Foto: J. Pipars © AFI
Pēc nepilna gada, 2004.gada jūnijā, visu Eiropas Savienības dalībvalstu pilsoņiem būs iespēja piedalīties Eiropas Parlamenta vēlēšanās. Ja Eiroparlamentu vēlēsim arī mēs, kā tas notiks?
Ja šoruden tautas nobalsošanā vēlētāji atbalstīs Latvijas dalību Eiropas Savienībā (ES), arī vēlētājiem Latvijā būs iespēja piedalīties Eiropas Parlamenta (EP) vēlēšanās nākamā gada jūnijā. Tomēr līdz šai vēsturiskajai iespējai vēl daudz darāmā, un pats svarīgākais – nepieciešams vienoties par EP vēlēšanu kārtību Latvijā, izstrādāt un parlamentā pieņemt likumu par EP vēlēšanām.
Eiroparlamenta vēlēšanas: vispārīgie principi
Pastāvošā kārtība nosaka, ka Eiroparlamenta deputāti ievēlējami vispārējās un tiešās vēlēšanās uz pieciem gadiem. Katrai dalībvalstij atkarībā no iedzīvotāju skaita EP jāievēl noteikts skaits deputātu. Ir zināms, ka saskaņā ar Nicas līgumu pirmajās EP vēlēšanās Latvijā būs jāievēl 9 deputāti, no kuriem viens darbosies nepilnu laiku – līdz 2005. gada 1. janvārim. Tas, kurš no jaunievēlētajiem deputātiem strādās nepilnu laiku, jāparedz vēlēšanu likumā, taču viens no variantiem varētu būt, ka nepilnu laiku EP strādā tas deputāts, kurš vēlēšanās saņēmis vismazāk balsu.
Tradicionāli EP vēlēšanu kārtība dalībvalstīs atšķiras, un parasti EP vēlēšanas notiek pēc līdzīgiem principiem kā nacionālās vēlēšanas. Tajā pašā laikā pastāv arī visām dalībvalstīm kopīgi principi, kas noteikti ES tiesību aktos un ir obligāti jānodrošina. Piemēram, viens no šādiem principiem ir tiesības piedalīties un kandidēt vēlēšanās ES pilsoņiem, kas uzturas dalībvalstī, kuras pilsoņi tie nav.
Kā balso un kā skaita citur?*
Aplūkojot vēlēšanu nosacījumus dažādās dalībvalstīs, jāsecina, ka lielākajā daļā ES valstu Eiroparlamenta deputātus ievēl saskaņā ar proporcionālās pārstāvniecības principu, līdzīgi kā vēlam arī Latvijas Saeimu. Vienīgais izņēmums ir Lielbritānija, kura izmanto mažoritāro vēlēšanu sistēmu. Vienlaikus četrās ES dalībvalstīs vēlēšanu likumos noteikta procentu barjera, kas sarakstam jāpārvar, lai tas iegūtu vietas EP. Francijā un Vācijā šī barjera ir 5 % no nodotā balsu kopskaita, Austrijā un Zviedrijā – 4 %.
Dažādās dalībvalstīs atšķiras arī vēlēšanu apgabalu skaits un metodes, ar kurām nosaka vietu sadalījumu starp kandidātu sarakstiem, kā arī kandidēšanas ierobežojumi un kandidātu izvirzīšanas kārtība. Piemēram, deviņās dalībvalstīs – Austrijā, Dānijā, Spānijā, Francijā, Grieķijā, Luksemburgā, Nīderlandē, Portugālē un Zviedrijā – visa valsts teritorija ir viens vēlēšanu apgabals, kamēr pārējās valstīs Eiroparlamenta deputāti tiek ievēlēti no vairākiem vēlēšanu apgabaliem.
Visizplatītākā metode vēlēšanu rezultātu noteikšanai un vietu aprēķināšanai ir, tā saucamā, D’Onta (D’Hondt) metode, ko izmanto Austrijā, Beļģijā, Dānijā, Spānijā, Somijā, Francijā, Nīderlandē un Portugālē. Senlaga (Saint – Lague) metodi, ko Latvijā izmanto Saeimas deputātu krēslu sadalē, EP vēlēšanās izmanto Zviedrija.
Pastāv divi atšķirīgi veidi, kādos tiek izvirzīti EP kandidāti. Piecās dalībvalstīs – Dānijā, Grieķijā, Vācijā, Nīderlandē un Zviedrijā – kandidātus var pieteikt tikai politiskās partijas vai politiskās organizācijas. Citās valstīs kandidātus var nominēt arī individuāli, savācot nepieciešamo atbalstītāju parakstu skaitu.
Atšķirības vērojamas arī kandidēšanas vecumā. Somijā, Zviedrijā, Dānijā, Vācijā, Spānijā, Nīderlandē un Portugālē tas ir 18 gadi, Austrijā – 19 gadi, Beļģijā, Grieķijā, Īrijā, Luksemburgā un Lielbritānijā – 21 gads, Francijā – 23 gadi, bet Itālijā – 25 gadi.
Kāda vēlēšanu kārtība Latvijā?
Pieņemot, ka Latvijā pastāvošā proporcionālā vēlēšanu sistēma ir ērti piemērojama arī EP vēlēšanās, būs virkne jautājumu, uz kuriem likumdevējam būs jāatbild, nosakot šo vēlēšanu kārtību Latvijā.
Viens no svarīgākajiem jautājumiem būs kandidēšanas nosacījumi. Paturot prātā, ka tiesības kandidēt EP vēlēšanās jāparedz arī citu ES dalībvalstu pilsoņiem, kas uzturas Latvijā, vajadzētu izvairīties no situācijas, kad ierobežojumu stingrība Latvijas un citu ES valstu pilsoņiem atšķiras vai arī šos ierobežojumus vēlēšanu organizatoriem praktiski nav iespējams pārbaudīt. Nu, piemēram, šobrīd Latvijā kandidēt vēlēšanās ir aizliegts personām, kuras ir vai ir bijušas ārvalstu drošības dienesta štata darbinieki, taču ir skaidrs, ka šāda likuma prasība būtu praktiski nepārbaudāma attiecībā uz deputātu kandidātiem, kas ir citu ES dalībvalstu pilsoņi. Līdzīgas problēmas varētu rasties arī, prasot pārbaudīt, vai deputātu kandidāti no citām ES dalībvalstīm ir vai nav bijuši sodīti par tīšu noziedzīgu nodarījumu un viņu sodāmība ir dzēsta vai noņemta. Lai izvairītos no šādām un līdzīgām problēmām, daudzas dalībvalstis EP vēlēšanās piemēro kārtību, ka deputātu kandidāti, kas nav attiecīgās dalībvalsts pilsoņi, drīkst kandidēt šajā dalībvalstī, ja viņiem nav aizliegts kandidēt savā valstī.
Tāpat diskusijas vērts ir arī jautājums par nosacījumiem, kad citas ES dalībvalsts pilsoņi drīkstētu izmantot tiesības kandidēt EP vēlēšanās Latvijā. Piemēram, vai obligātam nosacījumam jābūt Latvijā nodzīvotajam laikam (ja jā, tad, cik ilgam?), pastāvīgai dzīvesvietai vai Latvijā piederošam īpašumam? Atsevišķās dalībvalstīs, kā piemēram Beļģijā, obligāts kandidēšanas priekšnosacījums ir arī personas atrašanās vēlētāju sarakstā.
Ne mazāk svarīgs ir arī jautājums, kādu metodi izvēlēties vēlēšanu rezultātu aprēķināšanai, jo tā izšķirs, kurš saraksts saņems balsis pie procentuāli ļoti līdzīga rezultāta. Vai tā būs šobrīd Latvijā lietotā Senlaga metode, vairumā Eiropas valstu piemērotā D’Onta metode vai vēl kāda cita? Tiek uzskatīts, ka D’Onta metode dod zināmas priekšrocības partijām, kuras vēlēšanās ieguvušas vislielāko balsu skaitu, bet Senlaga metode veicina partiju ar vidēji lielu balsu skaitu pārstāvniecību parlamentā[1].
Visbeidzot, jāņem vērā, ka vairāku reformu rezultātā (dzīvesvietas deklarēšana, identifikācijas karšu ieviešana) jau nākamgad Latvijā būs jāmaina vēlētāju reģistrācijas kārtība, ieviešot vēlētāju reģistru un veidojot vēlētāju sarakstus pirms vēlēšanām. Tas nozīmē, ka tiks mainīta līdzšinējā iespēja balsot jebkurā vēlēšanu iecirknī un pasēs netiks izdarītas atzīmes par līdzdalību vēlēšanās. Tādējādi EP vēlēšanas varētu būt pirmās, kur jaunā sistēma jāpiemēro.
*Rakstā izmantots ES informatīvais pārskats par Eiropas Parlamenta vēlēšanu tiesību normām ES dalībvalstīs – “Legislation governing elections to the European Parliament”.
_________________
[1] Galvenā atšķirība starp D’Onta un Senlaga metodēm ir dalītājos. Aprēķinot mandātu sadalījumu ar D’Onta metodi, katras partijas iegūtās balsis katrā vēlēšanu apgabalā tiek dalītas ar naturāliem skaitļiem (1,2,3,4 utt.), savukārt Senlaga metode paredz dalīšanai izmantot veselus nepāra skaitļus (1,3,5,7 utt.). Mandātus iegūst vislielākie dalījumi, un abos gadījumos visi dalījumi par katru kandidātu tiek izkārtoti vienā tabulā dilstošā secībā.
Šī publikācija ir tapusi projekta “Fwd:Eiropa” ietvaros, kas saņēmis finansiālu atbalstu no LR iestāšanās ES pirmsreferenduma informēšanas pasākumu programmas. Publikācijas saturs atspoguļo tās autora uzskatus, un LR iestāšanās ES pirmsreferenduma informēšanas pasākumu Vadības grupa nav atbildīga par jebkādu šajā publikācijā paustās informācijas saturu vai tās tālāku izmantošanu.