Raksts

Darīt pašiem nevis gaidīt no citiem


Datums:
07. novembris, 2006


Autori

Liega Puķulauka


Foto: alexeya

Uzsākot biedrības darbību, likās, mēs varam darīt tik daudz ... bet ar ko sākt? Kas liekas nozīmīgi mums, varbūt nemaz nešķiet svarīgi citiem.

Kas liek jaunai ģimenei pamest labi apmaksātu darbu Rīgā un pārcelties uz dzīvi mazpilsētā? Zinot, ka darbu te atrast nebūs viegli, un tad, kad atradīs, alga būs mazāka nekā iepriekš…. Laikā, kad skolas biedri kāpj pa karjeras kāpnēm Rīgā, brīvdienās parādoties dzimtajā mazpilsētā ar katru reizi biezākās mašīnās, un, kad otra skolas biedru daļa Īrijā nedēļā nopelna vairāk, nekā mēs šeit mēnesī, un apciemo vecākus vasarā vai Ziemassvētkos…. ja vien nav devušies atpūtā uz Kanāriju salām. Mēģini nu paskaidrot, kāpēc esi te, ja to pavada neizpratnes pilni skatieni un vārdos neizteikts, bet gaisā virmojošs vērtējums: pašnāvnieki, lūzeri! Iesākām taču kā visi normāli cilvēki – augstskola, darbs plaukstošā firmā, komforta zona…. Bet nu sities kā pliks pa nātrēm, jā, un vēl nevalstiskā organizācija (NVO) – pasaules lāpīšana!

Tomēr tieši tā mūsu ģimene izdarīja. Ar katru dienu vairāk apjaušot, ka Rīga neatbilst mūsu būtībai, izlēmām pārcelties atpakaļ uz dzimto pusi – Vidzemi.

Pret straumi

Kādudien rajona avīzē ieraudzīju aicinājumu uz semināru par NVO darbību un projektu iespējām. Pavisam drīz devos arī iepazīties ar to tuvāk. Semināra zāle zumēja kā bišu strops – kundzītes ar sirmām galvām, lauku vīri, sievas, jauniešu gan mazāk, bet kopumā biju pārsteigta, ka laukos ir tik daudz cilvēku, kas ar NVO lietām nodarbojas jau sen, un ir daudz ko paveikuši. Uzzināju, ka eksistē fondi domāti tieši nevalstiskajam sektoram. Nauda „tur stāv” – attīsti savu ideju, nāc un to paņem! Atcerējos bieži dzirdēto gaušanos, ka laukos jau nekā nav, ne darba, ne kultūras, ne izklaides… Kur gan mēs bijām bijuši? Otra atziņa, kas palika prātā, bija atraktīvas NVO vadītājas teiktais: „Projektu rakstīšana nav naudas diedelēšana, tā ir savas idejas pārdošana”.

Pirmais projekts radās pavisam drīz: Valmieras novada fonds izsludināja konkursu „Dari sev un citiem!” jebkāda veida iniciatīvai, kas nāktu par labu Valmieras rajona sabiedrībai. Ideja nebija tālu jāmeklē, to noteica mana – mazu bērnu māmiņas – ikdiena. Mazsalacā nebija publiska, visiem bērniem pieejama rotaļlaukuma.

Projektu varēja pieteikt neformālās grupas. Savākt 12 māmiņu parakstus, kas uzskatītu, ka rotaļlaukums nepieciešams, bija viegli. Vienlaikus tika nodibināta mūsu biedrība „Mazsalacas attīstības projekti” („MAP”) ar mērķiem – pilsoniskas sabiedrības attīstība, izglītības un kultūras veicināšana, vides aizsardzība Mazsalacā.

Rotaļlaukuma projektu apstiprināja, un tā īstenošana izvērtās par īstu „sabiedrības iesaistīšanu”. Mēs visu darījām pašas – izdomājām un uzzīmējām rotaļlaukuma skici; sadarbībā ar vietējo galdniecību izgatavojām rotaļlaukuma aprīkojumu. Pašvaldība kā līdzfinansējumu apsolīja palīgos domes saimnieciskajos darbos piesaistītos bezdarbniekus, kas palīdzētu pamatu ierakšanā. Vīri ieradās un sāka rakt. Bet kad dienas beigās ieradāmies apraudzīt padarīto, darbs nebija ne pusē, vīri gulšņāja zālē un pīpēja. Rotaļlaukuma atklāšana bija izziņota pēc pāris dienām. Aizsūtījām šādus „palīgus” prom un ķērāmies pie darbiem pašas. Ātri vien palīgos saradās tuvāko māju bērni. Puiši raka, stūma ķerras, meitenes krāsoja soliņus, šūpoles un tornīšus. Tieši bērnu palīdzība bija izšķiroši svarīga un atklāšana notika laikā. Vislabākais mūsu projekta novērtējums ir tas, ka rotaļlaukums gandrīz nekad nestāv tukšs. Piemērotos laika apstākļos tur allaž kāds šūpojas, kāpelē vai spēlējas smilšu kastē.

Iesakņoties dzimtajā pusē

Uzsākot biedrības darbību, likās, mēs varam darīt tik daudz … bet ar ko sākt? Kas liekas nozīmīgi mums, varbūt nemaz nešķiet svarīgi citiem mazsalaciešiem. Tāpēc, lai mūsu darbība būtu jēgpilna un pamatota reālās vajadzībās, izveidojām anketu un izplatījām to sabiedriskās vietās Mazsalacā. Aptaujas rezultāti rādīja, ka prioritātei vajadzētu būt darbam ar jauniešiem. Tas nebija liels pārsteigums, jo jauniešu tendence pēc pamatskolas pamest dzimto vietu un doties uz mācību iestādēm lielākās pilsētās ir acīmredzama. Skolēnu skaitam samazinoties, pašvaldībai kļūst arvien grūtāk uzturēt vidusskolu, kurā agrāk mācījās vairāk kā 700 bērnu, bet tagad tikai ap 500. Pastāv draudi slēgt vidusskolu. Arī es reiz biju viena no viņiem, kas pēc 9.klases aizlido kā putns. Nu es esmu atgriezusies, un uzskatu to par vienu no labākajiem lēmumiem manā dzīvē. Jo es atkal esmu tur, kur vēlos būt.

Pašlaik mūsu biedrība iesniegusi projekta pieteikumu lauku NVO atbalsta programmā, lai aktivizētu jauniešus Mazsalacā, parādītu viņiem NVO darbības iespējas, izglītotu projektu gatavošanā. Projekta mērķis ir lauzt stereotipu, ka tikai lielajās pilsētās ir iespējas aktīvai dzīvei, izglītībai un izklaidei. Pašlaik strādājam arī pie cita veida projekta – „Reiņa Cukura Mazsalacas pagasta chronikas digitalizācijas”. To šoruden atbalstīja Kultūrkapitāla fonds.[1]

Diemžēl biedrības sapņi un vīzijas ne vienmēr tiek līdz reālajām materiālajām iespējām. Mums ļoti rūp Mazsalacas seno ēku liktenis. Valtenberģu muižas staļļa kailās spāres ir biedinošs piemērs neveiksmīgai privatizācijai. Līdzīgs liktenis draud piemeklēt pārējās muižas kompleksa ēkas. Agrāk muižas kalpu mājās bija izvietots skolas internāts un skolotāju dzīvokļi. Skolas darbībai sašaurinoties, nu tās stāv tukšas, jumti kļūst cauri, logi paliek bez stikliem… Pašvaldība ir pretimnākoša mūsu centieniem, bet tās atbalsts bieži var būt vienīgi morāls, nozīmīgus materiālus ieguldījumus pašvaldība NVO darbībā nevar atļauties, jo pilsētas budžets ir ļoti ierobežots.

Protams, problēma ir arī atrast laiku NVO lietām, strādājot pilna laika darbu. Projektu rakstīšana prasa iedziļināšanos un laiku, ko nākas atraut ģimenei. Taču darbojoties NVO, esmu apzinājusies arī šī darba priekšrocības – viena no tām ir iepazīties ar apkārtnes gaišākajiem cilvēkiem. Tas ir kā gaismiņu tīkls laukos, un tu vairs nejūties viens pat Latvijas tumšajā novembrī.

_______________________________

[1] R. Cukurs bija vietējās draudzes skolas skolotājs. Savas dzīves laikā viņš izdeva vairākas grāmatas, bet viņa apjomīgākais darbs – „Mazsalacas pagasta chonika” – pēc autora nāves 1944.gadā palika rokrakstā. Padomju gados hronika tika slēpta, jo tajā paustas neslēptas simpātijas Latvijas brīvvalsts varai un aprakstīti lielinieku varas darbi Mazsalacā 1919. gadā. Pēdējos gados hronika ir nodota pilsētas bibliotēkai, kur to var lasīt uz vietas. Diemžēl daudzi novadnieki un arī kultūras darbinieki pat nezina par šī unikālā vēstures mantojuma esamību.

Publikācija tapusi ar Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāta finansējumu valsts programmas „Pilsoniskās sabiedrības stiprināšana. 2005-2009. gads” ietvaros.


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!