Atslēgvārdi:

Dzīvot spriedzē II / Homoseksulitāte Bībelē 8

Ievads un I.daļa iepriekšējos blogos. Vācijas Evaņģēliskās baznīcas oficiālas vadlīnijas homoseksualitātes jautājumos "Dzīvot spriedzē", 1996.gads.

Iesaki citiem:

2. Bībeles izteikumi par seksualitāti un homoseksualitāti

2.1. Hermeneitiski apsvērumi

Kristīgā ticība nozīmē ticību Jēzum Kristum. Precīzāk - tā ir ticība Dievam tādējādi, kā viņš ir izpaudies cilvēkiem caur Jēzu Kristu. Tamdēļ kristīgās ticības “pamats” (1.Vēst. Korintiešiem 3.11.) ir Kristus kā persona nevis Bībele kā grāmata. Bībele ir liecība Dieva svētošajai rīcībai Izraēlā un Dieva iemiesojumam Kristū. Tomēr bez Bībeles mums nebūtu pieejama vēsts par minētajām norisēm, tamdēļ Bībele nav šķirama no kristīgās ticības. Tā nav tikai vēsturisks avots, bet arī ticības apliecinājums, kuru ir noteicis un piepildījis Dieva gars. Bībele ir Dieva vārds, bet ne tādā nozīmē, ka tā būtu patstāvīgs Dieva izpausmes avots, bet gan kā cilvēka ticības apliecība. Tieši šādā nozīmē tā ir jālasa, jāsaprot un tai jātic.

Teiktais pamato Mārtiņa Lutera hermeneitisko pieeju vērtēt Bībeles tekstus pēc Jēzus Kristus personas (kā Svētko rakstu centra). Tas noved pie atziņas, ka Bībelē ir gan centrālas nozīmes, gan mazāk svarīgi izteikumi. Saskaņā ar Luteru var pat nonākt pie slēdziena, ka Bībele satur atziņas, kas ir noraidāmas kā nesaskanīgas ar Jēzus Kristus centrālo lomu. Tomēr vienlaikus šādai pieejai ir arī skaidras robežas – noskaidrot to, kas ir vai nav saskanīgs ar Kristu, var tikai Bībeles ietvaros, tās kopumā. Ārpus Bībeles cēlušās atziņas šim mērķim nav pieļaujamas.

Bībeles vispārējā liecība nošķir Veco derību kā Dieva gribu, kurai cilvēkam ir jāpakļaujas, un Evaņģēliju, kas atbrīvojoši parāda Dievu cilvēkā caur Jēzu Kristu. Šīs daļas protestantiskā tradīcijā nav līdzvērtīgas. Evaņģēlijs ir Svēto rakstu centrs ar Jēzu Kristu, bet Vecā derība ir pakārtota Evaņģēlijam, kas, savukārt, nav iespējams autonomi bez Vecās derības. Vecajai derībai ir dubulta funkcija: teoloģiskā jeb garīgā pielietojumā tā atklāj to, kas ir cilvēks aiz vispārējās Dieva gribas formulējuma mīlestības bauslī un kāpēc cilvēkam ir vajadzīga piedošana. Politiski Vecā derība mudina uz tādu sabiedrisko iekārtu izveidi un uzturēšanu, kas nodrošina dzīvības attīstību.

Atšķirībai (ne nošķirtībai!) starp Vecās derības garīgo funkciju, kas vērsta uz cilvēka esamību, un tās politiskajam pielietojumam attiecībā uz sabiedrības kopdzīves izveidi ir tikpat liela loma Bībeles interpretācijā kā skaidrajai atšķirībai starp Jauno un Veco derību. Tieši tāpēc tik liela loma ir diferencētai pieejai Bībeles interpretācijā, pamanot principāla līmeņa atšķirības starp Dieva darbību un cilvēka rīcību, kā arī starp garīga rakstura un sabiedriski politisku vērtējumu.



2.2. Bībeles izteikumu par seksualitāti.

Saskaņā ar Bībeli cilvēks konstituējas kā miesiska būtne, savukārt savā miesiskumā cilvēks konstitutējas kā seksuāla būtne. Dievs cilvēku radīja kā vīrieti un sievieti. Šo polaritāti Bībele radīšanas stāstā tiešā veidā sasaista ar abiem seksualitātes pamatelementiem: dzīvības tālāknodošanu (1.Mozus grāmata, 1.27.) un baudas noteikto pievēršanos un savienošanos (1.Mozus grāmata, 2.24., kā arī iespaidīgie Salama Augstās dziesmas teksti). No šīs seksuālās savienošanās starp vīrieti un sievieti izriet visa cilvēces dzīvība. No tās izriet katrs cilvēks. Tajā cilvēka seksualitāte rod savu piepildījumu.

Abi seksualitātes pamatelementi ir līdzvērtīgi, taču tie ir savstarpēji sasaistīti un sajūgti. Vīrieša un sievietes savienība iegūst jaunu dimensiju savā atvērtībā pret dzīvības tālāknodošanu, tā piedalās Dieva radīšanas darbā. Taču tikai caur pievēršanos un savienošanos, ko vīrietis un sieviete meklē viens pie otra, viņi apzinās viens otru savā nesamaināmajā individualitātē. Šo abu elementu pastāvēšana ir iespējama tikai seksuālā saiknē starp vīrieti un sievieti. Tas ir uzskatāms par heteroseksuālas dzimumsaiknes unikālo raksturu.

Bet divu dažādu dzimumu eksistence padara iespējamu šo dzimumu savstarpēju šķirtību un autonomiju. Izrietoši no Bībeles izpratnes par cilvēku kopumā un Dieva sākotnējo radīšanas gribu un darbu, abi dzimumi nav vienkārši “radības varianti”, bet gan skaidri nošķirami un ierobežoti. Tieši kā tādi tie ir jāuztver un jārespektē.

Aprakstītais vīrieša un sievietes dzimumkopības ideāls tomēr nekādā veidā nevar tikt automātiski padarīts līdzvērtīgs ģimenes un laulības ideālam. Bībeles radīšanas stāstā (vēl) netiek runāts par šīm (vēsturiski un kulturāli mainīgajām) kopdzīves formām. Bībeles radīšanas stāsts runā tikai par vīrieša un sievietes dzimumsavienības lomu cilvēka esamībā. Tomēr miesiskās savienošanās dziļums seksuālā aktā, kādu to redz Bībele (sal. 1. Mozus grāmata 2.24. “viena miesa” un Marka evaņģēlijs 10.8., 1. Vēstule korintiešiem 6.16., Vēstule efeziešiem 5.31.), liek domāt par atbildību dzīves garumā pret cilvēku, kuram esi tik ļoti pietuvinājies. Attiecīgi var secināt, ka Bībeles izpratne par cilvēku visā kopumā ir vērsta uz ģimenes un laulības ideālu.



2.3. Bībeliskie izteikumi par homoseksualitāti.

Svarīgākos Vecās un Jaunās derības izteikumus par homoseksualitāti var atrast šeit: 3.Mozus grāmata 18.22. un 20.13., kā arī Vēstulē Romiešiem 1.26./27., 1.Vēstulē korintiešiem 6.9./11. un 1.Vēstulē Timotejam 1.10. Šie Bībeles izteikumi bez ierunām un izņēmuma negatīvi vērtē homoseksuālu uzvedību kā “netiklību”, “nedabīgu netaisnību” kā arī Dieva likumu pārkāpumu, kas izslēdz no Dieva valstības. Saskaņā ar 3.Mozus grāmatu 20.13. vīriešu homoseksuālas dzimumattiecības pat ir sodāmas ar nāvi (“mirtin jāmirst”).

Šis ir neapstrīdams secinājums. Bet tam pretī ir jānostāda divi citi vērojumi.

Bībeles kontekstā homoseksualitāte ir viens no daudziem marģināliem tematiem.

Mums tālāk nodotajā Jēzus liecībā homoseksualitātei vispār nav pilnīgi nekādas lomas.


Tas pilnīgi noteikti neļauj padarīt par neesošiem vai nenozīmīgiem augstāk minētos Bībeles avotus, kas atkārtoti norāda, ka homoseksuālas attiecības vīriešu starpā (3.Mozus grāmata 18. un 20., Vēstule romiešiem 1.27.), sieviešu starpā (turpat 1.26.) un starp vīriešiem un zēniem (1.Vēstule korintiešiem 6.9., 1.Vēstule Timotejam 1.10.) neatbilst Dieva gribai. Taču kā šie izteikumi ir vērtējumi ar hermeneitiskām metodēm, ievērojot abas augstāk minētās atziņas?

Vairākkārtēji interpretācijas mēģinājumi ir izrādījušies vai nu neveiksmīgi vai nu nepietiekami. Nevar piekrist izskanējušam viedoklim, ka homoseksualitāte Bībelē (īpaši Vecajā derībā) esot tikusi noraidīta tikai tāpēc, ka homoseksuālas attiecības ir bijušas citu dievu kulta daļa, vai arī tikai tāpēc, ka specifiska homoseksuāla prakse ir izmantota noteiktu cilvēku grupu pazemošanai. Tāpat nevar uzskatīt par pamatotiem homoseksualitāti noraidošos secinājumus, kas balstās faktā, ka Bībele nekur (tieši) nerunā par pirmsgribas jeb iedzimtas homoseksualitātes fenomenu. Tāpat nav iespējama saprātīga teorētiska diskusija, kā šis fakts ietekmētu vai koriģētu citus bībeliskos izteikumus.


Sadalot Bībeles tekstus par homoseksualitāti grupās, rodas šāda kopaina:

a) 3.Mozus grāmata 18. un 20.nodaļā argumentē no Dieva svētuma pozīcijām. Homoseksuāla prakse šeit līdzās bērnu upurēšanai, garu piesaukšanai, seksuālām attiecībām radinieku starpā un ar sievieti menstruāciju periodā tiek uztverta kā smags Dieva svētuma aizskārums. Dieva svētuma lauks ir jāuztver kā “dievišķā spēka zona” jeb “Dieva spēka lauks”, kura neizskaramība jeb nesavainošana ir priekšnosacījums tautas jeb noteiktās kopienas dzīves pastāvēšanai. Taču vienlaikus tas nozīmē, ka minētie Bībeles teksti tematizē homoseksualitāti tikai un vienīgi Dieva dotā un sargātā dzīves rituma aspektā, bet tie nedod pilnīgi nekādu vērtējumu par iespējamu homoseksuālu attiecību ētisku uzturēšanu.


Un tieši šim nošķīrumam starp izdzīvotu homoseksualitāti no vienas puses un savas seksuālās dzīves ētisku veidošanu un kopšanu (neatkarīgi no orientācijas) no otras puses ir jāpiešķir īpaši liela loma. Jo tieši šis aspekts ir tas, kurš novelk robežu starp kopdzīves seksuālo formu (ar visiem ierobežojumiem) un kopdzīves ētisku organizēšanu. Šo aspektu īpaši būs jāiztirzā kontekstā ar kopdzīves formu iespējām, par ko tuvāk runā šī teksta 3.nodaļa.


b) 1.Vēstule korintiešiem 6.9. und 1.Vēstule Timotejam runā par homoseksuālām attiecībām starp vīriešiem un zēniem kā neatbilstošām Dieva gribai. Ar to Bībele nonāk atklātā pretrunā ar antīkajā Grieķijā plaši izplatīto praksi. Šis noliegums ir viennozīmīgi jāatzīst kā saskanīgs ar kopējo bībelisko cilvēka esamības izpratni. Te arī ir vietā piebilst, ka šī izpratne aizliedz bērnu seksuālu izmantošanu kopumā kā homoseksuālās, tā heteroseksuālās attiecībās. Pat neskatoties uz to, ka šie citāti primāri runā par seksuālām attiecībām ar prostitūcijas raksturu un mazāk par bērnu seksuālu izmantošanu, tas līdzvērtīgi skar homoseksuālu un heteroseksuālu praksi. Pieminēšanas vērta ir Paula vēršanās pie korintiešu draudzes kā tādas, kur “daži” agrāk “bija tādi”, bet tikuši “taisnoti” Kristus vārdā un Dieva garā (1.Vēstule korintiešiem 6.11.). Acīmredzami Pauls iziet no pieredzes, ka kristība var mainīt arī cilvēka seksuālo uzvedību.


c) Vislielākais teoloģiskais svars neapšaubāmi ir Vēstulei romiešiem, kur homoseksualitātes negatīvais vērtējums (1.26. un 27.) ir jālasa principiālās argumentācijas līmenī (no 1.18. līdz 3.20.). No formulējuma, ka sievietes un vīrieši ir “apmainījuši dabisko dzimumu kopdzīvi ar pretdabisko”, nekādā veidā nevarēs izsecināt, ka Pauls runā tikai par tām heteresoksuālajām sievietēm un heteroseksuālajiem vīriešiem, kas uzsākuši homoseksuālu praksi. Te nav runa par kādu konkrētu indivīdu vai cilvēku grupu, bet gan par uzvedības formu, kas saskaņā ar Paulu ir pretrunā ar Dievišķajām attiecībām.

Šeit īpaša loma piešķirama darbības vārdam “apmainīt”, jo tas ir ticis pārņemts un izmantots Bībelē vairākkārt. Kad cilvēki “apmainīja” vietām Radītāju ar radību (Romiešiem 1.23.), kad viņi pielūdza dažādu radību tēlus un tādējādi “apmainīja” dievišķo patiesību pret meliem (Romiešiem 1.25.), tad Dievs viņus nodeva pašu iekārēm, kas noveda pie tā, ka cilvēki “apmainīja” dabisko dzimumsakaru starp sievieti un vīrieti (Romiešiem 1.26).


Tātad atzinumu, ka Radītāja un radības lomu apmainīšana noved pie dzimumu orientācijas pazaudēšanas, var vērtēt kā centrālu teksta pamatdomu. Tas varētu būt saistīts ar viedokli, ka cilvēks, kurš novēršanas no Dieva, lai dievišķotu un pielūgtu sev līdzīgos, arī seksuāli pievēršanas sev līdzīgiem un zaudē orientāciju uz pretējo dzimumu. Pauls gan tā to nepasaka. Paula teiktā kontekstā var secināt drīzāk, ka noslēgtība pret tuvāko, kas sastopama gan homoseksuālu, gan heteroseksuālu cilvēku vidū, ir vērtējama kā smagāks nodarījums par noslēgtību pret pretējo dzimumu. Noteicoša ir Vēstulē romiešiem paustā grimšana apgrēcībā (1.3. un 3.9./20.). Pauls skaidri un tieši Vēstulē romiešiem (1.24./32.) vairākkārt runā par kārībām, izvirtībām un apkaunojošām kaislībām. Tie ir elementi, kas ir pilnīgi neatkarīgi no seksuālās orientācijas un sastopami visās dzīves jomās.


a) – c) Ievietojot šos Bībeles tekstus ar negatīvu homoseksualitātes vērtējumu vispārējā bībeliskās liecības kontekstā, ir jāsecina šādi:


Vecajā derībā izvirzītais (piem., 3.Mozus grāmata 18. un 20.) Dieva svētuma standarts un tā ietekme uz cilvēka dzīvi Jaunajā derībā tiek nevien iekļauts, bet gan padarīts par pilnīgi visaptverošu un neierobežotu standartu. Salīdzinājumā ar to ikviens cilvēks ir grēcinieks. Tas nekādā veidā nenonivelē atsevišķās rīcības negatīvo lomu, taču savieto cilvēkus vienotās attiecībās ar Dievu.

Jēzus vēstī (Marka ev. 7.1./23.) Vecās derības atziņas par cilvēka grēcīgumu tiek radikalizētas tiktāl, ka grēks vairs nav tikai ārpus cilvēka esošs kārdinājums, bet gan cilvēka daļa, kas atrodas viņa sirdī. No turienes nāk ļaunās domas (netiklība, zādzība, slepkavība, laulības pārkāpšana, mantkārība u.c.), kas nošķir cilvēku no Dieva un sadala pašu cilvēku.

Dieva labā griba, ko zinām no Vecās derības, Jaunajā derībā tiek apvienota vienā dubultas mīlestības bauslī. Tas nav viens no baušļiem, bet gan Dieva gribas saturs un esence, kas konkrēti izpaužas tādās citās Bībeles vietās kā Desmit baušļos vai Kalna sprediķī.

Bībeles vēsts centrā stāv grēku piedošanas solījums, ko Dievs Jēzus Kristus personā aiz savas žēlastības dāvā cilvēkiem bez jebkādām atrunām. Piedošana kļūst pieejama caur ticību. Attiecīgi mūžīgā izslēgšana no Dieva valstības un kopības tiek pārtraukta un pārvarēta. Jaunā derība piedāvā un dara iespējamu jaunu cilvēka kopību ar Dievu.


Pēc šo aspektu izvērtēšanas atgriežoties pie bībelisko homoseksualitātes vērtējumu apskata, ir jākonstatē, ka homoseksuāla prakse bībeliski ir pretrunā ar Dieva gribu. Bet no otras puses ir jākonstatē, ka Bībele nekur nerunā par ētiski atbildīgu homoseksuālu attiecību veidošanu. Bībeles izteikumu centrā ir tikai un vienīgi homoseksuāla prakse kā tāda, kas saskaņā ar bībelisko izpratni par cilvēku kopumā un cilvēka seksualitāti, tiek vērtēta kā neatbilsoša Dieva radīšanas gribai. Tāpēc no Bībeles teksta nav iespējams nonākt pie slēdziena, kāds ir Bībeles vērtējums homoseksuālām attiecībām, kuras cilvēki veido saskaņā ar bībelisko mīlestības bausli un standartu.


Taču šis atklātais jautājums nevar būt diskusijas beigas, ja ņem vērā to centrālo lomu, kas piemīt mīlestības bauslim Vecajā derībā un vēl izteiktāku uzsvaru kā Dieva gribai Jaunajā derībā. Ir jāatrod saikne starp mīlestības bausli kā Dievišķās gribas saturu un ētiski veidotas homoseksuālas kopdzīves formu. Mīlestības bauslis ir vispārējs un visaptverošs, attiecīgi no tā ietekmes sfēras nevar tikt izņemtas homoseksuālas attiecības. Atgriezeniski tas nozīmē, ka mīlestības bauslī paustā Dieva griba ir tikpat visaptveroši attiecināma uz homoseksuālu kopdzīvi.


No augstāk raksturotā izriet izteikta spriedze, jo pēdējie apgalvojumi par mīlestības baušļa lomu joprojām nedzēš faktu, ka Bībelē nav izteikumu, kas homoseksualitāti novietotu pozitīvās attiecībās ar Dieva gribu. Taču Jaunās derības un Dieva žēlastības solījuma gaismā šie negatīvie izteikumi par homoseksualitāti nenozīmē automātiski izslēgšanu no Dieva kopienas un runā tikai par homoseksuālu praksi kā tādu, bet ne par homoseksuālu attiecību ētisku formu. No šīs perspektīvas Bībeles liecības vispārējā kontekstā ir jāatzīst, ka homoseksuālu attiecību (kā jebkuru citu cilvēku attiecību) veidošanā vislielākā nozīme ir tam, vai šīs attiecības tiek veidotas mīlestībā uz Dievu un cilvēku, kas nozīmē arī attiecību radīto grūtību pieņemšanu un nešanu. Šāds vērtējums nedzēš spriedzi starp negatīvo homoseksuālas prakses vērtējumu Bībelē un atbalstu ētiski saskaņā ar Dieva gribu veidotām homoseksuālām attiecībām, taču tas padara iespējamu saprast šo spriedzi un to izturēt.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (8) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

stalins 16.05.2009 15:15

ka jūs zināt ka ar Dievu slēgtie ligumi juridiski pastāv ?Nu ja ne cilvēki,tad vismaz Dievs ir sniedzis akceptu šim darījumam .Pastāb pamatotas aizdomas par krāpšanu.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

FZSS 14.05.2009 01:42

Diemžēl te ir ļoti maz no patiesības!
Un objektīvu zinātni arī laikam maz kurš ņemtu par pilnu:(

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Katolis 14.05.2009 01:18

Neliela piezīme pēc būtības. Roberts Putnis noteikti nav teoloģijā diezko zinošs, - viņam to var piedot – taču, ja viņš būtu drusciņ par to painteresējies, viņš uzzinātu, ka šeit iztulkotais un izliktais vācu "evaņģēliķu" opuss īstenībā nav nekas jauns. Ja citi lasītāji to nezina: tajā izklāstītās aplamības par Vecās un Jaunās Derības attiecībām no vienas ļoti senas un marginālas herēzes, kuru sauca par markionismu. To 2. gadsimtā dibināja Mazāzijā dzīvojušais kuģu īpašnieks Markions no Sinopes, kuru 144. gadā ekskomunicēja (izslēdza no Baznīcas); pēc tam Markions nodibināja pats savu sektiņu, kas nomira dabīgā nāvē vēl pirms Rietumromas impērijas krišanas. Kristīgā Baznīca jau no paša sākuma noraidīja Markiona murgus; tos atspēkoja gan Tertulliāns, gan sv. Hipolīts no Romas. Līdz ar to ar kristīgo mācību markionismam ir ļoti maz kopīga, tas drīzāk tuvojas duālistiskajam gnosticismam. Kā uz tā pamata var runāt par kristīgās mācības interpretāciju – nudien nesaprotu.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Katolis 14.05.2009 01:01

Izlasīju pirmo trešdaļu, tālāk nepietika pacietības. Tādus murgus sen neesmu redzējis. Bet tas ir likumsakarīgi – kas cits var nākt no šādas, no Kristus Baznīcas atkritušas ķecerīgas organizācijas? Atšķeļoties no Paša Kristus iestādītā un Svētā Gara uzturētā dzīvā koka, šāda apvienība – šāds nolūzis zars – agri vai vēlu nonāks visādu kaitēkļu varā. Bija Ziemeļvācijas firsti – pielāgoja savu mācību firstu iegribām; bija Hitlers – pielāgojās NSDAP un pakļāvās "reihsbīskapam" Milleram; nāca modernie "liberāļi" – pagūlās zem tiem. Ja Vācijā un Eiropā pie varas nāks kanibālu kustība, šie "evaņģēlisti" aizstāvēs antropofāgiju kā evaņģēliskās mīlestības izpausmi; ja Eiropu iekaros ķīnieši – viņi sludinās, ka Jēzus Kristus bija ķīnietis, un aizstāvēs Tībingenes universitātē disertācijas par šo tēmu. Citādi viņi vienkārši nevar. Tāpēc viņiem arī nekas cits neatliek, kā rakstīt tādas muļķības, kādas šeit tiek citētas.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

peter 13.05.2009 22:29

Ja Putnis šo tulkojis - paldies. Lasīju ar lielu interesi.

Pieminēšanas vērta ir Paula vēršanās pie korintiešu draudzes kā tādas, kur “daži” agrāk “bija tādi”, bet tikuši “taisnoti” Kristus vārdā un Dieva garā (1.Vēstule korintiešiem 6.11.). Acīmredzami Pauls iziet no pieredzes, ka kristība var mainīt arī cilvēka seksuālo uzvedību. - ko Linda Freimane un co teiktu par šo tekstu? Geju lobijs taču apgalvo, ka nekādas izmaiņas sexualitātē nedz ar psihoterapiju nedz psihiatrijas palīdzību nav panākāmi.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Aiga 13.05.2009 20:54

Paldies, Robert, par tulkojumu. Gan jau mūsu "kristieši", kas to vārdu valkāt valkā, rīt aizliegs - jāgatavojas uz tiesu - gan ne Dieva, bet Administratīvo rajona ;)

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Guntars 13.05.2009 20:39

Cienījamais Robert Putniņ, vai jūs atzīstat Jēzu Kristu par Dieva dēlu, par savu personīgo glābēju, par, kā Viņš pats teica, ka es esmu VIENĪGAIS ceļš, patiesība un dzīvība, ka tikai caur mani jūs varat nonākt pie Dieva Tēva. Ja jā tad lūdziet Sv. Garu lai viņš jums atklāj to īsto patiesību, ko Pāvils šajās pieminētajās vēstulēs īsti gribēja pateikt par homoseksualitāti. Ja jūs neatzīstat Jēzu, tad ir cerība, ka Dievs dāvās jums žēlastību un dos ticības dāvanu ticēt uz Kristu Jēzu, kā vienīgo patieso Dieva pilnīgo atklāsmi. Lai Dievs jums ir žēlīgs...

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Andris 13.05.2009 19:19

Par šo tēmu ir diskutēts arī Latvijā - interesanti palasīt, kā latviešu luterāņi atmasko "Kārlis SJ" it kā kristīgi iesaiņotos maldus.
Sk. http://www.lelb.lv/forums/?fu=l&rid=5&id=128 .