Atslēgvārdi:

Demokrātijas paraugstunda 15

Diskusija par skolu reformu avīzēs nenotika. Abas puses izteica īstus argumentus, kurus var analizēt, tomēr neviens to netaisījās darīt. Vienprātība bija tajā, ka pretējā puse nesaprot elementāras lietas, bet demokrātiskai sabiedrībai tas nozīmē nepatikšanas, jo par vienīgo līdzekli problēmas risināšanā tad jāatzīst spēku.

Iesaki citiem:

Spriežot pēc publikācijām krievu presē, pagājušo nedēļu būtiskākais notikums bija protesti pret skolu reformu. Latviešu presē dominēja nedienas ap valdību. Valdību veidošanas process politologiem un politisko procesu līdzjutējiem ir īsta medus maize. Dažādu valdības modeļu apcerēšana nepārprotami sagādā intelektuālu baudu, un kombināciju iespējamība ir pārāk maza, lai to izvērtēšana pārslogotu prātu. Var teikt – patīkamais apvienots ar noderīgo. Manuprāt, daudz sarežģītāka problēma bija un ir skolu reforma. Atšķirībā no latviešu valodā iznākošās preses krievu avīzes skolu reformas pieņemšanas procesu uztvēra kā demokrātijas krīzi (piemēram, Igors Pimenovs, Čas, 2004. gada 12. februāris), jo valdība ignorē Latvijas pilsoņu un nodokļu maksātāju vēlmi pašiem izvēlēties, kādā valodā viņi mācīsies skolā. Un patiešām – tas, kas notiek ap skolu reformu, uzrāda veselu virkni sarežģītu un pat fundamentālu demokrātiskas sabiedrības problēmu, kuras nav iespējams viegli atrisināt. Šajā rakstā es pievērsīšos tikai vienam jautājumam, proti, jautājumam par racionālas vienošanās iespējamību.

Mēs pieņemam, ka demokrātiskā sabiedrībā ir vēlama, lai gan varbūt ne vienmēr iespējama racionāla vienošanās par lēmumiem. Lai būtu vienošanās, nepieciešama diskusija. Atmetot jautājumu par to, cik lielā mērā diskusijas reāli ietekmē parlamenta vai pašvaldības lēmumus, jāatzīst, ka diskusijai vajadzētu ietvert kaut kādu viedokļu apmaiņu. Ja cilvēki kādā atsauksmju grāmatā atstāj savas piezīmes par vienu vai otru celtni, tā vēl nav diskusija. Runājot par skolu reformas atspoguļojumu presē, pirmais, ko nākas konstatēt, ir tas, ka avīzēs šī diskusija nenotika. Interesanti ir tas, ka abas puses izteica argumentus, īstus argumentus, kurus var analizēt un vērtēt, tomēr neviens to netaisījās darīt. Kaut kāda uzskatu saskaršanās parādījās prezidentes un skolnieku sarunas atspoguļojumā (2004. gada 11. februāris), kas balstījās uz skolnieču atstāstu, un arī šajā gadījumā īpašas iedziļināšanās nebija ne presē, ne, cik var saprast, sarunas laikā. Krievu prese acīmredzami atteicās saprast Vairas Vīķes - Freibergas izteikumus par arābiem franču skolās un to, kā vērtēt hipotētisko situāciju, kad skolā visi skolotāji ir brīnišķīgi skolotāji, bet nemāca latviski. Savukārt, prezidentes reakcija uz apgalvojumu, ka skolas nav vēl gatavas, arī izskatījās pēc spēka demonstrācijas nevis atbildes, proti, viņa esot izvilkusi bloknotu un pieprasījusi, lai skolnieki nosauc konkrētas skolas (J. Aleksandrova, Vesti, 2004. gada 12. februāris). Vienprātība bija tajā, ka pretējā puse nesaprot elementāras lietas, bet demokrātiskai sabiedrībai šāda situācija nozīmē nepatikšanas, jo par vienīgo līdzekli problēmas risināšanā tad jāatzīst spēku.

Interesanta bija atšķirība viedokļos par pašu faktu, ka mītiņos piedalās skolēni. Latviešu prese lielākoties aprakstīja skolēnus kā bērnus, kuru naivumu ar aprēķinu izmanto kreisie politiķi, kā arī Krievija (A. Ozoliņš, Diena, 2004. gada 12. februāris, A. Cālīte, Latvijas Avīze, 2004. gada 11. februāris). Krievu presē šis viedoklis tika noraidīts kā aplams. Atšķirība bija jūtama pat intonācijās, piemēram, krievu prese rakstīja par protestētājiem, kas “par spīti aukstumam” piedalījās mītiņā (J. Aleksandrova, Vesti segodņa, 2004. gada 12. februāris), proti, izrādīja zināmu varonību, toties latviešu presē parādījās līdzjūtīga nots – 7. klases skolēni ar žurnālisti runā “rīta spelgonī, berzējot plaukstas un sārtos vaigus” (A. Lulle, Neatkarīgā rīta avīze, 2004. gada 12. februāris). Šo attieksmi no latviešu puses krievu prese, protams, pamanīja. It īpaši viņus kaitināja prezidentes paternālistiskie izteikumi, Čas īpaši izcēla Vairas Vīķes-Freibergas ieteikumu skolēniem silti saģērbties (2004. gada 11. februāris), bet Vesti atstāstīja, kā pie Kauguru skolas prezidente skolēniem teikusi: “Nu ko, stundas beigušās, tagad var arī papikoties,” turklāt no avīzē teiktā varēja saprast, ka notikuma vietā bijuši arī 12. klases skolēni (2004. gada 14. februāris). Šiem akcentiem ir nozīme, jo vismaz krievu prese tos uztvēra kā nevēlēšanos atzīt krievu skolēnu prasības par nopietnām. Galu galā, par ko var diskutēt ar cilvēkiem, kuriem drīzāk vajadzētu silti saģērbties un papikoties? Protams, var piekrist L. Pakalniņai (Diena, 2004. gada 6. februāris), ka daļa no protestētājiem patiešām ir bērni, kuri tāpat varētu dumpoties, teiksim, pret papildus kontroldarbu. Tomēr nekas neliecina par to, ka krievu tautības cilvēku uzskatos iezīmējas kaut kāds radikāls lūzums līdzko viņi sasniedz 18 gadu vecumu, nemaz nerunājot par to, ka mūsdienu liberālās sabiedrības nepilngadīgos nebūt vairs neatzīst par objektiem, par kuriem lemt var tikai citi.

Ar kuriem tad vajadzētu sarunāties? Visus pārliecināt nevar, bet kurš ir tas minimums, kura piekrišanu vajadzētu panākt? Skolu reformas gadījumā daudz kas liecina par to, ka krievvalodīgo vidū pārliecināto skaits ir minimāls. Grūti pat saprast, kuri tie varētu būt. Izglītības ministrijai ir tendence lietas kārtot ar skolu direktoru palīdzību, viņus nevajag pārliecināt, jo viņiem ir vienkārši jāpakļaujas. Latviešu presē pilnīgi nekā netiek atspoguļoti konflikti, kas veidojas krievu skolās, lai gan krievu presē par tiem runā daudz un atklāti, proti, runa ir par nesaskaņām starp ministrijas pusē stāvošajiem direktoriem un atsevišķiem skolotājiem un pārējo skolu. Valdīšana ar varu un nevis pārliecināšanu, ir iespējama un bieži vien nepieciešama, tomēr šajā gadījumā krievvalodīgo kopienai vara atklājas kā pilnīgi ārēja un latviska. Prezidentes atsaukšanās uz vairākumu, kas demokrātijā ir tiesīgs lemt par mazākumu, šo nošķīrumu tikai pastiprina, jo izskatās, ka vairākums šajā gadījumā ir latvieši, bet mazākums – nelatvieši. Konflikts šajā gadījumā ir neizbēgams, jo vairākums vienojas nevis par to, ko darīs visi, bet to, ko darīs mazākums. Tas, ka mazākums ir aizvainots, šķiet diezgan dabiski un paredzami.

Bet, protams, varētu būt arī tā, ka ministrijai, parlamenta vairākumam un prezidentei ir taisnība, jo viņu pusē ir labi argumenti, un, ja mazākums nebūtu kaut kādu nesaprātīgu iemeslu dēļ apvainojies, tad viņi saprastu, ka dotais likums ir labs. Un patiešām krievvalodīgajā presē izlasītajos argumentos ir neskaidras vietas, kuras prasa komentāru. Piemēram, man nav īsti skaidrs, kā var vienlaicīgi apgalvot, ka krievu skolās skolēni jau tā labi zina latviešu valodu un ir gatavi studēt universitātē, un reizē teikt, ka skolas nevar pāriet uz latviešu valodu, jo skolēni nesapratīs fiziku un ķīmiju, atpaliks un kļūs par otršķirīgiem sabiedrības locekļiem. Ja viņi ir gatavi studēt universitātē, tad pāriešana uz latviešu valodu nesagādās problēmas, bet ja nav gatavi, tad varbūt tomēr vajag jau vidusskolā gatavoties augstskolai latviešu valodā?

Tomēr īpatnēji ir arī tas, ka neviens varas pārstāvis vismaz brīdī, kad cilvēki šim jautājumam pievērš īpašu uzmanību, un vismaz presē nemēģināja atbildēt uz jautājumiem, kas krievu presē tika uzdoti. Kāpēc nodokļu maksātājiem būtu jāuztur skolas, lai gan viņi nevar izvēlēties, kas tajās tiek mācīts? Kāpēc tas, ka Latvija ir demokrātiska valsts, nenozīmē iespēju valsts skolās izvēlēties, ko un kā tu mācies? Kāpēc tieši mācību valoda nav tas, ko var izvēlēties? Kāpēc krievu skolēniem ir jādara tas, ko viņi negrib darīt? Uz dažiem jautājumiem atbildēt ir viegli, uz dažiem ne. Iespējams, ka politiķiem šķita, ka viņi uz šiem jautājumiem ir atbildējuši, bet varbūt bija vērts sacīto atkārtot tieši tad, kad kāds vismaz izteica vēlēšanos to dzirdēt.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (15) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Aleksis 23.02.2004 22:03
Man plintes nekad nav bijis - tāpēc arī nav ko mest krūmos :)
Nopietni runājot, Izglītības likums, protams, ir pieņemts. Tātad it kā diskutēt vairs nebūtu par ko. I.Emsis toties saka, ka to nevajadzētu "vēlreiz vērt vaļā", bet "nekad nesaki nekad". Droši vien arī viņam intuīcija saka priekšā, ka šis likums radījis daudz vairāk problēmu nekā atrisinājis, un kaut kādas korekcijas noteikti būs vajadzīgas varbūt jau pavisam drīz.

Runājot par dažādu tautību skolēniem un studentiem (jeb bērniņiem - kā Jūs, Latvi, viņus nupat nodēvējāt) - tad ar viņiem cenšos nekonfliktēt. Reizēm konsultēju viņus matemātikas un informātikas jautājumos. Krietni mazāk nekā pašam gribētos, starp citu, - jo valsts piedāvātā darba samaksa mani attur no skolotāja vai pasniedzēja karjeras; paliek pāri tikai B-grupas priekšmeti dažās privātās mācību iestādēs (RICEBA/RSEBAA, teiksim) un komerckursi - parasti īslaicīgas haltūras, kurās kāda iestāde ir izlēmusi paaugstināt saviem programmētājiem kvalifikāciju un pieaicina pasniedzēju, kurš atbilstošo tehnoloģiju var mācīt. Tā visa rezultātā man ir nostiprinājusies pārliecība, ka ikviens izglītības saņēmējs ir tāds pats klients kā jebkurā citā nozarē. Tātad viņa intereses ir izvirzāmas pirmajā vietā. To būtu laiks saprast arī izglītības ministram un skolu direktoriem.

Starp citu, parasti arī krievu tautības studenti cenšas ar mani runāt latviski, un es to atbalstu un datorterminoloģijas jautājumos eju vidusceļu starp akadēmiskajiem valodniekiem (www.termini.lv) un to, kā reāli runā normāli programmētāji, kuri vēlas, lai viņus kāds saprot. Latviešu valoda, protams, ir jāstiprina un jāattīsta. Tikai tas jādara pirmkārt mums - t.i. tiem, kam latviešu valoda ir dzimtā (visai ķēpīga padarīšana, par kuru neviens lielu naudu nemaksā), nevis jāpaļaujas uz to, ka latviskumu pēc svilpiena no Saeimas vai IZM sāks stiprināt krievu pusaudži savās fizikas stundās krievu skolotāja vadībā. Viņiem tāpat pietiek savu problēmu - jo fizikas stundās ir jārisina fizikālas nevis lingvistiskas problēmas. (Starp citu, bilingvāla izglītība, jeb tie paši 60/40 procenti var būt arī labs risinājums, ja skolotāji, vecāki un skolēni to atbalsta. Tas, manuprāt, gluži dabiski notiek "lauku rajonu" krievu skolās, teiksim, Dobeles 2.vsk.)

Mazākumtautību pārstāvji Latvijā, manuprāt, ir pārsvarā latviešu valodas "gala lietotāji" (end-users), nevis tie, kuri visu mūžu dziļi un pamatīgi nodarbosies ar latviešu valodas tālākveidošanu un attīstību. Un viņi šo valodu parasti iemācās tieši tik daudz, cik viņiem tā dzīvē ir reāli nepieciešama. Mani pilnīgi apmierina tas dinamiskais valodu lietošanas līdzsvars, kāds šobrīd pastāv Latvijā. Jo šis līdzsvars atspoguļo reālo situāciju - un latviešu valoda Latvijā skan tieši tik daudz vai tik maz, cik mēs to paši esam pelnījuši. Varētu pat bezkaunīgi pārfrazēt nacionālradikāļu teikto - "Ja jūs neapmierina tās valodas, kurās mēs te Latvijā runājam, varat sev pameklēt citu valsti". Stāsta, piemēram, ka Albānija esot nacionālā ziņā ļoti homogēna Eiropas valsts...

Manā ģimenē ir četri bērni, par kuru izglītošanos esmu atbildīgs vispirmām kārtām. Toties es nevēlos būt tas, kurš gluži nepazīstamiem bērniem teiks, ko un cik daudz viņiem mācīties. Jo šiem bērniem parasti arī ir vecāki, kuri to izdomās labāk par mani. Tātad pievienojos 1863. gada poļu sacelšanās lozungam - "par mūsu un jūsu brīvību!". (1988-1991.g. atmodas laikā to parasti izteica drusku savādāk - "nevar būt brīva tāda tauta, kura apspiež citas tautas".)

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

latvis 23.02.2004 09:21
Aleksi - vai nav tā kā par agru mest plinti krūmos, ko Jūs, šķiet, tagad darāt, ja jau novēlat bērniņiem panākumus?

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Aleksis 22.02.2004 16:27
Jā - noteikti ir taisnība Aleksandram: vienojošajam principam būtu jābūt īsam un vienkāršam. Tas nevar būt tukšs lozungs, piemēram, "zeme, kura dzied" vai līdzīgas blēņas. "Amerikāņa sapnis" (par savrupmāju un divām automašīnām) cilvēka valstiskās apziņas līmenī ir diezgan saprātīgs princips, jo valsts efektivitāti lielā mērā nosaka tieši tās spēja nodrošināt cilvēkiem labklājību. Tomēr Latvijā ir arī nepatīkami piedzīvojumi šajā ziņā. Piemēram, K.Ulmaņa laikos lauku lielsaimnieki bija lielā mērā izcīnījuši sev labklājību, bet atnāca Hitlers un Staļins un šo idilli izjauca. Vai cilvēka dzimtā valsts un tās demokrātiskās institūcijas ir pelnījušas cilvēka atbalstu arī krīzes gadījumos, ja šī valsts uz kādu brīdi nevar nodrošināt viņam labklājību? ASV daži zemāko šķiru cilvēki tieši tā arī izsakās - valsts esot nodevusi viņu tiesības uz amerikāņa sapni.

Par kapiem un kapu kultūru - ir jau taisnība, ka Latvijā daudziem cilvēkiem svarīga identitātes sastāvdaļa ir kapi, memoriālie ansambļi (Mātes Latvijas tēls Brāļu kapos vien ir ko vērts!), pieminekļi dažādos karos kritušajiem karavīriem, sēru dienas, stāsti par represētajiem un mocekļiem. Un tā tas kādu brīdi vēl būs, jo gandrīz visa 20. gadsimta laikā Latvijā ir tikuši masveidīgi iznīcināti un represēti cilvēki. Tas nedrīkst pārtapt par cietēja sindromu (mēs, lūk, esam tauta ar unikālu ciešanu pieredzi - līdzīgi kā ebreji ar savu holokaustu). Un gan valstij, gan indivīdiem jāpauž cieņa pret visu pušu mocekļiem. T.i. leģionāri un sarkanarmieši šai ziņā ir ekvivalenti - tie arvien atrodas mūsu visu gaišā piemiņā arī tad, ja mēs šobrīd vairs visos aspektos nepievienojamies viņu politiskajiem ideāliem.

To varētu nosaukt par izlīgumu pēc Alises un Vienradža principa. (Lūisa Kerola pasakā "Alise aizspogulijā" ir epizode, kur Vienradzis, uzzinājis, ka Alise ir maza meitene, apgalvo, ka viņš līdz šim esot domājis, ka mazas meitenes ir teiksmaini nezvēri. Kad nu viņš Alisi ir uzmanīgi un ar zināmām bažām apskatījis, viņš piedāvā sekojošo - "Ja Tu noticēsi man, tad es noticēšu Tev. Vai varam noslēgt šādu darījumu?").

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

aleksandrs 22.02.2004 13:56
Aleksim.Naudā neizsakāms vienojošs faktors īstenībā varbūt jebkurš: Amerikā tā ir tā pati nauda jeb "Amerikas sapnis", kā arī brīvība un taisnīgums.Skan individualistiski, bet Amerikā tas darbojas. Latvijā Andra Bērziņa valdības laikā polittehnogs un reklāmists Jurgis Liepnieks sacerējis savu formulu Latvijai, ko tagad neviens neatceras. Tai jārodas pašai "no tautas dziļumiem". No mūs atkarīgs tikai tas, lai šo dzemdību veicinātu.Piemēram, vismaz nozīmēt, ka gribam atrast šo visu sabiedrību vienojošo mērķi. Tam jābūt ļoti vienkāršam, kā "Amerikas sapnis", brīvība un taisnīgums. Starpcitu, kas varētu būt par "Latvijas sapni"? (Tam piekabināt "brīvību un taisnīgumu" vai ko tam līdzīgu būs jau tīrais nieks). Pagaidām vienīgais, kas man ienāk prātā (atvainojiet, nevienu nevēlos apvainot)ir padomju laika formula "Ilgais ceļš kāpās". Šis "caming home" manuprāt adekvati atspoguļolatviešu un krievu likteni Latvijā. Kaut jābūt ļoti uzmanīgam rakstīšanā un izrunā, īpaši vēl ņemot vērā sarežģītuvalodas situāciju Latvijā, lai tas neizskanētu kā "Ilgais ceļš kapos". Kaut savā ziņā tas skan arī adekvati, ievērojot milzum milzu sēru dienu skaitu Latvijaskalendarā.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Aleksis 21.02.2004 22:04
Bet ar to sabiedrības integrāciju... tā ir mīts, manuprāt, nepareizi izvēlēts mērķis. Par kopējo mērķi Latvijas tautai var būt ekonomikas attīstība, cilvēku labklājība neatkarīgi no nacionalitātes, personiska brīvība (lietojot nodeldēto vārdu, attīstīta demokrātija).

Ar vienu vienīgu vēlmi kļūt bagātam, audzēt savas ģimenes labklājību un nostiprināt atsevišķā cilvēka brīvības (individuālisms) laikam vēl nepietiek - tas ne vienmēr var kalpot par sabiedrību saliedējošu jeb integrējošu spēku. It īpaši, ja visiem dotajā brīdī neizdodas vairot savu labklājību. Manuprāt, nepieciešams arī kaut kāds naudā neizsakāms vienojošs faktors (piemēram, reliģiska vai līdzīga pasaules uzskata veidā), kaut vai tāpēc lai cilvēki viens otra brīvību uzskatītu par tikpat pašsaprotamu un aizsargājamu vērtību kā paši savējo. Ja es nemīlu savu tuvāko, tad man var būt vienalga, vai viņš var savu brīvību realizēt, vai nē - it īpaši tad, ja man tai laikā jācīnās pašam par savu labklājību. Tādā situācijā nav nemaz viegli tikt pie attīstītas demokrātijas - gluži otrādi - esošā demokrātija var degradēties. To var reizēm vērot Francijā, kur katrai sociālai grupiņai ir ļoti egoistiskas intereses. Ja, piemēram, valsts makroekonomiskās stabilitātes vārdā valdība grib kādai šādai grupiņai laupīt privilēģijas, tūlīt pat sākas streiki, ar piketētājiem aizsprostoti ceļi, paralizēts sabiedriskais transports, neizvestu atkritumu kaudzes un pat atklāta vardarbība.

Daži kopīgi principi tātad sabiedrībā būtu laba lieta, piemēram, respekts pret Latvijas konstitucionālo kārtību (t.i. mūsu zeme ir atjaunotā Latvijas Republika, kura pārmanto un tiecas atjaunot visdažādākos pirmskara Latvijas atribūtus - pilsoņu kopumu, Satversmi, privātos īpašumus, utml.). Ir, teiksim, T. Ždanoka un viņai līdzīgi politiķi, kuri šim līmenim netiek pāri un žēlojas par to, ka pilsonība, lūk, viņiem varmācīgi atņemta, denacionalizācija esot notikusi netaisnīgi (kāpēc jāatdod zeme un dzīvokļi bijušajiem īpašniekiem, ja varētu to visu sadalīt visiem līdzīgi). Viņu argumenti varbūt pat ir interesanti, bet viņi līdzinās cilvēkiem, kuri, teiksim, PSRS laikos neatzītu Oktobra revolūciju, un uzskatītu, ka joprojām likumīgi pastāv cara režīms. Jo valsts tiesisko pamatu nekādi nevar "matemātiski pierādīt"; tas vienkārši rodas un to visērtāk pieņemt kā aksiomu. It īpaši tad, ja nav nodoma ar saviem spēkiem valsts konstitucionālo kārtību mainīt.

Protams, ka ikdienā diskusijas par integrāciju mēdz būt gan bezsaturīgas, gan arī kaitīgas (paver iespēju uzspiest savu gribu politiskajiem oponentiem un minoritātēm). Jo parasti jau nav noskaidroti pamatprincipi, uz kuriem cilvēkus aicināt "integrēties". Ja kāds uzskata, ka integrācijai vajag stiprināt kaut kādas īpašas "latviskās vērtības" un "lojalitāti", tad vajag šādu cilvēku sīki izprašņāt, ko viņš ar to domā. Vēsturiskie latviskuma simboli šobrīd ir galvenokārt K.Ulmaņa režīms un latviešu leģionāri - tie ir tie, kurus ar baudu aprakstām skolu vēstures grāmatās, un kam ceļam pieminekļus. Nez vai no mazākumtautību cilvēkiem būtu jāprasa sajūsma par to, ja arī paši latvieši nav vienprātīgi par šīm "vērtībām".

Andris Šķēle savā jaungada uzrunā (šķiet, 1996. gadā) minēja daudzas noderīgas un audzinošas lietas - arī par to zobu tīrīšanu un angļu valodas mācīšanos. Tomēr arī viņam bija tur daži fēleri - piemēram, pensionāri tika aicināti sekot tam, lai viņu bērni un mazbērni nomaksā visus nodokļus un neņem darba algu aploksnēs. Jo tad, lūk, valstij būšot iespēja ievākt lielākus nodokļus un pielikt pie pensijas. Domāju, ka cilvēki jau toreiz nojauta, ka solidaritāte sabiedrībā nekad nedarbosies pēc šāda mehānisma. Faktiski tā bija tīra demagoģija - ja valsts nevar savākt nodokļus, tad paši iedzīvotāji vien pie tā ir vainīgi. Dainis Lemešonoks vēl pavisam nesen uzrakstīja eseju par līdzīgu tēmu, kur tika kaunināti nodokļu nemaksātāji.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

aleksandrs 21.02.2004 15:51
Aleksim.Pilnīgi piekrītu Jūsu sabiedrības attīstības formulai, ieteikumiem par pilsonisku sabiedrību un kopēju līdzatbildību.Par to sākotnējo manu domu, ka ēlite manipulē ar tautu vai, kā Jūs iebilstāt, ēlites pārstāvji peld pa straumi (ieklausoties neizglītojā tautas masā): protams, ka tā ēlite gan manipulē, gan peld, un grūti noteikt, kura no šīm divām norisēm prevalē. Īstenībā, aktīvam indivīdam tas pat nav svarīgi,jo jārisina SAVAS problēmas cik tas iespējams pēc labākas apziņas. Šķēlem lielā mērā bija taisnība, kad viņš norāja tautupar netīrītiem zobiem un taciņām un neiemācītu angļu valodu, varbūt tikai laiku viņš neizvēlējās pareizi, jo Jaungadanakts nav tam vispiemērotākā. J.Dobelis un P.Tabuns protams ir tie, kas "peld", jo jebkurā gadījumā ne viņi nosaka ne virzienus politikā, ne valsts ekonomiskajā attīstībā. Bet ar to sabiedrības integrāciju... tā ir mīts, manuprāt, nepareizi izvēlēts mērķis. Par kopējo mērķi Latvijas tautaivar būt ekonomikasattīstība, cilvēku labklājība neatkarīgi no nacionalitātes, personiska brīvība (lietojot nodeldēto vārdu, attīstīta demokrātija). Cilvēku nodomi nekad nav absolūti tīri, jo cilvēks nav pilnīgs, tāpat ar tiem "štābiem" un "lašoriem".Tiem ir savs diezgan šaurs mērķis, kas vairāk vai mazāk sakrīt ar plašu masu mērķiem. Štābam (partijai Līdztiesība jeb apvienībai PCTVL) šis mērķis ir veikums politikā, šis mērķis ir vara; Lašoram tas ir diezgan irracionāls un tāpēc ļoti stiprs: viņi kā vecākiun skolotāji baidās par saviem bērniem, ka ar viņiem viss būs OK, ka bērni neattalināsies no vecās paaudzes, ka viņi iegūs labu izglītību. Tas ir egoistiski, bet ļoti cilvēciski. Latvieši sīm organizācijām ir vajadzīgi tikai šo mērķu sasniegšanai. Es piekrītu Jums, ka šo organizāciju darbība, lai cik es arī būtu kritisks pret abām, kopumā vērtējamapozitīvi. Jo tās aktivizē sabiedrību un liek to sapurināties, arī sabiedrības latviešu daļu, pamodinot no megainības.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Aleksis 20.02.2004 22:42
Pravjaschaja latyshskaja elita vnushila svojemu narodu nabor klishe, chtoby ne podpuskat' k delezhu resursov russkuju elitu.

Tas ir diezgan vienkāršoti teikts. Ir, protams, taisnība, ka etniskie latvieši ir jūtamā pārsvarā daudzās valsts pārvaldes struktūrās, izņemot varbūt Iekšlietu ministriju. Krievu elite toties aktīvi piedalās resursu dalīšanā it īpaši ekonomiskajā sfērā un daudzi Latvijas bagātākie cilvēki ir krievi. Turklāt redzamākie biznesa pārstāvji neatkarīgi no tautības (t.i. gan V. Kargins, gan A. Lembergs, u.c.) diezgan vienprātīgi iestājas PRET izglītības reformu tās pašreizējā variantā. Jo ar resursu pārdali izglītības reformai nav tieša sakara - šī reforma faktiski ir populistisks gājiens, kura vienīgais efekts būs pasliktināt krievu (un, iespējams, pat arī latviešu - jo arī viņu skolas reizēm cieš no "reformatoru" fiksajām idejām) skolēnu zināšanas, lumpenizēt cilvēkus un atņemt viņiem nacionālo pašapziņu. Ar to var apdraudēt Latvijas ilgtermiņa ekonomikas izaugsmi, kas galu galā liks ciest ne vien Lembergam, bet arī daudziem t.s. "nacionālistiski noskaņotiem" biznesmeņiem - šķēlistiem, repšistiem un visiem citiem.

Nesaprātīgai un pārspīlētai izglītības reformai, iespējams, ir ļoti "demokrātiskas" saknes, kur galvenais spēlētājs ir ne tik daudz visāda veida elites, bet gan aizkaitinātā tautas masa. Ir labi zināms, ka demokrātijai ir raksturīgi ekscesi tajos gadījumos, kur nacionālais vairākums demokrātiski, gan ar balsu pārsvaru, gan dažnedažādām varmācīgām metodēm iespaido nacionālo mazākumu, un pat apdraud elites normālu pastāvēšanu. Tā tas notika Serbijā populistiskā prezidenta S. Miloševiča laikā, kurš solīja atkal ierādīt serbu tautai cienīgu vietu iepretīm visādiem neuzticamiem separātistu spēkiem. Vai arī Zimbabvē, kur R.Mugabe ("demokrātiski" ievēlēts prezidents), izmanto kūdīšanu pret baltajiem fermeriem, lai uzlabotu savas akcijas melnādaino lumpenu acīs. Protams, ka šie cilvēki nepavisam nav konsekventi demokrāti - faktiski viņi nostiprināja autoritāru varu, bet viņu populistisko rīcību sākotnēji noteica nepieciešamība gūt masveida atbalstu vēlēšanās.

Drusku maigākā formā tas pats notiek arī Latvijā - J.Dobelis, P.Tabūns un viņiem līdzīgi provokatori sistemātiski iegūst zināmas latviešu daļas atbalstu vēlēšanās. Un panāk to ar "patriotisku izrunāšanos", grozīšanos leģionāru saietos, radikālām nacionālistiskām frāzēm. Viņus ir grūti uzskatīt par eliti - tomēr viņu radikālismu reizēm "miglas pūšanai" izmanto nacionālie latviešu oligarhu grupējumi, kuru intereses pārstāv TP, LPP, TB/LNNK vai JL. Lai latviešu lumpeniem dotu kaut kādu gandarījumu: "re kā mēs tiem krieviem sadevām!". Protams, ilgtermiņa intereses (kaut vai pašiem par sava biznesa izaugsmi) te nav pirmajā vietā - galvenais ir noturēties līdz nākamajam vai aiznākamajām vēlēšanām, lai varētu vēl kaut ko nozagt un vajadzīgajās vietās salikt savus cilvēkus.

Izeja no šī stāvokļa varētu būt sekojoša: ja gan krievi, gan latvieši (tie, kuri nepieder pie valdošās elites) arī skaidri sajustu savas intereses, un prasītu lielāku lēmumu pieņemšanu uz vietas - ģimenes un vecāku tiesības, skolu autonomija, lielāka pašvaldību līdzrunāšana izglītības jomā. Tad viegli apmuļķojamais vairākums vairs nevarētu turpināt "vārīt visiem ziepes". Šobrīd arī lielā biznesa pārstāvjos (Ventspils, "Parex", utml.) derētu rūpīgāk ieklausīties, jo viņi domā ilgtermiņā - nevis tikai kā uztaisīt jaunu valdību un ar jauniem (pret)korupcijas skandāliem ieriebt saviem pretiniekiem.

Krievu skolu aizstāvības organizācijas (gan LAŠOR, gan "Štābs") līdz šim nav visai veicinājušas solidaritāti ar latviešu un citu tautu saprātīgāko daļu, jo viņi visu laiku uzsver, ka viņi aizstāv tikai un vienīgi krievu skolēnu iespējas mācīties dzimtajā valodā. (Nevis to, lai visiem būtu lielāka brīvība, un lai IZM patvaļa tiktu ierobežota.) Neņemos apgalvot, vai šī ir laba vai slikta taktika. Galu galā šīs organizācijas ir starp tiem nedaudzajiem politiskajiem spēkiem Latvijā, kuras kaut ko reāli dara, lai šo valdības patvaļu ierobežotu.

Kā latviešu skolotājs un programmēšanas pasniedzējs teikšu - Удачи вам и вашим детям! За свободу вашу и нашу!

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

aleksandrs 20.02.2004 21:23
Skaistule, Jums ir taisnība, bet. Diskusijas par nacionālām problēmām nav racionālas. Tās ir lielā mērā manipulatīvas. A pochemu by nam s Vami ne pogovorit' po-russki, jesli my oba russkije, i u Vas takoj "provokacionnyj" nik?.. Pravjaschaja latyshskaja elita vnushila svojemu narodu nabor klishe, chtoby ne podpuskat' k delezhu resursov russkuju elitu. Nu, mozhet byt', byvshie partapparatchiki ne samaja luchaja i prijatnaja chast' obschestva, no narod latyshskij v znachitel'noj mere vserjez polagajet, chto jesli reformu 2004 otmenjat, my, latyshi, ne vyzhivem, chto russkije ne hotjat uchit' latysskij jazyk v svoih shkolah i t.d. Ja dazhe uveren, chto etot post vyzovet ogoltelyj kommentarij tipa: "A russkije so mnoj v obshestvennomm transporte ne hotjat govorit' po-latyshski!" Nacional'nyj vopros -- eto nastojashee razdolje dl'a razgula vsevozmohnyh psihicheskih kompleksov, i v pervuju ochered' kompleks nepolnocennosti tut kak tut. Jesche i mne pripishut zlovrednost' umysla: mol, "Kak zhe tak, zhivet v Latvii, a pishet po-russki! Nu, ne oborzel li?" Marazmu cheloveceskomu, kak izvestno, granic net. Ne nuzho obrashat' na idiotov vnimanija. Idiotov my tochno ne pereubedim.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Skaistule 20.02.2004 17:06
Piekrist ârzemju emisâru aicinâjumiem “pârskirt lappusi”, “nerunât par okupâciju” ir tas pat kas ebrejus aicinât aizmirst par holokaustu. Ebreji to neaizmirst un savus pâridarîtâjus medî pa visu pasauli. Ja kâds “emisârs” to ieteiktu ebrejiem, tad, drosi vien, tam âtri iekostu kâda noslepumaina “lapsene”!

Vai tad ebreji uzskata par saviem pāridarītājiem visus vāciešu tautas cilvēkus (ieskaitot bērnus un sievietes un tos, kuri dzimuši pēc Otrā Pasaules kara) un mēdī tos pa visu pasauli? Cik es saprotu, viņi vajā tikai tos, kuri kara laikā nodarīja pāri kādam ebrejam (nogalināja, mocīja koncentrācijas nometnēs un tām līdzīgi) - kara noziedzniekus. Un es nesaprotu, kāpēc latvieši grib atriebties visiem krieviem par to, kas viņiem bija nodarīts komunistiskā režīma laikā? Vai tad 1980.-1990.gados dzimušie bērni un pusaudži ir vainīgi, ka tajos šausmu lietās, kuras notika 1940.gados? Mani priekšteči gadu simtiem dzīvoja Latvijas teritorijā, un pat karā nepiedalījās, tad par ko man un maniem bērniem ir jāmaksā? Par to, ka mani vecāki boja PSSR pilsoņi? Tad lielākā daļa latviešu arī bija! Tad laikām par to ka mēs esam krievi???

Piekritu, ka 20.gadsimta notikumi nekādā gadījumā nedrīkst aizmirst, bet nevis tāpēc lai atriebtos, bet lai tas viss nekad vairs neatkārtotos. Un varbūt tomēr ir vērts pāršķirt lappusi un nerunāt par okupāciju?

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Arvids Kalme 19.02.2004 13:27
Izteiksu domas, kas satracinâs un noskanos pret mani gan latviesu, gan krievu nacionâlistus. Izglîtîbas reforma, kâda tâ tiks meginâta realizet, bûtîbâ attiecîbâ pret latviesiem ir dziïi kaitîga.

No kolonistiem un okupantiem mes diemzel valâ netiksim. Ar to nu mums ir jârekíinâjas. Mûsu speku un vienotîbas tam ir par maz. Krievijas imperiski soviniskâs aprindas visiem spekiem censas Latviju paturet savâ iespaidâ un faktiskâ pakïautîbâ. Uz Rietumiem nav ko ceret, jo tie nevelesies kasketies ar Krieviju, kura atjauno savu varenîbu un piegâdâ tik svarîgos energoresursus.

Pienemsim, ka ar varu un naidu piespiedîsim “tos krievus” iemâcîties latviesu valodu. Tâdâ gadîjumâ latvju jaunatne darba tirgû konkurences zinâ bûs nostâdîta daudz neizdevîgâkâ situâcijâ, jo latvju jaunatne krievu valodu diemzel praktiski neapgûst. Ieverosim, ka privâtâ sektora ekonomikas lielâkâ daïa atrodas krievu tautîbas cilveku rokâs, Latviesiem kas neprot vai slikti prot krievu valodu, tur ,protams, nebûs vietas. Krievu uznemejs pilnîgi likumîgi pienems darbinieku, kas pârvalda abas valodas. Tad jau reformu drîzâk vajadzeja veidot tâ, ka latviesu skolâs kâdu prieksmetu mâcîtu krievu un kâdu angïu valodâ. Tad latviesu konkuretspeja krietni uzlabotos. Bet krievu skolâm mâcîbas atstât vinu zinâ, lai lauz kaklu kâ velas ! Vislabâk bûtu tâs pârvest privâtskolu statusâ, bet tas atkal nebûs “demokrâtiski”!

Protams, vislabâk bûtu, ja kolonisti no Latvijas aizvâktos ar labu. Pasaules koloniâltautas no savâm kolonijâm, kurâs dzîvoja daudzâs paaudzes, aizvâcâs. Pat vâciesi, kas Latvijâ valdîja 700 gadus, aizbrauca. Vai krievu kolonistiem bûtu kâdas lielâkas tiesîbas ?

Protams, patlabanejos apstâkïos tâ ir utopija un kolonistu jûgu vismaz pagaidâm nâksies ciest un tâdel pasiem labâk sagatavoties niknai konkurences cînai darba tirgû ! Un pasiem parûpçties par latviesu tautas dzîvâ spçka un kultûras saglabâsanu un attîstîbu ! Latvijas “draugi” nirdzîgi apgalvo, ka latviesu valodu nav jega mâcîties, jo tie âtri vien izmirsot, bet “mçs” te jau dzîvojam un dzîvosim !

Piekrist ârzemju emisâru aicinâjumiem “pârskirt lappusi”, “nerunât par okupâciju” ir tas pat kas ebrejus aicinât aizmirst par holokaustu. Ebreji to neaizmirst un savus pâridarîtâjus medî pa visu pasauli. Ja kâds “emisârs” to ieteiktu ebrejiem, tad, drosi vien, tam âtri iekostu kâda noslepumaina “lapsene”!



Arvîds Kalme

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Dymitry 18.02.2004 22:30
Uzreiz gribeetos pateikt, ka esmu krievs, bet runaaju latviski (vai vismaz meeginu to dariit tik labi, cik ir manaas speejaas). Sakaraa ar izglitiibas reformu: neveelos neko iipashi komenteet, teikshu tikai, ka neatbalstu nedz muusu politiku ne visai gudro darboshanos shiinii jomaa, nedz tos kreisus speekus, kas cel tik lielo troksni ap to nelaimiigo (jaa tagad jau nelaimiigo) reformu.

Piekritu tiem delfi foruma daliibniekiem, kuri apgalvo, ka piemeeraam tanii pashaa Krievijaa latviski videejo izgliitiibu nu taa kaa pagruuti ieguut :). ASV piemeeraam savas skolinas latvieshi arii par savu naudu uztur u t.l. Bet tomeer citeejot muusu slavenos varas viirus "Latvijaa ir iipasha situaacija". Krieviski runaajosho cilveeku ASV vai Krievijaa cik ir? Procents nu loti mazs. Bet Latvijaa to ir, ja nemaldos 30% a varbuut vairaak. Un vini arii kaa nodoklu maksaataaji ienes savu latu valsts kasee, vai nee? Shkiet, ka shii summa maza nav. Uzskatu, ka viniem arii ir tiesiibas pieprasiit kaut ko no valdiibas, kuras uztureeshanaa vini piedalaas taapat, kaa latvieshi. Arii ja iet runa par skolaam. Ja taas tiek finanseetas no valsts budzheta, tas noziimee, ka taas tiek apmaksaatas ar vinu naudu. ASV un Krievijaa taa nav, jo vienkaarshi nav tik daudz latvieshu. Ja es shinii jautaajumaa kluudos, tad gribeetos zinaat kur? Meeginu buut objektiivs.

Pashlaik Latvijaa situaacija ir taada, ka ja krieviski runaajoshs cilveeks veelaas veidot karjeeru, tad vinam jaazin latvieshu valoda un nekur no taas neazbeegsi. Un tas jau ir impulss, lai to maciitos. Bez valodas tagad nekur. Skolnieki tik un taa to valodu apguus. Tie, kas zin ko veelaas, protams, bet "zaabakiem" arii reforma nepaliidzees:) Studeet krieviski var tikai par naudu un ne mazo. Taa kaa shii reforma pati par sevi buutiibaa neko nedod, tikai nervus bojaa cilveekiem.

Un pedeeja lieta. Tik biezhi ir runaats par to, ka daudzi un daudzi krievi vienkaarshi neveelaas maaciities valodu. Bet paskatiisimies no otras puses. Mana mamma piemeeraam (43 gadi) veleetos iemaaciities valodu. Bet iet uz valodas kursiem vina nevar atlauties, jo alga nav eiropas liimenii ;) Bet cenas gan. Es arii nevaru vinaj paliidzeet, jo pats studeeju Polijaa un ar to naudu ir kaa ir. Tad kaapeec tie krievi, kas veelaas apguut valsts valodu nevareetu apguut to bezmaksas? It iipashi, ka biezhi ir dzirdams no Saeimas puses, ka lielas summas bija atveleetas uz to, lai cilveeki vareetu latvieshu valodu iemaaciities. Ja mums ir demokraatiskaa valsts un esam cilveeki, kas domaa ar SAVU galvu, tad kaapeec mums jaastriidaas par to, vai peec Cilveektiesiibu Konvencijas minoritaashu tiesiibas tiek ieveerotas vai nav? Paskatiisimies apkaart ar svaigo skatienu, briivu no nacionaalaam aizspriedumiem un izdariisim seecinaajumus. Ziniet, dziivot uzreiz buus vieglaak.

Ar cienu Dmitrijs (dymitry@navigator.lv)

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Verners 18.02.2004 20:39
Visas šīs sarunas un diskusijas ir bezjēdzīgas, jo, kā es pats pārliecinājos, gan šeit nedaudz "papļāpājot" ar krieviem, gan palasot, ko lielais vairums no viņiem raksta savos "Delfu" komentāros, var saprast, ka nav mums ar viņiem ne kopēja saskares punkta, nedz nojausma, kur tādu meklēt, nedz, kas vispār ir jāmeklē - tik atšķirīga ir mērvienību skala, caur kuru latvieši un krievi skatās uz vienu un to pašu dzīvi, un tās vērtībām. Pārāk dažādi mēs esam. Kāda ir izeja? Mēs esam pārliecinājušies, ka likuma reforma, kas ir pieņemta Latvijā nav pretrunā ar ES likumdošanu un tas ir tas galvenais. Nevajag lieki gaisu tricināt, jāiet tikai tālāk.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

latvis 18.02.2004 11:10
Cynic'am: atkal Jūs lietojat vārdu 'nekad'. Vai tiešām - nekad?

Kas ir "LR pilsonis 6. paaudzē"? Latvijas Republika tik ilgi vēl nepastāv, lai tās pilsonības pēctecība aizsniegtos līdz sestajai paaudzei. Ja vienai paaudzei atvēlam 25 gadus, tad knapi pāri trim paaudzēm sanāk. Un cik paaudžu bija baltvāciešiem?!

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Cynic 17.02.2004 23:09
Protams, Shtaba loma ir nenoliedzama. Pashlaik notiekoshais process ir istas - nevis nacional-fundamentalistu izmurgota - piektas kolonnas veidoshana. Ar sho latvijasavizisko secinajumu var ari beigt, tomer tas ir tikai puspatiesiba. Otra patiesibas puse ir tada, ka Latvijas valsts ar savu stulbu un nepardomatu politiku izdarija pat vairak par iespejamo, lai shi piekta kolonna izveidojas.

Isteniba, runa ir par uzticibas krizi un var but pat par konstitucionalo krizi. Kadi bijushi t.s. reformas posmi? Demontet augstaku izglitibu krieviski. Izcept likumu ar vardu "tikai". Pec tam pasludinat "kompromisu" (starp "Tevzemi" un "Brivibai", ko nu?) - 60/40. Pec tam izgudrot 2. lasijuma variantu, kursh ir pilnigi kongruents variantam ar "tikai". Pec tam - atkapties atpakal' uz 60/40. Neviens normals cilveks pec tam nebus spejigs sevi pierunat, ka "shitie te", Jekaba iela sededami, tiesham grib sabalanset vairakuma un mazakuma intereses vai panakt krievu bernu konkurentspejas celshanu. Apnjemos apgalvot, ka rusofonu lingivstiska kopiena vairs netic varai vispar un nevienam tas parstavjim atsevishkji. Un prezidentes "izcili neveikls" izteikums par arabiem deva rusofoniem skaidru signalu - ka mus te grib nolaist lidz arabu statusam Francija. Tas, par ko daudzreiz publiski murgoja mugurkaulnieki, tika pasludinats no valsts augstakas tribines ka fait gandriz accompli.

Un pashreizeja krize vairs nav tikai krize ap izglitibu, tas valodam, procentovkam utt. Runa ir par daudz nopietnaku lietu. Kamer nav atrastas - un attiecigajos likumos, vai pat Satversme, ne kodificetas - atbildes uz veselu jautajumu klastu, miera nebus. (Iespejams, diemzhel, ka miera nebus pec tam ari, bet tas jau ir cita romana sizhets.)

Un jautajunmi ir: kas ir Latvijas minoritate? Kas ir tai piederigs? Vai tikai pilsonji vai nepilsonji ari? Kadas kolektivas tiesibas shai minoritatei ir garantetas?

Jo nedz Saeima, nedz prezidente, nedz neviens nekad nepierunas LR pilsoni 6. paaudze, ka vinjam ir jajutas, ka arabam Francija vai ka latvietim Amerika vai pat Kanada.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

svikla 17.02.2004 22:38
Ar kuriem tad vajadzētu sarunāties?

Var, protams, izlikties, ka krievu skolēnu pikošanās ir jaunības hormonālo vētru izraisīta draiskošanās. Taču nav par skādi ievērot, ka protesta akciju galvenie organizatori - Krievu skolu aizsardzības štābs (pavisam nemilitāra terminoloģija, vai ne?) - ir tieši un cieši saistīti ar Krieviju: štāba padomes loceklis Kazakova kungs ir Krievijas Domes deputāta Dmitrija Rogozina palīgs. Tiešām - ar ko tad mums vajadzētu sarunāties?!

Autora pēdējā rindkopā uzdotie jautājumi politiķiem ir jau pirms laba laika atbildēti tai pašā Francijā (viens etnisko attiecību modelis) vai ASV (pilnīgi cits modelis): sabiedrības vienotības un funkcionētspējas labad par valsts naudu mācības notiek valsts valodā. Latviešu skoliņas tai pašā ASV pastāv par pašu latviešu naudu. Starp citu, par to runā arī ASV vēstnieks Latvijā savā intervijā laikrakstam Telegraf 10.februārī.

Saistītie raksti
Musmire 255x203

Zaudētā lojalitāte 158 Autors:Providus.lv

Laci kep 255x203

Divas vienpusības 6 Autors:Providus.lv