Foto: G.Dieziņš

KNAB vadītāja iecelšanā vismaz likuma burts ir ievērots precīzi. Taču tā ir “avārijas” gadījumiem noteiktā kārtībā. Tieši premjera ziņā būtu veicināt biroja vadītāja apstiprināšanu likumā noteiktajā kārtībā. Politiskā loģika prasa to paveikt šīs valdības pilnvaru laikā.

Saistībā ar Korupcijas un novēršanas biroja (KNAB) vadītāja izvēli plašsaziņas līdzekļos izskanējuši, manuprāt, nepamatoti apgalvojumi par dažu amatpersonu prettiesisku rīcību. Kā valsts pārvaldes eksperts jūtos uzrunāts tos komentēt.

Iestādes mazatkarība un padotība

Neviena iestāde nevar būt neatkarīga, tās visas ir tikai kādas juridiskas personas orgāna pagarinājumi. Atbilstoši Satversmei valsts pārvaldes iestādes parasti ir padotas Ministru kabinetam. Ministru kabineta locekļi savā starpā “sadala” iestādes, vienlaikus par tām uzņemoties politisko atbildību. Padotība izpaužas divās pamatformās – pakļautība un pārraudzība. Konkrēto padotības saturu nosaka normatīvie akti. Parasti iestādes lēmumu kā prettiesisku vai nelietderīgu var atcelt augstāka iestāde vai amatpersona.

Iespējamās un esošās problēmas KNAB

Arī KNAB nav neatkarīgs, tas padots tieši premjeram. Premjers ir tieši atbildīgs par šīs iestādes strādātspēju. Likumdevējs noteicis padotības formu –pārraudzību. Vienlaikus biroja vadītājam noteikta īpaša amatā apstiprināšanas kārtība Saeimā, tādējādi cenšoties veicināt šīs iestādes darba efektivitāti. Vai premjers rīkojies tiesiski, pieņemdams lēmumus personālpolitikas jomā – vispirms 19.septembrī lūdzot toreizējam KNAB vadītājam iecelt Jutu Strīķi par KNAB priekšnieka vietnieci, bet 22.septembrī uzdodot viņai pildīt KNAB priekšnieces pienākumus?

Tās nav tikai augstākas amatpersonas subjektīva tiesība “iejaukties” padotas iestādes darbā. Tas ir pienākums, par kura neizpildi no šīs amatpersonas var prasīt atbildību. Valsts pārvaldes iekārtas likums arī paredz šādiem gadījumiem īpašu mehānismu – pilnvaru pārņemšanu jeb devolūciju[1]. Šīs tiesību normas ir spēkā, ja vien speciālajās tiesību normās − šajā gadījumā KNAB likumā − nav noteikts pretējais. Tādējādi var secināt, ka vismaz likuma burts ir ievērots precīzi. Taču tā ir “avārijas” gadījumiem noteiktā kārtībā. Tieši premjera ziņā būtu veicināt biroja vadītāja apstiprināšanu likumā noteiktajā kārtībā. Politiskā loģika prasa to paveikt šīs valdības pilnvaru laikā.

Dažas problēmas ir arī pašā KNAB likumā. Likuma 25 pantos ir desmit atsauces uz Ministru kabinetu. Taču nav nevienas, kurā būtu runa par šīs valsts pārvaldes iestādes nolikumu. Likumā nav iespējams aprakstīt visus iestādes darba organizācijas jautājumus – šim nolūkam kalpo tikai konkrētai iestādei saistoši normatīvi tiesību akti. Faktiski Ministru kabinetam būtu jāizdod KNAB nolikums. Savukārt pašam biroja vadītājam – struktūrvienību reglamenti. Līdzīga problēma pastāv arī citās valsts pārvaldes nozarēs, piemēram, Valsts ieņēmumu dienestam.

Satversmē katram vārdam ir savs svars un juridiska jēga. Par to, ka KNAB likums “priekšā ņemts” steidzīgākā procedūrā, liecina arī dažas gramatiskas jocības. Piemēram, vārdiska sakritība likuma pantos, kuros runāts par biroja kompetenci vispār un biroja kompetenci atsevišķā gadījumā (9.panta 4., 6. un 7. punkta vārdiskā sakrišana ar 7.panta pirmās daļas 5., 10. un 11. punktu). Tā ir vienkārši tintes tērēšana abos gadījumos uzskaitīt identiskas pilnvaras. Ja tas ir darīts ar nodomu, tad varam izsecināt, ka, pārbaudot partiju finanses, biroja pilnvaras ir ierobežotākas. Piemēram, tad birojs nedrīkst izglītot sabiedrību ētikas jomā attiecībā uz partiju finansēšanu. Varbūt tas tiešām darīts apzināti. Taču pilnīgi nesaprotams ir 3.panta pirmās daļas otrais teikums, ka biroja teritoriālajām nodaļām nav juridiskās personas statusa. Parasti likumos neraksta to, kā nav, bet gan to, kas ir. Arī KNAB nav juridiska persona.

Dažas KNAB likuma 10.pantā minētās amatpersonu tiesības jau balansē uz pamattiesību izpratnes robežas. Pieņemu, ka korupcijas skaudēji ar tām rīkosies gana saprātīgi un piemēros Satversmes 116.panta ietvaros.

KNAB pilnīgi pamatoti dotas ļoti plašas pilnvaras. Taču atsevišķu šo pilnvaru īstenošanai jānotiek vienā un tajā pašā procesuālajā kārtībā. Piemēram, tas attiecas uz administratīvo sodu uzlikšanu. Administratīvais process paredz, ka iestādes izdotu administratīvu aktu iespējams apstrīdēt augstākai iestādei vai amatpersonai. Izņēmums varētu būt tikai tad, ja tam ir leģitīms mērķis un arī tad risinājumam jābūt samērīgam. Realitātē šāda apstrīdēšanas kārtība nav noteikta un rada neskaidrības personām. Persona vienkārši ir spiesta iet uz tiesu. Uzticību birojam tas nevairo.

Attīstāmies vai degradējamies?

Demokrātiskā valsts pārvaldes iekārta pieņem kā pašsaprotamu, ka politiķi ir godīgi, viņu savstarpējās attiecības − prognozējamas, un rīcība − saprātīga. Protams, ne vienmēr tik ļoti, kā gribētu vēlētāji. Taču šos procesus ietekmē gan demokrātijas vēsturiskā pieredze, gan tiesību kultūras līmenis, gan indivīdu izpratne par ētiku.

Pēdējā laikā ierēdņi un studenti nodarbībās atkal sāk uzdot jautājumus par politiskās spēles noteikumiem un politiķu ētiku. Kāpēc? Ticami varianti varētu būt divi:

līdz šim Latvijas politikā valdījusi nosacīta stagnācija un sabiedrība atkal vēlas noticēt straujām (revolucionārām) pārmaiņām;
rietumu civilizāciju atkal sāk pārņemt starpkaru sērga, ko varētu saukt par demokrātijas deficītu (de-evolūcija)[2] un mūsu acu priekšā mainās politiskās spēles noteikumi arī Latvijā.

Latvijas sabiedrība nav no pārējās pasaules izolēta sala. Personībām vienmēr būs sava vieta vēsturē. Tikai derētu atcerēties kādas pašmāju profesores viedos vārdus, ka tiesisks risinājums ilgtermiņā vienmēr atmaksājas.

___________

[1] Valsts pārvaldes iekārtas likuma 37. līdz 39.pants . Devolution – burtiski no angļu valodas − pilnvaru pāreja, Valsts pārvaldes iekārtas likumā latviskota kā “pilnvaru pārņemšana”.

[2] De − no latīņu valodas − priedēklis, kas nozīmē attālināšanu, pazemināšanu, lejupslīdošu kustību vai tml. Evolūcija − no latīņu valodas evolutio − nepārtraukta pakāpeniska kvantitatīva pārmaiņa (attīstība)