Ētika nevar būt slepena

Protams, nevienam nepatīk publiski analizēt kāda kolēģa neētisku uzvedību, bet tiesnešiem tas ir jādara, ja grib mainīt sabiedrības attieksmi pret tiesu. Ētikas lietas, lai cik tas nepatīkami arī būtu, nevar skatīt iekšējā slepenībā.

Iesaki citiem:
Jmartin 255x203
Foto:Krista

Intervija ar Džoelu Mārtinu (Joel C. Martin), Amerikas Juristu asociācijas Iniciatīvas Centrālajā un Austrumeiropā (CEELI) institūta izpilddirektoru

Latvijā tiesnešiem ir savs ētikas kodekss, taču vēl ne reizi kāda tiesneša rīcība nav vērtēta tikai un vienīgi pēc ētikas kodeksa principiem. Arī publisku diskusiju par to, kā un vai šis kodekss tiek ievērots, nav. Tāpēc sabiedrībā valda uzskats, ka tas ir formāls dokuments, kura ievērošana ir ieteicama, bet ne obligāta. Kas, jūsuprāt, būtu jādara, lai šis ētikas kodekss tiktu iedzīvināts praksē?

Vispirms tiesnešiem ir jāsaprot – ja viņi vēlas, lai sabiedrība centienus ieviest ētikas kodeksu uztvertu nopietni, ir aktīvi jārīkojas, jo ar rakstītu dokumentu ir par maz. Manuprāt, efektīvākais līdzeklis ir izveidot tiesnešu ētikas padomi, kas interpretētu kodeksu un rūpētos par tā ievērošanu. Zinu, ka jau šobrīd Latvijā ir tiesnešu disciplinārkolēģija, taču tai jāskata likumu, nevis ētikas kodeksa pārkāpumi. Likumi nosaka kā tiesnesim jāstrādā, bet ētikas kodeksā ir uzskaitīti tiesneša uzvedības pamatprincipi. Turklāt dažkārt tiesnešus, kas rīkojušies neētiski, nav nepieciešams sodīt tik bargi kā tos, kas pārkāpuši likumu - bieži pietiek tikai ar publiski izteiktu aizrādījumu. Tāpēc ir skaidri jānodala divas komisijas – viena, kas vērtē tiesnešu darba likumību, un otra, kas analizē, cik ētiski tiesnesis uzvedas. Protams, gadījumos, kad tiesneša neētiskā rīcība robežojas ar likuma pārkāpumu, ētikas padomei jāiesaka to izvērtēt arī disciplinārkolēģijai.

Vēl viena atšķirība - ja sabiedrībai ir nekavējoši jāsaņem informācija par visiem tiesnešu pārkāpumiem, kurus vērtē disciplinārkolēģija, tad ar ētikas padomi ir nedaudz savādāk. Proti, pirms kāda tiesneša neētiskas rīcības publiskas analizēšanas ētikas padomei vajag izvērtēt, cik pamatota ir sūdzība, jo nekad nevar izslēgt, ka sūdzības iesniedzējs vienkārši zaudējis lietu pie šī tiesneša, un tam, protams, nav nekāda sakara ar tiesnešu ētikas kodeksu. Turklāt tiesneša reputāciju visvieglāk ir sabojāt ar nepatiesu apvainojumu neētiskā rīcībā. Taču, kad ētikas padome ir konstatējusi sūdzības pamatotību, tā jādara zināma sabiedrībai un cilvēkiem ir jāzina, kāda tiesneša rīcība uzskatāma par nepieļaujamu un kādu rīcību neakceptē tiesnešu vairākums. Tāpat ētikas komisijai jādod iespēja tiesnesim izteikties savai aizstāvībai, kā arī ir jābūt iespējai ētikas komisijas lēmumu pārsūdzēt, piemēram, disciplinārkolēģijai.

Tāpat jādomā par iespēju rīkot atklātas ētikas padomes sēdes. Tā mazinātos sabiedrības aizdomas, ka tiesneši nav spējīgi objektīvi vērtēt savu kolēģu rīcību.

Vai varat minēt kādu piemēru tiesneša rīcībai, kas būtu jāuzskata par neētisku?

Svarīgākais ētikas princips, kas jāievēro tiesnesim, manuprāt, ir pieklājība. Tiesnešiem ir jābūt iecietīgiem un jāizturas ar cieņu pret visām lietā iesaistītajām pusēm. Varbūt tas šķiet kaut kas netverams un grūti vērtējams, taču tieši tāpēc - vissvarīgākais. Piemēram, ja tiesnesis kļūdās spriedumā, to var pārsūdzēt un augstākas instances tiesa šo kļūdu var labot, taču, ja tiesnesis pret cilvēku ir rupjš, neiecietīgs vai dusmīgs, to vairs nevar labot, un priekšstats par tiesu ir sabojāts. Visbiežāk cilvēkam ar tiesu nākas saskarties tikai vienu reizi mūžā un tad, ja viņš tur sastop neiecietīgu un rupju tiesnesi, viņam veidojas priekšstats, ka visi tiesneši ir tādi. Ja ir vēlēšanās mainīt sabiedrības attieksmi pret tiesu, jābūt pieklājīgiem pret ikvienu, kas piedalās procesā. Tiesnesim jābūt respektablam un uzticību viesošam, bet rupjš tiesnesis tāds nevar būt.

Vēl varu minēt, ka par nopietnām sūdzībām jāuzskata, piemēram, tiesneša vainošana kukuļa ņemšanā. Tas, ka tiesnesis ir publiski piedzēries un uzvedies necienīgi, kā arī tas, ja viņš tiesas sēdē ir pieļāvis diskriminējošu vai nievājošu attieksmi pret citas rases, ticības vai nacionalitātes cilvēkiem, vai arī, ja viņa rīcība vērtējama kā dzimumdiskriminējoša. Šie, manuprāt, ir nopietnākie ētikas kodeksa pārkāpumi.

Bet tiesneši teiks, ka viņi arī ir tikai cilvēki un arī viņiem kādu dienu var būt slikts garastāvoklis, problēmas mājās vai arī ļoti smaga tiesas sēde, vairs nav spēka būt īpaši pieklājīgiem.

Tiesneša darbs ir izaicinājums. Tiesnešiem tiek izvirzīti augstāki uzvedības standarti nekā pārējiem sabiedrības locekļiem. Tā ir daļa no vienošanās, ko viņi ir uzņēmušies, kļūstot par tiesnešiem. Pat ja tiesnesis to publiski neatzīst, domāju, ka viņš saprot sava darba sabiedrisko nozīmību. Varbūt reizēm to ir grūti īstenot, bet vienalga tiesnešiem ir jācenšas dzīvot pēc augstākiem standartiem, nekā mums visiem pārējiem.

Latvijā diskusija par neētisku rīcību vienmēr bijusi saistīta ar interešu konfliktiem – jautājumiem, vai gadījumā tiesnesis neatrodas interešu konflikta situācijā, jo ir kāda advokāta vai prokurora studiju vai prakses biedrs. Īpaši aktuāla šī situācija ir mazpilsētās, kur ir tikai daži tiesneši un daži advokāti un cilvēkiem šķiet, ka objektīva un bezkaislīga lietas izskatīšana nav iespējama. Kā jūs ieteiktu rīkoties šādā situācijā, lai kliedētu šīs bažas?

Man šāda situācija ir zināma, jo manā dzimtajā ASV štatā ir daudz mazu lauku pilsētiņu, kur ir tikai daži tiesneši un pāris advokātu. Aizdomas par korporatīvajām saitēm vai vienkārši draugu būšanu šādā situācijā pastāvēs vienmēr. Un būs pat advokāti, kas teiks – es lietu zaudēju tikai tāpēc, ka otras puses advokāts bija labi pazīstams ar tiesnesi. Tas pat ir cilvēciski saprotams, jo kurš advokāts gan teiks klientam, ka pats ir slikti strādājis? Tāpēc jau pašā sistēmā jāizveido aizsargmehānisms, kas līdz minimumam samazinātu šādu baumu pamatotību. Pirmkārt, nav labi, ja tiesnesis strādā savā dzimtajā pilsētā. Visbiežāk tā arī nenotiek. Tiesnesis ASV tiek uz pāris gadiem nosūtīts darbā uz citu štatu vai pilsētu arī pēc tam, kad ir izgājis praksi pēc augstskolas beigšanas. Tiek uzskatīts, ka šo divu gadu laikā mazinās nozīmē tām draudzīgajām saitēm, kas tiesnesim izveidojušās no bērnības vai kuras nodibinātas prakses laikā. Tomēr arī tad, kad jau gadiem ir strādāts mazpilsētas tiesā, tiesnesim ir jāsaprot, ka jāietur distance no pārējiem sabiedrības locekļiem - pretējā gadījumā aizdomas būs grūti mazināt.

Latvijā līdz šim Augstākās tiesas tiesneši un tiesu priekšsēdētāji ir teikuši, ka uzskata zem sava goda publiski kritizēt kāda kolēģa rīcību, jo tiesneši jau paši zinot, kāda rīcība ir ētiska, bet kāda ne. Vai, Jūsuprāt, šāda attieksme sekmē ētikas principu iedzīvināšanu?

Nē, šāda attieksme sabiedrībā rada aizdomas. Protams, nevienam nepatīk publiski analizēt kolēģa neētisku uzvedību, bet tas ir jādara, ja grib mainīt sabiedrības attieksmi pret tiesu. Turklāt tiesnešiem jāsaprot, ka tiesas ir publiskas iestādes, arī ētikas kodekss sabiedrībai ir publiski pieejams un ikviens var uzrakstīt sūdzību, ja uzskata, ka tiesnesis ir rīkojies neētiski. Ja cilvēks neuzzina, kas noticis ar viņa sūdzību, vai arī atbilde nav loģiski pamatota, viņš visiem stāsta, ka tiesneši piesedz viens otru. Ētikas lietas, lai cik tas nepatīkami arī būtu, nevar skatīt iekšējā slepenībā.

Vai varat minēt kādu labu piemēru Austrumeiropas valstīs, kur ētikas kodekss patiešām strādā?

Diemžēl starp postkomunisma valstīm nav daudz tādu, kurās ētikas kodeksa ievērošana būtu uzskatāma par normu. Pēc manā rīcībā esošās informācijas Gruzijā ir izveidota ētikas komisija un tā samērā sekmīgi darbojas. Kopumā diskusija par ētikas kodeksu iedzīvināšanu Austrumeiropā ir tikai pašā sākumā, un vismaz pagaidām tipiska ir Latvijas situācija, kad ētikas kodekss ir uzrakstīts, taču tas dzīvē netiek pielietots. Ir tiesneši, kas to ievēro tāpēc, ka paši to vēlas, ir tādi, kas to nav pat lasījuši un ir tādi, kas to vienkārši ignorē.

Vienīgais veids, kā plašāka sabiedrība uzzina par tiesas darbu, ir masu mediji. Kādai, Jūsuprāt, vajadzētu būt tiesas un mediju sadarbībai, lai priekšstats par tiesu darbu veidotos tiešām objektīvs?

Ir svarīgi, ka ētikas kodeksu ievēro abas puses - ne tikai tiesneši, bet arī žurnālisti. Piemēram, labs žurnālists nekad nepasniegs kaut ko kā patiesu faktu, ja to nebūs apliecinājuši vismaz divi neatkarīgi un savstarpēji nesaistīti avoti. Labākie žurnālisti nerakstīs baumas un nepaudīs ziņās savu viedokli. Taču es saprotu, ka visi žurnālisti nav ideāli. Tāpēc žurnālisti ir jāizglīto. Savs vārds šeit sakāms arī lasītājam un skatītājam, kas nevēlas nekvalitatīvus ziņu materiālus un galvenajiem redaktoriem, kas rūpējas par sava izdevuma vai pārraides reputāciju.

Kā žurnālisti būtu jāizglīto?

Tiesai un žurnālistiem ir vairāk jāuzzina vienam par otru. Šādas izglītības programmas ir Bulgārijā, Rumānijā un Krievijā, protams, arī daudzās Rietumeiropas valstīs un ASV. Šo programmu ietvaros tiesneši un žurnālisti tiekas reizi mēnesī. Piemēram, ja es esmu žurnālists un vienīgā reize, kad sastopos ar tiesnesi ir tiesas zāle, kurā turklāt viņš pieņem lēmumu, kas man nav skaidrs un kuru es uzskatu par netaisnīgu, man veidojas negatīvs priekšstats par tiesnesi un tiesu. Savukārt, ja man ir iespēja sastapties ar tiesnesi citos apstākļos, viņu uzklausīt un apjaust, ka patiesībā jau viņš savu rīcību var visai loģiski pamatot, viedoklis man mainīsies.

Tā ir viena lietas puse. Taču ne mazāk svarīga ir arī izglītība no otras puses. Proti, tiesnešiem ir jāsaprot, kā darbojas masu mediji. Ir jāsaprot, kas ir raksta nodošanas termiņš vai cikos ir jāsāk darbs pie TV sižeta, ja tam jāparādās vakara ziņu programmā. Jāsaprot, ka žurnālists ir ierobežots laikā un raksta garumā, ka valstī bez tiesu lietām notiek arī citi notikumi un ka avīzes lasītājs vai televīzijas skatītājs no tiesu lietām saprot vēl mazāk kā žurnālists. Tāpēc sarežģītās profesionālās lietas tiesnešiem jāspēj izskaidrot vienkāršā valodā. Tāpat jāsaprot, ka reizēm spiedienu uz masu medijiem izdara īpašnieki vai lielākie reklāmas devēji. Ja abas puses ir izglītotas un zina, kā strādā otrs, tad sadarbība var notikt. Ja žurnālisti vienmēr gribēs publicēt sensacionālas ziņas, kas balstītas uz baumām, vai arī ja tiesneši nospriedīs, ka viņiem publiski nekad nekas nav jāskaidro, tad sadarbība, protams, neveidosies.

Latvijā parasti lielākās problēmas rodas, skaidrojot tiesu spriedumus vai lēmumus. Ļoti bieži tiesneši nevēlas dot nekādus skaidrojumus un saka, ka visu varot izlasīt spriedumā. Kā, Jūsuprāt, jānotiek lēmuma izskaidrošanai?

Tas ir sarežģīts jautājums. Ideālajā gadījumā tiesas lēmums ir tik skaidrs, ka papildus paskaidrojumi nav nepieciešami. Bet ļoti bieži tā nav. Tāpēc ir jārada mehānisms, kā to izskaidrot. Dažās valstīs ir tiesas preses sekretārs, citās skaidrojumu medijiem sniedz tiesas priekšsēdētājs vai tiesneši. Ir valstis, kur reizi nedēļā tiesā ir preses konference, kurā tiek informēts par visiem spriedumiem un atbildēts uz jautājumiem, bet citviet žurnālisti pēc tiesas saņem rakstiskus paskaidrojumus par lietu un tās būtību. Tas ir atkarīgs no tradīcijām, bet viens gan ir pilnīgi skaidrs – nesniegt paskaidrojumus nevar, jo vislielākās problēmas rodas tad, ja spriedums ir nepareizi interpretēts tikai tāpēc, ka nav ticis izskaidrots.

Latvijā tiesneši mēdz ļoti nelabprāt uzklausīt kritiku. Piemēram, pērn, kad Valsts prezidente tiesnešiem veltīja skarbus vārdus, viņi, ja tā var teikt, apvainojās un paziņoja, ka ir apdraudēta tiesu varas neatkarība. Vai šāda reakcija uz kritiku ir adekvāta?

Jāsaprot, ka katram ir tiesības paust savu viedokli. Dažkārt cilvēki pasaka lietas, kuras labāk varbūt nepateikt. Ir reizes, kad politiķi kritiku izmanto savas popularitātes celšanai. Taču vienalga ir jāsaprot, ka vārda brīvība ir viena no būtiskākajām demokrātijas vērtībām. Tiesnešiem jāapzinās, ka politiķa vai pat prezidenta izteikta kritika kādam tiesas spriedumam vai tiesai kopumā nemaina tiesas lēmumu pēc būtības. Kamēr tiesnesis saprot, ka viņš ir pilnīgi neatkarīgs un viņa darbības ierobežo tikai likums un ētikas kodekss, bet politiķis apzinās, ka viņam nav tiesību izdarīt tiešu spiedienu uz tiesnesi, viss notiek demokrātijas robežās. Demokrātiskā valstī tiesneši nevar iedomāties, ka viņus ir aizliegts kritizēt.

Ko jūs domājat ar vārdiem “tiešs spiediens”?

Piemēram, politiķis tiesnesim, kurš vēl nav apstiprināts amatā uz mūžu, saka - ja tu nepieņemsi tādu un tādu lēmumu, es panākušu, ka tevi neapstiprinās. Vai draudi nepalielināt algas vai nedod naudu tiesu sistēmai tik ilgi, kamēr tiesneši nepieņems tādus spriedumus, kādi politiķiem šķiet pareizi. Tas ir tiešs spiediens un tāds nav pieļaujams. Bet, ja kāds politiķis vienkārši saka, ka viņam nepatīk kāds spriedums un, viņaprāt, tas ir nepareizs, tur nav nekā nosodāma un tā notiek visā pasaulē.

Pirms laika Latvijā bija diskusija, vai tiesnesis amatā apstiprināms uz mūžu, vai arī uz noteiktu termiņu un pēc tam jāpārvēl. Kāds ir jūsu viedoklis?

Es domāju, ka tiesnešus nepieciešams amatā apstiprināt uz mūžu. Un jābūt ļoti sarežģītai tiesnešu atsaukšanas sistēmai – tikai, ja pierādīta līdzdalība kādā noziegumā, vai viņš pieļāvis tādas darbības, kuras nav savienojamas ar tiesneša mantiju. Tikai tas garantē tiesnešu neatkarību. Protams, arī apstiprināšana amatā uz mūžu nav ideāls variants, un ir tiesneši, kuri vairs neturpina celt kvalifikāciju vai neievēro ētikas kodeksu. Taču tas jārisina pašiem tiesnešiem – jāizlemj, kā piespiest kolēģus nediskreditēt amatu.

Taču pasaulē ir arī citi tiesnešu iecelšanas varianti. Piemēram, ASV ir štati, kuros tiesnešus nozīmē uz 7 gadiem un tad vērtē viņu profesionalitāti un lemj par pārvēlēšanu. Taču šajā sistēmā ir ļoti stigri un gadu desmitiem nostiprināti pārvēlēšanas principi, kas Austrumeiropā droši vien nestrādātu, jo demokrātiskās tradīcijas nav tik ilgas un stabilas. Tāpēc pie jums tiesneša apstiprināšana uz mūžu noteikti ir labākais variants.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Saistītie raksti