Atslēgvārdi:

Eiropa Francijas gūstā? 0

Konkurences un brīvā tirgus pamatprincipu apstrīdēšana no Konstitūcijas kritiķu puses Francijā liecina vai nu par nepietiekamu izpratni par Eiropas uzbūvi kopš tās primssākumiem, vai arī par vēlmi ne tikai pārtraukt Eiropas integrāciju, bet arī atteikties no jau esošās kārtības.

Iesaki citiem:

Eiropas Konstitūcija neapšaubāmi bija franču projekts. Tieši Francijas bijušā prezidenta Žiskāra d’Estēna kā Konventa priekšsēdētāja ietekmes un ambīciju rezultātā Konvents nāca klajā ar konstitūcijas projektu. Turklāt, šis dokuments ne vien atbilstoši pamatuzdevumam demokratizēja Eiropas Savienību (ES) un konsolidēja dibināšanas līgumus, bet, salīdzinājumā ar Nicas līgumu, tas arī palielināja Francijas ietekmi ES. Neskatoties uz to, no Eiropas integrācijas virzītājspēka Francija ir kļuvusi par pirmo valsti, kas ir pateikusi "nē" Līgumam par Konstitūciju Eiropai, kura pieņemšanas gadījumā būtu vairojušās izredzes, ka Eiropa no ekonomiski spēcīga veidojuma kļūtu par pasaules politikas spēlētāju. Ar 54,87% balsu "pret" Konstitūciju un piedalīšanās slieksni tuvu 70%, francūžu referenduma “nē” šķiet neapstrīdams. Tomēr tas nebūt nav nepārprotams. Pirmkārt, francūžu “nē” ir ļoti heterogēns balsotāju politiskā spektra ziņā. Otrkārt, kā kampaņu, tā balsojumu noteica arī iekšpolitikas jautājumi. Treškārt, šī “nē” sekas Eiropas tālākajā konstrukcijā, un arī attiecībā uz pozīciju, kādu Francija tajā pārstāvēs, ir grūti nosakāmas.


Kādu politisko skatījumu atspoguļo “nē”?

Jau kampaņas laikā kļuva skaidrs, ka izšķiroša būs kreisi noskaņoto balsotāju nostāja. Labējās valdības partijas UMP (Union pour un Mouvement Populaire - Savienība Tautas kustībai) rindās disidentu balsis ar aicinājumu balsot “pret” bija retas un beigu beigās 80%[1] no šai partijai simpatizējošajiem nobalsoja par Konstitūciju. Par viennozīmīgi bija arī UDF (Union pour la démocratie français - Francijas Demokrātiskā Savienība) centriski labējā vairākuma partija ar izteikti Eiropeisku orientāciju. Arī opozīcijā esošās Sociālistu partijas pirmais sekretārs un virkne līderu aicināja balstot par konstitūciju, aizstāvot partijas iekšējā referendumā 2004. gada 1.decembrī pieņemto nostāju. Lai arī sociālisti tāpēc ne uz mirkli neatkāpās no opozīcijas valdībai un to kritika turpināja būt visai asa, nav noliedzams, ka šīm abām pusēm bija vienojošs elements - Konstitūcijas teksts, kuram tās izteica piekrišanu.

Neskatoties uz Sociālistu partijas iekšējā referenduma rezultātiem, vairāki sociālistu līderi nostājās "nē" pusē. Turpinot apgalvot, ka saglabā uzticību Eiropas idejai, viņi aģitēja pret Konstitūciju kā pārāk liberālu. Viņiem sekoja sociālistu elektorāta vairākums (56%[2]). Ekstrēmi kreisajā spārnā Francijas Komunistiskās partijas un Komunistiski revolucionārās līgas atbalstītāji (tajā skaitā jaunieši, kuru vidū īpaši populārs ir līgas atraktīvais līderis Olivjē Bezanseno) masīvi balsoja "pret". Tādējādi viņi balsoja par minimālo Eiropas algu, likumu, kas aizliedz kolektīvo atlaišanu, tiesībām uz abortu visās Eiropas valstīs un pārliecību, ka "nē" šajā balsojumā vedīs pie jaunām sarunām, kuru rezultātā tiktu panākts sociālāks Eiropas līgums. Aptaujas liecina, ka viens no galvenajiem "nē" balsojuma argumentiem esot bijusi pārliecība, ka Konstitūcija palielinās bezdarbu Francijā. Šis arguments nav raksturīgs tikai kreisajiem Konstitūcijas oponentiem. Suverēnisti (Filipa de Viljē Mouvement pour la France), kuriem viens no galvenajiem argumentiem bija, ka Konstitūcija izveido Eiropas supervalsti un ļauj Turcijas pievienošanos, bija vieni no pirmajiem, kas aktīvi sāka runas par Bolkešteina direktīvu un izmantoja to savā kampaņā. Tāpat ekstrēmi labējā Le Pena Nacionālā Fronte (Front National) savā parasti ksenofobajā stilā brīdināja no bezdarba, ko radīs masīvs imigrantu pieplūdums.

Lai arī daļēji Konstitūcijas pretinieku argumenti pārklājās, vienots konstruktīvs priekšlikums no visas "nē" frontes nav iedomājams. Ekstrēmi kreisie un kreisie, kas referenduma kampaņā ir tuvinājušies, nevar pretendēt uz visas "nē" nometnes pārstāvēšanu, jo vairāk tādēļ, ka tie atsakās atzīt savu argumentu tuvību labēji noskaņotajiem Konstitūcijas pretiniekiem.

"Mums ikvienam ir kāds labs iemesls, lai balsotu pret" izteicās viens no demagoģiskākajiem "nē" atbalstošajiem politiķiem Filips de Viljē, tomēr atklāts paliek jautājums, vai šis iemesls bija saistīts ar apstiprināšanai piedāvāto tekstu.


Vai referendumā lēma par piedāvāto ES modeli?

No vienas puses, atbilde, protams, ir "jā". Gan politiķu debatēs, gan skaidrojumos plašsaziņas līdzekļos tika iztirzāti konkrēti Konstitūcijas panti un spriests par konkrētiem tās aspektiem. Piemēram, par to, kā Konstitūcijas tekstā paredzētie pakalpojumi ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi attiecas uz sabiedrisko pakalpojumu regulējumu Francijā, vai saglabāsies Francijas izņēmuma stāvoklis attiecībā uz kultūru, vai dalībvalstu pastiprinātai sadarbībai ir vajadzīga Komisijas atļauja, vai Konstitūcijas grozīšana būs iespējama un pat tika skaitīta vārdu "konkurence" un "sociāls" atkārtošanās tekstā. Konstitūcijas teksts tika piesūtīts mājās ikvienam balsotājam un Eiropas Konstitūcijas skaidrojumi bija grāmatnīcās pārdotāko grāmatu vidū.

No otras puses, pēcreferenduma aptaujās otrs biežāk atkārtotais iemesls "pret" balsojumam bija vēlme izteikt savu "pietiek" pašreizējai situācijai (augstajam bezdarba līmenim, pirktspējas kritumam, labējās valdības kurlumam pret sabiedrības prasībām). Ikviens referendums ietver risku, ka balsotāji neatbild uz konkrēto jautājumu, bet gan balso pret esošo valdību, un šoreiz īpaši vilinoši bija izteikt noraidījumu prezidentam Širakam, kurš pēc daudzu ieskata nepilda savu 2002. gadā pēc ievēlēšanas izteikto solījumu mazināt sociālo plaisu, un Rafarēna valdībai, kas, ignorēdama sociālistu uzvaras Eiropas Parlamenta un reģionālajās vēlēšanās, turpināja nepopulārās reformas.

Konstitūcijas pretinieku kampaņā spēcīgi tika izmantota negatīvā ekonomiskā konjunktūra un sabiedrības neapmierinātība, spēlējot uz bailēm, ka uzņēmumi pārcelsies uz valstīm ar lētāku darbaspēku (Eiropas Savienībā, taču arī ārpus tās), bailēm no Austrumeiropas dalībvalstu darbaspēka pieplūduma Francijā (slavenais poļu santehniķis), bailēm no sociālā dempinga (Bolkešteina direktīvas rēgs) un no tā, ka Francija, apstiprinot Konstitūciju, nevarēs saglabāt savu sociālās aizsardzības modeli (kas nebūt nav augstākais Eiropā). Šiem argumentiem tika meklēts pamatojums Konstitūcijas tekstā, taču, kritiski lūkojoties, tie bija atspēkojami. Baiļu faktoru izmantoja ne tikai tradicionāli populistiskās ekstrēmās kreisās un labējās partijas, bet arī pret Konstitūciju esošais sociālistu partijas spārns. Tieši fakts, ka pēdējie apgalvoja, ka piedāvātā konstitūcija ir pārāk liberāla un ka atkārtotu sarunu rezultātā ir iespējams sociālāks līgums, padarīja "nē" leģitīmu un beigu beigās ļāva tam uzvarēt. Iemesli, kādēļ atsevišķi sociālistu partijas līderi un, pirmkārt, partijas otrā persona Fabiuss, nosliecās par labu "nē" popularizēšanai arī pēc partijas iekšējā referenduma, protams, var tikt skaidroti ar viņu dziļāko pārliecību, taču nevar izslēgt vēlmi šādi veidot sev atbalstītāju bāzi sociālistu elektorātā un stiprināt pozīcijas partijā, domājot par 2007. gada prezidenta vēlēšanām.

Zīmīga ir Konstitūcijas pretinieku kritika par netraucētas konkurences un brīva iekšējā tirgus vietu Eiropas Konstitūcijā un, tātad, ES. Lai gan pie ES mērķiem Konstitūcijā bija minēta arī sociālā tirgus ekonomika, kuras mērķis ir panākt pilnu nodarbinātību un sociālo attīstību, sociālisma vārdā tika aicināts teikt "nē" Eiropas modelim, kas balstīts uz brīvu konkurenci un brīvu iekšējo tirgu. Tādējādi tika ignorēts, ka iekšējais tirgus un konkurences brīvība ir pašreizējās Eiropas Savienības kārtības pamatā. Šo pamatprincipu apstrīdēšana nozīmē vairāk kā tikai vēlmi iestāties pret jaunu tekstu, tas liecina vai nu par nepietiekamu izpratni par Eiropas konstrukciju kopš tās primssākumiem, vai arī par vēlmi ne tikai neturpināt Eiropas integrāciju, bet arī atteikties no jau esošās kārtības.

Referenduma debatēs izkristalizējās, manuprāt, uztraucoša tendence Eiropas vienotību vairs neuzskatīt par vērtību un apšaubīt tās ieguldījumu kontinenta stabilitātē. Īpaši jauniešiem un vidējai paaudzei miers, labklājība un pārvietošanās brīva visā Eiropas telpā šķiet pašsaprotama un neatgriezeniska. Politiķi, kas atbalstīja Konstitūcijas ratifikāciju, savukārt, nespēja pietiekami pierādīt Eiropas lomu un nepieciešamību veikt tālāku integrāciju. Turklāt, viņi savu kampaņu neveidoja patstāvīgi, bet gan atbildot uz oponentu argumentiem, kas, bieži bija neracionāli vai demagoģiski un tāpēc grūti apgāžami. Turklāt, gan labējā, gan kreisā spārna politiķi ilgus gadus bija pieraduši Eiropu vainot visos nepopulārajos lēmumos, kādēļ Eiropa šobrīd daudzu acīs no demokrātiju un labklājību nesoša projekta ir kļuvusi par ikdienas problēmu avotu.


Francūžu "nē" sekas

Francijas iekšpolitikā "nē" izraisīja jau prognozēto Rafarēna valdības krišanu - divas dienas pēc referenduma par valdības vadītāju Širaks iecēla Dominiku de Vilpēnu. Sociālistu partijas līderis izslēdz šķelšanās iespēju, taču viņa oponenta un "nē" atbalstītāja Fabiusa pozīcijas un popularitāte ir nostiprinājušās un sociālistiem nāksies precizēt to partijas ideoloģisko līniju. Nedaudz ciniski varētu apgalvot, ka "nē" balsotāju iekšpolitiskie "mērķi" tādējādi tika sasniegti.

Prezidents Širaks pēc referenduma rezultātiem atgādināja, ka Francija ir nesaraujami saistīta ar Eiropu, un uzsvēra, ka primārā būšot nacionālo interešu aizsardzība. Tomēr Francijas pozīcijas un autoritāte šī balsojuma rezultātā ir vājināta un tas varētu vairot arī citu dalībvalstu egoismu.

Lai Līgums par Konstitūciju Eiropai stātos spēkā, tas ir jāratificē visām dalībvalstīm, taču Deklarācija attiecībā uz tā ratifikāciju nosaka – ja divus gadus pēc Līguma parakstīšanas, četras piektdaļas dalībvalstu to ir ratificējušas, bet viena vai vairākas saskārušās ar grūtībām, par jautājumu lemj Eiropadome. ES līderi aicina Konstitūcijas ratifikāciju turpināt un virkne dalībvalstu ir gatavas to darīt, taču nevar noliegt, ka Francijas kā vienas no dibinātājvalstīm "nē" nostāda Eiropas Savienību grūtā situācijā un liek šaubīties par tālākas integrācijas iespējamību tuvākā nākotnē, īpaši, ņemot vērā negatīvo noskaņojumu Nīderlandē, kas balso 1. jūnijā, un Lielbritānijā.

_____________________

[1] Pētījumu centra IPSOS aptaujas pēc nobalsošanas rezultāti, skat. www.ipsos.fr.

[2] Turpat.

* Raksts atspoguļo tikai autores viedokli

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (0) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733