Atslēgvārdi:

Dzīvot spriedzē III / Viendzimuma partnerību vērtējums 2

Ievads, I. un II. daļa iepriekšējos blogos. Vācijas Evaņģēliskās baznīcas oficiālas vadlīnijas homoseksualitātes jautājumos "Dzīvot spriedzē", 1996.gads.

Iesaki citiem:

3. Kopdzīves formas Rakstos, atziņās un mācībā

Reformātoru atziņās homoseksualitāte vispār nav temats. Tomēr protestantu baznīcā kopš tās pirmssākumiem ievērojama loma ir bijusi jautājumu lokam par cilvēku kopdzīves (un tajā skaitā seksuālās kopdzīves) formām. Šie protestantiskie apsvērumi izriet pamatā no šādiem Bībeles avotiem: 1.Mozus grāmata 1.26./28. un 2.18./25., Marka evaņģēlijā 10.1./12. un Vēstulē efeziešiem 5.21./33. Paralēli šiem avotiem ir jāņem vērā arī avoti Bībelē, kas norāda uz Svēto rakstu distancētu attieksmi pret laulības institūtu.



3.1.Ģimene, laulība un bezlaulība kristīgās vēsts ietvaros

3.1.1. Jaunās derības vēsts un kopdzīves formu dažādība

Jēzus vēsts centrā atrodas ziņa par tuvojošos Dieva valstību (Marka ev. 1.15.), kas tiek raksturota kā svētoša, glābjoša Dieva mīlestības klātesamība. Vēl vairāk – jau ar Jēzus darbību sākas šī Dieva valstības iestāšanās (Marka ev. 3.22./27., Mateja ev. 11.5., Lūkas ev. 7.22., bet īpaši Mateja ev. 12.28., Lūkas 11.20., 17.20.). Izšķiroties starp Dieva valstību no vienas puses un laulību ar ģimeni no otras puses, pirmajai ir primāra loma. Jēzus pats par saviem tuviniekiem deklarē tos, kas seko Dieva gribai (Marka ev. 3.31./35. un 3.20.) vai viņam pašam (Mateja ev. 10.34./39., Lūkas ev. 14.25./33.). Dieva valstības prasība ir izslēdzoša un radikāla jau pirmajā bauslī: Dievam ir jāuzticas, Dievs ir jābīstas un jāmīl pāri visam. Šāds vērtējums ir atrodams Bībelē arī tajās vietās, kur tiek norādīts, kādā veidā kristība veido cilvēka jauno eksistenci un kā principiālu kristieša dzīves formu pamato piederību Kristum un kristīgajai draudzei (“Kristus miesai”, Vēst. romiešiem 6.3./11., 1.Vēst. korintiešiem 12.13., Vēst. galatiešiem 3.26./28., Vēst. efeziešiem 4.11./16.).

Lai gan Kristus Bībelē ir redzams kā primārs pār laulību un ģimeni, ne Jaunās derības vēsts, ne pirmkristiešu prakse nekādā veidā nemazina šo institūciju lomu un nozīmi. Attiecības starp vīrieti un sievieti pat tiek īpaši novērtētas (ne neproblemātiskajā) salīdzinājumā ar Kristus un draudzes attiecībām (Vēstule efeziešiem 5.21./33.). Sākotnējo kopdzīves formu lomas turpināšanās top skaidri iezīmēta Jaunās derības izteikumos par laulību un laulības slēgšanu Marka evaņģēlijā 10.6./9., Mateja evaņģēlijā 19.4./6. (sal. arī Mateja ev. 5.32., Lūkas ev. 16.18., kā arī 1.Vēstulē korintiešiem 7.10.). Šeit Jaunā derība atsaucas uz 1.Mozus grāmatu 1.27. un 2.24. Jēzus vēstī Vecās derības izteikumi par laulību tiek tulkoti kā laulības šķiršanas aizliegums (Marka ev. 10.6./9.).



3.1.2. Protestantiskās atziņas un kopdzīves formas

Augstāk izklāstītā argumentācija ir daļa no evaņģēlisko baznīcu pašizpratnes. Luters savā Lielajā katehismā raksta: Dievs vēlas, lai mēs laulību cienām un uzturam kā dievišķu savienību, ko Dievs pats ir radījis ar diviem dzimumiem, kuriem jābūt kopā, jārada un jābaro bērni un jāaudzina tie Dievam par godu”. Tomēr arī Luters saka, ka “precēšanās un laulība ir laicīga lieta”, kurai ir laicīgs raksturs un kurai nav sakramenta statusa. Īpaši svarīgi šajā laulības tulkojumā ir redzēt tās orientēšanos uz bērnu radīšanu un audzināšanu. Luters pamato laulības nepieciešamību ar tai Dieva doto uzdevumu “audzināt cilvēkus, kas kalpo pasaulei tās ceļā uz Dieva izzināšanu”.

Līdzās laulības augstajam vērtējumam ne Jaunā derība, ne reformatoru pamattēzes neizslēdz bezlaulības formas, kas eksistē līdzās laulībai un ģimenei un kurām visām ir tiesības uz individuālu cieņu. Bez neprecētiem jauniešiem un pieaugušajiem, kurus dzīve vēl nav ievedusi laulībā, Jaunā derība runā par vēl vismaz trīs citām bezlaulības dzīves formām:


Apzināta atteikšanās no laulības par labu noteikta dzīves mērķa sasniegšanai (1.Vēst. Korintiešiem 7.7.);

Nespēja stāties laulībā iedzimtu, citu cilvēku nodarītu vai paša noteiktu iemeslu dēļ: „Jo ir bezdzimuma cilvēki, kas tādi no mātes miesām. Un ir bezdzimuma cilvēki, ko citi padarījuši par tādiem. Un ir bezdzimuma cilvēki, kas paši sevi padarījuši par tādiem Debesu valstības dēļ. Kas to spēj saprast, lai saprot” (Mateja ev. 19.12.);

Izvēle dzīvot vienam pēc partnera zaudēšanas šķiršanās gadījumā (1.Vēst. korintiešiem 7.11., sal. arī Mateja ev. 5.32.) vai partnera nāves dēļ (1.Vēst. korintiešiem 7.8., 1.Vēst. Timotejam 5.3/5.). Vientuļo atraitņu situācija ir īpaši pieminēta 1.Vēstulē Timotejam 5.4.


Nošķīrums starp apzinātu bezlaulību un objektīvi noteikti nespēju stāties laulībā ir protestantisko pamattēžu daļa. Lutera Lielais katehisms runā par to, ka “laulība ir Dieva noteikta tiem, kas uz to ir spējīgi, tomēr dažus Dievs ir izņēmis no spējas būt laulībā vai arī ir devis tādas augstas, pārdabiskas dāvanas, kas dod viņiem atturības spēju”.


Šī dokumenta kontekstā minētais protestantiskais vērtējums ir īpaši būtisks, jo homoseksuāli orientēti cilvēki (ja viņu orientācija nav maināma) bez šaubām ir starp tiem “dažiem”, kurus Dievs nav radījis laulībai, bet arī nav apveltījis ar “augstām atturības dāvanām”. Šo aspektu mēs iztirzāsim zemāk 3.5.sadaļā.



3.2. Kopdzīves formu dažādība mūsdienu sabiedrībā

3.2.1. Vēsturiskas atšķirības iepretim agrākām sociālām situācijām

Lai arī pati Bībele, gan protestantiskās atziņas runā par kopdzīves formu dažādību, to vēsturiskajam kontekstam un mūsdienu sociālajai situācijai ir būtiskas atšķirības, kas grupējamas vismaz trīs aspektos.


a) Senāko kopdzīves formu izmaiņas

Bībelē un protestantiskajās atziņās zināmās kopdzīves formas vismaz daļēji ir ievērojami mainījušās.


Ģimenes pamatforma mūsdienu sabiedrībā ir ģimene ar vienu vai diviem bērniem (vismaz industriāli urbanizētos reģionos).

Vēsturiski bērni ir bijuši saimnieciski izdevīgi, jo piedalījās saimniecībā un nodrošināja vecumdienas, bet mūsdienu sabiedrībā tie kļūst par ekonomisku nastu, kas ir novedis pie ievērojamas bērnu skaita samazināšanās.

Ģimeni vairs neuztur tikai (vai pamatā) tēvi.

Pateicoties ievērojamajam dzīves ilguma pieaugumam, ir ievērojami pieaudzis arī noslēgtās laulības vidējais ilgums ar no tā izrietošiem riskiem un apgrūtinājumiem laulāto kopdzīvei.

Laulība (un tāpēc arī ģimene) tiek sasaistīta ar nepiepildāmām mīlestības, laimes un pasargātības gaidām.


b) Jaunu kopdzīves formu rašanās

Līdzās “klasiskajām” kopdzīves formām par ikdienišķām sabiedrībā ir kļuvušas arī jaunas kopdzīves formas:

Indivīdi, kas būdami vieni, neatsakās no seksuāli aktīvas dzīves, veidojot un piemērojot savas seksuālās vajadzības savām iespējām.

Vientuļie vecāki, kas vai nu nav laulībā, vai nevēlas laulāties.

Pāri, kas ar vai bez bērniem dzīvo kopā un nevēlas laulāties.

Laulāti pāri, kas apzināti atsakās no bērniem, piemēram, profesionālās izaugsmes labā.

Savstarpējā aprūpē balstītas kopdzīves formas ar to pamatā esošiem dažādiem divu cilvēku attiecību modeļiem.

c) Sabiedrības vispārēji atvērtā attieksme pret seksualitāti

Ievērojamākā vēsturiskā atšķirība varētu būt tieši šajā apstāklī – sabiedrība kopumā faktiski ir pieņēmusi, ka seksualitātes praktizēšana (vairs) nav iespējama tikai laulības ietvaros. Sabiedrībā kopumā vairs nav spēkā vispārējais pieņēmums, ka ārlaulība būtu grūti vai vispār nebūtu savienojuma ar aktīvu seksuālo dzīvi. Un vēl varam konstatēt, ka tas tomēr nekādā veidā nenonāk pretrunā ar joprojām vispārējo laulības institūta augsto novērtējumu sabiedrībā un arī sabiedriskajā iekārtā (Vācijas Pamatlikums 6.1. “valsts iekārta īpaši sargā laulības institūciju”).



3.2.2. Mainījušās sociālās situācijas nozīme teoloģiski ētiskā rakursā.

a) Visu kopdzīves formu līdzvērtīguma tēze.

Visdažādākie grupējumi Baznīcas ietvaros pārstāv pozīciju, ka augstāk konstatēto sociālo pārmaiņu ceļā radušās kopdzīves formas ir ētiski jāvērtē kā līdzvērtīgas “tradicionālajām” formām. Kvalitatīvu atšķirību pieņēmums būtu jānoraida, ko pamato šādi apsvērumi:

Jaunāko laiku emancipācijas tendences, ieskaitot personisko seksuālo emancipāciju, izriet no Kristus vēstī kopumā un Jaunajā derībā paustās brīvības. Šī attīstība ir vērtējama kā Kristus vēsts turpināšanās un attiecīgi atbalstāma.

Negatīvs vērtējums par šīm kopdzīves formām nav iespējams abstrakti un bezpersoniski, tas pilnīgi noteikti noved pie kritikas pret konkrētajiem cilvēkiem, kas atrodas šādās kopdzīves attiecībās. Taču jebkāda veida aizspriedumus pret cilvēku un viņa cieņas ierobežojumus pilnībā aizliedz tuvākā un Dieva dubultmīlestības bauslis.

Katrs, kurš abstrakti laulību un ģimeni vērtē augstāk par citām kopdzīves formām, acīmredzami uzreiz nonāk pretrunā ar nereālu ideālu, turklāt nepamatoti pieņem, ka šādās formāli “mazvērtīgākās” kopdzīves attiecībās var pastāvēt ētiski un sociāli daudz augstāk vērtējamas personiskas attiecības kā formālā laulībā.


b) Kritiskas piezīmes par līdzvērtīguma tēzi

Kritiski izvērtējot augstāk minēto līdzvērtīguma tēzi ir jāmin šādi aspekti:


Tik tiešām ir jāpiekrīt, ka virknei mūsdienu emancipācijas tendenču vēsturiskais pamats ir meklējams (līdzās stoicismam, humānismam un apgaismībai) Jēzus vēstī un Jaunajā derībā. Īpaši jāpiemin Kristus brīvības tēzes Jāņa evaņģēlijā (8.30./36.), Vēstulē galatiešiem (4.). Tāpat vēsturiskais pamats ir rodams reformācijā, kur īpaši pieminams M. Lutera darbs “Kristieša brīvība”. Kristus vēstij ir liela ietekme tieši uz seksuālās brīvības attīstību. Tomēr vērtējot šīs saknes, ir arī jāmeklē robeža, kas nošķir brīvību no patvaļas un sociāli ētiskas vienaldzības. Protestantiskā brīvības pašizpratne nav šķirama no atbildības uzņemšanās par līdzcilvēkiem un kalpošanas citiem cilvēkiem. Attiecīgi kopdzīves formu līdzvērtīguma kritiķi secina, ka ar argumentiem no kristīgi protestantiskās brīvības pozīcijām nepietiek, lai pierādītu šo formu līdzvērtīgumu laulībai.

Pilnīgi noteikti ir jārespektē, ka abstrakta kopdzīves formu analīze var aizskart cilvēkus, kas ir izvēlējušies dzīvot šādās attiecībās. Ja šādas kritikas mērķis ir aizskart šo cilvēku cieņu, tad tas pilnīgi noteikti ir noraidāms no kristīgām pozīcijām. Ētisks vērtējums par cilvēkiem ir pieejams tikai tam, “kas izpētī sirdis, saprotot, ko Gars grib” (Romiešiem 8.27.). Kopdzīves formu analīze tā nav jāsaprot, tās mērķis ir veikt salīdzinājumu starp šādu attiecību praksi un kristīgās dzīves ideālu, tādējādi šāds izvērtējums ir pieļaujams.

Pilnīgi noteikti ir jāatzīst, ka jaunajās kopdzīves formās cilvēkiem izdodas demonstrēt apbrīnojamu cilvēkmīlestību, esot vientuļiem vecākiem, vai attiecībās ar savu partneri arī visgrūtākajos dzīves brīžos. Īpaši liela cieņa ir jāizrāda vecākiem, kas vieni rūpējas par saviem bērniem. Tāpat ar nožēlu ir jākonstatē, ka daudzas formālas laulības un ģimenes ir ļoti tālu no šāda ētiskā ideāla. Taču no šīs pretrunas vienīgais pieejamais secinājums ir par to, ka cilvēki arī visgrūtākajos dzīves apstākļos ir spējīgi uz augsta ētiska ideāla savstarpējām attiecībām. Bet tas neko nepasaka par dažādo kopdzīves formu kvalitāti. Lai saprātīgi izvērtētu šo attiecību kvalitāti būtu jāsalīdzina grūtībās esošas laulības ar grūtībās esošām citām kopdzīves formām.


Augstāk izklāstītie pretargumenti līdzvērtīguma tēzei atzīst, ka tai ir nopietns pamats, bet vienlaikus noliedz, ka tā ļauj izsecināt visu kopdzīves formu līdzvērtīgumu. Līdzvērtīguma tēzes vājie punkti ir, pirmkārt, loģiski izrietošā hipotēze, ka tad jau visa veida vēsturiski izveidojušās vai nākotnē sagaidāmās kopdzīves formas automātiski ir vērtējamas kā līdzvērtīgas neatkarīgi no to, piemēram, apspiedošā, izmantojošā vai pazemojošā rakstura. Otrkārt, sociālo normu pieņemšana sabiedrībā kā vienīgā mēraukla šādam vērtējumam. Abi secinājumi nav savienojumi ar sociāli ētisko vērtējumu kristīgās ticības ietvaros. Tādējādi līdzvērtīguma tēze būtu noraidāma.



3.3. Kopdzīves formu jēga un nozīme

Nevienojoties par visu kopdzīves formu līdzvērtīgumu, ir jāmeklē kritēriji šo formu savstarpējai salīdzināšanai. Lai tas nenotiktu patvaļīgi, svarīgs ir jautājums par šo kopdzīves formu jēgu un nozīmi.

Kopdzīves formas cilvēka dzīvē nozīmē (relatīvu) stabilitāti un (relatīvu) gaidu nodrošinājumu. Kopdzīve padara ikdienu ne tikai pārskatāmāku, bet arī atvieglo personības attīstību, garīgu izpausmi un attīsta radošumu. Šo ieguvumu “cena” ir noteiktu kopdzīves noteikumu un nosacījumu ievērošana, kas nozīmē savu individuālo lemšanas un rīcības brīvību ierobežošanu. Attiecīgi pamatots ir jautājums, vai šāda veida kopdzīves formas attiecīgi indivīdam ir “izdevīgākas” par spontānu un patvaļīgu izšķiršanos starp kopdzīves veidiem ar dažādām attiecību sasaistes intensitātēm un ilglaicīgumu.


Kopdzīves formu izvērtēšanā nav noteicoša ne tikai cilvēku savstarpējā atkarība, kas pamato cilvēku attiecības, bet gan arī to jūtu līmenis. Attiecības var pastāvēt arī vienkārši vēlmē dalīties ar kādu cilvēku savā dzīvē. Kopības, tuvības un saskarsmes jūtas noved pie kopdzīves pastāvīguma pat tad, ja tā nav tikusi veidota ar mērķi radīt bērnus.



3.4. Laulība un ģimene kā sociāli ideāli

Kristīgās ticības izpratnē ģimene un laulība ir sociāli cilvēku kopdzīves ideāli, kas īpaši uzsverami seksualitātes un paaudžu pēctecības ziņā. Tāpēc ir prieks, ka laulību un ģimeni īpaši sargā arī valsts tiesību iekārta. Tomēr ja laulības un ģimenes jēdzienus pārprot un interpretē nepareizi, tad no tā izriet virkne bīstamu risku.


Laulība un ģimene vēsturiski ir ļoti dažādi traktējami jēdzieni ar ļoti dažādām vēsturiskām formām.

Ir nepamatoti saistīt laulību un ģimeni ar nereālistiskām un nepamatotām cerībām uz laimi un prasībām pēc mīlestības.

Nedrīkst nepamanīt, cik daudz ļaunuma, vardarbības un ciešanu notiek ģimenēs un laulībās.

Laulība un ģimene nevar pildīt absolūtu sociālu kopdzīves risinājumu funkciju.

Ir jāatzīst, ka līdzās laulībai un ģimenei pastāv kopdzīves modeļi, kas arī piedāvā piepildītu dzīvi.


Kristīga laulība un ģimene ir vērtējama kā ideāls, ja tā izpilda šādus kritērijus:

Laulātie laulībā ir stājušies brīvprātīgi un laulība ir abpusējas saiknes un mīlestības izpausme.

Laulība aptver visas kopdzīves aspektus: gan miesisko, gan garīgo jomu.

Laulība ir saistošs solījums, kas atbilst laulāto savstarpējas paļāvības vēlmei.

Laulība ir vērsta uz ilglaicīgām attiecībām un ietver arī savstarpējo atbildību grūtībās.

Laulība balstās līdzvērtīgā partnerībā, kas paredz vienādas tiesības abiem partneriem.

Laulība kā vīrieša un sievietes partnerība principiāli ir orientēta uz bērnu radīšanu.

Laulība veido dzīves telpu, kur bērni var tikt audzināti tā, lai spētu atbilst dzīves visdažādākajām vajadzībām un uzdevumiem, izaicinājumiem un sociālajām lomām.


Šo dažādo aspektu saplūšana vienā institūcijā izceļ laulību un ģimeni kā sociālu ideālu.


Tomēr vairums nozīmīgāko laulības un ģimenes ideāla aspektu ir sasniedzami arī citās kopdzīves formās. Tamdēļ arī tās pelna cieņu, respektu un aizsardzību. Kristīgajai ticībai un pārliecībai nevar atbilst tās kopdzīves formas, kas ir vērstas uz seksuālu partneru maiņu.



3.5. Viendzimuma kopdzīve kā viena no kopdzīves formām

Laulības un ģimenes institūcija ir pieejama tikai heteroseksuāliem cilvēkiem. Biseksuāli orientētiem cilvēkiem laulība un ģimene nozīmē atteikšanos no noteiktas savas seksualitātes daļas izdzīvošanas un heteroseksuālo tendenču apzinātu attīstīšanu.

Homoseksuāli orientētiem cilvēkiem tas viennozīmīgi nozīmē, ka kristīgas laulības un ģimenes ideāli arī viņu dzīvē ir izmantojami kā modeļi, pēc kuriem orientēties. No otras pues ir jāatzīst, ka homoseksāli cilvēki nedrīkst paši savā dzīvē izmantot šo laulības un ģimenes ideālu, jo tas nodara ļaunumu gan šai kopdzīves formai kā tādai, gan it īpaši homoseksuālu cilvēku partneriem un ģimenes locekļiem. Vēsturiska pieredze rāda, ka homoseksuāli cilvēki cerībās uz personisku piepildījumu un svētību vai arī ar mērķi slēpt savu homoseksualitāti nereti ir mēģinājuši veidot heteroseksuālas laulības. Tas pārslogo gan pašu laulības institūciju, gan laulāto draugu.

Ja cilvēks patiesi vēlas mainīt savu seksuālo orientāciju, tad šādi mēģinājumi ir jāveic terapijas vai garīgas aprūpes ceļā pirms stāšanās laulībā. Ja homoseksuāls cilvēks izvēlas stāties laulībā maskēšanās nolūkā (piemēram, profesionālās karjeras dēļ), tad šāda rīcība ir vērtējama kā laulātā partnera ļaunprātīga izmantošana. Lai arī ir labi saprotami homoseksuālu cilvēku vadmotīvi joprojām homofobā sabiedrībā slēpt savu homoseksualitāti aiz laulības institūcijas, šāds solis ir nosodāms tā ļaunuma dēļ, ko tas nodara partnerim un ģimenes locekļiem.

Bet ko šādā situācijā darīt homoseksuāli orientētiem cilvēkiem, kuri pēc savu personisko ciešanu un pašuztveres izvērtēšanas ir nonākuši pie slēdziena, ka viņiem sava homoseksualitāte ir jāpieņem kā nemaināma vai arī viņi negrib mēģināt to mainīt? Tradicionālā teoloģiskā atbilde vēsturiski ir bijusi, ka šajos gadījumos no seksuālas prakses ir jāatsakās un jāievēro atturība.

Taču šī ētiskā izvēle skar ne tikai homoseksuālus, bet arī heteroseksuālus cilvēkus. Faktiski katra cilvēka mūžs saskaras ar periodiem, kad seksuāla atturība ir vienīgais ētiski pamatotais ceļš un izvēle. Šādā veidā atbrīvotie dzinuļi spēj radīt iespaidīgus rezultātus. Ir jānoraida sociāli izplatītā tēze, ka seksuāla atturība nav iespējama vai noved pie smagām personības traumām un deformācijām. Pretējo pierāda bezgalīgs skaits nelaulātu cilvēku, kas dzīvo vientuļi, laulātie, kuri partneru slimības dēļ izvēlas atturību, diakoni, mūki un mūķenes un priesteri ir pierādījums, ka šāda tēze nav patiesa, lai arī viņi, bet ne vairāk kā precēti cilvēki, var būt dažādu apstākļu apdraudēti.

Tomēr tieši ar atturību saistīto risku dēļ to nedrīkst izvirzīt par ultimatīvu ētisku latiņu. Svētie raksti un protestantiskās atziņas par atturību skaidri un nepārprotami runā kā par īpašu Dieva dāvanu. Pauls pat izmanto “harismas” jēdzienu, lai šo velti raksturotu, un piebilst: “ja tie nevar atturēties, tad lai dodas laulībā, jo labāk iedoties laulībā nekā kaist kārībā” (1.Vēst. korintiešiem 7.9.). Viennozīmīgi un nemaināmi homoseksuāliem cilvēkiem šīs Paula minētās “izejas” nav, šādu soli no homoseksuāliem cilvēkiem nedrīkst pieprasīt un viņi to nedrīkst spert.

Svēto rakstu tekstu un būtība nemainās, ja tie mums ir jātulko un jāsaprot tā, lai varētu dot atbildes uz šīs spriedzes situācijas jautājumiem. Tas nozīmē, ka visiem tiem homoseksuāli orientētiem cilvēkiem, kuru orientācija nav maināma, ir jāiesaka veidot ētiski atbilstošas viendzimuma kopdzīves attiecības saskaņā ar Dieva un tuvākā mīlestības bausli. Šādām attiecībām ir jāorientējas uz visiem laulības un ģimenes ideāla kritērijiem: brīvprātību, garīgo un miesisko pilnvērtību, saistošo raksturu, ilglaicīgumu un monogāmiju.

Vienīgā lielā atšķirība iepretim laulībai un ģimenei ir šo institūciju specifiskajā funkcijā veidot telpu bērnu radīšanai un audzināšanai. Šis ir centrāls un neatņemams laulības un ģimenes satura aspekts. Arī adopcijas tiesības viendzimuma partnerattiecībās neizlīdzina šo būtisko atšķirību. Gluži otrādi adopcijas tiesību piešķiršana viendzimuma partneriem bērnu nostāda jaunu sociālu problēmu priekšā (Vācijā pastāv viendzimuma partnerattiecību reģistrācija, bet adopcijas tiesības ir tikai katram no partneriem individuāli – R.P.).

Laulībai kā institūcijai ir jāpaliek heteroseksuālu pāru privilēģijai. Runājot par partnerattiecību reģistrācijas tiesisko regulējumu, ir jāatzīst, ka tas visupirms ir valsts, ne baznīcas kompetence. Taču baznīcai ir tiesības un pienākums kritiski vērtēt valsts likumdošanas procesu un paust konstruktīvu viedokli saistībā ar to.

Vērtējot jautājumu par viendzimuma partnerattiecību reģistrāciju kopumā, svarīgs ir to skaidrs nošķīrums no laulības institūcijas un patiesa atbilstība homoseksuālu partnerattiecību īpatnībām un vajadzībām. Tāpat šādas tiesiskas institūcijas ieviešana nedrīkst novest pie jaunas tiesību institūcijas izveides ārlaulības heteroseksuālām kopdzīves formām, jo šiem cilvēkiem ir pieejams laulības institūts.

Baznīca atbalsta valsts rīcību jebkāda veida diskriminācijas novēršanai attiecībā uz homoseksuālām partnerībām visos tajos gadījumos, kad tas neapdraud laulības īpašo statusu un kad tam ir lietišķs pamats kā, piemēram, mantojuma vai īres tiesībās.

Baznīca arī norāda, ka homoseksuālu partnerattiecību juridisks regulējums pats par sevi nepilda visus to izglītības darba uzdevumus attiecībā uz seksualitāti, kas būtu jāveic īpaši jauniešu starpā, kuri atrodas savas seksualitātes meklējumos pubertitātes vai jaunības fāzē.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (2) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

FZSS 15.05.2009 14:48

Atcerējos-daudzi grēkotāji samazina ,piem.,kuņģi:DDDDDDD

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

FZSS 15.05.2009 14:05

Ja jau Jūs,Robert,piesaucatBībeli,tad iesaku mantru no tās:Ja kāds loceklis apgrēcina,tad labāk ir to nogriez un aizsviest! Tas tā līdzībās un atiecas uz jebkuriem grēkiem:DDDDDDDDD