Democratia latviensis* un citi zvēri zem mikroskopa 47

Būtu visai naivi uzskatīt, ka, atjaunojot Latvijas Republiku, politiskajai kultūrai pēkšņi būtu pienācīga demokrātijas pieredze. Mēs saskārāmies ar situāciju, kad izpratne par to, kā lietām jāvirzās, kā tās jākārto, bija visai tālu no Satversmē definētā.

Iesaki citiem:

Neitrālam vērotājam ir patiesi fascinējoši redzēt, kāda politiskās kultūras dažādība parādās postpadomju telpā. Sajūsma varētu būt salīdzināma ar Lēvenhuka pirmo ielūkošanos mikroskopā. Padomju režīms savā teritorijā darbojās ar aptuveni līdzīgām klišejām, mēģinot izveidot ”padomju tautas” politisko kultūru. Protams, nācās rēķināties ar to, uz kādas bāzes šo kultūru būvē. Par to, cik atšķirīgas bija bāzes, uzskatāmi liecina dažādie režīmi, pie kādiem kā pie ”dabiskiem” nonāca padomju republikas pēc PSRS sabrukuma. No vienas puses es šo vārdu ”dabisks” lieku pēdiņās, jo jaunizveidotie politiskie režīmi sevi kārtējo reizi pasniedza kā dabiskus. No otras puses mēs nevaram ignorēt faktu, ka dažādo tautu iepriekšējā vēsture lielā mērā noteica to, no kādas ”ēdienkartes” jaunie režīmi tika izvēlēti un kādās proporcijās atlasīti to ”ingredienti”. Politiskā kultūra neformējās tikai padomju telpā, bet nesa līdz daudz senākus elementus. Un no šāda viedokļa jaunizveidotie režīmi kaut kādā mērā bija dabiski.


Latvija dodas uz rietumiem

Latvijas izvēli par labu ārēji demokrātiskam režīmam vispirmām kārtām, šķiet, noteica fakts, ka bija nepieciešams parādīt pēctecību attiecībā pret 1918.gada republiku. Parādīt to potenciālajiem sabiedrotajiem, ar ko kopā turpmāk bija vēlme iet. Te varam runāt par identificēšanos ar Rietumu civilizāciju. Tomēr Rietumu civilizāciju un demokrātiskās vērtības nevajadzētu uzskatīt par kaut ko nesaraujamu un loģiski saistītu. Drīzāk jāsaka, ka tā sagadījās — viena Rietumu civilizācijas daļa Otrā Pasaules karā uzvarēja citu. Zaudētājiem nācās pieņemt uzvarētājiem raksturīgos režīmus un mēģināt tiem pielāgoties. Kā tas izdevās VFR, Itālijai un citām sabiedroto iekarotajām teritorijām, šeit padziļināti neanalizēšu.

Taču fakts bija tāds, ka, ja reiz Latvija vēlējās atgriezties rietumu civilizācijas klēpī, tad viens no pirmajiem soļiem bija demonstrēt savu ārējo līdzību ar Rietumvalstu režīmiem, kas uz to brīdi tādu vai citādu likumsakarību un sagadīšanos dēļ bija demokrātiski. Ja sekojam amerikāņu sociologa Talkota Pārsona idejām, tad tauta savas kopīgās vērtības pauž konstitūcijā[ 1 ]. Latvijas rīcībā bija 1922.gada konstitūcija, atlika tikai to atjaunot, vienlaikus parādot, ka valsts ir bijusi okupēta. Fakts, ka okupācijas brīdī Satversme bija apturēta, netika uzskatīts par uzmanības cienīgu. Nebija svarīgi arī tas, ka lielā mērā Ulmaņa apvērsumu izraisīja tieši politiskais haoss valstī, ko radīja neveiksmīgā, daudzajos politiskajos kompromisos radītā un tautas politiskajai kultūrai īsti neatbilstošā Satversme, kas, Arveda Berga vārdiem runājot, ”negāja”[ 2 ].

Būtu visai naivi uzskatīt, ka, atjaunojot Latvijas Republiku, politiskā kultūra pēkšņi būtu ar pienācīgu demokrātijas pieredzi, lai tie politiskie instrumenti, kādus Satversme 1922.gadā piedāvāja, kļūtu loģiski un saprotami tagad. Mēs saskārāmies ar situāciju, kad izpratne par to, kā lietām jāvirzās, kā tās jākārto, bija visai tālu no Satversmē definētā. Toties Latvijas tautas politiskajai kultūrai bija pietiekami liela pielāgošanās pieredze. Cilvēkiem, kas spēja veiksmīgi darboties PSRS konstitūcijas ietvaros, nenācās grūti pārorientēties uz ko citu, kas būtībā bija daudz loģiskāks. Tas attiecas gan uz eliti, gan masām. Politiskās kultūras atšķirības uzskatāmi parādījās 5.Saeimas laikā, kad uz Latvijas politiskās skatuves līdzās pašmāju elites pārstāvjiem parādījās arī virkne Rietumu latviešu. Ar laiku jau abas puses sapratās labāk, savstarpēji pielāgojoties, taču sākotnēji to saskarsmes mēģinājumus vērot bija visai fascinējošs process —kārtējais Lēvenhuka aplūkojamais paraugs mikroskopā.


Frustrācija ar klaustrofobijas elementiem

Kopumā ir grūti noliegt, ka vēlme dzīvot pēc 1922.gada Satversmes XX gadsimta beigu Latvijā nozīmēja pielāgošanos jaunai okupācijai politiskās kultūras ziņā. Pie tam nevis uzspiestai, bet realizētai pēc savas vai vismaz politiskās elites vēlmes. Situācija būtiskā mērā ir salīdzināma ar demokrātiska režīma uzspiešanu Vācijai pēc Otrā Pasaules kara. Būtiskākā atšķirība — uzspiedēji bija paši Latvijas politiskās elites pārstāvji, šo ieviešamo politisko kultūru, protams, interpretējot savu spēju un interešu robežās. Tādējādi atkrita pat tā nenozīmīgā pretestība sabotāžas formā, kādu pēc kara Vācijas iedzīvotāji atļāvās izrādīt sabiedroto okupācijas spēkiem. Protams, dažus atsevišķus konfrontācijas gadījumus iztēloties varam, piemēram, slavenās EDSO komisāra Maksa van der Stūla vizītes u.tml. Taču, kā Jānis Jurkāns, vēl būdams Ivara Godmaņa valdības ministrs, paziņoja, ka „Eiropa mūs nesapratīs”, tā arī kopumā lietas tika darītas, lai Eiropa saprastu, bet bieži nepiedomājot, vai to sapratīs pašu mājās.

Jāsaka gan, ka konstitucionālā līmenī visas postpadomju valstis ārēji atstāj visnotaļ demokrātisku iespaidu — īpatnēji mēdz būt ievēlēšanas termiņi, procentu barjeras, taču kopumā konstitūcijas būtiski neatšķiras no tām, kas funkcionē Rietumvalstīs. Atšķirības ir zemāka līmeņa likumos, kā arī pakāpē, kādā konstitūcijā rakstītais tiek ignorēts praksē. Tas gan nepārsteidz, jo visām šīm valstīm ir pieredze ar PSRS konstitūciju, tāpēc konstitūcija tiek uztverta nevis kā pamatvērtību apkopojums, kurā valsts balstās, bet gan kā karogam, himnai vai prezidenta svētku uzrunai līdzīgs atribūts, kam jārada pacilājoša sajūta, jāveicina patriotisms, nemēģinot nonākt līdz ikdienības līmenim. Kā arī, protams, ārējais patēriņš — visiem (vai gandrīz visiem) konstitūcija ir, un mēs arī neesam sliktāki.

Latvija kopā ar pārējām Baltijas valstīm uz vairuma postpadomju valstu fona atšķiras ar to, ka konstitūcijā rakstīto ignorē mazākā mērā. Iemesli tam ir dažādi. Jau minēju vēlmi parādīt savu līdzību rietumiem, taču noteikti svarīgi apstākļi ir gan politisko spēku samērs konstitūcijā, radot ievērojamas grūtības izveidoties autoritārismam bez valsts apvērsuma palīdzības, gan arī autoritārisma tradīcijas iepriekšējā vēstures gaitā, — Latvijā tās noteikti nav tik stipras kā, piemēram, Vidusāzijas valstīs vai Krievijā.

Ja līdz brīdim, kad Latvija iestājās NATO, bet jo īpaši Eiropas Savienībā (ES), varbūtība, ka šeit varētu notikt valsts apvērsums vai arī autoritārs līderis nāktu pie varas kā citādi, bija niecīga, tomēr reāla, tad pēc tam kļuva skaidrs, ka šādas krasas politiskās sistēmas izmaiņas bez iejaukšanās no ārpuses Latvijā nav reālas. Sistēma, ko saucam par demokrātisku, ir tas rāmītis, kura ietvaros nākas dzīvot, kurai nākas pieskaņot tās vai citas aktivitātes un motivācijas.

Paradoksāli, tomēr laika ziņā tas sakrīt ar aizvien lielāku vēlmi pārtraukt šīs tautas politiskajai kultūrai neraksturīgās bezgalīgās diskusijas, politisko partiju un elites leģitimācijas krīzi. Virzību arvien tālāk no demokrātiskās sistēmas varam vērot gandrīz visā postpadomju telpā. To nosaka gan demokrātisko institūciju bankrots tām neatbilstošas politiskās kultūras apstākļos, gan to politiskās elites pārstāvju, kas šajos demokrātiskajos rāmīšos ir ieslodzīti, arvien neatlaidīgākie mēģinājumi atrast rāmīšos spraugas. Tāda tipiska tendence — meklēt iespējas, lai no laika resursa gūtu telpiskus ieguvumus, — piemīt ieslodzītajam, kam ir maz telpas, bet daudz laika.

Ja tām postpadomju valstīm, kas nedz iestājušās ES, nedz arī pārskatāmā nākotnē cer vai vēlas to izdarīt, iespējas savas autoritārisma vēlmes realizēt ir pietiekamas, tad Latvija un arī pārējās Baltijas valstis nonākušas visai izteiktā frustrācijā, ja runājam psiholoģiskā terminoloģijā. No vienas puses ego tiek ierobežots ar importētām demokrātiskām normām — ļoti vareno super ego, kam jāpakļaujas, lai Eiropa mūs saprastu. No otras puses neapmierinātība ar esošo pieaug, uz ego spiež arī milzīgais bezapziņas slānis, kas prasa iespēju rīkoties citādāk, tuvāk dziņām, vēlmēm un tam, kas dabiski izriet no mūsu iepriekšējās politiskās kultūras. Bet ego — redzamās, atklātās, pārskatāmās politiskās spēles, kur procesi tiek saukti īstajos vārdos, — starp šiem abiem ir iespiesti ļoti šaurā slānīti.

Citos apstākļos tā būtu optimāla situācija autoritārisma izveidei — pietiek tikai atcerēties 1934.gada 15.maiju. Tomēr šādas pretrunas tam labvēlīgos apstākļos var pastāvēt ilgi. Ja kādam ir cerības uz pakāpenisku pielāgošanos demokrātiskām normām ne tikai ārēji pamanāmu izpausmju līmenī, bet arī iekšējās politiskās kultūras līmenī, tad tas gan visdrīzāk būtu ļoti lēns process, vismaz kamēr runa ir nevis par atsevišķiem indivīdiem, bet sabiedrību kopumā. Latvijas vēsture rāda, ka režīmi mainās strauji, neļaujot vienam vai otram nostiprināties uz pietiekami ilgu laiku, lai kā viengabalainu nospiedumu izstrādātu tās vai citas paliekošas tradīcijas. Tā vietā pastāv dažādu tradīciju mozaīka jeb kokteilis.

Bez tam ir visai pagrūti Latvijas iedzīvotājiem radīt sajūtu, ka nepastāv Briseles realizēta okupācija attiecībā uz daļu suverenitātes, kā arī politisko kultūru. Var jau lietot orveliska līmeņa retoriku , sakot — neviens no jums taču noteikti nevēlēsies, lai atgriežas krievi,[ 3 ] to izmantojot kā bubuli, veicinot samierināšanos ar ”mazāko ļaunumu”. Tomēr tas, lai arī nodrošina mieru un kārtību noteiktos apstākļos, slēpj sevī risku, ka, situācijai mainoties, neapmierinātība pret pastāvošo sistēmu būs pietiekami izteikta, lai režīma maiņa varētu notikt dažu dienu laikā.

Pagaidām gan elite dzīvo sev nepiemērotas politiskās kultūras diktētos rāmīšos un joprojām mācās, kā maksimāli efektīvi tajos realizēt to, ko tā patiešām vēlas, kā arī pakāpeniski apzinās robežpunktus, kurus aizskarot seko nepārprotami brīdinājumi, ka tā nu gan nevarēs.


Personības dalīšanās

Turpinot novērojumus mikroskopā, konstatējam, ka visai izteikts kontrasts Latvijā pastāv politiskās līdzdalības izpratnē starp politiskajai elitei pietuvinātām, bet tomēr tai nepiederošām iedzīvotāju grupām no vienas puses un plašām tautas masām no otras. To uzskatāmi parādīja salīdzinoši neseni notikumi — kārtējās parakstu vākšanas kampaņas un tā sauktā Lietussargu revolūcija.

Masu politiskā kultūra pie mums vairumā gadījumu nekādā ziņā nav parokāla. Taču masas vismaz pagaidām ir ļoti vienkārši manipulējamas, ievirzot tos vai citus protestus vajadzīgajā gultnē. Cilvēks aizgāja, parakstījās (vai nobalsoja), tā parādīja savu neapmierinātību ar sistēmu un ar padarīta darba sajūtu devās mājās. Dabiski, ja elite vēlas tikpat veiksmīgi manipulēt arī tālāk, tai ir jārada šķietami jaunas līdzdalības formas, kas pēc būtības ir tikpat nekaitīgas, jo ar laiku pārāk acīmredzama kļūst iepriekš izmantoto formu neefektivitāte. Tas varbūt arī nav tik grūti, jo ar īpašu asinskārību tautas masas neizceļas. Ja kāds vēlētos panākt, lai masas iesaistās nekārtībās, tas visdrīzāk šobrīd nebūtu vienkāršs uzdevums. Nevarētu īsti sacīt, ka mums nav tādu tradīciju, bet vairumā gadījumu visas šo tradīciju izpausmes saistās ar XX gadsimta pirmo pusi. Ja Latvija neatkarību būtu izcīnījusi ar asinīm, visdrīzāk būtu citādāk. Taču, tā kā tā iekrita rokās, lielā mērā pateicoties PSRS vadītāju neizlēmībai un ar miermīlīgu akciju palīdzību, skaidrs, ka citādas politiskās līdzdalības tradīcijas arī nevarēja izveidoties.

Cita izpratne par politisko līdzdalību ir tiem, kas piedalījās tā sauktajā Lietussargu revolūcijā. Un šos cilvēkus nekādi nevarētu pieskaitīt tautas masām. Pārdomājot šo notikumu un mēģinot saprast, kas tas īsti bija (šīs pārdomas man lielā mērā radās Aivitas Putniņas raksta ”Ar vienu dūrienu nepietiek”[ 4 ] ietekmē), pirmās asociācijas man ir ar Latvijas Ceļa pārstāvju piketu par savas partijas apmelošanu brīdī, kad viņi vēl nezināja, kādas lapiņas izplatīšanai sagatavojis viņu partijas biedrs Pēteris Apinis[ 5 ]. Tieši tāpēc, ka sapulcējušos ļaužu kontingents manā apziņā zem jēdziena ”masas” negrib iekārtoties. Ja tik daudzi politiskās elites pārstāvji piedalījās šādā (it kā) masu pasākumā, tad, šķiet, tas vai nu populisms, vai konkurentu iebiedēšanas pasākums, vai arī izmisuma solis. Jo elite un tai pietuvinātas personas taču parasti politiskos procesus ietekmē citādāk.

Laikam jau no visa minētā bija pa druskai. Bija Repšes centieni saukt ”At-laist Saei-mu!” un uzņemties tautas vadoņa lomu. Tikai nesanāca. Visai slinks izrādījās atbalsts viņa saukļiem. Taču vēlreiz jāsaka, ka tas īsti nebija masu pasākums, kur dalībnieku izpratne par politiskajiem procesiem, to gaitu un loģiku ir izteikti mitoloģizēta. Šiem cilvēkiem politiskā procesa izpratne nereti jau bija personiskās pieredzes radīta.

Kaut kādā mērā tas droši vien bija arī iebiedēšanas pasākums. Tikai jāsaka, ka visai neefektīvs. Nav vairs 1997.gads, kad eliti varēja nobiedēt ar plašu masu līdzdalību parakstu vākšanas kampaņā. Elite ir sapratusi, ka masas ”nolaidīs tvaiku” un nomierināsies līdz nākamajai reizei. Bet starplaikā ir iespēja savas idejas realizēt palēnām un paklusām, kas ir daudz efektīvāk nekā ar skaļiem un pompoziem soļiem. Lai tiešām nobiedētu pašreizējo eliti, ir jāiziet ārpus tiem rāmjiem, ko pieļauj likumdošana. Pie visa tā, ko šī likumdošana pieļauj, elite jau ir pieradusi. Kurš tad tos likumus te īsti pieņem? Var jau elites pārstāvjus pa vienam mēģināt likt cietumā. Tikai šķiet, ka viņi potenciālos cietumā licējus no amatiem — arī pa vienam — atbrīvos ātrāk, jo galu galā šādi centieni taču pēdējais, noteicošais piliens, kas lika atvērt lietussargus.

Zināmā mērā laikam jau bija arī izmisums. Izmisums par to, kas notiek. Par to, ka eliti vairs ne ar ko nevar ietekmēt, viņi vienalga izdarīs pa savam. Tikai lietussargs pret steku nav diez ko efektīvs. Un nevienam arī, šķiet, nebija vēlmes mēģināt. Vismaz no tiem, kam lietussargi. Par tiem, kam steki, spriest grūtāk. Vai nu tāpēc, ka likumpaklausība ieaudzināta, domāšana patiešām demokrātisko standartu ietekmē formējusies. Vai arī tāpēc, ka neizdevušās revolūcijas sauc par pučiem un to dalībniekiem, lai sagaidītu savu stundu, kad varēs izjāt baltā zirgā, nereti nākas kādus gadus pavadīt nekomfortablos apstākļos. Tātad, ja pārāk riskēt negribas, laikam var pat pie izmisuma pierast.

Ja Latvijai tiešām ir demokrātiski (iespēju robežās) domājošs inteliģences slānis, tad, visdrīzāk, šeit mums ar to arī ir darīšana. Kādā veidā šī demokrātiskā domāšana varēja formēties? Es pieņemu, ka ceļi ir ļoti dažādi, uz visu uzskaitīšanu nepretendēju. Te ir gan rietumu latvieši, kas auguši citā politiskajā kultūrā, gan vietējie, kas kādu laiku pamācījušies vai padzīvojuši ārvalstīs, gan arī tādi, kas vienkārši apzinās citas politiskās kultūras (un varbūt kultūras vispār) ”pārākumu” (savdabīgs Pētera I sindroms). Un, protams, Lietussargu revolūcijā piedalījās cilvēki no dažiem opozīcijas politiskajiem spēkiem, kas rietumu politiskās vērtības vēlas padarīt par iekārojamu preci vēlēšanās. Tiesa gan, mani šīs mārketinga aktivitātes nepārliecināja. Šķiet, kārtējais Vadonis vai Mesija joprojām ir pieprasītāks zīmols (tiesa gan, arī deficīts, jo aptrūcies mums to kandidātu). Tāpēc, ja reiz šo demokrātijas zīmolu tomēr mēģina pārdot, tad var vismaz pieņemt, ka cilvēki, kas to dara, tam patiešām tic. Nu — vismaz šobrīd.

Vēlākie mēģinājumi uz Lietussargu revolūcijas bāzes konstruēt jau ietekmīgākas akcijas, uzskatāmi parādīja šī inteliģences slāņa attālumu no masām politiskās kultūras ziņā. Un līdz ar to viss pasākums, ciniski vērtējot, aprobežojās ar to, ka ļaudis savācās kopā, brīdi pastāvēja, sajuta, ka nav vieni savā sāpē, un devās darba gaitās. Vismaz sagādāja sev uz vienu dienu labu garastāvokli, sabojājot to elites pārstāvjiem. Un pēc tam deva pasākumam lepnu nosaukumu. Tik lepnu droši vien tāpēc, ka vēlējās redzēt tam tālejošākas sekas. Nu, vismaz ticēt, ka tādas būs. Nu, vismaz iestāstīt pašiem sev un pārējiem, ka tic. Tāda kolektīva pašsuģestija.

Ļeņins laikam teiktu, ka revolucionārā situācija vēl nav nobriedusi. Es, savukārt, sacītu, ka spēles noteikumi ir sevi izsmēluši, bet nevienam nav drosmes un bieži vien arī iespēju tos mainīt. Ne vienai, ne otrai pusei. Vai arī riski neattaisno iespējamos ieguvumus. Un šāda situācija var turpināties diezgan ilgi, ja vien nebūs spēcīga impulsa tās mainīšanai. Visdrīzāk — no ārienes.



_______________________

* - Latvijas demokrātija (latīn.).

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (47) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Klāvs Sedlenieks - IM 09.12.2008 11:43
Jūs nekādi negribat vēlreiz izlasīt, ko es domāju ar tiem 4 punktiem. Tie bija mani ieteikumi, kā manuprāt esošās koalīcijas politiķi var izglābt savu ādu. Viņi, protams, var rīkoties arī citādi. Katrā ziņā es neesmu tas, kas viņiem kaut ko draud, jo es netaisos iet ielās un rīkot grieķu stila grautiņus. Turklāt manuprāt, ja notikumi attīstīsies pēc šī scenārija, tad manu 4 punktu izpilde un vēl dažāda veida simboliska savas nepareizās rīcības atzīšana varētu būt tieši tas, kas to procesu notur pēc iespējas tuvāk demokrātijai. T.i., tā varētu atturēt no vardarbības vai kaut kā tamlīdzīga

Attiecībā uz demokrātiju - es domāju, ka mums atšķiras viedokļi par to. Jūs runājat par to, ka Latvijas iedzīvotāji bija 50 gadus nocietušies pēc demokrātijas, bet aizmirsāt, ka Latvijā demokrātija valdīja tikai līdz 34. gadam. No otras puses - arī PSRS sevi uzskatīja par demokrātiju. Un, cik atceros, tad vienojošais princips šai demokrātijai bija t.s demokrātiskais centrālisms, kurš cita starpā noteica stingru mazākuma pakļaušanos vairākumam. Manā izrpatnē mūsdienu demokrātijā ir raksturīgs arī mazākuma interešu aizsardzība un ievēršošana. Šīs vasaras referendumā par grozījumiem izteicās ļoti liels skaits vēlētāju. Bet viņu viedoklis tiek vienkārši ignorēts. Tas ir raksturīgi nevis mūsdienīgai demokrātijai, bet padomju tipa demcentrālismam.

Manuprāt demokrātija nav nekāda iedzimtā īpašība, bet gan kultūras (audzināšanas, izglītošanās, normu pārņemšanas) rezultāts. Tāpēc no tā vien, ka 50 gadus cilvēki sapņoja par labāku dzīvi un nosauca šo sapni par demokrātiju, nerodas un nevar rasties izpratne par demokrātiju. Vēl jāpatur prātā, ka visus šos 50 gadus Latvijas iedzīvotāji praksē izmantoja padomjzemes demokrātijas principus. Savukārt no zināšanu apguves teorijām zināms, ka lielāko daļu informācijas mēs apgūstam imitējot un novērojot nevis tieši mācoties. Tas arī skaidro daļu no tās nepatikas, kuru Latvijā izraisa Rietumos augušu vai ilgāku laiku izglītojušos cilvēku uzskati par dažādiem dzīves aspektiem, tai skaitā - demokrātiju (piem. sorosītu mīts)

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Klāvs Sedlenieks - Māris 09.12.2008 11:17
Par to jau arī runāju: kura kultūra ir 'mūsu' Tā, piemēram, Aristoteli ir pieņemts uzskatīt par mūsu kultūras pārstāvi - filozofijas un citu mūsu zinātņu ciltstēvu (līdz ar citiem senajiem grieķiem). Arī Šekspīru mēs it kā iesaistām savā kultūrā (bet pa daļai tā kā nē). Bet viņi taču neādā gadījumā nav bijuši latvieši. Bet tad, kad sāksim šādi dekonstruēt, tad ir ari jāuzdod jautājums par to, vai 30. gadu Latvijas kultūra ir mūsējā. Vai tā ir tuvāka vai tālāka par mūsdienu franču kultūru (vismaz ar mūsdienu franču kultūru ir iespējams dialogs, kas nav iespējams ar 30. gadu Latvijas kultūru). Tāpēc jau arī ir jautājums par to, kas ir mūsu kultūra. Jo okupācija ir saistīta ar svešo. Ir jau interesanti, ka socioloģiski mēs lielā mērā esam tuvāki mūsdienu Krievijai nekā, piemēram, mūsdienu Vācijai. Tad, ja mums būtu jāizvēlas, kuras valsts kultūru imitēt, tad kuru gadījumu mēs sauktu par okupāciju? Vai arī - kuru vairāk un kuru mazāk?

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Māris Brants - Klāvs 01.12.2008 20:24
Īsti ne viens, ne otrs - kaut kas pa vidam. Tas, ko es vēlos pateikt, ir, ka kaut kādas pārvaldes formas daudzmaz loģiski veidojas tai vai citā kultūrā. Var aizņemties viens no otra idejas u.tml. Vienam strādā, citam nē. Vienam vajag mazāk laika, citam vairāk.
Tātad demokrātija loģiskā veidā ir izaugusi citur. Ja vēlamies šādu pārvaldes modeli (pēc būtības, ne jau kā izkārtni), tad mums nepieciešami kaut kādā ziņā līdzīgi apstākļi vai arī tā jāapgūst lēni un pakēpeniski, ja tas tiek uzskatīts par vajadzīgu un ir iespējams. Mums demokrātija šobrīd ir visnotaļ sveša, tomēr tas nenozīmē, ka tas obligāti tā būs vienmēr. Taču demokrātijas mācīšanās manī izraisa skepsi, jo, ka jau norādīju, politiskā kultūra mūsdienās mainās daudz lēnāk par apkārt notiekošajiem procesiem, tai skaitā, politiskajiem režīmiem.

Vārdu 'okupācija' lietoju tīšām, ar to saprotot svešas politiskās kultūras importu, kas neizbēgami noved pie pretestības. Tas var notikt kopā ar karaspēku, bet šai gadījumā bez tā iztiek. Vai tās ir Pētera I reformas Krievijā vai mūsdienu Austrumeiropa. Senās Grieķijas politiskā modeļa pārņemšana Francijā (Monteskjē u.c.) varbūt tāda ir mazākā mērā, jo tas ir izteikti adaptēts modelis ar modifikācijām - šaubos, vai grieķu vergturu demoktrātija tā uzreiz atpazītu savu ietekmi politiskajās kultūrās, kas radušās kaut kādā mērā uz tās bāzes.

Lata ieviešana, neatkarības atjaunošana, runājot par latviešiem, līdz ar to tiešā veidā par okupāciju sucama nebūtu - tā nav svešas kultūras importēšana, lai gan kaut kādus svešus elementus, kas pēc ilgajiem padomijas gadiem kļuvuši nesaprotami, atrast varam. Nelatviešu gadījumā laikam gan ir daudz komplicētāk.

Vārds 'okupācija' vispār šādā nozīmē nav veiksmīgākais. To lietoju, lai norādītu uz paralēlēm ar padomju periodu un salīdzinātu ar situāciju, piemēram, Vācijā pēc II Pasaules kara. Lai gan citu arī uzreiz piedāvāt nespēju.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

IM - Klāvs Sedlenieks 01.12.2008 17:50
Es domāju ka Latvija būtu ļoti auglīga augsne demokrātijai , taisni tāpēc ka ir kādus 50 gadus vismaz nocietušies pēc demokrātijas. Tikai nu es nesaprotu no kurienes tomēr tā demokrātisko processu sabotāža nāk , nu kā tāda nelaime. Jā , es tomēr pastāvu ka tie četri punkti un tas kā tie tiek pasniegti ir klaja sabotāža. Nu labi , būtu tie punkti opozīcijas politiskās nostādnes. Par to punktu kvalitāti nestrīdēšos. Bet apžēliņ , mīļā miera labad pozīcijai jāpieņem opozīcijas politiskās nostādnes. Pozīcijai tagad , iedomājies tik , jāatsakās no pretenzijām uz valdīšanu , nez kāpēc tikai īslaicīgi? Jādod opozīcijai ar paruļīt , vai? Vai tikai konsekventi jārealizē opozīcijas punkti un politiskie uzstādījumi? Kas tad dod pamatu tādām ambīcijām? Tas referendums ar 600 000. Nu bet tas tak neko nedod , vēl tak paliek 900 000. Jā , protams ka ne visi 900 000 ir pozīcijas elektorāts. Bet nu ja pozīcijai ir kāds elektorāts tad lielākā daļa no tā elektorāta droši vien ka būs starp tiem 900 000 kas negāja uz referendumu. Nu nav tak opozīcijai ko psihot. Bet opozīcija to tik vien dara kā psiho. Savākuši neapmierinātos referendumā , nemaz ne pietiekoši , bet jau lielas ambīcijas uz ruļīšanu. Nu manuprāt galīgs absurds. Latvieši paši sabotē savu politisko processu. Skaidrs tak ka pie laba gala tas nevar novest. Nu laikam krievi nāks vietā , SC jau laikam kaut ko sajūt un gatavojas , vismaz baigi rosīgie palikuši.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Klāvs Sedlenieks 01.12.2008 10:15
Es vēl gribētu atgriezties pie tās Māra domas, ka demokrātija Latvijai ir sveša un savā ziņā uzspiesta. Es īsti nesapratu, kas bija domāts - vai tas, ka demokrātija pēc būtības ir radusies citur un tāpēc mums vienmēr būs sveša vai arī tas, ka Latvijas sabiedrība (masas) nespēj to pieņemt un izprast.

Ja pirmais, tad gan es nekādi negribētu piekrist. Vai tad tas ir savīgi, ka demokrātijas teoriju veidoja kādi sengrieķi, latīņi, vai vēlāk - vācieši, francūži vai amerikāņi. Domu vēsturē ļoti bieži vienas vai otras idejas saknes meklējamas citās valstīs, kultūrās un laikmetos, kas nebūt neliek, piemēram, francūžiem uzskatīt, ka demokrātija Francijā ir sengrieķu okupācijas rezultāts.

Savukārt otrais variants ir atkarīgs tikai un vienīgi no mums pašiem. Kamēr vienīgais orientieris būs Kārlis Ulmanis vai kinofilma 'Ceplis', tikmēr tik tiešām problēmas ar demokrātijas izpratni ir sagaidāmas.

Un vēl - ja dažādu Eiropai raksturīgu normu ieviešanu Tu sauc par brīvprātīgu, pašu rokām organizētu okupāciju, tad kā Tu nosauc, piemēram, lata ieviešanu un vispār - neatkarības atjaunošanu? Par pašu rokām īstenotu pagātnes un neatkarības uzspiešanu Latvijas iedzīvotājiem? Domāju, ka okupācija šeit nav īstais vārds un nav arī īstais jēdziens, kas varētu aprakstīt šo procesu.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Jaņdžs - Māris Brants 30.11.2008 11:05
Komunisms, kurš ienīda buržujus, padzina Latvijas buržujus uz ārzemēm, izsūtīja tos uz Sibīriju, un pārējos pārvērta par zemas izglītības līmeņa ļautiņiem. Šie Padomijā radītie pazemotie tagad bēg, ja spēj, uz Īriju un citām valstīm kā ekonomiskie emigranti, jo valdība Latvijā sastāv no viņu pazemotājiem vai pazemotāju pēcnācējiem, Padomijas laikā radītiem komunistu buržujiem. Ļenins esot teicis, ka pat komunistu tendence esot atslābt un pieņemt buržuju vērtības. Vakar pasķīru Julija Evola grāmatu "Men Among the Ruins--radikāla tradicionalista pēckara pārdomas", un man liekas viņa cerības pret visa veida pazemošanām ir cerēt, ka pienāks laiks, kad notiks buržuju "reakcija" uz augšu. Tā kā daļēji piekritu Evola ieskatam, un tāpēc kā Latvijas iedzīvotāji ir vai nu Padomijas vai iepriekšējo valdību pazemotie, princips (ne jau politkorektība) attur mani šos ļaudis piedevēt pie "masām". Arī ceru, ka Latvijas inteliģence nekavēsies pie buržuju liberālās "demokrātijas" iekārtas aizstāvēšanas, jo nedomāju, ka tas mūsu orientēšanās gala punkts. Te varam atcerēties Raiņa domu: ver skatu uz augšu; un sev jautāt kā nepazust masā kur valda tukšs prāts.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Māris Brants - Aivita 30.11.2008 02:02
Paldies par komentāru! Kopumā piekrītu Tev. Vienīgi par to elites izcelsmi no padomju nomenklatūras Tu drusku absolutizē. Pietiek kontrastēt Ventspils eliti (kurai tiešām ir tāda izcelsme) un Latvijas eliti, lai redzētu, ka spēlēts tiek drusku atšķirīgi. Ne Šķēle, ne Šlesers taču nebija partijas funkcionāri.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


Māris Brants - Jandžs 30.11.2008 01:49
Argumentāciju sapratu. Un scenārijs diezgan ticams. Taču es ļoti apšaubu, vai pēc būtības kaut kas notiktu citādi, ja es censtos būt iespējami politkorekts.

Un nav jau runa par jēdzienu, bet par attieksmi. Es varu lietot vārdu 'masas' un domāt 'sabiedrība', kā arī otrādi.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


Jaņdžs - Māris Brants 29.11.2008 10:46
Vēl par tām "masām". Tu šī vārda lietošanā problēmas neredzi, bet es to uzskatu par grēku tik mazas kopienas gadījumā kā latviešu un arī visas Latvijas iedzīvotāju telpā. Lietojot vārdu "masas" notiek vairāk vai mazāk šīs kopienas pazemināšana vai ko brutāli bet akurāti angļu valodā sauc par "dumbing down". Latvijā iedzīvotāju pazemināšana, ieskaitot zinātnieku pazemināšana, notiek ar līdzekļu atturēšanu no izglītības fona. Līdzekļu atturēšana notiek "demokrātijas" vārda, kuru, starp citu, latvieši nemaz tik droši par savu "izvēli" nepieteica. Ja nu pieteicās, tad lai atkrātītos no Padomijas jūga. Tu pats citur raksti, ka "Virzību arvien tālāk no demokrātiskās sistēmas varam vērot gandrīz visā postpadomju telpā". Iespējams, ka šāda virzība ir citu ideālu pamatota. Ir zinātnieki un filozofi, kas nožēlo, ka liberālā demokrātija tiek pieņemta ka vienīgā leģitemātā un neapšaubāma (unquestionable) politiskā sistēma. Katrā zīņā Latvijā liberālā "demokrātija" ir ievedusi tādu haosu, ka reti kādam var būt šaubu, ka ja valsts ka administrācijas centrs vēl pastāvēs ilgi, tā administrēs ne vairs kādas zināmas tradīcijas pēctečus, bet "citus zvērus", ja vien būs līdzekļi nopirkt mikroskopu un to fokusēt.

Jautājums ir par uz kurieni iet šis "demokrātiskais" trends. Es uzskatu, ka tas iet uz turpat, kur gāja Padomija--sabrukumu. Pašreizējā financiālā un ekonomiskā "krīze" jau ir vairāk kā tikai krīze, bet pierādījums par liberālās demokrātijas izsmelšanos un noskriešanas no sliedēm. Te varam pieminēt Vācijas čancelores Merkeles kritiku ASV, jo pastāv bažas, ka financiālā šļirce gan paglābs eliti no pārāk lielām sāpēm, bet pēc 5 gadiem pienāksim pie vēl dziļākas financiālās un ekonomiskās aizas.

Manas personīgās domas iet uz izglītību ar disciplīnu. Ja valsts birokrātija tiešām ir neatgrieziniski atdevusies liberālai demokrātijai, tad jāliek cerība uz ārzemju latviešu palīdzību privātām "disciplinētām" skolām (ar skolas uniformām), kurās tiek pasniegta ne tikai augstvērtīga izglītība, bet kur studenti uzzin, ka pastāv ne tikai elite un masas (oi polloi), bet ir arī tādi aristoi, kādus--ja mēs sev vēlamies nākotni--mums jācenšas veidot skaitliskā pārākumā. Mūsu priekšroka pasaulē ar 7 miljardiem iedzīvotājiem ir mūsu mazais skaitlis--ja vien apzinamies to izmantot. Varu pat piedāvāt šādai skolai telpu, jo drīz mūsu pamatskola tiek slēgta skolēnu skaitliskās samazināšanās dēļ.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Aivita Putniņa 28.11.2008 20:06
Labs raksts un ļoti interesanti komentāri. Man jau šķiet, ka tomēr problēma ir spēles noteikumos. Prasība vienu vai otru personu aizvietot automātiski nemaina noteikumus. Zināmā mērā dziļa ticība aizvietošanai vai lēmumu pieņemšanai ārpus katra konkrētā indivīda palīdz uzturēt strupceļā nonākušos spēles noteikumus. Viens mazs piemērs noteikumu maiņai, kas bija iespējama tāpēc, ka likmes tika uztvertas kā zemas. Proti LC pirms EP vēlēšanām izvirzīja kandidātus caur debatēm un nevis slēgtā grupā. Debates no paša sākuma (nevis beigās, maskējot iepriekš pieņemtu lēmumu) ir produktīvs veids ideju ģenerēšanai. Esmu pierakstījusies viena EP deputāta informatīvajai listei, kur pienāk samērā regulāras un saturīgas atskaites par padarīto un man šādi spēles noteikumi patīk. Runājot ar dažiem kolēģiem politologiem, esmu vaicājusi, kāpēc spēles noteikumi vietējā līmenī saglabājas vecie. Visi man ir atbildējuši par pārāk augstiem riskiem. Protams, šādiem spēles noteikumiem vajag cilvēkus, kam ir idejas un cilvēkus, kas tās uzklausa, izvērtē un atbalsta. Savukārt to neļauj kulturālā ideja par darbību, kas neizriet no indivīda, bet gan ir kādas anonimizētas sazvērestības rezultāts. Pašreizējā elite (ieskaitot visus zemāka ranga pa partijas līniju ieceltos darboņus) ir nākusi no padomju laika nomeklatūras, pārņemot arī spēles noteikumus, kas ļāva izdzīvot sociālismā, bet traucē tagad.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Māris Brants - IM 28.11.2008 19:12
Par punktiem: mēs taču šeit nestrādājam ar elektorātu. Šis ir specifisks portāls, kas vairumam sabiedrības vienkārši nav interesants. Mēs tikai analizējam tos vai citus variantus. Un ja var Kāvam pārmest, to, kas tiek pārmests, tad tikpat man var ‘piesiet’ demokrātisko vērtību nomelnošanu un varbūt ceļa bruģēšanu eventuālam vadonim. Un tad arī Jums var pārmest musināšanu klausīt inteliģenci – arī šādi aicinājumi elitei varētu nepatikt.

Tātad īsi sakot, nodalīsim teorētisku diskusiju no aģitācijas.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Māris Brants - Klāvam 28.11.2008 19:11
Dažas atsevišķas valstis loģiskā ceļā līdz demokrātijai nonāca. Citām to nācās akceptēt par spīti tam, ka politiskā kultūra ir pavisam cita. Daži ir labi 'skolnieki' (kā vācieši), citi sliktāki. Latvijā - kaut kas pa vidam. Līdz ar to mūsu demokrātiskā satversme ir daudzu kompromisu rezultātā pilnveidota vairācija par 'paraugkonstitūciju', kāda tā bija pēc I Pasaules kara. Kaut kas līdzīgs kolhozu 'paraugstatūtiem', vienīgi drusku lielākas variācijas iespējas. To, ka nestrādāja, liecina daudzo autoritāro režīmu noformēšanās 20. un 30.gados. Bet II Pasaules karš nolika visu pa vietām, reti kuram atstājot izvēli. Ja Austrijā būtu palikusi padomju pārvalde, tā būtu tāda valstele kā VDR. Tā vietā savus noteikumus uzspieda sabiedrotie. Pie mums otrādi.

Vai autoritārisms Latvijas tautu padarītu laimīgāku? Grūti pateikt. Ja demokrātija ir sistēma pati par sevi, tad autoritārismā ļoti daudz nosaka autoritāte. Autortiārismi līdz ar to ir ārkārtīgi daudzveidīgi. Un vissmagākie ir pārejas posmi, kad Vadonis nomirst. Taču skaidrs, ka autoritārismā pavalstnieka pozicija ir vienkāršāka par pilsoņa pozīciju demokrātijā. Un daudziem neko vairāk arī nevajag - viņi nesapņo līdzdarboties politikā.

Izglītošana ir ilgstošs process. Un uz to, ka mūsdienās apstākļi mainās ātrāk, kā politiskā kultūra, jau savos IM veltītajos komentāros norādīju. Tu vari pateikt kāds kaut aptuveni būs pasaules politiskais modelis pēc 30 gadiem? Es neņemtos. Bet cerēt uz kādiem ātrākiem rezultātiem izglītošanas rezultātā arī nav vērts. Patiesībā arī 30 gadi šai ziņā ir īss laika posms.

Lūdzu, nepārproti mani, es nesaku, ka nevajag izglītot. Tikai analizēt cenšos maksimāli neitrāli, pieņemot demokrātiju nevis par analīzes paradigmu, bet objektu.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Māris Brants - Jandžs 28.11.2008 18:33
Klasisks dalījums elites teorijās - elite un masas. Vai valdošā un pārvaldītā šķira. Tas jau atkarīgs no kādas valodas un kā tulko.

Ja mēs ejam dziļumā, tad būs daudz visādu grupu - visādi mazie uzņēmēji, ierēdņi, menedžeru slānis, strādnieki u.tml. Taču te skatos ļoti virspusēji - no klasiskā elites 2 grupu dalījuma izdalu vēl laukā tikai inteliģenci.

Tā kā es problēmu neredzu. Ja rakstītu kādam plašākai sabiedrībai paredzētam izdevumam, tad jau nāktos visas šīs dubultās nozīmes filtrēt, lai tikai kādu nejauši neaizvainotu. Bet profesionāļu diskusijā operēju ar jēdzieniem, kādi nu tie ir.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Klāvs Sedlenieks - IM 28.11.2008 17:24
Nē, par traku ir apgalvot, ka tie, kas neaizgāja uz referendumiem vai kas nav pauduši savu viedokli, atbalsta pozīcijas ciniskos manevrus. Neviens vēlētājs jau neieteica zoodārza variantu, neviens neteica, ka būtu nepieciešams mainīt drošības likumus tādā veidā, neviens nelika KNABā bodes iesūtīt vai kādu citu no tām visām lietām, kas tās pozīcijas problēmas sataisīja. Nekādu tamlīdzīgu punktu nebija pozīcijas priekšvēlēšanu programmās. Līdz ar to apgalvojumi par to, ka šīm darbībām būtu kāds sakars ar, piemēram, TP elektorāta vēlmēm, ir vairāk nekā mazticams. Varbūt pamēģiniet uztaisīt referendumu par to, lai tautai nedotu iespēju atlaist Saeimu un paskatīsimies, cik tad daudz būs to atbalstītāju, kas dosies pie urnām. Starp citu, es domāju, ka arī paši pozīcijas pārstāvji lieliski apzinās, ka viņiem ir divi noturīgi elektorāti: 1) cilvēku masas (pārsvarā ārrīgas pašvaldībās), ko pievilina naudas daudzums, ko 'savējie' augšā varēs savējiem 'lejā' nopludināt un 2) cilvēku masas, kuru apziņu var manipulēt ar mārketinga paņēmieniem.

Pirmie ir uzticami, pie tiem tikai regulāri jāstrādā. Otrie ir uzticami, jo vienmēr ir 'nopērkami', ja tikai ir pietiekoši daudz naudas. Pirmos interesē tikai nauda un pārējais ir nesvarīgs (formā: iedodiet naudu pagasta autobusu pieturas remontam). Tiem visādi tur prezidenti, KNABi un citas peripetijas ir nesvarīgas tik tālu, kamēr naudas shēma turas nemainīga. Savukārt līderi, kuriem, kā šķiet arī ir tādas pat intereses, ļauj vēl labāk identificēties ar tiem. Otros varbūt ikdienā interesē viskas, bet tie ir pietiekoši viegli iespaidojami, lai dažu mēnešu īsajā kursā tos varētu novirzīt tur, kur vajadzīgs. Sevišķi LPP ir daudz tādu, bet arī itin daudz TP. Manuprāt nekādas elektorāta intereses šajos četros punktos pieminētajos jautājumos nav un tāpēc tās arī nevar tikt nodotas.

Bet neba nu es vēlējos pārliecināt kādu, lai viņi kaut kā rīkotos. Kā gribat, tā interpretējiet manus ieteikumus. Ķirurgiem viss darbs saistīts ar šāda tipa sabotāžām. Bet pacientiem ir tiesības izvēlēties arī neņemt vērā rekomendācijas. Turklāt vienmēr paliek cerība, ka ķirugs taču kļūdās.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


Klāvs Sedlenieks - Mārim 28.11.2008 16:50
Par provinciālo autoritārismu un to, ka Satversme kā spēles noteikumi, ir sevi izsmēlusi. Es gan nedomāju, ka Satversme ir sevi izsmēlusi. Drīzāk gan ir jautājums par to, ka neviena demokrātiska satversme pašreizējā politiskās un filozofiskās izpratnes līmenī nebūtu tautai saprotama un pieņemama. Tādā ziņā tik tiešām izskatās, ka te ir runa par autoritārisma iespējamību. Politiķu, sabiedrībā redzamu cilvēku izteicieni, piemēram, par nesenajiem vārda brīvības ierobežojumiem, par indivīdu seksuālo dzīvi, par nāvessoda nepieciešamību un daudzi citi, mazāk pamanāmie, liek domāt, ka daudziem nekas nav skaidrs par demokrātiju un kāpēc tā tāda ir vajadzīga. Tas ir līdzīgi, kā ar deklarāciju, ka 'ģimene mums ir vislielākā vērtība' (stabili aptauju augšgalā) - demokrātija mums ir ļoti nozīmīga un svarīga, bet vairumam nav nekāda priekšstata par to, kas tā tāda un ko ar to darīt. Te es piekrītu Tev. Mans risinājums gan ir triviāls: izglītošana. No otras puses - pieņemot, ka mūsu valstī tiktu izveidots autoritārs režīms. Vai tas Latvijas tautu padarītu laimīgāku un vienotāku ar šo režīmu? Nedomāju gan. Domāju, ka pat gluži otrādi. Sanāk visai paradoksāli.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


Jaņdžs - Māris Brants 28.11.2008 12:40
Mani pārsteidz mētāšanās ar vārdu "masām". Par kādam masām notiek runa? Vai tas no 1.5 miljona latviešu pamattautas kopskaitļa? ~1,500,000 - ~10,000 (inteliģence; vai tad vairāk?) = ~1,490,000? Vai Rīgas iedzīvotāji tiek atdalīti no šīs masas, kurā gadījienā runa ir par forštates iedzīvotājiem, ārpilsētniekiem, lauciniekiem. Vai ar vārdu masa tiek domāti izmirstošie penzionāri (pilsētu ļaudis ieskaitot)? Esmu fiziski 1 mil. cilvēku "masu" ar kājām apstaigājis Vašingtonā, 4 stundu laikā tā mierīgi ejot. Tagad jau runā ka Vašingtonā varētu sanākt 4 mil. uz glumā Obama "iesvētīšanas" aktu. Tos varēs apstaigāt 6 stundu laikā. Liels skaitlis cilvēku gan, un ja tiek iekustināts un sadusmots, tad tikai apturams kā Beidžingas Tien Jamin laukumā. Ja inteliģence = 10,000, kur tad redzams, ka tā kustās? "Politika" portāla slejās? Taču liekas, ka liela daļa rakstītāju viens ar otru satiekas akadēmijas koridoros, kāpēc runa varētu būt pat par mazāku skaitli ka 10,000--ja vien pie inteliģences nepieskaitam tirgotājus, administratorus, birokrātiju, un citus inteliģencei piedomātus. Tie nosacīti pieder pie nekustīgiem.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

IM - Klāvs Sedlenieks 28.11.2008 09:57
Nu bet tas tak tomēr ir par traku. Tā teikt , jūs te valdošie , paņemiet revolveri un paši nošaujaties.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

IM - Māris Brants 28.11.2008 09:53
Nu nav jau neviena cita kam tās vērtības sakārtot kā tikai inteliģence. Droši vien ka laika gaitā jau sabiedrība pati apstrādā un kārto savas vērtības , bet nu tas prasa laiku. Domāju ka sākumā sabiedrība uzsūc gan no inteliģences , it sevišķi ja inteliģence prot saprotami pārliecināt.

Patreiz ir tā nelaime ka Latvijā manuprāt nav vienotas inteliģences , vēl vairāk , inteliģence ir sašķelta pamatā divās daļās. Viena daļa ir tas atklātās sabiedrības vētību kārtojums , tā teikt tie paši Sorosieši vai. Otra daļa ir konservatīvo vērtību pārstāvji. Līdz ar to protams sabiedrība ar ir sašķelta. Tas protams tikai tāds mans skatījums no laukiem , bez kādiem pētījumiem un analīzēm.

Bet tas protams ka ir slikti ka nav vienotas inteliģences un nav vienotas sabiedrības. Inteliģencei ir jābūt vienotai , vismaz pietiekamā tuvinājumā , vērtību kārtojuma jautājumos , jo inteliģencei tas nav kaut kāds materiālas dabas jautājums , bet manuprāt tīri nemateriālas dabas jautājums. Nemateriālas dabas jautājums , kur nav svarīgi izsist cauri savu pozīciju un līdz ar to saņemt kaut ko vairāk materiālā sfērā , bet gan jautājums par kopsaucējā atrašanu starp savu vērtību sistēmu un kopējo sabiedrības , tautas un tā , vērtību sistēmu.



Nu ja par tiem punktiem , tad man piemēram līdz šim nebija skaidrs ko no valdošās koalīcijas grib tie kas izpaužas tā ka , valdošā koalīcija neko nav sapratusi , valdošā koalīcija nav mainījusiies. Tagad es noprotu tā ka valdošajai koalīcijai vajadzēja pieņemt šos četrus punktus (tie punkti jau manuprāt tā kā varbūt tā skaidri vārdos neizteikti , bet gaisā virmoja). Nu bet tas ir absurds un tā ir politiskā sabotāža. Jā , protams daļai sabiedrības tie varbūt ir nozīmīgi punkti , bet tikai daļai tak. Sabotāža tāpēc ka tie ir opozīcijas elektorāta punkti. Prasīt lai pozīcija pieņem opozīcijas elektorāta punktus , tā reizē ir prasība lai pozīcija ignorē savu elektorātu , tā ir prasība lai pozīcija savā politikā iet pret sava elektorāta vēlmēm , tā ir prasība lai pozīcija nodod savu elektorātu. Nu izvirzīt pozīcijai prasību nodot savu elektorātu , nu nezinu , vai nu tas ir galīgs stulbums , vai nu arī absolūti politiski neētiska rīcība un politiskā processa sabotāža. Nu nekas cits man tur neiznāk.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Klāvs Sedlenieks - IM 28.11.2008 09:15
Vai tiešām es būtu kļuvis par opozīcijas partiju? Turklāt, kā Māris pareizi norādīja, tie četri punkti nav nekāds ultimāts un es nevienam ne ar ko nedraudu. Ja es iedomātos, ka esmu dievs vai kaut kāda tautas kustība, tad gan varbūt... Ja labi izlasījāt manu komentāru, tad droši vien pamanījāt, ka tie četri punkti attiecas uz to, ko manuprāt varētu darīt, lai satracinātajām masām nebūtu (vai būtu mazāk) iespēju savu ekonomisko neapmierinātību savienot ar politisko neapmierinātību.

Protams, ka punkti ir apriori nepieņemami, jo uz tajos minētajiem faktiem ir balstījies attiecīgo partiju politiskais cinisms pēdējos gados. Tas ir šo partiju cietoksnis. Tiem, kas šī cietokšņa ārpusē tie simbolizē visas politiskās nelaimes, kādas piemeklējušas Latviju. Tiem, kas iekšpusē - tā pastāvēšana liecina par viņu varu un iespējām to īstenot. Atkāpšanās būtu bankrota izsludināšana. Tomēr reizēm bankrota un sakāves atzīšana ir labākais, ko var izdarīt (par spīti Andra sievas uzstājīgajiem uzsaucieniem savas partijas vīriešu virzienā par to, ka stāvēt līdz galam savā āža pozā ir vīrišķīgi).

Tie punkti izsaka daļu no pretenzijām, kuras tiek izvirzītas esošajai politiskajai elitei. Šo punktu izpildīšana varētu simbolizēt (nevis liecināt) vēlmi mainīties un īstenot cilvēku gribu. Šāda simboliska rīcība savukārt varētu mainīt iespēju virzīt argumentus pret valdību, Saeimu, eliti, Satversmi utt. Starp citu, aizmirsu varbūtību par Saeimas atlaišanu. Un ļoti interesanti, ka tieši šobrīd Bērziņš (TP!) atkal palaidis muti, paziņojot, ka Zatlers atlaidīs Saeimu un jau pateicis, ka to viņš darīs tīri savtīgos nolūkos: lai celtu savu popularitāti tautā un ir paziņojis arī par laika periodu, kad tas viņaprāt notiks. Paziņojums ļoti līdzīgs tam par lata devalvāciju. Skatīsimies, uz ko tas virzās...

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Māris Brants - IM 28.11.2008 00:15
Nu, nevaram mēs inteliģenci uzskatīt par subjektu, bet pārējo sabiedrību par pakļāvīgu objektu. Tik vienkārši un ātri tās lietas nenotiek. Sabiedrība sastāv no dzīviem cilvēkiem, kam ir svarīgākas lietas darāmas par to inteliģences piedāvāto vērtību 'apstrādi' un internalizāciju. Tāda sabiedrība kā sūklis, kas uzsūc visu, ko vien inteliģence piedāvā (Atmodas variants) - tas gadās ļoti reti. Un, ja arī gadās, tad pēc tam lielākā daļa no uzsūktā atkal iztvaiko tik un tā. Bet šobrīd sabiedrība nav diez ko uzņēmīga pret inteliģences piedāvājumiem.

_____________________

Par to komentāru Klāvam. Nu, man šķiet, ka tie ir viņa punkti. Precīzāk - apkopotas plašākas cilvēku grupas vēlmes. Neviens eliti ar tiem nešantažē un tautu šobrīd ielās dabūt nav spējīgs. Bez tam forma, kādā tie piedāvāti, drīzāk izskatās pēc draudzīga ieteikuma elitei, kas būtu darāms, ja mākoņi (ar mazo burtu un bez pēdiņām) sāk sabiezēt .

Līdz ar to šķiet, ka pārmetumi par 'pakritušo politiskās kultūras līmeni' un 'politisko sabotāžu', manuprāt, ir nevietā un pilnīgi bez pamata.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Māris Brants - Klāvam 27.11.2008 23:50
Paldies par komentāru, Klāv! Man tā rezultātā radās dažas interesantas domas. Nu, bet tā ir atsevišķa tēma. Šeit par to, par ko Tu rakstīji:

Spēles noteikumi ir tie, ko diktē LR likumdošanas pamati. Vispirmām kārtām konstitūcija. Un tādu, kas pēc tādiem noteikumiem tiešām vēlas dzīvot tāpēc, ka tur atspoguļotas viņa vērtības, te ir ļoti maz. Ja nebūtu spēcīgu ārēju aģentu iedarbības, te loģisks būtu provinciāls autoritārisms. Taču neko tādu elite nevar atļauties, lai arī masām tāds režīms būtu saprotamāks. Tad nu ir tāds piespiedu status quo. Spēcīga pašcenzūra kas apvienojas ar vēlmi meklēt spraugas noteiktajos rāmjos. Kad uzsit pa nagiem, drusku pieraujas, bet turpina meklēt. Un ar katru reizi pieraujas arvien mazāk. Taču galējie robežstabi ir acīmredzami, tos elite neaiztiks.

Par to, ka nav revolucionāras situācijas, piekrītu. Par krīzes ilgtspēju gan spriest neņemos. Taču, ja tiešām tas nonāks līdz tai robežai, kādu Tu apraksti, tad šķiet, ka Latvijai šoreiz būs kaut kādā mērā jāuzņemas flagmaņa loma vismaz ES Austrumeiropas valstu mērogā. Vienkārši te būs visdrūmāk. Rumānija un Bulgārija nepaspēja tik dziļi iegrābties kredītos. Nezinu, kas notiek Ungārijā. Citiem, šķiet, vajadzētu būt mierīgāk jau pēc definīcijas. Tā kā es neesmu pārliecināts, ka būs paraugs, no kā špikot. No ASV, Vācijas vai Krievijas neko īsti nenošpikosi – situācija pārāk atšķirīga.

Par Taviem četriem punktiem. Neviens no tiem nevar nest labumu pilnas bļodas veidā rīt ap brokastlaiku. Pirmajam un otrajam ar pilno bļodu vispār sakara maz. Bet smagas ekonomiskās krīzes apstākļos domāju, ka pilnās bļodas faktors kļūs vēl svarīgāks, kamēr demokrātijas faktors plašu masu apziņā aizies vēl tālākā plānā. Vispār tie četri punkti man drusku izskatās pēc autoritāra līdera paziņojumu televīzijā tai brīdī, kad viņš nāk pie varas. Bet vienu gan es varu pateikt droši – revolūcijas īstermiņā vienmēr nes lielāku postu, nekā bija pirms tam. Nu, izņemot atsevišķus indivīdus, protams. Bet tie, kas tajās dodas, jau domā tikai īstermiņa kategorijās – nogāzīšu šos te un tad būs labi. Un tad var sekot vilšanās jaunajā varā, tā arī jāgāž u.t.t. Šai klonēto revolūciju apburtajā lokā jau vairākas Austrumeiropas valstis ir iebraukušas – Serbija, Gruzija, Ukraina. Nemanu, ka tas tur daudziem būtu par labu nācis. Tad var izrādīties, ka mūsu kleptokrātiskā stabilitāte vēl ir gluži pieņemama alternatīva.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

IM - Klāvs Sedlenieks 27.11.2008 18:29
Jā , nu tie četri punkti ir interesanti. Es ar domāju ka tie punkti politiskai valdošajai elitei pats par sevi saprotams ir nepieņemami. Bet interesanti ir tas ka vispār tiek izvirzīti apriori nepieņemi punkti. Un izvirzīti zināmā mērā ultimatīvi , tas ir draudot ar tautas nemieriem. Jautājums ir kas tos tā izvirza un uzstāda? Ja opozīcijas partijas , tad tas stipri ož pēc neētiskas politiskās spēles. Izvirzīt valdošajai koalīcijai tai absolūti nepieņemamas prasības un pie tā reizē draudēt ar nemieriem? - nu ja tas iziet politikā cauri , tad tas jau ir kaut kāds , manuprāt pakritis , politiskās kultūras līmenis ar visām no tā izrietošajām sekām. Nu manuprāt tā ir politiskā sabotāža. Nu un nodarboties ar sabotāžas metodēm politiskā cīņā par varu? Nu tas jau ir kaut kas.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Klāvs Sedlenieks 27.11.2008 17:35
Izsmeltie spēles noteikumi? Kāpēc izsmēluši? Tāpēc, ka saglabājas status quo? Tāda stāvokļa saglabāšanās ne par kādu izsmelšanu neliecina. Drīzāk gan par to, ka pietiekoši liels cilvēku skaits ar noteikumiem ir apmierināts.

Un par kādiem spēles noteikumiem mēs runājam? Vai oktobra apvērsums bija spēle pēc noteikumiem vai ne pēc noteikumiem? Savukārt, ja 'izsmelti noteikumi' nozīmē, ka sākusies kaut kādu tādu pretrunu akumulācija, kas drīzumā liks radikāli mainīt taktiku, tad drīzāk gan ir jārunā par revolucionāru situāciju. Tai pat laikā, es domāju, ka šāda revolucionārā situācija pagaidām nav un nebūs arī, ja nepadziļināsies ekonomiskā krīze. Savukārt tā, ja es pareizi saprotu to, kas patlaban notiek ASV un citās attīstītajās valstīs, Latvijā nav pat vēl īsti sākusies. Bet pēc kādiem mēnešiem trim četriem varētu īsti 'iedot ribās' ar masveida bezdarbu, personiskajiem bankrotiem un citām nelaimēm. Tad gan nekādu impulsu no ārzemēm nevajadzēs. Kaut gan - spriežot pēc Latvijas rīcības da jebkurā svarīgā vēstures momentā, impulss tiks 'nošpikots' no ārzemēm. Latvijā nenotiks pilnīgi nekas, ja kaut kas nenotiks arī Lietuvā, Igaunijā vai kaut vai Polijā. Savukārt, ja kaut kas notiks kādā no šīm valstīm, tad drīz vien ir sagaidāms kaut kas arī Latvijā.

Ja kaut kas tāds notiks, tad cietēji būs daudzi (no kuriem daļa par politiku patlaban vispār nedomā - kā jau vienmēr), bet vislielākās briesmas draud esošajai politiskajai elitei, kas jau ilgstoši aicina tautu ēst kūkas. Lai no šīs situācijas izietu, tai (elitei) vajadzētu vismaz īslaicīgi atiet no pretenzijām uz valdīšanu un mēģināt ievērot kaut daļu no tām prasībām, kas pret viņiem(-ām) tiek izvirzītas. Iespējams, ka tas izsistu no rokām trumpjus dumpīgajām masām (kuras, kā minēju, vēl nav izveidojušās). Minēšu tikai dažas no lietām, ko varētu darīt:

1) tiek steidzami pieņemti Satversmes grozījumi, kurus pieprasīja vēlētāji referendumā (ar vai bez nelieliem grozījumiem, bet tā kā deputāti pusgada laikā neko labāku nav varējuši piedāvāt un arī negrasās piedāvāt, bet 600 000 jau nobalsoja par šo redakciju, būtu korekti tos pieņemt jau sagatavotajā formā);
2) Zatlers atkāpjas no amata, atsakās no privilēģijām (pensija, sekretārs utt), atzīstot, ka viņa ievēlēšana ir bijusi nelikumīga un amorāla). Viņa vietā tiek ievēlēts cienījams cilvēks;
3) Tiek apstiprināts tāds KNAB vadītājs, ko nekompromitē politiskā saistība ar esošo eliti vai aizdomas par 'bodismu';
4) ietekmīgākās politiskās partijas norobežojas un pārtrauc sadarbību ar kompromitējušajiem politiķiem - Šleseru, Šķēļu ģimeni, Lembergu, publiski skaidrojot, kāpēc šī sadarbība apdraud demokrātijas leģitimitāti Latvijā.

Tomēr ir vairāk nekā skaidrs, ka šādas izmaiņas pašreizējai politiskajai elitei ir pilnīgi neiedomājamas. Dažus iemeslus šādai neiespējamībai Māris jau ir minējis (piem. stingrās PSRS konstitūcijas tradīcijas). Es pievienotu vēl arī stingru Saeimā un tai tuvajās partijās valdošo uzskatu, ka viņi neko nepareizu nav darījuši, bet pie vainas ir katras partijas PR speciālisti (nav pietiekoši labi izskaidrots). (Šo pārliecību, cita starpā, demonstrē Godmanis, piedaloties vai katru dienu kādā tiešraidē, skaidrojot savu pozīciju, cerībā, ka reiz tomēr izdosies iz(ie)skaidrot, ka valdība darbojas suverēna labā.) Tāpēc atliek vien gaidīt, kā situācija attīstīsies šajā stāvoklī, kur neapmierinātība un neuzticēšanās valdošajai elitei ir ļoti augsta, bet ekonomiskā krīze draud iedzīvotājiem atņemt pietiekoši daudz, lai atstātu viņiem tikai ķēdes, no kurām atbrīvoties.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

IM - Laure 27.11.2008 10:11
Nu ja , ko ta var gribēt un uz ko ta var cerēt , ja katrs pats par sevi ir inteliģents , bet cits priekš cita pilnīgi putrasgalvas vien ir.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


Laure - IM 27.11.2008 09:53
IM, Jūs kā vienmēr savā labākajā formā - pilnīgs putrasgalva! Ja tādi putrasgalvas apkārt staigā, tad inteliģence var kārtot vērtības un dot tālāk sabiedrībai, cik tik vien uziet, bet - vērtību nebūs šā kā tā. :)

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

IM - Māris Brants 27.11.2008 09:13
Nu manuprāt vērtību kārtošana būtu tā kā inteliģences uzdevums. Jo kas tas par inteliģentu kam galvā viens vienīgs vērtību haoss. Inteliģence sakārto vērtības un nodod tālāk sabiedrībai , un viss kā saka notiekas.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


Māris Brants - IM 26.11.2008 23:25
Nezinu, kā varētu vērtības sakārtot. Un kas. Vērtību formēšanās ir ilgstošs process, tajā nav kāda viena kārtotāja, kas visu zina labāk. Pat totalitārā sistēmā Vadonis nespēj pilnībā 'sakārtot' tautas vērtības. Vērtību formēšanās ir visai stihisks process. Katrs aģents atstāj kādu ietekmi, lai arī, protams, aģentiem ir dažādi svari. Bet kopumā - kas nu sanāk, tas sanāk.

Protams, ilgstoši 'vāroties vienā sulā', kaut kāda konverģence var sanākt. Taču tik strauji mainīgā pasaulē, kāda tā ir šobrīd, es domāju, šai laikā notiks tik daudz pārmaiņu, kas visu to 'katlu' atkal pilnībā samaisīs.

Par to, ka kādam varētu nākt saprašana - tas man atgādināja reliģiskas atskārsmes nākšanu. Protams, ir lipīgas reliģijas - islams vien ko vērts. Tas ļoti efektīvi noved pie kopīgām vērtībām. Taču mūsdienu reliģiju mārketingā kādai no jaunajām reliģijām ir grūti tik ļoti izcelties un gūt tādus panākumus, konkurence pārāk liela.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Jaņdžs - ieva/IM 26.11.2008 21:09
Impulsi nāks, viss ticamāk, no krīzes materiālos apstākļos. Līdz nesen, tie, kam materiālie labumi Latvijā nebija pieejami, savu zibeni novadija izceļojot uz Iriju, Angliju. Tagad vads bojāts, iespējams, tiek pārrauts. Starp citu, impulsa virzienu nosaka trends. Vai tad trenda virziens Rietumu pasaulē nav ievērojams?

Trendam var būt izņēmums. Man zīlītes knābā taukus knaši viena otru laiku pa laikam padzenot. Tad nez no kurienes atlido dzenis un knābā nevis taukus, bet taukaino ādu. Briti valdīja pār Indiju ar pāris desmit tūkstošiem karavīru, pielietojot principu "sadali un valdi", bet tad atnāca Gandi un sāka protestēt par sāls nodokļiem. Es domāju par tiem, kas kūkas gabalu paņems sev, bet to neēdīs, bet kā ar to zivi--sadalīs 5000 gabalos.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


IM - Māris Brants 26.11.2008 19:32
Es gan nedomāju ka runa ir par vienas vai otras puses piekāpšanos. Runa drīzāk ir par lietu un vērtību sakārtošanu. Kamēr raksta autors uzskata ka politiskā elite nav priekš jautājumu izlemšanas , kas man nav absolūti saprotams jo uzskatu ka politiskā elite tieši ir priekš jautājumu izlemšanas , tikmēr nav vienotības , tikmēr nav nekādu cerību vienoties par kopējām vērtībām pēc kā iecelt lēmējus un kūku ēdējus. Kad nāks saprašana par lietu kārtību un vērtību svaru , tad ar būs izmaiņas , manuprāt.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


IM 26.11.2008 19:21
Vēl daudzi gaida, ka kūka iekritīs klēpī, kaut acīm redzams, ka kūku ēd valdība.

-----------------------------------------------------

Vai tad kādreiz tiešām būs tādi laiki ka tauta ēdīs kūku un valdība pārtiks no drupačām? Man gan liekas ka jautājums ir cits , jautājums ir par iespējām to valdības kūkas lielumu kaut kādi reglamentēt. Manuprāt iespējas ir , bet akkurāt nav neviena reglamentēt gribētāja. Jo visi ir gribētāji pašiem tikt pie kūkas. Un kā tad var reglamentēt to uz ko pats tiecas , tā jau iznāk tāda sevis paša apdalīšana. Tā ka tautai manuprāt te nemaz nekas nespīd , ja nu vienīgi tās pūles patriekt vienus kūkas ēdājus un gods iecelt citus vietā.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


Māris Brants - ieva 26.11.2008 19:09
Ja ir runa par pārskatāmu nākotni, tad, manuprāt, to jau iezīmēju. Strupceļš. Mīņāšanās uz vietas. Ne viena, ne otra puse nepiekāpsies. Un tas nebūs ne īsti pozitīvi, ne īsti negatīvi ne vieniem, ne otriem.
Kaut kādām izmaiņām vajag būtisku impulsu. Kad tas nāks, tad arī būs izmaiņas. Kurā virzienā, tas atkarīgs no impulsa.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


Jaņdžs - Jaņdžs 26.11.2008 18:46
Ja Latvija neatkarību būtu izcīnījusi ar asinīm, visdrīzāk būtu citādāk.

...............................................

Piekrītu, bet vai "izcīnīt ar asinīm" ierobežojas ar karu vai revolūciju? Varbūt kāds atceras 1993, g. notikumu pie Brīvības pieminekļa. Adolfs Buķis, atslēdznieks no Jelgavas, protestēja pret korupciju ar pašupuri. Valdība viņu aprunāju par prātā jukušu, viņa vēstules saturu policija neatklāja (cik zinu līdz šai dienai), un tā arī publika šo cilvēku aizmirsa. Neiesaku šāda veida protestus, bet tam līdzīgi protesti pasaules mērogā nav reti, bada streiki un citas nevardarbīgas tiešas akcijas (nonviolent direct action) ieņemot pirmo vietu popularitātē. Par stāvokļa nobriedumu tālākām akcijām nezinu, jo vēl neredzu izteiktu studentu piedalīšanos. Vēl daudzi gaida, ka kūka iekritīs klēpī, kaut acīm redzams, ka kūku ēd valdība.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


ieva - autors 26.11.2008 16:27
un kādas varētu būt pozitīvās un negatīvās nākotnes prognozes gan elitei gan pilsoniskajai sabiedrībai?

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Māris Brants - jurists, nianse 26.11.2008 15:18
nianse -> gluži manas domas

jurists -> nemēģināju iesniegt Dienai - jau no paša sākuma par šo rakstu bija runa tikai ar politika.lv redaktoru. Nu, bet politika.lv ir pietiekami cienījams portāls, lai būtu Dienas redzeslokā - rakstu ir tiesības pārpublicēt, ja kāds to grib. Manuprāt, tas tomēr nav uzrakstīts plašai publikai pieejamā stilā, bet vairāk adresēts profesionāļiem. Ja kādam šķitīs citādi, tad gan jau būs pārpublicēts, piemēram, tvnet.lv. Viņi mēdz ņemt no šejienes to, ko uzskata par vajadzīgu.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


nianse 26.11.2008 14:46
juristam

es domaaju ka nevis juristiem bet gan latvijas tautai taa ir svariiga nianse, jo juridiski vareetu tikpat labi pamatot, ka padomju laikaa Latvijas valsts beidza pastaaveet un liidz ar to arii Satveresme.

bet raksts labs, man pat skjiet, ka varbuut rakstaa bija domaats ka pat ja Satversme buutu speekaa(formaali), faktiski taa tommeer nedarbojas (un taatad bija tikai normaali ka 34 gadaa to kaa trauceejoshu atceela ), jo tajaaa esot paustas latvijas sabiedriibai principaa sveshas idejas, kas nevar pashas no sevis saakt darboties, tiesa tam vareetu iebilst ka vairaak vai mazaak bet shiis idejas tomeer darbojas, nu kaut vai kritiski noraidoshaa sabiedriibas reakcija uz DP saaktajiem kriminaalprocesiem, raada ka sabiedriiba tomeer atziist par svariigu taadu briiviibu kaa vaarda briiviibu. Varbut ka vajag pagaidiit - peec 200 vai 300 gadu pieredzes vairaak vai mazaak korumpeetaa parlamentaaraa demokraatijaa cilveekiem iespeejas skjitiis ka savaadaak dziivot nemaz nav iespeejams vai tad varees teikt ka Satversmee ietvertaas idejas atbilst sabiedriibas noskanjumam?

Un veel ja padomaa pashai Satversmei tas naaca tikai par labu ka saakot ar 34:gadu to (prettiesiski) atceela, jo par cik gan samazinaatos taas veertiiba muusu aciis ja autoritaarais rezhiims patureetu satversmi bet to klaji ignoreetu - tas tikai noraada ka saads autoritaars rezhiims tomeer bija spiests reekjinaaties ar satversmes idejaam un meegjinaat taas apklusinaat. Galu galaa daudz lielaaku kaiteejumu demokraatijai nodara rezhiimi kuri it kaa uz papiira ir demokraatiski bet iisteniibaa ir autoritaari

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

jurists - Māris Brants 26.11.2008 14:07
Jūs mēģinājāt Dienai iesniegt? Es domāju, ka viņi būtu nopublicējuši, jo šī ir salīdzinoši saturiska analīze, nevis kaut kas marasmātisks. Diena jau nepublicē tikai un vienīgi viedokļus, kas tai patīk.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

jurists - Māris Brants, nianse 26.11.2008 14:05
Juristiem tā ir ļoti svarīgā nianse. De iure Latvijas Satversme (= neatkarīga Latvija) pastāvēja visu laiku - kopš 1934.gada apvērsuma. Uz to arī ir balstīta neatkarības deklarācija (1990.gada 4.maijs). Latvija nedibināja jaunu valsti un pat ne jaunu politisko iekārtu, Latvija vienkārši atjaunoja Satversmes darbību.

Atjaunot Satversmes sapulces 1922. gada 15. februārī pieņemtās Latvijas Republikas Satversmes darbību visā Latvijas teritorijā.
Noteikt Latvijas Republikas valsts varas de fakto atjaunošanai pārejas periodu, kurš beidzas ar Latvijas Republikas Saeimas sasaukšanu.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

nianse 26.11.2008 12:57
1934.gada 18.maija Ministru kabineta deklarācija Satversmes darbību apturēja līdz jaunas izvešanai. Tur jau taa lieta MK nav tiesiibu atcelt Satversmi , proti iwpildvara nevar atcelt aktu, kuru visa tauta ir pienjeemusi referendumma; taadeelj arii stversme vienmeer saglabaajaas speekaa; jo latvijas tauta nekad par citu satversmi nav nobalsojusi

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Māris Brants - nianse 26.11.2008 12:49
Atvainojos par pēdējo kļūdaino komentu. Tur tiešām var būt nianses - ja mēs uzskatām, ka jaunas satversmes izstrādāšanas nepieciešamība un Saeimas atlaišana nenozīmē iepriekšējās atcelšanu, tad formāli Satversme varbūt arī ir spēkā.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


Māris Brants - nianse 26.11.2008 12:44
1934.gada 18.maija Ministru kabineta deklarācija Satversmes darbību apturēja līdz jaunas izvešanai. Jauna gan 'izvesta' netika:

http://www.historia.lv/alfabets/S/sa/satversme/dokumenti/194...

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Māris Brants - IM 26.11.2008 12:39
"Bet tā , manuprāt rietumu demokrātija ir pats labākais kas var būt"

.......................................


Kā tur bija Voltēra 'Kandidā'. Kaut kas aptuveni tāds:

Šī pasaule ir labākā no visām iespējamajām. Ak, Dievs, kādas tad ir tās pārējās! :)


_________________

Vispār jau es arī redzu daudzas rietumu demokrātijas priekšrocības. Piemēram, iespēju publicēt šādus kritiskus apcerējumus par pastāvošo sistēmu citur būtu mazāk.

Lai gan pēc skandāla ar drošības policijas veikto slaveno arestu pēc publikācijas 'Ventas Balsī' redzams, ka drošības iestādēs politiskā kultūra no totalitāras uz demokrātisku ir mainījusies stipri minimāli. Protams, arī rietumu demokātijās drošības iestādes no demokrātijas ir vistālāk. Tomēr ne ar tik klajām iebiedēšanas metodēm.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

nianse 26.11.2008 12:36
nianse

formaali Satversme Latvijaa kopsh taas speekaa stahanaas 1922 gadaa vienmmer ir bijusi speekaa (jo taa nekad netika tiesiskaa celjaa atcelta )un taatad taa vienmeer ir darbojusies Latvijas teritorijaa, cits jautaajums, ka vispirms Ulmanja rezhiims tad LPSR; Ostlande un atkal LPSR sho satversmi ignoreeeja

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


Māris Brants - Mārcis 26.11.2008 12:32
"Zīmīgi, ka šis raksts parādās portālā, kurš pats ir daļa no Māra minētās pseidomasas"

.....................................

Iemesli, kāpēc šai portālā, ir visai prozaiski. Tomēr 'Dienai' es laikam tiešām kaut ko tādu pat nemēģinātu piedāvāt. Ja nu vienīgi paši uzprasītos.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Māris Brants - Seneka 26.11.2008 12:28
"es gan nedomaaju ka noteikumi sevi ir izsmeelushi, jo ja speele paliek garlaiciiga vaina ne vienmeer ir noteikumos, bet biezhi vien speeleetaaajos"

..................................................................

Mainām spēlētājus? :)

___________________________

Risinājumus es nepiedāvāju. Un nesaku, ka jāatmet Satversme. Vienkāršu risinājumu te nav un nevar būt. Pagaidām ir runa tikai par diagnosticēšanas fāzi. Par ārstēšanu varētu būt cits raksts. :)

___________________________

Te ir viena interesanta spēlīte, jāārstē psihiski slimas rotaļlietas:
http://www.parapluesch.de/whiskystore/test.htm

Kad pamēģina, izrādās, ka ir ļoti grūti. Baidos, ka ar Latvijas sabiedrību būtu vēl grūtāk.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Seneka 26.11.2008 10:58
noteikumi sevi izsmeelushi?

vai raksta autors grib teikt ka jaamaina vai jaatmet satversme (kura pirms tam kritizeeta kaa latvijai neatbilstosha)?

es gan nedomaaju ka noteikumi sevi ir izsmeelushi, jo ja speele paliek garlaiciiga vaina ne vienmeer ir noteikumos, bet biezhi vien speeleetaaajos, ja godiigi kaada gan veeraa njemama reaala un nevis iedomaata alternatiiva pastaav tam veidam kaa tikt pie varas un to daliit ar citiem nekaa shobriid? Taajaa dalja ir elitaarisms un dalja demokraatijas un starp citu ja saliidzina ar citaam valstiim tad shajaa zinjaa jau latvija paaraak neatskjiras, atskjiriiba drizzaak ir taa ka Latvijaa ir saliidzinoshi slikts dziives liimenis, kas savukaart atstaaj ietekmi visos liimenjos, tostarp arii cilveeki gan tie kas pie varas gan tie kas nee ir nogurushi un neapmierinaati un nemaz nesepeej iedomaaties ka vareetu dziivot arii citaadi

bet man patika teikums ka lietussargu diena vismaz uz vienu dienu pacceela garastaavokli - kas gan var buut labaaks? Arii taa ir izdoshanaas. Nepiekriitu ka taa uz vienu dienu sabojaaja garastaavokli elitei, vai tad ''elite'' vispaar kaadreiz ir labaa garastaavoklii?

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

IM 26.11.2008 09:43
Es, savukārt, sacītu, ka spēles noteikumi ir sevi izsmēluši, bet nevienam nav drosmes un bieži vien arī iespēju tos mainīt. Ne vienai, ne otrai pusei. Vai arī riski neattaisno iespējamos ieguvumus. Un šāda situācija var turpināties diezgan ilgi, ja vien nebūs spēcīga impulsa tās mainīšanai.

--------------------------------------------------------

Manuprāt viss tas raksts ir viens liels murgs. "Noteikumi sevi izsmēluši". Bet kas ta to it kā nezin? Bet vai ta kādam ir kādi citi labāki noteikumi? Tur jau tā lieta ka nav to citu , labāku noteikumu , nav pat vairs kārtīgas 'mesijas'. Viss kas ir , ir tas ka kādi nav ar apmierināti ar to kur paši atrodas spēlē kuras noteikumi sevi ir it kā izsmēluši. Protams ka jaunu spēles noteikumu nav , ir tikai cerības uz kārtējo kāršu pārdalīšanu (revolūciju), cerība ka ar pārdalīšanu var uzlabot savu pozīciju spēlē. Nav jau tiem revolucionāriem ar vajadzīgi jauni noteikumi bet gan tikai sev labāka spēles pozīcija.

Tā ka te nav runa par drosmi vai iespējām. Runa ir par to ka nav jaunu spēles noteikumu. Ja par to jauno tiek pasniegta sabiedrības aktīva līdzdalība politikā , tad tas ir apmāns un cilvēku kacināšana , tas ir aicinājums uz anarhiju ar korumpētām NVO , uzpirktiem lobijiem utt.. Tas ir aicinājums sagraut no tās demokrātijas arī vēl to kas no tās ir vēl palicis pāri. Tā teikt , ja nav man , tad lai nav arī nevienam.

Ja to situāciju speciāli , mākslīgi , ar mediju palīdzību tādu uztur , tad protams ka tās revolūcijas gaidas var tikt uzturētas sabiedrībā diezgan ilgi. Ar aktīvākām revolucionārām masām tad šad tad šo to var pamanipulēt , nomanipulēt vai vienkārši pabaidīt. Bet principā tas nav nekas cits kā kaitniecība.

Neviena revolūcija , it sevišķi ja tā nāk bez jebkādām kvalitatīvām izmaiņām uz labāku sistēmu , sabiedrībai neko nedod kā tikai papildus slogu. Pie esošās demokrātijas , ja tikai kādam būtu kādas pārliecinošas kvalitatīvas sistēmas izmaiņas , tās vienā mierā varētu ieviest mierīgā evolucionārā ceļā.

Nu un mani piemēram mazāk uztrauc tas kuri demokrātiskās spēles noteikumi ir vai nav sevi izsmēluši. Vairāk uztrauc tas ka daži , vai arī tomēr diezgan daudzi , vispār cenšas ignorēt un apiet šos noteikumus , un izsisties ar revolūciju un nemiera un sajukuma radīšanas palīdzību. Bet tā , manuprāt rietumu demokrātija ir pats labākais kas var būt , ja vien tā rietumu demokrātija un tie rietumu demokrāti mūsdienās nebūtu tik traki morāli izlaidušies. Bet tas jau bija zināms pirms stājāmies tai Eiropā.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Mārcis 26.11.2008 00:17
Pagaidām pēdējo gadu labākā Latvijas politiskās kultūras analīze. Tajā nav ne smakas no vulgāra redukcionisma, kas parādās daudzu citu Latvijas (jauno un veco) sociālo pētnieku prātojumos. Pēc raksta izlasīšanas nezin kāpēc nepamet "karalis-ir-pliks" sajūta.

Zīmīgi, ka šis raksts parādās portālā, kurš pats ir daļa no Māra minētās pseidomasas. Pilnīgi prasās citēt Gidensu, ka izpratne par sociālās sistēmas pārmaiņām jau ir daļa no šīm pārmaiņām.

Saistītie raksti
Referendummanija

Referendummānija 3 Autors:Providus.lv

Labrit latvija

Labrīt, Latvija! 10 Autors:Līga Stafecka

Ļaunuma apturēšana politika.lv

Citi autora darbi
Ritdiena kura pienaks

Rītdiena, kura pienāks 20 Autors:Māris Brants

Pretvalstisks jautajums

Pretvalstisks jautājums 10 Autors:Māris Brants