Eiropa — varenā, Eiropa — sarežģītā

Lisabonas līgumu ir sarežģīts, un ir aspekti, ko spēj saprast tikai eksperti. Nu kā jūs pateiksit „jā” līgumam, ja jūs to nesaprotat?

Iesaki citiem:
Erik jones 255x203
Foto:Erik Jones

Intervija ar Džona Hopkinsa universitātes Eiropas studiju profesoru Ēriku Džounsu (Erik Jones).


Nesen bijām liecinieki Krievijas un Gruzijas militārajam konfliktam. Kā tas ir ietekmējis Eiropas Savienību?

Eiropas Savienības (ES) reakcija uz Gruzijas un Krievijas konfliktu bija pietiekami saprātīga. Ir divi temati, kas pēc notikušā ir izkristalizējušies un kas varētu radīt bažas. Pirmais — tās ir attiecības ar Krieviju, kas ir balstītas uz enerģijas atkarību, un otrs — tā ir vēsturiskā atmiņa. Tās valstis, kam ir sliktas atmiņas par Krieviju no komunistu perioda, sliecas būt ļoti negatīvas pret Krievijas intervenci Gruzijā. Savukārt tās valstis, kam ir liela enerģētiskā atkarība no Krievijas, ir daudz vairāk „saprotošas”. Ir arī valstis, kam ir gan liela enerģētiskā atkarība, gan arī negatīvās padomju laiku atmiņas, un tās cenšas stāvēt kaut kur pa vidu. Viens šāds piemērs ir Polija. Domāju, līdzīgi ir arī ar Ukrainu, kam gan šī situācija var būt vēl paralizējošāka, jo Krievijai vienmēr būs iespēja izmantot enerģijas resursus, lai ievainotu Ukrainu.

Problēma slēpjas apstāklī, ka ES nav kopīgas drošības politikas, un vēl problemātiskāk ir tas, ka vairākas Eiropas valstis grib atrasties ārpus šī konflikta. Piemēram, Īrija, kas, izskatās, nemaz nebija nobažījusies par konkrēto situāciju. Tas atsedz dažādus valstu viedokļus par kopīgu drošības politiku, kas ES rīcību padara mazāk efektīvu, mēģinot risināt konkrēto problēmu. Bet no šim konfliktam ir vēl daži aspekti. Viens — ES attiecības ar Ukrainu. Un otrs — mazāk artikulēts un strukturēts jautājums — ka ES ir jāspēj dot Gruzijai vēl kas vairāk. Varbūt ne dalība savienībā, bet — ciešāka sadarbība, kas palīdz dziedināt Gruzijas ekonomiku un nostabilizēt situāciju reģionā.


Kā jūs domājat, kāda būs ES reakcija turpmāk?

ES neiesaistās militārajās akcijās, tāpēc nevajadzētu būt cerībām, ka ES būs stingrs militārs spēks. Taču ES var izrādīt stingru diplomātisku iesaisti konfliktu risināšanā, radot tādus apstākļus, kuros ir iespējamas abu pušu sarunas. Un tas ir ārkārtīgi vajadzīgi, īpaši — ja runājam par militāro spēku un diplomātisko spēku.


Vai ES baidās no Krievijas?

Nē. Paskatīsimies uz Krievijas biržu patlaban — ir 50-60 % tirgus kapitalizācija gada laikā. Krievija var mēģināt pārtraukt enerģijas resursu piegādi Eiropai, bet tad kur gan tā ņems naudu, lai kompensētu savus zaudējumus? Krievijai ir jāpārdod sava dabasgāze, kas ir „tīklveida resurss”, jo Krievijas ekonomika balstās uz cauruļvadiem. Ja tā to nepārdos Eiropai, tad – kas to vēl pirks?

Jā, Krievija var ar enerģijas palīdzību padarīt Eiropai dzīvi grūtāku, bet Eiropa jau arī Krievijai var tieši tāpat apgrūtināt dzīvi. Ja jūs paskatāties uz Krievijas tirdzniecības tendencēm — cik daudz preču „peld” caur Eiropas ūdeņiem? Krievijai nav neaizsalstošu ostu, savukārt Eiropa savā ziņā kontrolē jūras līnijas un gaisa telpu, kas vajadzīgs Krievijas precēm. Ja mēs tagad uzliktu embargo Krievijas aktivitātēm šajā telpā, tad tas būtu ļoti liels kaitējums Krievijas ekonomikai. Putins un Medvedjevs šādā kaitējumā nav ieinteresēti.

Bet vispār mums nepieciešams diversificēt ES enerģijas resursus, lai mēs būtu neatkarīgi no Krievijas lielā dabasgāzes daudzuma. Taču ir tāds vecs teiciens ekonomikā — ja jūs aizņematies miljons dolāru, tad jūs piederat bankai, bet, ja jūs aizņematies 100 miljonu dolāru, tad banka jau pieder jums. Patlaban ES pieder Krievija, jo, ja Krievija ES nepārdos enerģijas resursus, tad tā neiegūs naudu, savukārt, ja Krievija nedabūs naudu no enerģijas resursu pārdošanas, tad cietīs tās ekonomika. Es domāju, ka abas puses ir tādā kā savstarpējā attiecību slazdā, tāpēc abām pusēm ir jāpilnveido situācija, cik vien tas ir iespējams.


Jūs esat ļoti optimistisks. Vai tomēr Krievijas līdzšinējās aktivitātes un attieksme neliecina, ka tā apzinās savu spēku un enerģijas jautājumu izmanto politikā?

Protams, Krievijas situācija patlaban ir krietni mainījusies — Krievijai ir vadoša loma enerģijas dēļ, bet atcerieties — Krievijas ekonomika nav stipra.


Labi, lieksim punktu Gruzijas un Krievijas jautājumam un pievērsīsimies ES. Kā jūs domājat, ko darīt pēc tam, kad īri referendumā ir nobalsojuši pret Lisabonas līgumu?

ES tagad vajag nākt klajā ar kādu rezolūciju, un laikam vieglākais un acīmredzamākais būtu piekāpšanās, ka katrai valstij tiek atvēlēts viens komisārs. Ak, nu kuram gan daļa, ka visiem šiem cilvēkiem nemaz nevar atrast darbu!

Ja mēs ilgākā laika posmā pavērtējam Īrijas pieredzi ar referendumiem par ES tematiku, tad varam secināt, ka īrus ir grūti saaktivizēt uz ES referendumu. Tas nav tikai Lisabonas līguma dēļ, bet gan drīzāk — viņu koncentrēšanās problēma. Pat piekāpšanās par vienu komisāru katrai valstij vēl nav veiksmīga referenduma garantija. Ja otrs Lisabonas līguma referenduma iznākums atkal būtu negatīvs, tad mēs arī nākotnē zaudējam Īrijas cilvēku viedokli, jo otrais negatīvais referendums gan pašmājās, gan aiz robežas tiktu nointerpretēts tā, ka īri ir noraidoši pret ES.


Ko mēs varam darīt?

Tā kā esmu konservatīvs cilvēks, uzskatu, mums par šo visu vajag pārdomāt un izspriest, kuras reformas ir absolūti nepieciešamas un kurās ES var gūt progresu. Ja paskatāmies sabiedriskās domas aptaujas par to, ko cilvēki grib, tad tā ir efektīga ES balss pasaulē un kopīga drošības politika — tas, ko cilvēki saprot kā kopīgu drošības politiku, ne tas, ko ar to saprot ES. Es ticu arī tam, ka mums jābūt kopīgai ārlietu pozīcijas prezentācijai. Kā jau es minēju Gruzijas sakarā, ES attīsta diplomātisko ekspertīzi, un ir ļoti svarīgi ES diplomātisko ietekmi projicēt pasaules līmenī. Mums tas institucionāli ir jāstiprina, cik vien daudz mēs to spējam.

Es domāju, ka šīs ir tās lietas, ar kurām mēs varam izglābt Lisabonas līgumu un — ar kuru palīdzību mums tas ir jāizglābj. Es neesmu pārliecināts, ka mums vajag ilggadīgu prezidentūru, bet es domāju, ka mums vajag stiprināt ES padomes sekretariātu un nodrošināt tā dienaskārtības kontroli, un šādā gadījumā es nesaskatu, ka rotācija var sagādāt kādas problēmas. Manuprāt, labākais veids, kā atbildēt uz Īrijas situāciju — balstīties uz mierīgiem pamatiem ar skaidrām prioritātēm, kuras Lisabonas reformām mēs gribētu ieviest konkrētā laika posmā.

Ir vēl viena lieta — arguments, ka referendums par šīm lietām nav vajadzīgs. Referendums par Lisabonas līgumu ir briesmīga lieta — sarežģīta, un ir aspekti, ko spēj saprast tikai eksperti. Nu kā jūs pateiksit „jā” līgumam, ja jūs to nesaprotat? Ja skatāmies uz Īriju, referenduma iznākums balstījās ne jau uz līgumā paredzamajiem nosacījumiem par komisāriem, bet — tas bija informācijas trūkums. Sabiedriskās domas aptaujās pēc referenduma cilvēki atzina, ka viņiem trūka informācijas, ka viņi nesaprata un nezināja, ko šis Lisabonas līgums vispār nozīmē.


Lisabonas līgums ir sarežģīta lieta, un, ja referendums par to būtu Latvijā, es nezinu, kā mūsu valsts pilsoņi par to nobalsotu.

Es nedomāju, ka referendums izturētu pārbaudi daudzās valstīs, jo, kā jau sacīju, Lisabonas līgums ir briesmīgs jautājums. Kāpēc gan mums tam būtu vajadzīgs referendums? Referendumi ir jāorganizē par lietām, kas katram ir saprotamas, bet komplicēti jautājumi tomēr ir jādeleģē tehnokrātiem.


Bet ja mēs tautas nobalsošanā neiesaistām cilvēkus, kā gan lai mēs tos tuvinām ES lēmumu pieņemšanas procesam?

Referendumam nav acīmredzamas saistības ar sajušanos tuvam politiskajiem lēmumiem. Vācijā nekad nav bijuši referendumi, bet Nīderlandē pēckara periodā ir bijis viens. Referendums valsts pārvaldē ir rets instruments, kam ir tendence strādāt ļoti mazās valstīs ar ļoti homogēnu iedzīvotāju īpatsvaru. Referendumi jums neliek justies labāk, bet tieši pretēji — sliktāk. Mums ir ļoti kļūdains priekšstats par demokrātiju, ja mēs referendumu uzlūkojam kā spēcīgu demokrātijas idejas nesēju. Tā tas nav. Manuprāt, no referendumiem vajadzētu izvairīties. Ir populisti, kam patīk referendumi, jo viņi tos var sasaukt par jebkādu nepatīkamu jautājumu. Bet, manuprāt, ja, piemēram, Apvienotajā Karalistē būtu referendums par nāves soda atcelšanu, es nedomāju, ka šis soda veids valstī tiktu atcelts. Ja mēs rīkojam referendumus, tad mums ir jārēķinās, ka spēlējamies ar nopietnām lietām. Konkrētajā gadījumā — ar ES lietām.


Kāda, Jūsuprāt, būs Lisabonas līguma nākotne? Vai tas tiks pieņemts?

Ļoti maza iespēja. Ja to nepieņems, tad mums būs mokošu diskusiju pilni nākošie pieci gadi, bet ES jau nekur nepazudīs.


Bet kādu vēsti ar garo ceļu uz Lisabonas līgumu ES sūta pasaulei?

Sūta burvīgu ziņu — mēs esam vara un varam ietekmēt un koordinēt procesus pasaulē, izmantojot savu diplomātiju. Mums ir vara un mums spēks, kaut arī ES ir tik liela dažādība un tik dažādas domas par Lisabonas līgumu.




Projekts 'Publiskās diskusijas veicināšana par Lisbaonas līguma ietekmi' tiek realizēts ar valsts aģentūras "Eiropas Savienības informācijas aģentūra" atbalstu.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Saistītie raksti
Zigulis 255x203

Eiropa auzās 2 3 Autors:Dace Akule

Citi autora darbi
Kaut kas krasains

Un atkal jauns sākums 5 Autors:Dita Arāja