Eiropas ģimenes izvēles brīvība 5

Eiropā jauniem cilvēkiem vērtību augšgalā joprojām atrodas ģimene. Tā var izpausties laulības formā vai kopdzīves modelī, kas ir plaši sastopams franču jauniešu vidū - vispirms sāk dzīvot kopā, tad ir bērni, un pēc tam varbūt apprecas. Manuprāt, Francijā būtu jāatzīst, ka laulība ir izzūdoša parādība, un kam gan tā nepieciešama?!

Iesaki citiem:
Msgl 255x203

Ģimene ir sociāla institūcija, kuras klātbūtne ir universāla jebkurā sabiedrībā, tikai katras konkrētās sabiedrības demogrāfiskā struktūra, ekonomiskā organizācija un reliģiskie uzskati piešķir tai atšķirīgu raksturu, tā ir teicis Antropologs Levī Strauss. Vai, Jūsuprāt, mēs varam runāt par vienu Eiropai raksturīgu ģimenes modeli vai vismaz kopīgām iezīmēm?

Varbūt 50 gadus atpakaļ jā, bet tagad visās Eiropas valstīs pastāv plurālisms un ģimenes modeļu daudzveidība. Nav tāda franču, britu vai zviedru ģimenes modeļa, drīzāk, ir ģimenes, kuru pamatā nav laulība, ir vientuļās mātes ar bērniem, ir pārstrukturētās ģimenes, kurās sieviete dzīvo ar vīrieti, kurš nav viņas bērnu tēvs.

Buržuāziskais ģimenes modelis, kas kādreiz tika uzskatīts par visu pamatu, kļuvis visai reti sastopams. Protams, ir iezīmes, kas vēl joprojām raksturīgas atsevišķām valstīm, piemēram, Spānijā, Polijā un Itālijā cilvēki precas daudz vairāk nekā Francijā, ir arī atšķirības laulības šķiršanu skaita ziņā. Taču no otras puses Eiropā ģimenēm kopīga iezīme ir individuālisms un personiskā izvēle, kas ir pretstatā ar atsevišķās Āfrikas valstu sabiedrībās, musulmaņu vidē, kā arī Ķīnā sastopamajiem modeļiem, kur jauni cilvēki vēl joprojām precas saskaņā ar savu vecāku gribu.

Personu brīvā kustība Eiropas Savienības (ES) robežās, globalizācijas un tehnoloģiju attīstības rezultātā pieaugošā migrācija, kā, Jūsuprāt, šie procesi ietekmē rietumu ģimenes modeļus? Vai cilvēki ar atšķirīgu etnisko un kultūras pieredzi veido ģimenes jeb tieši pretēji pastāv plaisa?

Francijā liela pilsoņu daļa ir Ziemeļāfrikāņu izcelsmes. Pirms piecpadsmit gadiem bija uzskats, ka šie jaunie Francijas pilsoņi sakusīs ar franču sabiedrību un izturēsies kā jebkurš cits Francijas pilsonis ar atšķirīgu etnisko izcelsmi. Šis pieņēmums varēja īstenoties tad, kad nebija bezdarba problēma. Šobrīd sabiedrībā noteikti pastāv spriedze, kas ir veidojusies pēdējo desmit gadu laikā. Droši vien esat dzirdējusi par notikumiem Parīzes piepilsētās pagājušā gada oktobrī un novembrī. Ir vesela paaudze Ziemeļāfrikāņu izcelsmes Francijas pilsoņu, kuru vidū ir ļoti izteikts dzimumu dalījums. Iedomājieties situāciju, kad flirts vai satikšanās ar savu puisi ir praktiski neiespējama, jo jebkura jauna sieviete, kas to darītu, tiktu uzskatīta par palaistuvi. Šī reakcija ir musulmaņu ideoloģijas pamatprincipu – ka sieviete ir dzimtas goda nesēja – atdzimšana. Meitenes pirms laulībām nedrīkst ne arvienu tikties, savukārt zēni gan atrodas ārpusē uz ielām, skolās, kur saskaras ar klaju vardarbību.

Individuālās brīvības modelis, kas būtībā nozīmēja brīvību sievietēm, Francijā ir radījis lielu spriedzi. Tas saistīts ar daudziem faktoriem. Šie Ziemeļāfrikāņu izcelsmes zēni ir pat sliktākā situācijā nekā meitenes. Beidzot skolu, viņi knapi prot lasīt un rakstīt, un viņiem nav darba. Darbi, kurus darīja viņu tēvi, vairs nav pieejami, jo liela daļa industrijas ir izzudusi. Šie zēni ir uzauguši patērētāju sabiedrībā, kurā paši nevar iekļūt, un tas rada spriedzi, kas vienlaicīgi izpaužas mazdūšībā un vardarbībā. Viņi saskaras ar Francijas sabiedrību, kas ir ļoti bagāta, protams, viņi saņem ievērojamus sociālos pabalstus, jo Francijas valsts ir ļoti devīga. Taču es negribētu izklausīties pārlieku negatīva, jo šī ir tikai daļiņa no kopējās bildes.

Taču mēs nevaram ignorēt arvien pieaugošo spriedzi starp islāma pasauli un rietumu sabiedrībām!?

Jā, ja raugāmies no politikas viedokļa, tad agrāk šie jautājumi tika apspriesti sociālās politikas kontekstā līdz ar mājokļu, bezdarba u.c. jautājumiem, bet šobrīd publiski ir atzīts, ka Francijā šī ir etniska problēma. Varbūt tagad, kad lietas ir nosauktas īstajos vārdos, būs vieglāk atrast risinājumu.

Cik ciešu Jūs redzat sasaisti starp laulības institūtu un ģimeni mūsdienu Eiropā? Vienlīdzības zīme to starpā vairs gluži nepastāv?

Visur Eiropā jauniem cilvēkiem vērtību augšgalā joprojām atrodas ģimene. Tā var izpausties laulības formā vai kopdzīves modelī, kas ir plaši sastopams franču jauniešu vidū – vispirms sāk dzīvot kopā, tad ir bērni, un pēc tam varbūt apprecas. Tā vietā, lai tērētu naudu par kāzām, viņi to labāk iegulda laba mājokļa iegādē. Pirmais, kas padara viņu par precētu pāri, ir kopīgas veļas mašīnas iegāde, jo līdz tam drēbes viņi mazgāja pie vecākiem, bet ar šo pirkumu neizbēgami uzradīsies jautājums par dzimuma lomu dalījumu ģimenē. Pārsvarā jaunās sievietes sāk par visu rūpēties. Tātad, ja nav laulības, tomēr ir ģimene.

Saskaņā ar statistiku Eiropā, visaugstākā dzimstība ir sabiedrībās, kur ir viszemākais laulību skaits. Piemēram, Francijā tikko 60 procentu bērnu dzimst laulībā, un mums ir otrs augstākais bērnu dzimstības rādītājs Eiropā. Francijā ir arī viens no augstākajiem jauno māmiņu nodarbinātības rādītājiem. Taču Itālijā, kur precas daudz biežāk, ir viens no zemākajiem dzimstības rādītājiem.

Jūs pieskārāties plašam sociālās politikas jautājumu lokam.

Jā, taču no svara ir arī vērtību jautājums. Piemēram, Francijā jauna vientuļā māte netiek uzskatīta par sliktu māti. Ir strādājošas mātes ar diviem un pat trīs bērniem. Protams, būtiska ir atšķirība starp sociālajām grupām, tas nosaka, cik labi apmaksāts ir darbs. Taču Itālijā un Vācijā ir savādāk. Ja esi māte, tev ir jārūpējas par bērniem. Ir jāizdara izvēle starp darbu un bērniem. Protams, tas netiek tieši pateikts, bet valsts rīcībpolitikas atspoguļo šādu pozīciju. Piemēram, Francijas valsts sniedz lielu atbalstu strādājošajām mātēm – ir ilgs pēcdzemdību atvaļinājums, dažādi pabalsti.

Šķiet, ka Francija vairāk kā Itālija un Vācija savās rīcībpolitikās integrē dzimumu līdztiesības principus. Vai Itālijā to varētu skaidrot ar vēl joprojām spēcīgo reliģisko vērtību ietekmi? Taču kā skaidrot Vācijas situāciju?

Nevajadzētu pārlieku koncentrēties uz cēloņiem reliģijā, kaut arī tiem ir nozīme Itālijas situācijā. Itālija šobrīd piedzīvo krīzi. Ir maz darba vietu jauniem cilvēkiem ar augstskolas diplomu. Vairums vīriešu līdz 30 gadu vecumam dzīvo pie vecākiem, un jūtas ļoti labi. Viņi var pie sevis mājās vest draudzeni, mamma gatavo ēst, mazgā un gludina viņu baltos kreklus. Tieši jaunās itāļu sievietes ir tās, kas pasaka, ka viņas netēlos “mātes” lomu, tādēļ nozīmīgāks cēlonis par reliģijas ietekmi ir Itālijas sieviešu streiks. Tomēr, ir vēl citi aspekti, piemēram, Itālijā ir neiespējami atrast īrējamu dzīvokli, dzīvoklis ir jāpērk. Tādēļ, kamēr esi bez pieklājīga darba, jādzīvo pie vecākiem.

Savukārt Francijā pirmajos pēc kara gados mirstība pārsniedza dzimstību, kas lika sarosīties un izstrādāt valsts rīcības politiku ģimeņu atbalstam. Laika gaitā šīs politikas ir attīstījušās, ar vien vairāk atbalstot sieviešu – māšu iekļaušanos darba tirgū nevis izolēšanu no tā. Arī Eiropas Savienības mērķis ir līdz 2010.gadam panākt vismaz 50 procentu sieviešu nodarbinātību. Dzimumu līdztiesība ir ES prioritāte, kas varētu radīt lielāku spiedienu uz Eiropas valstu valdībām, vismaz es tā ceru!

Latvijā vientuļās mātes ir sabiedrības grupa ar ļoti zemiem ienākumiem. Nabadzības feminizācija ir Latvijas sabiedrības realitāte, bet valdība vēl līdz šim nav spējusi šo situāciju ievērojami uzlabot.

Vientuļo māšu nabadzība ir parādība, ar kuru ir saskārusies arī Francijas sabiedrība. Tādēļ ir ieviesti dažādi pabalsti. Taču ir skaidrs, jo neizglītotāka sieviete, jo ātrāk viņa apprecas, tad piedzimst bērni, pēc tam vīrs pamet, un rezultātā viņa ir viena pati. Savukārt pieejamais darbs ir, piemēram, kasiere lielveikalā, kas arī nav viennozīmīgi, jo kā var rūpēties par bērnu, ja svētdienā pēkšņi ir jādodas uz darbu.

Nesen Latvijā tika veikts pētījums, kura autori secinājuši, ka sabiedrības apziņā dominē korelācija: laulība – bērni – ģimene. Savukārt Eiropā ģimenes arvien biežāk tie dibinātas bez laulības institūta klātbūtnes. Kādu Jūs prognozējat nākotni šim sociālajam institūtam?

Ejot pa ielu un redzot pāri ar bērnu, vai Jūs redzat atšķirību starp precētu un neprecētu pāri? Vai kādam no viņiem ir īpaša cepure galvā? Francijā mēs lietojam terminu – laulības institūta deinstitucionalizācija. Laulība ir likums, kas nosaka, ka, stājoties tajā, sieviete apņemas būt uzticīga savam vīram un attiecīgi bērni, kas dzimuši šajā laulībā, ir šī vīrieša. Pamatos tā ir civillaulības institūta būtība, es nerunāju par reliģisko laulību pusi.

Ja jūs neesat precējušies, uz Jums šis likums neattiecas. Tādā gadījumā likums ienāk pa citām durvīm - tēvam ir bērns jāatzīst. Šobrīd Francijā vienlīdz aizsargāti ir bērni, kas dzimuši laulībā vai reģistrētās pāra attiecībās, taču pēdējā gadījumā bez tiesībām paliek dzīvesbiedrs. Manuprāt, Francijā būtu jāatzīst, ka laulība ir izzūdoša parādība, un kam gan tā nepieciešama?!

Latvijā nesen tika publicēti sabiedriskās aptaujas dati, kur 55 procenti respondentu uzskatīja, ka Latvijā vīrieši ir gatavi piedalīties bērnu audzināšanā, 32 procenti uzskatīja, ka nav gatavi, bet 4,3 procenti uzskatīja, ka bērnu audzināšana nav vīriešu pienākums! Kā Jūs komentētu šādu sabiedrības attieksmi, salīdzinot ar Francijas sabiedrību?

Francijā notiek attīstība dzimumu lomu dalījumā, tas vairs nav tik patriarhāls. Salīdzinot ar iepriekšējām paaudzēm, jaunie tēvi ar vien vairāk piedalās bērnu audzināšanā. Tai pat laikā, ikdienas rūpes par bērniem tomēr vairāk uzņemas mātes, tēvi ar bērniem vairāk pavada brīvo laiku. Ģimenes līmenī vēl joprojām ir daudz darāmā, lai tiktu nodrošināts līdzsvars dzimumu lomu starpā.

Šobrīd jautājums par viendzimuma pāru partnerattiecību reģistrāciju kļūst arvien aktuālāks Latvijas publiskajā telpā. Latvijas Saeimā ir bijušas diskusijas un mēģinājumi nostiprināt tradicionālo heteroseksuālo ģimenes formu, vienlaicīgi paužot klaju neiecietību un nosodījumu pret homoseksuālu cilvēku attiecībām un viņu tiesībām. Kā Francijas sabiedrība attiecas pret šiem jautājumiem?

Francijā ir bijušas ļoti karstas debates par partnerattiecību regulējumu. Tas ir sens stāsts, kas aizsākās ar AIDS – situācijā, kad viens partneris nomira, bet otrs dzīvoja viņa dzīvoklī, mirušā partnera ģimene šo cilvēku varēja viegli izlikt ārā no dzīvokļa, jo viņam/viņai nebija nekādu tiesību tur atrasties. Homoseksuālo cilvēku kopiena pieprasīja likumu, kas regulētu pāru partnerattiecības, un rezultātā tika pieņemts likums, kas regulē atšķirīgas kopdzīves formas. Tas pāriem piešķir sociālās tiesības, izdevīgākus nosacījumus ceļojot, dažādas sociālās garantijas, vienīgā atšķirība ir tā, ka šie pāri nav tiesīgi adoptēt bērnus. Šo likumu pieņēma kreisie, bet viņi nevēlējās skaļi paust to, ka atbalsta seksuālās minoritātes, tādēļ šis likums attiecas gan uz viena dzimuma pāriem, gan heteroseksuāliem pāriem.

Šobrīd aktuāls ir jautājums par homoseksuālu pāru iespēju adoptēt bērnus. Homoseksuāļi šo jautājumu ir pacēluši zinātniskā līmenī – kā bērnu varētu ietekmēt tas, ja viņu audzina homoseksuāls pāris? Ņemot vērā to, ka šis ir jauns jautājums ģimenes socioloģijā, vēl nekādus secinājumus izdarīt nevaram.

Francijā problēma ir tā, ka adoptācijas procesu regulē vecs likums, kas tiesības uz adopciju paredz arī vienai personai. Šis likums tika pieņemts pēckara periodā, kad ļoti daudzi bērni bija palikuši bez vecākiem. Tātad, ja persona dzīvo homoseksuālās attiecībās, bet to nepasaka, viņam/viņai ir iespējas adoptēt bērnu, taču, ja viņš/viņa godīgi pasaka, ka dzīvo homoseksuālās pāra attiecībās, tad adopcija nav iespējama.

Es uzskatu, ka homoseksuāļiem ir jādod vienādas tiesības, cita ceļa nav. No otras puses, gribu teikt, ka vēstures gaitā situācija, kad bērnu audzina divas viena dzimuma personas, nav neparasta. Protams, biežāk tās ir bijušas divas sievietes – māte un vecmāmiņa. Taču mani personiski mulsina fakts, bērnam nebūs tēvs un māte, bet gan divi tēvi vai divas mātes. Un tas mani attur atbalstīt homoseksuāļu centienus iegūt tiesības uz bērnu adopciju. Mūsu adopcijas sistēmā tas būtu, kas pilnīgi jauns, tas mani mazliet satrauc, mums ir jādomā par to, kādu iespaidu tas atstās uz bērnu.

Tomēr ir skaidrs, lai arī pastāv zināma pretestība, kopīgā tendence Francijā ir homoseksualitātes pieņemšana.

Kādi faktori, Jūsuprāt, ir veicinājuši šādu pozitīvu attieksmes maiņu?

Domāju, ka liela nozīme bija AIDS kustībai, neskaitāmās diskusijas ir mainījušas sabiedrības nostāju, un šobrīd mums ir likumi, kas aizsargā viņus. Arī katrs no mums pazīst homoseksuālus cilvēkus, kuri ir burvīgas personības, un, protams, arī Eiropas Savienības centieniem nodrošināt vienlīdzību ir sava ietekme.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (5) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

asis 09.03.2007 12:09
skolu beigusie knapi prot lasit?

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Fīrers 06.07.2006 15:06
Kas nu par ko, bet čigāns par zirgiem. Un sorosīti visu nobeidz ar pediem.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Mariammi 29.06.2006 08:42
Vispirms paldies Martinei Segalen par zināmu skaidrību, ko viņa manā izpratnē ieviesa ar pasen (pirms gadiem 10) tapušu mācību grāmatu vēsturiskajā antropoloģijā, kur izdevās atrast "normālas ģimenes" aprakstu - līdz elementārajam faktam, ka divi bērni ir "Eiropas standarts" kaut kā nebiju aizdomājusies.

Pirmajā rindkopā ir pieminēts "pārkonstruētās ģimenes" apzīmējums. Vai Ilze Dzenovska varētu paskaidrot, kāpēc izvēlējusies šo tulkojumu? Angļu versijā apzīmējumsdroši vien bija "reconstituted family". Nezinu, vai pastāv oficiāla terminoloģija, bet man tīri subjektīvi lakam labāk patiktu "pārstrukturētās ģimenes". Vēl droši vien ir vērts diskutēt arī par to, kā latviskojams, piemēram, apzīmējums "blended family".

"Saskaņā ar statistiku Eiropā, visaugstākā dzimstība ir sabiedrībās, kur ir viszemākais laulību skaits."

Diez vai būs tiesa. Latvijā pēdējos gados gan bērni dzimst, gan precas salīdzinoši reti.

"Šobrīd Francijā vienlīdz aizsargāti ir bērni, kas dzimuši laulībā vai nereģistrētās pāra attiecībās, taču pēdējā gadījumā bez tiesībām paliek dzīvesbiedrs."

Bērna interešu prioritāti jebkura vecāku strīda gadījumā nosaka starptautiska konvencija, kura ir spēkā gandrīz visā Eiropā. Dažas valstis, piemēram, Polija ir panākušas pārejas perioda noteikšanu tās ieviešanā.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

- - Aleksim 28.06.2006 17:26
Ar šiem cilvēkiem diskutēt vai mēģināt viņiem ko pierādīt ir bezjēdzīgi--tāpat kā citiem, kuri ir pārlieku nodevušies reliģijai vai kādai citai "ticībai" (ideoloģijai). Vienkāršas, intuitīvi uztveramās, cilvēces kolektīvās pieredzes sen "atklātās", un pagājušā gadsimta otrajā pusē arī statistiski apstiprinātās patiesības--ka laulības ir noturīgākas kā nelaulātās kopdzīves, ka laulības pēc "izmēģinājuma kopdzīves" ir nenoturīgākas kā tās, kuras noslēgtas bez "izmēģināšanas", ka noturīga tēva un mātes savienība ir bijusi, ir (un paliks) labākā vide, kur augt bērnam--viņiem neeksistē.

Visa domāšana un rīcība ir pakļauta vienkāršam šablonam: homoseksuālisma sabiedriskā normalizācija prasa viena no svarīgākajiem sabiedriskajiem institūtiem--laulības--degradāciju, tā nozīmes nonivelēšanu cilvēku apziņā. No turienes ārī šādas atkāsmes, raksti, statistiskās manipulācijas.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Aleksis 27.06.2006 19:31
M.Segalena: Saskaņā ar statistiku Eiropā, visaugstākā dzimstība ir sabiedrībās, kur ir viszemākais laulību skaits. Piemēram, Francijā tikko 60 procentu bērnu dzimst laulībā, un mums ir otrs augstākais bērnu dzimstības rādītājs Eiropā.

Tas ir maldinošs izteikums divu iemeslu dēļ:
(1) Francijai NAV otrs augstākais dzimstības rādītājs ne Eiropā, ne pat Eiropas Savienībā. Eiropas valstu "tops" ir šāds:
Moldova (15.70 dzimuši gadā uz 1000 iedzīvotājiem)
Albānija (15.11)
Īrija (14.45)
Islande (13.64)
Kipra (12.56)
Serbija (12.11)
Maķedonija (12.02)
Francija (11.99)
...
ES vidējais rādītājs (10.00)
...
Latvija (9.24)
[Vēl zemāka dzimstība - Čehija, Slovēnija, Ukraina, Bosnija, Lietuva, Austrija Itālija, Vācija (8.25)]. Sk. http://www.cia.gov/cia/publications/factbook/rankorder/2054r... .


(2) Francijas dzimstība, kā redzams, tiešām nedaudz pārsniedz ES vidējo, bet tur ir arī vismaz 5 miljoni musulmaņu imigrantu :)) Tātad ir amizanti, ka zinātniece apgalvo, ka "visaugstākā dzimstība ir sabiedrībās, kur ir viszemākais laulību skaits", bet nepaskaidro, vai tā ir nejaušība, vai korelācija - t.i. vai tiešām laulības noslēgšana konkrētajam cilvēkam kavē bērnu rašanos, vai nē. Man gribētos drīzāk ticēt tam, ka liela dzimstība ir musulmaņiem, kuru vidū ir daudz laulību, un vienlaikus Francijā ir arī liels skaits nelaulātu cilvēku.

Saistītie raksti
Citi autora darbi
Petijums

Atbalsts viktimizācijas prevencijai Latvijā 80 Autors:Anvars Zavackis, Andrejs Judins, Ilze Dzenovska, Ilona Kronberga, Sanita Sīle

509580899 3a30e69a77

Mehānismi cietušo kompensācijai kriminālprocesā Eiropas Savienībā Autors:Ilona Kronberga, Gatis Litvins, Sanita Sīle, Ilze Dzenovska

383056093 c2897d7426

Atjaunojot taisnīgumu 2 Autors:Ilze Dzenovska

Vilki 255x203

Strādāt ar konfliktu 3 Autors:Ulla Zumente - Stīla, Ilze Dzenovska