Foto: N.Mežiņš © AFI

Diskusija par skolu reformu avīzēs nenotika. Abas puses izteica īstus argumentus, kurus var analizēt, tomēr neviens to netaisījās darīt. Vienprātība bija tajā, ka pretējā puse nesaprot elementāras lietas, bet demokrātiskai sabiedrībai tas nozīmē nepatikšanas, jo par vienīgo līdzekli problēmas risināšanā tad jāatzīst spēku.

Spriežot pēc publikācijām krievu presē, pagājušo nedēļu būtiskākais notikums bija protesti pret skolu reformu. Latviešu presē dominēja nedienas ap valdību. Valdību veidošanas process politologiem un politisko procesu līdzjutējiem ir īsta medus maize. Dažādu valdības modeļu apcerēšana nepārprotami sagādā intelektuālu baudu, un kombināciju iespējamība ir pārāk maza, lai to izvērtēšana pārslogotu prātu. Var teikt – patīkamais apvienots ar noderīgo. Manuprāt, daudz sarežģītāka problēma bija un ir skolu reforma. Atšķirībā no latviešu valodā iznākošās preses krievu avīzes skolu reformas pieņemšanas procesu uztvēra kā demokrātijas krīzi (piemēram, Igors Pimenovs, Čas, 2004. gada 12. februāris), jo valdība ignorē Latvijas pilsoņu un nodokļu maksātāju vēlmi pašiem izvēlēties, kādā valodā viņi mācīsies skolā. Un patiešām – tas, kas notiek ap skolu reformu, uzrāda veselu virkni sarežģītu un pat fundamentālu demokrātiskas sabiedrības problēmu, kuras nav iespējams viegli atrisināt. Šajā rakstā es pievērsīšos tikai vienam jautājumam, proti, jautājumam par racionālas vienošanās iespējamību.

Mēs pieņemam, ka demokrātiskā sabiedrībā ir vēlama, lai gan varbūt ne vienmēr iespējama racionāla vienošanās par lēmumiem. Lai būtu vienošanās, nepieciešama diskusija. Atmetot jautājumu par to, cik lielā mērā diskusijas reāli ietekmē parlamenta vai pašvaldības lēmumus, jāatzīst, ka diskusijai vajadzētu ietvert kaut kādu viedokļu apmaiņu. Ja cilvēki kādā atsauksmju grāmatā atstāj savas piezīmes par vienu vai otru celtni, tā vēl nav diskusija. Runājot par skolu reformas atspoguļojumu presē, pirmais, ko nākas konstatēt, ir tas, ka avīzēs šī diskusija nenotika. Interesanti ir tas, ka abas puses izteica argumentus, īstus argumentus, kurus var analizēt un vērtēt, tomēr neviens to netaisījās darīt. Kaut kāda uzskatu saskaršanās parādījās prezidentes un skolnieku sarunas atspoguļojumā (2004. gada 11. februāris), kas balstījās uz skolnieču atstāstu, un arī šajā gadījumā īpašas iedziļināšanās nebija ne presē, ne, cik var saprast, sarunas laikā. Krievu prese acīmredzami atteicās saprast Vairas Vīķes – Freibergas izteikumus par arābiem franču skolās un to, kā vērtēt hipotētisko situāciju, kad skolā visi skolotāji ir brīnišķīgi skolotāji, bet nemāca latviski. Savukārt, prezidentes reakcija uz apgalvojumu, ka skolas nav vēl gatavas, arī izskatījās pēc spēka demonstrācijas nevis atbildes, proti, viņa esot izvilkusi bloknotu un pieprasījusi, lai skolnieki nosauc konkrētas skolas (J. Aleksandrova, Vesti, 2004. gada 12. februāris). Vienprātība bija tajā, ka pretējā puse nesaprot elementāras lietas, bet demokrātiskai sabiedrībai šāda situācija nozīmē nepatikšanas, jo par vienīgo līdzekli problēmas risināšanā tad jāatzīst spēku.

Interesanta bija atšķirība viedokļos par pašu faktu, ka mītiņos piedalās skolēni. Latviešu prese lielākoties aprakstīja skolēnus kā bērnus, kuru naivumu ar aprēķinu izmanto kreisie politiķi, kā arī Krievija (A. Ozoliņš, Diena, 2004. gada 12. februāris, A. Cālīte, Latvijas Avīze, 2004. gada 11. februāris). Krievu presē šis viedoklis tika noraidīts kā aplams. Atšķirība bija jūtama pat intonācijās, piemēram, krievu prese rakstīja par protestētājiem, kas “par spīti aukstumam” piedalījās mītiņā (J. Aleksandrova, Vesti segodņa, 2004. gada 12. februāris), proti, izrādīja zināmu varonību, toties latviešu presē parādījās līdzjūtīga nots – 7. klases skolēni ar žurnālisti runā “rīta spelgonī, berzējot plaukstas un sārtos vaigus” (A. Lulle, Neatkarīgā rīta avīze, 2004. gada 12. februāris). Šo attieksmi no latviešu puses krievu prese, protams, pamanīja. It īpaši viņus kaitināja prezidentes paternālistiskie izteikumi, Čas īpaši izcēla Vairas Vīķes-Freibergas ieteikumu skolēniem silti saģērbties (2004. gada 11. februāris), bet Vesti atstāstīja, kā pie Kauguru skolas prezidente skolēniem teikusi: “Nu ko, stundas beigušās, tagad var arī papikoties,” turklāt no avīzē teiktā varēja saprast, ka notikuma vietā bijuši arī 12. klases skolēni (2004. gada 14. februāris). Šiem akcentiem ir nozīme, jo vismaz krievu prese tos uztvēra kā nevēlēšanos atzīt krievu skolēnu prasības par nopietnām. Galu galā, par ko var diskutēt ar cilvēkiem, kuriem drīzāk vajadzētu silti saģērbties un papikoties? Protams, var piekrist L. Pakalniņai (Diena, 2004. gada 6. februāris), ka daļa no protestētājiem patiešām ir bērni, kuri tāpat varētu dumpoties, teiksim, pret papildus kontroldarbu. Tomēr nekas neliecina par to, ka krievu tautības cilvēku uzskatos iezīmējas kaut kāds radikāls lūzums līdzko viņi sasniedz 18 gadu vecumu, nemaz nerunājot par to, ka mūsdienu liberālās sabiedrības nepilngadīgos nebūt vairs neatzīst par objektiem, par kuriem lemt var tikai citi.

Ar kuriem tad vajadzētu sarunāties? Visus pārliecināt nevar, bet kurš ir tas minimums, kura piekrišanu vajadzētu panākt? Skolu reformas gadījumā daudz kas liecina par to, ka krievvalodīgo vidū pārliecināto skaits ir minimāls. Grūti pat saprast, kuri tie varētu būt. Izglītības ministrijai ir tendence lietas kārtot ar skolu direktoru palīdzību, viņus nevajag pārliecināt, jo viņiem ir vienkārši jāpakļaujas. Latviešu presē pilnīgi nekā netiek atspoguļoti konflikti, kas veidojas krievu skolās, lai gan krievu presē par tiem runā daudz un atklāti, proti, runa ir par nesaskaņām starp ministrijas pusē stāvošajiem direktoriem un atsevišķiem skolotājiem un pārējo skolu. Valdīšana ar varu un nevis pārliecināšanu, ir iespējama un bieži vien nepieciešama, tomēr šajā gadījumā krievvalodīgo kopienai vara atklājas kā pilnīgi ārēja un latviska. Prezidentes atsaukšanās uz vairākumu, kas demokrātijā ir tiesīgs lemt par mazākumu, šo nošķīrumu tikai pastiprina, jo izskatās, ka vairākums šajā gadījumā ir latvieši, bet mazākums – nelatvieši. Konflikts šajā gadījumā ir neizbēgams, jo vairākums vienojas nevis par to, ko darīs visi, bet to, ko darīs mazākums. Tas, ka mazākums ir aizvainots, šķiet diezgan dabiski un paredzami.

Bet, protams, varētu būt arī tā, ka ministrijai, parlamenta vairākumam un prezidentei ir taisnība, jo viņu pusē ir labi argumenti, un, ja mazākums nebūtu kaut kādu nesaprātīgu iemeslu dēļ apvainojies, tad viņi saprastu, ka dotais likums ir labs. Un patiešām krievvalodīgajā presē izlasītajos argumentos ir neskaidras vietas, kuras prasa komentāru. Piemēram, man nav īsti skaidrs, kā var vienlaicīgi apgalvot, ka krievu skolās skolēni jau tā labi zina latviešu valodu un ir gatavi studēt universitātē, un reizē teikt, ka skolas nevar pāriet uz latviešu valodu, jo skolēni nesapratīs fiziku un ķīmiju, atpaliks un kļūs par otršķirīgiem sabiedrības locekļiem. Ja viņi ir gatavi studēt universitātē, tad pāriešana uz latviešu valodu nesagādās problēmas, bet ja nav gatavi, tad varbūt tomēr vajag jau vidusskolā gatavoties augstskolai latviešu valodā?

Tomēr īpatnēji ir arī tas, ka neviens varas pārstāvis vismaz brīdī, kad cilvēki šim jautājumam pievērš īpašu uzmanību, un vismaz presē nemēģināja atbildēt uz jautājumiem, kas krievu presē tika uzdoti. Kāpēc nodokļu maksātājiem būtu jāuztur skolas, lai gan viņi nevar izvēlēties, kas tajās tiek mācīts? Kāpēc tas, ka Latvija ir demokrātiska valsts, nenozīmē iespēju valsts skolās izvēlēties, ko un kā tu mācies? Kāpēc tieši mācību valoda nav tas, ko var izvēlēties? Kāpēc krievu skolēniem ir jādara tas, ko viņi negrib darīt? Uz dažiem jautājumiem atbildēt ir viegli, uz dažiem ne. Iespējams, ka politiķiem šķita, ka viņi uz šiem jautājumiem ir atbildējuši, bet varbūt bija vērts sacīto atkārtot tieši tad, kad kāds vismaz izteica vēlēšanos to dzirdēt.