Demokrātijas arhitektūra 15

Pārdomas par mūsdienu demokrātijas būtību un nākotni

Iesaki citiem:

Šī bloga ieraksta iedvesmas avots: Ivara Ījaba raksts šeit pat portālā politika.lv, kā arī pārējās diskusijas par Saeimas nesen pieņemtajiem grozījumiem tautas iniciatīvu regulējumā. Bez tam es vēl martā biju solījusi padalīties ar pārdomām par vēlēšanu un referendumu trūkumiem, kā arī demokrātijas nākotni, tikai šis solījums bija piemirsies.

Manuprāt, pašreizējās diskusijas pamatā ir kāds pārpratums. Šis pārpratums ne tikai noved pie tā, ka diskusijā iesaistītās puses runā viens otram garām, bet arī pie pašas diskusijas pārvēršanos par farsu. Jo nav saprasts vienas puses arguments - rezultātā vieni runā par āboliem, citi - apelsīniem.

Ivars Ījabs savā rakstā iebilst pret šo tēzi: “Šeit, pretēji pēdējā pusgadsimta diskusijām politikas zinātnē, tiek bez jebkādām aizturēm akceptēta ideja, ka demokrātijas spožā nākotne ir meklējama tieši tautas nobalsošanās. Savukārt katrs, kurš mēģina šo teju vai reliģisko pārliecību apšaubīt, automātiski kļūst par autoritārisma aizstāvi un ir izmetams vēstures mēslainē.”

Kur ir problēma?

Tur, ka ne es, ne arī kaut viens cits man zināms Latvijas publiskās telpu diskusiju dalībnieks šādu tēzi neaizstāv. Iemesli, kādēļ personīgi es iebilstu pret Saeimas pieņemtajiem grozījumiem tautas iniciatīvu organizēšanas kārtībā, nav tādi, kā Ivars tos apraksta - tā nav abstrakta filozofēšana par tiešās demokrātijas priekšrocībām salīdzinājumā ar pārstāvniecisko. Mans arguments ir daudz sarežģītāks. Tādēļ šajā blogā vēlos izklāstīt savu domu gaitu no A līdz Z, pa ceļam dziļāk pareflektējot gan par grozījumiem, gan demokrātiju kā parādību, kā arī tās nākotni.


1.Tiešā/pārstāvniecības demokrātija kā spektrs.

Viens no šķērsgriezumiem, kas ļauj pētīt un savstarpēji salīdzināt dažādu valstu demokrātiskos režīmus, - tiešās un pārstāvnieciskās demokrātijas spektrs.
Iedomājamies, ka zemāk redzamajā bildē zaļā krāsa pārstāv „tīru” tiešo demokrātiju, sarkanā – "tīro" pārstāvniecisko (reprezentatīvo).



Kā varētu izskatīties tīrs tiešās demokrātijas režīms? Visus lēmumus pieņem visi pilsoņi tautas sapulcēs vai internetā. Kā varētu izskatīties tīrs pārstāvnieciskās demokrātijas režīms? Pilsoņi ievēl uz noteiktu laiku savus pārstāvjus, tālāk pārstāvji lemj pēc savas izpratnes, pilnīgi neatkarīgi no tautas un no tās neietekmējoties. Ja tautai nepatīk, pēc noteiktā laika ievēl citus, bet starplaikā ietekmēt lēmumus nevar.

Kā var noprast, tiešā veidā šādi režīmi mūsdienu pasaulē nepastāv; un diez vai jebkad pasaules vēsturē ir pastāvējuši. Nav divu demokrātisku sabiedrību, kas atrastos vienā spektra punktā, - bieži vien pat vienas demokrātiskas sistēmas ietvaros ir elementi, kas to padara līdzīgāku tiešai demokrātijai (teiksim, atļautas tautas iniciatīvas) , bet citi – pārstāvnieciskajai (teiksim, nav iespējas atsaukt ievēlētos pārstāvjus).

Tieši tādēļ tik dīvaini būtu pieņemt, ka ideāla sabiedrības pārvalde atrodas kaut kur vienā vai otrā spektra galā. Tā nav. Līdzīgi kā sarkanā krāsa nav pati par sevi ne ar ko labāka par zaļo (un otrādi), tā arī tiešā demokrātija nav pati par sevi labāka par pārstāvniecisko. Tiešās demokrātijas piesaukšana ne obligāti nozīmē normatīvu leksiku.

Reprezentatīvā/tiešā demokrātija, manuprāt, mūsdienās drīzāk ir mērvienības nevis ideāli. Sekmīgi var funkcionēt gan tādas sabiedrības, kuras ir izteikti nobīdītas uz reprezentatīvās demokrātijas pusi, gan tādas – kuras atrodas tuvu tiešās demokrātijas spektra galam. Jā, man joprojām šķiet, ka kopējā pasaules tendence ir vairāk virzīties uz tiešās demokrātijas pusi (un uzskatu, ka tas ir labi, jo palīdz līdzsvarot izteikti reprezentativo sistēmu problēmas), bet tas nenozīmē, ka tiešās demokrātijas spektra galējais punkts ir jāuztver kā ideāls.


2. Demokrātijas kalibrēšana

Tiešie/pārstāvnieciskie aspekti apraksta tikai nelielu fragmentu no kopējās mūsdienu demokrātijas arhitektūras. Lai raksturotu kādas mūsdienu valsts demokrātijas funkcionēšanas principus, nepietiek tikai ar norādēm uz to, kas (tauta vai pārstāvji) pieņem lēmumus. Lai gan tas ir svarīgs elements, tā loģiku un nozīmi var izprast tikai kopskatā ar visu pārējo sistēmu – piemēram, kā attiecīgajā sabiedrībā tiek aizsargātas cilvēktiesības, kā funkcionē tiesu sistēma, kā un pēc kādiem principiem tiek pārdalīti resursi, kādas ir galvenās politiskās tēmas, kā sabiedrība ir stratificēta, cik plaša un dziļa ir publiskā telpa, cik izglītots – vidējais pilsonis, cik sekmīga ir administratīvā pārvalde.

Pat Senās Atēnas bija sarežģīti kalibrēta sistēma, kur nu vēl mūsdienu valsts! Dažreiz, piesaucot demokrātiju, ar šo jēdzienu patiesībā tiek mēģināts aptvert sekmīgu sabiedrības pašorganizēšanos interneta laikmetā (vienkārši labāka apzīmējuma trūkuma dēļ). Diemžēl politikas teorijas konceptuālais aparāts atpaliek no mūsdienu realitātes.

Katras sabiedrības „kalibrējums” ir atšķirīgs, - vienas, vadoties no sistēmas kopējās arhitektūras un funkcionēšanas prakses, ir racionālāk papildināt ar tiešajiem elementiem, citas – ar pārstāvnieciskajiem, vēl kādas – gan tiešajiem, gan pārstāvnieciskajiem. Proti, papildām mūsu sistēmu ar vēl kādu tiešās vai pārstāvnieciskās demokrātijas elementu (vai - tieši otrādi – mazāk šo elementu) nevis vadoties no kādiem teorētiskajiem ideāliem, bet reālajām vajadzībām!

Pamatjautājums, lai izlemtu, vai šo elementu ieviešana/noņemšana ir vajadzīga – kas šobrīd valstī nefunkcionē? Ko prasās uzlabot? Atbildi dos konkrētās sabiedrības funkcionēšanas un nosacījumu analīze.


3. Kādēļ Latvijā ap 2006.-2007.gadu bija svarīgi pārkalibrēt sistēmu?

2006.-2007.gada Latvijā visai spilgti izpaudās slikti strādājoša sistēma, kuru bija nepieciešams pārkalibrēt. Nupat bija notikušas Saeimas vēlēšanas, ievēlētie politiķi jutās droši par saviem amatiem, un sākās centieni sagrābt visu sistēmu, to darbināt šaurās interesēs – caur kontroli pār tiesām, tiesībsargājošām iestādēm, medijiem, drošības dienestiem. Opozīcija bija vāja, sabiedrība – apātiska.

Palēnām, ar lielām grūtībām izdevās šo nelīdzsvarotu sistēmu pārkalibrēt: Latvijā tas notika uzreiz vairākos virzienos. Sākot aktīvāk darbināt Satversmē paredzētos tiešās demokrātijas elementus (draudošais referendums par drošības likuma grozījumiem, tautas iniciatīva par grozījumiem Satversmē, lai dotu tiesības tautai atlaist Saeimu, Zatlera 13.janvāra „ultimāts” Saeimai – referendums par Saeimas atlaišanu vai Satversmē nostiprinātas lielākas tautas tiesības, 2011.gada jūlija referendums par Saeimas atlaišanu), arī aktivizējot publisko retoriku par nepieciešamību sabiedrībai ietekmēt lēmumus. Bet vienlaikus paralēli tika stiprinātas arī pārstāvnieciskās institūcijas – stingrāk uzraugot partiju pirmsvēlēšanu kampaņas, ieviešot valsts finansējumu partijām. Laika ziņā tas sakrita ar pārmaiņām pašā sabiedrībā: krīzes un pieredzes ietekmē iegūto imunitāti pret politiskajām reklāmām, aktīvāku pašorganizēšanos un pašapmācīšanos/tīklošanos caur internetu.

Uz visiem šiem faktoriem jāskatās kontekstā. Iespējams, - ja kāds no tiem nebūtu bijis, Latvija joprojām atrastos aptuveni 2007.gada situācijā vai pārmaiņas nebūtu tik straujas. Referendumi/tautas iniciatīvas bija viens no izšķirošajiem faktoriem, kas ļāva situāciju mainīt.


4. Pārkalibrēšana – pakāpenisks, inkrementāls, piesardzīgs process

Manuprāt, būtu nesaprātīgi kopumā neslikti funkcionējošas sabiedrības pārvaldi pārveidot atbilstoši kādām lielām teorijām. Vīzijas ir svarīgas kaut vai kopējā virziena noteikšanai, bet konkrētu izmaiņu pamatojums ir jāmeklē dotās sabiedrības realitātē.

Sabiedrība kā parādība ir pārāk kompleksa, lai kāds varētu pretendēt uz to, ka spēs prognozēt pilnīgi visas kāda jauninājuma ienestās izmaiņas. Bet tas nenozīmē, ka nav jāmēģina – ja ne par 100%, bet tomēr ir kādas lietas, ko var noprognozēt visai droši.

Tieši tādēļ ir racionāli kā atspēriena punktu izmantot inkrementālu (pakāpenisku, soli pa solim) pieeju. Nelielas izmaiņas ļauj labāk pamanīt un savlaicīgi novērtēt visus svarīgos faktorus, kurus tās ietekmēs. Atšķirībā no plašām, visaptverošām reformām (piemēram, nomainīt proporcionālo vēlēšanu sistēmu ar mažoritāro), to sekas ir prognozējamākas, turklāt ir mazāks risks sabojāt visu sistēmu.

Domājot par demokrātijas pilnveidošanu, jau pašā tās arhitektūra jāiebūvē aizsargmehānismi pret kļūdām, nepiemērotā amatā nonākušiem muļķiem un cilvēkiem ar savtīgiem/negodprātīgiem nolūkiem (vai kas darbojas savtīgās/negodprātīgās interesēs). Pilnībā pasargāties no šādām situācijām nav iespējams, bet sistēmai jābūt pret tām drošām – ja nedarbosies kāds viens demokrātijas mehānisms, to uz laiku aizvietos cits.

Draudi demokrātijas sekmīgai funkcionēšanai var nākt no visdažādākajām pusēm: no ievēlētajiem pārstāvjiem, no pilsoņiem/sabiedrības, no administratīvās varas/nespējas u.tml. Tādēļ demokrātijas arhitektūra ir jābalansē – lai kaitējums nekad nebūtu liels un varētu tikt sistēmas ietvaros izlabots.


5. Latvijas iniciatīvu/referendumu regulējums

Manuprāt, Latvijā ir kopumā labi kalibrēts tautas iniciatīvu/referendumu regulējums. Tas iederas kopējā sistēmā un līdzsvaro tās nepilnības (skat.zemāk). Aptuveni viens referendums/tautas iniciatīva gadā ļauj uzturēt veselīgu balansu starp parlamentu un pilsoņiem, dod iespēju visas sabiedrības dienaskārtībā parādīties parlamentā nepārstāvētām vai vāji pārstāvētām pozīcijām. Referendumi/tautas iniciatīvas jau reiz izrādījās svarīgs elements, lai novērstu demokrātiskās sistēmas demontāžu, potenciālā līmenī tie joprojām var šo funkciju pildīt, ja situācija to prasīs. Tieši šis man personiski bija svarīgākais iemesls tik asi iebilst pret Saeimas šīs vasaras grozījumiem tautas nobalsošanas regulējumā (pieckāršot tautas iniciatīvas ierosināšanai savācamo balsu skaitu) – neredzu labus argumentus, kas atsvērtu tik svarīga demokrātijas aizsargmehānisma vājināšanu. Pat ja tas notiek uz laiku.

Līdz ar to mana argumentācija nebija par teoriju – neuzskatu tiešo demokrātiju par ideālu. Vērtēšanas atskaites punkts drīzāk: uzlabojumi/pasliktinājumā visā sistēmā kopumā salīdzinājumā ar status quo.

Vārdu sakot – referendums nav pašmērķis. Tas ir līdzeklis kā atbildēt uz konkrētu sabiedrības vajadzību vai to ievadīt konstruktīvā gultnē. Jā, iespējams, ka reizēm, līdzās tiešās demokrātijas instrumentiem, ir arī kādi citi problēmas risinājumi. Bet ne vienmēr tie ir tik ātri un efektīvi. Piemēram, Jūrmala. Var jau gaidīt uz to brīdi, kad Jūrmalā cilvēki pārstās balsot par partijām, kuru pārstāvjus vēlāk uzpērk un kas vairs nestrādā jūrmalnieku interesēs, bet, kā rāda vismaz mani pēdējo piecu gadu novērojumi, - „dabiskā ceļā” šī mērķa sasniegšanai paies laiks. Dažkārt jauns instruments – piemēram, iespēja atlaist domi pirms tās termiņa, - var iedot pārmaiņām nepieciešamo paātrinājumu.

Kā jau teicu – ar politiskās sistēmas būvēšanu, kalibrēšanu – jābūt piesardzīgiem. Protams, ka jādomā par to, lai caur referendumiem regulāri netiktu pieņemti nepārdomāti lēmumi vai lai referendumi nenotiktu gluži katru dienu. Labs piemērs slikti kalibrētai sistēmai - ASV Kalifornijas štats.

Un arī šādā ziņā, manuprāt, Latvijas sistēma JAU ir pietiekami labi kalibrēta, iespējams, ka pat pārmērīgi – lai ierosinātu referendumam kādu jautājumu, par to kopā jāparakstās 1/10 vēlētāju. Tas ir daudz. Lai kādi grozījumi stātos spēkā – referendumā jāpiedalās lielam vēlētāju skaitam.

Tieši šiem faktoriem būtu jāvairo drošības sajūta. Daudziem referenduma lēmumiem līdz ar to būs tikai konsultatīvs raksturs, tie nevarēs stāties spēkā bez liela sabiedrības atbalsta. Vienlaikus, manuprāt, tie pildīs citas savas tiešās funkcijas, – iznest visas sabiedrības apspriešanai/izlemšanai kādu parlamenta vairākuma neatbalstītu pozīciju, nepieciešamības gadījumā – kalpot par atsvaru slikti strādājošam parlamentam. Lai vēl vairāk samazinātu riskus (gan no tautas, gan parlamenta), par pieņemto likumu spēkā esamību vēl papildus var lemt Satversmes tiesa.

Lūk, tādēļ man šķiet tik aplami referendumu kontekstā runāt par iespējām mazākumam diktēt darba kārtību vairākumam! Atvainojiet, bet tā arī ir viena no referendumu tiešajām funkcijām. Kā arī iemesls, kādēļ parlamentā ir pārstāvētas arī tās partijas, kas knapi pārsniegušas 5% barjeru. Pat ja neviena no opozīcijas iniciatīvām kāda parlamenta sasaukuma laikā netiek atbalstīta, tas nenozīmē, ka tām nav nozīmes un opozīcija nav vajadzīga. Tieši tas pats ir ar tautas iniciatīvām - to funkcionālā jēga nav saistīta ar to, cik no tām pēc tam referendumos tiek pieņemtas.

Ja 1/10 vēlētāju 2009.gadā vēlējās referendumu par pensijām, bet 2011.gadā – par otro valsts valodu, tad šo vēlmi nevar marginalizēt kā nesvarīgu. Tas nozīmē, ka sabiedrībā ir kāda problēma, kas nevar tikt atrisinātā parlamentārā ceļā un meklē sev citus veidus kā izlauzties darba kārtībā. Šveicē šogad notika referendums par atvaļinājuma laika pagarināšanu, - šveicieši to, starp citu, neatbalstīja, bet arī nekrita panikā par to, ka demokrātijas instruments tiek izmantots populistiskiem mērķiem. Ja konstitūcijā noteiktais cilvēku skaits (Šveicē – ap 2%) ir vēlējies attiecīgo jautājumu piedāvāt referendumam, tad viņu griba ir jāciena.

Referendumi taču parasti notiek par attiecīgās sistēmas „ ēnas” jautājumiem, kas nevar tikt atrisināti parlamentārā ceļā. Latvijas politikas ēnas puse reiz bija tiesiskuma jautājumi; šobrīd Saeima pati ir atsaucīga šo jautājumu risināšanai, tādēļ tādi referendumi kā par drošības likumiem un jaunām tautas tiesībām attiecībā uz Saeimu ir ļoti maz ticami – jo pēc tiem nav objektīvas vajadzības. Taču ēnā saglabājas nacionālie jautājumi, kā arī Latvijā izteikts marginalizēts vienmēr bijis viss sociālo jautājumu bloks. Jāpriecājas, nevis jāšausminās par to, ka šie jautājumi publiskajā dienas kārtībā „kanalizējas” kā ierosinājumi referendumiem, nevis, teiksim, vardarbīgi ielu protesti!

Tautas iniciatīvas iedvesmota sabiedrības diskusija par šiem jautājumiem manā izpratnē mums kā sabiedrībai nāk tikai par labu – it sevišķi tādēļ, ka sistēma ir būvēta tā, ka šādi lēmumi bez milzīga atbalsta sabiedrībā tāpat nevar stāties spēkā. Un pat pēc tam vēl Satversmes tiesa tos var atzīt par spēkā neesošiem ar pieņemšanas datumu.

Nav jābaidās atzīt, ka tautas iniciatīvām/referendumiem piemīt arī tvaika nolaišanas funkcija! Līdzīgi kā daudzām diskusijām Saeimā. Tas nav juridiski mērāms rezultāts, bet demokrātija jau arī nav šauri juridiska parādība. Ja sabiedrībai tie kopumā dod lielāku tiešu un netiešu labumu nekā kaitējumu, tad neredzu racionālus iemeslus pašreizējo status quo mainīt to ierobežošanas virzienā. Papildināt ar blakus elementiem – piemēram, Saeimas iespējām piedāvāt savu alternatīvu tautas iniciatīvai, abām nokļūstot uz referendumu – jā, protams. Domāt, kā samazināt izmaksas – arī.


6. Referendumi un vēlēšanas kā sociālas, vēsturiskas institūcijas.

Ne referendumi, ne vēlēšanas, ne tautas iniciatīvas nav vērtības paši par sevi. Tās nevajag idealizēt. Tās ir vēsturiskas, neoptimālas institūcijas, pēc kurām reiz zudīs vajadzība.

Vispārējas vēlēšanas diez vai idejiski ir pats labākais veids, kā atlasīt kompetentus valsts pārvaldītājus, bet vismaz līdz 2012.gadam nav izdomātas alternatīvas, kas praksē ilglaicīgi nestu labākus rezultātus un labāk mijiedarbotos ar citiem sabiedrības sistēmelementiem. Ar laiku demokrātija tiks pārkalibrēta līdz nepazīšanai. Tā, lai svarīgu lēmumu pieņemšanā lielāks faktors kļūtu izpratne, zināšanas, viedokļu saskaņošana.

Vārdu sakot, vēlēšanas un referendumi mums ir tādēļ, ka šobrīd tiem nav efektīvāku alternatīvu. Tas ir iemesls, kādēļ tās kā institūcijas jāaizsargā. Ilgtermiņā, savukārt, jāmeklē tām aizstājēji.

Šobrīd ir labvēlīgs laiks eksperimentiem ar jaunām pārvaldības formām. Piemēram, šodienas deliberatīvie eksperimenti varētu likt saknes tam, ka nākotnē paši svarīgākie lēmumi tiktu pieņemti pēc pilnīgi citiem principiem un procedūrām.

Ļoti interesantas ir jaunās governance (pārvaldības?) formas, kas ir pamatā interneta funkcionēšanai – kas tika nevis dizainētas no A līdz Z, bet attīstījās, atbildot uz konkrētām vajadzībām, to tapšanā iesaistoties tiem, kuriem bija atbilstošas intereses un zināšanas. Reiz sapņoju aprakstīt Vikipēdijas rakstīšanas/saskaņošanas normu tapšanas procesu! Tajā bija gan tādi elementi, ko varētu nosaukt par demokrātiskiem, bet tas noteikti nebija "1 pilsonis, 1 balss" princips. Vienlaikus jaunās, kolektīvi radītās procedūras nodrošināja lielāku iekšējo konsekvenci starp pieņemtajiem lēmumiem.

Skaidrs, ka ar laiku nošķīrums starp tiešo un pārstāvniecisko demokrātiju vispār zaudēs relevanci. Demokrātiju aizstās kas labāks.

Bet līdz tam brīdim mēs dzīvojam ar tām nepilnīgajām lēmumu pieņemšanas formām, kādas mums ir. Vēlēšanām, kas nenodrošina vislabāk piemēroto cilvēku nokļūšanu valstu augstākajos amatos. Referendumiem, kas primitivizē sarežģītu jautājumu līdz jā/nē atbildei.

Un kamēr alternatīvas vēl tikai top, mums ir jādomā, kā strādāt ar vecajām. Kā izveidot pēc iespējas labāku demokrātijas arhitektūru, izmantojot tos elementus, kas mums ir pieejami.


7.Jauno (papildinošo vai transformējošo) demokrātijas formu meklējumos

Manuprāt, laba mūsdienu demokrātija nozīmē ne tikai – droša pret muļķībām, ļaunprātību un savtīgumu, - bet arī elastīga, piemērotiesspējīga. Tai skaitā attiecībā arī pati uz pati sevi. Viens no iemesliem, kādēļ tik ļoti sajūsminos par Šveicei, nav tas, ka viņi ir spējuši uzbūvēt ideālu politisku sistēmu (tā nebūt tāda nav), bet gan šveiciešu nedogmatiskā, pragmatiski racionālā pieeja institūciju veidošanai – proti, viņi nemitīgi meklē uzlabojumu iespējas salīdzinājumā ar status quo. Ja kāds jauninājums sekmīgi sāk darboties kādā no kantoniem, ir liela varbūtība, ka arī citi to pārņems – neatskatoties uz to, ko saka senas teorijas, kuru veidotāji tik sarežģītas sabiedrības nebija pat redzējuši. Un neskatoties uz to, ka "nekur citur pasaulē tā nav" (viens no pēdējā gada laikā biežāk dzirdētajiem Latvijas politiķu argumentiem referendumu kontekstā).

Piemēram, cik zinu, nu jau vairākos Šveices apgabalos izpildvara (ne tās vadītājs! visa politiskā izpildvara) tiekot ievēlēts tiešās vēlēšanās. Tagad par šo ideju speciālisti jau ir sākuši spriest visas valsts mērogā, - uzskatot, ka tas varētu risināt konkrētas problēmas ar Šveices valdību, lai arī cik jocīgi no teorijas viedokļa tas arī neizklausītos.

Un, galu galā... ja tas var uzlabot pārvaldi tieši šīs konkrētās sabiedrības kontekstā, tad kādēļ nepamēģināt? Protams, PROTAMS, pirms tam mēģinot izrēķināt visas iespējamās sekas un no idejas atsakoties, ja tā izrādās pārāk riskanta.

Lūk, tieši šādā kontekstā es raugos uz dienaskārtību iniciatīvām un citiem Latvijas demokrātiskajiem mēģinājumiem! Nevis kā uz taciņu, kas reiz novedīs mūs pie ideālas demokrātijas modeļa, bet gan kā pie piesardzīgiem mēģinājumiem risināt konkrētas problēmas. Piemēram, zemo sabiedrības interesi par politiku, labu alternatīvu neesamību referendumiem, nepietiekami izdiskutētiem lēmumiem.

Vai ar laiku manabalss.lv aizstās parlamentu? Šādā formā noteikti nē, pasarg dies’! Bet šīs demokrātijas papildformas jau nemaz nekonkurē ar partijām, vēlēšanām, referendumiem – tās drīzāk papildina, transformē, saaug ar tradicionālo demokrātijas instrumentāriju. Jaunu un jaunu iespēju rašanās liecina , ka demokrātija vēl nav relikts vai muzeja eksponāts. Tā signalizē, ka demokrātija ir dzīva, joprojām attīstās, un mēs neviens nezinām, kā tā būs transformējusies pat vēl mūsu dzīves laikā.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (15) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Ivars Ijabs

Es pilnībā nenoliedzu savu "selective blindness", tā ir klātesoša vienmēr. Turklāt mums noteikti ir atšķirīgas perspektīvas - tu patiesībā esi krietni tuvāk šai Latvijas politikas virtuvei tiešā tuvinājumā. Es turpretī vairumā gadījumu spriežu pēc publiski acīmredzamā - un tas savā ziņā nav bez pamata, jo politiska ir tieši publisks pasākums. Teikšu vēl vairāk. Maksis Vēbers savulaik tika rakstījis, ka patiesībā jau nekāda "racionāla politika" nebūs iespējama, jo, ciktāl tā vispār ir politika (nevis birokrātija vai bizness) tur vienmēr būs klātesošs šis harizmas, cīņas elements, kurš nekad pilnībā nepadosies racionālai analīzei. Es tam faktiski sliecos piekrist. Taču, kas attiecas uz visiem šiem diženi principiālajiem jaunajiem politiķiem, kas iebrauca amatos uz Zatlera apkakles un tagad uzdrošinās mums stāstīt , kā mums būs dzīvot, tur nu gan es atļaušos būt diezgan kritisks. Ne tādēļ, ka pats būtu gudrāks. Gluži pretēji - tādēļ, ka es zinu, ka daudzas lietas vienkārši nezinu. Taču šie te demokrātijas celmlauži faktiski nezina neko vairāk, bet arī nezina, ka neko nezina. Tādēļ man šis kontingents lielos vilcienos liekas ne mazāk bīstams demokrātiskai Latvijai par tiem, kas darbojās līdz 2007. gadam. Pie tā arī palieku.

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Ivars Ijabs

Par pirmajām divām lietām tātad varam vienoties. Kas attiecas uz trešo - tas tiešām ir pasaules uzskata jautājums. Es saprotu, Tu joprojām esi Zatlera varoņdarba iespaidā un domā, ka šādi vajadētu turpināt. Taču tas vieš zināmas bažas. Vispirms, referendumu par 10. Saeimas atlaišanu (kura tad būtu tā tautas gribas apoteoze pretim sliktajai elitei) rosināja lai nu kāds, bet tomēr pēc amata Valsts prezidents, un nevis tauta. Tautas vairākumam, ja kas, bija diezgan pie vienas vietas visi šie briesmīgie pārkāpumi, "kur ievēlētie pārstāvji sastrādā cūcības vai bloķē svarīgu likumu pieņemšanu" - kaut kā nemanīja nekādus piketus, ielu gājienus, vai masveida stāšanos "Vienotībā". Kad nu pavērās iespēja atriebties elitei Zatlera referenduma kontekstā, tad nu gan bija jāsasparojas un jādodas izgāzt sliktos deputātus no krēsliem - lielākoties ne jau kaut kādas reālas korupcijas vai kā dēļ, bet drīzāk pēc principa: ja nav man, lai nav nevienam. Ja tas ir tas veiksmes stāsts, tad diez kas nav.
Un kopumā - nav jau nekāds grēks, ka cilvēkam ir kaut kāda politiska pārliecība un simpātijas par labu šā brīža politiķiem, tas ir pat veicināmi un jauki. Taču tad tā vienmēr būs skaidri politiska diskusija, tikai ietērpta formāli teorētiskā terminoloģijā. Sveicieni.

Providus sbr small 7 01
Iveta Kažoka

"nav jau nekāds grēks, ka cilvēkam ir kaut kāda politiska pārliecība un simpātijas par labu šā brīža politiķiem, tas ir pat veicināmi un jauki. Taču tad tā vienmēr būs skaidri politiska diskusija, tikai ietērpta formāli teorētiskā terminoloģijā."

Kā nošķirt vienu no otra? Tā jau mēs abi varam mēģināt izskaidrot mūsu perspektīvu atšķirības, vadoties no atšķirībām savos individuālajos lēmumos 23.07.2011, Kongresu nama vēlēšanu iecirknī. Tu atskaties uz to brīdi, lai izskaidrotu, kādēļ mana perspektīva par pašreizējo Saeimu/valdību ir, tavuprāt, tik nepāmatoti pozitīvi optimistiska; es - lai izskaidrotu, kādēļ Tu nemani, manuprāt, acīmredzamas un dziļas pārmaiņas, kas starplaikā Latvijas politikā ir notikušas.

Tik problēma, ka šāda diskusija nekur neved. Es tomēr uzskatu, ka manu šī brīža politiskās situācijas vērtējumu neietekmē manas pašas lēmumi pirms vēlēšanām. Bet vienlaicīgi esmu visai droša, ka arī Tu par sevi esi līdzīgās domās. :)

Iespējams, ka kāds no mums maldās. Iespējams, ka abi maldāmies, bet tā ir tāda kā selective blindness - uz kaut kādiem faktoriem pieveram acis, uz citiem nofokusējam uzmanību. Un tā kā pārliecības ir pretējas, tad attiecīgi fokusējamies viens uz pozitīvo, otrs - negatīvo. Es nezinu.

Tas, kas mani interesē (man nav atbildes un nedomāju, ka tā ir arī Tev): taču būtu jābūt kādam objektīvam veidam, kā noteikt, ir vai nav kaut kas mainījies - tā, lai nevarētu atbildi norakstīt uz subjektīvām simpātijām vai antipātijām?

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Ivars Ijabs

Nē, nav gan pašsaprotama. Es daudz labprātāk runātu par pēdējā laikā notiekošu politikas degradāciju, - protams, neidealizējot to, kas notika pirms tam. Kas attiecas uz Šveici: tur vajadzētu paskatīties, kas īstenībā ir tā prakse, par kuru mēs te runājam. Viņi taču to veco XIX gadsimta Šveices federācijas konstitūciju pavisam nesen nomainīja. Šī varētu būt atšķirīga. Taču par šiem argumentiem kopumā: vispirms, nebūtu nekas iebilstams pret vietējiem referendumiem, ja reiz tā gribas mācīties. Otrkārt, ja man te gribētos ieslīgt kazuistikā, es noteikti pieminētu virkni veiksmīgu demokrātisku valstu, kuras ir apzināti vairījušās no populistisku referendumu iespējas savās politiskajās sistēmās, un dzīvo ar to ne sliktāk par Šveici. Tā atsaukšanās uz Šveici kopumā ir diezgan garām - jo vairāk tādēļ, ka tie, kas to iniciatīvas normu ar tik zemu kvorumu iedabūja Latvijas Satversmē, faktiski bija komunisti vai cilvēki ar komunistiskām simpātijām. Viņi, tāpat kā daudzi šodienas entuziasti, vienkārši nīda parlamentāro demokrātiju. Taču, redz', tieši šī nīstā parlamentārā demokrātija nez kādēļ padarīja "veco" Eiropu par to, kas tā ir šodien. Turpretī visi imperatīvā mandāta un cita veida "labās tautas" aizstāvji nonāca tur, kur nonāca.
Savukārt, kas attiecas uz līdzsvaru jeb "balansu", joprojām pieturos pie tēzes, ka iniciatīva ir tam neatbilstošs instruments. Iniciatīva ir motors, nevis bremze. Katrs autovadītājs Tev pateiks, ka ir reizes, kad motors strādā kā bremze. Bet pamatā viņš tomēr ir motors. Un par to, ka kāds te kaut ko baigi "mācīsies" ar Lindermana un otrās puses ekstrēmistu palīdzību, es domāju, var mierīgi aizmirst. Kaut kā vācieši ir iemācījušies dzīvot demokrātiski arī bez referendumiem, savukārt dienvidslāvi tā "iemācījās" 1990. gadu sākumā, ka maz nelikās. Kā jau teicu, šeit drīzāk ir runa par kvazi-reliģisku pārliecību, nevis reālām priekšrocībām.

Providus sbr small 7 01
Iveta Kažoka

Labi, tad:
1) par vietējiem referendumiem mums laikam ir kopsaucējs - šis būtu labs papildinājums iedzīvotāju tiesībām;
2) piekrītu, ka ir tādas demokrātiskas valstis, kas gluži labi pie labas un atsaucīgas pārvaldes tikušas bez referendumiem. Jā, tiešām ir. Atzīstu.

Bet joprojām uzskatu, ka tieši Latvijai, ar visu mūsu īpašo situāciju, referendumi/tautas iniciatīvas līdz šim ir devuši vairāk laba nekā kaitējuši, un tas pats ir prognozējams nākotnē. Vismaz tik ilgi, kamēr neiedosi man kādu recepti par to, ko tik pat efektīvu varētu darīt, atkal nonākot situācijā, kur ievēlētie pārstāvji sastrādā cūcības vai bloķē svarīgu likumu pieņemšanu (pakāpeniski neitralizējot tiesībsargājošās iestādes un ierobežojot politisko konkurenci). Ko tad darīt?

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Toms Reinsons

Nenoliedzami, savas priekšrocības ir gan tiešajai, gan reprezentatīvai iekārtai, tomēr... Ja liela daļa iedzīvotāju dzīvo ar devīzi "par politiku neinteresējos, ziņas neskatos, bet Šlesers liekas tāds aktīvs", tad tas liek aizdomāties. Konkrēti šobrīd, jebkurš referendums var būt izšķirams ar labi apmaksātu "smadzeņu skalošanas" kampaņu, atšķirība tikai tā, ka valstij kopumā tas izmaksā dārgāk... Tā teikt patiesība jebkurā gadījumā ir kaut kur pa vidu...

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Ivars Ijabs

Iveta, paldies par izvērsto atbildi. Man diemžēl nav vaļas, lai reaģētu tikpat izvērsti. Turklāt, kā jau redzi, vēstures vēji pūš Tavās, nevis manās burās :) Tautai tak dikti gribās lemt! Es tikai varu pateikt, ka palieku pie saviem vārdiem. Par tiešās demokrātijas un reprezentācijas attiecībām - kopumā jā, bet Tu ar saviem domubiedriem pilnībā aizmirsti reprezentācijas priekšrocības, un tas nu gan ir vienkārši netaisnīgi. Pieņēmums, ka plašā masa ir progresīvāka un atbildīgāka par ievēlēto eliti, ir ļoti stipri garām. Tā arī ir tā mana polemiskā "elites apriorās vainas" teorija, kas rēgojas daudzās galvās. Elites brīžiem ir briesmīgas, bet tas vidējais pilsonis mēdz būt krietni briesmīgāks.
Otrkārt, nu neizliksimies, tā nav nekāda teorētiska diskusija. Tā ir politiska diskusija. Es, atšķirībā no Tevis, nesaprotu, kādēļ šodienas Latvijai būtu "jākalibrējas" tā, kā to iesāka Zatlers ar savu populismu, risinot problēmas ar jauniem referendumiem. Kur ir tie dižie ieguvumi? Es, piedošanu, vēroju kaut ko pavisam citu - elites avantūristu kompāniju sildītu etnisko spriedzi, protams, arī tiešās demokrātijas un ļoti labi "kalibrētas" sistēmas vārdā. Te nav jautājums par kaut kādu abstraktu demokrātijas teoriju, bet par reālo sabiedrību, kura gluži nav Šveice. Par to kaut kā neviens atbildēt negrib, tā vietā ir vieglāk piesaukt kaut kādus pa daļai sagudrotus piemērus - piemēram, par Šveici, kur nacionālā līmenī šādas iniciatīvas tiesības vienkārši NAV. Tad varbūt tiešām vajag parūpēties par referendumiem JŪRMALĀ, bet nevis valstī par divām valsts valodām vai Uzvaras pieminekli. Es joprojām palieku pie sava. Tomēr vienmēr ar lielu prieku uzklausu tik adekvātus un ieturētus argumentus no Tevis, ko ļoti cienu. To gan nevaru teikt par Taviem domubiedriem Saeimā un, jo īpaši, valdībā, kur galvenie šās tēmas entuziasti ir vienkārši tukšpauri.

Providus sbr small 7 01
Iveta Kažoka

Paldies, Ivar!

Vēl tikai dažas replikas:
"Tu ar saviem domubiedriem pilnībā aizmirsti reprezentācijas priekšrocības, un tas nu gan ir vienkārši netaisnīgi. Pieņēmums, ka plašā masa ir progresīvāka un atbildīgāka par ievēlēto eliti, ir ļoti stipri garām. "

Lūk, šeit arī ir visa pārpratuma sakne! Es neaizmirstu pārstāvniecības priekšrocības, - tieši tādēļ jau neesmu gatava cīnīties, lai, teiksim, atceltu referendumiem obligāti savācamā kvoruma prasības, tādēļ uzstāju uz to, ka jāstiprina partijas, ka politiķiem nav jāiet sabiedrības vairākuma pavadā, bet jādomā ar savu galvu utt.

Balanss. Svarīgs ir mūsu konkrētajai sabiedrībai piemērots balanss. Lai tad, ja tauta vēlas kādas muļķības, ir pietiekami spēcīgi aizsargmehānismi (drosmīgi parlamentārieši, konstitucionalitātes pārbaude utt.), lai pret tām aizsargātos. Lai tad, ja Saeima dara nelietības, ir atbilstoši pietiekami spēcīgi aizsargmehānismi. Latvijas līdzšinējā vēsture rāda, ka Saeima dara nelietības biežāk (iespējams, tas tādēļ, ka Saeimā vidēji tiek pieņemti nesalīdzināmi vairāk lēmumi). Tādēļ ir jābūt veidam, kā uz to reaģēt vēl pirms nākamajām vēlēšanām. Tādus patiesi bīstamus referendumus Latvijā neesam nemaz pieredzējuši - bet nenoliedzu, ka tie principā ir iespējami, tādēļ, protams, ka esmu par atbilstošiem aizsargmehānismiem. Vienīgi man šķiet, ka tie jau tagad ir pietiekoši un ievērojami augstākas papildus barjeras sajauks so trauslo līdzsvaru.

"Kur ir tie dižie ieguvumi?"

Šis ir tas, ko nespēju saprast. Kad salīdzinu Latviju 2012 ar Latviju 2007 un pat Latviju 2011.gada pavasarī - ļoti izteikti jūtu uzlabojumus Latvijas politiskajā kultūrā, pārvaldē, pat sabiedrībā - tā ir kļuvusi nesalīdzināmi aktīvāka. Kad Tu tos noliedz, sāku šaubīties vai nu par Tavu vai pati par savu pasaules uztveri - jo kā diviem cilvēkiem, kas ikdienā seko līdzi vieniem un tiem pašiem notikumiem, var tik kardināli atšķirties interpretācijas? :)

"Šveici, kur nacionālā līmenī šādas iniciatīvas tiesības vienkārši NAV"
Ir. Lūk links uz Šveices konstitūciju - ko viņi var grozīt tautas iniciatīvu ceļā. Atšķirībā no Latvijas, konstitūcija tiek mainīta ar vienkāršu balsu vairākumu (nē, nē, neko tādu nepiedāvāju Latvijai! :), un konstitūcija viņiem ir darba dokuments - kur viņi regulē visu, sākot ar valsts uzbūvi un beidzot ar konkrētiem nodokļiem, transplantiem, lauksaimniecību, pastaigu takām http://www.admin.ch/ch/e/rs/101/index.html

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Ivars Ijabs

Par to pasaules izjūtu es gan labprāt padiskutētu :) Ir savādāk. Labāk? Šaubos. Plus mīnus tas pats. Es nedomāju, ka Šveices paraugs ir analogs - jā, viņiem tur ir iespējas grozīt konstitūciju, bet ne vienkārši likumdošanas iniciatīva ar obligāto referendumu. Turklāt viņiem tas nav nekāds vienkāršais vairākums, bet arī kantonu vairākums. Un pat ja arī būtu - Šveice ar savu federālismu un viduslaiku tradīcijām nav nekāds paraugs jaunai, etniski sašķeltai un unitārai demokrātijai, kāda ir Latvija. Tagad es atkal kļūšu mazliet polemisks: es tagad sapratu, ko nozīmē "balanss". Tas nozīmē: lai panāktu, ka parlaments nevarētu darīt nelietības, vajag individuālu deputātu maksimāli pakļaut sabiedrības noskaņojumam - citiem vārdiem, mediju spiedienam. Un tagad vēl polemiskāk: ja jau Tu tik ļoti gribi balansu, vajadzētu nevis fanot par iniciatīvu (kura, vēlreiz uzsveru, kombinācijā ar obligāto referendumu ir unikāla Latvijai), bet gan dabūt (kā tajā pašā Šveicē), lai publika pati bez prezidenta vai 1/3 deputātu var apturēt likuma publicēšanu. Tas būtu balanss. Tas, kas ir tagad, ir prēmija demagogiem.

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Artis Jurkevics

Fakts, ka sabiedrība kļuvusi aktīvāka, pats par sevi vēl nenozīmē, ka tas ir uzlabojums. Pirmkārt, daļa no šīs aktivitātes ir negatīvi vērsta. Otrkārt - vienkārši palielinājies kanālu skaits, ar kuru palīdzību paust aktīvo nostāju. To, vai aktivitātes pieaugums ir pozitīvs, varēs noteikt tikai pēc ilgāka laika.

Providus sbr small 7 01
Iveta Kažoka

Labi, tad vienojamies reiz padiskutēt par to, vai Latvijas politikā ir bijis progress salīdzinot ar 2007! Kaut kā līdz šim biju pieņēmusi, ka atbilde ir pašsaprotama; ja tomēr nē, tad būtu interesanti uzzināt alternatīvos novērojumus :)

Šveice. Latvijas līdzšinējās likumdošanas inicatīvas (par pensiju minimālo līmeni, valsts valodām, tautas tiesībām atlaist parlamentu) Šveicē visas izpaustos kā konstitūcijas grozījumi. Par to, vai Šveice varētu/nevarētu būt paraugs un kuros jautājumos droši vien būtu vajadzīga atsevišķa diskusija - man šķiet, ka tās svarīgākā mācība - arī etniski ļoti neviendabīga sabiedrība var "izturēt" neraksturīgi daudz tiešās demokrātijas elementus. Pamatīgā intensitātē, par visplašāko jautājumu spektru (viņi ik pa laikam balso par nodokļiem) un lēmumus pieņemot ar vienkāršo, nevis kvalificēto vairākumu. Vienlaikus, protams, ka šo piemēru nevar pārņemt nekritiski, jo mums ir cita sistēma un cita sabiedrība. Tāda sistēma, kas jau tagad ir daudz drošāka pret iespēju, ka referenduma ceļā spēkā stāsies kādas nejēdzības.

Par balansiem un polemiku es līdz galam nesaprotu - Tu ironizē, stāsti par saviem ierosinājumiem vai mēģini saprast manu domu? :) Piemēram, šeit: "lai panāktu, ka parlaments nevarētu darīt nelietības, vajag individuālu deputātu maksimāli pakļaut sabiedrības noskaņojumam - citiem vārdiem, mediju spiedienam." Mana attieksme: jā un nē. Deputātam, manuprāt, savā domāšanā būtu jābūt neatkarīgam - es neesmu gatava aizstāvēt tēzi, ka deputātam jebkad jādara kaut kas, kas ir pretrunā viņa pārliecībai tikai tādēļ, ka to grib vairākums. Vienlaikus: 1) svarīgi, lai līdz deputātam aizceļo dažādi viedokļi, arī tie, kam viņš nepiekrīt (manabalss u.c. sabiedrības iesaiste) - cerībā, ka gala lēmums tad būs izsvērtāks un balstīsies plašākā par un pret argumentu bāzē; 2) ja deputāts, deputātu vairākums tomēr nobalso par nelietībām vai - arī variants - nav gatavi atbalstīt kādas valstij svarīgas izmaiņas, jābūt vēl kādam veidam, kā atrisināt situāciju (ārpus nākamajām vēlēšanām). Un tautas iniciatīva/referendums var tāds būt - protams, nosakot saprātīgus nosacījumus tam, cik cilvēkiem ideja ir jāatbalsta, lai tā stātos spēkā. Un vēl papildus gala lēmumu pakļaujot ST kontrolei.

"vajadzētu nevis fanot par iniciatīvu, bet gan dabūt (kā tajā pašā Šveicē), lai publika pati bez prezidenta vai 1/3 deputātu var apturēt likuma publicēšanu"

Lielisks piemērs! Jā, nudien uzskatu, ka šis būtu lietderīgi. Bet tagad modelējam situāciju: teiksim, es gribētu, lai šāda iespēja tautai pašai apturēt kāda likuma spēkā stāšanos ir paredzēta Satversmē. Uzskatītu, ka tā Latvijas demokrātijai ir fundamentāli svarīga lieta. Bet, ak vai, Saeimas vairākums neatbalsta un turpina pieņemt cūcīgus likumus - prezidents, viņu pašu ieliktenis, tos neaptur! Un ko tagad?
Lūk, precīzi šādām situācijām arī ir vajadzīga tautas iniciatīva! Lai kāds, kas nav Saeima un nav prezidents, varētu piedāvāt referendumam jautājumu par valstij svarīgām izmaiņām.

Tieši tādēļ jau 2008.gadā bija tā iniciatīva par tautas tiesībām referenduma ceļā atlaist Saeimu, kas arī gluži šādā veidā citu valstu konstitūcijās nav paredzēta - jo bija iestājies strupceļš.

Prēmija demagogiem ... arī - jā un nē. Katru demokrātijas instrumentu var izmantot labdabīgi un var nelietīgi - Saeimas tribīni, iespēju iesniegt likumdošanas ierosinājumus, arī tautas iniciatīvas. Man šķiet, ka ilgtermiņā Latvijas sabiedrība iegūs nevis no skrūvīšu piegriešanas, bet gan mācoties atšķirt kas ir kas un uz to atbilstoši reaģēt. Šveices (sorry :) ) sabiedrība arī ne uzreiz iemācījās balsot pret nodokļu vai darba dienas ilguma samazinājumiem.


Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Andris Pauls-Pāvuls

Interesanti, kas pēc sekmīgas sabiedrības pārvaldes pārkalibrēšanas, nodarbosies ar tās verificēšanu! [Verificēšana ir procedūra, ar kuru tiek nodrošināta un deklarēta atbilstība]

Providus sbr small 7 01
Iveta Kažoka

dzīve

Saistītie raksti
Citi autora darbi