Atslēgvārdi:

ES remdenais atbalsts kaimiņiem

ES tuvākajā laikā būtu jāpieņem lēmums, kā rīkoties ar kaimiņvalstu vēlmi tai pievienoties, jo jautājuma izslēgšana no diskusijas nav risinājums.

Iesaki citiem:
Velo 255x203
Foto:4rb

Eiropas Savienību (ES) uzskata par veiksmīgu demokrātijas veicinātāju citās valstīs[1] galvenokārt sekmīgā paplašināšanās procesa dēļ, kad 2004.gadā 8 bijušās postsociālisma valstis, tai skaitā Latvija, pievienojās ES. ES lietotā stimulu un sodu politika tiek uzskatīta par veiksmīgāku instrumentu demokrātijas veicināšanai, nekā spēka lietošana. Šobrīd, kad turpmāka paplašināšanās vairs nesaņem vairākuma dalībvalstu atbalstu ES iekšējo problēmu dēļ, Eiropas Komisija ir izveidojusi Kaimiņu politiku demokrātijas un stabilitātes veicināšanai ārpus ES robežām. Tomēr jautājums paliek — vai ES piedāvātie stimuli bez paplašināšanās perspektīvas būs pietiekami, lai austrumu kaimiņvalstīs tiktu veiktas demokrātiskas reformas?


Pretēja efekta risks

Lai arī ES Kaimiņu politika ietver valstis gan no Vidusjūras, gan no Kaukāza, gan arī no Austrumeiropas reģioniem, šajā rakstā uzmanība tiks pievērsta Austrumeiropas kaimiņvalstīm, konkrēti, Ukrainai, kas ir izteikusi vēlmi pievienoties ES un atrodas Eiropas kontinentā, kas ir viens no nosacījumiem dalībai ES.

Demokratizācijas teorijas nosaka, ka reformām ir jāsākas valsts iekšienē, un Ukrainas gadījumā tas var tikt attiecināts uz Oranžo revolūciju, kas uzsāka demokrātisku pārmaiņu procesu šajā valstī. Kad reformu process valsts iekšienē ir uzsākts, ārējais stimuls un atbalsts ir ļoti svarīgs demokrātijas konsolidēšanā, tādēļ ES iesaiste ir būtiska. Izveidojot Kaimiņu politiku, ES izrāda interesi par demokrātijas procesiem kaimiņvalstīs, taču tas, cik efektīva šī politika būs ilgtermiņā, ir atkarīgs no ES pūliņiem šī politikas ietvara pilnveidošanā.

Ukraina tiek uzskatīta par labāko ES Kaimiņu politikas piemēru, jo sadarbība ar ES ir ļoti aktīva un ES-Ukrainas rīcības plānā noteiktās reformas tiek pildītas, turklāt demokrātiskās vērtības tiek nodotas arī tālāk, kaimiņvalstīs Baltkrievijā un Krievijā un plašākā postpadomju reģionā[2]. Tajā pat laikā Ukraina arvien uzsver vēlmi kļūt par ES dalībvalsti un pārliecību, ka reformas tiek ieviestas, lai pietuvinātos ES standartiem. Šobrīd Ukrainas vēlme kļūt par eiropeisku valsti ir labs stimuls reformām, jo tā pēc iespējas ātrāk vēlas sasniegt tādu pašu līmeni, kāds ir ES. Taču pastāv arī cita iespēja — ja ES turpinās noliegt ES dalības perspektīvu Ukrainai, tas var novest pie pretēja rezultāta jeb reformu palēnināšanās, jo mērķi, uz ko Ukraina tiecas, nebūs iespējams piepildīt. Pat, ja ES tai piedāvātu īpašu sadarbības statusu, Ukraina vienmēr justos nepilnvērtīgākā par ES dalībvalstīm.


Izvēle — nosacītība vai socializēšanās

Eiropeizēšanās teorijā pastāv divi koncepti — nosacītība un socializēšanās —, kas nosaka galvenos principus, kāpēc valstis pārņem ES vērtības. Nosacītības koncepts uzsver racionālo pieeju, kas ES gadījumā ir stimulu un sodu politika reformu ieviešanā, nosakot, ka Eiropas vērtību pārņemšana notiek saskaņā ar noteiktu principu izpildi, mērķa valstīm pretim saņemot veicinošu stimulējumu vai, ja reformas tiek bremzētas — sodu. Turpretim socializēšanās koncepts paredz, ka ES vērtības tiek pārņemtas tādu iemelsu dēļ kā, piemēram, tuvība ES un tās demokrātijas, valdīšanas un tiesiskuma modeļu pievilcība, kuru rezultātā reformas tiek veiktas. Ukrainas gadījumā abu šo konceptu pielietojums ir redzams, bet, ja paļaujas uz teoriju, tad nosacītības konceptam jeb ārējiem racionāliem stimuliem ir lielāks spēks ilgtermiņā, nekā socializēšanai, kas grūtāku reformu brīžos nespēj gūt virsroku.

ES-Ukrainas rīcības plāns Kaimiņu politikas ietvaros tika pieņemts 2004.gada decembrī. Lai arī ES sākotnēji plānoja balstīt Kaimiņu politiku uz nosacītības principa, rīcības plāns nesaistīja reformu izpildi ar konkrētiem stimulējumiem no ES puses. Tomēr pēc Oranžās revolūcijas 2005. gada sākumā ES apbalvoja Ukrainu, piedāvājot tai īpašus stimulus valstisko reformu veikšanai, tādējādi atzinīgi novērtējot pirmo pārmaiņām pretī sperto soli. Viens no stimuliem bija solījums 2007. gada martā uzsākt sarunas par jaunu uzlabotu līgumu, ja parlamenta vēlēšanas 2006. gada martā tiks atzītas par brīvām, kas tā arī notika. Tādā pat veidā ES ir noteikusi, ka sarunas par brīvu tirdzniecības zonu tiks atvērtas, tiklīdz Ukraina kļūs par Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO) dalībvalsti.[3]

ES-Ukrainas rīcības plānā uzsvars galvenokārt ir likts uz ekonomiskām reformām, solot brīvu pieeju Eiropas iekšējam tirgum, ja tās tiks izpildītas. Tajā pat laikā attiecībā uz demokrātijas nostiprināšanu un politisko institūciju pilnveidošanu, kas ir viens no Kaimiņu politikas galvenajiem mērķiem, nekādi stimuli nav minēti, atsaucoties vienīgi uz „Ukrainas vēlmi pastiprināt integrāciju uz Eiropu”. Šādā veidā ES parāda, ka apzinās Ukrainas vēlmi integrēties ES, bet cer, ka demokrātiskās reformas tiks veiktas bez īpašiem stimuliem. Lielā mērā tas ir skaidrojams ar ES iekšējo situāciju un tās nespēju solīt paplašināšanās vai kādu līdzvērtīgu perspektīvu tās kaimiņvalstīm. Taču šāda problēmas ignorēšana var novest pie reformu palēnināšanās un Ukrainas ārpolitiskā virziena maiņas, kā tas jau notika 1990.gadu sākumā, kad postpadomju valstis (izņemot Baltijas valstis) tika atstātas ārpus paplašināšanās procesa.


Bez prioritātēm un konkurences

ES-Ukrainas rīcības plāns nesatur skaidras prioritātes vidējam termiņam un ilgtermiņam. Tāpat arī, atšķirībā no paplašināšanās politikas plāniem, prioritātes nav piesaistītas ES finansējumam. Vienīgais jaunums Eiropas Komisijas 2006. gada uzlabotajā piedāvājumā kaimiņvalstīm ir papildu finansējuma piešķiršana tām valstīm, kuras būs visvairāk progresējušas rīcības plānā noteikto reformu īstenošanā, taču tas drīzāk ir uzskatāms kā papildu apbalvojums, nevis spēcīgs stimuls reformām.

Mīnuss Kaimiņu politikai ir arī tas, ka nepastāv salīdzinošā konkurence starp kaimiņvalstīm reformu ieviešanā, kas bija veiksmīgs līdzeklis astoņu Centrālās Austrumeiropas valstu reformu procesā. ES Kaimiņu politiku šobrīd var uzskatīt par forumu, kur ES atbalsts ir saņemams jomās, ko saņēmējvalstis vēlas reformēt, bet tajā pat laikā nekādu piespiedu mehānismu nav. Šāda politika visdrīzāk turpinās ļaut ES kaimiņos pastāvēt pus-demokrātiskām valstīm ar daudzām neatrisinātām problēmām.

Noslēgumā var secināt, ka šobrīd visi ES nosacījumi Ukrainai ir balstīti uz brīvu tirdzniecības zonu un tās labumiem, taču vai tas ir pietiekams stimuls, lai konsolidētu demokrātiju Ukrainā? Visdrīzāk, ka nē. Ukrainas gadījumā šobrīd politiskās reformas lielā mērā tiek veiktas, balstoties uz socializēšanās modeli, jo ES vērtības un labklājība tai šķiet pievilcīga, taču tā kā šis modelis neparedz sodu mehānismu, brīdī, kad reformas skars politiski jūtīgus jautājumus, tās netiks ieviestas. Tūlīt pēc Oranžās revolūcijas ES spēja sniegt Ukrainai nepieciešamo stimulu, lai reformas turpinātos, taču ilgtermiņā ES šādu līdzekļu nav, vai, pareizāk sakot, nav plānots tos izmantot. ES tuvākajā laikā būtu jāpieņem lēmums, kā rīkoties ar Ukrainas un citu valstu vēlmi pievienoties ES, jo jautājuma izslēgšana no diskusijas, kā tas notiek šobrīd, nav risinājums.


_________________________

[1] Mungiu-Pippidi, A., 2005. EU Enlargement and Democracy Progress; in Emerson, M., ed. Democratisation in the European Neighborhood; Centre for European Policy Studies, 15. – 16. lpp

[2] Nemyria, H., 2005. The Orange Revolution: Explaining the Unexpected; in Emerson, M., ed. Democratisation in the European Neighborhood; Centre for European Policy Studies, 57. lpp

[3] Solonenko, I., July 2007. The EU’s ‘Transformative Power’ Beyond Enlargement: the Case of Ukraine’s Democratisation; University of Birminghem, European Research Institute – 25. lpp

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Saistītie raksti