Foto: N. Mežiņš © AFI
Budžets ir stratēģisks dokuments, kas atspoguļo valsts attīstības tendences, tāpēc 1,5 miljona latu sadalīšana pēc koalīcijas deputātu īpašām vēlmēm ir atavisms, kas ne vien traucē likumdevējiem īstenot budžeta pārraugu lomu, bet mazina Saeimas uzticamību.
Ziemassvētku vecīši parasti nāk decembrī, bet Saeimas deputāti par īpašām dāvanām parūpējušies jau oktobrī, kad pieņēma valsts budžetu 2006. gadam un tā ietvaros pusotru miljonu latu sadalīja koalīcijas deputātu atbalstītiem “labdarības” projektiem. Šādas dāvanas, lai arī nes prieku to saņēmējiem, sabojā krietni vairāk nekā tikai garastāvokli tiem, kuri paliek bešā. Jācer, ka aizvadītie būs pēdējie svētki ar šādām deputātu dāvanām.
No budžeta pozīcijas „Ar Saeimas lēmumu sadalāmais finansējums”, kas jau otro gadu ir pusotrs miljons latu, pārsvarā tiek atbalstīti tikai koalīcijas deputātu priekšlikumi par atbalstu pašvaldībām, izglītības iestādēm un dažādām biedrībām. Katram koalīcijas frakcijas deputātam ir pieejami aptuveni 25 000 latu brīviem tēriņiem budžeta ietvaros. No 902 priekšlikumiem, ko Saeima izskatīja 2006.gada budžeta likuma 2.lasījumā, trešdaļa attiecas tieši uz šīm „demokrātiskajām kvotām”.
Lai arī tā nav liela summa uz visa valsts budžeta fona, tomēr šāda prakse, kad parlaments līdzdarbojas naudas dalīšanā, vieš bažas par trim lietām: 1) parlaments nepilda savu budžeta uzraudzības funkciju, bet gan kļūst par interešu tirgus laukumu; 2) valsts budžeta nauda var tieši tikt sadalīta draugiem un partijas biedriem un 3) nodokļu maksātāju naudu deputāti tērē, lai nodrošinātu savu atkārtotu ievēlēšanu amatā.
Parlamenta loma – stratēģiski pārraudzīt
Latvijas likumdošana dod Saeimai centrālo lomu budžeta apstiprināšanas procesā. Satversmes 66. pants nosaka, ka Saeima lemj „par valsts ienākumu un izdevumu budžetu, kura projektu tai iesniedz ministru kabinets”, un likuma “Par budžetu un finanšu vadību” 22.pants paredz, ka “valsts budžeta likuma projektu Saeima pārbauda un apstiprina likumdošanas kārtībā”. Tomēr normatīvajos aktos nav detalizētāk atrunāts funkciju dalījums starp Ministru kabinetu un Saeimu.
Tradicionāli demokrātiskās valstīs budžeta sastādīšana un izpilde ir valdības uzdevums. Parlamenta loma ir skaidra un noteikta – tā ir pārraudzības funkcija. Likumdevēja galvenie uzdevumi ir:
- raudzīties, lai budžets atspoguļo politiskās prioritātes,
- pārraudzīt budžeta likuma izpildi,
- uzturēt valdības atbildību par budžeta mērķu sasniegšanu,
- nodrošināt informācijas pieejamību un sabiedrības iesaistīšanos budžeta procedūrā[1].
Pēdējā laikā pētnieki pamanījuši pieaugošu parlamenta lomu budžeta pārraudzīšanā pārejas perioda valstīs. Tas tiek saistīts ar tādām pozitīvām pārmaiņām kā “lielāku atklātību, iespēju pilsoniskai sabiedrībai iesaistīties lēmumu ietekmēšanā, iespēju novērst korupciju, panākt lielāku naudas izlietojuma efektivitāti, veidot publisku diskusiju un panākt vienotu sabiedrības izpratni par budžeta prioritātēm.”[2] Nevienā avotā nav izdevies atrast atsauci uz nepieciešamību iesaistīt likumdevējus naudas tiešā sadalē, lai nodrošinātu valsts naudas efektīvāku izlietojumu[3].
Izskatot budžeta likumu, deputātiem, protams, ir likumīgas iespējas izteikt priekšlikumus. Taču lielā daļā valstu pastāv ierobežojumi likumdevējiem veikt krasas izmaiņas. Atļauts, piemēram, esošā budžeta griestu ietvaros mainīt naudas saņēmēju, attiecīgi identificējot, kam naudas tiks mazāk. Vestministeres tipa parlamentārajās demokrātijās likumdevējs var tikai atteikties no kādas budžeta pozīcijas, bet nedrīkst neko likt klāt. Speciālisti atzīst, ka viens no stiprākajiem parlamentiem ir Amerikas Savienoto Valstu Kongress, kas bieži pārraksta Prezidenta iesniegto budžetu[4]. Lai spētu panākt būtiskas izmaiņas valdības izveidotajā budžeta likumprojektā, likumdevējam vajadzīga spēcīga ekspertīze budžeta analīzē, kas lielākoties notiek, darbojoties komisijā, ne no parlamenta tribīnes.
Budžets tiek uzskatīts par stratēģisku dokumentu, kas atspoguļo valsts attīstības tendences. Veicot izmaiņas, parlamentāriešiem jāspēj norādīt uz savu priekšlikumu fiskālajām sekām īstermiņā un tālākā nākotnē. Protams, visā pasaulē deputāti no tribīnes aizstāv projektus, kas atbalsta viņu vēlētājus vai nu reģionāli vai ideoloģiski (piemēram, pabalsti strādniekiem vai pensionāriem). Tomēr tas allaž notiek jau esoša budžeta ietvaros.
Pieeja ar „blatu”
Lai arī nav pamata apšaubīt ierosināto projektu lietderību, turklāt runa ir par nelielām summām, Saeimas deputātu “izlolotie projekti” neiekļaujas veselīgā budžeta veidošanas procesā. Ar šiem priekšlikumiem budžeta stratēģijas darbs tiek sajaukts, jo valdības sagatavotajā budžeta projektā iekļautie projekti vismaz formāli ir saskaņoti un sabalansēti ar valsts kopējiem plāniem. Turpretī deputātu priekšlikumi izjauc ticību valdības darba profesionalitātei un mazina projektu pieteicējus iet oficiālo un garo „valdības ceļu”. Sak, ko mocīties neziņā, ja labāk sarunāt kādu deputātu. Tā pie naudas var tikt drošāk un ātrāk, un arī pamatojums nav jāgatavo tik smalks.
Deputātu priekšlikumi grauj vēlētāju jau tā nelielo ticību (Saeimai neuzticas aptuveni divas trešdaļas iedzīvotāju[5]) politiķu spējai lemt visas sabiedrības, ne tikai sava ciema, sporta biedrības vai biznesa partnera labā. Pētot, kam piešķirta nauda, lielākajā daļā gadījuma nav tieša pamata turēt kādu deputātu aizdomās par blakus darījumiem. Taču tiem, kas arī gribētu tikt finansēti no „demokrātiskajām kvotām”, ir pamats jautāt – kā var tikt pie šī finansējuma? Atbilde daudzos gadījumos būtu tik līdzīga korupcijas saiknes raksturojošai – visvairāk varat cerēt ko dabūt, ja jums ir personiska pazīšanās, sakari un ilgtermiņa attiecības. Gali, vārdu sakot. Daudzās citās sfērās, ieviešot Latvijā tirgus ekonomiku un uz klientu orientētu servisu, padomju laika izdzīvošanas pamats – blats – zaudē savu nozīmi, piemēram, kredītu iegūšanā, auto vai uzņēmuma reģistrācijā. Saeimas deputātu „biznesā” tas iegūst arvien pamatīgāku nozīmi.
Nožēlojami pirms pāris gadiem bija noklausīties kādā cienījamā sabiedriskas organizācijas vadītājā, kurš apstaigājis vairākus deputātus, tomēr cerēja atrast dzirdīgas ausis savas organizācijas atbalstam. „Varbūt kāds ko atmetīs”, viņš teica.
No vienas puses, var likties, ka šādi brīvi pieejami līdzekļi ir instruments, kā ātri un bez liekām procedūrām, apejot smagnējo valsts pārvaldes birokrātiju, risināt aktuālas problēmas. Taču piemēri rāda, ka šai naudas sadalei grūti atrast citu izskaidrojumu, kā vēlmi palīdzēt “draugiem” vai nodarboties ar „labdarību” laukos. Tā, piemēram, Dz.Jaundžeikars, P.Maksimovs un K.Peters šogad ir atbalstījuši Latvijas motosporta federāciju un Latvijas sporta deju federāciju, V.Karpuškins – dažādus futbola klubus, Jaunais Laiks – Latvijas Bodibildinga un fitnesa federāciju un Babītes hokeja halli, Latvijas Pirmā partija – baznīcas un kristīgās organizācijas[6].
Jauki, ka deputāti ar pāris tūkstošiem latu “aplaimo” kāda kultūras centra dibināšanu, sieviešu kluba darbību, logu nomaiņu, ēdnīcas un aktu zāles remontu izglītības iestādēs dažādās Latvijas malās, kā, piemēram, šogad to darījusi Saeimas priekšsēdētāja I.Ūdre. Tomēr praksē tā ir viendienīša pieeja, jo deputāti iedibinājuši sistēmu, kurā bez „demokrātijas kvotas” cilvēkiem šīs lietas acīmredzot nebūtu pieejamas.
Ja deputāti patiešām vēlētos izrādīt savu labo gribu un ar nodokļu naudu risināt aktuālās problēmas, tad finansējuma sadalei jānotiek pēc atklātības un vienādu iespēju principiem. Tādā gadījumā deputātiem būtu jāinformē sabiedrība, ka šādas „kabatas” viņiem ir pieejamas un ka, izrādot atbilstošu interesi, pie tām ir iespējams tikt. Taču šis pēc būtības ir absurds, jo naudas piešķiršanas lietderības izvērtēšana un konkursu rīkošana ir tīrs izpildvaras uzdevums.
Ja deputāti uzskata, ka valsts investīciju programmas netiek plānotas caurspīdīgi un taisnīgi, tad Saeimas locekļiem ir lieliska un likumīga iespēja pārraudzīt šī procesa atklātību un efektivitāti. Sistēma kļūst kroplīga, kad likumdevēji vienlaicīgi ņem (savas kvotas) un uzrauga visa budžeta izpildi. Drīzāk būtu jāstiprina Saeimas profesionālās spējas caur komisijām pārraudzīt budžetu.
Budžeta priekšlikumi kā savtīga resursu izmantošana
Var saprast, kāpēc Saeimas deputātiem šādas kvotas šķiet pievilcīgas. Darbs Saeimā ir sarežģīts, vidusmēra vēlētājam nesaprotams. Kad pienāks nākamās vēlēšanas, būs jāstāsta, kas izdarīts. Tad pāris salabotu jumtu un iestiklotu logu lieti noderēs par īstajiem darbiem, īpaši tiem, kas nav bijuši aktīvi ne komisiju darbā, ne no Saeimas tribīnes.
Tāpēc lielākā daļa no šī finansējuma tiek iedalītas kā dotācijas pašvaldību pasākumiem vai investīcijām pašvaldībās. Interesanti bija noklausīties no ZZS saraksta ievēlēta pagasta priekšsēdētāja stāstā, kā viņam zvanījis ZZS Saeimas deputāts Krištopāns un solījis naudu, ja vien būs kāds projekts, ko sponsorēt. Protams, ka šādi projekti atrodas vai ikkatrā Latvijas pagastā – jautājums tikai, cik labi sakari šo pagastu vadītājiem ir ar partiju deputātiem parlamentā. Dāvanas tiek dalītas plaši – sākot ar 250 latiem (jaunu grāmatu un preses izdevumu iegādei Ceraukstes pagasta bibliotēkai) vai 500 latiem (ceļa remontam uz zemnieku saimniecību „Tīsiņi” Tērvetē) līdz pat 20 000 latu (skeitparka izveidei Tukumā), 25 000 latu (Brāļu kapu izbūvei Lestenē) un 31 000 latu (stadiona rekonstrukcijai Rēzeknē) [7].
Šādu dāvanu došana atbilst visiem administratīvo resursu izmantošanas kritērijiem: „sabiedrības dāvātās uzticības, varas un amata autoritātes izmantošana, lai gūtu papildu priekšrocības, nodrošinot savas personīgās vai pārstāvētās politiskās partijas pārvēlēšanas iespējas”[8]. Pie tam šādas „demokrātijas kvotas”, kā jau tas iepriekš uzsvērts, ir ieviestas, pārkāpjot vispārpieņemtās demokrātijas normas par Parlamenta lomu un funkcijām budžeta procesā, pielāgojot tās acumirklīgām partejiskām interesēm.
Lai arī Latvija ir pārejas perioda valsts, budžeta veidošanā valdība panākusi atzīstamu profesionalitāti. Likumdevējiem īstā loma budžeta procesā vēl tikai jāatrod. Ar Saeimas lēmumu piešķirtais finansējums ir spilgts domāšanas atavisms, kas traucē redzēt likumdevēju uzdevumus budžeta pārraudzībā. Tas traucē arī panākt pietiekamu ticamību gan budžeta procedūrai, gan Saeimai kā tautas pārstāvjiem.
_______________________________________
[1] Carlos Santiso, Fiscal Governance and Budget Oversight, U4 Anti-Corruption Resource Centre, 2005.g. februāris, www.u4.no, pēdējo reizi skatīts 2005.gada 6.decembrī.
[2] Legislatures and Budget Oversight, www.internationalbudget.org, pēdējo reizi skatīts 2005.gada 6.decembrī
[3] OECD un Pasaules Bankas pētījums par 40 valstu budžeta veidošanas principiem, Results of the survey on Budget Practices and Procedures, 2003.gads, http://ocde.dyndns.org
[4] Legislatures and Budget Oversight, www.internationalbudget.org
[5] Attieksme pret korupciju Latvijā, SKDS, Sabiedrības par atklātību Delna,
[6] LR Saeima, Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas apkopotie priekšlikumi likumprojekta “Par valsts budžetu 2006.gadam” (reģ.nr.1367) izskatīšanai 2.lasījumā, Priekšlikumi par izmaiņām ieņēmumos un izdevumos, http://www.saeima.lv/saeima8/mek_reg.fre
[7] LR Saeima, Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas apkopotie priekšlikumi likumprojekta “Par valsts budžetu 2006.gadam” (reģ.nr.1367) izskatīšanai 2.lasījumā, Priekšlikumi par izmaiņām ieņēmumos un izdevumos, http://www.saeima.lv/saeima8/mek_reg.fre
[8] Projekta „Administratīvo resursu izmantošanas novērošana pirms 2005. gada pašvaldību vēlēšanām” gala ziņojums, Sabiedrība par atklātību Delna, 2005, www.delna.lv