EP Vispārējas mazākumtautību aizsardzības konvencijas ratifikācijas jautājums cilvēktiesību skatījumā

Uzstāšanās konferencē “Sabiedrības integrācija un Eiropas Padomes Vispārējās konvencijas par nacionālo minoritāšu aizsardzību ratifikācija Latvijā” 2002. gada 15. novembrī

Iesaki citiem:

Dāmas un kungi, es pateicos Latvijas Cilvēktiesību un etnisko studiju centram un Eiropas Padomes Informācijas birojam par iespēju uzstāties šajā konferencē. Man tiešām ir prieks, ka cilvēki no ļoti dažādām organizācijām ir sanākuši kopā ar mērķi nopietni apspriest Vispārējo mazākumtautību aizsardzības konvenciju, tās ratifikāciju, kā arī prezentēt savu projektu rezultātus.

Konvencija tiešām ir unikāls dokuments. Tas ir pirmais juridiski saistošs daudzpusējs līgums, kurš skaidri norāda uz mazākumtautību tiesību aizsardzību kā uz cilvēka tiesību aizsardzības neatņemamu sastāvdaļu. Konvencija skaidri norāda, ka mazākumtautību tiesības nav kāda privilēģija; tas ir līdzeklis, lai mazākumtautībām nodrošinātu tādu pašu cilvēktiesību aizsardzības līmeni, kā majoritātei, lai novērstu diskrimināciju un sekmētu iespēju vienlīdzību sabiedrībā. Sākotnēji bija plānots, ka būs pieņemts papildu protokols par mazākumtautību aizsardzību pie Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas; pēc tam vairāku iemeslu dēļ tika izstrādāts atsevišķs dokuments.

Saskaņā ar Konvenciju, mazākumtautību aizsardzība ir cilvēktiesību aizsardzības sistēmas sastāvdaļa (1. pants), līdz ar to jāizmanto cilvēktiesību aizsardzības pamatprincipi – piemēram, ka tiesības var ierobežot tikai tad, ja šāda nepieciešamība tiešām pastāv, ja ierobežojuma mērķi nevar sasniegt ar citiem līdzekļiem, ja ierobežojums ir proporcionāls iegūtajam labumam. Piemērojot Konvencijas normas, jārespektē arī citu valstij saistošu cilvēktiesību aizsardzības aktu normas. 23. pants precizē 1. pantā noteikto principu attiecībā uz Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju un tās protokoliem. Jāņem vērā, ka vairākas Vispārējā Konvencijā iekļautās tiesības un brīvības tiek aizsargātas arī ar Eiropas Cilvēktiesību konvencijas palīdzību (piemēram, tiesības uz domas, apziņas un reliģijas brīvību, tiesības uz vārda brīvību, tiesības uz asociācijas brīvību, diskriminācijas aizliegums). Līdz ar to attiecīgas Vispārējās Konvencijas normas interpretējamas tapāt kā ECK normas (ņemot vērā arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksi). Jāatzīmē, ka Konvencijai ir savs uzraudzības mehānisms – monitoringu īsteno Konsultatīvā komiteja (ekspertu institūcija) un Ministru komiteja (politiskā institūcija).

Latvijas cilvēktiesību sistēma satur veselu virkni normu par mazākumtautību tiesībām, gan Satversmē (114. pants), gan Latvijas ratificētajos starptautiskajos dokumentos, gan tā saucamajā 1991. gada Kultūrautonomijas likumā. Tomēr pēdējais likums ir diezgan novecojis un deklaratīvs, bet likumprojektu par mazākumtautību tiesībām Tieslietu ministrija nevirza tālākai izskatīšanai kopš 2000. gada. Līdz ar to, lai reāli īstenotu mazākumtautību aizsardzību, mums ir jāratificē 1995. gadā parakstītā Vispārējā mazākumtautību aizsardzības konvencija. Sakarā ar starptautisko līgumu prevalējošo raksturu šī ratifikācija sniedz arī garantiju, ka mazākumtautību tiesības būs garantētas, arī mainoties politiskai konjuktūrai valstī.

Septiņu gadu laikā Saeimas vairākums atteicās ratificēt Konvenciju; likumprojektus par ratifikāciju, ko iesniedza opozīcija, noraidīja 2000. gada maijā, 2001. gada martā un 2002. gada septembrī. Tomēr tagad ir skaidrs, ka ratifikācija ir neizbēgama. Var pieminēt, ka gan Eiropas Padomes Parlamentārā Asambleja, gan Eiropas Komisija pret rasismu un neiecietību rekomendē ratificēt Konvenciju, bet Eiropas Komisija savā pēdējā Progresa ziņojumā pat “steidzina” Latviju izdarīt to (tas ir saprotams, jo Latvija ir vienīgā no ES kandidātvalstīm, kas nav ratificējusi dokumentu). Toties galvenais arguments, manuprāt, ir tas, ka ratifikācija ir vajadzīga tieši mums, Latvijas sabiedrībai.

Tika izteikti priekšlikumi ratificēt Konvenciju, vienlaikus pieņemot deklarāciju par to, ka tikai Latvijas Republikas pilsoņi var tikt uzskatīti par pie mazākumtautībām piederošām personām; piedāvāja arī pievienot atrunas pie dažiem Konvencijas pantiem. Manuprāt, Konvencija ir ratificējama bez deklarācijām un atrunām, jo tās būtu pretrunā ar Konvencijas mērķiem un uzdevumiem, tāpēc, no starptautisko publisko tiesību viedokļa (Vīnes konvencijas par starptautisko līgumu tiesībām 19. pants) tās nebūtu vērā ņemamas.

No visām četrām valstīm, kas ir formulējušas pilsonības prasību savā deklarācijā (Austrija, Igaunija, Polija un Šveice), Konsultatīvās komitejas viedoklis pagaidām ir publicēts tikai par Igauniju. Konsultatīvā komiteja uzskata, ka, ņemot vērā situāciju valstī, Igaunijas deklarācija pēc būtības ir ierobežojoša; valstī eksistējošai situācijai neatbilst pilsonības prasība; Igaunijai būtu jāpārskata sava pieeja, kas pausta deklarācijā. Eiropas Padomes Ministru komiteja, pēc būtības, formulē to pašu savā rezolūcijā, norādot, ka likums, kas attiecina mazākumtautību tiesības tikai uz pilsoņiem, satur elementus, kas neatbilst reālajai situācijai, tāpēc šīs normas ir jāgroza, lai tās efektīvi skartu visas mazākumtautības.

Kas attiecas uz atrunām, tās ir formulējušas tikai divas valstis – Beļģija un Malta. Beļģiju par plaši formulēto atrunu asi kritizēja Eiropas Padomes Parlamentārā Asambleja, kas bija atsaukusies uz manis jau pieminēto Vīnes konvencijas normu.

Es nekavēšos ilgi pie pašiem Konvencijas principiem, tos komentēs Brands-Kehres kundze. Tomēr es gribētu Jūs iepazīstināt ar jauno Latvijas Cilvēktiesību komitejas projektu – neoficiālo ziņojumu par iespējamo Konvencijas piemērošanu Latvijā. Informācija presei par projektu ir pieejama latviešu un krievu valodā; es ceru, ka pašu ziņojumu angļu valodā pēc kāda laika atvedīs no tipogrāfijas. Pretējā gadījumā būs iespējams to saņemt bezmaksas Latvijas Cilvēktiesību komitejā (Rīga, Dzirnavu ielā 102a). Turklāt mēs izplatīsim ziņojumu ekspertu, politiķu un žurnālistu vidū gan Latvijā, gan ārvalstīs.

Konvencijas uzraudzības mehānisms ir veidots tā, ka dalībvalstis regulāri iesniedz Konsultatīvajā komitejā ziņojumus par Konvencijas piemērošanu. Konsultatīvā komiteja pieņem arī alternatīvus, neoficiālus ziņojumus, kurus parasti gatavo nevalstiskās organizācijas, eksperti mazākumtautību tiesību jomā. Mēs šādu neoficiālo ziņojumu esam sagatavojuši vēl pirms ratifikācijas. Savā darbā mēs mēģinājām atbildēt uz jautājumu, vai mūsu normatīvie akti un to piemērošanas prakse atbilst Konvencijas principiem, un kādas izmaiņas ir nepieciešamas, lai sekmīgi īstenotu šos principus. Ziņojuma darba grupa (Aleksejs Dimitrovs, Boriss Kolčanovs, Tatjana Boguševiča, Jurijs Dubrovskis, Leonīds Raihmans) strādāja brīvprātīgi, nesaņemot atalgojumu. Mums ir izdevies vienīgi atrast finansējumu, lai izdotu ziņojumu angļu valodā, kas ir viena no Eiropas Padomes darba valodām – izdošanu finansēja Lielbritānijas NVO «Minority Rights Group International». Ja izdosies atrast sponsorus, darba grupa pārtulkos to latviski un krieviski, kā arī regulāri atjaunos tajā iekļauto informāciju.

Daži Konvencijas principi jau tagad sekmīgi tiek īstenoti Latvijā, piemēram tie, kas attiecas uz miermīlīgo sapulču brīvību, sabiedriskās darbības brīvību. Neskatoties uz progresu, liela daļa Konvencijas normu Latvijā tiek īstenotas tikai daļēji, tāpēc būs vajadzīgi grozījumi Latvijas normatīvajos aktos. Ir nepieciešams nopietni pārstrādāt normatīvos aktus, kas attiecas uz mazākumtautību valodu lietošanu dažādās jomās (piemēram, masu medijos, komunikācijā ar publiskās varas iestādēm, izglītībā), kā arī uz mazākumtautību efektīvo piedalīšanos valsts politiskajā, ekonomiskajā un sociālajā dzīvē. Galvenais šķērslis, kas traucē sekmīgi īstenot Konvencijas principus, ir dažas Valsts valodas likuma, Izglītības likuma un Radio un televīzijas likuma normas. Piemēram, tas ir aizliegums lietot mazākumtautību valodas komunikācijā ar valsts un pašvaldību iestādēm, ierobežojums attiecībā uz mazākumtautību valodu lietošanu radio un televīzijā, kā arī ieplānotā pāreja uz apmācību tikai latviešu valodā valsts un pašvaldību finansētajās vidējās un speciālās izglītības iestādēs.

Kas būtu jādara pēc Konvencijas ratifikācijas, bez iepriekš minēto aktu grozīšanas un prakses maiņas? Manuprāt, būtu jāpieņem Mazākumtautību aizsardzības likums, kas noteiktu, kā realizējami Konvencijas principi Latvijā. Sabiedrībā būs nepieciešama plaša diskusija par šo tematu, kurā piedalīsies efektīvi valsts pārstāvji, mazākumtautību pārstāvji, eksperti. Gribētos cerēt, ka netiks ignorēti arī tie viedokļi, kas atšķirsies no valsts viedokļa. Es domāju, ka visvairāk diskusiju būs, interpretējot tā saucamos kvalificējošos priekšnoteikumus, kuri nav reti Konvencijas tekstā – piemēram, “ja nepieciešams”; “iespēju robežās”; “ievērojamā skaitā”; “reāla nepieciešamība”; “pietiekams pieprasījums”. Ceru, ka šīs diskusijas sekmīgi vadīs jaunveidojamais Mazākumtautību lietu departaments. Šim departamentam, acīmredzot, piederēs galvenā loma Konvencijas piemērošanā, tāpēc gribas, lai tur strādātu kompetenti, neatkarīgi un, pats galvenais, toleranti cilvēki, kas tiešām grib veicināt dialogu.
Manā skatījumā Vispārējās mazākumtautību aizsardzības konvencijas ratifikācija ir tikai viens no pirmajiem soļiem ceļā uz saliedētu sabiedrību, kura respektēs mazākumtautību intereses. Tomēr šis solis parādīs Latvijā dzīvojošām mazākumtautībām, ka valsts uzskata tās par saviem cilvēkiem, ir gatava rūpēties par tiem un nodrošināt garantijas viņu tiesību īstenošanai. Es ceru, ka jau drīz mēs varēsim apsveikt viens otru Konvencijas ratifikācijas dienā; bet pēc tam mūs gaidīs jauni darbi, lai ikviena persona justos droša un aizsargāta Latvijas sabiedrībā. Paldies par uzmanību!

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!