Deputātu amata simbolika un taisnīgas resursu sadales teorija 8

Par Dziesmu svētku biļetēm kā ierobežotu resursu un taisnīgu to sadali

Iesaki citiem:


Viena no personiska rakstura atklāsmēm, pie kurām nonācu salīdzinoši nesen: ne visas lietas, kas man šķiet pašsaprotamas, līdzīgi pašsaprotamas šķiet arī citiem. Šādos gadījumos man šķiet interesanti aizrakties līdz pamatu pamatiem, lai atrastu, kurā brīdī mūsu izpratnes sazarojas. Tas ir vērtīgi ne tikai no citu "apgaismošanas" perspektīvas - tik pat labi tas ļauj kritiski paraudzīties uz saviem pieņēmumiem un padomāt, vai/cik tie ir pamatoti.

Pēdējās nedēļas viena no šādām aktualitātēm: diskusijas (sevišķi tviterī) par to, vai deputātiem bija jāsaņem ielūgumi uz Dziesmu svētku noslēgumu koncertu. Teikšu, kā ir: uz nedēļas beigām jau kļuva iespējama normāla diskusija, bet nedēļas sākumā redzētās reakcijas atgādināja klunkurēšanu starp trim priedēm, pārmetot pašām priedēm to, ka tās aizsedz taciņu, kas ved laukā no meža.


IEROBEŽOTU RESURSU SADALE. TEORIJA.


Tādēļ, lai iegūtu atskaites punktu, piedāvāju sākt no paša, paša sākuma. Līdz deputātiem nonāksim nākamajā sadaļā!

Vispārējie Dziesmu un deju svētki. Pasākums, kas notiek reizi piecos gados un kas, šeit citēšu likumu, - "ir unikāla Latvijas kultūras tradīcija un latviešu nacionālās identitātes sastāvdaļa"; "Dziesmu un deju svētku tradīciju un simbolismu Latvijā, Igaunijā un Lietuvā Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācija 2003.gada 7.novembrī pasludināja par Cilvēces mutvārdu un nemateriālā kultūras mantojuma meistardarbu."

Skaidrs, ka vietu skaits šādu svētku noslēgumu pasākumā būs ierobežots.

Ko darīt?

Līdzīgi kā jebkurā ierobežotu resursu dalīšanā, pieejas var būt ļoti dažādas. Piemēram, aicināt tos, kas ir īpaši pelnījuši būt klāt. Nopelnus var definēt kā ieguldījumu resursa (šajā gadījumā - svētku) tapšanā. Bet var arī citādi: piemēram, rīkot visas Latvijas iedzīvotāju erudīcijas konkursu. Tie, kas visvairāk zina par Dziesmu svētku vēsturi, nopelna biļetes! Cita pieeja: vērtēt ieguldījumu kādā jomā visa mūža garumā. Nopelni var būt daudzi un dažādi.

Resursu dalīšanā var iztikt arī bez nopelniem kā sadales kritērija. Piemēram, dažkārt būs attaisnojami aicināt piedalīties tos, no kura klātbūtnes būs vislielākais labums (piemēram, ar savu klātbūtni apliecinās pasākuma nozīmīgumu; vai no kuriem atkarīgs, lai pasākums notiek arī turpmāk; vai - kas atspoguļos notikumu medijos vai blogosfērā, vai citās valstīs), pat ja viņiem nav nekādu nopelnu.

Ierobežotos resursus var sadalīt arī citādi, ne tik tradicionāli: piemēram, pulcēt viesus tā, lai pasākumā būtu maksimāli ievērots līdzsvars starp, teiksim, ģeogrāfiju, dzimumu, vecumu, reliģisko sadalījumu (ok, ok - par reliģiju ironizēju, bet doma, cerams, skaidra!)

Var sarīkot tirgu. Kas vairāk maksā, tas tiek pie resursa (dalības kārotajā koncertā). Vai - kas ašāk nopērk biļeti. Ja riebjas komercija, der arī lozēšana. Kam paveicas, tiek pie biļetes.

Noteikti vēl ir kādi citi resursu sadales veidi, par kuriem neesmu iedomājusies, bet tas nav tik svarīgi. Svarīgi ir saprast, ka viena resursa sadalē dažkārt būs attaisnojami VIENLAICĪGI IZMANTOT VAIRĀKAS PIEEJAS! Kādēļ gan ne?


VIETAS NOSLĒGUMA KONCERTĀ

Saprotot, ka pieejas var būt dažādas un vienlaikus vairākas, atgriežamies pie 2013.gada noslēguma koncerta!

Kādas Noslēguma koncertu vietu sadales pieejas var pamanīt, vadoties no publiskās informācijas? Tādu ir trīs: 1) nopelni; 2) simboliskais labums pasākumam; 3) finansiāli kropļots tirgus ar ašuma un izturības elementiem.

Vai šāds ierobežotā resursa sadales princips ir pareizs? Vai/kā tur iederas deputāti?Pēc kārtas apskatīsim visas pieejas!

1. NOPELNI

Pieņemu, ka te viedokļi var atšķirties, bet, manuprāt, nopelni ir attaisnojams un pareizs kritērijs ielūgumiem uz koncertu. Ja cilvēks ir palīdzējis koncertam notikt un ieguldījums ir pieteikami nozīmīgs, tad šis cilvēks būtu jāaicina koncerts noskatīties (ja vien tīri fiziski ir tāda iespēja, telpa ir pietiekami ietilpīga!) Es saskatu pamatojumu ielūgumiem arī tiem cilvēkiem, kam ir lieli nopelni IEPRIEKŠĒJO svētku rīkošanā. Manuprāt, ļoti normāli.

Neņemos spriest, cik liela proporcija no 2013.gada viesiem patiešām ir pelnījuši būt klāt šādā pasākumā (jo aicināmo viesu patiešām ir ārkārtīgi daudz), to var pateikt tikai cilvēki, kas paši bijuši procesā iesaistīti - tādēļ iespējams, ka nākamajiem svētkiem vajadzētu veidot aicināmo viesu vadlīnijas. Skaidrs gan, ka tās vadlīnijas nekad nebūs vienīgais kritērijs. Vienkārši tādēļ, ka dzīve nav 100% prognozējama. Palīdzība kādā brīdī var nākt no iepriekš neprognozēta avota.

Par deputātiem. Skaidrs, ka uz absolūti lielāko deputātu daļu nopelnu kritērijs neattiecas. Varu iedomāties tikai divus izņēmumus: 1) ja kāds no deputātiem saņem ielūgumu NEVIS KĀ DEPUTĀTS (nākamajā punktā skaidrošu, ko tas nozīmē!), bet par saviem nopelniem svētku rīkošanā. Piemēram, Saeimā ievēlēts kāds no bijušajiem virsdiriģentiem; 2) Līdzīgi - ja deputāts ir savā amata kapacitātē īpaši strādājis pie tā, lai svētki veiksmīgi notiktu, piemēram, darbojies īpašā darba grupā, Saeimas komisijā, u.tml.

Šajos divos gadījumos patiešām var runāt par nopelniem, un deputāta ieguldījums ne ar ko nav zemāk vērtējams par citiem, kas palīdzējuši pasākumam notikt.


2. SIMBOLISKAIS LABUMS

Tagad esam nonākuši pie strīdīgākā ierobežotā resursa sadales principa - proti, uzaicinājumi tiem, kuru klātbūtne varētu dot simbolisku labumu pasākumam. Pēc būtības tas ir precīzi tas pats iemesls, kādēļ tik daudzu pasākumu rīkotāji vēlas, lai pie viņiem ierastos prezidents, kāda popzvaigzne, u.tml. Proti, attiecīgajam cilvēkam var nebūt nekādu nopelnu pasākuma kontekstā, viņam, iespējams, šādi pasākumi dziļi riebjas, bet pasākuma prestižam būtu labāk, ja šis cilvēks tur būtu. Iemesls? Simboliskā līmenī viņa klātbūtne apliecinās, ka pasākums ir (vai turpina būt!) NOZĪMĪGS. Ja tas patiešām ir nozīmīgs pasākums, tad attiecīgajai amatpersonai tas simboliskā līmenī tada PIENĀKUMU tur būt klāt (vai varat iedomāties Dziesmu svētkus bez kultūras ministra? Man ko tādu iedomāties ir grūti!)

Izklausās iracionāli, pēc mītiskās domāšanas? Tas tādēļ, ka tā tiešām arī ir. Cilvēks nav 100% racionāla būtne. Ja būtu, ap amatiem neveidotos īpašs - ar konkrētā amata ieņēmēju nesaistīts - oreols! Tad mēs prezidentu, Saeimas priekšsēdētāju un citas augstas amatpersonas visās dzīves situācijās uzlūkotu tikai kā vienu no līdzpilsoņiem, un negaidītu kādu pārstāvniecisku, simbolisku funkciju izpildi.

Ja nebūtu šī īpašā oreola, atļauts būtu daudz kas tāds, kas šobrīd ir neiedomājams: sak, esi tiesnesis un tev ir estētiski iebildumi pret mantiju un ķēdi? Ņem taču nost, mantijai taču tāpat ir tikai simboliska nozīme! Esi monarhs, prezidents, premjers, parlamenta priekšsēdētājs un nevēlies atceres dienā nolikt ziedus pie pieminekļa, teikt svētku runu, zvērestus, neapsveikt valsts iedzīvotājus par īpašiem sasniegumiem, necelties kājās, svinot himnai? Kur problēma, nedari! Amata aprakstā jau šis nav ierakstīts. Tā jau ir tikai simbolika, reālus lēmumus tas neietekmē. Varbūt vēlies brīvajā laikā "atlaist bremzes", un, teiksim, aiziet uz striptīzklubu? Kādēļ gan ne!

Lūk, šādā nozīmē es runāju par amatpersonu simboliskajiem pienākumiem - uz dažiem pasākumiem ierasties ar savu "oreolu" un no dažiem pasākumiem turēties pa gabalu. Tieši tā paša iemesla dēļ: Andris Bērziņš, prezidents, nav Andris Bērziņš, zemnieks Madonā vai Andris Bērziņš, hipsteris Rīgā. Personības mērogs var būt līdzīgs, bet simboliskā loma, ko uzliek amats, ir pilnīgi cita! Šis simboliskais, reprezentācijas faktors, kura avots nav personība, bet gan nodarbošanās, jau pats par sevi ir ierobežots resurss, kas jāizmanto uzmanīgi. Daudzu pasākumu rīkotāji būtu gatavi pat piemaksāt, lai pie viņiem ierastos šāda oreola nesēji, kas ar savu klātbūtni vien var palielināt sabiedrības interesi par attiecīgo notikumu.

Dziesmu svētki ir Latvijas vērienīgākais un tradīcijām bagātākais kultūras notikums, kuram ir rets periodiskums: reize piecos gados. Latvijā un Igaunijā deputāti tiek uz šiem svētkiem ielūgti. Vai tas ir pareizi? Manuprāt, no notikuma simboliskās jēgas skatpunkta - jā. Ja uztveram Dziesmu svētkus kā valsts mēroga notikuma, īpaši kopjamu tradīciju, tad šīs tradīcijas nozīmīgums ir atkal un atkal jāuzsver. Nozīmīguma simbolismu apliecinošu cilvēku dalība pasākumā tādēļ ir likumsakarīga.

Man nudien šķiet, ka tas ir pareizi, ka valsts augstākās amatpersonas no visiem konstitucionālās varas atzariem (likumdošana, izpildvara, tiesa), ārvalstu diplomāti, kultūras elite tiek aicināti piedalīties. Nevis tādēļ, ka viņiem ir kādi nopelni (iespējams, ka nav!), bet tādēļ, lai atgādinātu pasākuma nozīmi. Ja īpaši uzsveram deputātus, tad Latvija ir parlamentāra valsts, kurā svarīgākos lēmumus pieņem cilvēki, kas konkrētajā laikā ieņem amatu, ko Satversme sauc par "tautas priekšstāvjiem".

Konstitucionāli tās ir mūsu pašu svarīgākās amatpersonas!

Personību līmenī starp viņiem var būt gan izcilākie nācijas pārstāvji, gan viduvējības, gan totāli nelgas. Bet simboliskā loma jau neizpaužas personiskā līmenī! Deputātus ar īpašu simbolismu apvelta viņu amata oreols, kas izriet nevis no katra atsevišķā deputāta personības mēroga, bet gan no konstitūcijā aprakstītajiem amata pienākumiem. Jautājums par to, vai viņi ir vai nav šo īpašo oreolu "pelnījuši", manuprāt, ir tik pat neparasts kā jautājums par to, vai no visiem barikāžu atceres dalībniekiem tieši Andris Bērziņš, Solvita Āboltiņa, Valdis Dombrovskis būtu pelnījuši tikt no mediju puses kā īpaši izdalīti (salīdzinājumā ar cilvēkiem, kas sabiedrībā nav pazīstami, bet arī piedalījās). Kādēļ absurds? Tādēļ, ka simboliskās funkcijas nesējs jau nav Andris, Solvita vai Valdis, bet gan Prezidents, Saeimas spīkers, Premjers! Vienalga - lai arī kurš tieši (Indulis, Ingrīda, Vaira, Andris) dotajā brīdī attiecīgo funkciju pilda.

Plašs augstāko amatpersonu, nozares "elites" apmeklējums simboliski paaugstina jebkura pasākuma nozīmību. Tādēļ no pasākuma organizētāju viedokļa ir likumsakarīgi mēģināt panākt, lai šādu cilvēku piedalās pēc iespējas vairāk. Ne tādēļ, ka viņiem "pienākas" (jo viņiem personiski, kā konkrētiem cilvēkiem NEPIENĀKAS - tos, kuriem patiešām PIENĀKAS, skat.pirmajā kategorijā), bet tādēļ, ka viņu dalība pati par sevi nostiprina pasākuma simbolisko nozīmi.

Skatoties gan uz 2013.gada noslēguma koncerta ielūgto viesu sarakstu, es gan neesmu pārliecināta par to, vai tiešām bija vajadzīgs aicināt TIK daudz amatpersonu - tai skaitā arī tādu, kuru vārdi plašākai sabiedrībai maz ko izsaka. Te nudien vietā būtu skaidri kritēriji, kuras amatpersonas būtu īpaši ielūdzamas! Bet es pieļauju, ka ne tikai amatpersonas var būt simboliskās lomas nesēji: tik pat labi uz šādas nozīmes pasākumiem varētu aicināt valsts augstāko apbalvojumu, ordeņu ieguvējus, izcilākos skolotājus. Ne tādēļ, ka viņiem ir kādi tieši ar Dziesmu svētkiem saistīti nopelni, bet tādēļ, ka informācija par viņu klātbūtni sabiedrības apziņā simboliskā līmenī vēl vairāk stiprinātu Dziesmu svētku kā ļoti īpaša notikuma statusu - kur īpaša būtu ne tikai tradīcija un mākslinieciskā kvalitāte, bet arī auditorija.

Ja vēlas, var jau rīkoties vēl radikālāk! Var pajautāt: vai 2013.gadā šāds ar amatiem, ordeņiem, citu jomu nopelniem saistīts simboliskais oreols maz vispār ir vietā? Varbūt nē. Lai gan nezinu nevienu valsti, kur mediji, sabiedrība, pasākuma organizētāji monarha (premjera, prezidenta, u.tml.) dalību kādā pasākumā uztvertu ar tik pat lielu/mazu interesi kā "vidējā" iedzīvotāja klātbūtni, bet varbūt, ka būtu pat labi, izdarīt ko radikāli egalitāru! Proti, mēģināsim atrast egalitārākus veidus, kā sadalīt simboliskos pienākumus. Piemēram, starp Latvijas pilsoņiem sarīkojam konkursus vai izlozi, lai atrastu tos, kam būs īpašais gods svinīgā ceremonijā nolikt ziedus pie pieminekļa, teikt svētku runas, piedalīties 18.novembrim veltītajās prezidenta ballē, braukt prezidenta vietā kā Latvijas valsts oficiālajam pārstāvim Olimpiskajās spēlēs, kā Latvijas pārstāvim piedalīties augstu citu valstu politiķu bērēs! Bez ironijas - man šķiet, ka tas būtu skaisti, ja Latviju simboliskos notikumos gan pašmājās, gan ārzemēs pārstāvētu nevis Amatpersona, bet Latvietis Vidējais (līdzīgi kā Zviedrijas iedzīvotājiem tiek dota iespēja nedēļu rakstīt valsts tviterkontā)!

Vismaz manā, liberālajā pasaules uztverē šāda iespēja labi iederas. Tad jautājums par to, vai deputātiem ir/nav jāaicina piedalīties Dziesmu svētku konkursā, atkristu pats no sevis.

Bet tikmēr, kamēr neesam uzsākuši virzību uz simbolisko egalitārismu - deputātu klātbūtnes vēlamība Noslēguma koncertā (kā simboliskās "tautas priekšstāvju" funkcijas nesējiem) man neizsauc nekādas šaubas. Atvainojiet, dārgie līdzpilsoņi, bet deputātus, atšķirībā no, teiksim, kultūras ministres vai prezidenta (par kuru ielūgumiem ir daudz mazāk diskusiju), paši vien esam vēlējuši!



3. TIRGUS

Visbeidzot, trešais ierobežoto resursu (vieta noslēguma konkursā) sadales kritērijs - tirgus. Kārotais resurss tiek tam, kurš iegādājas biļeti. Turklāt šajā konkrētajā gadījumā runa ir par tādu tirgu, kur no finanšu viedokļa biļešu cena acīmredzami nav noteikta optimālā līmenī, tādēļ pieprasījums ievērojami pārsniedz piedāvājumu.

Tā kā mans pasaules redzējums ir ne tikai liberāls, bet arī salīdzinoši kreiss, man pret tirgu kā resursu sadales mehānismu ir zināma piesardzība. Tirgum, komercijai var būt fantastiska pozitīva loma, tas var būt ļoti efektīvs mehānisms, bet ... ne visur un ne vienmēr! Kultūra ir viena no tām jomām, kur tirgus ir jātur rāmjos.

Ja, teiksim, ir pieejamas 10 000 biļetes, bet pasākumā vēlas piedalīties 100 000 skatītāju, tad brīvā tirgus loģika: no tiem 100 000 skatītājiem pasākumu "pelnījuši" redzēt tie, kas ir gatavi par šo iespēju samaksāt vislielāko cenu. Manuprāt, tas ved pie acīmredzamām netaisnībām (vienkārši tādēļ, ka resursu sadalījums sabiedrībā ir nevienlīdzīgs), kad biļete, piemēram, tiek cilvēkam, kam pasākums nav nozīmīgs, bet viņam samaksātie 100 lati neko daudz nenozīmē, kamēr netiek cilvēkam, kas visu mūžu vēlējies ko šādu piedzīvot, bet nu nespēj viņš samaksāt tik daudz, lai iekļūtu starp tiem 10 000!

To saprotot, biļešu tirdzniecību nevar organizēt kā izsoli. Lai nodrošinātu kaut minimālu sociālo taisnīgumu, tiek noteiktas fiksēti zemas biļešu cenas. Šis risinājums producē pats savas blaknes: līdz ar naudas faktoru resursu sadalījumā kā papildus faktori parādās reakcijas ātrums (t.sk.spējas strādāt ar internetu, lai ātrāk par citiem rezervētu biļetes), informētība (kur/kā varēs visātrāk nopirkt), izturība (ja stāv rindā, tad cik agri ieņem rindu, cik ilgi laiks/iespēja tur atrasties) un veiksme (internets var "nobrukt"). Acīmredzot cerība ir tāda, ka šāda šķēršļu barjera rezultēsies pie taisnīgākas biļešu sadales nekā tad, ja vienīgais faktors būtu samaksājamā naudas summa. Rezultāts gan ne vienmēr būs taisnīgs. Internetzinošā tviterpublika ne obligāti ir "cienīgāks" koncerta dalībnieks nekā cilvēks kādā tālākā Latvijas novadā, kuram nav tādas biļešu rezervācijas prasmes, bet par koncertu, iespējams, viņš sapņojis visu mūžu. Pārmetot "privilēģijas" deputātiem, reti kurš aizdomājas, vai gadījumā pats neatrodas priviliģēto kategorijā!

Ierobežots tirgus noteikti nav ideāls resursa sadales veids - bet vismaz kaut kādu resursu sadales procedūru tas tomēr nodrošina.

Taču šīs procedūras esamība NENOZĪMĒ, ka VISAM resursam (vietām koncertā) ir jātiek sadalītam šādā veidā! Manuprāt, ir normāli, ja tiek sadalītas tikai tās vietas, kuras PALIEK PĀRI pēc tam, kad vietas ir garantētas tiem, kas to ir īpaši pelnījuši (t.sk. no reģioniem, kur ir objektīvi grūtāk iegādāties biļetes) un tiem, kuru klātbūtne simboliskā līmenī pasākumu spēcina. Tas ir analoģiski kā, piemēram, Nobela prēmijas piešķiršanas ceremonijās (tur arī ir svinīgais koncerts). Noteikti, ka daudzi gribētu Nobela ceremonijas koncertā paši būt klāt un pat būtu gatavi par šādu iespēju samaksāt visai lielu summu! Bet vietu ir tikai tik, cik ir. Tādēļ tirgus kā princips darbojas tikai uz vietām, kas paliek pāri. Ja kaut kas palicis pāri - pārdod; ja nē - nu tad koncertu redz tikai tie, kam ir ielūgumi.

Šajā gadījumā, manuprāt, ir normāli, ka tirgus nav vienīgais mehānisms, kas ļauj sadalīt ierobežotos resursus. Līdzīgi arī ar Dziesmu svētkiem. Ir cilvēki, kas tiek aicināti par īpašiem nopelniem, ir tādi, kas tādēļ, ka viņu klātbūtne spēcina Dziesmu svētku kā ļoti īpaša notikuma statusu, vēl daļa biļetes pērk paši. Tas pat var būt viens un tas pats cilvēks! Piemēram, deputāts var vēlēties biļetes iegādāties arī saviem bērniem. Tādā gadījumā, viņš nevis pieprasa papildus ielūgumus, bet stājas rindā un ar citiem gribētājiem sacenšas par iespēju šīs biļetes iegādāties!

Bet nav normāli šīs dažādās resursu sadales pieejas jaukt. Piemēram, nebūtu pareizi, ja simboliskās reprezentācijas vajadzībām domātās biļetes tiktu piešķirtas ne tikai deputātam (ar vienu pavadoni, par kura nepieciešamību gan var strīdēties - šī tomēr nav nekāda balle!), bet visai viņu ģimenei. Vai - vēl trakāk - ja deputāts šo savu ielūgumu kādam pārdotu. Deputātam uzaicinājums piedalīties nāk tieši kā deputātam, viņa kā tautas priekšstāvja simboliskās funkcijas veikšanai. Šī funkcija netiek pildīta tad, ja ielūgums tiek nodots kam citam.


Tā es šo visu redzu. Priecāšos par pārdomātiem komentāriem!

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (8) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
!

Gari un skolnieciski un kreisi.

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
tm

Šādai Kažokas teorijai ar tādiem pašiem argumentiem ļoti simpatizētu padomju nomenklatūras deficīta dalītāji :) Deputātiem, visupirms, ir pienākums pašiem aut kājas un laicīgi doties rindā pēc biļetēm. Vismaz normālā sabiedrībā ar to būtu iespējams nopelnīt punktus vēlētāju acīs :)

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Kalvis Apsitis

Ja ir runa vienkārši par deficītu un ļoti pieprasītu kultūras pasākumu (jaunu Brodvejas lugu, piemēram), tad ir vietā I.Kažokas analīze. Tiesa, arī šajā gadījumā daži resursu dalīšanas paņēmieni (kurš pirmais noklikšķinās vai kurš ilgāk nostāvēs rindā), ko diez vai var uzskatīt par civilizētiem. Attīstīto pasaules valstu praksē biežāk lieto citus paņēmienus - (A) naudas kritērijs - dārgas vietas, izsoles utt. (B) izlozes starp tiem, kuri pieteikušies attiecīgajam pasākumam; (C) kvotas dažādām apmeklētāju kategorijām - gadījumā, ja paņēmieni A vai B tīrā veidā nenodrošina pietiekami daudzveidīgu apmeklētāju līdzdalību.

Ielūgumi diez vai uzskatāmi par patstāvīgu resursu dalīšanas metodi - jo tur tāpat ir jāatbild uz jautājumu: kuram dot ielūgumu un kuram nedot. Nav nekādu problēmu, ja ielūgumus izsniedz cilvēkiem, kuriem ir ievērojams ieguldījums mūzikas un dziedāšanas kultūrā, lielākajiem sponsoriem, utml. Bet ja īpaši ielūgto sakrājas tūkstošiem - tad tas devalvē pašu šo "simboliskās klātbūtnes" jēdzienu. Tā ir tāda pati atšķirība kā atšķirība starp vienas puķes uzdāvināšanu vienam īpašam cilvēkam (vai mūsu gadījumā - ielūgums Valsts Prezidentam, Ministru Prezidentam un Saeimas priekšsēdētājai) vai arī tūkstoš puķu izdalīšanu pēc formāla kritērija - vienkārši tādēļ, ka pienācis 8.marts. Resursa ir iztērēts 1000x vairāk, bet efekts diez vai ir 1000x lielāks. Nekādas "simboliskas līdzdalības" tur vairs nav.

Ja Dziesmusvētki būtu VALSTISKS pasākums (kaut kas līdzīgs 18.novembra koncertam), tad tiešām simboliskā spēcināšana nozīmētu to, ka tur uzaicina deputātus, diplomātus, ministrus un augstākos ierēdņus, Valsts Prezidenta kanceleju, tiesnešus, utml. Bet kā jau Korists minēja - Dziesmusvētki ir īpaši ar to, ka tur mākslu rada pati tauta: t.i. pa lielākai daļai amatieru kolektīvi. Dziesmusvētku vēsture (uzplaukums cara patvaldības un PSRS okupācijas gados) parāda, ka šī tradīcija attīstās neatkarīgi no valsts varas un pat mazliet šķērsām tai.

Dziesmusvētki ir vēsturiski radušies no baznīcu koru dziedāšanas; faktiski tātad visdabiskākie dziesmusvētku klausītāji ir tie paši, kas sēž draudžu dievkalpojumos (vai viņu mūsdienu līdzinieki) - tātad dziedātāju ģimenes locekļi, draugi, utml. Un liela daļa no dziesmusvētku pārdzīvojuma ir apziņa, ka lielajā kopkorī ir kāds tuvinieks.

No šejienes izriet arī veids kā saprātīgi dalīt resursus šajā gadījumā:
(1) Lielāko daļu relatīvi lētu biļešu un/vai ielūgumu izpērk koru dalībnieki paši un izplata saviem tuviniekiem.
(2) Ir paredzētas kvotas ārvalstu mūzikas ekspertiem, ārzemju latviešu organizācijām un dažām citām kategorijām, kam par to varētu būt interese, un kuru līdzdalība ir būtiska tradīcijas attīstībai.
(3) ielūgumu ir nedaudz - un tos saņem cilvēki, par kuriem nevienam nevar rasties šaubas: agrāko gadu virsdiriģenti, dziesmu vārdu autori un komponisti, dažas visaugstākās valsts amatpersonas, lielāko sponsoru pārstāvji, utml.

Cilvēku stāvēšana nakts rindās mazliet atgādina ministra Krišjāņa Kariņa laikos organizēto rindu pie LIAA - kas beigās pārtapa par pūli, kas nekārtīgi grūstīdamies steidza iesniegt savus "projektus". Biļešu rezervācija Internetā ir OK - ja paši koru dalībnieki nav kaut ko izpirkuši; bet arī tādā gadījumā var uztaisīt sistēmu, kura nebūs atkarīga no gļukošanas: mierīgi ļaus visiem izvietot savus pasūtījumus (iespējams, ziedojot Dziesmusvētku fondam nelielu avansu - lai atvēsinātu spekulantu degsmi), un pēc tam sarīkojot izlozi. Savukārt visas necivilizētās metodes atstāsim tiem, kuri tirgo biļetes uz Lielā teātra baleta trupas izrādēm Maskavā.

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Korists

Visiem kritērijiem pirmkārt atbilst paši dziedātāji un dejotāji, vislielākie nopelni ir viņiem. Kam Dziesmu svētki ir SVĒTKI? Saeimai, valdībai, tautai? Man ne! Man pēc 5 gadu mēģinājumiem, laukos arī dārgiem (transports!), svētku nedēļa būs smags darbs: katru dienu mēģinājumi, ģenerālmēģinājums, koncerts, pirmdienas rītā agri mājā un - uz darbu. Šo mēģinājumu dēļ es no pārējiem pasākumiem neredzēšu neko! Kas manī radīs svētku sajūtu? Jā - svētku gājiens! Un brauciens uz naktsmītni piestūķētā, bet dziedošā tramvajā! Bet saviem tuviniekiem es biļetes nopirkt nevaru. Uz XXIII Dziesmu svētkiem varēju. Nu, kā?

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
anonims

Te Kazhoka atkal cinas ar reegiem. Pretenzijas vairakumam bija nevis pret deputatu uzlabotam iespejam tikt koncertaa, bet pret to, ka
1) ielugums ir bezmaksas. Ok, varbut premjeram, prezidentam, Saeimas priekshs. pienaktos, tapat kaa teiksim kulturas senioriem, tachu visam talakajam galam, un it seviski dzivesbiedriem, nu gan prasitos samaksat. “Bezmaksas” ideja ir naudas pabalsta nepieciesamiba. No taas listes tadu, kuri piecos gados nespetu sakrat biletei ir pagalam maz. Pie tam, jebkas, kas ir bezmaksas, tiek launpratigi izmantots. Tatad: prieksrocibas var but, bet ne “haljava”;
2) viss talakais gals aiz Saeimas un kulturas darbiniekiem, apmeram kadi 50 procenti no listes, ir nevis apsaubami, bet tiesam skandals (skat L.Lapsu). Gan jau, ka neatshifretaja pashvaldibu utt. rezervaciju galaa tadu ir vel vairak;
3) Vissvarigakais: proporcija pret kopejo bileshu skaitu ir svariiga! Kazhoka pareizi min simbolisma nozimi. Kads precizi ir simbolisms Nosleguma koncertam "tautas sveetkiem", kuraa virs 50% labakas vietas ir ar ielugumiem vai citu prieksrocibu sistemu? Piedevam, lielaka dalja no tiem ir valsts sektora stradajoshie…. Atvainojiet, bet ne man vienigajam prata ienaca “Dzivnieku ferma” (Lato Lapsa pasvieda citu asociaciju “latvieshu Jaunais vilnis”, tik tads iereednju). Kaut kur 50 procenti no listes butu ok ari ielugumi par samaksu, ja vien Mezhparka ietilpiba butu 10x lielaka… Kopuma, shausminoshss PR feeleris, kursh ir praktiski nelabojams un tiesam nodara ljaunumu latvieshu sabiedribai, jo tas viss tik skumiigi komiski izskatas pec Orvela...un nemot vera, cik daudziem taa arii likaas, ka dzivojam Dzivnieku fermaa, svetki reali ir parvertushies par kaut ko, ko "labak lai atrak paiet".

Attaisnojumam: tas ir padomju sistemas mantojums. Tomer, prieks kam tad visas tas komitejas ir, ja ne lai domatu ar galvu, ari par to, ka laiki mainas.

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Nasing spešal

Paldies par strukturētām pārdomām! Ja biļešu un ielūgumu jautājumu saliek pa plauktiņiem, tad jāsaka, ka organizētāji pa lielam ir rīkojušies tā, lai apmierinātu maksimāli vairāk "ieejas" dalīšanas principus. Katrā ziņā šī jezga tikai nonievelē deputāta amatu pilnīgi neatkarīgi no viņu darbiem, kas ir pilnīgs absurds! Jāpiekrīt tam deputātam, kas saka, ka viņa klātbūtne DzSv, pat ja biļetes būs paša pirktas, tiks uztverta ar nievām. Rezultātā mēs nevaram cerēt katru reizi uz labāku Saeimu, jo, lai kāds cilvēks tu nebūtu, sabiedrība tevi uztvers kā lēta labuma tīkotāju. Un tas ir suisidāli priekš pašas tautas.

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Alise

Paldies par izvērstu viedokli. Es to varu pieņemt un laikam pat pieņemu. Īstenībā jau, ja pasākumu apmeklē pats deputāts, iebildumiem nevajadzētu būt. Es nezinu, cik personām šis ielūgums ir, bet pieņemu, ka 2. Viss ir kārtībā. Un vispār mēs ar savu kritizēšanu bļaušanu esam ieskrējuši otrā grāvī. Man nebūtu ienācis prātā izvērtēt to tik pamatot, kā to izdarījusi autore, tomēr mūsu brēkāšana man lika aizdomāties par parastu pieklājību un klaju cilvēka pazemošanu tā paša amata dēļ. Nereti mēs brēcam, pirms sākam domāt, vai brēka ir vietā. Tagad jau modē nicināt un nozākāt deputātus, politiķus, vienam otru, nevis pamatoti, ar pašcieņu kritizēt.

Par to, ko raksta "Stop". Smieklīgi, bet tagad jau laikam viens otrs tiešām nezina, kā ir pareizāk - ņemt ielūgumu vai atteikties. Kā bērns, kuram viens saka drīkst, bet otrs kliedz: nedrīkst.

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
stop

un kā tagad vērtēt to, ka deputāti atsakās no ielūgumiem? tā taču baisa necieņa.

Citi autora darbi