Foto: no personīgā arhīva
Naidnieku jau dabai nav un neviens nav pret labajiem nodomiem, tikai cilvēks apzinās gan šķēršļus, gan to, cik tas maksā.
Vai pašvaldības ir motivētas dzīvot un saimniekot videi draudzīgi?
Katrs no mums grib apkārt redzēt tīru, veselīgu vidi. Protams, pašvaldību darbinieki to vēlas arī savās teritorijās, bet civilizācija rada dažādas problēmas — izmešus no transporta, atkritumus. Prātīgs cilvēks cenšas ietekmi mazināt un organizēt savā pašvaldībā darbu tā, lai teritorija būtu veselīga, bet ne vienmēr tas izdodas. Turpretī cilvēki grib dzīvot ar lielāku komfortu.
Vai pašvaldības ir ieinteresētas, lai to teritorijā būvētu rūpnieciskus objektus?
Protams, no tā daļēji atkarīgs šīs teritorijas budžets un iespējas uzlabot infrastruktūru un nodrošināt cilvēkus ar darbu. Varbūt atļaut savā teritorijā būvēt atkritumu poligonu vai biogāzes ražotni? Bet tad sarosās zaļie aktīvisti un sabiedriskajās apspriešanās par ietekmi uz vidi projektu cenšas “izgāzt”. Protestējošie zaļie bieži vien redz savu tuvāko labumu — elektrību vajag, bet nevajag nekāda veida elektrostacijas, jaunus ceļus nevajag, jo palielināsies gaisa piesārņojums, bet paši gan pārvietojas ar automašīnām. Viņi vienmēr ir pret kaut ko, bet nemeklē kompromisu. Bet tas ir jāmeklē, jo bez ražošanas mēs nevaram būt konkurētspējīgi citu valstu vidū.
Pašvaldību vadītājiem, iecerot jaunus projektus, ir jārēķinās ar dažiem protestētājiem un klusējošo vairākumu. Bet, ja tautas vēlētie deputāti zaudēs savu reputāciju, viņi pazaudēs arī darbu. No otras puses — nevienam nepatīk, ja pagalmā neizved atkritumu konteinerus. Lai aizved tālu prom no acīm, pie citiem. Kurš tad beigu galā būs atbildīgs par sabiedrības radītā piesārņojuma noglabāšanu? Tāpēc tās pašvaldības, kas uzņemas uz savas zemes risināt šīs problēmas, saņem noteiktu daļu no dabas resursu nodokļa. Bet diemžēl šī kompensācija nepienāk adekvāti piesārņojumam, kas tur tiek lokalizēts. Nereti arī pastiprinātā atkritumu izvešanas auto plūsma uz poligonu bojā ceļus, saceļ putekļus, poligons smako un tuvējais viesu nams spiests pārtraukt darbu. Tāpēc liela nozīme ir teritoriālajam plānojumam, lai nerastos šādi pārpratumi.
Individuāli cilvēks var bez valsts uzraudzības pirkt dārgākus, bet videi un veselībai draudzīgākus būvmateriālus, taču pašvaldībām jāizvēlas lētākais un videi nedraudzīgākais piedāvājums. Cik ātri izdosies ieviest zaļā iepirkuma pamatnostādnes pašvaldībās?
Diemžēl Iepirkuma likums[1] nosaka, ka jāpērk lētākais, turklāt, kamēr organizē konkursus, cenas pamanās pieaugt un atkal viss jāsāk no gala. Un beigās tas process izmaksā dārgi. Arī savā darba vietā man jāizmanto koši balts papīrs, nevis videi draudzīgs un pelēcīgs. Pašvaldība sev likumus neraksta, tie ir vienīgi jāievēro. Valsts kontrole dara savu bargā uzrauga darbu un pašvaldību vadītājiem vieglāk ir necīnīties ar šīm vējdzirnavām.
Varbūt vajadzētu panākt labāku sadarbību zaļajā jomā starp Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministriju un Vides ministriju?
Abām ministrijām ir savs, bet pašaurs skatījums uz lietām. Zaļie ar savu ekstrēmismu nereti izpelnās noliegumu un nesapratni, jo lielai sabiedrības daļai nauda un izmaksas ir visu vērtību mērs. Tomēr esmu optimists un zinu, ka reakcija uz labām zaļajām idejām nāk aptuveni pēc pieciem gadiem.
Vai jums Pašvaldību savienībā izdodas īstenot zaļas idejas?
Tas ir līdzīgi kā ar grāvju sistēmas ierīkošanu — nepietiek tos izrakt, pēcāk nākas regulāri kopt, lai ūdens plūsma neizsīktu. Tāpat ar likumdošanas aktiem — bieži uzskata — jo vairāk likumu, jo vienkāršāk saimniekot, bet nu ir iznācis otrādi. Milzīgais likumu grozījumu lēvenis apcirtis spārnus daudzām labām idejām.
Esmu cīnījies, lai kompensācijas par CO2 izmešiem nonāktu pie tiem, kas tos ietaupa, piemēram, siltinātai mājai ziemā vajag mazāk degvielas apkurei. Labi, cilvēki maksā mazākus komunālos izdevumus, bet tajā pašā laikā siltināšanas izmaksas ātrāk atmaksātos, ja CO2 kompensācija nonāktu pašvaldības rīcībā. Piemēram, citās valstīs ierēdņi rūpīgi seko CO2 kvotu cenām un cītīgi rēķina, kad izdevīgāk dedzināt mazutu, kad kļūst izdevīgi samazināt tā patēriņu un pāriet uz videi draudzīgākiem risinājumiem. Sākumā CO2 kvotas Latvija neuzņēma pietiekami nopietni, daudz naudas aizgāja mums garām, kaut 40% varējām iztirgot citām Eiropas valstīm. Tagad apstākļi ir labvēlīgāki, bet līdz optimālajai situācijai vēl tālu.
Daudzi, redzot, cik strauji kāpj elektroenerģijas cenas, sapņo, ka problēmu varētu atrisināt, uzbūvējot vēja ģeneratoru un tā nodrošināt savu saimniecību. Vai tas ir reāli?
Protams! Man pilns galds ar dažādu valstu piedāvātajām vēja turbīnām, bet pagaidām Latvenergo piedāvātā enerģijas cena nav sasniegusi tādu līmeni, lai vēja ģenerators ātri atmaksātos. Sākotnējie ieguldījumi ir lieli, bet valsts jau tagad dod atbalstu šai jomai. Izdevīgāk kļūst, ja potenciālais zaļās enerģijas ražotājs atrod tik daudz naudas, lai varētu uzcelt brangāku vēja ģeneratoru un pāri palikušo enerģiju pārdot. Un, ja vēl ņem vērā, ka vēja enerģija nepiesārņo vidi ar kaitīgiem izmešiem, un ja vēl piepildītos mans sapnis, ka CO2 kvotu nauda nonāktu pie tiem, kas nepiesārņo, tad vēja enerģija arī pie mums būtu daudz populārāka. Izlietotās elektrības piesārņojumu mēs it kā neredzam, bet krietnu daļu elektroenerģijas saražo, dedzinot fosilo kurināmo un tas piesārņo vidi.
Vai jaunās vides politikas pamatnostādnes vērtējat kā ideālus, kam maz sakara ar reālo dzīvi?
Nozares politiku rakstot, parasti latiņu liek augstāk, nekā var pārlēkt. Mērķi vienmēr jāstāda plašāki par spējām tos īstenot. Pēcāk tam putnam apgriež spārnus un nosauc par rīcības plānu, tad atnāk finansists, vēl šo to piegriež, un paliek pliks plāns ar ierobežotām izpildes iespējām. Tomēr tāds vides politikas plāns ir vajadzīgs, lai labāk redzētu darāmo darbu lauku ar perspektīvu. Naidnieku jau dabai nav un neviens nav pret labajiem nodomiem, tikai cilvēks apzinās gan šķēršļus, gan to, cik tas maksā. Un mēs dzīvojam sistēmā, kur dominē nauda.
____________________
[1] Publisko iepirkumu likums; http://www.likumi.lv/doc.php?id=133536