Atslēgvārdi:

Divdesmit pieci sašķeltības gadi 6

Ukrainas konflikts un okupācijas konteksts kaitinoši atgādina, ka izpratne par padomju periodu vēl aizvien šķeļ Latvijas sabiedrību.

Iesaki citiem:

Šogad Eiropā daudzviet tiek atzīmēta 25. gadskārta notikumiem, kas sekmēja dzelzs priekškara krišanu un atbrīvošanos no komunisma. Šie rituālie pasākumi, tāpat kā dzimšanas dienas, postkomunistiskajām sabiedrībām atgādina, ka tās kļūst vecākas un ka daudzas no tām jau ir neērti saukt par „postkomunistiskām”. Taču notikumi Ukrainā ir piešķīruši papildus politisko jēgu šīgada atcerei. Latvijas publiskajā telpā tie ir aktualizējuši vēsturiskas līdzības ar padomju okupāciju 1940. gadā. Šādas analoģijas, protams, atvieglo domāšanu, jo balstās uz sociālajā atmiņā dziļi iesakņoto un nu jau paaudzēs pārmantoto padomju okupācijas paradigmu. Tiesa, tieši Ukrainas konflikts un okupācijas konteksts kaitinoši atgādina, ka izpratne par padomju periodu vēl aizvien šķeļ Latvijas sabiedrību.

Baltijas un Austrumeiropas valstu atmiņu politika jau kopš 90. gadu sākuma ir bijusi orientēta uz komunistiskās diktatūras nosodīšanu. Šis nosodījums savu veidolu ieguva ne tikai deklaratīvos politikas dokumentos, bet arī publiskās telpas dekomunizēšanā (ielu nosaukumu pārdēvēšana, iepriekšējā režīma pieminekļu demontāža) un pārejas laika taisnīguma politikā (komunisma noziegumu līdzdalībnieku tiesāšana, lustrācija, politiski represēto atbalstīšana). Īpaši asa pagātnes kritika ir caurvijusi Latvijas un pārējo Baltijas valstu atceres kultūras, kuras, runājot vēsturnieka Stefana Trebsta vārdiem, balstās spēcīgā antikomunistiskajā konsensā.[ 1 ] Tomēr vienprātība visdrīzāk ir raksturīga politiskajai atmiņai jeb atmiņai, kas tiek definēta „no augšas”, turpretī atmiņā, kas veidojas „no apakšas”, jeb sociālajā atmiņā var novērot samērā kareivīgu pretnostatīšanos.

Vienprātība visdrīzāk ir raksturīga politiskajai atmiņai jeb atmiņai, kas tiek definēta „no augšas”, turpretī atmiņā, kas veidojas „no apakšas”, jeb sociālajā atmiņā var novērot samērā kareivīgu pretnostatīšanos.



Sociālās atmiņas līmenī ir krietni sarežģītāk izdarīt tipizējošus vispārinājumus, kad runa ir par attiecībām ar komunistisko pagātni, jo šīs attiecības nosaka atšķirīgi faktori. Latvijā un Igaunijā nozīmīgākās priekšstatu atšķirības veidojas starp pamatnāciju un krievvalodīgo minoritāti, proti, tas, kādā valodā indivīds runā ģimenē, ļauj ar augstu varbūtību prognozēt viņa attieksmi pret padomju režīmu un izpratni par to, kā Baltijas valstis nokļuva PSRS sastāvā. Lietuvā, Polijā un Ungārijā sašķeltajai atmiņai ir vairāk ideoloģisks raksturs – attieksmi pret komunistisko pagātni lielā mērā nosaka tas, vai cilvēks identificējas ar kreiso vai labējo partiju idejām. Savukārt Ukrainā, kur atšķirībā no iepriekš piesauktajām valstīm valda ļoti vājš konsenss par padomju laiku, galvenais diferencējošais faktors ir reģionālā piederība, nevis nacionālā identitāte. Ja Austrumukrainas iedzīvotāji, īpaši Donbass reģionā un okupētajā Krimā, aizstāv prosovietisku pagātnes interpretāciju, tad Ukrainas Rietumos un arī vidienē, padomju režīms lielākoties izpelnītās nosodījumu.

Apzinoties katras postkomunistiskās sabiedrības specifiku, es tomēr uzskatu, ka etnolingvistiski sašķelta sociālā atmiņa, kāda tā ir Latvijā, daudz vairāk nekā ideoloģiskās nesaskaņas apdraud sabiedrības saliedētību. Augstāku apdraudējumu nosaka ne tik daudz latviešu un krievvalodīgo atšķirīgās pagātnes interpretācijas, cik ārējā spēka – Krievijas – interese izmantot šo sašķelto sociālo atmiņu tautiešu politikas interesēs. Un šeit atkal jāpiemin Ukrainas konflikts, kurā prosovietiskā vēstures shēma tika un tiek mērķtiecīgi izmantota no Krievijas puses, lai leģitimētu savu rīcību un diskreditētu uz Eiropu orientēto Ukrainas politisko eliti. Būtu naivi to neredzēt, tāpat kā būtu vienkārši naivi uzskatīt, ka Latviju neskar Krievijas pēdējos 15 gados apzināti kultivētais prosovietiskais naratīvs un ka tas neietekmē lielas Latvijas krievvalodīgo daļas politisko uzvedību.

Augstāku apdraudējumu nosaka ne tik daudz latviešu un krievvalodīgo atšķirīgās pagātnes interpretācijas, cik ārējā spēka – Krievijas – interese izmantot šo sašķelto sociālo atmiņu tautiešu politikas interesēs.



Mēģinot saprast, ko darīt situācijā, kad Latvijas valstiskumam izšķirošas vēsturiskās epizodes (padomju okupācija, Otrais pasaules karš, PSRS izjukšana) lielās sabiedrības grupās joprojām tiek uztvertas radikāli atšķirīgi, ir milzīgs vilinājums domāt vienkārši: viss atrisināsies paaudžu nomaiņas rezultātā. Šādam skatījumam ir pat zināms pamats. Piemēram, 2009. gadā publicētais „Eirāzijas monitorings” parādīja, ka daudzās postpadomju valstīs jaunākajā paaudzē ir novērojama lielāka ignorance pret padomju periodu.[ 2 ] Taču paaudžu nomaiņa nevar būt panaceja apstākļos, kad šodienas Krievijas atmiņu politika ir orientēta uz padomju režīma pilnīgu reabilitāciju ne tikai pašā Krievijā, bet arī „tuvajās ārzemēs”. Negaidot uz paaudžu dinamikas izraisīto sociālo vielmaiņu, Latvijas integrācijas politikas veidotāji ir izvirzījuši konkrētus uzdevumus, kā stiprināt sabiedrību vienojošu sociālo atmiņu, t. sk. attiecībā uz padomju laiku, tomēr piedāvātās iniciatīvas drīzāk neļaus padziļināt sociālās atmiņas sašķeltību, nevis to vienos.[ 3 ]

Paaudžu nomaiņa nevar būt panaceja apstākļos, kad šodienas Krievijas atmiņu politika ir orientēta uz padomju režīma pilnīgu reabilitāciju ne tikai pašā Krievijā, bet arī „tuvajās ārzemēs”.



Manuprāt, viens no virzieniem, kurā būtu vērts raudzīties konceptuālā līmenī, ir transnacionālā vēsture, kas etnolingvistiskajam faktoram neierāda izšķirošu lomu. Transnacionālā vēsture nozīmē daudzšķautnainu un iekšēji salīdzinoša pagātnes stāsta veidošanu, kur nacionālā identitāte ir tikai viens no atskaites punktiem līdzās citiem sociālajiem kontekstiem. Šāds stāsts palīdz daudz vieglāk un skaidrāk apjēgt, ka, piemēram, baltvācieši ir daļa no mums, tāpat kā daļa no mums ir tie ebreji, kas piedalījās Brīvības cīņās un kas tika iznīcināti holokaustā. Es saprotu, ka daudzviet pasaulē, t. sk. Latvijā, „padomju” bieži tiek vienādots ar „krievu”, taču tas nenozīmē, ka staļinisma noziegumu upuri vai padomju režīma brucinātāji bija tikai ne-krievi. Staļins uz Sibīriju izsūtīja Latvijas iedzīvotājus, starp kuriem bija latvieši, krievi, ebreji u. c. Pēc Staļina nāves padomju iekārtu kritizēja un izaicināja gan latviešu, gan krievvalodīgā inteliģence. Un ne jau tikai latvieši pirms 25 gadiem vēlējās neatkarību, kaut gan, ko tur slēpt, ievērojamā Latvijas krievvalodīgo daļā valdīja reakcionāras noskaņas.

Ekspertiem un politikas veidotājiem būtu jāpiedāvā stratēģijas, kas veicinātu transnacionālu Latvijas vēstures stāstu radīšanu gan par padomju laiku, gan arī par agrākiem vēstures posmiem, kuros latvieši nespēlē centrālo lomu, un tādēļ tie faktiski ir palikuši ārpus pašreizējās vēsturiskuma apziņas.



Transnacionālā perspektīva mudina sarežģītās vēstures lapaspuses lasīt kopīgā valodā, taču, lai lasītu, šīs lapaspuses vispirms ir jāsaraksta; bet tās nevar sarakstīt, ja nav radīta kopīga Latvijas transnacionālās vēstures gramatika. Tādēļ ekspertiem un politikas veidotājiem būtu jāpiedāvā stratēģijas, kas veicinātu transnacionālu Latvijas vēstures stāstu radīšanu gan par padomju laiku, gan arī par agrākiem vēstures posmiem, kuros latvieši nespēlē centrālo lomu, un tādēļ tie faktiski ir palikuši ārpus pašreizējās vēsturiskuma apziņas.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (6) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Azwar Suaib

Nice Share, thank you very much http://goo.gl/S1ucGg ff http://goo.gl/0QYfOf niss http://goo.gl/1V8zA7 niss http://tinyurl.com/hn9tbb9 hits http://goo.gl/e4htQj lyric http://goo.gl/0iyhxB . See you, good bye !

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Jautājums

Kas ir krievvalodīgie? Vai pastāv arī latviešvalodīgie?
Kur ir viņu dzimtās mājas, Dzimtene, Tēvija? Kuras valsts pilsoņi viņi ir, kurai valstij viņi kalpo un veic savus pilsoņa un cilvēka pienākumus pret šo valsti?
Tas par mūsdienām.
Vēsture ir pierādījusi, ka nav sliktas tautības vai nācijas, bet to vidū ir nejauki cilvēki, atsevišķi indivīdi vai pat personības (Hitlers, Staļins u.tml.). Zinātnieki arī nāk no kādas konkrētas tautības, bet viņu izcilie atklājumi pieder jau visas pasaules tautām.

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Vilnis Gricaičuks-Puriņš

Latvieši, ebreji, krievvalodīgie...kas šai loģiskajā rindā nepareizs? Protams,- krievvalodīgie. Tas ir nejēdzīgs jēdziens, kas arī mani var ierindot krievvalodīgo rindā, jo taču brīvi pārvaldu krievu valodu, ne sliktāk par latviešu un esmu padomju laikā dzemdēts padomju valstī. nejēdzība ir tā, ka jēdziens- 'krievvalodīgie' ir radīts Krievijas impērijas ietekmē. Impērijas, kura pašlaik ir vainagojusi sevi ar nacistisko ideoloģiju, kuras pamatā ir krievvalodīgo tiesību aizstāvība it visur, kur kāds kaut ko krieviski runā.

Realitāte ir nedaudz cita. Latvieši, jau no pieminētajām Brīvības cīņām un vēl kādu strēķi laika agrāk ir multietnisks veidojums, kas līdz ar uzvaru Brīvības cīņās viennozīmīgi pārtapa par valsts tautu, nāciju. Tāpēc arī pārstaigājot Latvijas etnogrāfisko brīvdabas muzeju nekur neatrodam 'latviešu sētu', jo it visas tur esošās sētas ir latviešu sētas. Un arī vēl daudzas turp neatvestās un neeksponētās. Tātad, ja nevien līvi, sēļi, ventiņi (vendi), žīdi, ukraiņi, vācieši un vēl un vēl, kuri par savu tēvzemi ieskatījuši Latviju, bet arī krievi tāpat, tad kopā arī esam latvieši. tad kas ir tie, kurus cenšas piemeldēt krievvalodīgajiem. Tie ir PSRS koloniālā minoritāte. Tie par labticīgiem uzskatītie Krievijas (sarkanā posma) impērijas, kuri palika Latvijā pēc formālās neatkarības atjaunošanas un kuru liela daļa pašlaik ietverti politiski bezatbildīgajā pavalstniecības institūtā- nepilsoņos.

NAV LATVIJĀ TĀDU KRIEVVALODĪGO, VIENKĀRŠI NAV!!!
KATRS, KAS APGALVO PRETĒJO VAIRO MELUS!!!

Latvijā ir latvieši, bezpavalstnieki, citu valstu pilsoņi un ir koloniālā minoritāte-nepilsoņi. Tāpat arī nav pamatnācijas un tai pretstatītās etniskās/nacionālās minoritātes. Jo tieši šis, itkā, etniskās/nacionālās minoritātes jau arī veido latviešus un ir etniskās latviešu kopienas, nevis kaut kādas minoritātes. Arī runās par etniskajām/nacionālajām minoritātēm un mistisko Latvijas pamatnāciju, ir liela daļa melīguma.

Der tak to beidzot iegalvot un nemelot :)

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Andrievs Niedra

To ka nevajag melot, to Jums pilnībā piekrītu!
Un aicinu pašu to ievērot!

Ja cilvēks no rīta pamostieties mājā savus tuvākos uzrunā angliski, ja māte savam bērnam šūpuļdziesmu dzied angliski, tad šie cilvēki ir angļu valodīgie, ja spāniski - spāņu valodīgie, bet ja krieviski - krievvalodīgie.
Un nav te ko vairot melus par reālu cilvēku it kā neeksistēšanu!

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Donna Beiža

Ne baltvācieši ne jūdi NAV un NEKAD NEBŪS daļa no mums-latviešiem,lai arī kādas vēstures falsifikācijas,melus un zombējuma šmorējumus Jūs mums neceltu galdā!Okupanti VIENMĒR paliks okupanti un slepkavas BŪS slepkavas.

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Transtur

Tie post-padomju krievi, kas dzīvo Latvijā - viņu senči ņifiga necieta deportācijās. Būs grūti viņiem par tiem paskaidrot, kad ļoti maz krievi tika deportēti no šejienes.
"According to research made by Latvian State Archive in 2001, 15, 424 people were deported of them 5, 259 were arrested in 14, June actions in Latvia. Of nationalities 11 418 Latvians, 1771 Jews, 742 Russians, 36 Germans and other nationalities 247 were deported."
742 krievi no 15,424 kopumā deportētajiem. Un tie, kas te tikai iepludināti pēc kara - nekādi cietēji viņi nebija, kā nekā no kaut kādas Omskas uz "Pribalķiku" atsūtīja. Tie, kas ir PSRS militāristu pēcteči - par viņiem vispār var aizmirst. Nelabojami revanšisti un imperiālisti - ar dažiem tādiem esmu saskāries, un, lai gan tas nebūt nekvalificējas kā socioloģisks pētījums, var diezgan droši prognozēt attieksmi viņiem līdzīgajiem Latvijas iedzīvotājiem.

Vērtīgāk būtu, manuprāt, pretnostatīt "krievus" pret "rusiem", tas ir Baltijas krievus pret Muskovijas moskāļiem. Bija tādi kriviči, nezinu, kādi tie bija, un tad rusi viņus aprija šādi vai citādi. Bet vajag lauzt to saikni, ko šejienes krievi jūt tieši ar Krievijas (Russijas) valsts iekārtu, jo šejienes krievi jau jūtas diezgan atšķirīgi no Maskavas rusiem, un otrādāk.

Uz to galu, var un vajag arī atbalstīt vietējās ukraiņu un baltkrievu kopienas sociālās atmiņas kopšanas un izcelšanas aspirācijas, atgādināt viņiem, ka baltkrievi un ukraiņi nav muskovieši, un ka tieši Muskovija ir viņu ienaidniece.

PSRS bija spēcīgs centrs - Maskava - attiecīgi PSRS bija vienkārši vēl viena Muskovijas imperiālisma izpausme.

Saistītie raksti
Petijums krievija

Krievijas informācijas kampaņa pret Ukrainu: no Viļņas samita līdz Krimas referendumam 3 Autors:Andis Kudors, Māris Cepurītis, Mārtiņš Kaprāns

Spy 255x203

Spēriens vēsturei 25 Autors:

Citi autora darbi
Petijums krievija

Krievijas informācijas kampaņa pret Ukrainu: no Viļņas samita līdz Krimas referendumam 3 Autors:Andis Kudors, Māris Cepurītis, Mārtiņš Kaprāns