Daudzes čuriki 3

Kad Saeimas priekšsēdētājs izdara kādu paziņojumu, mēs sagaidām, ka likumdevējs rīkosies saskaņā ar paustajiem principiem. Esam pārliecināti, ka, nākot klajā ar deklarācijām, spīkers aiz muguras netur čurikus.

Iesaki citiem:

Atceraties anekdoti no bērnības?

"Mammu, drīkst es neiešu šodien uz skolu?"
"Nē, dēliņ, nedrīkst. Jo tu taču esi direktors!"

Es to atcerējos, klausīdamies Latvijas Republikas Saeimas priekšsēdētāja Gundara Daudzes pirmsreferenduma deklarāciju par draudiem no nelatviskās izcelsmes pilsoņu puses. Politologs Aksels Rēcs pirms mēneša šajā portālā rakstīja[1], ka Latvijas politikas saprašanai ir nepieciešama psihologa nevis politologa kvalifikācija. Politologs Ivars Ījabs pagājušajā nedēļā politiķu diskursu vērtēja kā "logoreju" un "bazāru"[2]. Ikdienišķajā valodā mēs paši rīkojamies kā "praktiskie" psihologi, salīdzinot politiķu darbības ar pusaudžu kaprīzēm. Šajā rakstā parādīšu, ka šie vērtējumi nav jāuztver kā ironija — politikas analītiķi meklē nosaukumu tam, kas nav politiskais fenomens (lielas sociālās grupas īpašība), bet gan neatrisināto interpersonālo attiecību problēmu (raksturo mazo grupu, ģimeni) ievazāšana politikā. Šāda hipotēze paver ceļu diskursa psihoanalīzes metodei, interpretējot politisko tekstu. Jau vairākus gadus pētot latviešu politiķu tekstus caur ģimenes attiecību prizmu, man patiešām izdodas rekonstruēt iekšējās loģiskās saiknes starp atsevišķām daļām viena teksta ietvaros un starp viena politiķa vai partijas izteikumu virknēm dažādos laikos tapušajos tekstos. Politiķi nerunā aplamības — vienkārši ir jāsaprot, ka uzstāšanās brīdī runā nevis, teiksim, valsts vadītājs, bet bioloģiskais vīrietis, kurš bērnībā ir piedzīvojis psihosociālās identitātes veidošanas traumu. Tekstu uzbūvi un subjekta attieksmi pret paša agrāk teikto ietekmē bērnībā neatrisināts komplekss — sāpīgs pārdzīvojums par piespiedu atdalīšanos no mātes.

Piekrītot Aksela Rēca teiktajam par politologu grūtībām komentēt vietējo politiku politikas zinātnes ietvaros, jāsaka, ka, piemēram, Saeimas deputāta Jāņa Šmita politiskie paziņojumi tiešām nav iekļaujami politoloģijas hrestomātijās, toties labi noder Žaka Lakāna (Jacques Lacan) psihoanalītiskās teorijas ilustrēšanai. Ar tiem tad arī paskaidrošu neatrisināto kompleksu būtību. Pirmais, kas norāda uz bērnības traumu, ir apsēstība ar seksuālās dzīves jautājumiem publiskajā runā. Atcerēsimies kaut vai pusaudžu masturbācijas tematu, ko pērn deputāts Šmits bija izvirzījis politiskajā un mediju dienaskārtībā, izlasīdams skolēniem domāto brošūru par higiēnu[3]. Bērnībā ir jārod atbilde uz pamata jautājumu par to, kuram pieder māte — tēvam vai dēlam? Nespēja simboliski akceptēt to, ka tēvs "atņem" māti, liedzot bērnam eksistences drošību "pie brunčiem", kavē bērna sevis atšķiršanu no cita (mātes). Tādējādi paliekot saplūdis ar māti, bērns nespēj pats kļūt par rīcības subjektu, veidot savu neatkārtojamo identitāti. Ja dabiska saplūšana ar citu paliek arī par pieaugušā cilvēka mērķi, tad viņš nespēj sazināties ar citiem, jo saziņas priekšnoteikums ir citādības atzīšana, izzināšana un savstarpējās saprašanas meklējumi. Saziņa ar citu ir iespējama, bērnam piekļūstot pie simboliskās kārtības —valodas. Tas notiek tad, kad tēvs saka dēlam: "Māte pieder man, bet tev ir jāmeklē citi pilnības apzīmējumi." Bērnam ir jānosauc kāds cits mērķis, kurš simboliski aizvietos "mātes brunčus" un iezīmēs ceļu uz sevis pilnveidošanu. Atņemot bērnam viņa primāro brīvību izvēlēties palikt kopā ar māti, tēvs iedragā viņa visvarenības izjūtu (simboliskā kastrācija). Šajā brīdī bērns saprot, ka mīļotā māte var izdzīvot arī bez viņa, un ka viņš pats nav perfekts subjekts, kuram ir jāstrādā pie savas identitātes. Tikai aizlieguma akceptēšana paver ceļu uz brīvību: atbrīvojoties no mātes skavām, bērns pats sāk veidot savu neatkārtojamo personību. Viņš vairs nav tikai mātes piedēklis, bet pats kļūst par sociālo attiecību subjektu.

Piekļuve valodai automātiski neatrisina visas problēmas. Valoda nav realitātes kopija. Starp vārdu un priekšmetu vienmēr pastāv plaisa, kas ir jāaizpilda ar citiem vārdiem —skaidrojumiem, jaunajām definīcijām, ko formulē dialogā ar citu. Tātad, jābūt runas noteikumiem, ierobežojumiem, kas sarunu vestu uz savstarpējo saprašanu, nevis ļautu brīvu asociatīvo skaņu plūsmu. Ja lekcijas vidū students saka "lekcija ir beigusies", tas neko nenozīmē. Rīcības spēku vārdi iegūs tikai tad, ja tos pasaka pasniedzējs. Pasniedzējs savukārt apzinās, ka lekcijā viņš nedrīkst runāt da jebko, jo viņa teikto studenti uztver nopietni, iegūto informāciju viņi mēģinās likt lietā profesionālajā darbībā. "Uzspiesto" ierobežojumu būtība ir vārda pragmatiskā spēka regulācija — teiktā vārda sociālais efekts ir atkarīgs no tā, kurš runā un no kādas sociālās pozīcijas tas tiek darīts. Kas notiek, ja kopīgi lietoto noteikumu nav, to Alise ir atklājusi, ciemojoties Brīnumzemē un Aizspogulijā. Tur acīmredzot nevar iztikt bez Ministru kabineta noteikumiem par zvana pogas nospiešanas kārtību augstākās izglītības iestādēs. Kad Saeimas priekšsēdētājs izdara kādu paziņojumu, mēs sagaidām, ka likumdevējs rīkosies saskaņā ar paustajiem principiem, kuros mēs redzam ilgtermiņa garantijas savai individuālajai rīcībai. Jo mēs esam pārliecināti, ka, nākot klajā ar deklarācijām, parlamentu spīkeri nemēdz aiz muguras turēt čurikus[4]. Mēs sagaidām, ka šis aizliegums tiks respektēts, pat ja expressis verbis Saeimas Kārtības rullī čuriki nav aizliegti.

Saeimas deputāts Šmits viņa profesijai piemītošus runas ierobežojumus vairākās intervijās nosauca par vardarbību pret viņa personīgo vārda brīvību. Boriss Cilevičs reiz bija uzņēmies "tēva" funkciju (nosaukums ir simbolisks, Brīnumzemē šo funkciju pildīja meitene Alise), mēģinādams paskaidrot Šmitam simbolisko ierobežojumu jēgu. Mizanscēna bija šāda. Saeima apspriež labojumus Darba likumā. LPP frakciju pārstāvošais likumdevējs no parlamenta tribīnes lasa Vecās derības likumus: kurš ar kuru drīkst kopā gulēt un kuram ir jāmirst partnera kļūdainas izvēles gadījumā. Tad vārdu ņēma Cilevičs: "Ja tā runā likumdevējs šeit, no Saeimas tribīnes, tad man tas jāinterpretē kā aicinājums noteikt nāves sodu, kā jūs citējāt. Jūs esat likumdevējs, un, ja jūs tā sakāt, tad jums būtu jābūt konsekventam un jāsagatavo attiecīgs likumprojekts. Bet, ja tas ir bla-bla-bla, tad, piedodiet, nu… nevajadzētu sajaukt Saeimas tribīni ar baznīcas kanceli"[5].

Diskursa analītiķim deputāts Jānis Šmits nav tik interesants, jo tekstu neapzinātie dzinuļi nav apslēpti aiz sarežģītām, interpretācijas piepūli prasošām metaforām. Psihoanalītiķi apgalvo, ka apsēstība ar dzimumdzīves regulēšanu vispār ir kristīgā fundamentālisma galvenā rūpe[6]. Citu politiķu diskursi nav tik viennozīmīgi skaidri, jo viņiem ir stingrākā sociālā kontrole pār savu runu. Taču šajā gadījumā mūs neinteresē iespējamo ģimenes traumu noteikšana (tā ir katra indivīda privātā darīšana), mēs meklējam pierādījumus tam, ka viņu publisko diskursu (tātad arī politikas veidošanu, jo tas notiek, runājot vārdus) nosaka nevis apzināti formulētās politiskās koncepcijas un uzskati (un par tiem jau var un vajag publiski strīdēties), bet gan neapzinātās bailes zaudēt mātes brunčus vai saņemt tēva sodu.

Atpakaļ pie Daudzes. Saprazdams teiktā neatbilstību statusam, viņš nesteidzās ar viedokļa argumentēšanu. Referenduma dienā vispār paslēpās no žurnālistiem, aizbraucot uz svētkiem Ventspilī un tādējādi atliekot skaidrošanos par to, kurš "sasita vāzi", uz vēlāku laiku. Kad briesmu vilnis bija garām, noskaidrojās, ka "vāze sasitās pati" — Daudze klāstīja, ka viņš nemaz neteica to, ko citi bija sapratuši no viņa vārdiem. Tomēr diskutēt ar Daudzi par viņa iespējamajiem, bet mūsu nesaprastajiem politiskajiem uzskatiem ir bezjēdzīgi, jo viņa frāzes neatspoguļo apzināto pasaules redzējumu — tie ir kaut kādu neapzinātu personisko bažu simptomi. Tāpēc Ivars Ījabs tā arī nespēja pateikt, kas notiks ar Satversmi — Satversmes labojumu nākotne nav izsecināma no politiķu teikumiem.

Neanalizēšu šeit visas diskursīvās taktikas pirms referenduma, tikai teikšu, ka Daudze izskatījās muļķīgi, jo, atšķirībā no frakciju vadītājiem, viņš ir valsts vadītājs. Un tie nav nekādi pekstiņi, jo ar viņa muti nerunāja Zaļo un zemnieku savienība, bet gan pati Latvijas valsts apliecināja savus principus. Turklāt jāpiebilst, ka ZZS gada laikā ir kardināli mainījusi savus uzskatus par politisko procesu. Teorētisko redzējumu par tiem bija darījis zināmus Saeimas priekšsēdētājs Indulis Emsis svētku uzrunā Saeimai un pasaulei 2007. gada 4. maijā[7]. Neatzīstot nevalstisko organizāciju tiesības komentēt politiku, Emsis faktiski bija iestājies par tiešo demokrātiju. Visi pilsoņi reizi četros gados piešķir deputātiem mandātu lemt tautas vārdā un leģislatūras darbības laikā drīkst skanēt tikai "nesakropļoti" indivīdu komentāri, nevis kāda kolektīvā balss. Politikas vērtēšana šeit kļūst neiespējama, jo ir saprotams, ka katram valsts iedzīvotājam nav tehnisku iespēju izteikt savu individuālo vērtējumu, bet, tiklīdz daži no viņiem apzināsies uzskatu kopību, tā jau būs "neleģitīmā NVO". Emša sapni par tiešo vertikālo komunikāciju bez vidutājiem — masu medijiem un NVO — ļauj īstenot referendums. Divu augusta referendumu ierosinātājiem adresētā kritika par valsts resursu izšķērdību tādējādi nav pamatota — opozīcija ir rīkojusies saskaņā ar Emša paustajiem, tātad politiskās elites akceptētajiem spēles noteikumiem. (Uzstāšanās Saeimā nebija nekādi pekstiņi pie vīna glāzes ar čomiem, bet programmatiska runa). Emša sapnim kļūstot par realitāti, Daudze noliedza arī šo koncepciju, aicinot pilsoņus neizmantot tiesības, kuras viņa priekšgājējs augstajā amatā uzskatīja par politikas pamatu — ar savu individuālo balsi piedalīties tiešajā vertikālajā komunikācijā.

Domāju, ka Ivars Ījabs, apzīmējot Daudzes deklarācijas ar vārdiem "bazārs"[8] un "logoreja"[9], nav vēlējies panākt publicistisku grotesku. Šie vārdi precīzi norāda uz politiskā diskursa galveno kaiti — neprasmi "aizturēt" vārdus atbilstoši runātāja statusam un runas brīža apstākļiem. Pievēršot uzmanību tieši šiem diviem faktoriem, klausītājs spēj adekvāti interpretēt citādi daudznozīmīgos vārdus un izvēlēties rīcības modeli. Ja "tantiņas uz lieveņa" un Latvijas Republikas Saeimas priekšsēdētājs televīzijas studijā potenciāli var radīt lingvistiski absolūti vienādus tekstus, tad kardināli atšķirīgi būs diskursi. Valodas pētniecībā ar pirmo fenomenu nodarbojas filoloģija, ar otro — diskursa analīze. Kamēr politiskās personas nebūs diferencējušas savu publisko funkciju no personiskajiem dzinuļiem, kamēr neizpratīs, ka viņu tekstus interpretē kā valsts varas pārstāvju nevis privātpersonu teikto, tikmēr vārdus "logoreja" un "bazārs" varam uzskatīt par politoloģijas terminiem un lietot tos bez pēdiņām. Varam atdzīvināt arī mūsdienu bērnu vairs nelietoto terminu čuriki, kas skar sociālajā dzīvē tik svarīgo norunu par savstarpējo attiecību noteikumu koplietošanu. Katrā ziņā televizoru ekrānos izskatīsies gaumīgāk, ja deputāts sakrustos rādītāja un vidējo pirkstu, nevis labo delnu sitīs pret kreiso apakšdelmu. Vēstījuma saturs ir tas pats, bet diskursi — dažādi.

_______________________

[1] Axel Reetz, "Vēlētājs nepastāvīgais, vēlētājs niknais"; http://www.politika.lv/index.php?id=16558

[2] Ivars Ījabs, "Grozīt, lai pagrozītos"; http://www.politika.lv/index.php?id=16652

[3] Seksa dienaskārtību detalizēti iztirzāja arī daži citi Latvijas Pirmās partijas locekļi. Viņu diskursu esmu analizējis pētījumā "Konflikta saasināšana: politiķu, žurnālistu, atbalstītāju un pretinieku diskursi par Rīgas praidiem" 2007. gadā.

[4] Padomju krievu un latviešu bērnu argotisms, ar ko spēles dalībnieks paziņo, ka uz laiku pamet spēli, t.i. savā rīcībā neseko iepriekš norunātiem noteikumiem. Analogs žestu valodā ir sakrustoti pirksti — rādītāja pirksts un vidējais. Turot šo žestu aiz muguras, bērns uzskata, ka šajā brīdī vārdos dotais solījums ir spēkā neesošs kopš teikšanas brīža un tas viņu atbrīvo no sankcijām par noteikumu neievērošanu.

[5] Darba likuma labojumu apspriešana Saeimas sēdē 2006. gada 21. septembrī.

[6] Davis, W. A. (2006) "Bible says: The psychology of Christian fundamentalism", Psychoanalytic Review 93(2), 267-300.lpp.

[7] LR Saeimas priekšsēdētāja Induļa Emša runa Saeimas svinīgajā sēdē 2007.gada 4.maijā; http://www.politika.lv/index.php?id=16666

[8] Krievu argotisms базар – runa, saruna. Vladimira Daļa vārdnīcā vārdam ir divas nozīmes: pamata – "tirdzniecība, tirgus" un "kliegšana, dunoņa, troksnis, ļembasts".

[9] Darināts pēc diarrhea ("caureja") parauga, logos – "vārds".

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (3) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Ješka 07.09.2008 15:23
Kruks izklāsta savu taisnību. Jau mazliet piegriezies,- viens un tas pats skatupunkts. Nespēj šīs cilvēks paskatīties no cita redzes leņķa.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Klāvs 20.08.2008 11:00
Interesants raksts un interesanta hipotēze. Man nav pietiekošu zināšanu psihoanalīzē, tāpēc es interpretēju rakstā minētās darbības no citas perspektīvas: proti - Latvijā ir izteiktas problēmas ar atbildības uzņemšanos. Kāpēc šāda problēma ir radusies, es nezinu, bet pieļauju, ka tā nav tikai politiķiem piemītoša. Tās būtība ir šāda - cilvēki nav spējīgi uzņemties personīgo atbildību. Tāpēc arī vārdi (tas, kas tiek postulēts no kanceles/Saeimas tribīnes) nesaskan ar personīgo viedokli un rīcību. Vispopulārākais atbildības novelšanas veids ir šāds: "Tauta mani ir ievēlējusi, tāpēc par to, ko es un mani kolēģi Saeimā darām, atbildība jāuzņemas tautai" Līdz ar to paši var darīt kaut ko vai visu ko, bet personīgā līmenī nekādi pašpārmetumi neveidojas, jo par visu ir atbildīgi vēlētāji. Vēlētāji arī varēs labot kļūdas, kad pienāks nākamās vēlēšanas. Tāpēc man personīgi kļūdas nav jālabo. Klasiskā veidā šī nespēja uzņemties atbildību izpaudās Kastēna pavedināšanas skandālā, kad politiķis pilnībā atteicās pats vērtēt savu darbību un tās politiskās konsekvences, bet lēmumu pieņemšanu sagaidīja no partijas biedriem. Tie, savukārt balstījās viedoklī, ka par viņiem atbildību uzņemsies 'tauta' (vai varbūt Dievs, kas piedodot visu), tāpēc Kastēnam piedeva, lai dotu iespēju laboties.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Voldis 19.08.2008 21:43
Es gan domāju, ka Daudze šoreiz puslīdz apzinājās savas muldēšanas riskus, tomēr izšķīrās to darīt aiz bailēm no referenduma sekām (atlaišanas). Koalīcijas lēmums taču bija darīt visu iespējamo referenduma izgāšanai. Tas bija svarīgāk par kaut kādu sociologu kritisko pļāpāšanu post factum.

Saistītie raksti
Grozit lai pagrozitos

Grozīt, lai pagrozītos 5 Autors:Ivars Ījabs

Aza kaja 255x203

Emša kods 52 Autors:Ivars Ījabs

Citi autora darbi
Kastes 255x203(2)

One more try* 10 Autors:Sergejs Kruks

Zabaks 255x203

„Garāža” — 2 4 Autors:Sergejs Kruks