Atslēgvārdi:

Domājot par valsti (abstrakcijās) 28

Manuprāt, mēs nemākam domāt par valsti.

Iesaki citiem:

Ar šo apgalvojumu es nevēlos moralizēt Džona F. Kenedija stilā (nejautā, ko valsts var darīt tevis labad; jautā, ko vari paveikt valsts labā). Viss, ko apgalvoju: mūsu līdz šim izmantotais "konceptuālais aparāts" 21.gadsimta valsts aprakstīšanai vairs nav derīgs. Teikšu pat skarbāk - tas kavē pozitīvas pārmaiņas.

Pēdējā gada laikā Latvijā par valsti - tās mērķiem, funkcijām, samazināšanu, izplešanos, attiecībām ar sabiedrību, utt. - runāts daudz. Gandrīz visa diskursa pamatā atrodama viena un tā pati metafora: valsts kā sabiedrisks līgums.

Metaforām ir milzu nozīme cilvēka domāšanā. Tās ļauj mums vizualizēt kaut ko attālu un abstraktu, izmantojot analoģijas ar daudz saprotamākām un reālai dzīvei pietuvinātākām parādībām. No tā, KĀDĀ KONKRĒTĀ FORMĀ mēs vizualizējam abstrakciju, var būt atkarīga mūsu attieksme pret šo parādību. Dzīvnieku tiesību aktīvists, visticamāk, būs cilvēks, kurš abstrakciju "dzīvnieks" 'automātiski vizualizēs kā kaķēnu, nevis kā niknu bulterjeru. Metaforām ir vēl lielāks spēks: tās spēj mainīt domāšanas parametrus par kādu konceptu. Piemēram, koncepts "politika" var tikt metaforiski izskaidrots ar konceptiem "karš", "šaha spēle", "crowdsourcing"(masu sadarbība) vai pat kā kolektīva city-building žanra spēle. Tas, kurš no šiem vizualizāciju atvieglojošajiem jēdzieniem tiks izvēlēts domāšanai par politiku, ietekmē gandrīz visas atbildes uz konkrētiem jautājumiem par politiku:

  • Vai kompromisi ir vēlama parādība? Ja domājam par politiku kā par karu, tad, visticamāk, atbilde ir nē. Ja kā par kolektīvu būvniecības spēli, tad, kompromisi, protams, ir neizbēgami un vajadzīgi.

  • Vai politika ir elites vai masu nodarbe? Ja politika ir karš, tad lēmumus, saprotams, pieņem ģenerāļi (elite), bet ja politiku iztēlojas kā ideju/rīcību/resursu talku (crowdsourcing), tad teikšana ir katram.

  • Vai politikas procesiem jābalstās vairāk dažādu spēku/ideju konkurencē (konceptualizācijas: karš, šahs) vai sadarbībā (konceptualizācijas: crowdsourcing; kolektīvs city building)?



Līdzīgi ar "valsts" skaidrošanu, izmantojot metaforu "līgums". Tas joprojām ir dominējošais veids, kā tiek domāts par valsti (protams, ne vienīgais - piemēram, valsti var iedomāties arī kā organismu, kapitālistu instrumentu proletariāta apspiešanai utt.) 17. un 18.gadsimtā doma par valsti kā par sabiedrības līgumu bija ārkārtīgi progresīva, un tai bija nepārvērtējama atbrīvojoša ietekme. Tas tādēļ, ka tā aizstāja divas tobrīd jau novecojušas, laikam neatbilstošas koncepcijas - "valsts kā dievišķās gribas iemiesojums" ( => kas tādēļ ir nemainīgs) vai "valsts kā valdnieks īpašums"( => ar kuru valdnieks var izrīkoties pēc savas patikas).

Taču šodien, domājot par valsti kā par līgumu (vai pat kā līgumpartneri, ar kuru līgums tiek slēgts - šīs koncepcijas ne vienmēr tiek skaidri nošķirtas), mēs, manuprāt, rīkojamies kā stagnāti, kas vēlas jaunās dzīves parādības ietilpināt vecajās kategorijās, kuras tām jau sen ir kļuvušas "par šauru".

Jau piesaucot vārdu "līgums", mūsu pašu iepriekšējā līgumslēgšanas pieredze ļauj pieņemt, ka runa, visticamāk, būs par (1) darījumu, (2) starp divām neatkarīgām līguma pusēm, (3) kur būs noregulēti pušu tiesības un pienākumi, (4) kas visbiežāk ir savstarpēji. Šos nosacījumus (5) var mainīt (6) pušu pārstāvji (delegāti) (7) pusēm savstarpēji vienojoties. (8) Par līguma pārkāpumu viena puse otru varēs sodīt un (9) nepieciešamības gadījumā līgums var tikt arī izbeigts vai atzīts par spēkā neesošu.

Es metaforu "valsts ir līgums" cenšos neizmantot, jo, manuprāt, visi šie deviņi punkti var būt (precīzāk - gandrīz vienmēr ir!) maldinoši, domājot par 21.gadsimta valsti. Nemēģināšu detalizēti izskaidrot savas pretenzijas pret katru no punktiem (lai gan varētu); vēlos izgaismot tikai galvenās problēmas, pret kurām atduras mūsu domāšana, kad mēs vizuāli iedomājamies valsti kā līgumu. Katrs no piemēriem ir balstīts konkrētos koncepta "valsts" lietojumos, ko esmu novērojusi Latvijas publiskajās diskusijās pēdējā gada laikā.


  • "Valsts" tiek iztēlota kā kaut kas nošķirts no "sabiedrības" (jo valsts ir vai nu sabiedrības līgumpartneris vai arī sabiedrības locekļu līguma rezultāts). Tas traucē apzināties, cik ļoti valsts un sabiedrība ir mūsdienās savstarpēji integrētas un atkarīgas (skat. aprakstu par 40 minūtēm manā dzīvē)


  • Šī koncepcija ļauj pieņemt, ka "valsts" nav nekas cits kā "sabiedrības" deleģētu diskrētu funkciju inventāra saraksts (līdzīgi kā tiesību un pienākumu uzskaitījums līgumā: nodrošināt vispārējo izglītību, iztikas minimumu u.tml.), ko pēc vajadzības var paplašināt (paņemt no sabiedrības) un sašaurināt (atdot sabiedrībai). Šādas izpratnes problemātiskums izpaužas vismaz trijos veidos: (1) tas automātiski nozīmē domāšanu zero-sum game kategorijās, kur katra jauna valsts funkcija ir sabiedrībai atņemta funkcija. Ja valsts "iegūst", tad sabiedrība zaudē (izpratnē par "līgumu" nav vietas pozitīvam valsts vienpusēji uzņemtu funkciju novērtējumam - ja pieņem, ka valsts funkcijas ir vienošanās rezultāts, tad jebkura to paplašināšana, bez jauna sabiedrības līguma izskatās kā "uzurpācija" jeb valsts izplešanās). (2) Valsts funkcijas parasti NAV diskrēti nodalāmas - atteikšanās no vienas funkcijas var ietekmēt vai pat kavēt citu funkciju veikšanu (piemēram, ja valsts atsakās nodrošināt maznodrošinātos ar juridisko palīdzību, tad tas atstāj negatīvu viļņveidīgu ietekmi uz visu tieslietu sistēmu un citām valsts funkcijām tiesību un labklājības jomās). Tāpat vienas valsts funkcijas izpilde var radīt vajadzību pēc citām funkcijām, ko hipotētiskos bezvalsts apstākļos "sabiedrība" nebūtu veikusi; (3) Turklāt,iedomājoties valsti kā inventāra sarakstu, tiek novērsta uzmanība no tā, ka valsts ir ne tikai funkcijas, bet arī PROCESI šo funkciju veikšanai, - piemēram, valstij, bet ne "sabiedrībai" raksturīgas specifiskas lēmumu pieņemšanas procedūras, ko nosaka prasības pēc atklātības, sabiedrības deleģētu cilvēku īstenotā kontroles pār funkcijas īstenošanu, prasības par izvairīšanās no interešu konfliktiem, iekļaujošas lēmumu pieņemšanas procedūras. Argumentējot, ka kādu funkciju valsts vietā tikpat labi varētu veikt privātais sektors, par šiem valstij raksturīgajiem procesiem reti kurš aizdomājas (proti, ka sabiedriskais sektros nevēlēsies/nespēs šos standartus ievērot) .


  • Izprotot valsti kā "līguma partneri" (pretēji citai bieži lietotai sabiedriskā līguma koncepcijai: valsts kā cilvēku savstarpēji noslēgtā līguma rezultāts), rodas maldinošs priekšstats par konkrēta cilvēka un valsts tiesību un pienākumu savstarpējību (tā, it kā būtu notiktu barters: apmaiņā par to, ka valsts pilda pret mani "savus pienākumus", es pildu savējos pret valsti). Tas ir milzīgs valsts un indivīda savstarpējo attiecību vienkāršojums, kas visbiežāk tiek izmantots apstākļos, kad indivīds saņem no valsts, teiksim, 134 pakalpojumus/privilēģijas, bet vēl 3 pakalpojumu/privilēģiju (teiksim, bezmaksas bērnudārzi, "nesalāpīts" ceļa gabals, kāda nodokļa atvieglojumu atcelšana ) izpilde ir kaut kādu iemeslu dēļ atcelta. Nonākot šādā situācijā, kad valsts nepilda daļu no savām funkcijām, cilvēkiem ir raksturīgi attaisnot "proporcionālu atbildes reakciju" pret valsti. Šī reakcija izpaužas, piemēram, nodokļu nemaksāšanā, tādā veidā apgrūtinot vai pat padarot neiespējamu arī 134 saņemto valsts pakalpojumu sniegšanu. Cilvēka psiholoģijā ir kaut kas, kas šos pārējos 134 pakalpojumus pat traucē apzināties, nepadomājot, ka attieksme "nu tad man šo valsti arī nevajag!" var uzsākt lejupejošas spirāles procesus, kad valstī mazāku nodokļu apstākļos vēl vairāk tiek mazināti pakalpojumi/privilēģijas, kas, savukārt, izraisa vēl niknāku iedzīvotāju pretreakciju.


  • Skatījums uz valsti kā uz līgumu vai līgumslēdzēju mudina domāt par pārmērīgi lieliem un abstraktiem jautājumiem (īpaši raksturīgi un kaitinoši: kādi ir šīs valsts mērķi?) nevis risināt konkrētas, lokālas un sasāpējušas ar valsts funkcionēšanu saistītas problēmas. Rezultātā šīs problēmas paliek nerisinātas tādēļ, ka visi ir pārliekus aizņemti domājot par "konceptuālajām/svarīgajām lietām".


  • Ja mēs dēvējam valsti par līgumpartneri, tas liek domāt, ka arī no sabiedrības puses ir jābūt kādai "līgumslēdzēja pusei" , kas varētu nepieciešamības gadījumā sabiedriskā līguma nosacījumus mainīt. Par šādiem sabiedrības pārstāvjiem tiek iztēlota sabiedrības (politiskā, kultūras, ekonomikas, radošā) elite, kurai tiek prezumēts pilnvarojums sabiedrības vārdā mainīt kopējās dzīves nosacījumus. Sabiedriskā līguma koncepcija traucē apzināties, ka "valsti" leģitīmi var mainīt arī maza "parastu" cilvēku grupa vai pat indivīds, piemēram, pierunājot pašvaldības domi uzņemties kādu papildus funkciju.


  • Sabiedriskais līgums kā pamats diskursam par valsti traucē konceptualizēt ikdienas izmaiņas. Līguma noslēgšana/pārjaunošana ar/par valsti tiek iedomāts kā svinīgs, once-in-the-lifetime akts, ar kuru tiktu būtiski mainīti cilvēku savstarpējās pastāvēšanas nosacījumi. Ignorējot to, ka realitātē valsts "izmēri" mainās katru dienu, - ar tiesas spriedumiem (kas pasaka, kā valsts iestādei bija jārīkojās => paraugs turpmākai rīcībai līdzīgos gadījumos), konkrētām valsts vai pašvaldību darbinieku praksēm,kurās pārmaiņas var izraisīt pat viena indivīda entuziasms un griba.



Manuprāt, šāda valsts kā sabiedriska līguma iztēlošanās laupa cilvēkam ticību savai spējai panākt pārmaiņas. Mainīt "sabiedrisko līgumu" nav viena cilvēka spēkos - ir vajadzīgas mobilizētas un lielas cilvēku masas, lai sarīkotu referendumu kaut vai par vienu jautājumu.

Manuprāt, daudz iedvesmojošāka (vismaz datorpaaudzei) un arī realitātei atbilstošāka būtu valsts kā koda koncepcija. Līdzīgi kā filmā Matrikss, kur Matriksa kods caurauž gandrīz visus cilvēka dzīves aspektus, es saskatu daudzas paralēles ar valsts izpausmēm cilvēka dzīvē (taču bez diviem elementiem: (a) bez jau sākotnēji negatīvās attieksmes pret kodu un pasauli, ko tas "rada"; (b) atšķirībā no Matrix, kodu programmē cilvēki "no iekšpuses").

Kodam vienlaicīgi ir gan pozitīva (tas ļauj dzīvo tā, kā nav iespējams "ārpus" valsts/matriksa), gan negatīva (traucējot rīkoties/domāt tā, kā ir iespējams hipotētiskajā dzīvē "ārpusē") ietekme. Valsts kods bieži mainās, jo lokālā līmenī to programmē daudzi cilvēki. Taču pamatuzstādījumi (piemēram, konstitūcija) mainās retāk, jo tur lēmumu pieņemšanas tiesības ir salīdzinoši šaurai "programmētāju" grupai. Kodam nav pašam sava mērķa - tas kalpo tām vajadzībām, kas ir svarīgas tā lietotājiem. Daļa no koda ir pārmantota no mirušajām paaudzēm, kas kodā ir ielikušas savu izpratni un priekšstatus par optimālu sabiedrības organizēšanu. Taču šis kods ir vairāk vai mazāk vienkārši maināms, ja rodas tāda vajadzība (bez garām teorētiskām diskusijām par to, vai tā ir "valsts" vai "sabiedrības" funkcija, lai gan tādas diskusijas var notikt). Līdzīgi kā Matriksā, cilvēks, kurš apzinās, ka valsts ir kods, saprot, cik milzīga ir tā ietekme uz visu sabiedrības sektoru, - arī uz biznesu vai nevalstisko sektoru, kas pašreizējā veidolā var pastāvēt tikai tādēļ, ka pastāv valsts kods. Koda pārmaiņas procesi, it sevišķi lokālā līmenī, ļoti atgādina mass collaboration, rakstot vikipēdijas tekstus - kur iniciatīva var būt ikvienam, bet rakstītajam ir jāatbilst zināmiem kritērijiem, turklāt pastāv arī sistēmas "vārtusargi", kuriem ir konkrēta teksta (ieceres) bloķēšanas iespējas.

Valstis savstarpēji atšķiras pēc trim kritērijiem: (1) kāds ir to kods (resursu sadales mehānismi, procedūras, sabiedrības locekļu tiesības un pienākumi); (2) cik daudzi ir programmētāju (piemēram, tirānijā - maz, līdzdalības demokrātijā - ļoti daudz), kam ir tiesības mainīt kodu attiecībā uz dažādiem sabiedrības dzīves aspektiem; (3) cik atvērts ir valsts kods pāmaiņām.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (28) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Iveta Kažoka 03.12.2009 17:54
Ivaram,

"Taču ideja joprojām ir apspriešanas vērta: man liekas, ka līguma stiprā puse ir tieši tajā, ka tas paredz, ka valsts darbība ir ierobežota ar noteiktiem sabiedriskā labuma apsvērumiem, par kuriem saprātīgi cilvēki vienojas (vai klasiskā variantā - varētu būt vienojušies)"


Pievienojos, ka tā ir spēcīga metafora tieši šī iemesla dēļ. Skaista ideja; man vienmēr ir patikuši it sevišķi John Rawls teksti (lielā mērā tādēļ, ka mums ir ļoti līdzīgs priekšstats par to, kā būtu jāizskatās taisnīgi organizētai sabiedrībai).

Šīs teorijas problemātiskums gan vienmēr ir izpaudies tās ļoti attālajā saistībā ar realitāti. Es nespēju, cilvēkam acīs skatoties, pateikt, ka iemesls, kādēļ valstij būtu jānodarbojas ar kādiem jautājumiem vai, tieši otrādi, būtu jāatturas no iejaukšanās citos jautājumos, ir tāds, ka kaut kādā dziļi abstraktā nozīmē šis cilvēks pats par ko tādu ir "vienojies" ar citiem cilvēkiem (ar visām iespējamām teorētiskajām variācijām: vienošanās izpaudusies tādējādi, ka viņš nav atteicies maksāt nodokļus, jau izmanto valsts nodrošinātos labumus, ir vienreiz lietojis ceļu attiecīgās valsts teritorijā u.c. racionalizācijas, kuras es ar šausmām esmu manījusi teorētiskajā literatūrā) Arguments ar hipotētisku vienošanos ir racionāli "sagremojamāks", bet tas izklausās ļoti augstprātīgs (sak, ja vien tu domātu saprātīgi nevis emocionāli, tad piekristu, ka tāda un tāda sabiedrības organizācija ir optimāla).

Man tad ir daudz vienkāršāk noargumentēt valsts varas robežas, vadoties kaut vai no "veselā saprāta" perspektīvas. Protams, pieļaujot alternatīvu viedokļu iespējamību (gan zināmos rāmjos, ko nosaka spēja savu pozīciju noargumentēt loģiski konsekventi, "labticīgi" un bez psihopātijas elementiem).

Attālinātība no realitātes kā kritikas virziens pret sabiedriskā līguma teoriju gan ir gandrīz tikpat sens kā pati ideja par šo līgumu.

Iemesls, kādēļ es rakstīju šo blogu, ir cits: manuprāt, sabiedriskā līguma teorijas "traģēdija" nav tikai tā, ka par to nav iespējams runāt ar saprātīgiem cilvēkiem , bet arī, ka valsts kā līguma piesaukšana burtiski vedina uz valsts mistifikāciju (greizu priekšstatu par vēsturiskās valsts būtību) un VEICINA cilvēka bezspēcības sajūtu saskarsmē ar to, ko viņš izjūt kā "valsti".

Jo ja valsts tiek iedomāta kā līguma rezultāts, tad cilvēkam būtu racionāli pieņemt, ka vēlamas pārmaiņas ir iespējamas tikai divos gadījumos:

1) paļaujoties, ka līgums ir sastādīts tik kompetenti, ka pārmaiņas notiks pašas no sevis (piemēram, Latvijas gadījumā: pārmaiņas producēs parlamentārās demokrātijas loģika - partiju konkurence, kas vēlēšanu ceļā priviliģēs veiksmīgākās idejas)

2) pašiem cilvēkiem grozot sabiedrisko līgumu. Tā kā līgums ir par Lielajiem Jautājumiem (valsts pamatuzbūvi), tad arī grozījumiem būtu jābūt par līdzīga ranga jautājumiem. Kas, ja domā par Latviju, nozīmē, minimums, jauna vēlēšanu sistēma un iespējams - jauna konstitūcija. :)

Un viss. Nekādas citas cilvēka iespējas mainīt valstī no sabiedriskā līguma teorijas "dabiski neizriet". Kognitīvi, manuprāt, tas izskatās šādi: ar sabiedrisko līgumu ir palaists grandiozs, smagnējs (neelastīgs), no cilvēka attālināts mehānisms, kur indivīda ietekmes iespējas ir visai niecīgas. "Sabiedrisko līgumu" var mainīt tikai vai nu šī līguma paša iekšējā loģika vai milzu kolektīvi pasākumi (piemēram, referendumi). Domāju, ka ne tikai es, saskaroties ar šādām "izvēles iespējām", jūtos bezspēcīga.





"Turpretī "Matrikss" jau kontrolē pilnīgi visu - tas nosaka ne tikai to, kā izskatās mana pasaule, bet arī to, ko es domāju pats par sevi."



Oh, but that's how deep the rabbit hole goes! ;)



Vienīgi es vēlos vēlreiz uzsvērt savas atrunas analoģijai ar Matrix:

1) Nav tā, ka valsts (matrix) kontrolē pilnīgi visu - tās ietekme izpaužas daudz kur, bet šī ietekme nav ekskluzīva (gan mūsu "vidi", gan domāšanas procesus var ietekmēt arī bioloģiskā, zinātniskā vai ekonomiskā [ekonomisko gan es esmu gatava pilnībā pakļaut zem kategorijas"psiholoģiskā", bet anyway ... ] loģika/procesi)

2) Valsts nekontrolē neko. Valsts ir tikai kods, kas mums ļauj uzskatīt līdzcilvēku Valdi par "premjerministru", bet Jāni - par "tiesnesi" . Viņi, lai nokļūtu šajos amatos, ir veikuši darbību kopumu, kas saskaņā ar kodu ir jāveic, lai citi cilvēki šo statusu atzītu. Piemēram, Jānis ir : a) ieguvis izglītību augstskolai, kurai, saskaņā ar kodu, ir tiesības apliecināt augstākās juridiskās izglītības iegūšanu, b) daudzus gadus strādājis profesijā, ko kods atzīst par juridisku, c) nolicis tiesneša eksāmenu, d) Jāņa līdzcilvēku, kurus kods ļauj saukt par "parlamenta deputātiem", vairākums ir nobalsojis par to, lai viņam šādu statusu piešķirtu.

No koda izriet arī Valda un Jāņa īpašās pilnvaras pret citiem cilvēkiem (piemēram, soda uzlikšana, izglītības procesu organizēšanu utt), kas sākas ar brīdi, kad kodā paredzētās darbības veiktas.

Kods ir elastīgs un mūsdienu valstīs tiek mainīts gandrīz katru dienu (ar likumiem, MK noteikumiem, tiesu spriedumiem, jaunām iestāžu darbības praksēm utt). Un tieši šeit arī slēpjas iemesls, kādēļ pie šīs koncepcijas cilvēkam ir iemsels justies mazāk bezspēcīgam, nekā domājot par valsti kā par sabiedrisko līgumu. Jo cilvēks JAU TAGAD vismaz dažos (ok, lokālos, bet nu tomēr) līmeņos var mēģināt kodu ietekmēt - it sevišķi, ja tas sāk traucēt brīvi "elpot".

Jā, tas lielākoties izpaužas nelielās, no sabiedriskā līguma augstumiem skatoties pat mikroskopiskās, pārmaiņās, taču tās ir REĀLAS pārmaiņas. Piemēram, dažu cilvēku spiediena rezultātā atsevišķas iestādes ir sākušas savus tvitera profilus izmantot ne tikai 1virziena komunikācijai, bet arī, lai operatīvi atbildētu uz cilvēkus interesējošiem jautājumiem. Piemēram, es vakar publiski painteresējos Iekšlietu ministrijai par to, kādi bija valsts sekretāres informācijas avoti, apgalvojot par narkotiku lietošanas rezultēšanos neatgriezeniskās atkarībās. Uzreiz saņēmu solījumu man drīz atsūtīt atbildi. Sīkums, bet, mainoties šīs iestādes darbinieku praksei, ir mikroskopiskā līmenī mainījies arī valsts kods [cilvēkiem nav obligāti jāsūta vēstules IeM, var atbildi uz sev interesējošo jautājumu uzzināt arī tviterī]. Un kumulatīvā līmenī (es piemēram, šobrīd tirdu visus kaut kur nejauši sastaptos politiķus, iestāžu darbiniekus pievienoties tviterim) tam var būt visai liels efekts. Lielāks, nekā gaidot uz jaunu sabiedrisko līgumu.

3) Lielā un, iespējams, pati svarīgā atšķirība no Matrix (kādēļ analoģiju ar valsti nevar TIEŠI pārņemt), - koda programmētāji ir nevis "ļaunās mašīnas, kas paverdzinājušas cilvēci", bet gan mēs paši vai mūsu līdzcilvēki (kurus valsts kods atzīts par amatpersonām) - konkrētas personas, nevis mistificētā "valsts". Tīri teorētiski ir iespējama situācija, ka visus koda elementus kaut kādas vienošanās/kompromisu ceļā programmē visi. Tas, protams, dzīvē nav reāli. Bet elastīga koda koncepcija jau pati par sevi ļauj aizdomāties par šo jautājumu: proti, KĀDĒĻ PROGRAMMĒŠANAS TIESĪBAS IR TIK ĻOTI IEROBEŽOTAS? Vai tas tiešām ir nepieciešams? vai tomēr ir kādi lēmumi, kuru pieņemšanā varētu piedalīties lielāks cilvēku skaits? It sevišķi ņemot vērā, ka koda klātesamība mūsu katra dzīvē ir milzīga un koncepcija par cilvēkiem kā par iekšēji vienlīdzīgām, ar saprātu apveltītām, autonomām būtnēm nekur nepazūd.

Ar šādu koncepciju tiek apgāzta līdzšinējā prezumpcija (pierādījumu nasta). Šobrīd "pēc noklusējuma" tiek pieņemts, ka cilvēkam ir vienkārši jāpakļaujas "sabiedriskā līguma" procedūrām un tikai izņēmuma (īpaši pamatojamos) gadījumos viņam ir tiesības prasīt kaut kādas papildus valsts ietekmēšanas iespējas. Ja mēs pieņemama, ka valsts ir kods (un turpinam uzskatīt, ka cilvēks ir autonoma, ar cieņu apveltīta būtne), tad, manuprāt, rodas pienākums pierādīt pretējo - proti, kādēļ kāds koda aspekts ir slēgts cilvēku plašākai līdzdalībai?

Un tā, manuprāt, ir 21.gadsimtam, it sevišķi Latvijai, daudz atbilstošāka un veselīgāka perspektīva.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Aivars V 03.12.2009 14:49
Superdemokrātiskajā Šveicē retoromāņu valoda ir zaudējusi cīņu par eksistenci,kas iespējams nebūtu noticis,ja viņiem būtu sava valsts.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Andris_2 > reality 03.12.2009 13:49
Atļaušos Jūs uzrunāt un izteikt cerību, ka tiešam esat reālistisks un izpratīsiet, ka Jums (man, mums) nav cerību iekļauties šajā diskusijā.
Mana iestarpināšanās šeit šoreiz vairs nav dēļ zobgalības, kā man to - atzīšos - patiesi patīk darīt, bet tāpēc ka Jūs, manuprāt, varat viļus vai neviļus šejienes diskusiju neuzlabot.
Manuprāt, īpaši pēc Ījaba k-ga pievienošanās, tā kļuvusi patiesi (un man par pārsteigumu) - īsti nemāku piemeklēt vārdus - nuū... bez aušīgas plivināšanās pa mākoņiem un gaisa pilīm vai... Man būtu žēl, ja tā Jūsu un arī manis dēļ aprautos.
Diskusijas dalībniekiem savukārt atvainojos par manu citas dienas "uzbraucienu"! Patiesi, nedrīkst izdarīt pāragrus spriedumus...

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

reality 03.12.2009 13:19
p.s. Jēgsaturīga atbilde sākas ar jēgsaturīgu jautājumu (?). Kā pilnveidot/uzlabot valsti?-atceroties viena O.Vācieša dzejoļa rindas ''...- Tu esi Latvija !'
Sākam ar individuālo (valsti), tad varēs pāriet pie globālu lietu atrisināšanas abstrakcijās ?

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

reality 03.12.2009 13:12
Iveta Kažoka:''Robert,.(..)Ja Jums ir piedāvājums, kā panākt, lai valsts NEBŪTU, man būtu interesanti to uzklausīt!'' - UZREIZ atcerējos kādu līdzīgu jautājumu saistībā ar karu/karošanu - 'par 3-o pasaules karu nezinu, bet 4-ais norisināsies ar rungu&šķēpu palīdzību.
Ja sākas jautājumi - pierādi, ka formula 2x2=tējkanna ir nepareiza, tad diskusija kļūst bezjēdzīga. Es pat nebrīnītos, ja nākamais I.Kažokas pārdomu raksts būtu par tēmu - 'Kā varētu eksistēt cilvēks bez miesas (bioloģiskās masas) ?'' ??
Ja nopietnāk, tad reālākais ceļš uzzināt atbildi ir pētījumu-eksperimentu veidā. Tikai ar citu mērķi - pilnveidojot/mainot valsti. Par vienu tādu eksperimentu var daudz ko uzzināt palasot rakstus vietnēs, kas veltītas filosofa Aleksandra Zinovjeva dzīvei un paveiktajam.
''Находившийся в заключении в камере на Лубянке по подозрению в подготовке покушения на Сталина, романтичный шестнадцатилетний юноша, взбунтовавшийся против окружавшей его несправедливости, принял главное решение в своей жизни: провести собственный русский эксперимент по построению суверенного государства из одного человека, то есть особого внутреннего мира, в котором все подчинено самоотверженному служению Истине. ''Александр Зиновьев: Надежда – на новое поколение. http://zinoviev.info/

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Ivars Ijabs: 03.12.2009 12:25
Jā, jā, es jau arī domāju, ka Tu varētu atrast šo citātu. Tev taisnība, pieķēri. Tieši Tavu rakstu lasot, es pārdomāju, cik patiesībā nepareiza ir šāda interpretācija, kuru arī pats esmu retoriski lietojis. Taču ideja joprojām ir apspriešanas vērta: man liekas, ka līguma stiprā puse ir tieši tajā, ka tas paredz, ka valsts darbība ir ierobežota ar noteiktiem sabiedriskā labuma apsvērumiem, par kuriem saprātīgi cilvēki vienojas (vai klasiskā variantā - varētu būt vienojušies). Turpretī "Matrikss" jau kontrolē pilnīgi visu - tas nosaka ne tikai to, kā izskatās mana pasaule, bet arī to, ko es domāju pats par sevi. Tādēļ man šī metafora šķiet drusku maldinoša, un līguma idejai joprojām ir gana potenciāla. Par to Loku - tas nav tik vienkārši, es esmu par to rakstījis tādā akadēmiskā variantā savā disertācijā, varu aizsūtīt. Patiesībā Dievs vien zina, ko viņš ar to visu ir domājis. Par Žižeku - tā ir tā pati grāmatiņa, šķiet, "sešas esejas par Ļeņinu".

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Iveta Kažoka 03.12.2009 00:57
Ivaram,

Sorry, pazuda citāts no satori:
"Galu galā, mēs esam no padomju laika mantojuši noteiktas valsts institūcijas, kuras liekas „dabiskas”, kā arī noteiktu „valstiskuma kultūru”, kura balstās Sedlenieka aprakstītajā birokrātijas parazītismā un pilsoņu nespējā saistīt valsts pretenziju uz sabiedriskā labuma nodrošināšanu ar saviem nodokļu maksājumiem un likumpaklausību. Galu galā, kādi morāli (ne vienkārši juridiski) apsvērumi ir pamatā tam, lai valsts varētu leģitīmi prasīt manu paklausību? Un, ja valsts amatpersonas cūkājās ar manu naudu, vai man ir tiesības neklausīt tās prasībām pret mani? Starp citu, tas nav vienīgi teorētisks jautājums – nodokļi pie mums tiek rauti augšā par spīti jebkuram veselajam saprātam, tā dēvētā „bezmaksas” medicīna un vidējā izglītība pamazām kļūst par nožēlojamu fikciju, sabiedriskais miers ir apdraudēts policijas defektīva darba dēļ; nodokļu nemaksāšana daudzviet (īpaši uz laukiem) kļūst par leģitīmu praksi. Uz kāda pamata lai valsts man prasītu paklausību? Sabiedriskais līgums no valsts puses tiek nepārtraukti lauzts; kādēļ lai es to ievērotu? "

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Iveta Kažoka 03.12.2009 00:54
Robert,

"Ja Jums Iveta, valsts ir bāzes kategorija un aksioma, kurai vienkārši jābūt, tad patiesi man te grūti ko argumentēt. "

Es nesaku, ka valstij JĀBŪT, es saku, ka valsts ŠOBRĪD IR. Telegrāfistes vairs nav, zelta standarta vairs nav, bet valsts joprojām IR (un ir vesela virkne iemeslu, kādēļ tās joprojām pastāv). Turklāt tās ir ļoti DAUDZ (skat.vēlreiz 40 piemēri).

Ja Jums ir piedāvājums, kā panākt, lai valsts NEBŪTU, man būtu interesanti to uzklausīt! Nav tā, ka man teorētiski nebūtu patīkama doma par dzīvi bez valsti, bet būtu jauki no sākuma uzzināt, kā mūsdienu sabiedrībā būtu iespējams no tās atbrīvoties.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Iveta Kažoka 03.12.2009 00:49
"Man gan šķiet, ka dominējošā kontraktārisma versija gan runā par otro pieminēto variantu, proti: cilvēki slēdz līgumu nevis ar valsti, bet gan viens ar otru (t.i., katrs ar katru) par valsts iedibināšanu. "

Es piekrītu, ka DOMINĒJOŠĀ teorētiskā versija ir tieši tāda, kā Tu apraksti. Taču es uzskatīju, ka arī marginālo teoriju tomēr vajag pieminēt kaut vai tādēļ, ka esmu visai bieži pēdējā gada laikā Latvijā dzirdējusi tekstus, kas ir balstīti uz domu, ka "valsts" ir līgumslēdzēja puse (kas šodien pārkāpj savas saistības un tādēļ cilvēkam ir vai nu tiesības nepakļauties vai arī ir jānoslēdz kāds "new deals", lai sabiedrībai vismaz kaut kā - piemēram, plašāku tiesību formā - kompensētu šodien valsts nodarītās "pārestības").

Līgums starp valsti un sabiedrību jau arī nav nekas citur gluži nezināms: tādas atklāsmes daudz kur izsaka gan politiķi (piemēram, http://www.guardian.co.uk/politics/2006/nov/24/publicservices.immigrationpolicy), gan arī politiskajā teorijā var atrast visai labus aizmetņus arī šādai sabiedriskā līguma izpratnei (sākot jau ar Hobsu, kura teoriju būtībā veido divi līgumi: pirmais starp sabiedrības locekļiem par sabiedrības veidošanu, ar kuru viņi savstarpēji atsakās no to dabiskā stāvokļa tiesībām, un otrais - ar valsts pārstāvi (pilnvarojums), kuram tiek nodotas milzīgas pilnvaras lemt par cilvēku dzīvi, lai ieviestu pirmo līgumu).



"Tādēļ runa te nav par to, ka es tad, ja "valsts" (t.i., vienošanās rezultātā iedibinātās institūcijas) kaut kā pārkāpj solījumus, man būtu iespējas veikt kaut kādas "proporcionālas atbildes reakcijas" pret valsti. Runa ir par to, ka citi cilvēki, kad tie pārkāpj vienošanos, noziedzas pret mani kā otru līgumslēdzēja pusi un tādēļ valsts tos leģitīmi soda manā vārdā. "

Godīgi atzīšos: pieminēt un analizēt "marginālo" versiju es nolēmu arī tādēļ, ka pirms dažām dienām izlasīju, ko Tu 23.novembrī uzrakstīji satori.lv:


>

Manuprāt, šeit ir runa par precīzi tādu "proporcionālu atbildes reakciju", ko es pieminu kā problemātisku savā blogā. Proti, valsts ir pārkāpusi sabiedrisko līgumu un līdz ar to vairs nevar prasīt paklausību. Tās ir reciprocitātes attiecības! Tas vizuāli izskatās tā: valstij tiek iedomāts noteiktu pienākumu apjoms un cilvēkam tiek iedomāts noteikts pienākumu apjoms. Valsts kaut ko pārkāpj, cilvēks "lauž" līgumu un , teiksim, pārstāj maksāt nodokļus.

Es, protams, saprotu, ka Tu šeit nesaki, ka valsts arī ir "oriģinālais" līguma slēdzējs. Bet tas, manuprāt, arī nav būtiski. Jo valsts joprojām tiek aprakstīta kā gandrīz vai ar apziņu apveltīta būtne, kurai ir konkrētas līgumsaistības. Tas traucē saskatīt visai skaudro realitāti, ka valsts jau ir (manā valodā) tikai kods, ko daži ar īpašām programmēšanas pilnvarām (piemēram, iespēja noteikt nodokļu politiku, veikt reformas valsts finansētajā izglītības sektorā) apveltīti sabiedrības locekļi prasmīgāk vai mazāk prasmīgi izmanto savās vai citu cilvēku (Sabiedrības) interesēs. Sekas: ir pārāk viegli iedomāties, ka, nemaksājot nodokļus, tiks sodīta "ļaunprātīgā un stulbā" valsts, kas jau tāpat to ir pelnījusi, nevis līdzcilvēki, kuri turpmāk citus pakalpojumus saņems vēl mazākā apjomā.

Un man šķiet, ka tas izriet no problēmām ar konceptuālajām kategorijām. Principā visa mana sabiedriskā līguma teorijas kritika attiecas uz abām sabiedriskā līguma iedomātajām formām- divi punkti (par savstarpējību un sabiedrības "puses" pārstāvību) gan nedaudz atšķirīgā formā atkarībā no tā, vai runa ir par vienu vai otru līguma "paveidu".



"Kas attiecas uz Matriksa "kodu" - tā ir interesanta metafora, kuru saistībā ar politiku jau ir lietojis ne viens vien, cita starpā Žižeks."

Interesanti! Cik zinu, Žižeks ar "matriksu" apzīmēja kaut ko neskaidru, kurā aptuveni var sazīmēt mūsdienu kapitālisma vaibstus. Bet tie pārējie - vari man iedot kādus linkus? Vai viņi metaforu "Matrix" lietoja attiecībā uz valsti (es tomēr uzskatu, ka ir vērts nodalīt valsti no politikas)?


"Taču par to, cik ļoti cilvēka dzīvi caurstrāvo valsts (jeb politika), es labprāt vēl pastrīdētos. Tas ir skatītāja perspektīvas jautājums, nevis kaut kāda milzīga politikas invāzija cilvēka dzīvē. Ja tu raugies uz pasauli ar politikas acīm, tev viss šķitīs ārkārtīgi politisks). Taču tad, ja tu uz pasauli raudzīsies ekonomikas acīm, viss šķitīs ārkārtīgi ekonomisks un ekonomiski determinēts. Tas pats arī uz tiesībām, zinātni utt. "

Es piekrītu par perspektīvu maiņu (tik pat labi es savas 40 minūtēs varēju aprakstīt, ka saskarsmi ar zinātni vai ekonomiku [bet ne tiesībām, jo tās, manuprāt, ir daļa no valsts koda]). Taču nepiekrītu, ka to varētu izskaidrot ar tādu kā "redzes ilūziju". Gluži pretēji, manuprāt, tas patiešām arī norāda uz valsts, ekonomikas, zinātnes (kas nav obligāti kas negatīvs) invāziju cilvēka dzīvē! Mūsdienu cilvēkam to ietekme ir visuresoša un, manuprāt, ir tikai labi, ja cilvēks to skaidri apzinās, kādēļ viņa vide ir tāda, kā tā ir (kuri elementi tur ir no zinātnes, kuri - dēļ ekonomiskā izdevīguma, un kuri radušies politiskā procesā). Lielākoties tie aprakstīs ATŠĶIRĪGUS ārējās vides elemetus (piemēram, māja ir tur, kur tā ir, tādēļ, ka pašvaldība izsniedza būvatļauju būvēt tieši tajā zemes gabalā; mājai ir trīs nevis divi stāvi tādēļ, ka attīstītājs tā varēja gūt lielāku peļņu; mājai ir zibensnovedējs tādēļ, ka tā efektam ir zinātniski pierādījumi). Protams, būs gadījumi, kas skaidrojumi arī konkurēs vai savstarpēji cits citu papildinās - piemēram, par ekonomiku un valsti.

Valsti es uzsvēru tikai tādēļ, ka mans blogs bija veltīts tieši valstij. Turklāt, atkarībā no zinātnes, to (piemēram, likumus) ir daudz vieglāk mainīt, tās kods ir elastīgāks.


"Vēl, ja kas, būtu vērts padomāt, kādā izpratnē mēs vispār lietojam šo vārdu "valsts", "

Blogā ar vārdu "valsts" es apzimēju visu, ko parasti saucam par "publisko sektoru" (valsts ir viss, kas nav "privātais sektors"). Man šķiet, ka tas arī ir visbiežākais šī jēdziena lietojums, kas arī, protams, izriet no sabiedriskā līguma teorijas (man pret to ir pretenzijas tādēļ, ka tas neļauj novērtēt, cik patiesībā mūsdienu "privātais sektors" pastāv šādā formā tikai tādēļ, ka pastāv "valsts"). Alternatīva ir runāt par cilvēkiem, kuri dzīvo vidē, kuru ietekmē valsts kodu (un no kuriem vismaz dažiem ir pilnvaras šo kodu mainīt), kas regulē cilvēku savstarpējās attiecības


"Jautājums, kurš patiešām ir interesants visā šajā sakarā, ir šā koda, proti, pamatprocedūru atvērtība pārmaiņām. Tas patiešām ir relevanti šodien, kad visi kaut ko grib kaut ko mainīt pa galvu, pa kaklu. Es esmu konservatīvs. Es domāju, ka pamatprocedūrām šodien ir jābūt maksimāli tālām no visiem šitiem crowdsourcing."

Atvērtība pārmaiņām nav obligāti jāiedomājas kā konstitūcijas grozījumi. Tās var būt arī lokāla līmeņa izmaiņas (kas arī ir elements, ko ir grūti konceptualizēt sabiedriskā līguma koncepcijas ietvaros, jo šai koncepcijai trūkst elastības) - piemēram, iedzīvotāji vienojas ar pašvaldību, ka tā turpmāk daļu lēmumu tikai pēc apspriedes ar nejauši atlasītiem un uz diskusiju uzaicinātiem pašvaldības iedzīvotājiem. Pamatkods nav mainīts, bet lokālā līmenī šim lēmumam var būt būtiskas sekas gan uz pašvaldības iedzīvotāju dzīves kvalitāti, gan uz citiem lokālā koda elementiem (piemēram, ja, izmantojot šo iespēju, iedzīvotāji pierunā pašvaldību paplašināt pilsoņu ietekmes iespējas arī pār vietējo skolu, slimnīcu utt. darbību).

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Roberts Ķīlis 02.12.2009 23:54
Ja Jums Iveta, valsts ir bāzes kategorija un aksioma, kurai vienkārši jābūt, tad patiesi man te grūti ko argumentēt. Kā empīrisks fakts, kā neizbēgamais ļaunums - nu, ko lai saka, things change. telegrāfistes vairs nav, zelta standarta naudai vairs nav, sievietes maksimāli piedalās darba tirgū, pensionēšanās vecumu drīz vien atcels tāpat kā pārskatāmā nākotnē ienākuma nodokli un līdzi tam iespējams arī sociālo. Tās ir bijušas parādības ar sākumu un beigām, kad sākotnēji uzskatītas par milzīgi ģeniālu risinājumu un pilnīgi dabisku un pašsaprotamu. Varu vienīgi ieteikt, ka ir veselīgi vismaz ja nevar savādāk padomāt abstrakcijas intervālā par procesiem , izceļot ārā valsti. Piemēram vienkāršajā Ivara piedāvātajā kontrakta shematikā mierīgi valsts vietā var ielikt reliģiju vai reliģisku līderi , cilts vadoni, SAS rīkļurāvēju komandas vadītāju un loģika nemainīsies. Tādējādi līgumiskās attiecībasļoti auglīgi var aplūkot loģiski neatkarīgi no valsts. tas arī bija viss, kas mans iebildums. Valsts piesaukšana saduļķo ūdeņus JA vēlas izprast līgumu vai vienošanās mehānismus. Visādās citādās nozīmē noteikti gan jau ir interesanti analizēt valsts lietas tiem kam tas iet pie sirds. Kā laikam saprotams, es neesmu no viņiem

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

reality 02.12.2009 23:25
I.Ījabs:''Es domāju, ka pamatprocedūrām šodien ir jābūt maksimāli tālām no visiem šitiem crowdsourcing.'' - vot, tā jau ir skaidrāk saprotama un realitātei vairāk atbilstoša nostāja - kā reizi YouTube skatos/klausos ko atbilstošu - ''All in all you're just another brick in the wall.''
Pink Floyd - Another Brick in The Wall part 2

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Ivars Ijabs 02.12.2009 21:56
Šis te man ļoti patika. Man gan šķiet, ka dominējošā kontraktārisma versija gan runā par otro pieminēto variantu, proti: cilvēki slēdz līgumu nevis ar valsti, bet gan viens ar otru (t.i., katrs ar katru) par valsts iedibināšanu. Te ideja ir, vispirms, par valsti kā cilvēku "sarunātu" veidojumu, nevis kaut ko dabisku, un, otrkārt, tā kā veidojums ir "sarunāts", tam ir šās zemes izcelsme un līdz ar to tā mērķis ir kalpot kaut kādām racionāli pamatotām cilvēku kopīgām interesēm (jaunlaiku liberālisma variantos - vispirms, cilvēka tiesību aizsardzībai). Tādēļ runa te nav par to, ka es tad, ja "valsts" (t.i., vienošanās rezultātā iedibinātās institūcijas) kaut kā pārkāpj solījumus, man būtu iespējas veikt kaut kādas "proporcionālas atbildes reakcijas" pret valsti. Runa ir par to, ka citi cilvēki, kad tie pārkāpj vienošanos, noziedzas pret mani kā otru līgumslēdzēja pusi un tādēļ valsts tos leģitīmi soda manā vārdā. Tāda teorija, kurā valsts pati ir līguma slēdzēja, ir savā ziņā bezjēdzīga - ja reiz "valsts" ir "valsts", tā nevar būt līgumslēdzēja, jo tad tai vienlaikus būtu jābūt arī līguma ievērošanas garantam, kas nostāda indivīdu pagalam sliktā situācijā. Tā ka lielā tiesa no šās kontraktārisma kritikas ir drusku garām. Valsts pastāv tikai tādēļ, ka cilvēki ir vienojušies rīkoties tā, IT KĀ valsts pastāvētu - valsts kā tāda ir fikcija, tai nav nekādas materiālas eksistence. Tur nu nekas īpaši novecojis nav.
Kas attiecas uz Matriksa "kodu" - tā ir interesanta metafora, kuru saistībā ar politiku jau ir lietojis ne viens vien, cita starpā Žižeks. Taču par to, cik ļoti cilvēka dzīvi caurstrāvo valsts (jeb politika), es labprāt vēl pastrīdētos. Tas ir skatītāja perspektīvas jautājums, nevis kaut kāda milzīga politikas invāzija cilvēka dzīvē. Ja tu raugies uz pasauli ar politikas acīm, tev viss šķitīs ārkārtīgi politisks). Taču tad, ja tu uz pasauli raudzīsies ekonomikas acīm, viss šķitīs ārkārtīgi ekonomisks un ekonomiski determinēts. Tas pats arī uz tiesībām, zinātni utt. Vēl, ja kas, būtu vērts padomāt, kādā izpratnē mēs vispār lietojam šo vārdu "valsts", kas īstenībā ir kārtējais "rizomiskais" jēdziens ar daudz dažādām nozīmēm, kuras būtu jānošķir. Juridiskā valsts ir kaut kas krietni cits, kā politiskā, un arī kaut kas cits, kā teiksim, antrpoloģiskā. Tā ka šajā visā būtu vēlams mazliet vairāk diferencēt vārdu nozīmes. Starp citu, funkcionālajiem sociologiem ir gan ko teikt par politiku - tās uzdevums ir kolektīvi saistošu lēmumu pieņemšana. Tas neparedz to Tavu procedurālismu, ka visi kaut kur baigi iesaistās un kopīgi maina kaut kādus kodus. Ir kāds, kurš ir spējīgs pieņemt lēmumus, kuri ir saistoši pārējiem, kaut arī šiem pārējiem šie lēmumi liekas nepamatoti un idiotiski.
Jautājums, kurš patiešām ir interesants visā šajā sakarā, ir šā koda, proti, pamatprocedūru atvērtība pārmaiņām. Tas patiešām ir relevanti šodien, kad visi kaut ko grib kaut ko mainīt pa galvu, pa kaklu. Es esmu konservatīvs. Es domāju, ka pamatprocedūrām šodien ir jābūt maksimāli tālām no visiem šitiem crowdsourcing.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

reality 02.12.2009 19:05
Diezin vai iz 'vienkāršās tautas' būs daudz tādu, kas spēs izsprast šito gudrinieku 'stikla pērlīšu spēles' - visas šitās teorētiskās pārdomas..... - Ko līdzīgu lasīju I.Šuvajeva rakstā 'Politiskā ētika' (Kultūras Forums 2007.g.16.-23.nov.) - šķiet, ka ne 'treknie gadi', ne reālie pēdējo 25-u gadu notikumi vienu otru uzskatus nav ietekmējuši ('Valsts ir sava veida naktssargs, kam jānodrošina kārtība un miers'-iz I.Šuvajeva raksts).
Pēc darba augļiem viņus būs pazīt...

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Iveta Kažoka 02.12.2009 17:31
"Un arī 'valsts' var aizstāt ar kopienu, kantonu, kooperatīvu, pilsoņu apvienību, kas protams ļoti spilgti arī redzams Šveices kantonu konfederācijas gadījumā."

Šveices kopienas un kantoni ir valstveidīgi veidojumi, kas, neskatoties uz to de jure suverenitāti, tomēr ļoti atgādina jebkuras unitāras valsts administratīvās teorijas. Tiem arī ir jāpakļaujas valsts konstitūcijai un likumiem. Būtiskākā atšķirība: to ietvaros notiek aktīvāka "pilsoniskā dzīve" nekā, teiksim, Latvijas pašvaldības, kas rezultējas salīdzinoši lielās regulējuma un pārvaldes modeļu atšķirībās (no kantona uz kantonu un no komūnas uz komūnu). Piemēram, tiešās demokrātijas iespējas (referendumi, pretreferendumi, iniciatīvas utt) katrā komūnā ir regulētas atšķirīgi. Esmu dzirdējusi par gadījumiem, kad cilvēki ir spiesti braukt prom no savas komūnas, jo vairākums nobalsojis par kādu tādu ierobežojumu (līdz pat leģendārajām aizskaru krāsām), kas nav pieņemams. Vai tas būtu kaut kas Latvijai vēlams? Es nezinu. Varbūt jā, varbūt nē. Saskatu labumu tajā, ka cilvēkiem varētu rasties lielākas iespējas un interese iesaistīties, bet nevaru iedomāties, kā tas varētu izskatīties apstākļos, kad 50% iedzīvotāju dzīvo Rīgā un viņiem nav kur pārcelties.


"tikai atkal, kāpēc piesaukt 'valsti'. "

Tādēļ, ka valsts, cilvēkam piedzimstot 20.gs.beigās/21.gadsimta sākumā, ir jau noticis dzīves fakts, kas būtiski ietekmē viņa iespējas (noteiktas darbības ierobežo un citas - izglītības iespējas, personas identifikācijas apliecinājumu apgūšanu utt. - atvieglo).

Pie tam tā nav nemaināma dabas parādība, kas būtu pielīdzināma vētrai vai plūdiem, bet gan cilvēku pastāvīgi uzturēta prakse, kas ir daudzos savos elementos maināma un ietekmējama. Tā, lai cilvēkam būtu labāk dzīvot. Tādēļ neredzu iemeslus un pat iespēju valsti nepiesaukt. Tā vienkārši JAU IR (skat.mani 40 piemēri).

Protams, paralēli valstij var veidot kooperatīvus un pilsoņu kopienas, un kibucus un dajebko citu, taču šīm alternatīvajām pašorganizācijas vienībām ar valsti un tās izpausmēm būs jebkurā gadījumā jāsaskaras. Un neredzu, kā ar to var nerēķināties. Iespējams, ka ar laiku šīs pašorganizāciju kopienas varētu pārņemt kaut kādas valstiskas funkcijas, bet - tiklīdz tajās parādīsies piespiešanas/vardarbības mehānisms - tās jau pēc būtības ne ar ko daudz no valsts neatšķirsies (tie būs kvazivalstiski veidojumi).

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Roberts Ķīlis 02.12.2009 16:30
Es diemžēl nevaru saskatīt īpašu jēgu 'nopirkt' koda metaforu, jeb sākt uzdot jautajumus , izmantojot terminu 'kods'. Un arī 'valsts' var aizstāt ar kopienu, kantonu, kooperatīvu, pilsoņu apvienību, kas protams ļoti spilgti arī redzams Šveices kantonu konfederācijas gadījumā. Proti, šveices piemērs arī ir loti labs, tikai atkal, kāpēc piesaukt 'valsti'.
Protams, antropologa profesija pārsvarā vērtēt pētījumus par bezvalsts sabiedrībām, kas skaitliski (vienību, ne cilvēku nozīmē) ir daudz vairāk nekā valstu un kas organizē visas savas darīšanas bez valsts institūciju piesaistes, dara vieglāk iedomāties, ka var bez valsts.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Andris_2 02.12.2009 15:42
? 02.12.2009 15:22 2.Andrim: ....Ejiet taču..Kādēļ gan jums bojāt savu ...
---------------------------------
Nu kas par jocīgiem cilvēkiem?! Kāpēc Jūs allažiņ paredzat, ka jūs noteikti krāpj un Jums noteikti samelo katrā vārdā, ko Jūs izlasāt?!
Es patiesi šeit visu lasu ar baudu un labpatiku - nu pilnīgi tā, ka es to jau rakstīju. Kāda Jums vajadzība man neticēt?! Jā, tieši vajadzība - a ?
Man patiesi ir jautri aplūkot šo manuprāt grotesko būtīšu parabaletu

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

? 02.12.2009 15:22
2.Andrim:

Varbūt jūs vienkārši esat netīšām iemaldījies nepareiza autora blogā? Ejiet taču uz delfiem vai kaut vai šeit pat blakus, uz Streipa blogu: tur pasaule rādīsies daudz vienkāršāka un piezemētāka. Vieglu risinājamu piedāvātāju taču ir tik daudz! Aplūkojiet kaut vai tribīni, Dienas blogus. Kādēļ gan jums bojāt savu garstāvokli tieši šeit, kur jūs taču pats zinat, ka garantēti to sabojāsit?

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Andris_2 02.12.2009 12:12
Ar neizsakāmu baudu lasu šo diskusiju!!! Tas ir kā spingšķoša kontrastu duša vai pat labāk šāda līdzība - Bakšteins, vīns un piena šokolāde.
Valsts, kurā nomācoši liels pūlis nestrādā neko, kur vēl lielāks pūlis imitē strādāšanu, nodarbojoties ar intelektuālu gvelšanu un savu gvelzienu slavēšanu - kur reāli viss iet uz apātisku anarhiju - mēs malkojam Johannisberg pie fua-gra, kas varētu būt līdzība šīm škebīgajām (jo realitāti ignorējošam) slienām par TURIENES Šveices veiksmes stāstu.
Sāciet strādāt!!! Vai vismaz nerādiet piemēru, ka var nestrādāt!
Jūs neticēsiet - tad veiksme pati atnāks.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Iveta Kažoka 02.12.2009 11:14
" Koda metafora ir ok tiktāl cik ir skaidrs, ka ir vairāki vai daudzi kodi. Tad gan es vispār nesaprotu, kāpēc valstij šeit būtu jābūt, ja ir vienkāršāki risinājumi, kurus var izvēlēties ( no vairākām iespējām). .. izņemot protams, ja nepieņem, ka tā ir suboptimāla, kādreiz nejauši radusies konvencija-kods, kas, līdzīgi kā qwerty tastatūra ir tāpēc ka nu vienkārši tā iegājies."

Mūsdienu valstis nav pilnīgi nejaušas konvencijas. Dažu to robežas izskaidro spēja paturēt kontroli pār teritorijām, kas iekarotas iepriekšējo gadsimtos. Citu - 19./20.gadsimta sākumā modīgās nacionālisma teorijas, kas par optimālu valsts organizēšanas vietu uzskatīja kādas valodas vai etniskās grupas izplatības areālu (kas, protams, automātiski ieprogrammē problēmas ar robežām, centienus mazināt reģionālās atšķirības [identitātes, valodas, utt.] un problēmas ar lingvistiski vai etniski "neatbilstošajiem" - ar šādas valsts nodibināšanu PRODUCĒJOT kategoriju "nacionālās minoritātes")

Ne visas sabiedrības gan ir gatavas pieņemt šos vēsturiskos argumentus par pamatojumu, kādēļ tām joprojām būtu jāorganizējas konkrētajās robežās tā, kā tas ir vēsturiski noticis(arguments - tādēļ, ka tas arī ir viss, ko mūsu senči iekaroja un spēja noturēt, - mūsdienu cilvēkam "griezīs ausis"). Bet pamatojumam (vai drīzāk leģitimācijai) ir jābūt, jo robežu maiņa ar mērķi organizēt "optimālākus" veidojumus arī 21.gadsimta sākumā īsti nav iedomājams variants (izņemot, ja tie balstīti uz to pašu 19/20.gs I daļas nacionālisma/lingvistiskās organizācijas domu). Ir VIENKĀRŠĀK palikt tajās robežās, kur valstis vēsturiski ir organizētas. Tādēļ tiek meklētas citas izskaidrojošas (leģitimējošas) koncepcijas. Piemēram, teritorijas iedzīvotāju kopējās vērtības vai vēsturiskais mantojums, vai valsts organizācijas modelis, kaut kas cits, lai pamatotu, kādēļ kādā teritorijā dzīvojošajiem cilvēkiem joprojām būtu sevi jāpārvalda kopīgi.

Un šādai (daļēji "aiz matiem pievilktai") domāšanai var būt reāls efekts: sabiedrības var tiešām izveidot valstis, kuras nodrošina tik labu sabiedrības organizāciju, ka cilvēki uzskata, ka attiecīgajā teritorijā IR VĒRTS DZĪVOT.

Šveice ir lielisks piemērs. Tur dzīvo četras lingvistiskas/etniskas grupas un līdzāspastāv 2 reliģijas. Neskatoties uz it kā spēcīgajām centrbēdzes tendencēm (kuras izraisījusi iepriekšējā gadsimta mode uz etnisku domāšanu - runājot ar šveiciešiem, dažbrīd rodas iespaids, ka šīs grupas viena otru ienīst), valsts turas kopā. Kādēļ? (1) Tādēļ, ka tā vieglāk (nav milzīgas un nezināmas izmaksas par valsts pārveidi savādāk); (2) Tādēļ, ka valstī ir LABI DZĪVOT (augsts dzīves līmenis); (3) Un GALVENAIS - tādēļ, ka šveicieši lepojas ar to, kā ir savu valsti organizējuši: kā tiešo demokrātiju, kur cilvēki aktīvi iesaistās visu līmeņu lēmumu pieņemšanā.


Manuprāt, tas nozīmē, ka pat tad, ja cilvēki ir vienkārši "sagadījušies" noteiktā teritorijā, kur ir organizēta valsts, viņi vēl aizvien var šo valsti pārveidot tā, lai tā šķistu pieņemama un pat optimāla tieši šīs sabiedrības organizācijas forma. Un šim nolūkam ir svarīgi, kādu valsti attiecīgajā teritorijā dzīvojošie vēlas:
(1) kādam jābūt tās kodam? Piemēram, tādam, lai rezultāts būtu, nosacīti, "labklājības" valsts vai "iespēju" valsts? Vai iedzīvotāju brīvībām jābūt tikai tik plašām, cik paredz cilvēkteisību minimus, vai lielākām? utt.

(2) Cik daudz ir jābūt koda programmētājiem (kādu jautājumu izlemšanu iedzīvotājs ir gatavs uzticēt citam [un kam - cik daudziem?], bet kurus grib izlemt pats)?

(3) Cik atvērtu vēlamies valsts kodu pārmaiņām? Vai uzskatām, ka pārmaiņas konkrētajā valstī nav prioritāte vai vēlamies valsti, kas ir ātri "pārprogrammējama" tā, lai tās iedzīvotājiem būtu labāka, ērtāka dzīve vai uzlabotos kāds cits dzīves kvalitātes aspekts?

Manuprāt, Šveices veiksmes stāsta pamatā ir veiksmīga (tās tik dažādajiem iedzīvotājiem pieņemama) atbilde uz visiem trim jautājumiem. Tā ir pārmaiņām atvērta (piemēram, Šveices konstitūcija tiek bieži mainīta) līdzdalības demokrātija, kas nav labklājības valsts skandināviskā izpratnē, taču kas palīdzējusi tās iedzīvotājiem pašiem kļūt labklājīgiem.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Roberts Ķīlis 02.12.2009 00:13
.. izņemot protams, ja nepieņem, ka tā ir suboptimāla, kādreiz nejauši radusies konvencija-kods, kas, līdzīgi kā qwerty tastatūra ir tāpēc ka nu vienkārši tā iegājies.
Protams, vēl var būt tā, ka cilvēki vieglāk sadzīvo ar valsts metaforu un TO izmanto, lai izprastu sabiedrisko līgumu, kas ir pasvešāks.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Roberts Ķīlis 02.12.2009 00:09
isdrīzāk jau līgumus vai vienošanās starp cilvēkiem saturiski var un man škiet arī ļoti vēlams izvērtēt arī bez valsts piesaukšanas. Var neuzskatīt valsti kā sabiedrisku līgumu un uzstāt uz pilsoņu nepieciešamību sabiedrisku līgumu veidot. Konvencijas un tradīcijas koordinē ļoti labi lielākā vairumā individuālu mijiedarbību. apelēšana pie sabiedriskā līguma jau nenozīmē, ka te valstij vispār kāda daļa,- tas var būt ierosme pēc jaunas konvencijas, kas var piemēram, izvērsties funkcionāla federālisma formā vai pārklājošu jurisdikciju veidolā. Citiem vārdiem, liekas , ka ja Ivetas apsvērumi attiecās uz kādas valsts teorijas izvērtējumu, salīdzinājumā piemēram ar varas uzurpēšanu, strukturālas nevienlīdzības leģitimizizāciju, vardarbības monopolu utt - tad tas ir viens vektors, iespējams leģitīms. taču ja vilšus/nevilšus vektors iegriežas uz sabiedriskā līguma vai vienošanās konceptuālu izvērtējumu, tad caur valsts prizmu to darot tiek izdarīta sākotnēja kategorijas kļūda. sabiedriskā līguma izskaidrošanai valsts nav nepieciešama un , tadējādi nogriežama ar Okama bārdas nazi. Varbūt ir vieta kādai dekonstruktīvai analīzei, kādēļ noteikti pilsoņi šādi konceptualizē valsti. Koda metafora ir ok tiktāl cik ir skaidrs, ka ir vairāki vai daudzi kodi. Tad gan es vispār nesaprotu, kāpēc valstij šeit būtu jābūt, ja ir vienkāršāki risinājumi, kurus var izvēlēties ( no vairākām iespējām).

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Iveta Kažoka 01.12.2009 19:03
Marijai,

"Pirmkārt, Loks (Locke) un citu 17. un 18. gadsimta domātāju metaforai bija plašāka nozīme, nekā vienkāršam 'līgumam', ko varam iedomāties mietpilsoniskās dzīves apstākļos."

Es piekrītu, ka sabiedriskā līguma teorijai joprojām ir tālejošu ietekmi ne tikai uz izpratni par to, kas ir valsts, bet arī par to, kas ir sabiedrība (suverēns). Piekrītu arī tam, ka ir jādomā par to, vai atteikšanās no tās izmantošanas nenozīmē:

- mazāk iespēju (leģitīmā pamata) sabiedrībai cīnīties pret apspiešanu vai tās izslēgšanu no politiskiem procesiem;
- atteikšanos no liberālās doktrīnas par mazākuma tiesību standarta saglabāšanu neatkarīgi no "valsts" (vai vairākuma) gribas.

Taču man nešķiet, ka sabiedriskais līgums sniedz pārliecinošu pamatojumu vienam vai otram (vai arī, ka tas nav aizvietojams ar pārliecinošāku, ticamāku teoriju). Katram ir skaidrs, ka stāsts par suverenitātes deleģēšanu ir mistifikācija (varoņteika), kas, lai gan arī pilda cildenu funkciju, patiešām (te es piekrītu Kalvim), ir samākslota. Tā ir fantāzija, kurai vēsturiski bijusi visai maza saskarsme ar realitāti, un tās progresīvais raksturs ir izpausies kā centieni konservatīvo realitāti pārveidot tā, lai tā atbilstu sabiedriskā līguma mītam (piemēram, skaidrojot, ka vēlēšanu tiesību paplašināšana uz dažādām sabiedrības grupām palīdzēs labāk nodrošināt suverēna [tautas] kontroles iespējas par pašu radīto levitānu). Daudz kur tas ir izdevies (par laimi).

Taču vismaz es nevaru runāt par sabiedrisko līgumu nopietni - tā, it kā tas būtu kas vairāk, nekā visai neveikls konceptuāls un retorisks paņēmiens, lai mēģinātu pārveidot sabiedrību tā, kā man intuitīvi šķiet, ka būtu pareizi. Proti, kur cilvēkiem būtu plašs brīvību spektrs (arī tādu brīvību, kas ne visiem ir tīkami), kur politiskos jautājumos cilvēku vienlīdzība tiek prezumēta, kur (ideālā pasaulē) katrs piedalās valsts veidošanā. Manuprāt, šīs vērtības var pamatot arī bez atsaucēm uz sabiedriskā līguma metaforu.




" Šīs tiesības ir tā suverenitātes daļa, ko nedēleģējām valstij. Pie tādām tiesībam toreiz pieskaitīja galvenokārt īpašuma tiesības - cilvēka neatkarīgas rīcības garantu.Ja mēs atcelsīm metaforu par sabiedrisko līgumu, būs kaut kas jādara arī ar šo pirmatnējo suverenitātes prezumpciju. Vai man jāatzīst, ka man no dabas nepiemīt vispār nekāda suverenitātes daļa, un visas manas tiesības ir pateicoties valstij, ANO Vispārejai cilvēktiesību deklārācijai un ES Pamattiesību hartai? "


Manuprāt, tas, ko mēs saucam par "cilvēka tiesībām" izriet no mūsu priekšstatiem par indivīdiem kā ar savu cieņu apveltītām būtnēm, kas spēj būt savā rīcībā autonomas un kas ir "pēc iekšējās vērtības" savstarpēji vienlīdzīgas. Es neredzu iemeslu, kādēļ mēs nevaram vienkārši to pieņemt kā pašsaprotamu; kādēļ mums būtu vajadzīgs sabiedriskā līguma starpposms (kura esamība arī galu galā vienkārši tiek PIEŅEMTA kā pašsaprotama). Būdamas šādas - autonomas, ar saprātu un cieņu apveltītas būtnes, - ir tikai dabiski, ja tās piedalās valsts (koda, kas ietekmē visu viņu dzīvi) veidošanā. Mūsdienīga izpratne par cilvēktiesībām nav atkarīga no sabiedriskā līguma teorijas.

Es vienmēr ar aizdomām esmu skatījusies uz "suverenitātes" konceptu, jo zinu, ka tajā ir "transmigrējušies" senie priekšstati par valsts dievišķo dabu (Dievs kā omnipotents suverēns) un monarhiju (valdnieks kā omnipotents suverēns). Tajā brīdī, kad vajadzēja seno suverenitātes ideju "ievietot" jauno laiku priekšstatos, par salīdzinoši piemērotāku suverenitātes idejas nesēju tika atzina "tauta/nācija". Tas, protams, radīja ne mazums problēmu teorētiķiem, jo "lokalizēt" monarhu un viņa gribu ir daudz vieglāk nekā tautu un tās gribu. Politikas teorētiķi joprojām mocās, nespējot atbildēt uz jautājumu, kurā brīdī mēs vēsturiski redzam "tautu kā suverēnu" - vai vairākums ir tauta? vai valsts apvērums, ko organizē cilvēku saujiņa, bet klusi piecieš vairākums, ir tautas gribas izpausme? Un vēl vesela virkne citu problēmu (arī pārmetumus, ka atsevišķi cilvēki/organizācijas jau nav nekādi "tautas" pārstāvji, jo tauta ir 100% valsts iedzīvotāju). Tautas suverenitātes ideja jau no pašiem pirmssākumiem ir bijusi problemātiski - šobrīd, manuprāt, tā jau konceptuālā līmenī bremzē mūsu domāšanu par to, kā indivīds vai neliela cilvēka grupa var pamainīt daļu no valsts koda (jo suverenitāte, vismaz pēc juristu, priekšstatiem var tikt īstenota tikai lielu kolektīvu līmenī).

Tas, par ko Tu runā, manuprāt, gan īsti nav suverenitāte, bet gan tas, ko jauno laiku (un arī mūsdienu) domātāji sauc par "inalienable rights" (tiesību kopums, kurā valsts/vairākums nevar iejaukties). Es piekrītu, ka tās ir vērtīgas. Taču sabiedriskā līguma teorija (precīzāk - no tās izrietošā doma par cilvēka "privāto sfēru), kad to apvieno ar domu par tautu (šajā kontekstā - vairākumu) kā suverenitātes nesēju, nav nemaz tām tik labvēlīga. Tā ir viena no politikas teorijas centrālajām problēmām kopš jauno laiku sākuma: ja referenduma ceļā tiek ierobežotas kādas sabiedrības grupas tiesības, tad kam ir prioritāte (vairākuma suverenitātei vai cilvēka privātās [valstij nedeleģētās] sfēras aizsardzībai)? Risinājums, manuprāt, ir novākt nevajadzīgo mistifikācijas slāni (varoņeposu par sabiedrības līguma slēgšanu) un vienkārši apgalvot to, kam, domāju, daudzi cilvēki intuitīvi piekritīs - ka ir zināms tiesību/privātuma slānis, kas katram cilvēkam ir nepieciešams, lai dzīvotu pilnvērtīgu dzīvi kā autonomai, racionālai, ar saprātu un radošo domu apveltītai būtnei. Tajā iejaukties nevar (vai drīkst tikai absolūtos izņēmuma gadījumos, līdzīgi kā arī šodien cilvēktiesības ir saprātīgās robežās ierobežojamas)


"Otrkārt, daudzas no Ivetas pieminētām 'valsts koda' sastāvdaļām - ielas, ko remontē pašvaldība un kurām tā piešķir nosaukumus, luktūri, pārtikas standarti, un tā tālāk, ne vienmēr un ne obligāti ir (un bija) valsts izpausmes laukā."

Es to nenoliedzu. Tas bija piemērs šodienas valsts funkcijai. Principā to varētu veikt arī "privātie" - taču šādam lēmumam (līdzīgi kā jebkuram lēmumam ar kuru valsts atsakās no savas funkcijas) būtu sekas, ko, manuprāt, nenovērtē, ja nedomā par valsts funkcijām un to mijiedarbību kompleksi (nevis kā diskrētām vienībām, kas tik "labi" parādās Latvijas valsts funkciju vērtēšanas kontekstā). Piemēram, ja ielu nosaukumu piešķiršana būs decentralizēta (teiksim, vietējie, ja vēlēsies, varēs brīvi ik pa laikam mainīs ielu nosaukums) - kā tas ietekmēs citu valsts funkciju veikšanu (piemēram, sociālo pakalpojumu nodrošināšanu, tiesu pavēstes nosūtīšanu)? Kas jādara, lai cilvēki no šādas pārmaiņas neciestu (piemēram, jāorganizē kaut kāda centralizēta adresu maiņas izziņošanas sistēma, jāliek arī "privātajiem", nosakot ielu adreses, uzturēt citur pieņemto māju numerācijas [adrešu] sistēmu, u.tml?)




"Tā tas ir mūsdienu liberāli demokrātiskajā valstī [...] Vairumā citu valstu tādas procedūras varbūt ir, bet ir formālas. "

Protams, nemaz nevēlējos apgalvot pretējo! Manis rakstītā mērķis: pievērst uzmanību, ka valsts nav tikai funkcijas, bet arī procedūras. Procedūras var būt demokrātiskas vai tirāniskas. Manuprāt, sabiedriskā līguma koncepcija no procedūrām novērš uzmanību: proti, tik ilgi, cik tiek izpildīti valsts pastāvēšanas mērķi (sabiedriskais miers) un netiek aizskartas minimālās cilvēku "inalienable rights", viss ir kārtībā. Ideja par demokrātisku lēmumu pieņemšana šajā koncepcijā nemaz dabiski neiederās (principā sabiedriskais līgums var funkcionēt arī kā autoritāra valsts) - tā ir vēlāks "migrants" no idejas par tautas suverenitāti (kas, kā jau teicu, ir dziļi problemātiska).

Manuprāt, būtu vieglāk fokusēt uzmanību uz pilsonisko līdzdalību kā vērtību, ja mēs skatītos uz valsti kā uz kodu, kuru teorētiski var "programmēt" jebkurš (jo visi esam "iekšēji vienlīdzīgas", autonomas, ar cieņu apveltītas būtnes). Ar šādu koncepciju būtu daudz vieglāk pamanīt, ka "kaut kas nav kārtībā valstīs", kur dzīve ir kopumā ciešama, taču pie programmēšanas tiek tikai šaura cilvēku grupa.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

FZSS 01.12.2009 18:41
pret tādu vispārīgu teoretizēšanu labi līdzot fizisks darbs profilaktiskās devās:D

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Neo 01.12.2009 16:51
Sabiedrības līgumu nevajadzētu noslēgt sabiedrībai ar valsti. Līgums jāslēdz visiem sabiedrības locekļiem sasvtarpēji. Latvijā tie būtu apmēram 2 milj. paraksti. Ja tā tas notiktu, tad nevarētu runāt, tā kā valsts nepilda 3 funkcijas no 147, es arī kaut ko nepildīšu. Šī neapmierinātā sabiedrības daļa noteikti varētu uzsākt debates un vākt parakstus par grozījumiem sabiedrības līgumā vai arī par jauna līguma noslēgšanu.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Marija Golubeva 01.12.2009 15:11
Ļoti ambiciozs mēģinājums, kopumā visai cienījams, bet mani nepārliecināja.

Pirmkārt, Loks (Locke) un citu 17. un 18. gadsimta domātāju metaforai bija plašāka nozīme, nekā vinkaršam 'līgumam', ko varam iedomāties mietpilsoniskās dzīves apstākļos. Tur runa bija par suverenitātes deleģēšanu: no indīvīdiem (kas katrs pats par sevi bija suverēns pirmatnējā haosā, jeb visu karā pret visiem, kā to iedomājās filozofi)- valstij, ka nepieciešamam ļaunumam, kas ierobežo mūsu individuālo suverenitāti, bet palīdz savaldīt haosā valdošo vardarbību un nodrošina, ka arī tiem, kas ir fiziski vājāki, tiek saglabātas viņu tiesības. Šīs tiesības ir tā suverenitātes daļa, ko nedēleģējām valstij. Pie tādām tiesībam toreiz pieskaitīja galvenokārt īpašuma tiesības - cilvēka neatkarīgas rīcības garantu.

Ja mēs atcelsīm metaforu par sabiedrisko līgumu, būs kaut kas jādara arī ar šo pirmatnējo suverenitātes prezumpciju. Vai man jāatzīst, ka man no dabas nepiemīt vispār nekāda suverenitātes daļa, un visas manas tiesības ir pateicoties valstij, ANO Vispārejai cilvēktiesību deklārācijai un ES Pamattiesību hartai? Tas ir bīstami, jo pēc būtības tas būtu mūsdienu cilvēktiesību ideoloģijas gals. Lai saglabātu individuālo tiesību neaizskaramību no valsts puses, ir svarīgi atcerēties, kā indivīda tiesībām ir cits, neatsavināms pamats, kas nebalstās valstu slēgtajos līgumos, drīzāk, starptautiskie līgumi tikai fiksē šo tiesību esamību, un valstis ir vajadzīgas, lai nosrošinātu šo tiesību ievērošanu.

Otrkārt, daudzas no Ivetas pieminētām 'valsts koda' sastāvdaļām - ielas, ko remontē pašvaldība un kurām tā piešķir nosaukumus, luktūri, pārtikas standarti, un tā tālāk, ne vienmēr un ne obligāti ir (un bija) valsts izpausmes laukā. Drīzāk otrādi - vēstures gaitā tās pārsvarā nebija valsts kontrolētās lietas. Vietēja kopiena (pašvaldība) nav sinonīms valstij, Latvijā pašvaldību pilnvaras ir noplicinātas par labu valstij bēt tā tam nav jābūt vienmēr un visur. Ielu nosaukumi jau pavisām noteikti bieži veidojās bez valsts svētības - ja kādā ielā dzīvoja audēji, tā arī to ielu saucā. Pārtikas standartus, pirms tā ķērās klāt valsts un ES, dažās nozarēs vietām kontrolējā ražotāju asociācijas, tā tas joprojam ir vīnu pasaulē (mūsdienās neskaitot Franciju). Citiem vārdiem, neskatoties uz Tavu apgalvojumu, ka privātais sektors nevar tikt galā ar funkcijām tik labi, ka valsts, daudzas vietas tas tīri labi tiek galā ar šīm funkcijām. Vēsturiski ar visām funkcijām ieskaitot iedzīvotāju aizsardzību, tiesu un daļas nodokļu iekašēsanu tika galā neformālas privātā sektora struktūras (loka šavēju brālības, cunftes, labdarības vai kopienu organizācijas, kas uzturēja nabagomājas un skolas). Tā tas vienreiz bija, un iespējams pēc simts gadiem liela daļa no funkcijām atgrizīsies turpat, tikai citā kvalitātē.

Visbeidzot, par nopietnāku argumentu: 'Valstij, bet ne "sabiedrībai" raksturīgas specifiskas lēmumu pieņemšanas procedūras, ko nosaka prasības pēc atklātības, sabiedrības deleģētu cilvēku īstenotā kontroles pār funkcijas īstenošanu, prasības par izvairīšanās no interešu konfliktiem, iekļaujošas lēmumu pieņemšanas procedūras.'

Tā tas ir mūsdienu liberāli demokrātiskajā valstī, Iveta. Tādu valstu pasaulē pat nav vairākums. Baidos, kā tādās valstīs kā Zimbabve un Ziemeļkorēja valsts pilda (vai nepilda) savas funkcijas bez šim 'valstij rakturīgām specifiskām lēmumu pieņemšanas procedūrām'. Vairumā citu valstu tādas procedūras varbūt ir, bet ir formālas. Tātad, šo procedūru esamību nodrošina nevis valsts kā tāda, bet libērālā demokrātija - jeb kartība, kad pilsoniskā sabiedrība vai arī starptautiskā sabiedrība (vai abas) kontrolē valsts iestāžu darbību un piespiež valsti rīkoties tiesiski. Nez kāpēc arī Inglharta un Welzela pētījumi demonstrē, ka tieši tur, kur iedzīvotājiem piemīt tieksme pašizpausties un zemāka cieņa pret varu, korupcijas ir mazāk un elite uzvedas demokrātiskāk. Droši vien tomēr sabiedrība, nevis valsts ir valsts pārvaldes integritātes gatants?

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Predicador 01.12.2009 12:17
kā skaidri parādās epizodē ar Amazon, daudz kas "pašreizējā veidolā" pastāv ne "tādēļ, ka pastāv valsts kods", bet par spīti tam, turklāt ne vienmēr ir acīmredzams, kā tas ir iespējams. :)

cits piemērs ir slavenais "nakts tirgus", kas faktiski ir nelegāls, taču visnotaļ noderīgs.

brīžiem šķiet, ka atbilstošāka metafora būtu "valsts kā vēzis", kas iznīcina visu produktīvo.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Kalvis 01.12.2009 11:31
Manuprāt, runa par valsti kā par līgumu (Džona Loka "Social contract" nozīmē) iznāk nedaudz samocīta. Un tad Ivetai ir gari un plaši jāskaidro, ko varētu nozīmēt "līgums" vai tml.

Manuprāt, neviens tā īsti nav atspēkojis Tomasa Hobsa valsti kā Leviatānu (Latvijas apstākļos tas leviatāns nav pat gluži teiksmains zvērs, bet var iegūt konkrēta oligarha vaibstus). Vai nu arī kā marksisti uzskata - valsts ir šķiriskās apspiešanas instruments. Arī līdzīga politiskā teorija.

Es to nedomāju tikai Latvijas kontekstā vien. Kādas ir sabiedrības iespējas izmainīt to, kas notiek, piemēram, Lielbritānijas vai Japānas politikā? Arī tur pie varas turas viena un tā pati elite - jau ļoti ilgi. Kādas ir mūsu iespējas iespaidot EP prezidenta ievēlēšanu? Manuprāt, nekādas.

Varas elites iespējas ierobežo nevis līgums ar pārvaldāmajām masām, bet gan dažādi ārēji nosacījumi. Ja valsts kase tiek izlaupīta, ja cilvēkresursi ir izputināti, ja valdošā elite piesaista nederīgus kalpus, tad pamazām samazinās šīs elites ietekme. Un tad daļu elites nākas nomainīt. Vai - pat visu politisko režīmu aizstāt ar citu. Bet šādam "kontraktam ar realitāti" nav vajadzīgs Džons Loks - pilnīgi pietiek ar senās Ķīnas filozofu Hanu Feidzi.

Ja mēs izvēlamies neadekvātu (Dž.Loka modeli), tad rezultāts ir jocīgs - it kā kikboksa maču aprakstītu šaha spēles komentētājs.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Veiko Spolitis 01.12.2009 07:30
BRAVO! Pēdējās rindkopas nobeiguma 2 un 3 punktu problēmas ir 1 punkta arhaiskumā. Pārprastais 1990.g. sākuma liberālisms mākslīgi nosķīra valsts darbības no pilsoniskās sabiedrības, tāpat, kā Aukstā kara periodā tika mākslīgi radīta robežšķirtne starp ārpolitiko un iekšpolitisko diskursu starptautisko attiecību reālisma skolas pārstāvju vidū.

Korporatīvisma sintēze ar liberālismu būtu kā jaunā seja, lai šādi aprakstītu jauno matriksu nosaukumus vecā mnērcē:)

Citi autora darbi