēkiem nebūtu jāmeklē sabiedrotie Krievijā, ir nepieciešams tos integrēt Latvijas politiskajā procesā.

Latviešu nacionālistiem ir jāapzinās, ka sabiedrības integrācija ir abpusējs process un to nevar īstenot uzspiestā veidā. Pašreizējais izglītības reformas īstenošanas veids neveicina sabiedrības integrāciju, jo nelatvieši nejūtas iesaistīti tās tapšanā. Pozitīvi, ka izskanējuši solījumi diskusiju paplašināt, taču vēl pāragri spriest, vai tas ir valdības taktisks manevrs, vai patiesa vēlme politisko procesu uzlabot. Vienlaikus jāatceras, ka jebkādu ultimatīvu prasību pieņemšana neveicinātu sabiedrības integrāciju, jo atkārtotu neveiksmīgo tradīciju, ka politiski nozīmīgi lēmumi tiek pieņemti bez plašākas diskusijas, tādējādi radot pretestību tajā sabiedrības daļā, kas tiem nepiekrīt. Valstij jāatrod iespējas diskusijā iesaistīt visas ieinteresētās puses tieši, bez radikālo politiķu starpniecības, jo tikai tādā veidā nonāksim pie visai sabiedrībai pieņemamiem neradikāliem risinājumiem.

Neapšaubāmi, etniskums ir jārespektē un katram jābūt iespējām saglabāt un attīstīt savu kultūru, taču etniskuma kā valsti vienojošas ideoloģijas izmantošana ved strupceļā. Tam var minēt daudzus piemērus, kaut vai Kipru, kurā valdošās grieķu etniskās grupas nerēķināšanās ar turku minoritāti ir novedusi pie valsts sašķelšanās. Neatkarīgi no izcelsmes Latvijas iedzīvotājus vieno vēlme pēc ekonomiskās labklājības, tādēļ tieši liberālismam un tiesiskumam jābūt tiem principiem, uz kuriem būvēt Latvijas valsts ideju. Pasaules spēcīgākā vara ASV ir stipra multietniska valsts, kas radusies tieši uz šiem principiem, un tie vieno visu Rietumu civilizāciju, pie kuras vēlamies piederēt arī mēs.

Neaizmirsīsim, ka arī liela daļa pirmskara Latvijas pilsoņu un viņu pēcteču jūtas izslēgti no politiskā procesa un ir satraukti par valsts nozagšanu. Taču kamēr korupcijas apkarošanas un novēršanas procesa rezultātus gribēsim mērīt pēc cietumā ielikto oligarhu skaita, tikmēr ne ar ko nebūsim labāki par Krievijas varas iestādēm. Patiesībā veiksmīgs procesa rezultāts būs pilsētvidē iederīgu būvju parādīšanās, videi labvēlīgas industrijas un infrastruktūras attīstība, valsts interesēm atbilstošu darījumu slēgšana ar ārvalstu investoriem, konsekventa valsts iestāžu rīcība un nepretrunīgi tiesiskie akti.

Liberālai valstij ir nepieciešama lojāla un atbildību uzņemties spējīga elite. Jebkura pilsoņa pienākums ir godīgi maksāt nodokļus un neizmantot valsti koruptīvā veidā, taču elites iespējas kalpot savai valstij ir plašākas – attīstītās valstīs liela daļa finansējuma mākslai, akadēmiskajai zinātnei, vides aizsardzībai, labdarībai nāk no privātā kapitāla. Šāda tipa investīcijas valstī var nākt tikai no vietējā kapitāla uzkrājumiem, jo citu valstu biznesmeņi savus līdzekļus vēlēsies ieguldīt vispirms savu valstu labklājībā.

Vienlaikus visiem vēlētājiem jāsaprot, ka lielākas politiskās un ekonomiskā brīvības nestais labklājības pieaugums nav savienojams ar ideju par valsti kā sabiedrības aprūpētāju – demokrātiskas valsts pilsoņa pienākums neaprobežojas ar piedalīšanos vēlēšanās. Liberālisma solītais nodokļu un valsts ekonomiskās lomas samazinājums var nākt tikai tad, ja sabiedrībā labi strādā tās pašregulācijas mehānismi – tirgus ekonomika un morālais pienākums.

Visbeidzot, mums ir jāpārvar vēlme atriebties. Vairākums Latvijā pēc otrā pasaules kara ieceļojušo cilvēku nav vainīgi pie komunistiskā režīma nodarījumiem – ierazdamies šeit viņi rīkojās racionāli tā brīža vēsturiskajā situācijā. Ja kāds nosoda viņus, tad jānosoda arī visus latviešus, kuri necīnījās par Latvijas neatkarību līdz nāvei. Jāatzīst, ka arī tie cilvēki, kuri kļuva bagāti, izmantojot pārmaiņu laika tiesisko vakuumu, rīkojās savtīgi, bet racionāli. Tāpat kā latviešu tauta, izmantojot PSRS sabrukuma radīto varas vakuumu. Lai izvairītos no savstarpējas konfrontācijas radītā posta, kura neskaitāmi piemēri redzami visā pasaulē, visām mūsu sabiedrības daļām jāpārstāj veidot savu identitāti noliegumā un jāceļ sava pašvērtība.

_______________

[1] B.Buzans. Cilvēki, valstis, bailes. Izdevniecība AGB, Rīga 2000.