Daži argumenti iracionalitātes aizstāvībai 45

Par iracionalitāti un tās vērtīgumu

Iesaki citiem:

Šis teksts tika rakstīts kā uzruna pirms diskusijas "Vai ir racionāli iemesli ticēt iracionālajam?"
Pēc 5 stundu diskusijas ar visdažādākās perspektīvas pārstāvošiem cilvēkiem gan par šo tekstu, gan citiem racionalitātes/iracionalitātes jautājumiem, apzinos, ka būtu bijis pareizi šo to tekstā mainīt, piemēram, pievienojot terminu skaidrojumu un arī paskatoties uz reliģiju, vadoties nevis no tās ikdienišķās izpratnes - bet mēģinot to skatīt no vislabākās, visapgaismotākās no iespējamām perspektīvām. Bet diemžēl man šobrīd gluži vienkārši tam pietrūkst spēka, tādēļ vienkārši ielieku tekstu, kāds tas bija.

***

Atzīšos, ka es ne vienmēr jūtos omulīgi SkeptiCafe pasākumos. Man ļoti patīk pati šī iniciatīva un absolūti atbalstu tās misiju veicināt kritisko domāšanu, bet …vienkārši nejūtos omulīgi. Iemesls: man ir love/hate attiecības ar iracionālo pasauli. It kā dabiski esmu tendēta visās parādībās, norisēs meklēt racionālu, zinātnē balstītu skaidrojumu, bet vienlaikus manī mīt daļēji pieredzē, daļēji vēlmju domāšanā balstīta atziņa, ka tas nav pilns stāsts, ka ir kāda pasaules daļa, kas ar šādām metodēm nav izdibināma. Vai vismaz, ka šāda pasaules daļa VARĒTU būt, bet nav pieejama tiem, kas ir noskaņojušies visu notiekošo izskaidrot, vadoties no zinātniskām atziņām. Tātad - potenciāli arī man.

Jautājums par to, vai iracionālais, tā eksistence ir kaut kādā veidā pamatojama ar racionāliem argumentiem, mani nodarbina sen. Vēl skolā izvēlējos rakstīt refereātu par vidējam skolēnam stipri vien frīkainu tēmu - Svētā Akvīnas Toma pieciem Dieva esamības pierādījumiem. Tiem par 1) nekustīgo kustinātāju (ja pasaulē ir kustība, tad jābūt kādam, kas to sākotnēji uzsācis un kas pats ir nekustīgs), 2) par pirmcēloni, kas ir pamatā visai kustībai un cēloņsakarībām, 3) par būtni, kuras eksistence ir neatkarīga no dažādām nejaušībām; 4) par perfekciju kā ideju; 5) par pasaules likumsakarību inteleģento rādītāju. Es ar milzīgu interesi un entuziasmu rakņājos pa grāmatām, klīdu internetā, lai uzzinātu, kā vēlākie domātāji un mūsdienu zinātne ir atbildējuši uz šiem argumentiem, un sapratu, ka tie ir visai nepārliecinoši, balstīti domāšanas kļūdās un apšaubāmos pieņēmumos.

Bet man pagāja diezgan ilgs laiks, līdz sapratu, ka šie argumenti nemaz nevarēja būt daudz spēcīgāki, jo "satvert" iracionālo lietu esenci caur racionalitāti ir tik pat vienkārši un adekvāti kā ar dakšiņu izēst zupas bļodu. Šis atklājums man nāca augstskolas pirmajos kursos, kad mani gandrīz ikdienā uzrunāja dažādi reliģiski cilvēki - jehovieši, mūnieši, dianētiķi, ārzemju tradicionālo konfesiju misionāri, - kuriem es acīmredzot izskatījos pēc viegli konvertējama kadra. Un es ar prieku gāju runāties! Visdažādākajās Rīgas vietās - kafejnīcās, dzīvokļos, tempļos. Galu galā es vienmēr esmu atvērta interesantai sarunai.

Nē, tas nebija kaut kāds īpatnējs klātienes trollēšanas gadījums: biju totāli gatava pieņemt kaut vai katru no tām ticībām, ja vien argumenti būs pārliecinoši un uz papildjautājumiem man taps atbildēts! Diemžēl tas izrādījās pārāk augsts standarts, lai kaut viens no viņiem to izturētu. Piemēram, mūnietis, ātri sapratis, ka viņam ir darīšana ar stipri vien reliģiskās filozofijas jautājumos advancētu objektu, kas pakrīt zem kategorijas "racionālais", - sāka skaidrot tā, kā jau ar racionāļiem pienākas. Proti, uz tāfeles zīmējot loģiskās shēmas un diagrammas. Kā tad savādāk šie smadzeņu cilvēki sapratīs…? Bet bija viena nelaime - visām tās shēmām un diagrammām iekšējā loģika sākās brīdī, kad tu pieņem aksiomu, ka cilvēkam ir nemirstīga dvēsele. Un tā noteikti nebija aksioma, ko es būtu gatava bez iebildēm akceptēt. Šādas aksiomas bija visās reliģijās, visiem, kas ar mani runājās – ko arī nekaunējos norādīt.

Es kaut kā īpaši spilgti atceros sarunu LU ēdnīcā ar kādu vācu luterāņu misionāri, kur viņai no sirds stāstīju, ka gribētu pieņemt reliģisko dzīvesveidu, ka jau agrā bērnībā brīvprātīgi izlasīju Bībeli, bet, entschuldigung, nu ir man šī mazā problēma - es nevaru bez kaut kādas tiešas reliģiskas pieredzes pārlēkt no racionālās domāšanas un, sevi nesalaužot, akceptēt kā patiesas kaut kādas aksiomas, kas ir pamatā reliģijām, un kas savā būtībā nav pierādāmas.

Visu cieņu, viņa bija vienīgā no sludinātājiem, kas saprata un respektēja šo manu "problēmu" - kuras acīs pēc sarunas ar mani neredzēju dziļu vilšanos. Viņa pat vēlāk piemeklēja īpašu grāmatu "Why Do People Believe in God?", kas joprojām glabājas man kaut kur grāmatplauktos un, tos kārtojot, ik pa laikam rada nelielus sirdsapziņas pārmetumus, jo šo grāmatu tā arī nekad neesmu atdevusi. Grāmata manā dzīvē gan neko daudz nemainīja, jo tās pamatarguments bija precīzi tas pats, ko jau biju ievērojusi un kas bija viens no iemesliem, kādēļ vispār kaut kur gāju runāties - ka cilvēki, kuri tic, caurmērā jūtas labāk un drošāk nekā tie, kas netic, ka līdz ar reliģiju uzlabojas dzīves kvalitāte. Bet par iracionālajām aksiomām - un cilvēkiem, kuri nespēj tās pieņemt - tur nekādu jaunu atziņu nebija.

Kopš tā laika ir pagājuši gandrīz 10 gadi un mans skatījums uz iracionālām lietām ir gan dažās ziņās mainījies, gan arī dažā ziņā palicis tāds pats, kā iepriekš. Man noteikti joprojām kā domājošam, racionālam cilvēkam ir grūti pieņemt kādas iracionālas lietas kā pašsaprotamas, neapstrīdamas, bet es saskatu vismaz trīs iemeslus, kādēļ pret iracionālo izturēties ar cieņu, dažkārt pat bijību - nevis to norakstīt kategorijā "tumsonība". Mēģināšu tos iemeslus uzskaitīt, sākot ar pragmatiskākiem un beidzot ar ko varbūt negaidītu.


1.Pragmatiskais arguments. Ticība iracionālajam var nest pierādāmu labumu.

Patiesībā jau tas misionāres aizdotajā grāmatā norādītais iemesls pats par sevi ir visai spēcīgs. Ja ticība iracionālajam var uzlabot mūsu vai kāda cita dzīvi, varbūt šī mērķa labad vismaz dažkārt ir vērts "atslēgt" savu racionālo domāšanu?

Man prātā ir daži medicīnas un psiholoģijas pētījumi, kuros ir parādīts, ka iracionālai ticībai var būt reāls, "taustāms" labums. Diemžēl nevaru garantēt, ka šie pētījumi ir korekti - 2012.gads šajās nozarēs ir nesis tik daudz nekorektu pētījumu atmaskojumus, ka šobrīd vispār ir liels jautājums, kas ir tas, ko mēs par medicīnu un psiholoģiju DROŠI zinām.

Šo problēmu mēs šobrīd neatrisināsim, tādēļ kaut vai vienkārši diskusijas pēc PIEŅEMSIM, ka tie atspoguļo realitāti!

Daļa no pētījumiem ir par placebo efektu pacientam tiek iedotas vielas, kas viņam tiek uzdotas kā zāles, bet patiesībā tās ir vienkārši neitrālas vielas. Nu jau daudzi pētījumi liecina, ka šādam placebo ir reāls efekts: mainās asinsspiediens, ķīmiskie procesi smadzenēs, var samazināties sāpes, depresija, trauksme, nogurums. Un, izrādās (atkal - ar visām atrunām!),ka šis efekts darbojas pat tad, ja pacientiem TIEK PATEIKTS, ka tas, ko viņi lieto, ir placebo. Līdzīgi ar talismaniem: ja studentam uz testu ir līdzi kāds talsimans, tad tas palielina iespēju, ka šim studentam labāk darbosies atmiņa.

Protams, šie eksperimenti neko neparāda attiecībā uz to, vai iracionālais ir vai nav kas reāls. Bet, pieņemot ka tie un to rezultātu interpretācija ir veikta korekti, - manuprāt, tie tomēr parāda, ka cilvēkam CERĪBA un PĀRLIECĪBA var dot reālu labumu. Pat tad, ja šī cerība un pārliecība balstās ticībā iracionālajam (ka talismans "nostrādas", ka placebo arī maģiskā kārtā attiecībā uz mani iedarbosies).

Šādā ziņā un šādā kontekstā iracionālais var būt vērtība.



2. Ētiskais arguments. Dažiem cilvēkiem iracionāla ticība ir vajadzīga - vismaz tik ilgi, kamēr sabiedrība nespēj viņiem piedāvāt jēgpilnākas, labākas alternatīvas.

Pieredze mani ir mācījusi būt ļoti uzmanīgai, mēģinot izdibināt, kādēļ kāds cilvēks dodas uz Baznīcu vai ir citādi reliģiozs. Precīzāk - varu jautāt, bet aizvien retāk atļauju sev iesaistīties ar šiem cilvēkiem polemikā par attiecīgās reliģijas pamatpostulātiem. Iemesls: reliģija, ticība iracionālajam dažkārt ir vienīgais atbalsta punkts, ap kuru kāds cilvēks ir spējis puslīdz ciešami noorganizēt savu dzīvi. Šādā situācija mēģināt sašūpot attiecīgā cilvēka pārliecību par reliģijas pamatpostulātiem ētiski būtu tas pats, kas sist ārā ķeblīti, uz kura stāv cilvēks, kam ap kaklu ir virve.

Katram ir zināmi stāsti par bijušajiem cietumniekiem vai no narkotikām atkarīgajiem, kas ir pārveidojuši savu dzīvi, kļūstot ticīgi. Dažkārt aiz kāda cilvēka reliģiozuma slēpjas vēl kaut kas dramatiskāks - psihoze vai totāla nespēja funkcionēt sabiedrībā. Reliģija tad savā veidā piedāvā sabiedriski akceptētu veidu, kā citādi nevaldāmu iracionalitāti ievirzīt pieņemamā gultnē. Un, manuprāt, tā nav nejaušība. Reliģiju lielais kārdinājums, bet vienlaikus arī sabiedriskais labums: tās piedāvā vienkāršus pamatpostulātus, ap kuriem cilvēkiem organizēt savu pasauli – kad viss kompleksais un bezjēdzīgais kļūst vienkāršs un jēgpilns, kad tev tiek piedāvāts gatavs stāsts par to, kā iederies pasaulē un kā vari palīdzēt to darīt labāku.

Tas nekādā ziņā nenozīmē, ka šai reliģijas funkcijai nav jārada alternatīvas - manuprāt, jāstrādā pie tā, lai katram cilvēkam būtu plašākas iespējas jēgpilni saorganizēt savu dzīvi – iesaistīties dažādās kopienas vai labdarības aktivitātes, lai reliģija neizrādītos vienīgais glābiņš, barjera, kas attur no nozieguma, narkotikām, zema pašvērtējuma, nemitīgas trauksmes sajūtas, psiholoģiskas dezintegrācijas u.tml. Bet tik ilgi, kamēr sabiedrība, cilvēce, katram nevar šīs reliģijai alternatīvās dzīves jēgpilnas saorganizēšanai iespējas piedāvāt, reliģija šādā nozīmē ir sabiedriskais labums.

Patiesībā jau to konkrēto cilvēku stāstiem nav jābūt tik dramatiskiem - cilvēka emocionālais komforts var būt kas saudzējams arī tad, ja, atņemot viņam ticību paša reliģijai, viņa pasaule no tā nesabruks - viņš nesajuks prātā, neizdarīs noziegumus, nesāks lietot smagās narkotikas.

Domāju, ka mēs visi esam pamanījuši, ka pasaulē ir vienkārši baisi daudz cilvēku, kuriem racionalitāte, lietu likumsakarības nemaz nav kāda īpaša vērtība. Ik pa laikam ir vērts pašiem sev uzdot jautājumu – kurš te, uz vispārējā fona, ir frīks… ?

… ja tā godīgi atbild uz jautājumu …

Tā esmu es un vēl daži, kam ir problēma tā vienkārši ņemt un akceptēt aksiomas tad, ja tām neredzam racionālu pamatojumu. Ļoti daudzi, iespējams, pat vairākums tās norīs, pat nepamanot, ka tur varētu būt kāda problēma.

Un, ziniet, kas ir trakākais? Tas, ka tas ir tikai normāli...

Atzīšos, ka man gan pagāja diezgan ilgs laiks, līdz es sapratu, ka nevajag visu pasauli un katru atsevišķu indivīdu censties pārveidot pēc sava ģimja un līdzības, ka NE KATRA cilvēka primārajam draivam būtu jābūt censties saprast pasaules, sabiedrības, katra cilvēka pamatā esošās likumsakarības. Cilvēku uz pasaules ir daudz, un viņu talanti atšķiras - vieni ir fantastiski organizatori, citi spēj sevi nesavtīgi ziedot citiem, citi ir lieliski rokdarbnieki, citi - sportisti, vēl citi - oratori, vēl citi ir kādas kompānijas dvēseles, vēl kādi – lieliski māmiņas un tētuki. Ja cilvēks ir plus mīnuss apmierināts ar savu dzīvi, un viens no šīs dzīves elementiem ir ticība kādām iracionālām lietām, un tas nevienam citam netraucē - kādas gan kādam morālas tiesības šeit ko nosodīt vai skatīties no augšas?

Manuprāt, morālais imperatīvs attiecībā uz šādām situācijām ir precīzi tāds, kā aprakstīts Česlava Miloša dzejolī:
"If there is no God,
Not everything is permitted to man.
He is still his brother's keeper
And he is not permitted to sadden his brother
By saying there is no God."

Nedaudz trivializējot – live and let live.


3. Estētiskais jeb "Life of Pi"arguments.

Es nezinu, cik daudzi no jums ir lasījuši vai skatījušies "Life of Pi" (neatstāstīšu sižetu, jo tas vienkārši jāpieredz pašiem), bet tur aprakstītā izvēle starp diviem viena un tā paša notikuma redzējumiem ir lieliska ilustrācija manam trešajam argumentam: ka dzīve, ticot iracionālajam, var būt skaistāka un krāsaināka nekā pieņemot, ka racionālā domāšana apvienojumā ar mūsdienu zinātnes atziņām mums sniedz plus mīnuss pilnīgu priekšstatu par visu, kas pasaulē svarīgs.

Līdzīgi kā "Life of Pi" - principā šādu spēli pašiem ar savu apziņu varam veikt, nenonākot konfliktā ar mūsdienu atziņām. Tajā brīvajā telpā, kur joprojām var leģitīmi eksistēt dažādas interpretācijas par lietu kopsakarībām, to patieso dabu - kur ir vieta arī visai drosmīgiem pieņēmumiem un kur no mūsu pašu izvēles ir atkarīgs, ko uzskatīt par ticamāku, patiesāku.

Manuprāt, tas ir skaisti, ja racionāls cilvēks savā pasaules uzskatā iekombinē šķietami iracionālus elementus, kuriem nav pamatojuma mūsdienu zinātnē, bet kurus arī mūsdienu zinātne tieši neizslēdz: vietu brīnumiem, nojausmai par labvēlīgu spēku, kas virza viņa dzīvi. Ar šādām izvēlēm par labu ticībai, manuprāt, nav jācīnās - tās ir jāciena kā apzināta izvēle, pat ja tā pamatā nav nekādu racionālu argumentu, kādēļ ir izvēlēts tieši iracionālais pieņēmums.

Galu galā mūsdienu pasaule, domāšana tikai palēnām spēj radīt alternatīvas eksistenciālajai tukšuma sajūtai, kas rodas, ja mēs pieņemam, ka cilvēces šobrīdējais racionālo zināšanu krājums arī ir tuvu pilnīgam izskaidrojumam par tās skaidrojumu, misiju un jēgu un kas tā nomocīja pagājušā gadsimta vidus domātājus.

Kādēļ saku, ka palēnām tomēr spēj radīt alternatīvas? Tādēļ, ka es redzu visai iedvesmojošas nākotnes vīzijas cilvēcei, arī tad, ja mēs šo vīziju pamatā neliekam ticību kādu nezināmu, iracionālu spēku eksistencei. Piemēram, kur katra cilvēka šobrīdējā dzīves jēga var tikt izskaidrot, vadoties no vīzijas par to, kāda ir visas cilvēces nākotnes misija. Un šī misija var būt ļoti ambicioza. Pat skandalozi amicioza! Piemēram, iedzīvināt realitātē cilvēka prātā esošo ideju, izpratni par ideālu, par Dievu, atbilstoši tai pārveidojot Visumu, atdzīvinot neorganisko, ienesot tajā saprātu. Domājošs, bezgalīgi komplekss, pats sevi tālāk veidojošs, uz cilvēces labākajām iezīmēm orientēts kolektīvais saprāts un kolektīvā misija ko šādu reiz izveidot. Es nudien redzu, kā tā varētu kļūt par iedvesmojošu, ar jēgu apveltošu vīziju nākotnei, bet …. we are not there yet.

Tādēļ tikmēr - whatever works and makes you happy.

Runājot par estētiku, skolas laikā es sevi uzskatīju par panteisti – kas redz dievišķā esamību ikvienā Visuma elementā. Tā ir domāšanas prizma, kas: 1) nav nesavietojama ar racionālo domāšanu; 2) caur kuru raugoties, pasaule izskatās skaistāka un jēgpilnāka. Vai man bija kādi racionāli iemesli izvēlēties panteismu kā pārāku pār mehāniskiem skatījumiem uz pasauli? Nē, nebija. Bet vai tam ir nozīme?

Tas arī ir viens no iemesliem, kādēļ man tik ļoti patīk Andreja Tarkovska filmas - kur iracionālais smalki, gandrīz nemanāmi un neuzbāzīgi caurvij visu pasauli, kur katru norisi var pēc izvēles var skaidrot pragmatiski, bet var arī simboliski, iracionāli, kur viena cilvēka pašuzupurēšanās var vest pie pārmaiņām visas pasaules struktūrā, bet var arī izrādīties, ka tā ir bijusi tikai šķietamība. Tā ir bezgalīgi skaista, jēgpilna pasaule, un kādēļ gan tai nebūtu tiesības pastāvēt?

Pēc būtības estētiskais arguments ir tas pats, ko piesauca Boriss Akuņins, kādā zemsvītras piezīmē savā grāmatā "Kapeņu stāsti" skaidrojot, kādēļ viņš visdažādākajos notikumos, parādībās, pat ainavās saskata sev personīgi adresētus vēstījumus zīmes, kas tad viņam tālāk jāatšifrē. Viņš, kā jau katrs domājošs 21.gadsimta sākuma cilvēks, nevar vienkārši atzīt - "es, līdzīgi kā senie grieķi, ticu zīmēm; piedošanu, tāds nu esmu, " iespējams, tādēļ viņš apraksta, ka ļoti labi apzinās šādas “spēles” šizofrēniskumu. Bet Akuņins turpina šīs parādības krāt trīs iemeslu dēļ. Pirmais iemesls ir tas, ko es nosaucu par ētisko - šī spēle palīdz uzturēt pašapziņu ("ja kaut kas vai kāds tev sūta zīmes, tātad, velns parāvis, tu kaut kas esi!"), un kādēļ sev vai citiem laupīt šīs pozitīvās emocijas? Un otrais arguments ir tas, ko es saucu par estētisko - dzīvot ir interesantāk, ticot sev adresētām zīmēm. Es tam varu tikai absolūti piekrist.


(4) svarīgs (ne)arguments par principiālu prāta atvērtību

Droši vien pamanījāt, ka Akuņinam bija trīs argumenti, bet esmu nosaukusi tikai divus. Tas tādēļ, ka trešais pēc būtības nav nemaz arguments, - tas ir postulāts. Tas, ko Akuņins saka kā trešo tēzi: šīs zīmes, šie mesidži patiešām arī eksistē, vienīgi ir jāmāk tās atpazīt.

Vups!

… bet arī šajā ziņā es viņam piekrītu.

Karla Gustava Junga postulētais sinhronicitātes princips manā apziņā ir reāls: dažkārt pasaulē notiek lietas, kuru esamību izskaidro nevis dabas likumi, cēloņsakarības, bet kāda cilvēka (saprāta?) izpratne par lietu iekšējo jēgu. Piemēram, tu mēģini izšķirties starp divām nopietnām izvēlēm, un tad tev pēkšņi "parādās" ļoti specifiska, šķietami tieši tavai situācijai piemērota atbilde. Kā pēkšņi nez ko kurienes izpeldējis un iepriekš nemanīts plakāts, kā garāmgājēja izmesta frāze, kā pasvītrots teksts nejauši kāda uz tava galda atstātā grāmatā.

Uz šādām situācijām VIENMĒR var paskatīties no divām perspektīvām: 1) zinātniskās, ieslēdzot mūsdienu atziņas par to, ka katru šķietamu brīnumu var izskaidrot, vadoties no varbūtības teorijām, no cilvēku tieksmes meklēt ārējā vidē apstiprinājumus saviem pieņēmumiem (confirmation bias), tieksmēm racionalizēt u.tml.; 2) no Junga perspektīvas - ka dažkārt ārējā vide kaut kādu neizskaidrojamu procesu rezultātā pielāgojas cilvēka jēgas meklējumiem.

Un es izvēlos Junga perspektīvu - daļēji estētisku iemeslu dēļ (pasaule ir daudz skaistāka, ja ar tevi notiek brīnumi), bet galvenokārt savas pieredzes dēļ, kur tie gadījumi ir bijuši tik emocionāli spēcīgi, pat graujoši, ka pragmatiskie izskaidrojumi man salīdzinājumā šķiet mazāk ticami. Belziens pa pieri, ko tev izšķirošā mirklī sagādā kāda īpaši spēcīga sinhronicitāte, ir (varbūt šķiet - bet tam, iespējams, pat nav principiālas nozīmes) pārāk reāls, lai tu varētu atteikties no savas pieredzes un visu izskaidrot ar racionālām varbūtībām un psiholoģiskiem pašapmānīšanas mehānismiem. Neskatoties uz to, ka man vispār nav nekādu racionālu, zinātniski pārbaudāmu pierādījumu šim iracionālajam principam. Neesmu arī pārliecināta, ka jebkad būs - jo apzinātāk centies šo principu kontrolēt, jo mazāk ar to saskaries.

Bet šāda pieredze, iekšējais pārdzīvojums man liek būt daudz atvērtākai pret to, ko par saviem pārdzīvojumiem stāsta citi. Pat ja no mūsdienu zinātnes, racionalitātes perspektīvas tiem nav nekādas jēgas. Par telepātisku transkontinentālu komunikāciju, par kosmisko saprātu, par visu apziņu transformējošām vīzijām. Atvērtākai ne jau tādā nozīmē, ka es tam ticu. Atvērtākai tādā nozīmē, ka es to automātiski nenorakstu kā spēlītes, ko mūsu smadzenes ar mums izspēlē - kas ir ar lielu atrāvienu visticamākais skaidrojums, kā mūsdienu zinātne šādas parādības skaidrotu. Pieņemot, ka vismaz teorētiski šīs pieredzes varētu arī būt patiesas.

Tās ir šāda veida iracionālā pieredzes, kas, manuprāt, racionālam cilvēkam ir vienīgais īsceļš uz citām, neracionālām aksiomām, pie kurām ceļu meklēju studiju laikā. Kas teorētiski var būt uztveres ilūzija. Bet teorētiski var arī nebūt.

Šī gada vasarā man sanāca ilgāka saruna ar cilvēku, kas māca Talmudu. Viņš bija nobažījies par to, ka pasaulē aizvien mazāk paliek vietas tādai domāšanai, kas konkurē ar zinātni - zinātniskā pieeja atņem dzīvestelpu visiem alternatīvajiem pasaules uztveres un organizēšanas veidiem. Apgūstot zinātnes patiesības, mēs mēģinām zinātnes loģiku, - šo salīdzinoši jauno, dažreiz tik efektīvo kognitīvo instrumentu - attiecināt uz visu pārējo pasauli. Cilvēki aizvien biežāk pat reliģiju vēlas uztvert zinātniski.

Un man tā arī nudien šķiet problēma - spēja pārorientēties no viena domāšanas veida uz citu, manuprāt, mums kā cilvēcei nāk tikai par labu. Tas varētu būt pat vērtīgāk nekā prast dažādas valodas – paplašina redzesloku un ļauj relativizēt un kontekstualizēt savas zināšanas.

Manuprāt, risinājums ir striktākā izpratnē par zinātnes būtību un robežām. Striktāks nošķīrums starp trim lietu kategorijām:

1) kas ir tas, ko mēs droši zinām, pateicoties zinātnei, zinātniskajai metodei - kur būtu diezgan stulbi meklēt kādus alternatīvos skaidrojumus (bioloģijā, ķīmijā, fizikā, u.tml.);

2) kas ir tie jautājumi, uz kuriem zinātniskā metode, zinātne mums nevar palīdzēt sniegt derīgas atbildes - šobrīd vai principā;

3) un kas ir tā sfēra, kur zinātne mums ļauj izvirzīt pēc iespējas labas, ar visiem zināmajiem faktiem un likumsakarībām saskanīgas teorijas, bet vienlaikus nenoliedz, ka paralēli šīm teorijām tām var pastāvēt arī citi skaidrojumi, kuru likumsakarību izpratne mūsdienu zinātnei vēl nemaz nav pa spēkam. Varbūt kādreiz būs. Varbūt – nebūs.

Man šķiet, ka šāda skaidrāka izpratne palīdzētu izveidot veselīgāku attieksmi attiecībā uz mūsu skaidrošanas spēju pašreizējām robežām. Lielāku atvērtību tam, ka kaut vai principā ir iespējams kas tāds, kā cēloņus mēs vismaz šobrīd vēl nesaprotam un varbūt nevaram zinātniski izskaidrot. Tas arī iedotu telpu alternatīvajiem pasaules skatījumiem vismaz tajās jomās, kur tie nav tiešā pretrunā ar zinātni. Kurām ir cits aksiomu komplekts.


Noslēgumā neliela, bet svarīga atruna:
Nekas gan no tā, ko es līdz šim esmu teikusi, nav iecerēts kā iracionalitātes glorifikācija. Mana pieredze rāda, ka iracionalitātei ir daudz lielāks lietu sačakarēšanas potenciāls nekā pārmērīgai racionalitātei, tādēļ - ja mēs novelkam robežas attiecībā uz zinātni - tad tās pat vēl svarīgāk būtu novilkt attiecībā uz iracionālo. Ja ticība iracionālajam var nest pierādāmu labumu, bet - tā var nest arī vēl lielāku pierādāmu ļaunumu (piemēram, kad cilvēks neārstē vēzi, paļaujoties uz placebo). Un tā tik vēl trūka, ja cilvēks, kas ir pārņemts ar iracionāliem priekšstatiem, nonāk amatā, kur viņa iracionālajos pieņēmumos balstītie lēmumi var kaitēt citiem!

Bet par spīti tam, ka iracionālais, reliģija var kaitēt, tās manis aprakstītās pozitīvās iezīmes ir iemesls, kādēļ es nesteigtos iracionalitāti un reliģiju norakstīt kā faktoru, ko cilvēcei būtu jātiecas ar laiku no savas apziņas izskaust. Noteiktās robežās iracionalitāte ir vērtīga.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (45) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Ikars Kubliņš

Interesanti, ka racionālisms tiek definēts kā "izziņas teorijas virziens, kas noraida empīrismu un kura pamatā uzskats, ka vienīgais zināšanu avots ir prāts". Savukārt "racionāls" - "loģisks, tāds, kas balstās uz prātu un intelektu".

Tas nozīmē, ka "racionāls" faktiski ir viss, kas izriet no domāšanas - ieskaitot to, ka kāds padomā, ka melns kaķis nes nelaimi, jo reiz varbūt tiešām pēc melna kaķa pārskriešanas pāri ceļam gadījās drīz paslīdēt un nokrist. Šis racionālums atšķiras tikai ar atšķirīgu loģiskuma pakāpi.

Savukārt "iracionāls" iznāk viss, ko cilvēks piedzīvo tieši, nepastarpināti, bez domāšanas. Pēc 3 gadu vecuma gan šī pieredze vairumam cilvēku faktiski izzūd - paliek tikai reti patiesas jeb tagadnes pieredzes mirkļi. Piemēram, ja vienkārši un pilnīgi sajūt zieda smaržu - tā ir iracionālā pieredze, bet, tiklīdz cilvēks sāk par to domāt "skaisti gan šī roze smaržo" - tā jau ir racionālā pieredze.

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Ivars Neiders

Es tikai par to, ka tie ir divi atšķirīgi jautājumi:
1) Kādas metodes mums ļauj nonākt pie patiesības?
2) Vai vienmēr mēs tiecamies (vai mums būtu jātiecas) pēc patiesības.
Manuprāt, rakstā skartās problēmas attiecas uz (2) jautājumu.

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
madara

Paldies par rakstu, šobrīd kā reiz aktuālā viela pārdomām. Viens no aspektiem ticībai iracionālajam gan varētu būt vairāk atrunāts, t.i., šīs pašas jau pieminētās eksistenciālās šausmas, ko rada apziņa par cilvēka mirstīgumu. Nepieciešamība ticēt kādai versijai par pēcnāves dzīvi, iespējai turpināt eksistēt un nezaudēt iespējamību atkal kādā punktā nonākt saskarē ar sev tuvajiem, kas jau miruši, vai nu tas būtu paradīzes, senču garu, reinkarnācijas vai kādā citā veidā. Šī ir tā apziņa, kas zināmā mērā ļauj turpināt dzīvot, nepieciešamības gadījumā upurēties citu labā, samierināties ar tuvo cilvēku zaudējumu un skarbo patiesību par paša nāvi, kas nenovēršami tuvojas. Man šis aspekts šķiet ievērojami būtiskāks par ticību neizskaidrojamām zīmēm, norisēm, liktenim utt., jo, lai arī nepiederu nevienai reliģiskajai pārliecībai un varētu dēvēt sevi par racionāli domājošu, izjūtu nepieciešamību kaut vai pēc kādas niecīgas, nenoformulētas, man pašai neizskaidrojamas ticības tam, ka viss nevar tā vienkārši beigties. Bez šīs iracionālās ticības (kaut vai nenoformulētā un neapjaustā formā) cilvēkam paliek vienīgi paralizējošas šausmas un haoss.

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
zaarcis

Nevajag vispārināt, pabāžot zem "nenoformulētās un neapjaustās formas" visus - pat tos, kas patiešām pieņem cilvēka mirstīgumu.

Piemēram, variants, kurā cilvēks pārdomā to, kā viņu atcerēsies pēc nāves un kā viņa darbi ietekmēs dzīvo cilvēku dzīvi, arī labi darbojas pret šādām eksistenciālām bailēm. Un nav pieskaitāms, manuprāt, pie kaut kā iracionāla vai pie ticības par paša cilvēka nemirstīgumu.

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
maru

Cien. Autorei daži jautājumi:
Kā būtu aizstāvama iracionalitāte politiskajos priekšstatos?
Vai politiskās pārliecības ir iracionālas? -- manuprāt, ir.
Vai politiskie uzskati ir iracionāli?
Ar kādu i/racionalitāti Jūs pamatotu savu publiski pastāvīgi pausto negatīvo attieksmi pret mūsu pašreizējās valdības darbu?
Vai varat piedāvāt labāku valdības darba modeli, un vai varat šādu modeli raksturot? -- vai varat to izdarīt, liekot lietā savu maksimālo racionalitāti?

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Nr. 328937

Iracionālo pamatot racionāli? Kas tad tur vairs paliek iracionāls, ja beigās pat nenonākam pretrunā ar sevi?

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
zaarcis

Labs, perfekti divdomīgs komentārs. :)

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
zaarcis

Mēģinājums racionāli pamatot noteiktu (iracionālu) apziņas stāvokļu racionalitāti. Why not? Instrumentālā racionalitāte - atkarībā no mērķiem izriet labākie izmantojamie rīki un efektīvākais pielietojums.

Meta-līmeņa racionalitāte (veco viedajo vārdiem runājot).

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Ra

Ārkārtīgi patīkama, rosinoša domu plūsma, paldies par tēmu! Piekrist visam gan būs pagrūti, it īpaši vēlme noteikt zinātnes robežas izraisa smaidu (pat, ja tā būtu robeža starp zinātni kā racionālās uztveres karogu un reliģiju). Visi šie trīs nošķīrumi ir iracionālos priekšstatos balstīti, sorry :)
1) zinātne kā tāda balstās alternatīvu skaidrojumu pieļāvumos, tajā nekas, patiesībā pilnīgi nekas nav "droši zināms". Ir tikai atsevišķi elementi, kas tieši šeit un šajā situācijā darbojas tā, kā mēs esam vienojušies to nosaukt (aprakstīt). Alternatīvu skaidrojumu meklēšana jau ir zinātnes būtība. Paliekot pie vienīgā pareizā mēs nonākam pie sholastikas.
2) jautājums par atbilžu "derīgumu". Kas vienam derīgs, tas citam... Ja pārfrāzējam šo pašu jautājumu bez vārda "derīgas", tas tiešām pretendē uz fundamentālu robežu noteicēja lomu.
3) skat. 1) alternatīvās teorijas.

Providus sbr small 7 01
Iveta Kažoka

"zinātne kā tāda balstās alternatīvu skaidrojumu pieļāvumos, tajā nekas, patiesībā pilnīgi nekas nav "droši zināms""

Precīzi! Tik problēma ir tāda, ka dažkārt pat zinātnieki to neapjauš. Jāsaprot robežas tā, lai, no vienas puses, 1) būtu puslīdz skaidrs, cik tālu ar zinātnisko metodi, domāšanu var un cik tālu - nevar nonākt (līdz varbūtībām); 2) lai argumentu, ka zinātnē ir tikai varbūtības, nevarētu "izkropļot", apgalvojot, ka tas nozīmē, ka jebkāds bulšits ir iespējams (piemēram, ka cilvēks jau tagad, ja vien vēlas un attiecīgi sevi kondicionē, var bez palīglīdzekļiem lidot, atsperoties no 15.stāva loga).

Ar "droši zināms" gan es biju vairāk domājusi - "var paļauties". Uz daudzām fizikas, bioloģijas, ķīmijas likumsakarībām mēs droši varam paļauties

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Clash

Paldies par lielisko rakstu!

Piemēram - mūzika - ir galvenais iracionalitātes pierādījums, lai arī tā tiek atskaņota racionāli, tomēr sacerēta tiek iracionāli. Ir tikai daži pasaulē koponisti, kas pielietojuši matemātiskas konstrukcijas mūzikas radīšanā, un tā mūzika arī attiecīgi skan. To var teikt arī par citiem mākslas veidiem, bet uz mūziku iracionālais ir attiecināms visvairāk.

Kā teica iracionālists Šopenhauers - izlēdziet no pasaules visas smadzenes un pati pasaule pārstās eksistēt, jo nebūs subjekta, kas to apliecinātu.

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Yo

es pazīstu dažus cilvēkus, kas mierīgi dzīvo bez smadzenēm..

Providus sbr small 7 01
Iveta Kažoka

Paldies! :) Es gan vismaz mana raksta kontekstā neliktu vienādības zīmi starp "iracionāli" un "intuitīvi" (man šķiet, ka mūzika tiek sacerēta tieši intuitīvi; tas, ko nezinu: vai racionāli izskaidrojamu [šobrīd vai principā], vai iracionālu [~mistisku] procesu rezultātā).

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
new_proposals

Neticami 21. gadsimtā lasīt, ka kāds vēl tic racionālajam kā galīgajai ižšķīrēja instancei. Dabaszinātnēs taču ir zināmas Heizenberga nenoteiktības, as nosaka ikdienā tik pierasto jēdzienu pastāvēšanas robežas (tie nav ne tuvu universāli), datoru lietām ir Čērča-Tjūringa tēze, kas ierobežo uzdevumu atrisināmību un matemātikā ir Gēdela teorēmas, kas saka, ka katra formāla teorija, kas ir vismaz tikpat "spēcīga" kā skolas matemātika, ir vai nu nepilnīga (nespēja atbildēt uz jautājumiem, priekš kuriem tā izveidota) vai arī satur pretrunu. Racionālām metodēm ir ļoti ierobežota pielietojamība un vienīgais attaisnojums to lietošanai ir tas, ka nekā labāka diemžēl nav (iracionālais pārāk bieži darbojas vēl sliktāk).

Bet nolaižoties uz zemes. Grūti noticēt, ka I. K. sevi sauc par racionālisti. Jo kā gan racionālists var akceptēt to ekonomisko politiku, kas tiek izvesta Latvijā. Ir pietiekoši daudz racionālu pētījumu ekonomikas zinātnē vislabākajos žurnālos, kas saka gan to, ka valsts bankrots (parāda restrukturēšana) neatstāj ilgtermiņa sekas uz valsts attīstību vai spēju piedalīties starptautiskos finanšu tirgos, gan arī to, ka bezdarbnieku benefiti palielina IKP un veicina ekonomiku.

Man jau šķiet, ka pasaulē cilvēki dalās vairāk nekā tikai 2 grupās - bez racionālistiem un iracionālistiem ir arī merkantīli egoisti - kas propagandē jebkādas idejas, ja tikai par tām kaut ko maksā. Tad vienos jautājumos var būt racionālists, bet citos - kaut vai melis.

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Lauris

Interesantas pārdomas. Kas man raisīja uzmanību - mēģināt skaidrot iracionālo ar racionālo. Šķiet, ka patiesību būs grūti atrast, ja iracionalitātes analīze ir balstīta uz loģikas pamatiem. Iracionalitāti var uztvert un analizēt tikai izejot ārpus racionālās domāšanas, ko normāls pieaudzis cilvēks vairs nespēj izdarīt, jo visi priekšstati par pasaules kārtību ir būvēti uz racionalitātes.

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Uģis

Tā jau gluži nav, ka viss balstīts uz racionalitātes, ļoti daudz kas ir intuitīvas zināšanas, neapzināti pieņēmumi, ticības un minējumi. Zinātniskais info ir mazākā daļa no mūsu ikdienas

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Ra

Interesanti, kā varētu analīzi balstīt uz ko citu kā loģiku un racionālo domāšanu? Kas tad analīze vispār ir? Vai reliģija ir analītiska?

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Uģis

Kā angļi saka, analīze ir paralīze. Tīrais prāts ir ļoti netīrs. Tam ir piemaisītas visādas subjektīvas sastāvdaļas. Prātam pa priekšu iet valoda, kas sevī nes tādu bagāžu, ko prātodams neizprātosi. Ar reliģiju lielākas grūtības ir tās, ka cilvēks savas intuitīvās zināšanas lieto pārāk voluntāri un liek lietā visu savu fantāziju, tāpēc t.s. tīrajam prātam tās izliekas kaut kāds murgs. Bet īstenībā pats tīrais prāts nav mazāks murgs.

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Ra

Racionāla rīcība (cit. "zinātniskais info") nekādā gadījumā nav "mazākā daļa mūsu ikdienas", ja vien mums nav mazāk kā 2 gadi :) Turklāt laika skalā "dzimšana-beigas" iracionālā dienas daļa mazinās, bet racionālā pieaug. Intuitīvais zaudē nozīmi-ar laiku to aizstāj tieši racionāli pamatotais.

Providus sbr small 7 01
Iveta Kažoka

Uģi, ļoti piekrītu šai tēzei "valoda, kas sevī nes tādu bagāžu, ko prātodams neizprātosi" ... viens no maniem ilgāka termiņa mērķiem, kā reizi, ir saprast, kādā veidā valoda (vai - precīzāk - tās pamatā esošās kognīcijas), TRAUCĒ mums izprast pasaules kopsakarības gan pašas valodas "netīrības" rezultātā (ne katrs koncepts apzīmē konkrētu kognīciju - man šķiet, ka pa visiem būsim radījuši kādas 15 "racionalitātes" izpratnes, kas niansēs un dažkārt pat lielās lietās savstarpēji atšķiras), gan tādēļ ka šīs kognīcijas ir koks ar diviem galiem: tās ne tikai ļauj mums domāt par kādām lietām, par kurām savādāk mēs neaizdomātos, bet vienlaikus liek šķēršļus pasauli vizualizēt savādāk (piemēram, kur nav pretnostatījuma starp racionālo un iracionālo). Ja es vispār kādreiz studēšu PhD, tad mani interesē precīzi šī tēma :)

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Lauris

@Uģis Ja jau racionalitāte ir "piesārņota" ar iracionālo, tad mēs runājam par iracionalitātes īpatsvaru mūsu dzīvēs nevis par to, ka iracionalitāte ir slikta no pseido-racionalitātes skatu punkta. Un vispār, kā mēs varam izmērīt vai mūsu pseido-racionalitāte ir racionālāk par iracionalitāti? Principā tā ir runa par cilvēka prāta uztveri nevis par racionālo vai iracionālo. Galu galā neviens jau nevar pateikt, vai "racionāls" baņķieris, kura reliģija ir nauda ir mazāk iracionāls par fanātisku sektantu. Mērķis ir viens - iracionālais, bet tas tiek sasniegts ar procesiem, kas pēc būtības ir racionāli. Baņķiera un sektanta spriedumi par savu "klientu" psiholoģiju ir racionāli. Baņķieris zina mehānismus kā visveiksmīgāk piesaistīt sev klientus, bet sektants zina metodes, kā piesaistīt jaunus biedrus sektai.

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Uģis

@Iveta, man tomēr gribas Jums runāt pretī :) Tā ir tieši valoda, kas allažiņ nāk visam pa priekšu un tā ir neizbēgama (un visam pamatā nav nekādas abstraktas kognīcijas!). Ārpus valodas mums vispār nav nekādas kognīcijas. Pamēģiniet padzīvot bez valodas, nekas tur nesanāks! Un tādēļ valoda mums NEVAR TRAUCĒT, jo tā ir vienīgā racionalitāte, vienīgais instruments, kas mums ir. Jā, piekrītu, valoda ir netīra. Vēl vairāk, tā ir cietums, kur esam ieslodzīti. Bet tajā pašā laikā valoda ir mūsu vienīgā cerība un iespēja kaut ko apjēgt.

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
GZ

Kamdēļ šķiet, ka ticība brīnumiem jeb šeit lietotajam iracionālajam, dod mieru un drošības sajūtu, ja rezultāts ir nemitīga riskēšana. Ja cilvēks balstīsies uz šādiem pieņemumiem, tad tā ir vistiešākā loterija.
Piemērs ir meitenīte, kas ticēja, ka burvju pasaule tiešām pastāv un, mēģinot lidot ar slotu no balkona, tomēr (pietiekami traumatiski) piezemējās uz zemes. Domāju, līdzīgs princips darbojas jebkurā situācijā, kad liekam likmes uz ko iracionālu.
Kā arī gribas vaicāt, kādēļ zinātnes pasaulei būtu tik ļoti jāpierāda savs interesantums? Nesaprotu, kādēļ tiek pieņemts, ka viss, kas ir zinātne, ir garlaicīgs, reti saistošs, nogurdinošs, bez spējas krāšņot dzīvi, un tādēļ nepieciešami izdomājumi, kas to visu kompensētu.
Gribu teikt, ka ticība lietām, kam zinātne spējusi dot evidenci, ir stipri sakārtotāka, drošāka, mierīgāka, nekā ticība, ka kāds neparedzams spēks pēc sev vien zināmiem apsvērumiem kaut ko mainīs. Tādēļ to, ka labāk lai cilvēki tic izdomājumiem, jo tā viņu dzīve būs mierīgāka un jaukāka, grūti redzēt.
Paldies par rakstu, kas aicina par šo visu diskutēt!

Providus sbr small 7 01
Iveta Kažoka

"Kamdēļ šķiet, ka ticība brīnumiem jeb šeit lietotajam iracionālajam, dod mieru un drošības sajūtu, ja rezultāts ir nemitīga riskēšana."

Nevajag visu iracionālo, ezotērisko pielīdzināt homeopātijai, kur tiešām ir lieli riska momenti ... :) Ir visdažādākās reliģiskās domāšanas sistēmas, kur vismaz ikdienišķā, lēmumu pieņemšanas līmenī nav lielu pretrunu ar mūsdienu zinātnes atklājumiem


"Kā arī gribas vaicāt, kādēļ zinātnes pasaulei būtu tik ļoti jāpierāda savs interesantums? "
Nevajag pierādīt. Absolūti nekas no tā, ko rakstīju, nebija domāts zinātnes nonicināšanai. Ir cilvēki, kas lieliski spēj dzīvot, pieņemot pasauli - tādu, kāda tā ir (precīzāk - kāda tā rādās cilvēkam, kas dzīvo ar mūsdienīgiem priekšstatiem par pasauli). Bet ir cilvēki, kam tas, kas ir, uzdzen eksistenciālas šausmas vai kas domā, ka ir uzgājuši kaut kādas citas likumsakarības, kas ar zinātniskām metodēm vismaz pagaidām nav pārbaudāmas, - un viss, ko gribēju pateikt: ja tas nevienam netraucē, kādēļ gan lai šādi alternatīvi pasaules skaidrojumi nevarētu pastāvēt?

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Uģis

mēs tā esam saraduši ar "prāta kundzību", kas ir pēcapgaismības laika paradigma, ka citādi nekādi pat nespējam spriest un domāt. Bet padomājiet, piemēram: Es pats kā subjekts rodos tikai no tā, kad kāds mani uzrunā (bērnībā), un tikai pēc tam es sāku domāt, runāt un atbildēt; tātad impulss nāk no ārienes un mēs esam tikai tā saņēmēji; tas man liek secināt, ka eventuāli - patiesība ir tur ārā, un mans prāts nu nevar būt galējais soģis!

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Ivars Neiders

Non sequitur. Bet ja prāts nav galējais soģis, tad jau arī nav vērts par to uztraukties, vai ne? Tikai nesaprotu, kāpēc tādā gadījumā aicināt "padomāt"?

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Uģis

Jāpārdomā ir, tāpēc ka prāts ir dots tāpēc, lai saprastu pats sava prāta neprātu:) prāts, ja tas ir godīgs, apzinās savus ierobežojumus un prot nolikt sevi pie vietas.

Providus sbr small 7 01
Iveta Kažoka

cilvēka smadzenes nav tikai pasīvs saņēmējs, tām ir savas, iedzimtas funkcionēšanas likumsakarības, kas ļauj visai labi filtrēt, kas notiek ārējā pasaulē. Es ļoti lielā mērā ticu cilvēka smadzenēm, vienlaikus man šķiet veselīgi būt uzmanīgākiem savos secinājumos par to, ko mēs patiešām droši zinām par " ārējo" pasauli (un, pie reizes, par mūsu smadzeņu funkcionēšanas principiem arī)

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Ivars Neiders

Man ir aizdomas, ka, iespējams, rakstā aplūkotās problēmas būtu jāaplūko nevis pretstatot racionālo iracionālajam, bet gan pievēršoties jautājumam - vai ikvienā gadījumā mēs vēlamies zināt patiesību?

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Yo

pareizi, mēs to nevēlamies.
mēs tikai paķeram to,kas mums der, pārējo piekāšam

Providus sbr small 7 01
Iveta Kažoka

nesanāktu, jo tad būtu jānošķir metodes, kas mums ļauj un kas mums neļauj nonākt pie patiesības. Un par šīm metodēm jau, kā reizi, ir pamatstrīds. Piemēram, reliģiskā atklāsme. Vai tā ir derīga metode? Atkarīgs no standartiem, protams. Ja mūsdienu zinātniskiem (tagad banalizēšu, nelikšu atrunas uz varbūtībām, u.tml.), tad - pat ja nejaušības pēc kaut ko patiesu sanāk šādā ceļā noskaidrot, tad jebkurā gadījumā jauanjām zināšanām nav pareizi identificēts jauno zināšanu avots: tas nav nekāds pārdabisks spēks, bet gan neironu mijiedarbība kaut kādu dabisku, materiālu likumsakarību rezultātā

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Yo

bet man patīk Naiderkunga jautājums!
visas tās metodes-metodītes nekad neņem vērā, cik partejiski cilvēki izturas pret patiesību! sūds par lielo patiesību, kas mūsu cāļu smadzenēm tāpat ir līdz galam neaptverama, tāpēc svarīgāk ir katram pašam kļūt reālam pret savas dzīves cietajiem faktiem... tā ir sasodīti nopietna dilemma - vai man vispār gribas neērtu patiesību?

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Ivars Neiders

Paldies par rakstu! Man radās vairākas piezīmes, bet laika trūkuma dēļ minēšu tikai dažas.
Pirmkārt, vajadzētu tomēr pēc iespējas skaidrāk definēt par ko īsti ir runa. Tekstā figurē gan 'iracionāla ticība', gan 'ticība iracionālajam', un abi šie termini, šķiet, tiek lietoti kā ekvivalenti, kas, manuprāt, ir aplami.
Otrkārt, es nekādi nevaru nopirkt argumentu par mītisko skaistāko pasauli un interesantāko dzīvi. Ar ko gan homeopātija vai vēl kādas citas nezinātniskas sistēmas ir interesantākas par zinātnisku medicīnu? Manuprāt, fakti par cilvēka organisma darbību ir krietni interesantāki par jebkuru homeopātu bulšitu. Cita lieta - bulšits ir zināms visiem, bet mikrobioloģija, ģenētika utt., prasa zināmu piepūli.
Treškārt, no rakstītā rodas iespaids, ka zinātne ir saistīta ar kādu noteiktu uzskatu kopumu. Cik saprotu, tad tas īsti nav pareizi. Zinātni drīzāk raksturo metožu, nevis uzskatu kopums.
Ceturtkārt, zinātni no jebkura bulšita parasti atšķir tas, ka zinātnē ir pavisam normāli pieņemt, ka ir lietas, kuras mēs nezinām vai nevaram izskaidrot.
Es arī neredzu jēgu nošķirt dažādus "domāšanas veidus". Vispirms jau saprtams, ko tas īsti nozīmē? Kas tā par 'zinātnes loģiku', kas visu apņem? Zinātne plašākā nozīmē jau ir tikai advancēts common-sense, kas paredzēts noteiktu problēmu risināšanai. Un tas nenozīmē, ka attiecībā uz citām problēmām būtu jāatceļ common-sense.

Providus sbr small 7 01
Iveta Kažoka

Paldies par komentāru! Dažas replikas:
"Tekstā figurē gan 'iracionāla ticība', gan 'ticība iracionālajam', un abi šie termini, šķiet, tiek lietoti kā ekvivalenti, kas, manuprāt, ir aplami."
Rakstot šo tekstu, es nebalstījos uz kādu konkrētu racionalitātes vai iracionalitātes definīciju. Manā izpratnē tās abas ir plašas kognitīvas kategorijas ar izplūdušām robežām. Mēs aptuveni pēc konteksta varam saprast, kas konkrētajā gadījumā ir domāts - un, jā, ir iespējams, ka dažbrīd izpratne ir plašāka un dažkārt šaurāka. Racionālo vairāk raksturo zinātniskums, skeptiskums, empīriskums, verificēšana. Iracionālo - reliģiskums, zinātnei paralēlas pasaules likumsakarību skaidrošanas formas, kas pieļauj tādu cēloņsakarību eksistenci, kuru realitātes akceptēšanai nav zinātniska pamata.

"Manuprāt, fakti par cilvēka organisma darbību ir krietni interesantāki par jebkuru homeopātu bulšitu."
Es vairāk biju domājusi dažādas reliģiskās filozofijas sistēmas: bet pieņemu, ka estētika vienmēr ir gaumes jautājums. Vieni skaistumu saskatīs cilvēces jau atklātajās dabas likumsakarībās, citi - ideju kontruktos, vēl citi - reliģiskās teorijās, vēl citi - uzreiz visur.

"Treškārt, no rakstītā rodas iespaids, ka zinātne ir saistīta ar kādu noteiktu uzskatu kopumu. Cik saprotu, tad tas īsti nav pareizi. Zinātni drīzāk raksturo metožu, nevis uzskatu kopums."
Es to saucu par zinātnisko domāšanu. Jā, protams, tā balstās vairāk zinātniskajās metodēs nevis konkrētos uzskatos - bet ir arī uzskati, kas izriet no zinātniskās metodes ceļā iegūto zināšanu interpretācijas (par to, kas ir iespējams un kas nē - piemēram, vai tevis pieminētajai homeopātijai var būt reāls efekts, ja jā, tad uz ko)

"Ceturtkārt, zinātni no jebkura bulšita parasti atšķir tas, ka zinātnē ir pavisam normāli pieņemt, ka ir lietas, kuras mēs nezinām vai nevaram izskaidrot. "

Būtu labi, bet ne vienmēr tas tā ir. Paņemsim atkal to piemēru ar homeopātiju. Kā tev šķiet: vai ir kaut kas, ko zinātne šobrīd NEVAR pateikt attiecībā uz homeopātiju? Vai arī viss ir skaidrs (kā pats teici - tā ir bulšits)? Lūk šādos jautājumos arī parādās zinātnes robežas un, manuprāt, vajadzība tās definēt - saprast, cik tālu zinātne var vai nevar pateikt, ka kaut kas ir bulšits (un ar kādu varbūtību) un kas ir tās metodes, kas to ļauj izdarīt

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Ivars Neiders

Es tomēr domāju, ka nenāktu par ļaunu precīzāk iezīmēt, kas tiek saprasts ar racionalitāti, jo jau komentāros ir redzams, ka dažādiem lasītājiem šī izpratne ir dažāda.
Īsti nesapratu jautājumu par homeopātiju. Kas gan zinātnei būtu par homeopātiju jāpasaka? Cik var spriest pēc pētījumiem, tad homeopātisku terapiju efektivitāte nepārsniedz placebo efektivitāti. Nevienam jau nav jāpierāda, ja homeopātija nedarbojas. Homeopātiem būtu jāpierāda, ka tā darbojas, bet šādu pierādījumu nav. Tas, ko, cik man zināms, zinātne nevar pateikt, tieši kā darbojas placebo efekts. Bet tas jau neattiecas tikai uz homeopātiju.
Bet tā kā neesmu drošs, vai sapratu jautājumu, tad nevaru arī būt drošs, vai esmu uz to pēc būtības atbildējis.
Turklāt zinātne jau neteiks, ka kādā jautājumā "viss ir skaidrs". Zinātne drīzāk runā varbūtības terminos - cik liela ir varbūtība, ka notiks viena vai otra lieta vienā vai otrā situācijā. Šajā nozīmē tā ir advancēts un disciplinēts common-sense, kas ir efektīgākais mums zināmais instruments patiesības par ārpasauli noskaidrošanai. Kas arī nozīmē to, ka runa ir par instrumentu, kas paredzēts noteiktam mērķim. No kā arī izriet visnotaļ triviāla doma, ka gadījumos, ja mums ir citi mērķi, tad nāksies lietot citus instrumentus.
Es jau arī norādīju, ka visas rakstā minētās problēmas drīzāk ir raksturojamas kā tādas, kas vairāk attiecas uz ētiku, proti, tas ir jautājums par patiesības vērtību. Par to, vai ikvienā gadījumā patiesība pārtrumpo visas pārējās vērtības.

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Clash

Kā jūs zinātniksi pamatosiet to, ka Bahs sakomponēja to ko tas sakomponēja. Vai viņš zinātniski labaratorijā pierakstīja un skaitļoja katru nākamo noti, vai tomēr izklāstija nošu partitūrā to, kas līdz viņam bija iracionāli nonācis?

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Yo

es gan nopērku argumentu par skaistāku pasauli
tas ir vienīgais, kas šodienas nihilistam atliek, sentimentāls prieciņš par poētisko pasauli (autonomais prāts to grib iznīcināt)
Dievs ir lielais Dzejnieks, un kad sāk ķidāt jebkuru dzejoli, jūs zināt, kas paliek pāri.. tas ir noticis ar viņa dzejoli/pasauli .. neviens vairs negrib lasīt dzejoli kā dzejoli

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Ra

Paldies Ivaram par piezīmēm! Iespējams, man ir vienkārši labs garastāvoklis, bet atkal jāsmaida- šoreiz par Ivara centieniem "atšķirt zinātni no bulšita" :) Īpaši tas, ka Ivaraprāt interesantāks par "bulšitu" ir zinātniski pamatots faktu kopums. Vai nav tā, ka mūs vairāk interesē tas, kas ir neizpētīts, kur var slēpties, kaut kas neatklāts pretstatā kaut kam zināmam, pierastam un ikdienišķam? Tā tas noteikti ir un pilnīgi noteikti neatklātā pietiek medicīnā, astronomijā un jebkurā citā zinātnes nozarē, tā, ka te Ivaram taisnība, zinātne nenoliedzami ir interesanta. Taču teiksmainais "bulšits" pilnīgi un galīgi pārspēj jebkuru pašu interesantāko zinātnes novirzienu, jo tas ir daudz daudz neizpētītāks un pat mītiem apvīts. Te nu būtu pilnīgi neaptverams lauks interesantā gan zinātniekiem gan ametodiskajiem pētniekiem. Vienīgais veids, kā "bulšitu" padarīt neinteresantu, ir to par neinteresantu (izpētītu?) uzskatīt apriori jeb iracionāli. No tā izriet, ka Ivara spriedums ir iracionāls. Apsveicu, Ivar, Jūsu domāšanā ir iracionālie elementi un tieši uz tiem Jūs balstāt savus spriedumus :)

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Yo

Ticība savai racionalitātei arī ir tikai ticība.
Līdz ar to Ra domāšanā tāpat dominē iracionālie elementi :)

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Ivars Neiders

@RA

""Vienīgais veids, kā "bulšitu" padarīt neinteresantu, ir to par neinteresantu (izpētītu?) uzskatīt apriori jeb iracionāli. No tā izriet, ka Ivara spriedums ir iracionāls. Apsveicu, Ivar, Jūsu domāšanā ir iracionālie elementi un tieši uz tiem Jūs balstāt savus spriedumus :)"
Neizriet vis.
Par to, kas ir interesantāks, protams, strīdēties grūti. Savā ziņā gaumes jautājums, protams. Tomēr man ir (empīriski nepamatota) sajūta, ka cilvēki, kuriem ezotērika šķiet interesanta parasti ir visnotaļ neizglītoti dabaszinātnēs.

Providus sbr small 7 01
Iveta Kažoka

Ivar, šis ir drosmīgs apgalvojums! "cilvēki, kuriem ezotērika šķiet interesanta parasti ir visnotaļ neizglītoti dabaszinātnēs."

Varbūt paspēlēsim to pašu spēli, ko piedāvāji ar racionalitāti! Es nespēju to ļoti precīzi nodefinēt to iemeslu dēļ, ko jau minēju citos pie šī teksta pievienotajos komentāros. Bet varbūt tu vari nodefinēt, kas ir tā tevis nonicinātā ezotērika?
Piemēram, vai dažu pazīstamu zinātnieku nedaudz budismam, gnosticismam līdzīgas ticības, pārliecības formas tu sauktu par ezotēriskām? http://www.edge.org/3rd_culture/heisenberg07/heisenberg07_index.html Es - pavisam noteikti. Artī tās aptvēru zem vārda " iracionāls". Un man tās šķiet ārkārtīgi skaistas. Un pati diskusija - absolūti netriviāla, pat ja mēs nevaram katru reizi katru izmantoto vārdu precīzi definēt

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Ivars Neiders

Nevajag "ļoti precīzi". Pietiktu ar to vien, ja dotu kādu darba definīciju. Būtu mazāk pārpratumu. Bet ja runā par "iracionālu ticību" un "ticību iracionālajam", tad tā ir putra.

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Uģis

Kāpēc vajag pretstatīt racionalitāti un iracionalitāti? Sačakarētas ir abas, jo cilvēks ir sačakarēts. Bet abām katrai savā laikā un vietā ir sava veselīga loma.

Providus sbr small 7 01
Iveta Kažoka

Man šķiet, ka bez pretstatīšanas vispār nav iespējams domāšanas process.

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Uģis

Manās ausīs domāšana pretstatos izklausās pēc duālistiskas pasaules uztveres. Pašam man labāk patīk metafora, ka domāšana jeb nākšana pie jelkādas skaidrības ir kā gaismas un ēnu attiecības. Bet pretnostatījums racionāls/iracionāls paredz kauta kādu racionalitātes zelta teļu, kas nostājies pret iracionālo teofāniju, un tad nu mēs, nabadziņi, raustamies tur pa vidu starp šiem pretstatiem :)

Citi autora darbi