Esam eiropieši vai neesam?! Latvijas iedzīvotāji un ES 7

Trīs paradigmu maiņas attieksmēs pret Eiropas Savienību

Iesaki citiem:
Img 1559 mazs

Dažkārt, kad pavadīts pārāk ilgs laiks mācoties un ekspertu līmenī diskutējot par kādas sabiedriskas parādības vispārējām izpausmēm un niansēm, kā arī šķiet, ka nu jau lielos vilcienos viss-ir-skaidrs, ļoti vērtīgi ir apstāties, nospiest savās smadzenēs „reset” pogu un parunāt ar cilvēkiem, kuriem, pēc viņu pašu domām, nekādu īpašu zināšanu par attiecīgo parādību nav. Parasti tieši šādos brīžos rodas svaigas atskārsmes.

Jau otro reizi pēdējos piecos gados šādi sanācis arī ar mani un Eiropas Savienību.

Marta sākumā, viena Eiropas Savienībai veltīta pētījuma kontekstā, uz tikšanos sapulcinājām aptuveni 20 dalībniekus bez padziļinātām zināšanām par Eiropu. Ieradās visdažādākie cilvēki - bibliotekāre, programmētājs, Latvijā dzīvojošs vācu students, uzņēmējs, žurnālists, pensionāre, LGBT aktīviste un vēl vesela virkne lielisku sarunas viesu. Tikšanās mērķis: dziļākās sarunās saprast, kādēļ Latvijas sabiedriskās domas aptaujas rāda tādus ciparus zināšanās/attieksmēs par Eiropas Savienību, kādas tās rāda (piemēram, šādus), un ko šie rādītāji īsti nozīmē.

Sev no šīs diskusijas paņēmu trīs galvenās atziņas, kas ļaus man ar citām acīm raudzīties uz Latvijas sabiedrību Eiropas Savienības kontekstā:

1. Pārskaņošanās no „es, latvietis” uz „es, latvietis un eiropietis”

Tieši šajā marta sarunā sapratu, kādēļ tipiska diskusija par Eiropas Savienību kādā no „vecajām” dalībvalstīm un Latvijā ir tik atšķirīgas. Atšķirību "sāls" ir priekšstatā pašiem par sevi.

Tipiskais „latvietis” (ar šo vārdu apzīmēju visus Latvijas iedzīvotājus, neatkarīgi no etniskās izcelsmes) redz Eiropas Savienību no malas. Viņš par sevi domā kā par latvieti, kuram kaut kas (parasti – lokālās intereses) ir jāpanāk „Eiropas Savienībā”. Latvija – šeit, ES – tur. Latvija – mēs, ES – viņi.

Tikmēr, piemēram, „francūzis” vai „vācietis” salīdzinoši daudz biežāk redz sevi kā daļu no Eiropas, Eiropas veidotāju. Viņš domā par sevi ne tikai kā par francūzi vai vācieti, bet arī kā par „eiropieti”, „Eiropas Savienības pilsoni”, kuram kas svarīgs jāsasniedz pasaules mērogā. Francija un Eiropa – šeit, pārējā pasaule – tur. Francija un Eiropa – mēs, pārējā pasaule – viņi.

Manuprāt, tieši šis Latvijas cilvēku lokālais skatījums pašiem uz sevi traucē kvalitatīvi sarunāties par jautājumiem, kuriem neder tik šaura perspektīva: piemēram, Eiropas nākotni, attieksmi pret klimata pārmaiņām, attieksmi pret pasaules konfliktiem, Eiropas konkurētspēju salīdzinājumā ar citiem reģioniem, bēgļiem vai kopēju enerģētikas politiku. Dzīvojot Latvijā, esam pieraduši par šiem jautājumiem domāt nevis kā par kaut ko, kas skar mūs pašus un kas ir arī ATKARĪGI no mums pašiem, bet gan gandrīz vai kā par „tipiskām” ārvalstu ziņām (kurām ar mums, latviešiem, nav daudz lielāks sakars nekā, piemēram, ASV vai Krievijas politiskajām izvēlēm). Gan ES, gan ASV, gan Krievija cilvēku apziņā ir tur ... kaut kur!

Latvijā pagaidām par maz esam darījuši, lai attīstītu „es, eiropietis” uztveri – par spīti tam, tā taču ir ne tikai patiesībai atbilstoša, bet arī ļoti uzmundrinoša perspektīva! Mēs kā eiropieši piederam pie pasaulē dāsnākās organizācijas, kas palīdz milzīgam skaitam pasaules trūkumcietēju, rada lieliskus mūsdienu kultūras produktus un ir iedvesmas avots citiem pasaules reģioniem. Mēs taču esam spējīgi domāt ne tikai par to, ko Latvija grib no Eiropas Savienības (skatījums no „provinces”), bet arī ko mēs kā eiropieši vēlamies darīt, lai nestu Eiropas Savienības vērtības un intereses pasaulē (skatījums no „centra”)? Jo vairāk Latvijas cilvēki spēs domāt par sevi ne tikai kā par latviešiem, bet arī kā par eiropiešiem, kuriem jāiestājas arī par Eiropas kopējām lietām, jo labāk arī būsim dzirdami uz citu ES valstu fona.


2. Noskaņojums pret Eiropas Savienību: par spīti statistikai - pozitīvs

Pārfrāzējot pazīstamo izteikumu – ir meli, lieli meli un vāji interpretēti statistikas dati. Statistika rāda (Eirobarometra dati), ka 2013.gadā 42% Latvijas iedzīvotāju uzticas Eiropas Savienībai. Varētu šķist, ka aina ir drūma, vai ne? 42 < 51 (iedzīvotāju vairākums).

Taču 42% šķiet maz tikai līdz brīdim, kad noskaidrojām, ka uzticēšanās Saeimai un valdībai ir ap 20% vai līdz brīdim, kad Latvijas iedzīvotājiem pajautājam, vai viņi uzskata, ka Latvijai būtu labāk ārpus Eiropas Savienības - 2013.gadā tikai 29% Latvijas iedzīvotāju vēlētos redzēt Latviju ārpus ES.

Arī mūsu 7. marta sarunā, kad tās dalībnieki tika lūgti nosaukt Latvijas dalības Eiropas Savienībā ieguvumus un zaudējumus, ieguvumu izrādījās ievērojami vairāk.

Kādas tipiskākās lietas nāk prātā, kad cilvēki, kas nav speciālisti Eiropas jautājumos, tiek lūgti nosaukt labās lietas dalībai ES? Ieskats atbildēs: brīva pārvietošanās bez vīzām un robežām, tiesības dzīvot un strādāt ES teritorijā, ilgāks garantijas laiks dažādām precēm (patērētāju tiesības), lielāks tirgus uzņēmējiem, izglītības grādu atzīšana, lielāka ekonomiskā drošība un vilinājums investoriem, studentu apmaiņas programmas, cilvēktiesību garantijas, Eiropas fondi siltināšanai un citām programmām, cīņas pret mega-korporāciju karteļiem (piemēram, Microsoft), kopīgi banku regulējumi, pirms-iestāšanās (2004.gada) reformas, lai izveidotu spēcīgas institūcijas.

Kādi ir zaudējumi? Galvenais zaudējums – kvalificētu cilvēku pārcelšanās dzīvot ārpus Latvijas. Neizpratne – par to, vai/cik lielā mērā tieši ES vainojama pie rūpnīcu slēgšanām vai prasībām dažādu preču drošībai. Ārpus šiem diviem jautājumiem (kā arī bailēm no potenciālas masu imigrācijas), visas pārējās sarunā izskanējušās pretenzijas ir nevis pret Eiropas Savienību kā tādu, kā to, ka ES nefunkcionē EFEKTĪVĀK – proti, ka vairāk neregulē dalībvalstu sociālos jautājumos, pārāk lēni darbojas ārlietās (Ukrainas jautājums), pieļauj, ja ne visi struktūrfondu līdzekļi tiek lietderīgi izmantoti!


3. Pieprasījums: vairāk, nevis mazāk Eiropas!

Tā ir arī trešā sarunas atziņas: iedziļinoties atbildēs, kopējais pieprasījums ir diezgan skaidrs un pretējs valdošajiem politiskajiem vējiem – Latvijas iedzīvotāji vēlas, lai Eiropas Savienība „jauktos” VAIRĀK nevis mazāk, it sevišķi sociālajos jautājumos. Latvijas cilvēki ES institūcijām uzticas vairāk nekā vietējām – Eiropas līmeni uztver kā tīrāku, efektīvāku, kuram vajadzētu „pieskatīt” pašmāju bāleliņus. Šie novērojumi sakrīt ar daudz apjomīgākām Latvijas iedzīvotāju debatēm, kas tika organizētas pirms 5 gadiem.

Pat vēl vairāk – 2013.gada Eirobarometra dati rāda, ka 40% Latvijas iedzīvotāju vēlas, lai ES kļūtu par Eiropas federālajām valstīm! Paradoksāli, bet neizskatās, ka Latvijas politikā ir nopietnas partijas, kas būtu gatavas nākt ar šādu piedāvājumu: man šobrīd nav tam laba skaidrojama, iespējams, ka atrodamies pārāk lielā angļu valodas informatīvās telpas ietekmē, līdz ar to Latvijas politiķi un mediju cilvēki ņem savas idejas no angļu valodā pieejamiem resursiem, t.sk. britu politikas, kas ir, maigi sakot, skeptiski noskaņota pret ES, bet Lielbritānijas sabiedrības politikas uztvere ir, tik pat maigi sakot, krasi atšķirīgi no Latvijas sabiedrības uztveres. Neizskatās, ka Latvijas sabiedrību biedētu politiskais meldiņš par Eiropas Savienību kā invazīvu slimību, kas atņem pašmāju institūcijām vairāk un vairāk funkciju (un līdz ar to būtu ierobežojama) vai Briseles šaušalīgo birokrātiju. Lai šādas vēstis būtu efektīvas, tām ir viens priekšnoteikums – cilvēkiem jāmīl savas pašmāju institūcijas vairāk nekā Eiropas Savienība, jāuzskata tās par efektīvākām. Diemžēl šī pavisam noteikti nav Latvijas sabiedrības uztvere.

Šī atziņa gan prieku nerada. Nav labi, ja Latvijas iedzīvotāji vēlas lielākas Eiropas Savienības pilnvaras tikai tādēļ vien, ka neuzticas pašmāju institūciju vēlmei un spējai risināt mūsu sabiedrībai svarīgus jautājumus. Tas ir skolniecisks skatījums, kurā nenovērtējam paši savas spējas un ietekmi – gaidot, kad „Eiropa” atnāks vai nu ar žagariem klases lielākajiem kaušļiem vai arī lai visus darbus – sociālo noslāņošanos, izglītības reformas, veselības reformas - izdarītu mūsu vietā.

Pārrāvumam domāšanā būtu jāsākas ar atziņu, ka mēs, tieši mēs, jau arī esam tā Eiropa – mēs un vēl 27 valstu cilvēki. Mūsu vēlētie deputāti ir daļa no Eiropas Parlamenta, mūsu valdības ministri regulāri pulcējas Briselē ar 27 saviem kolēģiem, lai paši, „kā Eiropa”, lemtu, kā tālāk būt: pasaulei, Eiropai, Latvijai. Arī Eiropas Komisija ar tās dalībvalstu valdībām adresētajiem „brīvprātīgi obligātajiem” ieteikumiem par darāmajiem darbiem finanšu, sociālajā, tieslietu, izglītības jomā (lūk, atstāsts par ieteikumiem Latvijai] ir nevis Briseles, bet MŪSU institūcija – paši, kopā ar citu valstu pārstāvjiem, esam tai šādas pilnvaras piešķīruši. Mūsu, kopā ar citu valstu pārstāvju, ziņā ir lemt, vai turpmāk šīm pilnvarām uzraudzīt dalībvalstu valdības ir vai nav jābūt vēl lielākām. Eiropas Savienības līmenī notiekošās labās lietas ir arī mūsu (deputātu, ministru, sabiedrības) nopelns, sliktās – arī mūsu (deputātu, ministru, sabiedrības) atbildība.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (7) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
anonīms

Citēju autori (no atbildes Ievai): "....Teikt, ka Latvijas pārstāvji neko šajos jautājumos nevar ietekmēt, nozīmē nesaprast, kā vispār ES funkcionē - tur lēmumi tiek pieņemti kompromisos, orientējoties uz konsensu..."

Gribās norādīt, ka tieši šajā vārdā 'konsensu' slēpjās Latvijā pastāvošā domu cenzūra un valdības un preses diktatūra. Vai tad autore nesaprot, ka 'konsents' ir uzskats kāds pieder akademijā, neviss brīvi domājošā sabiedrībā? Tas, ka valdība nepieļāva referendumu par lata jautājumu bija valsts uzbrauciens tautai, valsts ierēdņu varas izteikums pret 'subalterniem', ko, citējot Antonio Negri par nācijas konceptu: "...the concept of nation promotes stasis and restoration in the hands of the dominant, it is a weapon for change and revolution in the hands of the subordinated." ("Empire", p.106)

Nenoliedzot, ka notiek gadījumi, ka 'konsents' iedarbojas, tie ir reti, un parasti--kā Latvijas gadījienā kopš 1991. g., vara tika restorēta dominējošās grupai (Saeimai un tai pakļautai administrācijai) par labu. Plaisa starp valdību un tautu nav kaut kas virtuāls. Tā ir valdības radīta un ar vien uzspiesta realitāte, kuru acīm redzot 'Politika' un autore atbalsta.

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Ieva Skrebele

Rakstā parādās uzstādījums, ka ir nepieciešams pārskaņoties no „es, latvietis” uz „es, latvietis un eiropietis” – Latvija un Eiropa – šeit, pārējā pasaule – tur. Latvija un Eiropa – mēs, pārējā pasaule – viņi. Man šis uzstādījums šķiet ne tikai nepieņemams, bet pat pretīgs.

Sākšu ar to, ka es par sevi uzskatu nevis „es – latvietis”, bet gan „es – cilvēks”. Es runāju 6 valodās, lielākā daļa no manas izglītības ir bijusi citās ne latviešu valodā. Un, protams, vairākums manu draugu nav latvieši. Līdz ar to neuzskatu, ka būtu pareizi pasauli iedalīt latviešos un ne latviešos. Bet kāpēc gan man iedalīt pasauli eiropiešos un ne eiropiešos? Ja es parunāšu ar kādu itāli, es konstatēšu, ka mums ir diezgan daudz kopīga. Bet, ja es parunāšu ar kādu norvēģi vai amerikāni... Es konstatēšu tieši to pašu. Kāpēc ES robeža ir tā „maģiskā līnija” aiz kuras sākas svešā pasaule, aiz kuras sākas „viņi”? Raksta autore kritizē latviešu nacionālistus par to, ka viņi pasauli iedala „mēs – latvieši” un „viņi – svešie”? Ja reiz šāds skatījums uz dzīvi pēc būtības esot slikts, tad kāpēc robežlīnijas paplašināšana (no Latvijas robežas līdz ES robežai) ir kaut būtiski citādāks?

Latvijas cilvēku lokālais skatījums pašiem uz sevi traucē kvalitatīvi sarunāties par jautājumiem, kuriem neder tik šaura perspektīva. Protams, te es piekrītu. Bet vai tad der viena kontinenta perspektīva? Piemēram, klimata pārmaiņas skar visu pasauli. Ja ASV, Ķīna un Krievija nepiekritīs kaut ko darīt, ES vienpusēja rīcība situāciju būtiski nemainīs. Es nepiekrītu, ka vispār ir vajadzīgs tāds jēdziens kā „Eiropas nākotne”. Tikpat labi var runāt par pasaules nākotni, Latvijas nākotni, Vācijas nākotni, Itālijas nākotni. Priekš kam pa vidu obligāti vajag iestarpināt ES? Un Eiropas konkurētspēja salīdzinājumā ar citiem reģioniem vispār ir nejēdzīgs izgudrojums. Kāda man starpība, vai mans dators ir importēts no Ķīnas vai no Vācijas? Kāpēc gan man būtu vairāk jārūpējas par Vācijas ekonomikas izaugsmi nekā par Ķīnas ekonomikas izaugsmi? Nav nekā tāda kā „Eiropas izaugsme”. Ir tikai atsevišķu valstu ekonomikas, kuras ir ārkārtīgi dažādas. Kamēr Vācijai iet lieliski, grieķi slīgst recesijā. Dažus jautājumus, piemēram, Latvijā ieplūdušie bēgļi vai vācu Volkswagen rūpnīcas izaugsme, var risināt vienas valsts ietvaros. Citus jautājumus, piemēram, klimata pārmaiņas, var risināt tikai visas pasaules mērogā.

„„Es, eiropietis” ir ļoti uzmundrinoša perspektīva! Mēs kā eiropieši piederam pie pasaulē dāsnākās organizācijas, kas palīdz milzīgam skaitam pasaules trūkumcietēju, rada lieliskus mūsdienu kultūras produktus un ir iedvesmas avots citiem pasaules reģioniem.” Šis jau izklausās pavisam skumji. Manas pilsētas futbola komanda bija nožēlojama un zaudēja visās spēlēs, tāpēc es tagad sāku fanot par valsts izlasi... Jā, vāciešiem ir fantastiska mašīnbūves industrija. Jā, itāļu un franču mākslinieki ir radījuši visizcilākās gleznas pasaulē. Tikai kāpēc gan man lepoties ar viņu sasniegumiem, ja es neesmu tur pielikusi savu roku? Ja man kādu dienu uznāktu eksistenciālās skumjas par to, ka latvieši nav paveikuši neko ievērības cienīgu pasaules līmeni, tad es labāk palepotos ar cilvēces sasniegumiem. Kā nekā, salīdzinot ar dzīvniekiem, cilvēki ir paveikuši tik daudz fantastiska! Bet, ja nopietni, es tik tiešām neredzu pamatojumu, kāpēc man vajadzētu lepoties ar vāciešu sasniegumiem, bet es nedrīkstu lepoties ar amerikāņu sasniegumiem. Ar ko vācieši vai itāļi man ir „tuvāki” par, piemēram, amerikāņiem?

2013.gadā tikai 29% Latvijas iedzīvotāju vēlētos redzēt Latviju ārpus ES. Te nu gan man ir grūti noformulēt savu nostāju. Man nav iebildumu pret ES kā tirdzniecības organizāciju. Brīva tirdzniecība ir gana laba. Bezvīzu režīms ir visai ērts. Ja ES paliktu tikai tirdzniecības organizācija, man tā itin labi patiktu. Iebildumi man rodas brīdī, kad man no Briseles atsūta direktīvas par to, kā gaļu pareizi kūpināt. Vai piedraud uzlikt soda naudu, ja Rīgas gaisā putekļu būs vairāk nekā pieļaujams. Vai pasaka, ka man būs rakstīt „euro” nevis „eiro”. Vai, pasarg dievs, mēģina man galvā ieborēt eiropieša identitāti un sarīko propagandas kampaņu par tēmu „tev būs mīlēt ES”.

„ES ir fantastiska, Tev ir jāmīl ES, Tev ir jāpārskaņojas uz skatījumu „es – eiropietis””. Šajā rakstā tiek dotas pavēles. Tiek secināts, ka „Latvijā pagaidām par maz esam darījuši, lai attīstītu „es, eiropietis” uztveri”. Es pieņemu, ka te tiek ierosināts, ka kādam būtu jādara kaut kas vairāk, lai tādus herētiķus kā mani beidzot piedabūtu domāt pareizi un uzskatīt sevi par eiropieti. Un tieši šī pavēlēšana, šī Eiropas propaganda arī ir tas, kas manī izraisa tik milzīgu riebumu pret ES. Man nav nekādu iebildumu pret vāciešiem, francūžiem vai itāļiem. Es runāju visās šajās valodās un esmu sajūsmā par šo valstu kultūru. Tad kur ir atšķirība? Es nekad neesmu dzirdējusi tādus vārdus kā „Vācijas integrācija”. Neviens man nemēģina uzspiest vācieša identitāti. Nekur nav manāma Vācijas propaganda. Toties es ik uz soļa sastopu Eiropas integrāciju, mēģinājumus man uzspiest eiropieša identitāti. Un šis raksts, manuprāt, ir uzskatāms par Eiropas propagandu. Un man riebjas situācijas, kad man mēģina kaut ko uzspiest.

ES parlamentā ir 766 locekļi. No Latvijas ir 27. Ja pārējās valstis vienā jaukā dienā izdomātu uzspiest Latvijai negodīgas zemnieku subsīdijas, tad ar Latvijas 27 balsīm to nevarētu apturēt. Rezultātā lēmums Latvijai tiktu uzspiests ar balsu vairākumu. Un to Latvijai uzspiestu citas valstis. Secinājums – nevajag izlikties, ka Latvija Briselē kaut ko lemj vai ka Latvijai Eiropas Savienībā ir ietekme. Es neredzu nekādu fundamentālu atšķirību starp Eiropas Savienību un Padomju Savienību. Ja Latvija nav suverēna valsts un ir spiesta pakļauties kaut kādām direktīvām, tad kāda starpība, kur tās tika sarakstītas – Briselē vai Maskavā?

Es zinu, ka maijā notiks ES parlamenta vēlēšanas. Es tajās nebalsošu. Es negrasos piedalīties šajā teātrī un izlikties, ka mani Briselē kāds pārstāv. Ja kāda no partijām vēlēšanās piedalīties ar saukli „nost ar ES”, tad es par šo partiju nobalsotu. Bet citādāk – nē, paldies.

Providus sbr small 7 01
Iveta Kažoka

Ieva, paldies par komentāru - man ir divas replikas un divi jautājumi:

Replikas:
1) Atšķirība starp ES un ASV, Krieviju. ES lēmumus mēs paši, ja vien esam pietiekami izmanīgi, ietekmējam - tai skaitā par palīdzību nabadzīgākajām valstīm, tai skaitā par principiem, kā tiek piešķirts finansējums mākslai - teiksim, filmām Pianists, Mākslinieks, Graustu Miljonārs (kurām tika piešķirts tieši ES, tātad arī mūsu nodokļu, finansējums!), kūpinājumiem vai putekļu daudzumiem. Teikt, ka Latvijas pārstāvji neko šajos jautājumos nevar ietekmēt, nozīmē nesaprast, kā vispār ES funkcionē - tur lēmumi tiek pieņemti kompromisos, orientējoties uz konsensu, un Latvijas pārstāvji, tos pieņemot, pat aizdomīgi reti ir "mazākumā".
2) Uzrakstīju šo bloga ierakstu tādēļ, ka es, laikam atšķirībā no Jums, vispār Latvijas publiskajā telpā neredzu skatījumu no pozīcijas "es, eiropietis"! Ja tāds ir biežs un es to vienkārši nemanu, dodiet ziņu. Tādēļ mans mērķis nebija kaut ko uztiept un uzspiest, bet parādīt, ka šāds domāšanas veids vispār ir iespējams.

Jautājumi:
1) komentāra sākumā Jūs man pārmetat turēšanos pie iedomātām robežlīnijām - latvietis, eiropietis. Teorētiski es varu saprast vēlmi nedalīt pasauli pēc iedomātām līnijām, un man pat simpātisks šķita Jūsu aizstāvētais globālais skatījums. Bet tad Jūsu komentāra beigas Jūs šo skatījumu pati saārdat - proti, izrādās, ka jums tomēr nav iebildumu pret iedomāto "es, latvietis" perspektīvu - riebums ir tieši pret domu, ka eiropiešiem (ES dalībvalstu cilvēkiem) ir kādas kopīgas vērtības vai skatījums uz pārējo pasauli, proti, iedomāto eiropieša perspektīvu. Tādēļ Saeimas vēlēšanas acīmredzot der, bet Eiropas Parlamenta vēlēšanas neder. Tad kāda īsti ir Jūsu attieksme? Iedomātām identitātēm vispār nē, jāiet lokālākā līmenī, jāiet uzreiz globālā līmenī vai arī "es, latvietis" ir ok? Ja "es, latvietis" ir ok, tad kādēļ "es, eiropietis" neder?

3) Jūs sakāt, ka Jums nav iebildumi pret ES kā tirdzniecības organizāciju - brīvo tirgu. Kā Jums šķiet, kāds brīvais tirgus var būt tad, ja no citām dalībvalstīm Latvijā varētu brīvi tirgot visādas draņķības: kas bojā veselību, piesārņo, utt.? Manuprāt, ir liela loģika tajā, ka tieši ES līmenī tiek noteikti kopīgi standarti pārtikas drošībai (tie paši nelaimīgie kūpinājumi) vai mašīnu izpūtējiem, utt. Turklāt, kad saku - ES līmenī - vienmēr turu prātā, ka tas nozīmē, ka šo standartu veidošanā piedalās arī cilvēki no Latvijas (pārsvarā nozaru ministrijām un organizācijām). Palaida garām ko nejēdzīgu? Manuprāt, paši vainīgi - lai cīnās par izmaiņām! Jums šķiet savādāk?

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
anonīms

Nerodas iespaids, ka autōre par šo jautājumu jebkad nopietni domājusi. Visas 3 minētās 'atziņas' ES un NATO reklamēšana... un Latvijas suverenitātes zaudēšanas atziņa (4) 'mēs, mēs, mēs x 27 Federācijai par labu.

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Ikars

Kā tikšanās dalībnieks varu apliecināt, ka pie zaudējumiem jau gan tika minēti arī negodīgas konkurences apstākļi vienotajā ES tirgū (tas šeit nez kāpēc minēts tikai pie ieguvumiem), kas vairāk strādā veco un lielo dalībvalstu interesēs, bet jaunās valstis tajā funkcionē galvenokārt kā noieta tirgi (kuros imports allaž pārsniegs eksportu), nevis bauda pilntiesīgas attīstības iespējas līdzvērtīgā konkurencē (kā piemērus var minēt gan lauksaimniecības maksājumus, gan "kūpinājumu" skandālu; arī LV uzņēmēju organizācijas ir uzsvērušas negodīgās konkurences faktoru).

Providus sbr small 7 01
Iveta Kažoka

Paldies par piebildi! Vienīgi, vai vari, lūdzu, precizēt, tieši kādā veidā "kūpinājumi" ir negodīgas konkurences piemērs, kas strādā veco dalībvalstu interesēs, jo tikšanās laikā tas tika pieminēts citā kontekstā: neizpratne par to, kur šī prasība ir radusies un vai/kad arī Latvijas pārstāvji to būtu varējuši ietekmēt?

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Ikars

Kūpinājumi ir viens piemērs, kad lielvalsts ražotāju lobijs (šajā gadījumā vācu kūpināšanas iekārtu ražotāji) panāk sev labvēlīgu, pilnīgi neloģisku regulējumu uz citu valstu ražotāju (šajā gadījumā Baltijas, Polijas tradicionālo kūpinātāju) rēķina (to saka ne tikai D. Šmits, bet, piemēram, arī Latvijas eiroparlamentārieši).
Bet nav būtiski šeit "piesieties" tieši kūpinājumiem. Negodīgas konkurences faktors Eiropas Savienībā kā mīnuss mūsu diskusijas gaitā tika minēts no vairāku cilvēku puses, un, ja diskusijā uzskaitītie plusi un mīnusi tiek korekti atspoguļoti, tad jāieraksta arī tie, kurai Tu pati personīgi varbūt nepiekrīti! :)

Citi autora darbi