Depozīta sistēmas seriāls 3

“Kāpēc mēs nevaram tā, kā Igaunijā – iemest pudeli automātā, un dabūt atpakaļ naudiņu?” jautā daudzi. Jā, kāpēc gan? Kuros “gaiteņos” īsti ir iesprūdusi depozīta sistēma, un vai vaina ir gaiteņos, vai tomēr kaut kur citur?

Iesaki citiem:

Depozīta sistēmas stāsts aizsākās pirms vairāk kā desmit gadiem, kad “Iepakojuma likumā” tika iekļauta norāde par iespēju nākotnē šādu sistēmu ieviest. Aktīvs darbs Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) vadībā pie depozīta sistēmas izveides turpinājās no 2008.g., un sistēmas uzsākšanas laiks nu jau ir pārcelts vairākas reizes – šobrīd tas provizoriski noteikts 2015.g. 1.janvāris. Diskusijas par un ap šo sistēmu nerimst nu jau ceturto gadu, un nedaudz atgādina karuseli, kurš griežas un riņķi, un kurā kāds ik pa brīdim izvelk kādu wild card jeb noslēpto kārti – jaunus faktus vai datus, vai vēl vienu neskaidru, pētāmu jautājumu, kuru dēļ diskusija atkal iegriežas ar jaunu spēku. Nākamnedēļ depozīta sistēmas koncepciju kopā ar tās ekonomisko izvērtējumu* plānots vēlreiz iesniegt Ministru Kabinetā,kas nākamā gada sākumā pieņems lēmumu, ko ar to darīt tālāk.

PET pudeles vēl joprojām mežā

Brīvprātīgi depozīta sistēma stikla iepakojumam darbojas jau šobrīd, taču haotiski un neefektīvi – taras pieņemšanas punkti var nodot tikai noteiktas formas stikla pudeles, kuras pēc tam tiek nogādātas dzērienu ražotājiem. Ražotājs ir apmierināts, jo nav jāiepērk jaunas pudeles, taras pieņemšanas punkti ir apmierināti, jo ir iespēja nopelnīt, un arī daļa iedzīvotāju izmanto šo iespēju, jo tas tomēr ir labāk, kā nekas. Taču atgūta tiek tikai daļa no stikla iepakojuma (PET pudeles un alumīnija skārdenes netiek vāktas), taras pieņemšanas punkti darbojas neregulāri un nav pieejami visur, un iedzīvotāji atpakaļ saņem tikai daļu no tās naudas, ko, pērkot dzērienu, ir samaksājuši par iepakojumu.

Diemžēl šobrīd Latvijā ieviestā dalīto atkritumu vākšanas jeb konteineru sistēma nedarbojas pilnīgi, un nedarbojas visur. Lūk, daži dati un skaitļi:
- 2009.g. Latvijā tika pārstrādāti 44.9% iepakojuma atkritumu (salīdzinājumam, Igaunijā un Lietuvā – 57%), kas ir viens no zemākajiem rādītājiem ES;
- mērot pēc tilpuma, 60% no visiem mežā atrodamajiem atkritumiem ir tieši PET pudeles (mērot pēc svara, šis skaitlis ir mazāks, jo PET ir salīdzinoši viegls materiāls);
- PET pudeļu pārstrādātāji Latvijā (piemēram, uzņēmums “PET Baltija”) vēl joprojām iepērk PET pudeles no ārvalstīm, jo Latvijā atbilstošas kvalitātes sašķirota materiāla nepietiek;
- pēc “Latvijas Zaļā punkta” ziņām, 2011.g. atkritumus šķiroja 31% rīdzinieku un 45% citu Latvijas pilsētu iedzīvotāju. Turklāt daudzi iedzīvotāji vēl joprojām sūdzas, ka, pat ja viņi gribētu šķirot atkritumus, viņiem nav šādas iespējas, jo viņu dzīvesvietā nav pieejami konteineri.

PET un cita veida dzērienu iepakojuma nonākšana vidē nav tikai estētiska problēma – tā atstāj arī paliekošu ietekmi uz vides (ūdens, augsnes) kvalitāti un dzīvnieku valsti. Ir biedējoši domāt par to, ka ikviens plastmasas gabaliņš, kas jebkad radīts, vēl joprojām kaut kur ir atrodams (Iegooglojiet “plastic pollution” vai noskatieties šo video) Ir maz pētījumu par to, kas notiek ar PET pudelēm, tām ilgāku laiku atrodoties dažādu apstākļu un vides – mitruma, karstuma, organisko vielu – ietekmē. Nemaz nerunājot par to, ka PET daļiņas un ar tām saistītie ķīmiskie elementi varētu nonākt mūsu pārtikā. Turklāt, PET un alumīnijam nenonākot atpakaļ atkritumu pārstrādes ciklā, tiek zaudēts vērtīgs materiāls un tiek lieki izmantoti dabas resursi jaunu lietu radīšanai.

Obligātās depozīta sistēmas ieviešanas mēģinājumi nepārtraukti sastopas ar pārsteidzošu pretestību. Depozīta sistēmas ieviešana paredz vairākus “spēlētājus”– depozīta sistēmas operatoru, dzērienu ražotājus, tirgotājus , patērētājus, – un visiem tas nozīmē papildus izmaksas. Priekšstats par to, ka patērētājam kāds maksās par nodoto iepakojumu, ir maldīgs – nododot dzēriena pudeli vai skārdeni, mēs saņemsim atpakaļ tikai to, ko jau esam samaksājuši, produktu nopērkot. Tieši to jau arī nozīmē vārds “depozīts” – vispirms nauda tiek “noguldīta” (šajā gadījumā – samaksājot par dzērienu), un pēc tam saņemta atpakaļ (nododot iepakojumu). Depozīta sistēmas ieviešanas gadījumā noteikti celsies atsevišķu dzērienu grupu cenas, kurās būs iekļautas sistēmas ieviešanas un uzturēšanas izmaksas, jo ne dzērienu ražotāji, ne tirgotāji, vēl nav sasnieguši to līmeni, lai par šāda veida vides kvalitātes uzturēšanas pasākumiem maksātu no savas kabatas. Aptuveni aprēķini liecina, ka “depozīta likme” jeb summa, ko patērētājs vispirms “ieguldīs” un pēc tam saņem atpakaļ, varētu būt četri santīmi par katru iepakojuma vienību. Par cik ražotāji un tirgotāji tādēļ palielinās dzērienu produktu cenas – tas vēl nav zināms. Ražotāji norāda , ka tie varētu būt 8-10%, neskaitot depozīta likmi, atsevišķos gadījumos, iespējams, vairāk.

Tīri meži vs. zaudējumi uzņēmumiem

Atbalstu sistēmas ieviešanai ir izteikuši uzņēmums “Latvijas valsts meži”, Latvijas Pašvaldību savienība, kā arī vairākas vides organizācijas. Argumenti par sistēmas ieviešanu ir divi:
1) vides kvalitātes nodrošināšana un uzlabošana, lai vidē nonāktu pēc iespējas mazāk dzērienu iepakojuma. Citu valstu pieredze liecina, ka tiešām – vietās, kur depozīta sistēma tiek ieviesta, atkritumu apkārtējā vidē kļūst mazāk, meži ir tīrāki, un pavasara talkotāji var pievērsties citām vides problēmām. Turklāt depozīta sistēmas ieviešanas rezultātā mazāk šāda veida iepakojuma nonāks arī poligonos, kur tie aizņem ļoti daudz vietas un pēc tam nav tālāk izmantojami.
2) Vērtīgo materiālu atgriešana atpakaļ atkritumu pārstrādes ciklā, tādējādi nodrošinot dabas resursu taupīšanu un gudru izmantošanu. Iepakojums, kurš “iziet” caur depozīta sistēmu, ir kvalitatīvāks, nekā tas, kurš nonāk atpakaļ pie pārstrādātāja, izmantojot konteineru sistēmu. Piemēram, konteineros PET pudeles nereti nonāk saspiestas, netīras utt. – depozīta sistēmas gadījumā pudeles atpakaļ tiek saņemtas daudz labākā kvalitātē.

Kuri tad ir tie aktīvākie un skaļākie protestētāji pret depozīta sistēmas ieviešanu? Izrādās, ka tie ir tieši dzērienu ražotāji (Latvijas Alus darītāju asociācija, Latvijas Alus darītāju savienība, Latvijas Pārtikas uzņēmumu federācijas, pie kuriem pieder viens no aktīvākajiem depozīta sistēmas pretiniekiem – “Aldaris”, kura mātes uzņēmumi Skandināvijā visi ir iesaistījušies depozīta sistēmā un veiksmīgi tajā darbojas) – tie kuru interesēs it kā vajadzētu būtu atgūt pēc iespējas vairāk vērtīgo izejmateriālu, lai jauna iepakojuma ražošanai būtu pēc iespējas zemākas izmaksas. Galvenie pretargumenti arī ir divi:
1) depozīta sistēmas ieviešanas un uzturēšanas izmaksas būs jāsedz patērētājam, un Latvijas mājsaimniecības šobrīd to nevar atļauties. Tiek apelēts pie iedzīvotāju un sabiedrības interesēm (lai gan ir grūti iedomāties, kā pieaugošais alus un cukurotu dzērienu patēriņš var būt sabiedrības veselības interesēs), un pie tā, ka šādas sistēmas izveide būtu pārāk dārga. Protams, sistēmas ieviešana nepārprotami paaugstinās dzērienu cenas un, iespējams, ietekmēs pieprasījumu, kas savukārt ietekmēs ražotāju peļņu, taču ir skaidrs, ka ražotāji ir vairāk no bažījušies par sevi un saviem ieņēmumiem, nevis par patērētāju vai mājsaimniecību labklājību.
2) Depozīta sistēma nedarbojas visās ES valstīs, daļā tā darbojas ar zaudējumiem, dažās tā ir pilnīgi atcelta, tādēļ arī Latvijai vajadzētu domāt par veiksmīgiem risinājumiem. Tiek piesaukta Nīderlande, kurā depozīta sistēma tiešām tika atcelta, bet ne jau tāpēc, ka tā nedarbojās pietiekami efektīvi, bet tāpēc, ka tā darbojās tik fektīvi, ka sabiedrība jau ir sasniegusi tādu līmeni, ka finansiālā motivācija atkritumu šķirošanā iedzīvotājiem vairs nav vajadzīga. Viņi atkritumus šķiro tāpat – arī bez “iemet automātā un saņem atpakaļ naudu” principa. Arguments, ka Igaunijā depozīta sistēma darbojas ar zaudējumiem, ir daļēji patiess – sākotnēji tā tiešām darbojas ar zaudējumiem, bet, pārskatot izmaksas un tarifus, tā šobrīd ir sabalansēta un darbojas veiksmīgi. Tieši Igaunijas un Horvātijas piemērus depozīta sistēmas autori min kā tos, uz kuriem Latvijai vajadzētu skatīties un pārņemt labo pieredzi, jo šīs valstis ir līdzīgas Latvijai gan mēroga, gan ekonomiskās situācijas ziņā. Igaunijā sistēma darbojas ar iepakojuma pieņemšanas automātiem, Horvātijā – manuāli (pieņemšanas punktos strādā darbinieki, kas iepakojumu savāc un sašķiro).

Tirgotāju nostāja nav tik radikāla, taču, šķiet, arī viņi vis labprātāk šo sistēmu neieviestu, jo tas nozīmē gan papildus investīcijas, laika un pūļu ieguldījumu. Viņi depozīta sistēmā būtu tie, kuri savās tirdzniecības vietās izvietotu iepakojuma savākšanas automātus un nodrošinātu to darbību un apkalpošanu. Tirgotāji vērš uzmanību uz atsevišķiem datiem, skaitļiem un rādītājiem saistībā ar sistēmas ieviešanu un uzturēšanu, un norāda, ka ieviešanas gadījumā sāpīgākie jautājumi var būt gan par sistēmas apkalpošanas maksu (tā, ko ražotāji maksās tirgotājiem), gan arī par to, vai iepakojuma savākšana būs obligāti, kādām platībām, kādās vietās utt. Tirgotāju bažas par to, ka sistēmas izveidošanā un uzturēšanā ieguldītos līdzekļus tik ātri nebūs iespējams atgūt, ir pamatotas, taču, turpinot pilnveidot depozīta sistēmas modeli tieši Latvijai, ir iespējams izskaitļot precīzākas ieviešanas izmaksas un sabalansēt tās ar tirgotāju ieguldījumu.

Vēl viena īpaša “spēlētāju” grupa, kas ir iesaistījusies diskusijā par depozīta sistēmas ieviešanu, ir atkritumu apsaimniekotāji. Lai gan šie uzņēmumi sistēmas īstenošanā tieši nav iesaistīti, tomēr depozīta sistēmu uzskata par konkurentu konteineru sistēmai, kuras izveidē un attīstībā atkritumu apsaimniekotāji ir ieguldījuši ievērojamus līdzekļus (Skaitļi atšķiras – paši nozares pārstāvji min 100 milj. latu, savukārt VARAM norāda, ka šis skaitlis ir visa atkritumu apsaimniekošanas sistēmā, kas ir daudz vairāk nekā tikai konteineri un šķirošanas laukumi, ieguldītā summa). Ja dzērienu iepakojums turpmāk tiks nogādāts depozīta sistēmas ietvaros izveidotajos pieņemšanas punktos, noteikti šķiroto atkritumu konteineri paliks arvien tukšāki, atkritumu apsaimniekotāji zaudēs vērtīgu materiālu tālākai pārdošanai (PET ir viens no augstvērtīgākajiem otrreizējiem materiāliem – vērtīgāks ir vienīgi alumīnijs).

Skaidrības labad gan jāpiebilst, ka depozīta sistēmu nevar uzskatīt par konkurentu atkritumu sistēmai – tās drīzāk jāvērtē kā viena otru papildinošas. Depozīta sistēma attieksies tikai uz dzēriena iepakojumiem, taču ir vēl daudz cita veida iepakojumu, kuru vēl joprojām varēs šķirot, tikai izmantojot konteineru sistēmu. Depozīta sistēma drīzāk aizpildīt tos “melnos caurumus”, kurus konteinera sistēma nevarēja aizpildīt.

Tie, kuri rūpējas par vidi, nezaudēs

Vairākus gadus sekojot līdzi depozīta sistēmas diskusijas attīstībai un tajā iesaistīto pušu retorikai, nākas secināt, ka šajā stāstā cīnās spēcīgas biznesa intereses, tajā iesaistītie uzņēmumi un biznesa pārstāvji jūtas apdraudēti saistībā ar iespējamiem zaudējumiem, un sabiedrības intereses tiek izmantotas kā karogs, lai atrastu arvien jaunus pretargumentus. Par vidi un tās kvalitāti tiek runāts maz, un galvenokārt to piemin vai nu depozīta sistēmas atbalstītāji, vai arī kā garāmejošu faktoru, kuram nav lielas nozīmes (piemēram, norādot uz to, ka šīs sistēmas ieviešanas izdevumus vajadzētu samērot ar ieguvumiem, un izvērtēt, vai vispār ir vērts ko tādu uzsākt).

Šķiet, ka šajā depozīta sistēmas stāstā rūpes par vidi, kopējā vides kvalitāte un dabas resursu ilgtspējīga apsaimniekošana kārtējo reizi tiek pretnostatītas finansiālajam izdevīgumam. Īstermiņa finanšu ieguvums (jeb ne-zaudējums) tiek vērtēts augstāk par ieguldījumu ilgtermiņa vides kvalitātes uzlabošanā, un diemžēl šis ir “koncepts”, kas Latvijā parādās regulāri. Acīmredzot, kādam tas joprojām ir izdevīgi. Daļu eļļas ugunij pielej un šo stereotipu dzīvu uztur tieši mediji. Meklējot publikācijas par šo tēmu, atkal un atkal var atrast publiski paustu tieši dzērienu ražotāju un tirgotāju viedokli, kuru rūpes par slogu mājsaimniecību budžetiem reizēm šķiet, maigi izsakoties, nedaudz liekulīgas, ņemot vērā, cik agresīvi un mērķtiecīgi patēriņa kultūra tiek veicināta kā dzīvesveids un neatņemams ikvienas ģimenes laimes priekšnoteikums. Četri santīmi turpu šurpu mājsaimniecībām ievērojamu slogu neradīs, turklāt depozīta sistēma paredz, ka šos četrus santīmus ikviens varēs arī saņemt atpakaļ. Ir saprotami, ka uzņēmumi pirmāmkārtām rūpējas par savu peļņu un pastāvēšanu, un pret jebkādām papildus izmaksām vai pūlēm izturēsies negatīvi. Taču arī šiem uzņēmumiem ir jāsaprot, ka viņu pastāvēšana, darbība, un, beigu beigās, arī peļņa ir cieši saistīta ar dabas resursiem un to gudru apsaimniekošanu.

Ir laiks sākt pierast, ka mēs dzīvojam laikā, kad nekas vairs nav par brīvu. Pat par to, par ko šķietami nemaksājam, maksā vai tuvākajā nākotnē maksās kāds cits, visdrīzāk ka cilvēki, kurus personīgi nepazīstam – viņi maksā ar savu veselību, ar to, ka dzīvo degradētā un piesārņotā vide, viņi maksā ar savu laiku, brīvprātīgi piedaloties vides sakopšanas talkās. Depozīta sistēma ir vēl viens veids, kā vides kvalitātes uzturēšanas izmaksas integrēt produkta cenā, padarot to atbilstošākas tam, cik šīs preces ražošana patiesībā maksā (un ne vien uzņēmumiem, bet ekosistēmām un sabiedrībām kopumā). Tiek integrēts finansiālās motivācijas aspekts, kurš darbojas ļoti efektīvi un visbiežāk dod gaidīto rezultātu, turklāt šajā gadījumā patērētājam tiek piedāvāts atgūt daļu no samaksātā, ja vien viņš izpilda “nerakstīto vienošanos” un nodod atpakaļ vērtīgo iepakojuma materiālu. Jo ātrāk mēs pieradīsim, ka par sakoptu, tīru un nesabojātu vidi ir jāmaksā un tajā jāiegulda visiem, jo labāk, un depozīta sistēma ir vēl viens solis šajā virzienā. Godīgs solis, jo tie iedzīvotāji, kuriem rūpes un atbildība pret vidi būs svarīga, savu ieguldīto naudu varēs dabūt atpakaļ.

Diemžēl ir visai maz publiski pausta atbalsta depozīta sistēmas ieviešanai. Tam varētu būt vairāki iemesli – ar vides aizsardzību saistītās organizācijas un institūcijas neuzskata šo jautājumu par pietiekami būtisku; desmit gadus ilgais process ir zaudējis aktualitāti; trūkst kapacitātes atbalsta paušanai un iesaistei publiskā diskusijā. Gan šajā, gan citos jautājumos gribētos vairāk un biežāk dzirdēt tieši vides nevalstisko organizāciju viedokli un argumentus.

Lūk, kāpēc atbildēt uz jautājumu “Kāpēc Latvijā nevar pudeli iemest automātā un saņemt atpakaļ naudu?” nav nemaz tik vienkārši. Jo tas ir seriāls ar nepātrauktu dinamiku, kurā sastopas biznesa intereses, bailes, nauda un ambīcijas, un kurā visi labie mērķi paliek otrajā plānā. Cerams, ka šajā gadījumā visi iesaistītie tomēr spēs atrast kopsaucēju, vienoties par cipariem un izmaksām, izdomāt labākos risinājumus un izskaitļot ietekmes, lai jau pēc nedaudz vairāk kā diviem gadiem iedzīvotājiem būtu vēl viena laba un ērta iespēja piedalīties labākas un tīrākas vides veidošanā.

*Raksta tapšanā izmantots biedrības “Zaļā brīvība” veidotais ziņojums “Depozīta sistēmas ieviešanas ekonomiskais novērtējums Latvijā". Tas pieejams šeit: http://ej.uz/7wct

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (3) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
J

Pētījumā depozītnieku peļņas avots ir nepilnīga (plānots 80%) taras atgriešana. Tāpēc depozīta organizators ir ieinteresēts pieņemt pēc iespējas mazāk (70% labi, 60% - ideāli). Kaprīzi automāti, īsi darba laiki, reti pieņemšanas punkti, citas objektīvas grūtības. Pat depozītā iekļautās taras atkritumi nemazināsies, tikai visiem būs lielāka ķēpa. Reālais rezultāts - pašreizējo "savācēju" bezstrādes ienākumi samazināsies, bet jauno operatpru (arī bezstrādes ienākumi) palielināsies.

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
???

Vai tad tikpat pretīgas nav tukšo čipsu paku folijas? Visur izmētātie plastmasas gatavo salātu trauciņi, līdzņemamās ka'fijas trauki, pilsētās saulespuķu sēklu čaumalas? Es sen daudzinu visur, kur varu, akcīzes nodokļa piemērošanu nelobītām saulespuķu sēklām pilsētu tīrības vārdā, bet ieraugu šo sēklu reklāmu TV! Lai tak ēd izlupinātās, nevis mēslojot apmierina visprimitīvāko zīšanas instinktu!

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Tarzāns

Mhm, par tīriem mežiem var tikai piekrist. Igaunijā mežos nemētājas tukšas skārdenes un plastmasas pudeles. Pēc kaimiņzemes apciemošanas kļūst skumji par esošo situāciju Latvijā. Pastaigājiet, mīļie, pa dabu. Skumji paliek, un somā bieži pietrūkst vietas, lai tos labumus no meža nestu laukā.

Citi autora darbi