Ziniet, kāpēc Latvijā vēl joprojām pastāv nostaļģija pēc Padomju laikiem? Ne tikai tajā grupā, par kuru mēs ceram, ka viņi drīz nomirs, un sakām "nu tur jau ir tikai jāpagaida, kamēr nomainīsies paaudze", bet arī latviešu vidū. Tāpēc, ka šis režīms bija traģisks un nežēlīgs pret tiem, kuri vēlējās realizēt savu brīvību, tiesības izteikties, būt politiski aktīviem, teikt to, ko domā un jūt. Tiem, kam piederēja kas režīma uzskatos lieks, vai kas runāja par daudz. Tomēr tiem, kuri vēlējās vienkārši dzīvot; kuri vienkārši dzīvoja, strādāja par šoferiem, slaucējām, šuvējām un medmāsām, dzīve tad nebija grūtāka. Jo tajā laikā augstāku statusu sabiedrībā ieņēma strādnieku šķira, viņi arī saņēma vairāk kā akadēmiķi.
Ja dēls bija nolēmis kļūt par šoferi – visi ar viņu lepojās. Ja dēls strādāja jau pie savas doktora disertācijas, žēli teica “šitais tik deldē bikses augstskolā, nekādas jēgas”. Garantētas algas, par kurām var izdzīvot, valsts dzīvokļi, pensijas un bezmaksas izglītība un medicīna – tā bija ierindas strādnieka ikdiena pirms 25 gadiem.
Tad, kad sabiedrība sapņoja par brīvu Latviju, par demokrātisku Latviju, visi skatījās uz Rietumiem. Uz tām demokrātiskajām valstīm, kur cilvēki ir brīvi un laimīgi. Un bagāti. Ak, kā gan gribējās iekļauties atpakaļ bagātajā Eiropas valstu saimē, vietā, kur Latvijai pienāktos būt. Un visi nedaudz pasēdētu pastalās, bet pēc tam algas paliktu lielākas, robežas atvērtos, veikalu plaukti būtu pilni ar dažādiem gardumiem un vispār – laime būtu garantēta. Jo demokrātija asociējās ar pārticību. Jo demokrātiskās valstis ir pārticīgas, vai ne?
Tāpēc man ir nedaudz nostalģiski skumji par ēģiptiešiem. Tikko gāzuši Mubaraku, viņi devās demonstrācijās, lai valsts ierēdņiem pieprasītu lielākas algas. Savā facebook revolūcijā, kad domāja par demokrātisku Ēģipti, viņi domāja par to laimīgu un pārtikušu kā Francija vai Nīderlande. Viņi vēl nezina, ka viņi iegūs demokrātiju, bet ne pārticību. Un demokrātija vissmagāk sitīs pa šiem valsts ierēdņiem, kuriem drīz vairs nebūs darba, pa jauniešiem, kuru vecāki kļūs vēl nabadzīgāki.
Tik daudzās valstīs cilvēki sapņo par demokrātiju. Jo demokrātija viņiem asociējas ar pārticību. Bet vai viņi tik ļoti to gribētu, ja zinātu, ka neko labāku par Ukrainas demokrātiju viņi neiegūs? Ka viņiem priekšā vēl ir pāris gadu desmiti vēl lielākas nabadzības, politiskās nenoteiktības un haosa?