Šodien Saeima ārkārtas sēdē nodeva izskatīšanai Juridiskajai komisijai ideju par jaunu tiešās demokrātijas instrumentu - kolektīvajiem iesniegumiem, ko pasaulē pazīst arī ar nosaukumu "dienaskārtības iniciatīvas".
Frakcijas PLL iesniegtais likumprojekts gan visai būtiski atšķīrās no tās idejas, ko portālā manabalss.lv bija parakstījuši vairāk nekā 10 000 Latvijas iedzīvotāju. Taču tas nekas. Likumprojektu vēl varēs mainīt, ja tas nonāks līdz otrajam un trešajam lasījumiem.
Redzot visai lielu apjukumu un neizpratni par ideju, nolēmu pamēģināt atbildēt uz visbiežāk uzdotajiem jautājumiem. Es gan aprakstīšu tikai idejas sākotnējo versiju, kurai tika vākti paraksti. Tikai pēdējā jautājumā parādīšu, kas ir atšķirīgais PLL iesniegtajā, ar ko Saeima strādās tālāk.
- Kas ir dienaskārtības iniciatīva?
Šis ir papildus tiešās demokrātijas instruments līdzās Latvijā jau pazīstamajiem referendumiem un likumdošanas iniciatīvām, kā arī ievēlēto amatpersonu atsaukšanai (dažās valstīs tas ir iespējams, Latvijā gan nē)
Tiešā demokrātija ir tad, ka tauta, mēs katrs, risinām jautājumus paši, nevis atstājam tos tikai un vienīgi parlamenta izlemšanai. Piemēram, referendums par Saeimas atlaišanu ir viena no tiešās demokrātijas izpausmēm. 1/10 deļas vēlētāju parakstu vākšana par jaunu likumprojektu, ar kuru minimālā pensija tiktu pielīdzināta iztikas minimumam ir vēl viena tiešās demokrātijas izpausme – likumdošanas iniciatīva (likumu ierosināšana).
Kas ir dienaskārtības iniciatīva? iespēja noteiktam cilvēku skaitam piedāvāt parlamentam (vai pašvaldībai) kādu ideju apsvēršanai. Parlamentam tad ir tiesības pašam izlemt, kā rīkoties attiecībā uz šo ideju: pieņemt vai noraidīt. Ja noraida, referendums nav jārīko.
- Vai tādas ir arī citās valstīs?
Jā, diezgan daudzās: Austrija, Lietuva, Polija. Ja interesē, kurās vēl un cita sīkāka informācija klikšķini šeit. Pat Eiropas Savienībā kā organizācijā, ja tiek savākts 1 miljons parakstu, kāds jautājums no 2012.gada 1.aprīļa varēs nonākt Eiropas Komisijas darba kārtībā.
- Kas ir piedāvāts manabalss.lv lietotāju variantā? Kā Latvijā tas darbotos?
1.solis. 10 000 Lavijas iedzīvotāji uz papīra vai elektroniski savāc parakstus kādam likumdošanas ceļā izskatāmam jautājumam.
2.solis. Šī ideja nonāk Saeimas darba kārtībā.
3.solis. Iesniedzēju pārstāvim ir piecas minūtes, lai Saeimai no tribīnes izstāstītu argumentus, kādēļ ideja ir atbalstāma.
4.solis. Saeima balso. Ja Saeima noraida, nekas tālāk vairs nenotiek. Ja Saeima atbalsta, tā atdod šo ideju kādai no Saeimas komisijām (ja ideja par pārvaldi, tad valsts pārvaldes komisijai, ja par izglītību – izglītības utt.)
5. solis. Ideja nonākusi komisijā. Komisijai ir mēnesis, lai šo jautājumu izskatītu – jāorganizē sēde. Jāpieaicina uz sēdi parakstītāju pārstāvis.
6. solis. Komisija izlemj, ko darīt tālāk: noraidīt (tad mēneša laikā jādod rakstisku skaidrojumu) vai iesniegt Saeimai likumdošanas iniciatīvu (nu jau vairs ne idejas, bet konkrētu likumu grozījumu formā)
7. solis. Ja komisija izstrādājusi likumdošanas iniciatīvu, tad tālāk viss notiek kā parasti – Saeima balso pirmajā lasījumā, otrajā, tad trešajā un tad likums stājas spēkā.
- Kāda no šādām dienaskārtības iniciatīvām jēga?
Tas ir viens no vienkāršākajiem un izmaksu ziņā lētākajiem paņēmieniem kā
a) satuvināt varu un tautu – pat fiziski … :),
b) palielināt aktīvo pilsoņu interesi un izpratni par Saeimas darbu,
c) ļaut Saeimas darba kārtībā ienākt iedzīvotāju pašu rosinātajām idejām,
d) palīdzēt deputātiem apjaust iedzīvotājiem svarīgus tēmus, kā arī
e) pieradināt gan iedzīvotājus, gan deputātus pie aktīvas Saeimas darba pilsoniskas kontrolēšanas un līdzdarbošanās - Ar ko dienaskārtības iniciatīva atšķiras no likumu ierosināšanas?
Satversme saka, ka likumprojektus Saeimai var iesniegt Saeima, Valsts Prezidents, ministru kabinets, Saeimas komisijas, ne mazāk kā pieci deputāti, kā arī šinī Satversmē paredzētos gadījumos un kārtībā viena desmitā daļa vēlētāju.
Tas notiek šādi: kāds aktīvists izstrādā likumprojektu. Tam jābūt juridiski nevainojamam, jo Saeimai nav tiesības to grozīt. Jāsavāc 10 000 notariāli apstiprinātu Latvijas pilsoņu parakstu. Pēc tam jāsavāc 1/10 vēlētāju paraksti (aptuveni 160 000). Tad likumprojekts nonāk Saeimā. Saeima tur neko mainīt nevar – vai nu jāpieņem, vai jānoraida. Ja noraida, tad rīkojams referendums.
Ar ko dienaskārtības iniciatīva atšķiras no likumdošanas inicatīvas?
1) gala rezultāts nav referendums! Saeima jebkurā mirklī var sliktu ideju noraidīt un nebūs jātērē milzīgi līdzekļi referenduma organizēšanai
2) tā ir IDEJA nevis jau izstrādāts likumprojekts. Saeima var to pārveidot, uzlabot pēc saviem ieskatiem – galu galā var tapt jauns likumprojekts, tas ir tikai pašas Saeimas ziņā
3) tādēļ ir mazāks parakstītāju skaits – 10 000 nevis 160 000. Un mazākas prasības parakstu autentifikācijai – pietiek, ja ir paraksts drukātā versijā un droša sistēma elektroniskajā (bankas autorizācija, elektroniskais paraksts, ID kartes u.tml.).
Rezumējot: dienaskārtības iniciatīva vienkārši ir cits tiešās demokrātijas instruments.
- Ar ko dienaskārtības iniciatīva atšķiras no parasta iesnieguma?
Latvijā jebkuram ir tiesības uzrakstīt institūcijai, arī Saeimas komisijām, deputātiem, iesniegumu un sagaidīt 30 dienu laikā atbildi. Šajā iesniegumā, protams, var iekļaut arī labas idejas.
Ar ko principiāli atšķirtos dienaskārtības iniciatīva?
1) Šis jautājums nonāk Saeimas darba kārtībā – nevienas privātpersonas iesniegumu ar idejām Saeima savās plenārsēdēs neskata;
2) iespēja argumentācijai izskanēt no Saeimas tribīnes (parastu iesniegumu iesniedzējiem tādas iespējas nav);
3) obligāts pienākums Saeimai plenārsēdē paust attieksmi – jābalso visiem deputātiem (uz iesniegumu parasti var dabūt tikai atbildīgās Saeimas komisijas viedokli);
4) ja Saeima nolemj atdot šo jautājumu turpmākai izstrādei komisijai, tad komisijai ir pienākums pieaicināt uz apspriedi iesniedzēju ( atbildot uz parastiem iesniegumiem, Saeimas komisijām šāda pienākuma nav).
- Kādēļ dienaskārtības iniciatīvas būtu jābūt tiesībām parakstīt arī nepilsoņiem un citiem Latvijas pastāvīgajiem iedzīvotājiem?
Tādēļ, ka tas ir loģiski – katram, kas Latvijā kādu laiku dzīvo, var būt labas idejas. Grūti iedomāties arī kaitējumu. Kāda atšķirība, kurš ir labas idejas autors/atbalstītājs: pilsonis, nepilsonis vai Japānas iedzīvotājs, kas 3 gadus jau dzīvo Latvijā ar uzturēšanās atļauju?
Gan nepilsoņiem, gan Japānas pilsoņiem ir tiesība rakstīt un parakstīt iesniegumus. Kādēļ lai šādu tiesību nebūtu arī attiecībā uz kolektīvu iniciatīvu, kuru Saeima var brīvi jebkurā mirklī noraidīt (un pat tad, ja akceptē, brīvi pārveidot pēc saviem ieskatiem)?
- Vai nav liels populistisku iniciatīvu risks?
Varam būt droši, ka 10 000 parakstu var atrasties gan labām idejām, gan dumjām idejām.Tas ir normāli. Līdzīgi kā deputāts pats var iesniegt gan labu priekšlikumu kādam likumam, gan ļoti sliktu priekšlikumu. Tas taču nenozīmē, ka viņam jāatņem šādas tiesības! Saeimas vairākums abos gadījumos būs tiesīgs brīvi izšķirties: akceptēt vai noraidīt.
No Saeimas tribīnes jau jebkurā gadījumā nedrīkst teikt neko tādu, kas pārkāpj Krimināllikumu – sludināt vardarbību, aicināt iekļaut Latviju citā valstī u.tml.
- Vai manabalss.lv variants ir ideāla procedūra? Vai to var mainīt?
Protams, ka pagaidām izstrādātais variants ir tikai viens no vairākiem iespējamiem. Juridiski to kā pagaidu variantu palīdzēju noformulēt es un Inese Nikuļceva.
Gandrīz katrs procedūras posms ir maināms, ja mainītajam ir tam labi argumenti. Iespējams, ka 10 000 parakstu ir par daudz vai par maz. Iespējams, ka varētu noteikt stingrākas prasības Saeimai/komisijām izskatot šādas iniciatīvas. Spriežot pēc tā, ka nebija nemaz tik viegli manabalss.lv savākt divām iniciatīvām 10 000 parakstus, nedomāju, ka Saeimai draud nogrimšana tautas iniciatīvās 🙂 Lai gan neredzu arī kaitējumu, ja ceturtdienas sēdes Saeimai turpmāk sāktos ar 1-2 cilvēku uzklausīšanu. 5 minūtes no katra. Ar iespēju noraidīt.
- Kas mainīts PLL variantā, ko Saeima 21.07 nodeva izskatīšanai komisijām? Ar ko tas atšķiras no sākotnējā varianta?
1) PLL neļauj 10 000 parakstītāju pārstāvim argumentēt ideju no Saeimas tribīnes. Pat tad ne, ja tās ir tikai 5 minūtes.
2) Tā vietā Saeimas prezidijs (5 deputāti) izšķir, kurai komisijai ideju nodot. Komisijai joprojām jāuzaicina uz sēdi iesniedzējs un jāizskata jautājums mēneša laikā, bet netiek pateikts, ko komisija ar šo ideju dara tālāk (ja apstiprina vai ja noraida).