Es nekad nedomāju, ka būšu komisārs

"Diena" 08.11.2004

Intervija ar jauno Latvijas komisāru Andri Piebalgu, kas nākamos piecus gadus atbildēs par enerģētiku ES

Iesaki citiem:

Kad Barrozo nosauca jauno Latvijas jomu komisijā — enerģētiku, premjers nekavējoties paziņoja, ka tas ir labāk nekā nodokļi un mēs esam ļoti ieguvuši ar šo maiņu. Vai tas ir mēģinājums glābt seju pēc kaunpilnās izgāšanās ar Ūdri, kad katrs portfelis būtu labs, vai arī Latvijai enerģētika tiešām ir vajadzīgāka?

Vispirms es gribētu teikt, ka Ūdres kundzes atbildes par nodokļiem un muitas savienību bija precīzas un labi izstrādātas, tikai ne visiem tās patika. Bet viņa daudz strādāja, lai tās sagatavotu. Runājot par enerģētiku — katram portfelim ir savi plusi un mīnusi. Nodokļi ir svarīga un ietekmīga joma, jo tas ir tieši saistīts ar ekonomikas ministru sanāksmēm, un viņi ir ietekmīgi savās valdībās — tā ir iespēja formulēt fiskālo politiku ES, un tam ir milzīga nozīme. Arī enerģētika aptver visu ES, bet tā ir konkrētāka, un ir vairāk instrumentu, kā šo politiku īstenot. Man personīgi enerģētika patīk labāk, jo te ir instrumenti, Eiropas Komisijai ir lielākas pilnvaras un tam ir nauda, savukārt nodokļos tā ir vairāk procesa virzība. Tā kā lēmumi ir vienbalsīgi, jebkurš ministrs var to nobloķēt un darbs vairāku gadu garumā var būt vējā.

Kāpēc Latvijai enerģētika ir svarīga?

Tā nav tikai Latvija, tā ir svarīga visas ES problēma. Neraugoties uz to darbu, kas ir veikts atjaunojamās enerģijas stimulēšanā, tas nav devis redzamus rezultātus un visi lielie resursi arvien ir dabas gāzē un naftā. Kad naftas cenas strauji kāpj un vajadzība pēc enerģētiskas resursiem pieaug, ir jāmeklē risinājumi, jo, ja to nav, ES var būt lielas krīzes priekšā. Pirmkārt, sadārdzinās viss, ko ES ražo, un, otrkārt, tā kļūst jūtīga pret jebkādiem šokiem, kas var notikt pasaules enerģētikas tirgos. Pirms diviem gadiem EK piedāvāja, ka vajadzētu veidot kopējus naftas un gāzes uzkrājumus, kurus krīzes brīdī varētu izmantot iekšējā tirgū, lai mazinātu sekas. Tas neguva atbalstu parlamentā un valdībās, bet ar to varētu strādāt tālāk, skatoties, kādi ir iebildumi. Ir jānodrošinās pret situāciju, kurā cenas aug vēl tālāk, kāda iemesla dēļ tiek pārtrauktas piegādes — ko tad dara ES? Veido lielas gāzes krātuves kaut kur, ko izmantot kritiskā brīdī, vai mēģina attīstīt jaunus, alternatīvus veidus? Risinājums vēl nav atrasts.

Latvijā daudzi noteikti domā, ka tagad, kad Piebalgs būs enerģētikas komisārs, viņš varēs cīnīties par naftas plūsmas atjaunošanu pa cauruļvadu uz Ventspili vai par to, lai Ziemeļu gāzes vada projekts Krievija—Vācija ietu caur Latviju. Vai šie jautājumi vispār ir jūsu atbildībā?

Attiecības ar Krieviju ir liela šī portfeļa daļa, jo Krievija ir viens no galvenajiem resursu piegādātājiem ES. Es nevaru patlaban pateikt, vai man izdosies rast risinājumus, jo tās ir sarunas ar otru pusi, taču tas ir manā kompetencē.

Komisāram teorētiski ir jābūt neatkarīgam no savas valsts, bet valdības vienmēr zina, ka tie ir viņu cilvēki, un arī praksē ir redzams, ka viņi mēdz aizstāvēt šauras nacionālas intereses kā briti par budžetu. Cik daudz jūs vispār varat palīdzēt Latvijas valdībai kā komisārs, un cik tālu jūs šai ziņā esat gatavs iet?

Ir divas dažādas situācijas. Viena ir komisāru kopējās sanāksmēs, kad neapšaubāmi visi sagaida, ka komisārs ar savu nacionālās valsts pieredzi pateiks, kas ir pieņemami, un kas nebūtu pareizi attiecībā uz šo valsti. Tik tālu tu vari būt nacionāls, jo nacionālā pieredze neapšaubāmi var būt tikai vienam no komisāriem. Citādā ziņā man nav iespēju strādāt valdības labā, jo uzdevumi ir Eiropas uzdevumi. Ja skatāmies enerģētiku, tas tomēr ir reģionāls, Baltijas jūras reģiona jautājums, un šai ziņā risinājumi, ja tiek atrasti, ir labvēlīgi arī Latvijai. Te nevar būt situācija, kad risinājums ir pretējs Latvijas interesēm.

Bet ir taču starpība, vai ar Krieviju par naftas un gāzes vadiem runā latvietis vai, piemēram, francūzis, kas Latvijas lietas zina mazāk un viņu tās ne pārāk interesē.

Neapšaubāmi, mana pieredze saistās ar manu valsti, un jebkāds risinājums, kas varētu būt neizdevīgs manai valstij, nevar tikt radīts. Taču būtu tāpat, ja tas būtu francūzis, jo politika galu galā ir kopīga, un, kad attiecīgais komisārs nāktu ar Latvijai neizdevīgu ideju, jebkurš Latvijas komisārs teiktu — pagaidi, tur ir problēma. Es nedomāju, ka nacionālā piederība nostiprina vai vājina manas pozīcijas sarunās ar Krieviju — viss ir atkarīgs no tā, cik labi ir sagatavots mans dosjē, cik labi es to protu pasniegt un cik otra puse ir gatava ar mani runāt par šīm lietām. Šeit nacionalitātei nav nozīmes.

Bez Ventspils trubas un ziemeļu naftas vada kas vēl ir enerģētikas portfelī?

Daudzas lietas. Viena, kas Latviju skar mazāk, bet Lietuvu ļoti daudz, ir kodolenerģija — Ignalinas reaktora slēgšana un kodoldrošība. Otrs jautājums ir enerģētikas transeiropas tīkli — summa nav liela, bet ir nozīme, kurā projektā to ieliek. Ļoti svarīga daļa ir jauni enerģijas veidi — saules, vēja, kas varētu radīt alternatīvas naftai un dabasgāzei, un oglēm. ES interese ir ne vien tos dažādot, bet arī izvēlēties ekoloģiski tīrākas iespējas. Te ir programma ar pietiekami lielu summu — lai gan šie resursi maksā dārgāk, ir jāskatās, cik daudz dalībvalstis ir gatavas tos izmantot. Ja stingri ņem, enerģētika attiecas ne tikai uz drošību, bet arī ekoloģiju, taupību, kodolenerģētiku, un vēl ir zinātne, jo jāmēģina meklēt risinājumi enerģētikai — ir biodegviela, kas iet uz priekšu, bet vēl ir kodolsintēze, kur progress nav tik liels, lai parādītos dzīvē. Liela naudas daļa paredzēta zinātniskajiem pētījumiem.

Eiropā pēdējās nedēļas ir bijušas karsts. Ir divi viedokļi — vieni apgalvo, ka Barrozo, atsaucot balsojumu, zaudēja "seju" vēl pirms sāka strādāt, un otrs — ka parlaments beidzot pierādīja, ka ir kas vairāk nekā pensionētu politiķu pļāpātava, ka tas var būt spēks. Kā jums šķiet — vai Barrozo izdarīja pareizi, jo vieniem notiekošais šķiet krīze, otriem strupceļš?

Visprecīzāk būtu teikt, ka tā ir jauna situācija — lai gan es biju saskāries ar EP, man tas bija pārsteigums. EP visu laiku veidojas un mēģina atrast vietu Eiropas būvē, un tas nenāk vienkārši. EP ir demokrātiski vēlēts, un tam ir tiesības prasīt labākus kandidātus — man tā nešķiet ne krīze, ne strupceļš. Tās ir normālas attiecības starp EP un EK — vienīgais jautājums ir, vai tas būs vājinājis EK iepretim valstu līderiem. Ja balsojums ir pozitīvs, tā nav nekāda krīze, bet normāls darbs, ja negatīvs, tad tā jau ir krīze. Tad būtu sāpīgi, ka tas ir negatīvi personību, nevis politiku dēļ.

Ja EK apstiprinās, tā sāks darbu smagā laikā — kad notiks konstitūcijas ratifikācija. Nīderlandes, ES prezidējošās valsts, premjers, ir aicinājis visas valstis izmantot šo laiku, lai atsāktu debates par to, cilvēku valodā runājot, kāpēc mums šis veidojums ir nepieciešams. Kā Latvijā cilvēkiem to skaidrot?

Kāpēc viņiem vajag ES, mēs diskutējām pirms referenduma — es nedomāju, ka man nākamajā diskusijā būtu jāiet ar to pašu bagāžu. Par to, kāpēc ES mums vajag, tautas vairākums savu vēlmi izteica. Kāpēc vajag konstitucionālo līgumu — tas ir cits jautājums, un par to ir jāpārliecina cilvēki. Var teikt tehniski, ka mēs apkopojam iepriekšējos līgumus, šis ir nedaudz attīrīts un nedaudz skaistāks, taču ar to ir par maz. Ir jāskaidro, ko tiešām lemj EK, ko dalībvalstis pašas un kuri lēmumi ir jāpieņem vienbalsīgi. Man šķiet ļoti svarīgi, lai visi saprastu, kam ir tiesības lemt par ko — jo tikai tad ir uzticība. Konstitūcijas ratifikācijas laiks ir pateicīgs, lai ieviestu skaidrību. Līgums precīzi atspoguļo, cik tālu var aiziet, lai cilvēki negaidītu to, kas nekad nebūs. Es nedomāju, ka tuvākajos 30 gados valstis atgriezīsies pie līguma pārskatīšanas. Tāpēc šī ir laba iespēja gadījumā, ja cilvēkus kāda norma neapmierina, paskaidrot, kāpēc tā ir tāda un ne citāda. Es nepiekrītu, ka līgums ir parāk tehnisks un sarežģīts — tas nav iemesls, jo katrs līgums ir smagā valodā, bet tā mēs nonāktu pie situācijas, kur, pieņemot likumu, tas būtu zināms mazai grupai cilvēku. Tas tā nav — var normālā valodā izskaidrot lietas, par ko cilvēkiem ir interese, un, ar viņiem tiekoties, var just, par ko uztraucas. Nevar būt tā, ka ir likumdošanas akti, kas ietekmē dzīvi, bet neviens tos nezina, izņemot advokātus.

Ja ES konstitūciju ratificēs, kas nākamajos piecos gados būs trīs smagākās lietas?

Nevienam nav noslēpums ekonomikas atveseļošana un izaugsme, darba vietas un labklājība — viss, kas ir saistīts ar Lisabonas stratēģiju. Vima Koka ziņojumā varbūt nav fantastisku risinājumu, bet tas aicina izdarīt konkrētas lietas arī nacionālajām valdībām. Otri ir imigrācijas problēmu risinājumi — Latvijā tas patlaban nav aktuāli, bet daudzās valstīs tā ir gan prioritāte, gan problēma. Un nākamais, kas saistās ar šo, ir ES paplašināšana — ja tā notiek, tad tikpat kvalitatīvi, kā notika ar šīm desmit. Lai tā būtu labi sagatavota un cilvēki to atbalstītu. Tie ir trīs tuvākā laika izaicinājumi. Ja konstitūciju ratificēs, puslaikā būs portfeļu pārdale, jo tad nāks klāt ES ārlietu ministrs. Bet divi gadi ir pietiekami, lai strādātu noteiktā jomā, un tas EK prezidentam dod elastību akcentu maiņā. Uzdevumi ir ļoti skaidri.

Runājot par personīgo pusi, jūsu vārdu sauca arī iepriekšējā reizē, kad lūkoja pēc komisāra, bet tad atteicāties pat par to domāt un sacījāt, ka negribat. Kas ir mainījies?

Es neesmu mainījis savu viedokli — komisāra amats ir tīri politisks amats, un principā tajā ir jābūt politiķim. Latvijā vienkārši ir neparasta situācija, kurā jāatrod risinājums un tagad ir vienkāršāk vienoties par tehnokrātu. Ja es būtu teicis nē, tas situāciju drīzāk apgrūtinātu. Turklāt es zinu, ka varu izdarīt šo darbu un varu labi. Mani apstiprinās tikai vienu termiņu, un uz otru es nepretendēšu, jo tas nav mērķis — es arvien domāju, ka komisāram ir jābūt cilvēkam, kas ir iesakņojies politikā. Ar politiķa bagāžu strādāt politiski, ja arī ne vienmēr tehniski, ir vieglāk, un tā ir problēma, kas man būs. Šajā situācijā nebija daudz izeju.

Jums joprojām ir LC biedra karte. Ko jūs domājat ar to darīt?

Es esmu pateicis EP, ka būšu neatkarīgais komisārs — tāds, kas nav pie partijas un mēģina sadarboties ar visām grupām, nebūdams daļa ne no vienas, un tas tika akceptēts.

Tātad jūs esat partijā, bet nejūtaties kā tās biedrs?

Tieši tā. Ja izstāties, to vajadzēja darīt agrāk. Viss notika pārāk strauji. Es nekad nedomāju, ka būšu komisārs. Es par tādu situāciju nebiju domājis.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!