Atslēgvārdi:

Es tev piedodu

Atjaunojošā justīcija notiek caur konflikta atrisināšanu, turklāt šo taisnīgo risinājumu nenosaka profesionāļi, bet pašas konfliktā iesaistītās puses. Šīs pieejas mērķis ir sniegt iesaistītajām pusēm iespēju pārrunāt noziedzīgā nodarījuma radītās sekas, lai mazinātu to ietekmi uz viņu dzīvi nākotnē.

Iesaki citiem:

Ikviens noziedzīgs nodarījums ir ne vien pamats kriminālajai izmeklēšanai un vainīgo personu notiesāšanai, bet arī konflikts, kurš jāatrisina. Sabiedrībā bieži vien valda uzskats, ka cilvēku var pārmācīt, tikai sodot. Taču likumpārkāpēja sodīšana ne vienmēr spēj nodrošināt cietušajam dusmu, nomāktības, kauna vai vainas apziņas mazināšanos, kā arī nesniedz likumpārkāpējam iespēju pašam uzņemties atbildību par savu nodarījumu. Varbūt cietušajam un likumpārkāpējam, negaidot tiesu, iesaistīties izlīgumā un kopā ar starpnieku mēģināt konfliktu atrisināt pašiem?


Risinājumu meklē kopā

Izlīgums ir brīvprātīgs un miermīlīgs sarunu process starp cietušo un likumpārkāpēju, un tā rezultātā abas puses kopīgi vienojas par savstarpēji pieņemamu un taisnīgu risinājumu. Lai izlīgums varētu notikt, likumpārkāpējam jāatzīst sava vaina un jānožēlo izdarītais, savukārt cietušajam jābūt gatavam risināt konfliktu. Izlīgumam jābūt noslēgtam labprātīgi, un pusēm jāsaprot tā sekas un vienošanās nosacījumi.

Izlīguma process dod iespēju cietušajam aktīvi piedalīties kriminālprocesā — paust savu viedokli par notikušo, saņemt morālu gandarījumu un zaudējumu atlīdzināšanu. Līdz šim Latvijā tas nebija iespējams un tika uzskatīts par būtisku tiesu sistēmas trūkumu. Noziedzīga nodarījuma izdarītājam izlīguma process liek pārdomāt savas rīcības sekas un uzņemties atbildību par nodarīto. Izlīgums palīdz abām pusēm saglabāt neitrālas attiecības un kopumā veicina sabiedrības drošību.

Izlīguma procesā sarunas starp cietušo un likumpārkāpēju palīdz uzturēt starpnieks, kurš ir īpaši apmācīts konfliktu risināšanā. Starpnieks nevienu netiesā, ievēro konfidencialitāti, neitralitāti un vienlīdzīgu attieksmi. Izlīgums notiek neitrālā vidē, kas abām pusēm rada drošības sajūtu. Gan cietušajam, gan likumpārkāpējam pašiem savstarpēji jāvienojas par nosacījumiem, kam, protams, ir jābūt samērīgiem ar izdarīto. Tā kā izlīgums kā vienošanās starp cietušo un likumpārkāpēju var ietekmēt un arī ietekmē kriminālprocesa norisi un likumpārkāpēja sodīšanu vai atbrīvošanu no kriminālatbildības, dažreiz cietušie pieprasa nesamērīgi lielas summas, kuras likumpārkāpējs nespēj samaksāt. Dažkārt gadās, ka sākotnēji cietušais morālās un materiālās kompensācijas summu norāda daudz mazāku, nekā to pieprasa izlīguma sēdē. Rezultātā likumpārkāpējs nespēj samaksāt, tādēļ izlīgums starp pusēm nenotiek. Piemēram, starp pusēm izcēlās konflikts par zaru nogriešanu sešām ābelēm, kuru zari sniedzās kaimiņa īpašuma pusē. Pēc tam sekoja personas godu un cieņu aizskarošas piezīmes. Rezultātā cietušais no pārkāpēja pieprasīja materiālos zaudējumus Ls 600 apmērā jaunu ābeļu iegādei un morālo kompensāciju Ls 3000 apmērā. Arī šādos gadījumos starpnieks neiesaka pusēm risinājumu, bet ļauj tām pašām vienoties, lai izvirzītie nosacījumi būtu pieņemami abiem.


Izlīgšu, ja tu…

Izlīguma procesā iesaistītās puses izlīgst gan ar nosacījumiem, gan bez tiem. Pārsvarā izlīgst, vienojoties par materiālo un morālo kompensāciju, nozagtās mantas atdošanu, dažreiz arī vienojas par kaitējuma atlīdzināšanu, „atstrādājot” nodarīto kaitējumu. Lūk, kā šajā gadījumā, kad sieviete veikalā nozaga pudeli degvīna. Veikala vadītājs piekrita izlīgt ar nosacījumu, ka vainīgā 16 stundas uzkops veikala teritoriju. Sieviete piekrita un izlīguma nosacījumus izpildīja. Veikala vadītājs uzskatīja, ka vainīgā tā ir sodīta par savu nodarījumu: „Ar Valsts probācijas dienesta palīdzību viņa saprata, ka tā darīt nedrīkst. Izlīgt ir tīri cilvēcīgi, jo šajā ekonomiskajā situācijā daudziem var roka paslīdēt, bet ne jau pēc šņabja pudeles! Protams, katrs gadījums jāskatās individuāli. Nepiekristu izlīgt ar cilvēkiem, kuriem zagšana veikalos ir kļuvusi par sistēmu.” Savukārt līdzīgā zādzības gadījumā cietušā pārstāvis, Maxima Latvija apsargs, atteicās izlīgt ar vainīgo, jo uzskatīja par nelietderīgu izlīgt un piedot likumpārkāpējam, kurš pēc kāda laika atkal mēģinās zagt.

Jāatzīmē, ka iepriekš minētajos gadījumos pašas puses izlīga un vienojās par nodarītā kaitējuma „atstrādāšanu”, piemēram, noteiktu dienu skaitu tīrot sniegu pie veikala. Tā ieguvēji ir abi — pret vainīgo tiek izbeigts kriminālprocess, savukārt veikala teritorija tiek uzkopta bez maksas. Ja šādā gadījumā likumpārkāpēju par zādzību notiesā, piemēram, ar 40 piespiedu darba stundām, tad notiesātais šīs stundas nevar „atstrādāt”, uzkopjot tieši šī veikala teritoriju, jo piespiedu darbs ir piespiedu iesaistīšana sabiedrībai nepieciešamajos darbos kopumā, nevis darbs tieši kāda konkrēta cietušā labā.

Visbiežāk cietušie kā nosacījumu, lai puses izlīgtu, izvirza nodarītā materiālā zaudējuma atlīdzināšanu, bet ir gadījumi, kad cietušie piedāvā citus, netradicionālus, konflikta risināšanas veidus, kas nav saistīti ar nodarīto kaitējumu. Piemēram, daudzdzīvokļu mājā jaunietis kaimiņienei bija izsitis durvis. Cietušajai nebija materiālu pretenziju pret likumpārkāpēju — durvis viņa nomainīja pati. Bet, lai atlīdzinātu nodarīto kaitējumu, likumpārkāpējs veica citu cietušajai tajā brīdī nepieciešamāku darbu — palīdzēja no kapa novākt uzkritušo pieminekli. Par konkrētu darbu bija vienojušās arī puses pēc pārkāpuma, kad likumpārkāpējs patvaļīgi nocirta dažus kokus cietušās mežā, jo viņam bija vajadzīga nauda operācijai. Izlīgumā likumpārkāpējs apņēmās līdz noteiktam datumam iestādīt un sakopt jaunaudzi.

Praksē pats neparastākais izlīguma nosacījums bija par darba tiesisko attiecību uzsākšanu. Likumpārkāpējs veikalā paņēma trīs alus pudeles un, ignorējot pārdēvējas prasības par pirkumu samaksāt, izgāja no veikala. Pirms izlīguma sēdes likumpārkāpējs personīgi bija jau atvainojies pārdevējām un par preci samaksājis. Veikala īpašniekam nebija materiālu pretenziju pret likumpārkāpēju, bet viņš gribēja, lai likumpārkāpējs sāk strādāt pastāvīgu darbu. Turpat izlīguma sēdē cietušais telefonsarunā ar kokzāģētavas vadītāju vienojās par darba iespējām šim likumpārkāpējam. Kādā citā gadījumā kaimiņš no kaimiņa ilgākā laika posmā bija zadzis malku. Cietušais par nodarīto gribēja saņemt materiālo kompensāciju vai malkas kravu, taču likumpārkāpējs nekur nestrādāja un tam nebija ne naudas, ko samaksāt, ne malkas, ko atdot. Ar Probācijas dienesta palīdzību vainīgajam tika atrasts darbs turpat pašvaldībā un varēja atlīdzināt materiālos zaudējumus cietušajam.

Valsts probācijas dienests uzsāk izlīguma organizēšanu, ja dienestā ir saņemts pieprasījums no policijas, prokuratūras, tiesas[1] vai rakstisks iesniegums no cietušā, likumpārkāpēja vai viņu vecākiem, ja izlīgumā iesaistīts nepilngadīgais. Izlīguma ierosinātāji galvenokārt ir personas, kuras izdarījušas noziedzīgu nodarījumu. Pēdējā laikā aktīvāki kļuvuši tieši cietušie, kas pirmie izrāda iniciatīvu un vēlas izlīgt ar likumpārkāpēju. Kāpēc cietušais ierosina izlīgt? „Lai glābtu draugu no soda. Uzskatu, ka izlīguma procesā draugs saņēma mācību. Katram cilvēkam ir iespēja kļūdīties un izlabot savu kļūdu. Mūsu turpmākās attiecības pēc tam, kad draugs mani apzaga, nemainīsies. Es viņam piedevu,” stāsta viens no cietušajiem šajā lietā. Vainīgais arī atzīst, ka: „izlīgums ir nepieciešams, lai cietušais un vainīgais nepaliktu par ienaidniekiem. Tagad jūtu atvieglojumu, ka draugs man piedeva pāridarījumu. Vairs nav kauns skatīties viņam acīs. Sapratu, ka nedrīkst tā sāpināt sev tuvus cilvēkus. Arī citiem stāstu, ja nonākat līdzīgā situācijā, tad varat doties uz probāciju un izlīgt.” Kādā citā laupīšanas gadījumā cietušais negribēja gados jaunajiem likumpārkāpējiem sabojāt dzīvi. Viņš stāsta: „Esmu apmierināts ar to, ka iesaistījos izlīgumā. Tā ir vajadzīga un laba lieta, jo dzīvē gadās visādas situācijas. Pateicoties Probācijas dienestam, no viena vainīgā jau saņēmu materiālo kompensāciju. Otrs pašlaik atrodas ieslodzījumā, bet es visu laiku sekoju līdzi, kad viņš atbrīvosies, lai arī no viņa saņemtu atlikušo summu. Galvenais, ka abas puses var vienoties par nosacījumiem, turklāt par izlīguma procesa organizēšanu nebija jāmaksā.”

2009. gada vasarā Probācijas dienestā tika veikta izlīguma procesā iesaistīto pušu aptauja, kurā piedalījās 50 cietušie un 50 likumpārkāpēji. Puse cietušo atzīmēja, ka viņiem pēc izlīguma kļuvis vieglāk un radusies drošības sajūta, kā arī patikuši starpnieki un pats izlīguma process. Savukārt likumpārkāpēji atzīmēja, ka tas ir daudz mierīgāks un ātrāks process nekā tiesa un starpnieki bijuši uzdevumu augstumos. Gan cietušie, gan likumpārkāpēji atzina, ka izlīgums ir labs konfliktu risināšanas veids un viņi arī citiem ieteiktu piedalīties izlīguma procesā.


Tas ir arī kauns

Izlīguma pamatā ir atjaunojošā justīcija. Tas ir process, kura gaitā likumpārkāpējs, cietušais un citas ieinteresētās puses vienojas, kā likvidēt vai mazināt nozieguma sekas. Atjaunojošā justīcija mūsu valstī ir vēl neierasta tiesību filozofijas pieeja. Tas ir veids, kā tiek aplūkots noziedzīgs nodarījums, — nevis kā likumpārkāpums pret valsti, bet kā konflikts starp sabiedrības locekļiem. Atjaunojošā justīcija notiek caur konflikta atrisināšanu, turklāt šo taisnīgo risinājumu nenosaka profesionāļi, bet pašas konfliktā iesaistītās puses. Šīs pieejas mērķis ir sniegt iesaistītajām pusēm iespēju pārrunāt noziedzīgā nodarījuma radītās sekas, lai mazinātu to ietekmi uz viņu dzīvi nākotnē.

Sabiedrībā valda maldīgs priekšstats, ka izlīgums var notikt tikai gadījumos, ja ir izdarīts kriminālpārkāpums vai mazāk smags noziegums. Taču var izlīgt arī tad, ja izdarīts smags vai sevišķi smags noziegums. Kriminālprocesa likuma 97.pantā noteikts, ka cietušais visās procesa stadijās un visos tā veidos var izlīgt ar personu, kura nodarījusi viņam kaitējumu. Likumā noteiktajos gadījumos izlīgums ir pamats kriminālprocesa izbeigšanai. Tādā gadījumā cietušajam ir jāsaprot, ka kriminālprocesa izbeigšanas gadījumā tā atjaunošana nav iespējama. Gadījumos, kad izlīgums nedod pamatu personas atbrīvošanai no kriminālatbildības, izlīgumu var ņemt vērā pie soda noteikšanas. Notiesātā, kas kopā ar draugiem aizdzina cietušā automašīnu, stāsta: „Domāju, ja nebūtu izlīgusi ar cietušo, man būtu daudz garāks uzraudzības termiņš. Izlīgums man pašai morāli bija nepieciešams. Kaut arī cietušais prasīja tikai atlīdzināt zaudējumus, mani mocīja vainas sajūta un es viņam atvainojos. Pēc izlīguma palika vieglāk, vairāk nav tāds kauns rādīties cietušajam acīs.”


Vairojas drošība nākotnē

Kriminālprocesa normas paredz iespēju izlīgt arī bez starpnieka palīdzības. Izlīgumu bez starpnieka realizē procesa virzītājs. Izlīgumu ar starpnieku organizē Probācijas dienests, kurš nav iesaistīts kriminālprocesā, bet pēc kriminālprocesā iesaistīto personu pieprasījuma veic atsevišķas darbības procesā. Ja izlīgumu īsteno pats procesa virzītājs, kurš lietu vada, tad viņa darbībā varētu būt saskatāma personiska ieinteresētība (interešu konflikts amatpersonas darbībā). Tāpēc procesa virzītājam, konstatējot, ka kriminālprocesā ir iespējams izlīgums, par to vajadzētu informēt Probācijas dienestu, kurš šajā kriminālprocesā nav iesaistīts un nav personiski ieinteresēts tā iznākuma rezultātā. Tāpat izlīgumu var noslēgt arī pie notāra, kurš nav iesaistīts kriminālprocesā un personiski ieinteresēts, bet jārēķinās ar to, ka tas ir maksas pakalpojums, savukārt Probācijas dienestā tas ir bezmaksas.

Ja izlīgumu noslēdz pie procesa virzītāja vai notāra, vainīgajam ar cietušo jau iepriekš ir jāpanāk vienošanās par izlīguma nosacījumiem, jo izlīguma fakts starp pusēm tiek tikai formāli apstiprināts. Savukārt, ja izlīgums tiek noslēgts Valsts probācijas dienestā, puses par izlīguma nosacījumiem var vienoties izlīguma sēdē, kuru vada speciāli šim procesam apmācīts starpnieks. Dr.iur., asociētā profesore Kristīne Strada-Rozenberga uzskata — lai nodrošinātu taisnīguma un vienādas attieksmes pilnvērtīgu izpausmi kriminālprocesā, pēc iespējas vairāk būtu jāizmanto izlīguma īstenošana ar starpnieku. Šajā procesā starpnieks atrodas starp pusēm un palīdz tām rast ceļu uz atrisinājumu. Pusēm nav pilnīgi nekādas vajadzības pārliecināt starpnieku par savu taisnību vai kā citādi „dabūt viņu savā pusē”, jo starpniekam nav ne pilnvarojuma tiesību izlemt lietu, ne arī kādas citas tiesības ietekmēt rezultātu. Starpnieks palīdz uzturēt sarunu starp cietušo un likumpārkāpēju, aizstāvēt pušu tiesības un novērst starp viņiem radušos atkarību, bet par konflikta atrisinājumu vienojas pašas puses.

Izlīgumus ar starpniekiem vada ne tikai speciāli apmācīti probācijas dienesta darbinieki, bet arī brīvprātīgie izlīguma un izlīguma sanāksmes organizēšanai un vadīšanai apmācītie starpnieki. Viņus šim darbam sagatavo Probācijas dienests. Brīvprātīgā starpnieka amata kandidāte Solvita Kovaļenko uzskata, ka pati konfliktu risināšanas metode ir noderīga jebkuram cilvēkam ļoti sarežģītās dzīves situācijās, kad katra problēma tiek izrunāta un rasts tai risinājums.

Tradicionālajām mūsdienu krimināltiesībām ir tendence atsavināt pušu konfliktu un uzticēt tā risināšanu profesionāliem juristiem. Savukārt, iesaistoties izlīguma procesā ar starpnieku, konflikta risināšana nonāk atpakaļ pie konfliktējošajām pusēm, kuras pašas mēģina rast risinājumu. Veiksmīga izlīguma rezultātā abas iesaistītās puses ir ieguvējas. Cietušajam ātrāk tiek atlīdzināti nodarītie zaudējumi, ir iespēja izrunāties un paust savu attieksmi, kā arī uzklausīt likumpārkāpēja viedokli, saņemt atvainošanos. Savukārt likumpārkāpējam, kurš uzņemas atbildību par nodarīto, ir iespēja ne tikai taisnoties, bet savu nožēlu par notikušo paust ar reāliem darbiem — atvainoties un atlīdzināt cietušajam nodarītos zaudējumus. Abām pusēm ir iespēja saglabāt neitrālas attiecības. Savukārt noslēgtajam izlīgumam starp cietušo un likumpārkāpēju ir tiesiskas sekas — tas var ietekmēt un arī ietekmē kriminālprocesa norisi un likumpārkāpēja sodīšanu vai atbrīvošanu no kriminālatbildības.

Sabiedrības drošība nav ar reizi iegūstams konstants stāvoklis. Tā ir sajūta, kas nepieciešama ikvienam no mums katru dienu, tā mainās līdz ar mūsu uzskatiem par drošību. Ja agrāk sabiedrība bija mierā ar uzstādījumu, ka likumpārkāpumam seko sods, tad šodien ar to ir par maz. Cilvēki sāk saprast, ka likumpārkāpuma sekas nebeidzas ar sodu, tās turpinās, līdz tiek atrisinātas, vai paliek, ja risinājuma nav. Tieši minēto iemeslu dēļ izlīgums ar starpnieku kriminālprocesā ir viens no retajiem tiesiskajiem instrumentiem, kas sniedz gan likumpārkāpuma nosodījumu, gan arī konflikta risinājumu, kuru iesaistītās puses sasniedz patstāvīgi, tā vairojot personīgo pārliecību par drošu sabiedrisko telpu. Tieši tas ir viens no būtiskākajiem preventīvajiem mērķiem, ko sasniedz izlīgums.

_____________________

[1] Pēc grozījumiem likumā Par valsts budžetu 2009.gadam Valsts probācijas dienests līdz 2012.gada 31.decembrim vairs neīsteno izlīgumus tiesas procesa stadijā

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Saistītie raksti