Raksts

Demokrātija Irākas ēnā


Datums:
07. aprīlis, 2003


Foto: I. Kalniņš

Pārstāvniecības demokrātijas efektīvai darbībai nepieciešami divi priekšnoteikumi - spēcīga un atbildīga politiskā elite, kā arī sabiedrības “apgaismota līdzdalība”. Abi Latvijā ir nepietiekami attīstīti un jācer, ka viedokļu sadursme par karu Irākā kalpos kā “demokrātijas skola”.

Demokrātija politikas teorijā pieder pie “būtiski apstrīdēto jēdzienu” grupas – tiem principā nevar dot viennozīmīgu definīciju, jo atšķirīgu vērtīborientāciju ietvaros dažādi jēdziena aspekti tiek dažādi izprasti un pārvērtēti līdz ar pārmaiņām sabiedrības struktūrā vai politikā. Pēdējos gados par vienu no mezglpunktiem demokrātijas teorijas attīstībā kļuva “reālā sociālisma” sabrukums, jo kreisā autoritārisma kā politiskās alternatīvas sakāve lika meklēt jaunus ceļus liberālās demokrātijas pamatošanai. Ne velti pēc 1989. gada radās vairākas jaunas demokrātijas koncepcijas.

Vai notikumi sakarā ar ASV un Lielbritānijas uzbrukumu Irākai var kļūt par līdzīgu pārbaudes akmeni demokrātijas teorijām? To rādīs laiks, taču vismaz trīs būtiskas problēmu grupas var minēt. Pirmkārt, karš Irākā aktualizē jautājumu par demokrātijas perspektīvām mūsdienu starptautiskajās attiecībās. Vai ASV rīcība Irākas gadījumā atstāj vietu tam, ko Deivids Helds – viens no mūsdienu vadošajiem demokrātijas pētniekiem – sauc par “kosmopolītisko demokrātiju” un ko viņš lielā mērā saista ar ANO demokratizāciju un tās lomas pieaugumu? Otrkārt, ļoti būtisks gan teorētiski, gan tīri praktiski kļūst jautājums par to, vai ir iespējams demokrātijas vērtības eksportēt uz Tomahawk spārniem? Cik lielā mērā Rietumu individuālismā balstītā liberālā demokrātija atbilst islama kultūras pamatnostādnēm? Visbeidzot, diskusijas par karu Irākā no jauna izvirza vienu no Rietumu politiskās teorijas mūžīgajiem jautājumiem – par tiešās un netiešās jeb pārstāvniecības demokrātijas savstarpējām attiecībām. Samērā plaši ir izplatīts uzskats, ka tiešās un pārstāvniecības demokrātijas gadījumā runa ir principā par vienu un to pašu procesu, ka tiešā demokrātija ir tautas pašizteiksmes ideālam pati tuvākā forma, bet pārstāvniecības demokrātija ir apstākļu determinēts un nepilnīgs demokrātijas paveids. Taču īstenībā runa ir par divām būtiski atšķirīgām demokrātijas formām ar atšķirīgiem principiem un arī atšķirīgām grūtībām. Tiešās demokrātijas procedūru ietvaros pilsoņi izvēlas par labu konkrētiem lēmumiem, reizē demokrātiskā procesa iznākumu lielā mērā ietekmē vēlētāju bieži vien visai svārstīgie noskaņojumi, tajā neierobežoti valda vairākums un ir maz vietas kompromisiem. Pārstāvniecības demokrātijā vēlētāji izvēlas par labu politiskai ievirzei, tā ir balstīta brīvajā mandātā, kas piešķir amatpersonām lielu rīcības brīvību, taču reizē uzliek viņiem lielāku atbildību.

Viens no visbūtiskākajiem un reizē vispretrunīgākajiem demokrātijas pamatpieņēmumiem, kas ik pa brīdim nonāk acīmredzamā pretrunā ar mūsu ikdienas pieredzi, ir – katrs pieaugušais politiskās kopienas loceklis ir vienādi ar citiem tiesīgs un kompetents spriest par savām vajadzībām un kopienas dzīvi. Pārstāvniecības demokrātijas procedūras kalpo tam, lai mazinātu šis pretrunas sekas un veicinātu izsvērtu, un stratēģiski pamatotu lēmumu (kas sākotnēji var arī nebaudīt vēlētāju vairākuma atbalstu) pieņemšanu profesionālo politiķu un ekspertu diskusijās savā starpā un ar sabiedrību. Saeimas lēmums par Latvijas piedalīšanos Irākas atbruņošanā, kaut arī tas tika pieņemts pretrunā sabiedrības vairākuma noskaņojumam, visnotaļ iekļaujas šādā shēmā. Taču, lai pārstāvniecības demokrātijas mehānismi efektīvi un ilgtspējīgi darbotos, divi priekšnoteikumi ir izšķiroši nozīmīgi. Pirmkārt, nepieciešama spēcīga, uz patstāvīgiem un izsvērtiem lēmumiem spējīga un atbildīga politiskā elite. Otrais priekšnoteikums ir sabiedrības politiskās līdzdalības un izpratnes līmenis, indivīdu aktivitāte pilsoniskās sabiedrības struktūru veidošanā un attīstībā, argumentētu viedokļu formulēšana medijos un publiskās diskusijās, kas rada vēlētājiem, lietojot demokrātijas teorētiķa Roberta Dāla vārdus, “apgaismotas līdzdalības” iespēju un veicina politiķu atbildību par saviem lēmumiem. Šķiet, ka tieši šo abu priekšnoteikumu nepietiekama attīstības pakāpe bremzē demokrātijas tālāko nostiprināšanos Latvijā.

Diemžēl neizlēmība un nepatstāvīgums kļuvis par atjaunotās Latvijas Republikas politiskās elites noturīgu iezīmi, kura ir pārdzīvojusi valdošo koalīciju un prezidentu maiņas. Ne viens vien stratēģiski nozīmīgs politiskais lēmums nav dzimis mūsu līderu galvās, tie tikuši pieņemti ārēja (pirmām kārtām ASV un Eiropas Savienības) spiediena rezultātā. Līdz šim tas netraucēja Latvijas virzību uz priekšu, drīzāk otrādi – daudzos gadījumos kompensēja pašmāju politiķu mazspēju, piemēram, pilsonības problēmas risināšanā vai korupcijas apkarošanā. Taču pēdējo mēnešu diskusijas Irākas jautājumā radīja jaunu situāciju – līdz šim vienotais Rietumu bloks nopietni sašķēlās… Vai pakalpīgais proamerikānisms un muguras pagriešana “vecajai Eiropai” veicinās Latvijas stratēģisko interešu īstenošanu, radīs laiks. Jācer, ka atjaunotās brīvvalsts vēsturē pirmā tik nopietnā valdošo politiķu un sabiedrības vairākuma viedokļu sadursme un kopš “dziesmotās revolūcijas” laikiem nepieredzētā pilsoniskā aktivitāte daudziem Latvijā kļūs par demokrātijas skolu, kam būs paliekoša ietekme uz Latvijas politisko kultūru.


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!