Atslēgvārdi:

Droši paņem naudu?! 0

Ja grūti pieejamu informāciju savij kopā ar naudu, tad priekšplānā parādās izdevīgums. Bet tā virzītājs var būt arī alkatība, atriebība, provokācija, ļaunums un vēl miljons iespēju, izmisumu ieskaitot.

Iesaki citiem:
Foto 255x203
Foto:kk

Līdzās šaubīgiem aizdevumiem „sms attālumā” un lombardu plašajām iespējām, naudu Latvijā var iegūt, ja kādam interesentam pārdodat savā rīcībā esošu informāciju.

Augustā atklātībā iznācis kāds iepriekš tikai klusi manāms tirgus — iespēja nopelnīt, ja par naudu dodat svarīgas ziņas interneta portāliem. Nav ne jausmas, cik plašs varētu būt pārdodamās informācijas piedāvājums, bet pieprasījums ir labi manāms. To izteikuši divi portāli — Pietiek.com un Puaro.lv.

Jau agrāk dzirdēts, ka žurnālistiem pa laikam kāds piedāvā samaksāt par informāciju un dokumentiem (parasti tos iepriekš neparādot). Daži atsakās no šāda darījuma, bet vēlāk ierauga, ka solītās ziņas parādās konkurentu saturā, un tad var minēt — viņi samaksāja vai nē? Visai ticamas ir ziņas, ka slavenību preses izdevumi piedāvā nelielu samaksu to iestāžu darbiniekiem, kas varētu būt noderīgi un sniegt ziņas, piemēram, par pazīstamu cilvēku laulību reģistrācijas pieteikumiem, skatuves dīvu attiecībām teātros un līdzīgi. Pietiek.com veidotājs Lato Lapsa grāmatā Kā nozagt miljardu? apkopojis informāciju, kā ietekmīgi cilvēki algo darbiniekus svarīgas informācijas vākšanai un tās nopludināšanai medijos. Lai gan žurnālistikas ētikas principi paredz godīgu faktu iegūšanu, prakses ir dažādas. Nereti mērķis atklāt patiesību attaisno līdzekļus, tāpēc tiek veidoti eksperimenti, izmantoti slēptie ieraksti un viltotas identitātes. Par informācijas iegūšanas mērķiem un ētikas dilemmām arī šīs pārdomas.



Kā noformēt maksājumu?

Lūk, augusta sākumā Pietiek.com izsludināja konkursu saviem lasītājiem, aicinot atsūtīt „kaut ko interesantu” par Saskaņas centru (SC). Konkursā iespējams iegūt 500 latus. Portālā neesmu lasījusi, kādi ir konkursa rezultāti, kurš uzvarēja, kāds ir konkursa termiņš. Kā sludinājumā raksta redakcija, konkursa ideju rosinājusi vēlme pēc informācijas līdzsvara, jo Pietiek.com salīdzinoši maz pievērsies SC darbībām. Konkursa noteikumos skaidri pateikts, ka portāls gaida nevis pieņēmumus, bet „faktus — tādus pašus, kādus lasītāji mums līdz šim ir sūtījuši par Ģirtu Valdi Kristovski, Arti Kamparu, Lindu Mūrnieci, Aivaru Lembergu, Andri Šķēli, Aināru Šleseru, Aigaru Štokenbergu un desmitiem citu krāšņu personāžu, kas pieķerti ne mazāk krāšņās izdarībās. Fakti var būt jebkādi un par jebko, ja vien tie parāda publisku vai ietekmīgu personu patieso seju un patiesos darbus (drīzāk gan nedarbus), — dokumenti un to kopijas, fotogrāfijas, video un audio ieraksti, elektroniskā pasta sarakste utt., utt.” Dalībniekiem solīta konfidencialitāte, kuras drošību apliecina iepriekšējā veiksmīgā pieredze, jo „līdz šim nekad un neviens mūsu avots nav ticis atklāts”.

Šie garie citāti bija vajadzīgi, lai saprastu konkursa būtību. Mēģināju iedomāties, kas būtu jādara, lai piedalītos. Pirmkārt, nevar saprast, vai iepriekšējie informācijas nosūtītāji arī ir apmaksāti? Ja nav, viņi varētu justies samērā stulbi, ka nav guvuši kādu taustāmu labumu par savu darbiņu. Ja ir, tad būtu jauki to zināt un labāk saprast portāla pastāvēšanas pamatprincipus.

Konkursa rīkotāju vēlmes nozīmē, ka laipni tiek atbalstītas ne tikai tādas mazas cūcības kā ne katram pieejamu dokumentu kopēšana un konfidenciālas informācijas izpaušana, bet arī likumpārkāpumi, jo personisko saraksti un korepondences slepenību aizsargā vairāki tiesību akti. Pareizi atzīst konkursa rīkotāji — par ko tādu 500 latu nav daudz! Vēl iedomājos, kā varētu uzvarēt, ja informācija jāsūta uz e-pasta vai pasta adresi. Kā es iegūtu balvu, kā tiktu noformēta samaksa, kādi dokumenti būtu vajadzīgi, vai solītā summa tiktu aplikta ar iedzīvotāju ienākumu un citiem nodokļiem? Ja informāciju nopludinātu kāda valsts amatpersonā, kā saņemtā atlīdzība parādītos ienākumu deklarācijā? Kad un kā es uzzinātu, ka citi konkurenti atsūtījuši pēc redakcijas domām vērtīgāku informāciju? Jā, pat ja saņemtos un izdomātu, kā piedalīties šajā konkursā, drošība un pārliecība par balvu nav liela.



Vairāksolīšanas prieks

Bet Puaro.lv reklāmiskā video teju pāris dienu pēc portāla darbības sākšanas[1] sola, ka par informāciju maksās vairāk nekā citi un garantē anonimitāti. Plašāku paskaidrojumu nav, lozungiem seko redaktora Jurģa Liepnieka uzstāšanās, kas it kā vairāk stāsta par portālu kopumā, nevis par naudas piedāvājumu, tomēr apsola izklaidēt un gūt prieku. Neapšaubāmi, Puaro.lv piedāvājums ir pārliecinošāks, ja gribas nopelnīt, bet atkal ir problēmas ar praktisko pusi. Lai paprasītu savu iedomāto naudas summu par dokumentiem, fotogrāfijām vai ko citu tikpat vērtīgu, jāsazinās ar portālu. Vienādi portāla kontakti uzrādīti reklāmas izvietotājiem un redakcijai — tā ir bezpersoniska e-pasta adrese. Kas sēž tās otrajā pusē? Varbūt visa redakcija? Kāda šeit vairs runa par anonimitāti? Iedomājos, interesanti, vai sniedzot informāciju portālam, mēs slēgtu kādu līgumu un vienotos par informācijas izmantošanas formu, par mūsu attiecībām, atbildību, strīdus situācijām? Varbūt viss šis projekts ir kaut kas pavisam pretējs, teiksim, eksperiments, lai atklātībā izvilktu dažādu drošības iestāžu sen meklētus slepenas informācijas nopludinātājus?

Iespējams, tas ir neveselīgs aizdomīgums, bet šie jautājumi parāda, ka naudas iesaiste informācijas došanas procesā medijiem ir visai apšaubāma. Vai konkrētajā gadījumā mēs tiešām runājam par medijiem? Ja Pietiek.com autori ir saistīti ar žurnālistiku un īsi aprakstījuši arī savu redakcionālo politiku[2], tāpēc mazliet līdzinās medijam tā mūsdienu izpratnē[3], tad par Puaro.lv šajā ziņā nav lielas skaidrības. Pēc portālā pieejamās informācijas nav saprotams pat tās firmas nosaukums, kas ir portāla īpašnieks.

Patiesībā tas ir ļoti būtisks jautājums, vai sniegt kādu svarīgu informāciju medijam, kurš to izmantos, ievērojot profesionālos principus un ētikas normas, vai tomēr mazliet nopelnīt, sūtot atmaskojošas ziņas vienkārši uz kādu interneta vietni, kas sola maksāt vairāk.



Avotu spēks

Tie mediji, kas nepārtiek no preses relīžu ziņām un savu saturu neaizpilda ar politiķu citātu mākoni, nevar iztikt bez ziņotājiem. Ne velti darbs ar informācijas avotiem mediju profesionāļu praksē ir viens no pretrunīgākajiem, laikietilpīgākajiem un smagākajiem — tev jāpanāk tāds uzticības līmenis, lai iegūtu informāciju, bet vienlaikus pats nevari pilnībā uzticēties, ziņas daudzkārt jāpārbauda, jādomā, vai tevi neizmanto informācijas nopludināšanai kā labticīgu ieroci kādā tev nezināmā sadursmē. Ne velti to sauc par avotu varu. Informācijas starpnieks var ietekmēt ļoti daudz. Steiga, konkurence un redakciju vēlme ar savu ekskluzīvo ziņu nopelnīt vairāk padara avotu varu vēl spēcīgāku. Jo sevišķi apstākļos, kad žurnālisti cenšas slēpt savus informācijas avotus, sargāt tos visiem spēkiem, citādi cerības iegūt svarīgu informāciju nebūs ne pašam, ne citam kolēģim.

Wikileaks fenomens rosināja diskusijas par informācijas noplūdi, parādīja, ka atklātībai var būt jauna izpratne, lika atbildēt diezgan skaidri — esi vai neesi par atklātību.

Kad Rīgā uz tikšanos grāmatnīcā Satori bija atbraucis Lielbritānijas Pētnieciskās žurnālistikas centra direktors Gavins Makfadjens, kura mājās mēnešiem ilgi dzīvojis Wikileaks dibinātājs Džulians Asānžs, viņš stāstīja, cik pārsteigts bijis, kad Wikileaks darbība rosinājusi slepeno dienestu un policijas pārstāvjus sadarboties un sūtīt dokumentus. Nekad agrāk Gavina garajā žurnālista mūžā nav bijis iespējams iegūt tik daudz informācijas no slepeno iestāžu darbiniekiem, kuri bijuši liecinieki noziegumiem vai cita veida sabiedrībai nelabvēlīgai rīcībai.

Bet, spriežot par Wikileaks fenomenu, ne brīdi nebija runas par naudu. Ja grūti pieejamu informāciju savij kopā ar naudu, tad priekšplānā parādās izdevīgums. Bet izdevīguma virzītājs var būt arī alkatība, atriebība, provokāciju, ļaunums, misijas izjūtas virzīta cīņa un vēl miljons iespēju, izmisumu ieskaitot. Manuprāt, naudas solījums pavērš atklātības diskusiju jaunā virzienā. Tas piešķir atklātībai nevis patiesības, bet izdevīguma dimensiju.

Tā kā prakse liek domāt par risinājumiem, iespējams, lielu problēmu ar apmaksātu informāciju nav. Viss nostātos savās vietās, ja līdzās rakstiem būtu skaidri pateikts, ka par šo dokumentu mēs samaksājām tik un tik, un, kad mums atsūtīja šo ziņu, mēs šķīrāmies no tik un tik latiem. Tā ir lieliska iespēja attīstīt redakciju blogus, lai savai auditorijai stāstītu informācijas tapšanas stāstus. Tie nereti ir krāšņāki par pašu sniegto informāciju. Turklāt visi varētu novērtēt, vai bija vērts maksāt un pēc kā tas viss izskatās.

__________________________

[1] http://puaro.lv/lv/video-galerijas/..

[2] http://www.pietiek.com/info/kas_mes_esam

[3] Mūsdienu medija izpratne ietver sevis kā medija reprezentēšanu, atbildību, skaidri definētus un uz konkrētu auditoriju attiecinātus mērķus, ētikas un profesionālisma normas, viedokļu daudzveidību, redakcionālo politiku, iespēju apstrīdēt publicēto.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (0) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Saistītie raksti
Trubas 255x203(1)

Ķeriet īsto! 5 Autors:Edgars Skvariks

Citi autora darbi
Amerikam

Amerika vilnis 6 Autors:Anda Rožukalne

Bleuman 6514421669

Roka roku (ne)mazgā 0 Autors:Anda Rožukalne

5094543120 a0e90ca6e6

Maģiskā formula 63 Autors:Anda Rožukalne

5946598820 6033176481

Miglas zonā 29 Autors:Anda Rožukalne

2632802003 9f40405723

Vecums kā šķērslis 45 Autors:Anda Rožukalne