Atslēgvārdi:

Demokrātijas sargsunim jauns uzpurnis 1

Ja tiesa ņems vērā avīzes materiālo stāvokli, tad var piespriest tādu kompensāciju, kas varbūt arī pie bankrota vēl nenovedīs, bet „galus kopā savilkt” būs ārkārtīgi grūti.

Iesaki citiem:

Igaunijas parlaments ir akceptējis likumu, kas valstij dod lielākas iespējas likt žurnālistiem atklāt savus informācijas avotus. Medijiem un žurnālistu organizācijām, kas pret šo likumu protestēja, vēl bija atlikusi viena cerība — Valsts prezidents. Diemžēl Tomass Hendriks Ilvess (Toomas Hendrik Ilves) tā dēvēto avotu likumu tomēr izsludināja. Un jau burtiski nākamajā dienā Igaunijas Laikrakstu savienība viņam piešķīra savu tradicionālo ikgadējo titulu Preses ienaidnieks 2010.

Taisnības labad šāds tituls pienāktos arī tieslietu ministram Reinam Langam (Rein Lang), jo tieši viņš ir šī likuma tēvs. Taču acīmredzot Laikrakstu savienība ir nospriedusi, ka Langs jau arī bez pārmetumiem par šo likumu bieži vien ir ienaidnieku saraksta galvgalī, jo pērn minēto ienaidnieka nomināciju ieguva tieši viņš.



Ar šādu likumu nebūtu Votergeitas

Īsi izstāstot, šī likuma būtība ir tāda, ka likums ļoti konkrēti pasaka, kad un kādos apstākļos žurnālistam ir jāatklāj savi informācijas avoti. Iepriekš nekā tāda nav bijis. Un tieši tas kalpoja par galveno argumentu, ko izmantoja likuma aizstāvji, — redz, visu vajagot fiksēt likumos, lai neizceltos bardaks. Taču nekārtību nav bijis arī līdz šim, kad šāda likuma vispār nebija.

Līdz šim jautājumu par informācijas avotu aizsardzību likums regulēja vien attiecībā uz elektroniskajiem plašsaziņas līdzekļiem — TV un radio, bet prese un interneta izdevumi par saistošu uzskatīja punktu Žurnālistu ētikas kodeksā, kur bija teikts, ka „konfidenciālu informācijas avotu aizsardzība ir morāls preses pienākums”. Teorētiski žurnālistam atklāt avotu varēja likt tiesa, taču praktiski ir bijuši tikai atsevišķi gadījumi, kad izdarīts spiediens uz žurnālistiem, tomēr tiesas precedentu Igaunijā nav bijis. Citiem vārdiem — arī iepriekš ir bijusi iespēja likt žurnālistam atklāt savus avotus, bet kas tad ir mainījies tagad? Jaunievedums ir tāds, ka, ja, piemēram, tagad notiks izmeklēšana par pirmās pakāpes smaguma noziegumu, par ko draud brīvības atņemšana, sākot no 8 gadiem, tad tiesa, pat nedomādama, tūlīt liks žurnālistam atklāt informācijas avotu.

Sākotnēji likumprojekts bija vēl bargāks — no avotu aizsardzības principa gribēja atteikties arī ne tik smagu nodarījumu gadījumos, ja vien būtu pārkāpts liegums izpaust profesionālos vai dienesta noslēpumus, sensitīvos datus vai arī valsts noslēpumu un noslepenotu informāciju. Ja šāds nosacījums būtu spēkā, tad hrestomātiskā Votergeitas skandāla gadījumā avotu slēpt 33 gadus patiesi nebūtu iespējams. Tiesa, no likuma gala versijas minētais punkts ir izņemts, taču vienalga paliek princips — tiesa jebkurā gadījumā var pieņemt lēmumu par informācijas avota atklāšanu.



Sods katram gadījumam

Taču daudz interesantāks ir vēl viens cits minētā likuma aspekts — likumā ir paredzēti tā dēvētie profilaktiskie jeb brīdinājuma sodi. To būtība — ja kādam tiks nodarīts nemateriāls zaudējums, tad nāksies samaksāt „saprātīgu naudas sodu”. Ar „nemateriālu zaudējumu” saprot goda un cieņas aizskārumu, par ko prese visbiežāk tiek vainota. Vēsture zina ne vienu vien gadījumu, kad apvainotajiem ir izdevies no medijiem iztiesāt, jāatzīst, nelielas summas, un te nu rodas jautājums — kāpēc šādus sodus likumā tagad nosaukuši par „brīdinājuma” sodiem?

Lieta, lūk, tāda, ka turpmāk strādās šāds princips — nosakot kompensācijas summu, jāņem vērā vainīgā uzvedība, materiālais stāvoklis, nodarījuma apjoms un viņa attieksme pret cietušo pēc konflikta sākšanās. Un te, lūk, žurnālisti ir saskatījuši iespēju presei uzlikt uzpurni. Tā sacīt, sodus uzliks tādus, ka izdevumi vēl ilgi pēc tam nespēs atgūties. Ja katrā konkrētajā gadījumā ņems vērā, teiksim, avīzes materiālo stāvokli, tad var piespriest tādu kompensāciju, kas varbūt arī pie bankrota vēl nenovedīs, bet nu „galus kopā savilkt” būs ārkārtīgi grūti.

Laikrakstu savienība likumdošanas procesā piedāvāja noteikt maksimālo soda apmēru — 1000 eiro (ap 700 latu) privātpersonām un 10 000 eiro (ap 7000 latu) — juridiskajām personām. Šīs, starp citu, Igaunijas preses tirgum arī nemaz nav mazas summas. 10 000 eiro ir pieklājīgs sods ikvienai vietējai avīzei, bet tas vismaz nenoved pie izdevuma bankrota. Tomēr likumdevēji šim mediju piedāvājumam nepiekrita, norādot, ka pašreizējā versijā likums ļauj, nosakot sodu, ņemt vērā atbildētāja materiālo stāvokli. Jā, protams, tas tā ir, taču šis princips līdz šim ir ievērots, nosakot alimentu lielumu, taču ne jau attiecībā uz medijiem. Tā nu šobrīd žurnālisti skumji joko — katram izdevumam, pirms izšķirties atklātībā laist rezonansi raisošu publikāciju, nauda būs jānogulda depozītā, kas nodrošinātu vārda brīvību.



Prese — brīva, bet kontrole — stingra

Starptautiskajos vārda un preses brīvības reitingos Igaunija regulāri ieņem augstas vietas, parasti — pirmajā desmitniekā. Un tomēr Igaunijā ir notikuši visumā interesanti tiesas precedenti, kuros atbildētāji ir bijuši mediji. Tā vietējais uzņēmējs, Sāmsalas kuģu kompānijas īpašnieks Vjačeslavs Ledo (Vjatšeslav Leedo), uzvarēja portālu Delfi, ko bija iesūdzējis par... lasītāja komentāru. Ledo uzskatīja, ka konkrētais lasītāja komentārs viņu aizvaino, un pat par spīti tam, ka portāls šo neglaimojošo komentāru izdzēsa, tiesa piesprieda uzņēmējam izmaksāt kompensāciju. Tiesa, kompensācijas summa bija visai simboliska — 5000 kronas (mazāk nekā 250 latu), taču runa šajā gadījumā ir par principu. Igaunijā patlaban minēto lietu ir izskatījušas visas trīs tiesas instances, bet Delfi Igaunijas tiesas lēmumu sola pārsūdzēt Eiropas Cilvēktiesību tiesā, kas, ņemot vērā tās praksi, lietu, visticamāk, skatīs vairākus gadus.

Un, lūk, arī kāds cits interesants gadījums — pagājušajā nedēļā tiesa par vainīgu atzina avīzi Eesti Päevaleht, kas publikācijā bija pieļāvusi kļūdu. Žurnālisti bankrotējušo pārvaldnieku Reinu Kallasti (Rein Kallaste) bija nodēvējuši par bijušo VDK līdzstrādnieku. Konkrētā publikācija avīzes interneta versijā parādījās 2008. gada janvārī un tūlīt kļuva viegli sameklējama, izmantojot Google, AltaVista un Yahoo meklēšanas rīkus. Kā vēlāk noskaidrojās, Kallastem kļūdaini ir piedēvēta sadarbība ar VDK, jo viņš sajaukts ar citu Reinu Kallasti, kas gan patiesi ir sadarbojies ar VDK. Avīze tūlīt no sava portāla izņēma rakstu un ievietoja atsaukumu, taču meklēšanas sistēmas turpina izplatīt nepatieso informāciju. Tiesa atzina, ka Eesti Päevaleht ir vainīga pat par spīti tam, ka ir lūgusi Yahoo, AltaVista un Google pārtraukt publiskot nepatieso ziņu.



Ne punkts, bet daudzpunkts

Atgriežoties pie raksta sākuma, interesi raisa pats fakts, kā sabiedrība ir uzņēmusi un akceptējusi avotu likumu. Jau sākotnēji par šī likuma pieņemšanu bija valdošā Reformu partija, kuras biedrs ir tieslietu ministrs Langs, savukārt koalīcijas partnere — Tēvzemes un Republikas savienība — pret to strikti iebilda. Tikai ar reformistu balsīm nepietiktu, lai pieņemtu minēto likumprojektu, un pašā pēdējā brīdī partneri viņus tomēr nepievīla. Vai patiesi Tēvzemes un Republikas savienībai tik strauji ir mainījies viedoklis? Diez vai. Visdrīzāk, liela loma balsojumā par likumprojektu ir bijusi kuluāru sarunām un partneru piekāpšanās ir saistīta ar gaidāmajām parlamenta vēlēšanām.

Tādas pašas aizdomas vīd pār Tomasa Hendrika Ilvesa rīcību, jo prezidenta vēlēšanas gaidāmas jau nākamgada rudenī. Igaunijā valsts galvu ievēl nevis tauta, bet parlaments, tāpēc, lai prezidenta amatā paliktu arī uz nākamo termiņu (un arī kaut vai tikai lai izvirzītu savu kandidatūru), Ilvesam nepieciešams nodrošināties ar kādas lielas partijas vai vēl labāk — vairāku partiju atbalstu. Sakritība vai nē, bet burtiski nākamajā dienā pēc avotu likuma izsludināšanas Reformu partija paziņoja, ka prezidenta vēlēšanās atbalstīs tieši Ilvesu.

Solidaritāti Igaunijas žurnālistiem jau agrāk ir izteikušas tādas organizācijas kā Pasaules Laikrakstu un izdevēju asociācija (WAN-IFRA), Pasaules Redaktoru forums (WEF), Eiropas Laikrakstu izdevēju asociācija (ENPA) un Eiropas Žurnālistu savienība (EFJ). Savukārt pašā Igaunijā turpinās vētraina polemika par avotu aizsardzību, tāpēc, cerams, punkts šai vēsturiskajai epizodei vēl pielikts nav.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (1) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Normunds 17.12.2010 23:55
Izskatās, ka lielkapitāla aizstāvji savu pozīciju noturēšanā kļūst arvien agresīvāki ne tikai Latvijā. Jo līdzšinējais modelis, kad savu bagātību vairoja gan lielkapitālisti, gan Rietumu pasaules vidusmēra pilsonis, ekonomisku iemeslu dēļ vairs nav iespējams. Un lielkapitāls protams, piekāpties negrib.

Saistītie raksti
Skivis 255x203(1)

Avoti draud izsīkt 0 Autors:Andrejs Titovs

Citi autora darbi
Nauda 255x203(2)

Happy New Euro! 4 Autors:Andrejs Titovs

Vairak neka pilseta

Vairāk nekā pilsēta 2 Autors:Andrejs Titovs

Skivis 255x203(1)

Avoti draud izsīkt 0 Autors:Andrejs Titovs