Atslēgvārdi:

ES, ne pieclatnieks 4

Mūsu valdība diemžēl ir pārņēmusi visnegatīvāko praksi — jebkurā savā neizdarībā vainot Eiropas Savienību. Tāpēc tik daudz iedzīvotāju uzskata, ka ES uzspiež savas intereses Latvijai.

Iesaki citiem:
Sejas 255x203(2)
Foto:Cathy

Maijā apritēs jau pieci gadi, kopš Latvija ir oficiāli iestājusies Eiropas Savienībā (ES). Pirms iestāšanās referenduma Latvijas iedzīvotāju attieksme pret ES nebija īpaši labvēlīga, bet kas ir mainījies šo gadu laikā? Kāda ir Latvijas iedzīvotāju attieksme pret ES tagad, cik aktīva ir cilvēku līdzdalība lēmumpieņemšanas procesos un kas to ietekmē? Par šiem jautājumiem diskutē socioloģe, firmas SKDS pētniece Ieva Strode, politologs, politikas centra EuroCivitas direktors Viktors Makarovs un politologs, RSU lektors Veiko Spolītis.


Vispirms jums piedāvāju atcerēties gadu, kad Latvija iestājās Eiropas Savienībā — kādas toreiz bija gaidas, noskaņojums. Vai varam to salīdzināt ar šodienas cilvēku attieksmi pret Eiropas Savienību? Kas ir mainījies?

Ieva Strode
Foto: no personīgā arhīva
Ieva Strode: Man liekas, ka arī toreiz tās cerības nemaz tik saulainas nebija. Ja salīdzinām ar citām valstīm, tad atbalstītāju procents bija zemāks. Protams, šodien tas ir vēl zemāks.

Veiko Spolītis: Tā korelācija ir ļoti vienkārša. Ja mēs skatāmies, kāds ir atbalsts Latvijas institūcijām, izņemot medijus, baznīcu un armiju, tad valdība, partijas, parlaments ir absolūti neleģitīmi Latvijas iedzīvotāju acīs. Ja mēs skatāmies uz likmi, kā tā ir kritusi, sākot ar 2006.gada oktobri pēc Saeimas vēlēšanām, uzticība valsts varai ir zudusi. Un līdz ar to arī ir zudusi uzticība Eiropas Savienībai, kam ir arī savi pamatoti iemesli — cukura ražošanas pārtraukšana un vispārēja ekonomiskā lejupslīde, kura atbalsojās arī uzticībā ES.


Jūs pirms diskusijas minējāt, ka šis uzticības līmenis ir viens no zemākajiem Eiropā.

Veiko Spolītis
Foto: no personīgā arhīva
Spolītis: Tieši tā! Ja mēs skatāmies pagājušā gada maija Eirobarometra aptauju rezultātus, Latvijā ir viszemākais atbalsts Eiropas institūcijām. Un ir arī vispesimistiskākais skats uz savām iespējam un uz savu pienesumu Eiropas Savienībai. Ja mēs runājam par nākotnes skatu, Latvijas iedzīvotāji ir visnotaļ skeptiski — te mēs esam līdzīgi somiem. Kaut gan somi tajā pašā laikā, piemēram, uzskata, ka viņu ekonomika pārliecinoši spēs pārvarēt grūtības krīzes laikā un iziet no šīs situācijas. Viņiem atbalsts ekonomikai ir tuvu 80 %, kamēr Latvijā šis atbalsts ir tikai 5%. Tas parāda, ka uzticība ir vienkārši katastrofāla.

Strode: Ja mēs skatāmies uz datiem, kas ir pieejami arī Eiropas Savienības informācijas aģentūras mājaslapā, attieksme pret Eiropas Savienību Latvijas iedzīvotāju vidū ir tāda: 24,4% saka, ka tā ir laba lieta, 47,3% — ka ne laba, ne slikta, un 22,3% — ka tā ir slikta lieta. Tā kā neteiksim, ka ir kaut kas ļoti dramatisks. Jautājums drīzāk ir par to, kā veidojas priekšstats par Eiropas Savienību un ko ar to saista. Skaidrs, ka vienā brīdī Eiropas Savienību izmanto kā bubuli, lai pateiktu, ka viss ir slikti tāpēc, ka ir Eiropas Savienība. Cita lieta, ka Latvijas iedzīvotāji faktiski nesajūt Latvijas neatkarību, viņi nesajūt, ka Latvijas valdība var pateikt, ka mums ir savi attīstības virzieni, ko mēs censtos realizēt labāk vai sliktāk. Jo sliktākais ir nevis tas, ka kāds neļauj, bet ka mēs tikai pieņemam papīrus — “attīstības vīzijas.” Katru gadu mēs kaut ko tādu pieņemam. Bet neviens neseko tam, vai tas tiek ieviests politikā.

Ja skatāmies uz argumentiem, kāpēc ES šķiet laba lieta, tad pirmajā vietā ir tas, ka pieaudzis ES finansiālais atbalsts, paplašinās izglītības iespējas un iespējas strādāt citās ES valstīs. Tālāk seko iespējas ceļot. Principā tas lielā mērā ir tas, ko stāstīja pirms referenduma par ES paplašināšanos. Šie ir bijuši populārāki iemesli, un tie arī tagad ir populārākie iemesli. Kas attiecas uz to, kāpēc cilvēkiem Eiropas Savienība šķiet slikta lieta — pirmajā vietā ir pieaugušas cenas, inflācija, kā arī atbilde “dalība ES ir drauds Latvijas lauksaimniecībai,” “tas ir drauds vietējai rūpniecībai,” “Latvijā palielinās bezdarba līmenis.” Šīs ir atbildes, ko cilvēki min visbiežāk. Bet te, manuprāt, parādās drīzāk tas, ko cilvēki izlasa avīzēs, nevis ko varbūt paši sajūt. Jo ikdienas dzīvē lielāka daļa cilvēku Eiropu nesajūt.


Šis ir ļoti svarīgs jautājums — vai cilvēki vispār jūt, ka viņi dzīvo Eiropā un kā viņi uztver Latviju: kā Eiropas nomali vai otrādi — tomēr kā Eiropas sastāvdaļu, tātad zināmā mērā — kā centru? Citiem vārdiem, vai Latvijas iedzīvotāju identitāte ir vairāk lokāla vai Eiropeiska?

Viktors Makarovs
Foto: no personīgā arhīva
Makarovs: Te es nepiekritīšu Ievai. Manuprāt, cilvēki tomēr sajūt, ka viņi dzīvo Eiropā. Skaidrs, ka robežas ir vaļā, skaidrs, ka esam saņēmuši šo lielo naudu, uz kuru cerējām, jo tā bija [Eiropas Savienības] mīlestība par naudu, protams. Mēs to naudu esam dabūjuši un veiksmīgi apēduši. Bet cilvēki apzinās, ka Eiropas Savienība ir daļa no politiskās struktūras, kurā viņi dzīvo. Viņi varbūt nelieto šo jēdzienu — politiskā sistēma, bet viņi saprot, ka svarīgi lēmumi tiek pieņemti Eiropas Savienībā, ārpus Latvijas, Briselē. Patīk tas vai nepatīk — tas ir cits jautājums.


Vai Jūs tagad runājat par sabiedrību kā tādu, vai tomēr par atsevišķām tās grupām?

Makarovs: Es runāju par iedzīvotājiem kopumā. Es domāju, ka cilvēki saprot daudz vairāk par ES, nekā mums varbūt liekas. Nesaprot varbūt to birokrātiju. Cita lieta — kāda ir attieksme viņiem pret to visu. Un šeit skaidrs, ka cilvēkiem liekas, ka tieši ES dēļ notiek tās nepatīkamākās lietas. Ļoti svarīgi saprast, ka cilvēki apzinās realitāti, kur viņi dzīvo. Kāpēc mums rūp, ko cilvēki domā? Mēs taču negrasāmies balsot par Eiropas Savienību. Mēs tur esam iekšā, un no šī viedokļa nekas nemainīsies. Eiropas Savienība nav pieclatnieks, lai visiem patiktu. Kādas problēmas rada fakts, ka cilvēkiem nepatīk ES? Turklāt daudzi cilvēki ir visai neitrāli noskaņoti. Tā nav vislielākā problēma patiesībā.

Strode: Tā ir uzticības mērīšana, tas ir uzticēšanās kredīts. Ja tiek pieņemts kāds pat nepopulārs lēmums, bet, ja pastāv uzticība, sabiedrība vienalga to atbalsta. Savukārt, ja sabiedrībai, valdībai vai šajā gadījumā — Eiropas Savienībai — neuzticas, tad cilvēki var nepieņemt šos lēmumus, jo uzticības kredīts ir zems. Nākamais, ko Viktors minēja — cilvēki saprot realitāti, ka visi lēmumi tiek pieņemti Briselē, tā ir jaunā Maskava. Bet no otras puses — mēs aizmirstam, ka īstenībā joprojām arī Latvijas valdībai un parlamentam ir pietiekami lielas pilnvaras. Nav tā, ka pilnīgi visu izlemj Briselē. Ja arī ir izlemts, tad tas lielā mērā balstās uz Latvijas institūciju ieteikumiem un prasībām.


Veiko, vai jūs piekrītat tam, ka lielā mērā arī ziņas par to, ka mēs esam sliktākie Eiropā, veido cilvēku attieksmi gan pret Eiropu, gan pret mūsu spējām ietekmēt procesus?

Spolītis: Vispirms es nepiekrītu tam, ko saka Viktors, ka cilvēki saprot, kas notiek. Ļoti vienkārša iemesla dēļ. Lai analizētu to, cik daudz Latvijas iedzīvotāji saprot, kas notiek ES, būtu vajadzīga pavisam cita aptauja. Svarīgi ir tas, ka daudzi cilvēki atbalsta Eiropas Savienību par spīti tam, ka viņi varbūt ir pret lokālo nacionālo valdību. Mūsu valdība diemžēl ir pārņēmusi visnegatīvāko praksi — jebkurā savā neizdarībā vainot Eiropas Savienību un tās institūcijas. Tāpēc tik daudz iedzīvotāju uzskata, ka ES uzspiež savas intereses Latvijai. Tas ir absurds pēc būtības, jo mēs paši esam ES dalībvalsts. Kā mēs paši sev varam uzspiest kaut ko negribot? Un šo absurdu arī atkārto mani studenti, kas nozīmē, ka tas tiek audzināts ģimenēs, skolās. Tajā vietā vajadzētu meklēt problēmas Saeimas Eiropas lietu komisijā, jautāt, cik veiksmīgi vai neveiksmīgi tā veido darbu ar Eiropas Komisiju.


Sanāk, ka valdība ir vainīga, ka sabiedrība uztver Briseli kā jaunu Maskavu?

Makarovs: Vainīgi ir ne tikai politiķi. Un jārunā nevis par vaininiekiem, bet par faktoriem, kas ietekmē Eiropas Savienības tēlu. Pirmkārt, tā ir mūsu politiskā kultūra. Mēs savu attieksmi pret Latvijas politisko situāciju pārnesam arī uz citām politiskajām sistēmām. Arī uz Eiropas Savienību. Tā ir daļa no mūsu politiskās kultūras. Tāpēc šo attieksmi pret ES mēs neizārstēsim, kamēr neizārstēsim attieksmi pret savu vietējo nacionālo politiku. Otrais — mēs dzīvojam nacionālā valstī. Un 20 gadu laikā tiek aktīvi kultivēta nacionālā identitāte. Nekāda eiropeiskā identitāte no valsts puses netiek kultivēta. Tā vietā mēs kultivējam karogu, nacionālo simbolu u.t.t.

Spolītis: Vai es varētu tev, Viktor, iebilst? Es piekrītu tam, ka mēs kultivējam nacionālo identitāti — šeit tiek kultivēta nacionāli etniskā identitāte. Kaut gan šajā nacionālajā identitāte varētu uzvērt arī pilsonisko identitāti. Un tā ir Latvijas sāpe. Etniskais elements, protams, ir svarīgs. Bet pie mums tiek kultivēts tikai tas. Tajā vietā, lai pārņemtu Eiropas vispārējās apgaismības idejas, cilvēki nobīstas un ieraujas aizvien sevī. Tas ir mūsu provinciālisms, kas daudzām valstīm jau ir kaut kas vēsturisks, kur cilvēki jau pieņem multikulturālismu. Nacionālās valstis vienmēr pastāvēs, bet tās arī pielāgojas laikam. Kad tas notiks Latvijā, tas ir cits jautājums.

Makarovs: Es tev piekrītu. Varbūt Ieva zina, cik daudz cilvēku Latvijā saka, ka viņi pirmkārt ir eiropieši un tikai pēc tam latvieši? Vai nu etniskajā vai pilsoniskajā izpratnē?

Strode: Mēs tā runājam, it kā “latvietis” ir izslēdzoša kategorija.


Nu vismaz konkurējoša — nacionālā ar eiropeisko?

Strode: Eiropas Savienības pietāte pret visām valodām nozīmē to, ka nav vajadzības konkurēt. Un tajā brīdī, kad tev ir jāizvēlas, vai tu esi latvietis vai eiropietis — tā ir tāda mākslīga izvēle. Tā ir kā izvēle — vai tu esi skaists, vai gudrs.

Makarovs: Skaidrs, ka tā ir mākslīga izvēle. Mēs arī mierīgi varam apvienot šīs identitātes. Bet problēma ir tāda, ka vairums cilvēku negrib neko apvienot. Viņi jūtas, piemēram, primāri kā latvieši vai Latvijas pilsoņi, vai arī kā sava ciemata vai reģiona iedzīvotāji. Tā ir brīva izvēle.

Strode: Kāpēc tā ir izvēle? Latvija ir Eiropā. Es esmu Latvijā, tātad — es esmu Eiropā.

Makarovs: Bet vairums cilvēku to Eiropu vispār neņem vērā. Es tev pilnībā piekrītu — viņi varētu dažādi konstruēt šīs identitātes, taču vairākumam pilnīgi pietiek ar to, ka viņi ir latvieši, un viņiem to piedāvā mūsu politiskā sistēma, mūsu izglītības sistēma.

Spolītis: Arī mūsu plašsaziņas līdzekļi.

Makarovs: Tāpēc daudzi cilvēki akceptē — jā, mēs dzīvojam ES, kura mums ir vajadzīga dēļ tās naudas. Šī ir ļoti instrumentāla attieksme pret Eiropas Savienību. Vairumam tas nav sirds projekts.

Makarovs: Arī 2003.gada referendumā lielu lomu nospēlēja šis bieds — ir vai nu Eiropa vai Krievija. Un šīs bailes tiek atjaunotas, uzsildītas. Tā ir daļa no politiskās spēles. Atbildot Ievai — jebkura nacionālā vai valstiskā identitāte ir politiski konstruēta. Latvijas patriotiem ir grūti saprast, kā var tikko iegūto neatkarību burtiski atdot kaut kam pārnacionālam. Te varbūt ir filozofiska problēma. Visas aptaujas parāda klasiskās eiroskeptiskās valstis kā Lielbritānija, Francija. Savukārt Luksemburga, Holande, Beļģija ir vairāk kā ES fani. Jāsaprot, ka neviens nevar atņemt nacionālo identitāti. Vienkārši pēc inerces cilvēki vēl domā — kāpēc ir jāatsakās no kaut kā latviska? Ja tas Padomju laikos tika liegts, kāpēc tagad, kad atkal ir iegūts, no tā būtu jāatsakās?

Strode: Man šķiet tas ir tīri cilvēciski. Vai tevi piespiež kaut ko darīt, vai arī tā ir tava izvēle. Cilvēki jūt zināmu bezpalīdzību. Cik lielā mērā var ietekmēt procesus tepat Latvijā? Nu nevar. Un kāpēc, lai ticētu, ka var ietekmēt procesus Eiropas Savienībā? Tehniski šāda iespēja ir, bet praktiski tā netiek izmantota. Līdz ar to — ja tu visu laiku jūties kā upuris, vienīgais, ko tu vari darīt, — rādīt zobus.

Makarovs: Šis ir labs piemērs tam, ko mēs jau teicām par politisko kultūru. Man mīļie dāņi kopumā ir skeptiski noskaņoti cilvēki, arī attiecībā uz Eiropas Savienību, bet viņi lieliski balansē balsojumos. Viņi saka — jā, mēs gribam labumus no Eiropas Savienības un brīvības, bet tajā pašā laikā mēs esam pret birokrātiju u.t.t. Viņiem izdodas apvienot stipro nacionālo identitāti un eiropeizāciju. Mums, latviešiem, šī identitāte vēl nav “eiropeizēta.”


Kādā ziņā “eiropeizēta?”

Makarovs: Saruna par Eiropas Savienību mums ir jāsāk ar jautājumu — kas ir latvietis, un kā latvieši paši sevi saprot? Te var sākt ar “mazo tautu pie jūras, kas divu tūkstošu gadu laikā bija izstumta.”

Spolītis: Un tomēr saglabāja savu valodu.

Makarovs: Jā. Vai arī — mēs esam viena no tautām šajā lieliskajā projektā, kas saucas Eiropa, kas ļauj mums gan saglabāt savu vēsturisko un kultūras mantojumu, gan arī baudīt visu pārējo, kas Eiropā pastāv.

Strode: Tāpēc šis ir jautājums par kultūras paradigmas maiņu. Man šķiet, to Jānis Vanags valsts svētkos teica, ka nevajag skatīties uz citiem kā uz potenciālajiem kungiem, bet kā uz sabiedrotajiem. Un tas liecina, ka neatkarība pastāv, bet cilvēki to vēl nav pieņēmuši. Tāpēc ir tā sajūta, ka tu neko nevari izlemt. Neatkarība nozīmē, ka tu pats vari izlemt — vai tu esi ar Eiropas Savienību, vai arī bez. Jautājums ir — vai tu spēj pats pieņemt savus lēmumus. Man šķiet, ka šīs sajūtas nebija, arī pirms Latvija kļuva par ES dalībvalsti. Ja Latvija, piemēram, atsakās no Eiropas Savienības naudas kādam projektam, jo nespēj piedāvāt līdzfinansējumu, — kas tas ir?

Spolītis: Latvija ir maza un korporatīva valsts. Tas, kas atšķir Latviju no parējām mazajām valstīm, — mūsu izglītības sistēma ir veicinājusi ļoti noslēgtas politiskās un saimnieciskās elites, kas kalpo kā enkurs vispārējai attīstībai. Elite “atsēž” līdz pensijai, nevis piedāvā valsts attīstības stratēģiju. Kāpēc tas tā notiek?


Mēs paši ļaujam politiķiem to darīt. Mēs neprasām no viņiem atbildību, kas būtu jādara regulāri. Tāpēc man grūti piekrist, ka nabaga cilvēks nezina, kam uzticēties. Ja viņš ir politiski aktīvs, viņš tomēr var panākt arī izmaiņas.

Spolītis: Pilnībā piekrītu. Bet šeit parādās otrais, sāpīgākais arguments — cilvēki neredz jēgu cīnīties ar rēgiem.

Strode: Bet vajag arī mācīties. Es atceros, pirms kāda laika bija pētījums par Pilsonisko sabiedrību — pamatā visiem aktīvistiem, kurus mēs esam intervējuši, ir bijusi ārzemju pieredze vai nu lielā starptautiskā organizācijā, vai arī viņi bija padzīvojuši kādu laiku ārzemēs un sapratuši, ka īstenībā cilvēks var ietekmēt lietas.


Lai ietekmētu, ir nepieciešamas zināšanas. Kaut vai, piemēram, Lisabonas līgums — cik daudz cilvēku zina, kādas iespējas paredz šis dokuments?

Makarovs: Ja kāds vēlējās kaut ko uzzināt par Lisabonas līgumu, tas nebija grūti. Es pieļauju, ka par līgumu Latvijā būtu jāinformē vairāk, jo šeit ir tāda specifika, ka mēs par līgumu referendumā nebalsojām. Tur, kur notika referendumi, informēšanas kampaņas bija lielas. Bet, visticamāk, kopumā cilvēkiem tas nerūp.

Spolītis: Mana atbilde ir vienkārša. Ja mēs skatāmies kopš 1994.gada, kad Latvija kopā ar parējām Baltijas valstīm noslēdza asociācijas līgumu par dalību ES, tas ir bijis mūsu mērķis. Pēc būtības tiem spēkiem, kas veduši Latviju uz šo mērķi, vajadzētu arī skaidrot pilnīgi visu — kas ir Lisabonas līgums, kādi ir jauni izaicinājumi u.t.t., jo, iestājoties Eiropas Savienībā, mēs esam uzņēmušies arī saistības pret pārējiem nu jau 26 partneriem. Un šis ir akmens politiskās elites dārziņā, kurai šis darbs būtu jāveic — jāskaidro, ka Eiropas Savienība nav mērķis, bet ir līdzeklis.

Makarovs: Es domāju, ka viņu loģika ir tāda, ka cilvēki ir nobalsojuši par dalību ES un viss. Vairāk par šo jautājumu ar tautu nav jārunā.

Strode: Te jāsaprot, ka neviens cilvēks nepatērē laiku un enerģiju, lai iepazītos ar lietu, kas viņam nav vajadzīga. Nu cik daudz jūs zināt par pensiju sistēmu? Kad pienāks laiks, tad arī uzzināsit. Tas pats ir ar Lisabonas līgumu — ja būtu jālemj, tad izlasītu. Lielākā daļa līdz šīm nav lasījuši — teksts ir garš un ne pārāk viegls lasīšanai. Arī pirmais latviešu tulkojums nebija kvalitatīvs, cik es atceros. Bet šeit mēs atkal atgriežamies pie jautājuma, kāda ir Eiropas Savienības un “lokālā” mijiedarbība. Saeima lemj par to, ka mēs pievienojamies Lisabonas līgumam. Vai Saeimai un politiskajā partijām pēc tam kāds prasa atskaitīties?

Spolītis: Jā, deputātam Pēterim Tabūnam tika jautāts, ko viņš domā par Lisabonas līgumu, un viņš nemācēja nemaz pateikt, kas tas ir par līgumu.

Strode: Problēma ir tā, ka vai nu parlaments nejūt atbildību par to, vai arī paslēpjas kaut kādā kopējā atbildībā — “valstij tā bija labāk.” Kaut gan, visticamāk, nekādas diskusijas viņiem nebija. Un mēs atkal atgriežamies pie jautājuma par politisko kultūru — kas notiek ar atbildību vietējā līmenī? Vispirms tur vajadzētu sākt meklēt problēmas.




Projekts 'Publiskās diskusijas veicināšana par Lisbaonas līguma ietekmi' tiek realizēts ar valsts aģentūras "Eiropas Savienības informācijas aģentūra" atbalstu.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (4) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

ieva 05.02.2009 09:46
lai nu kurš no viņiem, bet Godmanis tukšu nepļāpā

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Manga - Kinza 03.02.2009 21:59
Nu šaubos gan, vai vienmēr un visur es gribētu amatpersonu un politiķu klātbūtni. Man jau pietiek ar Panorāmas "štata darbinieku" Godmani - vai ik pārvakarus sēž un mēģina man iestāstīt, cik labi viss te, pie mums, un kā valdība strādā. Man patīk lasīt ekspertu skatu uz lietām, ne Godmaņa un viņam līdzīgo tukšo pļāpāšanu.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Kinza - politika.lv redakcijai 03.02.2009 21:28
jums vajadzētu šādās diskusijās aicināt arī kādu amatpersonu un/vai politiķi - citādi iztrūkst būtisks elements. tāda pavāvuļošana savā sulā atkal sanāca, jautājums: nu un kam kas no tā? citādi politika.lv pārvēršas par tādu kā ... virtuālo Rīgas Laiku, kur pašiem radītājiem un vēl aprobētam ekspertu lokam baigais prieks par sevi, bet sabiedrības līdzdalība un politikas kvalitātes celšana te jau vairs nevaid. kādreiz taču šis portāls publicēja arī politiķu un vadošo ierēdņu viedokļus, tādā veidā vismaz piespiezdams šos cilvēkus padomāt par lietām, ko viņiem prasa, un neizbēgami kaut kādā mērā uzklausīt citu viedokli.

Saistītie raksti
Citi autora darbi