Dažas papildus replikas par integrāciju 8

Šodien piedalījos visai interesantā pasākumā par sabiedrības integrācijas programmas ievada projektu. Diemžēl man nebija iespējas reaģēt uz vairākām strīdīgām diskusijas laikā pateiktām tēzēm. Lai pārdomas nepaliktu tikai manā galvā vien, nolēmu ar tām padalīties šajā blogā. Atvainojos par to, ja šis ieraksts izskatās fragmentārs, tehnisks un ar saraustītu kontekstu.

Iesaki citiem:

Programmas definīcijām garām aizbirušie cilvēki

Vismaz trīs pasākuma dalībnieki pauda viedokli, ka viņi nespēj atrast sevi programmas piedāvātajās definīcijās - saprast, vai viņi, saskaņā ar programmu, ir/nav piederīgi Latvijas tautai (kopienai).

Kultūres ministre uz to atbildēja, ka katrs, kas ir pilsonis, pieder Latvijas tautai. Bet no programmā iekļautajām definīcijām tas tā gluži nesanāk.

Saskaņā ar koncepcijas projektu, Latvijas tauta ir " valstsnācija kopā ar mazākumtautībām".


  1. Kas ir valstsnācija? "Latvieši"
    Kas ir latvieši? "Cilvēks, kurš pēc vismaz dažiem objektīviem kritērijiem (it sevišķi valoda, arī izcelsme, kultūra) un subjektīvās piederības izjūtas identificē sevi kā latviešu nācijai piederīgo."


  2. kas ir mazākumtautības? "Latvijas pilsoņi, kuri kultūras, reliģijas vai valodas ziņā atšķiras no latviešu valstsnācijas, paaudzēm ilgi tradicionāli dzīvojuši Latvijā, uzskata sevi par piederīgiem Latvijas valstij un sabiedrībai, vienlaikus vēlas saglabāt un attīstīt savu valodu, kultūru, reliģiju"


Ārpus šīm definīcijām paliek diezgan plašs cilvēku loks, kas neiekļaujas šajās kategorijās. Pat tad, ja viņi jūtas piederīgi Latvijai, aktīvi iesaistās sabiedriskās aktivitātēs, politikā, maksā šeit nodokļus.

Spilgts piemērs, kā neveiksmīgas kategorijas producē problēmu (no "Latvijas tautas" izslēgtos).

Piemēram:


  • Cilvēka senči vai viņš/a pats šeit ir iebraukuši padomu laikos un neidentificējas kā latvietis/e. Nesanāk ne "latvietis" (jo neidentificējās), ne "mazākumtautība (jo nav paaudzēm ilgi šeit dzīvojis)". Tātad nav daļa no "Latvijas tautas". Pat ja ir pilsonis, perfekti zin valodu, pat ja ir Saeimas deputāts, daudz darījis kopienas labā.

  • Cilvēka senči Latvijas teritorijā dzīvojuši paaudzēm. Senču izcelsme: latviska. Bet šis konkrētais cilvēks neuzskata etnisko/nacionālvēsturisko identitāti par sev svarīgu, tādēļ ne pasē, ne tautas skaitīšanā savu izcelsmi nenorāda. Vienlaicīgi - lojāls, aktīvs pilsonis, piedalās talkās, vada uzņēmumus. Atkal - nesanāk daļa no "Latvijas tautas". Jo nav ne latvietis, ne mazākumtautība.

  • Tas pats scenārijs, bet cilvēka senči piederējuši pie tradicionālajām mazākumtautībām. Viņš pats - neuzskata, ka būtu vērts īpaši glabāt un aizsargāt senču valodu, kultūru, reliģiju, vienlaikus nejūtoties tuvs arī "latviskajai" kultūrai, tradīcijām utt. Pilsonis, bet nav daļa no "Latvijas tautas".

  • Cilvēka senči - dažādu tautību pārstāvji. Nejūtas piederīgs nevienai no tām (vai jūtas piederīgs abām). Aktīvs Latvijas pilsonis.



Man šķiet, ka acīmredzams, ka programmas projektā izpratne par "Latvijas tautu" nav balstīta uz pilsoniskiem kritērijiem. Tā daļēji ir balstīta uz "asins" principiem (cilvēks, kuram senči bijuši latvieši, tiek uzskatīts par daļu no Latvijas tautas PAT TAD, ja viņam/i nav pilsonības un, iespējams, vispār nekāda sakara ar Latvijā šobrīd dzīvojošiem cilvēkiem; cilvēks nevar būt "mazākumtautība", ja viņa senči Latvijā nav dzīvojuši paaudzēm) un daļēji uz nacionāletnisko pašidentifikāciju ar kādu no definētajām kategorijām (lai būtu par "Latvijas tautu" - jāizvēlas viena no divām identitātēm, latvietis vai mazākumtautība, pat tad ja cilvēks neuzskata par svarīgu un neidentificējas ne ar vienu no tām).

Es domāju, ka tas nav veselīgi 21.gadsimta sabiedrībā un šāda tautas izpratne nav ceļš uz saliedētu kopienu.

Pasākumā tika pieminēta grāmata "Ardievu, Atlantīda!". Kas tad pēc integrācijas projekta autoru domām sanāk grāmatas autores ģimene 20.gadsimta 20.-30.gados? Daļa no Latvijas tautas, jo piederēja pie mazākumtautībām? Bet nu grāmatā taču acīmredzams, ka ebreju identitātei - reliģijai, tradīcijām, - bija maza loma ģimenes ikdienā. Tātad nebija daļa no Latvijas tautas? Kādēļ? Vai viņi bija kaut kā mazāk piederīgi Latvijai, kā, piemēram, tie, kas dzelžaini godāja mazākumtautību rituālus? Vai tiešām tas ir svarīgs kritērijs?



Svarīgs, kā reiz, ir sadzīviskais, ikdienas saskarsmes līmenis

Vairākkārt diskusijas laikā kultūras ministre atkārtoja domu (cerams, pareizi to sapratu), ka šīs kategorijas ir abstrakcijas (ne visi ar tām identificēsies) un vajadzīgas tādēļ, lai valsts varētu īstenot mērķtiecīgu politiku. Pasaule no sadzīviskā līmeņa izskatoties savādāk nekā no rīcībpolitikas līmeņa, kur cilvēki ir neizbēgami jāgrupē kategorijās. Pat ja mēs ikdienā neredzam integrācijas problēmas, tas nenozīmē, ka problēma nepastāv.

Augsti teorētiskā līmenī piekrītot šai domai, manuprāt, konceptuālās kategorijas, kuras mēs lietojam sabiedrības aprakstīšanai, ir ļoti svarīgas tad, ja vēlamies tām pakārtot reālus politikas pasākumus. Integrācijas programmas ievadam sekos rīcības pasākumu plāns. Tādēļ tik nozīmīgi, lai šīs kategorijas būtu maksimāli precīzas, pietuvinātas reālu cilvēku pašidentifikācijai. Lai tās būtu izmantojamas ceļā uz vēlamo mērķi.

Ja integrācijas mērķis ir saliedēta kopiena, tad, atļaušos apgalvot, ka izvēlētās kategorijas (valstsnācija, mazākumtautības, krieviski runājošie, imigranti) ir šim mērķim destruktīvas. Reālie cilvēki spēj sadarboties, fanot par Latvijas komandām, kopīgi piedalīties vēlēšanās, kopīgās protesta demonstrācijās, apmeklēt mūziķu koncertus (= dažas darbības, kas ved uz saliedētu kopienu, labvēlīgām un iecietīgām savstarpējām attiecībām) nedomājot par to, kurš viņu līdzcilvēks pieder pie valstsnācijas un kurš ir mazākumtautība. Šādu kategoriju atgādināšana un uztiepšana ikdienas situācijās kā reizi arī rada ŠĶĒRŠĻUS saskarsmei (pēkšņi jāsāk domāt par to, ko nozīmē balsot kā latvietim, fanot par to, par ko krievi parasti fano utt.). Man ir grūti iedomāties tādus pasākumus, kur, lai sasniegtu sabiedrības saliedētību, arī valsts politikas līmenī būtu vērts kaut kā atsevišķi izdalīt/strādāt ar kādu no šīm kategorijām (visu kopā, neņemot vērā tās iekšējo neviendabību), vienlaikus nestrādājot ar pārējiem. Atšķirības starp mazākumtautībām un latviešiem kā grupām taču bieži vien būs mazākas nekā atšķirības starp indivīdiem/kolektīviem šo grupu ietvaros. Gan attiecībā uz emcionālo piesaisti Latvijai, gan vēstures interpretāciju, gan spēju toleranti izturēties pret līdzcilvēkiem, kas ir pēc kādām pazīmēm atšķirīgi no vairākuma.

Cilvēkus var aptuvenās, neprecīzās kategorijās iedalīt pēc tik daudziem kritērijiem!Valstsnācija/imigranti/mazākumtautības ir viena no tūkstošiem. Katoļi/protestanti/ateisti/citi. Veģetārieši/gaļēdāji. Senči no laukiem/Rīgas. Augsti ienākumi/zemi ienākumi. Popkultūras piekritēji/avangardisti. Smēķētāji/nesmēķētāji.

Svarīgais jautājums: vai vajag dalīt?

Atbilde atkarīga no tā, vai dalījums mums dod kādu vērtīgu informāciju vai tikai novērš uzmanību no mūsu galvenā mērķa.

Manuprāt, ja mērķis ir saliedētā sabiedrība, tad labāk cilvēkus etnovēsturiskās kastītēs nedalīt.Tas ir mākslīgi un akcentē nevis kopīgo, bet atšķirīgo. Protams, paturot prātā, ka dažas atšķirības kaut kādos sabiedrības segmentos var būt reālas un var patiešām būt šķērslis sabiedrības saliedētībai. Līdzīgi kā saliedētas sabiedrības veidošanos var aizkavēt pārāk liela ienākumu nevienlīdzība. Vai atšķirības cilvēku dzīvesstilā (dažādu brīvā laika pavadīšanas piekritēji). Tādēļ nevajag pārspīlēt tieši etnovēsturisko kategoriju nozīmi, it sevišķi, ja ikdienas saskarsmes/sadzīviskā līmenī problēmu ir patiešām maz. Jo problēmas ir maz līdz brīdim, kad mediji/politiķi sāk līdz tam normāli sadzīvojušiem cilvēkiem iestāstīt, ka šīs etnovēsturiskās kategorijas ir ļoti svarīgas (gan ikdienā, gan politikā) un tām būtu jābūt par pamatu katra cilvēka identitātei.



Manuprāt, ja mēs vispār izšķiramies runāt par kultūru un identitātēm, tad labāk par tām domāt kā par parādībām, kas atrodas permanentā tapšanas procesā. Tās ir nemitīgi mainīgas. Šodienas Latvijas būvniecības tradīcijas ir savādākas nekā pirms 80 gadiem un vēl pēc 80 gadiem būs vēl savādākas. Tās ietekmēs visu mūsu mijiedarbība - neatkarīgi no tā, kāda ir mūsu senču nacionālkulturālā izcelsme un ar kuru (ja vispār kādu) etnisku grupu mēs identificējamies.

Nav tā, ka arī līdz padomju karaspēka ienākšanai Latvijā būtu dzīvojusi homogēna tauta, kas glīti iedalījās latviešos un konkrētās mazākumtautībās un ka tā bijusi svarīgākā viņu identitātes sastāvdaļa. Arī toreiz krievs/vācietis/ebrejs pēc izskata, pasaules skatījuma, kultūras varēja būt līdzīgāks latvietim nekā divi latvieši viens otram. Un viņi kopīgi, savstarpēji mijiedarbojoties, izveidoja to kultūrvēsturisko mantojumu, ar kuru šobrīd lepojamies (Rīgu, jūgendstilu u.tml.) Pēc 80 gadiem, ja kāds vēsturnieks mēģinās aprakstīt šī laika Latviju, diez vai attiecībā uz kultūrtelpu dažādu cilvēkumu "pienesums" tiks īpaši nošķirts atkarībā no viņu senču etniskās dzimtenes vai kaut vai no viņu pašu nacionālvēsturiskās pašidentifikācijas.

Tad kā par pamatu integrācijai var likt kaut ko tik plūstoši bezformīgi nedefinējamu kā "materiālā un nemateriālā kultūra, dzīvesveids", - parādības, kuru šodien eksistējošās pazīmes var tikt noteiktas tikai nākotnē (kad kļūs iespējams pamanīt un aprakstīt, kas mūs visus kā kopienu 2011.gadā atšķīra no citām kopienām; mēs paši, atrodoties šīs kopienas "iekšienē", jau to nemaz nevaram pamanīt)?



Vēsture ir jāzina, jāpēta un par to ir jādiskutē; tā nav jāpropagandē

Es joprojām nepiekrītu domai, ka, domājot par saliedētu kopienu, svarīgi apzināti veidot vienotu sociālo atmiņu. Manuprāt, sociālā atmiņa veidojas pati par sevi - mūsu kopējās mijiedarbības rezultātā. Katra kopīgas sadzīvošanas/mijiedarbības diena mums rada kopīgas atmiņas. Vai atšķirīgas atmiņas - kad mēs uz vieniem notikumiem skatāmies no dažādām perspektīvām. Manuprāt, tas ir normāli. Pret atšķirīgām vēstures interpretācijām jāizturas mierīgi. Piekrišana vai nepiekrišana vairākuma pieņemtajam skatījumam uz kādiem vēsturiskiem faktiem nevar būt kritērijs tam, vai cilvēks/cilvēku grupa pieder pie kopienas (tautas) vai nē. Viedokļu daudzveidība, ja tā balstīta godīgi atlasītos faktos, par kuru interpretāciju iespējamas leģitīmas diskusijas, ir vēlama parādība. Vienalga, cik "svēti" kādam attiecīgie vēstures notikumi arī šķistu.

Esmu ārkārtīgi skeptiska pret centieniem apzināti izveidot sociālo atmiņu. Ja tas notiek nevis kā godīga diskusija par vēstures faktiem (pie kuras vienmēr varam atgriezties tad, ja atklājas jauni fakti vai parādījusies jauna, iepriekš neizrunāta informācija), bet gan kā "īstās patiesības" uzspiešana propagandas ceļā - nepieņemot alternatīvus viedokļus principā, pat ja tie ir nevainojami argumentēti (lai arī cik attiecīgais politiķis būtu pārliecināts par to, ka viņam/i taisnība).

Man šķiet, ka kultūras ministres pasākumā minētais piemērs (atkal: ceru, ka pareizi sapratu) par to, ka Latvijas iedzīvotāju vairākums 90to gadu sākumā uzskatīja, ka ebreji paši bija vainīgi Holokaustā, jo daudzi ebreju izcelsmes cilvēki bija sadarbojušies ar PSRS represīvajām iestādēm, un tādēļ bija svarīga apzināta sociālās atmiņas veidošana, ir bišku "no citas operas". Manuprāt,pieminētajai vēstures interpretācijai ir tik daudz racionālu pretargumentu , ka valsts līmenī nebūtu jāsāk veidot/pieprasīt viens pareizais skatījums. Preargumentu/alternatīvo interpretāciju sniegšana ir daļa no cīņas pret tumsonību, pret neracionālu vēstures interpretāciju, kas, protams, ir jādara. Svarīgi, atklājoties jauniem faktiem/apstākļiem vai sabiedrības vairākuma nezināšanai par kāda notikuma apstākļiem, atkal un atkal pārdomāt vēstures notikumus, līdzšinējās interpretācijas.

Bet šādas diskusijas/pārvērtēšanas mērķis nav kopīgas sociālas atmiņas konstruēšana. Ja neskatoties uz faktiem un acīmredzami spēcīgu argumentu pārspēku par kādu vēsturisku fenomenu (godīgā diskusijā!), kāds turpina uzskatīt pretēji, tad tā ir viņa/s personiskā dīvainība. Kopīgas atmiņas vai to neesamība par konkrētiem notikumiem nevar būt sabiedrības integrācijas definējošā iezīme. Skaidrs, ka par kaut kādiem notikumiem atmiņas (vēstures zināšanas) lielākajai sabiedrības daļai būs līdzīgas. Bet būs notikumi, par kuriem viedokļi atšķirsies. Ja atšķirās pietiekami lielai sabiedrības daļai, tad tas nozīmē, ka jautājums prasa papildus diskusijas. Valsts (amatpersonas) var palīdzēt šādas diskusijas organizēt, - it sevišķi par tiem jautājumiem, kas izsauc vislielākās nesaskaņas, - bet nevajag vedināt/pieprasīt no pilsoņiem vai citiem iedzīvotājiem nepārprotami pozicionēties. Nevajag sabiedrību virzīt uz "vienu pareizo patiesību", kas tad visai kopienai būtu jāiemācās no galvas un kā mantra dzelžaini jāatkārto. It sevišķi nevajag tā darīt gadījumos, kad kādus vēstures notikumus divi saprātīgi cilvēki, kam nav psihopātisku/ksenofobisku tieksmju, patiešām arī var izskaidrot atšķirīgi. Piemēram, es neredzu problēmu, ja cilvēks, kas nosoda staļiniskās represijas un Latvijas okupāciju, tomēr uzskata 9. maiju par svarīgu un svinamu dienu. Mācību grāmatās būtu jāpaskaidro, kādēļ vieni svin 8.maijā, otri - 9.maijā, citi - abās un vēl citi - nevienā, lai dotu skolēniem iespēju pašiem saprast, vai kāda no pozīcijām ir labāk argumentēta, nevis jāmēģina pierādīt, ka "pareizi ir tikai šādi".



Pilsoniskā līdzdalība, piederība kopienai var būt pietiekams pamats saliedētai sabiedrībai

Diskusijā kultūras ministre pauda pārliecību, ka integrētas sabiedrības tapšanā nepietiks tikai ar sabiedrības labklājību kā mērķi un pilsoniskās līdzdalības iespējām. Esot vajadzīgs arī "māju" (dzimtenes - homeland) sajūtas elements.

Ja māju sajūta tiek izprasta kultūrnacionālās kategorijās, es tam nepiekrītu. Man šķiet, ka piederības sajūtai nav obligāti jābalstās kopīgā kultūrā vai izcelsmē (atkal: kultūras nianses vairāk šķeļ nevis vieno- par izcelsmi nemaz nerunāsim). Latvijas iedzīvotājiem ir visdažādākie, raibākie iemesli dzīvot tieši Latvijā (vai aizbraukt no Latvijas). Vieniem šeit ir dzīvojuši senči, citiem - lielākā daļa draugu, citiem - vieglāk atrast labu darbu, citam - pieder īpašums, vēl citiem - patīk šeit dzīvojošie cilvēki. Kā redzams: pragmatiski un emocionāli. Kā nu kuram.

"Māju" sajūta katram ir individuāla. Vieniem - racionāla, citiem - totāli iracionāla. Bet katram sava. To nevar uzkonstruēt vai nodiktēt. Tas, ko var darīt: veidot tādu sabiedrību, lai šeit labi justos pēc iespējas daudzi. Sociālā drošība, iespējas, tolerance pret cilvēku izvēli attiecībā uz dzīvesstilu - tas raksturo sabiedrības, kur cilvēki vēlas dzīvot. Bet par to jau rakstīju iepriekšējos ierakstos.

Visus vienojošais, kā reizi, var būt pilsoniskās līdzdalības elements. Tā, lai katrs justu, ka ir vērtīgs kopienai, varētu ietekmēt notiekošo, kaut vai no politiķu retorikas justu, ka ir savējais nevis svešais. Lepnums par savu konstitucionālo iekārtu un spēja ietekmēt svarīgus lēmumus, ir tas, kas gadsimtiem ir saturējusi kopā šveiciešus - lai gan Šveices sabiedrība ir daudz diferencētāka nekā Latvijas, ar daudz būtiskākām dzīvesstila/kultūras atšķirībām starp dažādiem reģioniem. Kā tas var nebūt iespējams Latvijā?

Kultūrnacionālās kategorijas, tieši otrādi, nevis vieno, bet šķeļ. Pasākumā minēju piemēru ar Ziemassvētkiem. Integrācijas projekts saka, ka tautu (atgādinājums: latvieši + mazākumtautības) vienojošais pamats būs t.sk. kultūra un unikālā kultūrtelpa. Daļa no latviskās kultūrtelpas, kas minēta programmā: svinamās dienas (līdzās komunikācijas veidiem, krāsu izjūtai, būvniecības tradīcijām - kas būtu atsevišķa komentāra vērtas).

Tad ko mēs īsti darām ar Ziemassvētkiem? Zinām taču, ka mūsu sabiedrības daļa šos svētkus svin decembrī, daļa - janvārī un daļa nesvin vispār vai ieliek tur paši savu jēgu. Kā tas vai teju jebkurš cits kādai sabiedrības daļai raksturīgs kultūrtelpas elements var būt vienojošs pamats integrācijai?

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (8) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Valdis 24.05.2011 11:15
Sen zināma patiesība - vieglāk kritizēt nekā radīt. Izskatās, ka raksta(bloga) autore pati apmaldījusies kultūrvēstures un vēstures džungļos. Sabiedrības saliedēšana uz kādas utopiskas kosmiskas multikulturālas bāzes ir "pagātnes kļūda" Vācijā, Francijā un citās Eiropas attīstītākajās valstīs. Iesaku izlasīt Economist 2010. gada novembra numuru par integrāciju Vācijā. Būsim reiz moderni, un pārstāsim atgremot novecojušas domas un dogmas.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Andris Vītols 20.05.2011 18:01
'Vēsture jāzin......tā nav jāpropagandē '- tā Jūs .... Vēl Jūs par viedokļu daudzveidību ,diskusijām....par vēstures faktiem u.t.t. ... Bet kas notiek praksē ? .... Pat skolnieki, izejot no skolas, " godīgi atlasītos faktus ' aizmet ....un piesprauž Krievijas impērijas ...lentītes. Latviešu debates par integrācijas tēmu pret Krievijas propagandu TV,...radio ,presē ---vai neredzat rezultātu ?

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Iveta Kažoka 13.05.2011 17:49
Aleksi - manuprāt, ļoti precīzs nošķīrums. Tiešām: svarīgas ir spējas (prot/neprot valodu) nevis cilvēku raksturojošās iezīmes. Nemācēju to tā noformulēt.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

fzss 12.05.2011 11:46
ja LV labklājība būtu daudz augstāka kā Krievijā , ui, kā krievvalodīgie integrētos ! pat latviešu valodu sāktu mācīties centīgāk kā vācu:D kā arī izskatās ka LV nacionālajiem pulgotājiem kāds maksā...

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

arbeit macht...oi sorri 12.05.2011 03:16
I mean... Vai tiesam nav nekas jedzigaks ko darit? Manuprat, nodarbinot celju bedrishu laapiishanaa visus tos tukstoshus, kas nodarbojas ar "integracijas jautajumiem" sabiedribai butu daudz lielaks labums.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Aleksis 12.05.2011 02:18
Dalīt bez vajadzības kategorijās tiešām, varbūt, nevajag. Vienlaikus, integrācija, kurā nav pieminēti nedz (etniskie) latvieši, nedz dažādas mazākumtautības kā arī PSRS laiku imigranti - tā būs drusku citai planētai domāta... Kaut kādas saturīgas abstrakcijas jau laikam ir vajadzīgas - varbūt lielāks uzsvars jāliek nevis uz CILVĒKIEM piemītošām klasificējošām pazīmēm, bet gan uz tādiem kritērijiem kā valodas un valodu prasmes, imigrācijas statuss (dzīvojis daudzās paaudzēs, ir 1. paaudzes imigrants - t.i. pats iebraucis te apzinīgā vecumā. 2.paaudzes imigrants - gājis te skolā vai arī jau piedzimis te 1.paaudzes imigrantiem. Un visbeidzot - 3.paaudzes imigranti).


>>> Cilvēka senči Latvijas teritorijā dzīvojuši paaudzēm. Senču izcelsme: latviska. Bet šis konkrētais cilvēks neuzskata etnisko/nacionālvēsturisko identitāti par sev svarīgu,
======
Te ir drusku par pedantisku. Latvietim ("latvieša definīcijā") tak tiek pieļauts, ka viņš ir latvisks tikai pēc dažām pazīmēm. Tad jau dokumentiem nav jābūt obligāti ar pareizo ierakstu "latvietis".
Turklāt ne jau visi, kuri nav norādījuši tautību ir tie, kuri "neuzskata etnisko identitāti par sev svarīgu". Varbūt viņi uzskata tautības norādīšanu dokumentos par personīgās brīvības ierobežojumu; vai arī principiāli skaita tautību pie tām lietām, kuras ir jānorāda aptujās - tāpat kā amerikāņiem rases piederība. T.i. var pastāvēt cienījams pasaules uzskats, kas atzīst statistiķu un demogrāfu interesi par tautībām - ir gatavs arī pats tādu uzrādīt, bet vienlaikus neredz vajadzības pēc šī parametra norādīšanu dokumentos.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

jumors 11.05.2011 21:43
Tomēr nesaprotu, kāpēc mums jābūt žēlsirdīgajiem samariešiem un jāstrādā tas darbs, ko "rodstva ņe pomņaščije" negrib darīt? Kāpēc viņi negrib tikt ar sevi skaidrībā, pie kā tad pieder, ja Latvijā sevi neredz?.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

lambadis 11.05.2011 21:26
Manu uzmanību pievērsa holokausta pieminēšana.Paņemiet un izlasiet Solžeņicina darba""200 gadu kopā otro sējumu.No tā Izriet,ka Staļins ir padomju nomenklatūrā salicis lielu skaitu ebreju no visas pasaules,kuri bija aizrāvušies ar marksismu,lai tie notraipītu rokas ar asinīm,kas atvieglotu viņu vēlāku likvidēšanu.Izraēliešu tos par ebrejiem neatzīst,jo viņiem ebrejs ir reliģisks jēdziens.Par ebreju var kļūt noliekot eksāmenu,par jūdu var tikai piedzimt.Uz vācu gāzes kameru fona,tas izskatās visai pikanti.Vai ievērojāt,ka šogad 16.martā,ne Izraēla,ne Zurofs Latviju nekādi nepieminēja.Jo mūsu nacinālradikāļi skaļi klaigā par ebrejiskās izcelsmes čekistiem,kuru esot neproporcionāli daudz,un tas mūs noved atpakaļ pie minētā Solžeņicina darba.

Citi autora darbi