Atslēgvārdi:

Demokrātija Irākas ēnā 4

Pārstāvniecības demokrātijas efektīvai darbībai nepieciešami divi priekšnoteikumi - spēcīga un atbildīga politiskā elite, kā arī sabiedrības “apgaismota līdzdalība”. Abi Latvijā ir nepietiekami attīstīti un jācer, ka viedokļu sadursme par karu Irākā kalpos kā “demokrātijas skola”.

Iesaki citiem:

Demokrātija politikas teorijā pieder pie “būtiski apstrīdēto jēdzienu” grupas - tiem principā nevar dot viennozīmīgu definīciju, jo atšķirīgu vērtīborientāciju ietvaros dažādi jēdziena aspekti tiek dažādi izprasti un pārvērtēti līdz ar pārmaiņām sabiedrības struktūrā vai politikā. Pēdējos gados par vienu no mezglpunktiem demokrātijas teorijas attīstībā kļuva “reālā sociālisma” sabrukums, jo kreisā autoritārisma kā politiskās alternatīvas sakāve lika meklēt jaunus ceļus liberālās demokrātijas pamatošanai. Ne velti pēc 1989. gada radās vairākas jaunas demokrātijas koncepcijas.

Vai notikumi sakarā ar ASV un Lielbritānijas uzbrukumu Irākai var kļūt par līdzīgu pārbaudes akmeni demokrātijas teorijām? To rādīs laiks, taču vismaz trīs būtiskas problēmu grupas var minēt. Pirmkārt, karš Irākā aktualizē jautājumu par demokrātijas perspektīvām mūsdienu starptautiskajās attiecībās. Vai ASV rīcība Irākas gadījumā atstāj vietu tam, ko Deivids Helds - viens no mūsdienu vadošajiem demokrātijas pētniekiem - sauc par “kosmopolītisko demokrātiju” un ko viņš lielā mērā saista ar ANO demokratizāciju un tās lomas pieaugumu? Otrkārt, ļoti būtisks gan teorētiski, gan tīri praktiski kļūst jautājums par to, vai ir iespējams demokrātijas vērtības eksportēt uz Tomahawk spārniem? Cik lielā mērā Rietumu individuālismā balstītā liberālā demokrātija atbilst islama kultūras pamatnostādnēm? Visbeidzot, diskusijas par karu Irākā no jauna izvirza vienu no Rietumu politiskās teorijas mūžīgajiem jautājumiem – par tiešās un netiešās jeb pārstāvniecības demokrātijas savstarpējām attiecībām. Samērā plaši ir izplatīts uzskats, ka tiešās un pārstāvniecības demokrātijas gadījumā runa ir principā par vienu un to pašu procesu, ka tiešā demokrātija ir tautas pašizteiksmes ideālam pati tuvākā forma, bet pārstāvniecības demokrātija ir apstākļu determinēts un nepilnīgs demokrātijas paveids. Taču īstenībā runa ir par divām būtiski atšķirīgām demokrātijas formām ar atšķirīgiem principiem un arī atšķirīgām grūtībām. Tiešās demokrātijas procedūru ietvaros pilsoņi izvēlas par labu konkrētiem lēmumiem, reizē demokrātiskā procesa iznākumu lielā mērā ietekmē vēlētāju bieži vien visai svārstīgie noskaņojumi, tajā neierobežoti valda vairākums un ir maz vietas kompromisiem. Pārstāvniecības demokrātijā vēlētāji izvēlas par labu politiskai ievirzei, tā ir balstīta brīvajā mandātā, kas piešķir amatpersonām lielu rīcības brīvību, taču reizē uzliek viņiem lielāku atbildību.

Viens no visbūtiskākajiem un reizē vispretrunīgākajiem demokrātijas pamatpieņēmumiem, kas ik pa brīdim nonāk acīmredzamā pretrunā ar mūsu ikdienas pieredzi, ir - katrs pieaugušais politiskās kopienas loceklis ir vienādi ar citiem tiesīgs un kompetents spriest par savām vajadzībām un kopienas dzīvi. Pārstāvniecības demokrātijas procedūras kalpo tam, lai mazinātu šis pretrunas sekas un veicinātu izsvērtu, un stratēģiski pamatotu lēmumu (kas sākotnēji var arī nebaudīt vēlētāju vairākuma atbalstu) pieņemšanu profesionālo politiķu un ekspertu diskusijās savā starpā un ar sabiedrību. Saeimas lēmums par Latvijas piedalīšanos Irākas atbruņošanā, kaut arī tas tika pieņemts pretrunā sabiedrības vairākuma noskaņojumam, visnotaļ iekļaujas šādā shēmā. Taču, lai pārstāvniecības demokrātijas mehānismi efektīvi un ilgtspējīgi darbotos, divi priekšnoteikumi ir izšķiroši nozīmīgi. Pirmkārt, nepieciešama spēcīga, uz patstāvīgiem un izsvērtiem lēmumiem spējīga un atbildīga politiskā elite. Otrais priekšnoteikums ir sabiedrības politiskās līdzdalības un izpratnes līmenis, indivīdu aktivitāte pilsoniskās sabiedrības struktūru veidošanā un attīstībā, argumentētu viedokļu formulēšana medijos un publiskās diskusijās, kas rada vēlētājiem, lietojot demokrātijas teorētiķa Roberta Dāla vārdus, “apgaismotas līdzdalības” iespēju un veicina politiķu atbildību par saviem lēmumiem. Šķiet, ka tieši šo abu priekšnoteikumu nepietiekama attīstības pakāpe bremzē demokrātijas tālāko nostiprināšanos Latvijā.

Diemžēl neizlēmība un nepatstāvīgums kļuvis par atjaunotās Latvijas Republikas politiskās elites noturīgu iezīmi, kura ir pārdzīvojusi valdošo koalīciju un prezidentu maiņas. Ne viens vien stratēģiski nozīmīgs politiskais lēmums nav dzimis mūsu līderu galvās, tie tikuši pieņemti ārēja (pirmām kārtām ASV un Eiropas Savienības) spiediena rezultātā. Līdz šim tas netraucēja Latvijas virzību uz priekšu, drīzāk otrādi – daudzos gadījumos kompensēja pašmāju politiķu mazspēju, piemēram, pilsonības problēmas risināšanā vai korupcijas apkarošanā. Taču pēdējo mēnešu diskusijas Irākas jautājumā radīja jaunu situāciju – līdz šim vienotais Rietumu bloks nopietni sašķēlās… Vai pakalpīgais proamerikānisms un muguras pagriešana “vecajai Eiropai” veicinās Latvijas stratēģisko interešu īstenošanu, radīs laiks. Jācer, ka atjaunotās brīvvalsts vēsturē pirmā tik nopietnā valdošo politiķu un sabiedrības vairākuma viedokļu sadursme un kopš “dziesmotās revolūcijas” laikiem nepieredzētā pilsoniskā aktivitāte daudziem Latvijā kļūs par demokrātijas skolu, kam būs paliekoša ietekme uz Latvijas politisko kultūru.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (4) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Alberts - donchik@inbox.lv 24.02.2010 10:11
Demokrātija- sabiedrības spēja radīt labklājību sabiedrībā. Šai spējai jābūt veicināmai ar drošību, medicīnu, izglītību, sociālo atbalstu... un nedrīgst būt apgrūtinātai ar korupciju, slīmību, naidu, postu, karu...

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Roberts Dambergs 11.04.2003 21:38
Juris Rozentāls raksta:

“Pēdējos gados par vienu no mezglpunktiem demokrātijas teorijas attīstībā kļuva “reālā sociālisma” sabrukums, jo kreisā autoritārisma kā politiskās alternatīvas sakāve lika meklēt jaunus ceļus liberālās demokrātijas pamatošanai. “

RD:

1. ‘kreisais autoritārisms’ savā būtībā nevarēja būt alternatīvs demokrātijas radīšanai. Tāda doma ir pašā sevī iekšēji pretrunīga – bet, tad sociālistiskā domāšana bija, un acīm redzot paliek, un paliks, šarežģijumu un pretrunu pilna… “naturally full of complexity and contradiction” kā te socialistiski domājošie man lepni skaidro, it kā tas būtu kas vērtīgs un pozitīvs. Autoritārisms nevar novest pie demokrātijas.

2. Atšķirojot ‘kreiso autoritārismu’ no, laikam ‘labējo’ autoritārisma liek jautāt vai ‘labējo’ autoritārisms ir citādi novērtējams? Vai doma ir, ka viena, bet ne otra autoritārisma versija varētu novest pie demokrātijas? Es nesaredzu atšķirību starp “kreisiskumu’ un ļabējiskumu’ politikā, īpaši ne autoritārimā, un ari ne socialismā.

Laikam domā ir sekojoša: Nacisms = labējo autoritārisms bet Komunisms = keso autoritārisms. Manu prāt tā ir nepamatota atšķirošana. Uzskatu Nacismu par socialismu nacionālistiskā noformējumā, bet komunismu par nacionāl socialismu kas slēpjās aiz ‘internacionalisma’ saukļiem. Abi sociālismi ir autoritāristki, un tā lab tie abi ir, pēc definīcijas, antidemokrātiski (t.i. uzskata demokrātiju par ienaidniecisku koncepciju).

Ja keisais no labējā nav atškirāms, tad paliek tikai novērtēt to abu filosofiskos, proti socialistiskos pamatus, abu eksperimentu rezultātus, un tad tos salīdzināt ar demokrātijas rezultātiem. Vēsture liecina par labējo/kreiso socialistu eksperimentiem – desmitiem miļionu bojā gājušājiem. Tā tad, vienalga kāds ir socialisms, tas noved pie briesmu dārbiem. Un sadale starp kreisājo un labējo sociālismu, vai sociālismu no autoritārisma ir viltus sadales, kuras nevar norādīt ceļu uz liberālo demokrātiju. Liberāldemokrātija nevar izcelties ne no nevienas vai otras (vai kādas jaunizgudrotas) socialisma teorijas. Tikai pametot socialistisko teoriju var cerēt atrast ceļu uz liberālo demokrātiju.

3. Zinātniskais sociālism pamatojās uz tēzi, ka cilvēks ja tik vien pacenšās, var ne tikai izprast sabiedrības regulējošos mechanismus, bet tos saprasdam tos ari spēj kontrolēt, lai ar šo kontrolspēku radītu debess virs zemes. Tas nav iespējams. Berlīnes socialisma eksperiments noveda pie haosa un miļioniem nogalinātu. Maskavas socialistiskais eksperiments radija vēl lielāku haosu un daudz vairāk nāvem, un upuriem. Seno grieķu lugās ari var lasīt kas notiek, kad cilvēks cenšās kļut par dievu vai piesavinājas vaŗu kas tam nekad nevar piederēt… haos, mokas un nāve.

Civēka prāts, paldies Dievam, loģiski spēj izprast ne vairāk par pusi no tā ko viņs katru brīdi uztver. Otru pusi viņš izprot ar savu ne-loģisko prāta pusi. Pusi viņs spēj nofiksēt matemātiski, bet otru pusi pielietojot aplinkus paņēmienus kuri redzami mākslā; literatūra un dzejā, baletā, mūzikā, par piemēram.

Tas ari attiecās uz politiku. Tas, ka viena sabiedrības puse reagē uz, teiksim Irakas kaŗu, emocionāli, bet otra ar it kā racionāliem argumentiem ir normāla parādība demokrātijas apstākļos. Vienprātība būtu uzskatāma par apšaubāmu parādību, kuŗu būtu tuvāk jāanalizē. Tas ka daļa Latvijas tautas izpauž vienu viedokli par Latvijas lomu Irakas kaŗā, un cita daļa citu, par pretēju viedokli, bet valdības viedoklis un rīcība varētu atškirties no abiem tautā izpaustiem viedokļiem nav uzskatāms par politisku Latvijas nenobriedumu. Pilnīgi pretēji! Tas norāda uz to, ka Latvija tuvojās patiesai liberālai demokrātijai, ka tauta atstāj aiz sevis putekļos ‘lietziņu’ un ‘ekspertu’ aizrādījumus ka ja tik vien ir gribas, atbilde uz gruto jautājumu ir atrodāma, vienotība valstī ir radāma, ka no kļūdam var izvairīties un domstarpību radītas asas debates ir novēršamas.

Tas ka Latvijas valdība uzdrošinājās pieņemt tik svārīgus lēmumus, bez garas apspiedes ar tautu, un dara to apzinājoties to, ka tautā varētu parādīties skaļi protesti, ir viss nozīmīgākais rādītājs, ka Latvijā briest patiesa liberāla demokrātija. Ir lietas kuras prasa valdibas vadošo rīcību, kā Irakas lietā, un par tādu drosmas izrādīšanu valsts vīri, un dāmas saņems assus pārmetumus (‘pakalpīgais proamerikānisms’), jo rezultāti tādai rīcībai it kā nav prognozējami. (Vai konsultācijas ar tautu būtu devušas prognozi? Nebūtu. Ar ekspertiem? Ari nē!)

Bet ir ari lietas kuras prasa tautas līdzdalību pirms galīgi lēmumi tiek pieņemti (Latvijas iestāšanās ES). Ja Latvijas valdība šajā gadienā būtu pieņēmusi lēmumu bez tautas atbalsta, tad tā būtu bijusi nedemokrātiska rīcība. Tauta tomēr varētu protestēt par to, ka par tik sarežģītu lietu prasa tai spriest pašai… kur tad palikuši mūsu lietziņi, un eksperti. Bet tādi protesta gājieni par Rīgas ielām ari būtu apsveicāmi, kaut jocīgi.

Latvija ir jau tāli ceļā attistot savu politisko kultūru. Pierādijums tam ir tas, ka notiek “atjaunotās brīvvalsts vēsturē pirmā tik nopietnā valdošo politiķu un sabiedrības vairākuma viedokļu sadursme”. Urā! Lai notiek! Tā ir demokrātija!

Tas, ka tauta izsaka, no sirds izjustas domas par kaŗu Irakā, un Latvijas lomu tur, un ka eksperti, politologi un lietziņi ieņem daudz samazinātu, bet tomēr nozīmīgu lomu ir apsveicāma liberaldemokrātijas izformēšanas parādība.

Priecājos vien, ka Latvijā debatēs piedalās vairāk un vairāk tautas, un tauta bez ekspertiem veido savus uzskatus. Priecājos vēl jau vairāk par to, ka valdībā ir atrodami spēcīgi, lēmuma spējīgi valst vīri un – DĀMAS!! Bravo mūsu Latviešu sievietēm!!

RPD 2003.04.11. Halifaksa, Jaunskotija, Kanāda

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Jack Ripper 11.04.2003 11:22
Cik var noprast, raksta autors aizstāv pārstāvniecības demokrātiju. Tā patiešām nav slikta demokrātijas forma, tomēr tā ir laba tikmēr, kamēr pastāv noteikta apmēra tautas priekšstāvju rotācija (ne tikai kā teorētiska iespēja, bet arī kā fakts). Iekšēju protestu manī izsauc profesija “politiķis”, jo tā ir balstīta uz indivīda tieksmi piederēt pie politiskās elites un sekojošas attālināšanās no vēlētājiem (vienkāršas tautas). Diemžēl politiskās elitēs arī ir sastopamas dinastijas (piemēram, Kenediji vai Buši), kas norāda uz bijušo, esošo vai nākošo politiķu “vārīšanos savā sulā”. Tad jau kādreizējās darbaļaužu tautas deputātu padomes pilnvērtīgāk spēja paust tautas vajadzības un izprast tās noskaņojumu (cits jautājums, vai deputātu balsojumi nebija tikai formāla izkārtne jau iepriekš CK un MP kabinetos pieņemtiem lēmumiem). Esmu tāls no ticības, ka mūsdienu politiskās elites vienmēr aizstāv vēlētāju intereses un pieņem pareizos lēmumus.

Rozenvalda k-gs norāda uz “pakalpīgo proamerikānismu”. Zinot raksta autora kādreizējo politisko darbību, nav pamata viņam pārmest šāda apzīmējuma izvēli, tomēr tāpēc jo vairāk ir neizprotama rakstā izjūtamā simpātija pret politisko elišu eksistenci.

P.S. Personiski es pilnībā atbalstu ASV rīcību Irākā. Ja problēmu nevarēja atrisināt saskaņā ar starptautiskajām tiesībām, bija jāizvēlās jebkurš cits risinājums.

Citi autora darbi
Article research 1e4ac20bb63aee5492853c84556a2de54571efc0425d62b84a0cec8d841f82ac

Pārskats par tautas attīstību 2008/2009 Autors:Juris Rozenvalds, Ivars Ījabs, Tālis Tīsenkopfs, Jānis Ikstens, Iveta Reinholde, Andrejs Jakobsons u.c.

Article research 1e4ac20bb63aee5492853c84556a2de54571efc0425d62b84a0cec8d841f82ac

Korupcijas °C. Pārskats par korupciju un pretkorupcijas politiku Latvijā. 2009. gada pirmais pusgads Autors:Indra Dedze, Diāna Kurpniece, Juris Rozenvalds, Ieva Strode