Foto: T. Bauro
Eiroskeptiķu kritiku ne reizi vien izpelnījās dažādas atlaides un dāvanas tiem, kas atbalsta Lietuvas iestāšanos ES. Taču šādas akcijas ierosināja un rīkoja paši biznesmeņi, kuru vidū eirooptimistu īpatsvars bija sevišķi liels.
12.maija rītā Lietuvā valdošais noskaņojums mazliet atgādināja laiku pirms divpadsmit un vairāk gadiem. Tautas vairākuma izdarītā izvēle politiķu runās tika salīdzināta gan ar 1989.gada „Baltijas ceļu“, gan ar 1990.gadā Lietuvā notikušo referendumu par valsts neatkarību no PSRS. Arī šoreiz divu dienu balsojums pierādīja, ka vēstures griežos lietuvieši spēj parādīt apbrīnojamu vienotību. Divās dienās – 10. un 11.maijā – uz balsošanas iecirkņiem bija devušies mazliet vairāk par 63% no 2,6 miljoniem Lietuvas balsstiesīgo iedzīvotāju. Uz jautājumu „Vai Jūs piekrītat Lietuvas Republikas dalībai Eiropas Savienībā?” apstiprinoši atbildēja 89.92% no visiem balsotājiem. Tādējādi Lietuva apliecināja, ka ar savu eirooptimismu izceļas starp pārējām kandidātvalstīm un “ir paraugs pārējām Baltijas valstīm un visai Eiropai”, kā pēc rezultātu paziņošanas izteicās Eiropas parlamenta prezidents Pats Kokss.
[b]Kampaņu ņirboņa
Pēdējo mēnesi pirms referenduma Lietuva pavadīja nepārtrauktā zilās krāsas un dzelteno zvaigznīšu ņirboņā, kas, šķiet, nevarēja atstāt vienaldzīgu nevienu valsts iedzīvotāju. Valdība pirmsreferenduma informācijas kampaņai tika atvēlējusi 2 miljonus litu (apmēram Ls 380 000). Vai ik dienas lielāko pilsētu ielās notika dažādas akcijas un koncerti, vētrainas diskusijas risinājās televīzijas un radio tiešajā ēterā, teju no katra laikraksta atvēruma lasītājam pretī raudzījās ES simbolika vai ar ES integrāciju saistīts raksts.
Ir dzirdēti viedokļi, ka pirmsreferenduma akcijas atgādināja nevis iedzīvotāju informēšanu, kā bija sākotnēji paredzēts, bet atklātu valdības organizētu aģitāciju, lai panāktu pozitīvu iznākumu referendumā. Taču kopējā pieaugošā eirooptimisma gaisotnē valdības Eiropas komitejas organizētās akcijas bija grūti atšķirt no pārējām iniciatīvām, ar kurām klajā nāca politiskās partijas, sabiedriskās organizācijas un biznesmeņu apvienības. Piemēram, eiroskeptiķu kritiku ne reizi vien izpelnījās dažādas atlaides un dāvanas tiem, kas atbalsta Lietuvas uzņemšanu ES. Taču šādas akcijas ierosināja un rīkoja paši biznesmeņi, kuru vidū eirooptimistu īpatsvars bija sevišķi liels. Pēc savas iniciatīvas biznesa pārstāvji uzsāka ražot tādas preces kā “Eiro alus” un “Eiro minerālūdens”, savu preču reklāmās iekļāva eirooptimistiskus saukļus, reģistrēja jaunas firmas, kuru nosaukumos vīdēja vārdi “Eiro” vai Eiropa, un pat iecerēja milzīga tirdzniecības centra „Eiropa” atklāšanu Viļņā.
Kāpēc tāds balsojums?
Tātad, veselu mēnesi lietuvieši dzēra „Eiro” alu, brauca autobusos ar uzrakstu „Nākamā pietura – Eiropa” un izklaidējās brīvdabas koncertos ar devīzi „Būsim eiropieši”, it visur saņemot pa bukletam ar informāciju par ES. Taču nebūtu pareizi apgalvot, ka balsojuma rezultātu referendumā noteica tieši šī raibā un skaļā informācijas kampaņa. Jau martā un aprīlī socioloģiskās aptaujas liecināja, ka Lietuvas iestāšanos ES atbalsta apmēram divas trešdaļas valsts iedzīvotāju.
Iespējams, ka sabiedrībā valdošā pārliecība par vēsturisko izvēli zināmā mērā ietekmēja, arī tā sauktās, riska grupas – lauksaimniekus un etniskās kopienas, kas varēja vai nu balsot „pret” vai vispār ignorēt referendumu. Tika pieļauta iespēja, ka šādi reaģējot zemnieki nevis protestētu pret uzņemšanu ES, bet izteiktu neapmierinātību ar savu pašreizējo ne visai veiksmīgo ekonomisko un sociālo stāvokli. Jāatgādina, ka vēl aprīlī lauksaimnieki rīkoja protesta akcijas pie Seima, bet Suvalkijas cukurbiešu audzētāji bijuši rūdīti integrācijas pretinieki vairāku gadu garumā. Īpašā referendumam veltītā mājas lapā www.uzeuropa.lt pat ievietota simboliska spēle, kurā eiro monētas pretstatītas cukurbietēm.
Arī Lietuvas lauksaimnieki baidās par savu nākotni ES, zinot, ka tā saukto veco dalībvalstu zemniekiem garantēti citi (lielāki) tiešo maksājumu apjomi nekā topošo dalībvalstu fermeriem. Tāpēc bažas par Lietuvas uzņēmumu konkurētspēju Eiropā bija viena no svarīgākajām tēmām pirmsreferenduma debatēs, un ne tikai lauksaimnieku apriņķos vien.
Tomēr, bažas par zemnieku “Nē” referendumā neapstiprinājās, jo daudzos lauku rajonos pilsoņi Lietuvas dalību ES bija atbalstījuši tikpat aktīvi kā lielpilsētās. Turpretī pareizas izrādījās prognozes par mazākumtautību pasīvo attieksmi pret referendumu. Rajonos, kur kompakti dzīvo visvairāk cittautiešu, balsotāju aktivitāte patiešām bija vismazākā. Iespējams, ka lauksaimnieku un etnisko minoritāšu lojalitāti pret referenduma ideju tomēr paaugstināja aicinājumi, ar kuriem pirmsreferenduma nedēļās pie tautas vērsās Valsts prezidents Rolands Pakss, eksprezidents Valds Adamkus, premjers Aļģirds Brazausks, Parlamentā pārstāvētās partijas, 11. marta neatkarības akta parakstītāji, katoļu baznīcas vadība, biznesmeņu apvienības, un – kas ir sevišķi svarīgi – arī etnisko kopienu līderi un lauksaimnieku apvienību pārstāvji.
Jāatzīst, ka aktīvo eiroskeptiķu balsis Lietuvā vienmēr bijušas daudz vājākas nekā kaimiņvalstīs. Pret integrāciju ES noskaņotajiem aktīvistiem tā arī neizdevās ne izveidot daudz maz spēcīgu organizāciju, ne arī realizēt sava viedokļa popularizēšanu, lai gan valdības Eiropas komiteja piedāvāja finansēt arī šādas aktivitātes, ja tās būtu izstrādātas projektu veidā.
Tomēr, galvenie eiroskeptiķu argumenti pret iestāšanos ES bija apgalvojumi, ka šobrīd Lietuva nav gatava iestāties ES, kā arī bieds, ka līdz ar pievienošanos Eiropas valstu saimei Lietuva piedzīvos strauju cenu kāpumu. Vēl pirmsreferenduma diskusijās plaši tika runāts par lietuviešu identitāti un tās izdzīvošanas spējām Eiropā, kā arī lietuviešu valodu, kuru līdz ar citu tautību pārstāvju ieplūšanu Lietuvā varētu piesārņot svešās mēles.
Taču vērtējot referenduma iznākumu nākas secināt, ka blakus pārliecībai, ka ES palīdzēs ātrāk sasniegt labklājības līmeni, spēcīgāka izrādījusies apziņa, ka tieši šobrīd salīdzinoši nabadzīgajai Lietuvai nav citas alternatīvas kā iestāties ES. Tāpat bieži nācās dzirdēt vidēja un vecāka gadagājuma iedzīvotāju apņēmību: balsot nevis par savu, bet par bērnu un mazbērnu nākotni.