Foto: Stefan Powell
Diez vai sabiedrība ilgstoši varēs iztikt bez patiesas izpratnes par notiekošo, bet tā pavisam noteikti varēs iztikt bez medijiem, kas atkārto cits citu.
Mēnesi pēc Neo un 4ATA parādīšanās visi, kas cerēja, ka no Valsts ieņēmumu dienesta (VID) sistēmas noplūdušie dati izmainīs kādas amatpersonas dzīvi, sadzīvi vai uzdzīvi, atkal var gulēt mierīgi. Latvijas žurnālistika ir profesionāli tik vāja, ka to nespēj pamodināt neskaitāmas zalves no 4ATA armijas ierakumiem.
Jau agrāk esmu rakstījusi, ka Latvijas žurnālistikai diemžēl pietrūkst ilgstošā attīstības gaitā izveidotas tradīcijas, kas garantē kvalitāti, iedziļināšanos, izpratni par žurnālistikas būtību un profesionālo pašcieņu. Tā vietā ir citas “tradīcijas”, kas diemžēl nosaka lielu daļu no žurnālistikas satura.
Tradīcija: nedomāt un neatšķirties
Slavenās filmas Matrix varoņu tēli, jaunās vārdu “caurums” un “noplūde” nozīmes un 10 uzņēmumu algu dokumenti tomēr nav izmainījuši Latvijas žurnālistikas darbības tradīcijas un ierastās shēmas. Pamatīgu faktu analīzi aizstāj īslaicīga lēkāšana pakaļ jaunām ziņām un notikumu izpratnes aizstāšana ar to komentēšanu.
Jau veselu mēnesi pieejami dati, ko žurnālisti varētu pamatīgi vērtēt un skaidrot, atklājot tajos likumsakarības, prasot atbildību vai vismaz padziļinātu skaidrojumu. Tāpēc pirms šī raksta veidošanas nolēmu veikt nelielu tekstu analīzi dažādos medijos ar mērķi noskaidrot, kā atspoguļota Neo piedāvātā informācija. Uzdevums izrādījās viegls, jo informācijas vienveidība bija apstulbinoša. Ziņu mediji, kā sarunājuši, atkārtoja vienas un tās pašas ziņas. Jauna informācija parādījās tikai tad, kad Neo nopludināja kārtējo dokumentu, kad “aizskartais” uzņēmums reaģēja uz notikušo, kad kāds no ārzemju medijiem bija pieminējis šīs Latvijas aktualitātes.
Lai kur meklētu, visos informācijas avotos pavērās vienveidīga un virspusēja ainava, ko profesionāļu vidē mēdz saukt par LETAs efektu. Tas nozīmē, ka redaktori baidās nepublicēt visas ziņas, ko publicē pārējie mediji, un tad nu rezultātā visi piedāvā vienu un to pašu. Mediju teorētiķi to sauc par “uzspiesto vienveidību”, jo vieta medijos ir aizpildīta, tāpēc nav ne enerģijas, ne resursu un arī īstas vajadzības radīt atšķirīgu saturu. Šajā gadījumā nevēlēšanās atšķirties nozīmēja arī to, ka piedāvātie dati netika izpētīti, izprasti, izdiskutēti. Arī daži blogeri, kas piedāvāja pārdomas par notikumiem vai tekstā iepina (tas tagad skaitās stilīgi) salīdzinājumus no Matrix sāgas, pārsvarā reflektēja par zināmajiem notikumiem, tos pārstāstot un pievienojot savu individuālo sašutuma, ironijas vai vilšanās devu.
Atšķirīgu pieeju bija ļoti maz. Dziļāku analīzi un pārsteidzoši atkailinošu situācijas pārskatu pašā noplūdušo dokumentu varoņsāgas sākumā piedāvāja raidījums Kas notiek Latvijā? Pēc tā bija ļoooti daudz vielas jauniem rakstiem un ziņām! Atrisināt intrigu, kas īsti ir Neo centās divi mediji. diena.lv uzķēra Ērika Stendzenieka “pīli”, ka mistiskais dokumentu piegādātājs varētu būt blogeris Benvenuto, bet kasjauns.lv tieši pajautāja žurnālistam Lato Lapsam, vai viņš nav Matrix varonis. Interesanti, taču mazsvarīgi, ja līdzās ir autentisku dokumentu grēda.
Tradīcija: atkarība no citātiem
Izskatot līdzīgo tekstu gabalus dažādos medijos, redzams, ka datu noplūdes problēma tiek skatīta pārsvarā no diviem aspektiem. Pirmā informācijas plūsma veltīta noplūdes jautājumam, datu drošības situācijai, VID atbildībai un dažu amatpersonu lomai. Otrā lielā materiālu daļa stāsta par nopludinātajiem dokumentiem, konkrētu uzņēmumu algu līmeni un satraucošākajiem skaitļiem katrā sarakstā. Šo informāciju papildina pieminēto uzņēmumu reakcija — vai tie atzīst, ka dati ir patiesi, vēlas vai nevēlas tos komentēt. Tās ir tā sauktās pirmās ziņas, kas parādās un parasti tiek turpinātas un attīstītās, pievienojot skaidrojošu un padziļinātu informāciju. Bet ne jau Latvijā. Kad iegūtas pirmās informācijas drupatas, tās pēc vienādas shēmas tiek papildinātas ar dažiem citātiem no oficiālajām amatpersonām. Šie citāti, vairākkārt atkārtoti, atkal kļūst par vielu jaunām ziņām. Kad komentāri no politiķiem vairs neparādās, temats tiek aizmirsts, līdz parādās jauns Neo publicēts dokuments.
Mediju uzvedība tiek perfekti diriģēta no ārpuses. Jaunas ziņas veido tikai tad, kad redakcijas sasniedz kāda radīts jauns paziņojums. Tas ir galvenais veids, kā žurnālisti tiek pie darbam nepieciešamā materiāla, radot iespaidu, ka paši nemeklē nozīmīgu informāciju. Pārskatot ziņu avotus, ir redzama tradicionāla vienveidība: amatpersonas (piemēram, Valdis Dombrovskis, Einars Repše, Satversmes aizsardzības biroja vai Drošības policijas pārstāvji), dokumentos atmaskoto uzņēmumu sabiedrisko attiecību speciālisti, VID elektroniskās deklarēšanas sistēmas veidotāji, kompānijas Exigen pārstāvji. Kā redzams, notikumu komentē tie, kas iesaistīti, vai tie, uz kuriem informācija attiecas. Speciālistu līmeņa skaidrojumus un dokumentu patstāvīgu analīzi medijos velti meklēt.
4ATA radīto notikumu hronoloģija
14.februārī LTV1 “De facto” informēja, ka no
VID elektroniskās deklarēšanas sistēmas
nopludināti 7,4 miljoni dokumentu120 gigabaitu
apjomā.
15.februārī bijušais VID vadītājs Dzintars
Jakāns paziņo, ka tā ir “ārkārtas situācija”.
17.februārī cilvēks, kas sauc sevi par Neo, kā
4ATA pārstāvis sazinājās ar Jāni Domburu un
izklāstīja, kā ieguvis VID datus. Tupmāk Neo
ar vārdu neo4ata sazinās sociālajā tīklā
Twitter.com, kur arī publicē linkus uz vietni, kur
lasāmi kārtējie algu saraksti. Viņam šajā tīklā ir
gandrīz 4 tūkstoši sekotāju, Neo neseko
nevienam.
18.februārī tika publicēti uzņēmuma “Rīgas
satiksmes” darba samaksas dati. Atklājas, ka
Igors Volkinšteins, kas kļūdaina lēmuma
pieņemšanas dēļ atlaists no uzņēmuma, ne
vien saņēmis milzu kompensāciju, bet
joprojām strādā turpat un viņam maksā palielu
atalgojumu.
20.februārī sabiedrības uzmanībai tiek
piedāvāti uzņēmuma “Rīgas siltums” algu
saraksti.
21.februārī atklātībā nāk ziņas par Parex
bankas algām, 7.martā raidījums “De facto”
konstatē, ka Parex bankā strādā Latvijā vislabāk
atalgotie baņķieri.
23.februārārī finanšu ministrs Einars Repše
saka, ka neuzņemsies politisko atbildību par
datu noplūdi VID.
24.februārī atklātībai nodod Valsts policijas
struktūru algas.
25.februārī Latvijā tiek pieminētas dažas
ārvalstu mediju publikācijas, kurās Neo tiek
saukts par Latvijas Robinu Hudu. Žurnālists
Imants Liepiņš nāk klajā ar ideju reģistrēt
sabiedrisko organizāciju “4ATA”.
26.februārī – publiskotas Finanšu un kapitāla
tirgus komisijas (FKTK) darbinieku algas.
SAB paziņo, ka nesaskata ārvalstu specdienestu
roku VID datu noplūdē.
2.martā atklātībā nonāk Latvijas Bankas (LB)
algas, banka tās nevēlas komentēt. Pāris dienas
vēlāk tās analizē laikraksts “Financial Times”,
norādot, ka LB algas 10 līdz 15 reizes pārsniedz
vidējo algu Latvijā.
5.martā – uzzinām Latvenergo algas.
4.martā Neo savā ierakstā Twitter.com izsaka
aizrādījumu žurnālistiem, ka tie neanalizē
publiskoto informāciju.
8.martā Neo uzdod dažādus jautājumus par
publicētajiem algu sarakstiem, aicinot salīdzināt
LB un FKTK algas ar šo institūciju Lietuvas un
Igaunijas kolēģu algām.
8.martā – sāk disciplinārlietu pret trim VID
Informātikas pārvaldes ierēdņiem un dienesta
pārbaudi par četru minētās pārvaldes darbinieku
darbu.
9.martā – atklātībā nonāk a/s “Augstsprieguma|
tīkls” un a/s “Sadales tīkls” algas.
12.martā publicētas uzņēmuma “Latvijas
autoceļu uzturētājs” algas.
Tradīcija: neiedziļināties
Analīzei un izpratnei vajadzīgi kritēriji, konteksts un ilgāka atmiņa, protams, arī laiks un vēlēšanās. Jebkuru no ziņām bija iespējams turpināt, rūpīgi iedziļinoties tās saturā, ieraugot faktus plašākā kontekstā un piemērojot tai pārbaudāmus kritērijus. Tas ļautu arī auditorijai saprast, kam algas nekaunīgi lielas, kam pamatotas vai pārāk mazas un kuru vadītāju darba samaksa ir pārmērīgi augstāka par padoto algām.
Kad pirms dažām dienām uzņēmuma Latvijas autoceļu uzturētājs pārstāve publicētos datus komentēja, paziņojot, ka “algas maksājam atbilstoši ekonomiskajai situācijai”, būtu īsti vietā nevis citēt šo tukšo frāzi internetā, radio un TV ziņās, bet gan mēģināt izprast, kas īsti ir pateikts. Ko nozīmē ekonomiskajai situācijai atbilstošas algas, kuriem tādas ir un kam nav? Kāpēc viens uzņēmums tās var maksāt un kuri tā darbinieki dzīvo savā īpašajā “ekonomiskajā situācijā”? Kāda ir algu dinamikas saikne ar darba rezultātiem, ar prasībām pret citiem?
Kad Latvijas Banka (LB) izvairījās komentēt savu algas sarakstu, jo nevēlējās runāt par “nezināmas izcelsmes datiem”, būtu īsti vietā atcerēties stāstu par LB algu jautājumu. Ne velti Neo pats teica priekšā, kas būtu darāms, lai rastos labāka žurnālistika — pietiktu salīdzināt LB vai Finanšu un kapitāla tirgus komisijas (FKTK) algas ar Lietuvas vai Igaunijas līdzīgu struktūru kolēģu algām. Par sliktu nenāktu atgādināt daudzus gadus garos stāstu par LB centieniem savu labklājību veidot ārpus jebkāda konteksta un saprāta robežām.
Te nav vietas, lai izstāstītu visu, ko bija iespējams radīt žurnālistikā, analizējot Rīgas satiksmes algas kontekstā ar šī uzņēmuma regulārajiem paziņojumiem par darbības sašaurināšanu, draudiem palielināt biļešu cenas un pārsteidzoši dārgo e-talona projektu. Kas gan varētu būt vēl košāk, ja kāds no medijiem saliktu pretī pirms dažiem mēnešiem kādas amatpersonas vēstīto par jostu savilkšanu un citām sāpīgām lietām ar viņa paša algu, ar to sajūtu, kas kabatās ir konkrētām amatpersonām, kad tās, pieri saraukušas, izklāsta savus krīzes laika padomus un risinājumus? Tikai diena.lv piedāvāja analīzi par to, vai Latvenergo milzīgās algas neietekmē uzņēmuma tarifus.
Tad jau viens no oriģinālākajiem varētu būt Jura Paidera komentārs[1] par to, ka datu noplūde attiecas uz tiem uzņēmumiem, kas “atteicās iekļauties Starptautiskā Valūtas fonda programmā. /../ Tādejādi Neo izskatās nevis pēc opozīcijas varai, bet gan pēc pašreizējās varas kliķes instrumenta, lai apspiestu pēdējos pretestības iedīgļus valsts uzņēmumu un neatkarīgu iestāžu sistēmā”. Tomēr citu skatījumu nebija, tāpēc arī par šo diskusijas nenotika.
Vispārsteidzošākā plašajā ziņu plūsmā bija izvairīšanās runāt par algām un sarakstos ietverto informāciju. Pārsvarā meklēti blakus temati, apspriesti nesvarīgi sīkumi, viegli novirzot uzmanību no paša galvenā — algu politikas Latvijas uzņēmumos, kas pārtiek no nodokļiem, atrodas valsts īpašumā vai ir monopoli. Pazudis konteksts tam, kā dažādas amatpersonas jutās, kad citus aicināja taupīt, bet pašām kabatas vai plīsa no lielajām algām. Kaut kur jauno ziņu un taisnošanās jūklī pazuduši jautājumi, kas atbildīgs. Ka nevis dati noplūduši, bet ka tieši tādas algas, kādas grūti sameklēt biznesa vidē, ir milzīgam valsts amatpersonu slānim. Kur ir šie atbildīgie, kāpēc viņi neskaidro savu algu veidošanas principus — visu publicēto datu klāsta pamatā taču ir konkrētu cilvēku lēmumi.
Žurnālistu darba kvalitāte ir ļoti atkarīga no mediju menedžmenta stratēģijas un redaktoru vai producentu prasībām. Liekot vidēji apmaksātiem žurnālistiem smagi strādāt, lai piegādātu arvien jaunus informācijas “gabalus” preses un interneta mediju satura uzturēšanai nemitīgā mainībā, daudz kas no kvalitātes kritērijiem zūd motivācijas trūkuma un laika spiediena rezultātā. Atliek secināt, ka kvalitatīva informācijas analīze mediju uzņēmumos netiek pieprasīta. Tajā ir arī labā ziņa — tātad mediji var iztikt tāpat, ar virspusēju saturu. Es gan šaubos, vai sabiedrība ilgstoši varēs iztikt bez patiesas izpratnes par notiekošo, bet tā pavisam noteikti varēs iztikt bez medijiem, kas atkārto cits citu.
Pagaidām viss notiek tāpat kā visai svaigajā Ilmāra Šlāpina Latviešu nacionālo rotaļu[2] versijā Telšu pilsētiņa: “Spēles dalībnieki apmetas teltīs iepretim Ministru kabinetam un gaida. Nekas nenotiek.” Arī žurnālistikā — milzīgs faktu apjoms ir nolikts acu priekšā, bet nekas nenotiek.
____________________