Foto: I. Kundziņa
Svarīgi Latvijas normatīvajos aktos nostiprināt lobēšanas jēdzienu, izskaidrot tā būtību un noteikt nepieļaujamus lobēšanas veidus, par kuriem pārkāpēji tiktu sodīti pēc Krimināllikuma 326. panta.
Demokrātiskā sabiedrībā katram indivīdam ne tikai tiek garantēta domu brīvība, bet arī ir nodrošināta iespēja paust savu viedokli, atbalstot vai kritizējot citu cilvēku domas, diskutējot un aizstāvot savu pozīciju. Runājot par profesionālām, sadzīviskām, politiskām vai citām lietām, mēs ietekmējam citus cilvēkus un ietekmējamies paši. Šis process ir dabisks. To nevar ne atļaut, ne aizliegt – tas pastāv objektīvi. Tomēr tas neizslēdz zināmus ierobežojumus – atsevišķas pārliecināšanas un ietekmēšanas formas ir nosodāmas ne tikai morāli.
Visiem zināms, ka par amatpersonas darbības ietekmēšanu ar kukuļa palīdzību paredzēta kriminālatbildība. Kopš 2002.gada Latvijas Krimināllikumā ir arī 326.1 pants, kas paredz atbildību par tirgošanos ar ietekmi. Pēc šī krimināllikuma panta var sodīt personu, kas pārdod savas spējas ietekmēt kādu amatpersonu. Proti, sodīt var cilvēku, kurš apņemas, tieši nepiekukuļojot amatpersonu, pierunāt viņu rīkoties noteiktā veidā. Tāpat likums paredz atbildību par attiecīgā pakalpojuma iegādāšanos, proti, par naudas vai citu labumu piedāvāšanu vai nodošanu kādai personai, lai viņa personiski ietekmētu valsts amatpersonas darbību vai lēmuma pieņemšanu.
Šis rafinētais kukuļošanas veids ir efektīvs un nodrošina iesaistītām personām lielāku komfortu, salīdzinot ar banālo kukuļdošanu. Persona, kura ieinteresēta lēmuma pieņemšanā, tieši nepiekukuļo amatpersonu, bet dot naudu vai kādus citus labumus cilvēkam, kurš var pierunāt amatpersonu rīkoties noteiktā – pasūtītājam vēlamā – veidā. Proti, kukulis it kā “pārvēršas” maksājumā par pakalpojumu, ietekmes pārdevējs it kā strādā – par noteiktu samaksu pārliecina pazīstamu cilvēku, lai viņš rīkotos noteiktā veidā. Arī amatpersona var dzīvot gandrīz bez sirdsapziņas mokām, mierinot sevi, ka lēmumu pieņēma nevis saņemot kukuli, bet gan izpalīdzot kādam labam cilvēkam.
Protams, par kriminālu nodarījumu pārkāpējam jāatbild, bet ikvienai amatpersonai ir arī privātā dzīve, draugi un paziņas, ar kuriem viņš satiekas, runā par dzīvi, problēmām un kuri tieši vai netieši var ietekmē amatpersonas darbības. Ievērojot Krimināllikumā paredzēto atbildību, svarīgi apzināties, kur novilkta smalkā robeža starp pieļaujamu un krimināli sodāmu citu personu ietekmēšanu.
Pirmkārt jāievēro, ka atbildība Krimināllikuma 326.1 pantā paredzēta par apmaksātu darbību. Protams, morāli nosodāma var būt arī nesavtīga amatpersonas ietekmēšana, bet kriminālatbildība par to nav paredzēta. Šeit gan jānorāda, ka pie atbildības amatpersona saucama, ja, “izpalīdzot” kādam cilvēkam, tiek pieņemts lēmums, kas ir pretrunā ar dienesta interesēm.
Otrkārt, pie kriminālatbildības pēc Krimināllikuma 326.1 panta netiek saukti lobētāji. Vairākās valstīs interešu lobēšana jau sen legalizēta. Citās valstīs, tajā skaitā arī Latvijā, tā objektīvi pastāv, bet nav tiesiski reglamentēta. Eiropas pretkorupcijas konvencijas skaidrojošā ziņojumā uzsvērts, ka krimināli sodāmai ir jābūt nepiemērotai ietekmēšanai, kurai ir koruptīvs mērķis, savukārt par atzītām lobēšanas formām kriminālatbildība neiestājās[1].
Latviju lobēšanas sakarā skar īpaša problēma. Valstī nav normatīvā akta, kurā būtu noteiktas pieļaujamās interešu lobēšanas formas un tas, ko nedrīkst darīt šajā jomā. Pastāvot tiesiskajam vakuumam, šīs normas interpretācija var būt ļoti atšķirīga. Nevar izslēgt iespēju, ka kāda tiesību aizsardzības institūcija var uzsākt kriminālprocesu pret lobētājiem, norādot, ka lobēšanas gaitā tiek izmantoti nepiemēroti paņēmieni. Jāatzīmē, ka Eiropas Pretkorupcijas konvencijas latviešu valodas oficiālajā tulkojumā[2] ir noradīts, ka par tirgošanos ar ietekmi sodāma persona, kura apgalvo vai apstiprina, ka ir spējīga pret priekšrocības saņemšanu nelikumīgā veidā ietekmēt lēmuma pieņemšanu, kaut gan konvencijas angļu valodas tekstā minēta nevis nelikumīga ietekmēšana, bet gan ietekmēšana nepiemērotā veidā – improper influence. Proti, konvencijas oriģinālvalodā nav paredzēts, ka ietekmēšanas veidam obligāti jābūt aizliegtam ar likumu. Savukārt jēdziens “nepiemērota ietekmēšana”, ņemot vērā Latvijas nesakārtoto tiesisko vidi, nav pietiekami skaidrs jēdziens.
Lai nepieļautu Krimināllikuma 326.1 panta nepareizu un iespējams pat ļaunprātīgu izmantošanu, svarīgi Latvijas normatīvajos aktos nostiprināt lobēšanas jēdzienu, izskaidrot tā būtību un noteikt nepieļaujamus lobēšanas veidus, par kuriem pārkāpēji tiktu sodīti pēc minētā Krimināllikuma panta. Norobežojot legālo lobēšanu no tirgošanās ar ietekmi, svarīgi ievērot, ka nozīme ir nevis tam, vai persona “bīda” kādu ideju iekšējas pārliecības dēļ vai par noteiktu samaksu, bet gan tam, kā to persona dara. Lobēšana, kas izpaužas reklāmas kampaņu, semināru, konferenču, apaļo galdu u.c. pasākumu organizēšanā, pētījumu veikšanā, rakstu publicēšanā u.c. darbību izdarīšanā nedrīkst būt aizliegta un sodāma. Savukārt atbildībai jāiestājas, ja galvenais arguments kādas idejas atbalstīšanai ir kopējs bizness, sena draudzība, kopīgi pavadīti studiju gadi vai kādreiz sniegta palīdzība un līdz ar to nepieciešamība izpalīdzēt draugam.
________________________
[1] Criminal Law Convention on Corruption. Explanatory Report
[2] Sk. “Latvijas Vēstnesis”, 20.12.2000., Nr 460/464