Raksts

Eiropas konkurētspēja – sapnis vai realitāte?


Datums:
05. decembris, 2006


Autori

Zane Leduskrasta


Foto: cobalt

Eiropas politiķi jau daļēji atteikušies no pompozajiem Lisabonas programmas mērķiem, rekomendējot turpmāk ar visiem līdzekļiem koncentrēties uz svarīgāko – ekonomisko izaugsmi un nodarbinātību.

Līdz ar globalizāciju termins konkurētspēja ieguvis gluži vai maģisku skanējumu. Pastāv dažādas izpratnes, kā to īsti mērīt. Makroekonomiskā līmenī tiek vērtēti tādi mainīgie kā reālais valūtas maiņas kurss vai valsts ārējās tirdzniecības situācija, tāpat mēra ekonomikas izaugsmes ātrumu, iekšzemes kopproduktu uz vienu iedzīvotāju, produktivitāti, inovācijas, prasmes utt. Atkarībā no izmantotās mērauklas arī sniegums izskatās dažāds. Tāpēc rakstā apskatīšu, ko parāda populārākie indikatori, un kas atklājas, ja skatāmies dziļāk aiz tiem. Novērtēšu arī faktorus, kas kavē Eiropu sasniegt Lisabonas mērķus.

Lisabonas projekts

Eiropas Padome (EP) 2000.gadā vienojās par Lisabonas stratēģiju, izvirzot Eiropai ambiciozu mērķi – līdz 2010.gadam kļūt par dinamiskāko un konkurētspējīgāko, uz zināšanām balstīto ekonomiku pasaulē. Sākotnējais reformu projekts, kas katru gadu tika papildināts, ietvēra ļoti plašu ietekmes loku – no sociāliem faktoriem līdz dabas aizsardzībai, kas uzskatāms arī par tā galveno trūkumu. Līdz ar pievienošanos Eiropas Savienībai (ES), arī Latvijai ir saistoša šī vienošanās. Pusceļā – 2005. gada sākumā – V.Koka vadītajā EP darba grupas ziņojumā secināts, ka progress bijis nepietiekams un ka nebūs iespējams šos mērķus sasniegt. Tādēļ Eiropas politiķi jau daļēji atteikušies no pompozajiem mērķiem, rekomendējot sašaurināt stratēģijas mērķu loku, turpmāk koncentrējoties uz svarīgāko – ekonomisko izaugsmi un nodarbinātību.

Līderi vienojās par atvērtās koordinācijas metodi[1] starp dalībvalstīm dažādos lēmumu pieņemšanas līmeņos kā veidu, lai sasniegtu mērķus, bet katra valsts piemēro individuālu programmu atkarībā no tās ekonomikas specifikas. Tā, balstoties uz Eiropas Komisijas (EK) Integrētajām pamatnostādnēm, katrai valstij 2005.gada beigās bija jāsagatavo sava Nacionālā Lisabonas programma, kas ietver visus pasākumus, ko valsts paredzējusi veikt kopējo identificēto mērķu sasniegšanai. Latvijā Lisabonas stratēģijas mērķu sasniegšanai programmā izvirzītas piecas prioritātes: makroekonomiskās stabilitātes nodrošināšana, zināšanu un inovāciju stimulēšana, investīcijām un darbam labvēlīgas un piesaistošas vides veidošana, nodarbinātības veicināšana un izglītības un prasmju uzlabošana.

Lisabonas mērķu virzības analīzē visbiežāk tiek vērtēti tādi rādītāji kā izdevumi pētniecībai un attīstībai (3% no iekšzemes kopprodukta, kur 2/3 sastāda privātā sektora finansējums), iekšzemes kopprodukta (IKP) pieauguma tempi (vismaz 3% gadā) un nodarbinātības līmenis (70% kopējais un 60% sievietēm). Balstoties uz tiem, arvien izplatītāks kļūst uzskats, ka Lisabonas process ir izgāzies un ka produktivitātes un attīstības plaisa starp Eiropu un Ameriku arvien palielinās.

Jaunās ES dalībvalstis, tajā skaitā Latvija, ir daudz dinamiskākas un ātrāk virzās uz uzstādītajiem mērķiem, bet to sākotnējais attīstības līmenis ir daudz zemāks. Latvijas ekonomika 2005.gadā izauga par 10,6%. gadā, šogad plānots ap 11% pieaugums, sieviešu nodarbinātība 2006.gada otrajā ceturksnī bija 62,9%, kas ir virs Lisabonas 60% mērķa, izdevumi zinātnei un pētniecībai ir 0,57% no IKP turklāt ar tendenci palielināties. Cik Latvijas ekonomiskā izaugsme ir ilgtspējīga, ņemot vērā būvniecības bumu, un vai nodarbinātības rādītāji neuzlabojas galvenokārt tādēļ, ka darbaspēks emigrē uz Rietumeiropas valstīm, to šeit nespriedīsim. Saskaņā ar Nacionālo Lisabonas programmu Latvija mērķē mazliet zemāk – 67% nodarbinātība un 1,5% izdevumi zinātnei un attīstībai. Ekonomikas ministrija vērtē, ka šie Latvijas Lisabonas mērķi ir sasniedzami.

Nav tik slikti

Vai Eiropa tiešām atpaliek? Kopējie rādītāji nav iepriecinoši – IKP uz vienu iedzīvotāju (pēc pirktspējas paritātes rādītājiem) Eiropā ir tikai 80% no ASV, turklāt atšķirība saglabājusies teju nemainīga, ekonomikas izaugsmes ātrums vecajā Eiropā samazinās. Latvijas dinamikas rādītāji ir augstāki, bet pat pie šāda tempa Latvija sasniegtu vidējo ES labklājības līmeni tikai pēc 40 gadiem, bet Amerikas – vēl pēc 60 gadiem.

Tomēr, skatoties dziļāk, šo pesimistisko skatījumu var apstrīdēt. Ir vismaz divi iemesli, kāpēc varam apgalvot, ka situācija nav gluži tik bēdīga – nodarbināto produktivitāte un notiekošās strukturālās reformas Eiropā.

IKP uz vienu iedzīvotāju (USD), produktivitāte stundā (USD) un strādājošo nostrādāto stundu skaits gadā ASV, ES-15 un Latvijā 1989. un 2005. gados.

Avots: Groningen Growth and Development Centre

Eiropas[2] iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzinājumā ar ASV pēdējo gadu laikā ir nedaudz pieaudzis un tas sastāda 80% no ASV rādītāja, jo pieauguma tempi Eiropā ir bijuši straujāki kā ASV. Darbaspēka produktivitāte, kas mērīta kā IKP, ko strādājošais saražo darba stundā, Eiropā pieaugusi straujāk kā Savienotajās Valstīs un tā sastāda 92% no ASV produktivitātes. Pēdējā kolonna norāda, ka eiropieši strādā vidēji par 10% mazāk kā amerikāņi – gan Eiropā, gan arī Amerikā nostrādātais darba stundu skaits pēdējo 15 gadu laikā ir samazinājies, bet straujāk tas noticis tieši Eiropā. Turklāt šis samazinājums ir noticis uz pilnā laikā strādājošu darbinieku darba laika rēķina, nevis uz bezdarba pieauguma rēķina[3].

Diemžēl šajā kontekstā Latvija izskatās pavisam bēdīgi: kopš 1989.gada Latvijas kopprodukts attiecībā pret ASV ir pat samazinājies un joprojām ir tikai 1/3 daļa no Amerikas un 40% no Rietumeiropas vidējiem rādītājiem. Arī strādājošo produktivitāte ir tikai ap 35% no attīstīto valstu līmeņa.

Absolūtie skaitļi izskatās vēl interesantāk: Eiropas produktivitātes pieaugums pēdējo 15 gadu laikā ir bijis straujāks, ASV IKP uz iedzīvotāju 15 gados pieaudzis par 32%, bet Eiropas – par 41%. Produktivitāte Eiropā pieaugusi par gandrīz 40%. Pie augstākas produktivitātes cilvēki var atļauties iegādāties vairāk preču pie tā paša darba apjoma, ko strādājot ar zemāku produktivitāti, vai arī izvēlēties iegādāties tādu pašu preču apjomu, kā ar zemāku ražību, bet strādāt mazāk. Realitātē to nosaka katra cilvēka individuāla izvēle vairāk par labu darbam vai brīvajam laikam. Tātad var uzskatīt, ka eiropieši ir praktiski tikpat produktīvi kā amerikāņi, tikai tā vietā, lai saņemtu atlīdzību naudas izteiksmē, tie izvēlas vairāk brīvā laika. Citiem vārdiem sakot – amerikāņi izvēlas strādāt vairāk par eiropiešiem, un eiropiešu materiālā labklājība ir zemāka, jo viņi izdara izvēli par labu brīvajam laikam. Eiropā ir atšķirīga sapratne par labklājību, un šo faktu ir salīdzinoši grūti ietvert statistikas rādītājos. Galu galā – viena no konkurētspējas definīcijām ir tieši labklājība iedzīvotājiem[4], un ja iedzīvotāji ir laimīgāki par papildus brīvā laika stundu, nevis par ienākumiem, ko viņi saražotu un nopelnītu šajā stundā, tad viņu labklājība ir augstāka.

Eiropas problēma

Lai arī uzskatām, ka status quo varbūt nemaz nav tik drūms, kā krāso biežāk citētie rādītāji, tomēr varam identificēt arī iemeslus, kāpēc Eiropa sevi pietiekami nerealizē un kas kavē pilnvērtīgu attīstību un Lisabonas mērķu sasniegšanu.

1.iemesls. Eiropā ir gandrīz 50, Eiropas Savienībā – 25 atsevišķas valstis. Katra no tām ir suverēna un ar savām interesēm. Lai ar kādiem vienošanās protokoliem un līgumiem Eiropas līderi mēģina virzīties uz vienu kopīgu tirgu un ekonomisko zonu, tās ir un paliek dažādas valstis ar dažādām kultūrām, valodām, prioritātēm un ekonomikām. Neviendabību parāda kaut vai konkurētspējas indeksi, tādi kā, piemēram, Pasaules ekonomikas foruma Attīstības konkurētspējas indekss. ASV pēc lielākās daļas rādītāju ir priekšgalā, bet Eiropas valstis parāda ļoti dažādus sniegumus: Somija uzskatāma par pasaules konkurētspējīgāko ekonomiku 2004.gadā, pirmajā desmitniekā atrodamas arī pārējās Ziemeļvalstis un Šveice, turpretī Itālija, Grieķija un Francija ierindojas krietni aiz divdesmitās vietas. Ko secināt? Eiropa nav homogēna un to grūti definēt kā vienotu ekonomiku. Tātad, iespējams, ir neloģiski runāt par Eiropas kopējo konkurētspēju.

Tāpēc problēma, šķiet, nav tik daudz politiskajā gribā un vēlmē darīt, bet tajā, ka Eiropa ir ļoti nehomogēna, līdz ar to vērojams arī valstu, īpaši veco ES dalībvalstu, protekcionisms un nevēlēšanās liberalizēt tirgu. Nenovērstajiem birokrātiskajiem šķēršļiem pamatā ir bailes no konkurences ES iekšienē un, gluži loģiski, tas nerosina konkurētspēju arī globālajā tirgū. Šāds protekcionisms ir, piemēram, plaši debatētais izcelsmes valsts princips pakalpojumiem, kas paredz, ka pakalpojumu sniedzēji citā ES dalībvalstī darbojas pēc savas valsts likumiem (izņemot atsevišķas jomas). Šī gada sākumā Eiropas Parlamentā tika skatīts Pakalpojumu direktīvas projekts un izcelsmes valsts princips tika no tās svītrots, radot bažas tieši par jauno dalībvalstu uzņēmumu spējām konkurēt ES tirgū. Jāpieņem doma, ka esam atšķirīgi, un Eiropai nevajadzētu mēģināt kopēt Amerikas ekonomikas modeli, kas tai absolūti nav pieņemams.

2.iemesls. Lisabonas stratēģija atgādina vēstuli Ziemassvētku vecītim – daudz labu domu, tomēr tās ir tikai vēlmes. Dokumentā ir ļoti daudz ieteikumu par to, ko vajadzētu darīt, bet trūkst konkrētu priekšlikumu, kā tos piemērot un ieviest. Implementācija ir katras dalībvalsts kompetencē. Bet dokumentam ir ieteikuma raksturs, kas nav saistošs dalībvalstīm. Katra valsts ir pati par sevi, un, ja kopējo mērķu vārdā jāatsakās no saviem labumiem, izvēle krīt par labu otrajam. Tas rosina arī vāju sadarbību un koordināciju savā starpā, jo dalībvalstis pārsvarā nevēlas dalīties savā gudrībā un nodot citām valstīm savu konkurences atslēgu.

3.iemesls. Augstākās izglītības sistēma Eiropā ir vāja un ļoti sadrumstalota. Paskatoties jebkuru izglītības iestāžu indeksu, priekšgalā atradīsies ASV universitātes, bet dažām Eiropas valstīm neviena augstākā mācību iestāde nebūs ierindota pat pirmajā simtniekā. Klasiski universitātes ir inovāciju un zinātnes centri, un tas varētu būt viens no iemesliem, kas arī nākotnē varētu kavēt attīstību.

Varam skatīties un rēķināt kā gribam, bet inovācijas un zinātne Eiropā atpaliek no Amerikas. Eiropā inovācijas galvenokārt ir valsts un publiskajā kompetencē. Bet, lai zinātne patiešām būtu efektīva un tā maksimāli tiktu izmantota produktu un pakalpojumu attīstībā, tai jābūt cieši saistītai ar privāto biznesa sektoru. Eiropā tikai divas valstis (Somija un Zviedrija) līdz šim izpildījušas Lisabonas galveno inovāciju kritēriju – 3% no IKP pētniecībai un attīstībai. Savā ziņā tas saistīts arī ar to, ka Eiropa ilgu laiku bijusi sekotāja un tai bijušas pietiekami plašas iespējas attīstīties arī pārņemot tehnoloģijas.

4.iemesls. Kā pēdējais, bet ne mazsvarīgākais, iemesls jāmin smagā sociālā sistēma un nodokļi Eiropā. Nemaz nerunājot par Skandināvijas valstīm ar vislielāko nodokļu slogu, arī pārējās Eiropas valstīs nodokļi ir augstāki kā ASV, kas ir papildus slogs uzņēmējdarbībai.

Latvija konkurences vidē

Latvijas konkurētspējas situācija ir diezgan pretrunīga. Neskatoties uz veiksmīgajiem izaugsmes rādītājiem, saskaņā ar 2006.gada sākumā publicēto 25 ES valstu inovāciju tablo[5], Latvija ierindota tikai 24.vietā. Tajā pašā laikā pēc nesen izveidotā ‘pakalpojumu inovāciju’ indeksa[6] Latvija ieņem trešo vietu starp Eiropas valstīm. Tādēļ vēlreiz secinām, ka situācijā, kad notiek tik straujas strukturālās izmaiņas, ekonomika ļoti reti attīstās līdzsvaroti – kādā jomā vienmēr būs straujākas izmaiņas, citā lielāka stagnācija. Tāpat vēlreiz pārliecināmies, ka nav viena konkrēta vispār ticama konkurētspējas un inovāciju rādītāja.

Tehnoloģiski Latvija vēl atrodas vājā situācijā, bet tas arī nozīmē, ka mēs zināšanu un tehnoloģiju jomā varam daudz aizgūt no attīstītākām valstīm. Turklāt tehnoloģiju sekotājiem attīstība salīdzinoši maksā mazāk, un ir iespējams saglabāt salīdzinoši augstus izaugsmes rādītājus zinātnē un pētniecībā, ieguldot mazākus resursus.

Ilgu laiku pēckara periodā Eiropa bijusi ērtā pozīcijā – ASV vadījusi parādi, veicot investīcijas attīstībā un izpētē, bet Eiropa sekojusi, ļoti veiksmīgi pārņemot jauninājumus, kas neapšaubāmi ir lētāks un ērtāks veids kā iet priekšgalā. Likumsakarīgi, ka šādā situācijā izdevumi zinātnei un pētniecībai ir zemi, un arī sadarbība starp pētniecības iestādēm un biznesa sektoru nav ļoti kvalitatīva.

Šobrīd situācija mainās – Eiropa grib kļūt par vadošo ekonomiku, un tāpēc tai jārēķinās ar izmaksām, ko šīs ambīcijas prasa. Turklāt globālā tirgū agresīvi ienāk Āzijas spēlētāji, vēl vairāk saasinot konkurenci un izjaucot ierasto lietu kārtību. Eiropā notiek plaša mēroga strukturālās reformas – ES paplašināšanās, reformas finanšu, produktu un pakalpojumu tirgos, notiek virzība uz vienotu Eiropas izglītības tirgu. Šo reformu efekts vēl nav redzams izaugsmē, pagaidām redzam tikai tā negatīvo pusi – neskaidrības, pārstrukturēšanās zaudējumus utt. Kad sāksim just reformu ietekmi, varēsim sajust strauju izrāvienu.

_________________________

[1] Atvērtās koordinācijas metode paredz, ka valstis savā starpā apmainās un pārņem viena otras labāko pieredzi un problēmu risinājumus.

[2] Paplašinātās ES kopējie rādītāji, protams, ir zemāki, bet ES-15 rādītāji izmatoti, lai būtu iespējams korekti salīdzināt ar iepriekšējiem gadiem.

[3] O.Blanchard, The Economic Future of Europe. MIT profesors, kas pētījis Eiropas un Amerikas ekonomikas attīstības problēmas pierāda, ka tas nozīmē vairāk brīvdienu un mazāk darba stundas nodarbinātajiem, kas strādā pilnu laiku.

[4] „Valsts spēja radīt un saglabāt apstākļus, kas veicina vērtības radīšanu uzņēmumiem un labklājību iedzīvotājiem”, Stéphane Garelli Competitiveness of Nations: The Fundamentals, IMD World Competitiveness Yearbook 2003, 702. lpp.

[5] Innovation scoreboard: Summaries of Member States results

[6] 2006 TrendChart report: Can We Measure and Compare Innovation in Services?, June 8 2006

Šī publikācija ir tapusi Eiropas Komisijas finansēta projekta ietvaros. Eiropas Komisija nav atbildīga par publikācijā paustajiem viedokļiem un darba tālāko izmantošanu


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!