Raksts

Darbs tukšgaitā


Datums:
31. oktobris, 2001


Autori

Kaiva Desmitniece


Foto: AFI

Valsts gadā finansē ap 4000 vietu pedagogu izglītībai augstskolās, bet uz skolu strādāt aiziet ap 400 jauno pedagogu gadā. Tātad strādājam tukšgaitā - sūdzamies par ierobežotiem līdzekļiem, bet esošos apsaimniekojam neefektīvi. Pedagoģiskajai izglītībai nav nepieciešams vairāk līdzekļu, bet citādi jāorganizē studiju process. Jāveido nelielas studentu grupas, kuras vairāk strādā skolā, lai students iepazīst skolu no iekšpuses, un, ja tā nav viņa īstā vieta, saprot to jau pirmajā studiju gadā un valsts velti netērē līdzekļus.

Tikai puse, bet pēc citiem datiem vēl mazāka daļa no augstāko pedagoģisko izglītību ieguvušajiem jaunajiem speciālistiem aiziet strādāt uz skolu. Galvenie iemesli – darba samaksa un pedagogu prestižs sabiedrībā. Vai tikai?

Tie ir objektīvie iemesli, kādēļ jaunais cilvēks, it īpaši jaunais vīrietis, neaiziet uz skolu. Domāju, ka prestiža jautājums ir nozīmīgākais – ja, risinot valsts līmeņa problēmas, pie skolotāja, pie izglītības darbinieka vērstos biežāk, situācija mainītos.

No otras puses, mēs paši sev nodarām ļaunumu, neparādot pedagoģiskā darba priekšrocības. Es tās saskatu apstāklī, ka skolotājs savā darbā ir garīgi brīvs, ka viņam ir iespējas izmantot savu radošo potenciālu. Tas nav rutīnas darbs – precīzi astoņas stundas darbavietā. Un vēl – skolotājam ir iespējas būt noteicējam pār savu laiku tad, kad ir skolēnu brīvdienas, it īpaši vasarā. Protams, viņam šīs nedēļas un mēneši jāizmanto arī sevis izglītošanai, un, jāatzīst, ka šis nosacīti brīvais laiks pēdējos gados samazinās, palielinoties pienākumu slogam. Tomēr laika plānošanas brīvība skolotājam, salīdzinot ar citu profesiju pārstāvjiem, ir liela. Vai mēs esam darījuši visu iespējamo, lai jaunie cilvēki šīs priekšrocības apzinātos?

Arī pedagoģiskā izglītība nepietiekami “bruģē” jaunā speciālista ceļu uz mācību iestādi, jo skolu nevar iemīlēt prakses divpadsmit nedēļās, kuras ir sadalītas pa četriem vai pieciem studiju gadiem. Mūsdienu skola ir ļoti sarežģīta sistēma, tādēļ, lai jaunais pedagogs būtu profesionāli un psiholoģiski gatavs darbam, ir kardināli jāmaina pieeja pedagoga pamatizglītībai. Būtu veidojamas skaitliski nelielas studentu grupas, kuras vairāk strādā skolā ļoti ciešā augstskolas mācību spēku un skolotāju sadarbībā, vērojot, mēģinot, analizējot un apkopojot šo pieredzi. Tādējādi mēs no prakses virzīsimies uz teoriju. Students, kas mācās pēc šādas programmas, iepazīst skolu no iekšpuses, un, ja tā nav viņa īstā vieta, viņš pats vai ar mūsu palīdzību to sapratīs jau pirmajā studiju gadā un valstij nebūs velti jātērē līdzekļi.

Ir tiesa, ka pedagogu izglītības programmās studētgribētāju netrūkst, jo dažādu profesiju pārstāvji sāk novērtēt pedagoģijas un psiholoģijas zināšanas. Ko darīsim? Šīs programmas arī turpmāk paliks visiem pieejamas. Tas ir brīnišķīgs izaicinājums un jauns darbalauks pedagoģijai! Tikai – uz valsts budžeta bāzes mums mērķtiecīgi jākomplektē tās grupas, kuru studentus orientēsim uz darbu skolā, un vairāk strādāsim praksē. Pārējās programmās interesenti varēs apgūt svešvalodas, datorpielietojumu, komunikācijas prasmes – visu, ko spējam sniegt.

Šai idejai, ko jau esmu aprobējusi praksē, ir arī pretinieki. Tādēļ gribētu atgādināt, ka pēc datiem, kas ir manā rīcībā, valsts vienā gadā finansē ap 4000 vietu pedagogu izglītībai augstskolās, bet uz skolu gada laikā strādāt aiziet aptuveni 400 jauno pedagogu. Tas liecina, ka mēs strādājam tukšgaitā – sūdzamies par ierobežotiem līdzekļiem, bet esošos apsaimniekojam pavisam neefektīvi. Es gribētu atzīmēt, ka no Pedagoģijas un psiholoģijas institūta, kam nav nevienas budžeta vietas (izņemot doktora studiju programmās), gandrīz simtprocentīgi visi maģistranti un profesionālā programmā pirmskolai (citu profesionālo programmu nav) studējošie no skolas nāk un uz skolu aiziet.

Pedagoģiskajai izglītībai nav nepieciešams vairāk līdzekļu, bet ir jāimatrikulē mazāks studentu skaits un citādi jāorganizē studiju process, citādi jāsadala esošie līdzekļi. Piemēram, ja skolotājs par prakses vadīšanu saņems atbilstīgu atalgojumu, sarunāt studentam prakses vietu nebūs tik grūti kā līdz šim.

Kāda ir Eiropas valstu pieredze pedagoģiskajā izglītībā?

Eiropas Savienības valstīs dominē divi pedagoģiskās izglītības modeļi. Piecgadīgās profesionālās izglītības modelī paralēli priekšmeta apguvei tiek iegūts skolotāja diploms. Izglītojoties pēc otra modeļa, četros gados tiek apgūtas zināšanas konkrētajā priekšmetā jeb zinātnē, bet pēc tam gada laikā tiek iegūta skolotāja kvalifikācija. Arī Latvijā pastāv abas pieejas. Eiropas valstu pieredze ir parādījusi, ka pirmais modelis labāk izmantojams darbā ar sākumskolas un pamatskolas pedagogiem, bet vidusskolas mācībspēkiem efektīvāks ir otrais. Arī pie mums vidusskolas posmā skolas dod priekšroku, piemēram, latviešu valodas un literatūras pasniedzējam, kurš pirmos četrus gadus ir ieguvis bakalaura izglītību filoloģijā un pēc tam – pedagoga kvalifikāciju.

Ir vēl viens būtisks aspekts – informācijas laikmetā dominē atziņa, ka skolotājs tāpat kā jebkurš sabiedrības loceklis mācās visu mūžu.

Vai skolotāja darbs ir misija?

Mans viedoklis ir, ka skolotājam, tāpat kā jebkuram citam profesionālim, ir jābūt skaidri definētiem pienākumiem un tiesībām. Tāpat ir jābūt skaidriem kritērijiem, pēc kuriem tiek vērtēta skolotāja darba efektivitāte. Diemžēl šim uzskatam ir daudz pretinieku tieši skolotāju vidū. Ir vieglāk operēt ar skaistajiem saukļiem par misiju un harmoniskas personības veidošanu. Ilgi strādājot pētniecībā, es neesmu atradusi kritērijus, lai noteiktu, vai ar manu palīdzību veidojas harmoniska personība, bet, ja es par uzdevumu izvirzu atbildīgas vai uzņēmīgas personības veidošanu, tad situācija ir cita.

Mani visvairāk kaitina darbības imitācija. Diemžēl no tās nav pasargāts neviens, ja apstākļi tā iegrozās. Tādēļ, jo precīzāku veidosim skolotāja funkcionālo pienākumu aprakstu, kuru pats skolotājs akceptēs, jo vairāk nostiprināsies profesijas prestižs.

Vai jūs var uzskatīt par šo pārmaiņu iniciatori?

Jaunībā cilvēks ir atvērtāks pret pārmaiņām, bet, laikam ritot, nonāk pie secinājuma – lai notiktu pārmaiņas, ir jāmanās visai sistēmai. To nevar garantēt viena cilvēka iniciatīva, bet, ja nebūtu tādu, kas pārmaiņas grib, tad nekas arī nemainītos. Es laikam piederu pie tiem cilvēkiem, kas vairāk domā par pasauli, nevis par savu māju un sētu.

Konkrēti Pedagoģijas un psiholoģija institūts var lepoties ar to, ka ir izdevies piesaistīt jaunus mācībspēkus, izveidot jaunas programmas – tādas, ko pieprasa darba tirgus, kā, piemēram, divgadīgā pirmskolas speciālistu programma. Turklāt manā vadībā notiek darbs pie pedagoģiskā darba kvalitātes satura jautājumiem.

Prasības pedagogu izglītībai, kas noteiktas Izglītības likumā, MK noteikumos un ministrijas instrukcijā, kā svarīgāko izvirza skolotāju tālākizglītības jautājumu. Vai šie noteikumi pašreizējā situācijā ir nepieciešami?

Es no sirds gavilēju par to, ka skolotājus aicina nepārtraukti tālākizglītoties. Mūžizglītība ir aktuāla visu profesiju pārstāvjiem, bet it īpaši skolotājam, kuram katru dienu jāspēj būt interesantam un aktuālam bērnu acīs.

Pozitīvi vērtēju faktu, ka ir uzsākta skolotāju tālākizglītības sistēmas veidošana jeb, precīzāk, ka atgriežamies pie šādas sistēmas. Esam nonākuši pie secinājuma, ka decentralizācija nespēj garantēt darba kvalitāti.

Taču, lai šie principi īstenotos, nepieciešams realizēt vēl dažus nosacījumus. Atcerēsimies pātagas un burkāna principu. Līdz šim esam runājuši par pātagu, bet kā ar burkānu? Pirmkārt, rezultatīvai līdzdalībai tālākizglītībā jāatsaucas skolotāju atalgojumā. Sistēmai ir jābūt skolotāja izglītību rosinošai. Otrkārt, lai nodrošinātu pieprasījumu, ir jābūt mērķtiecīgam pasūtījumam tām izglītības iestādēm, kas piedāvā tālākizglītību. Nevar paļauties uz pašu iestāžu iniciatīvu. Reizēm ir iespaids, ka , tālākizglītības konkursos intensīvāk piedalās tās iestādes, kuru piedāvātajiem produktiem trūkst pieprasījuma. Manuprāt, būtu lietderīgi pilotprojektu līmenī piedāvāt šos pasūtījumus izglītības iestādēm ar zināmu reitingu un statusu. Protams, ir mērķtiecīgi organizēt programmu konkursus – kas konkrēti jāapgūst, kādus lektorus jāpiesaista, bet varbūt tālākizglītība jāorganizē pavisam citādi, augstskolas mācībspēkiem cieši sadarbojoties ar skolām.

Būtu labi, ja izstrādātajos dokumentos parādītos kredītpunktu sistēma, kas jau darbojas augstākās izglītības līmenī. Dokumentos minētie skaitļi manī rada neizpratni – vieniem tālākizglītībai nepieciešamas 36, citiem 72 stundas. Ja plānojam pāriet uz kredītpunktu sistēmu izglītībai mūža garumā, tad tieši ar šo dokumentu palīdzību būtu iespējams iestrādāt kredītpunktu uzkrāšanas mehānismu. Ja stundu vietā parādītos punkti, shēma kļūtu vienkāršāk uztverama. Latvijā ir skaidra sistēma: viens kredītpunkts ir 40 darba stundas – viena darba nedēļa. Esmu pārliecināta, ka dokumentu veidotāji būs atvērti diskusijai un sadarbībai.

Piemēram, pārvēršot 12 stundas kredītpunktos, ir viegli secināt, cik daudz laika mūsu informācijas pārbagātajā laikmetā skolotājam būtu jāveltī sevis izglītošanai. Divpadsmit stundas atbilst pusotrai dienai. Es pieņemu, ka skolotājs savai izglītībai organizētā vai pašmācības ceļā šādu laiku atvēl katru mēnesi.

Tālākizglītība ir cieši saistīta ar konkurenci – vispirms ar skolotāju, tālāk ar skolu savstarpējo konkurenci. Daudzi pedagogi to vēl nav apzinājušies, tādēļ viņi meklē atrunas, kā kaut ko varētu nedarīt. Esmu pārliecināta, ka situācija mainīsies visai drīz. Skolotājs, kurš pašlaik nevar atrast iespējas izglītoties pusotru dienu gadā, nākotnē nespēs palikt strādāt savā profesijā.

Un tomēr – tā nav normāla situācija, ka skolotājam par tālākizglītību ir jāmaksā pašam. Tas vēl jo nesaprotamāki šķiet tiem latviešiem, kas zināmu laiku dzīvojuši Zviedrijā vai Vācijā un, nebūdami šo valstu pilsoņi, bez maksas kvalitatīvi tālākizglītojušies. Pātagas un burkāna pricipa ieviešanā jābūt sabalansētībai, pie kam par labu burkānam.

Vai augstskolas ir gatavas darboties tālākizglītības jomā?

Man nav zināms, cik lielā mērā pirms dokumentu sagatavošanas ir notikušas konsultācijas ar augstskolām, kas, manuprāt, ir nopietns tālākizglītības resurss. Lai augstskolu darbs būtu veiksmīgs, jādarbojas konsekventai sistēmai. Tālākizglītībai nedrīkst būt fragmentārs raksturs.

Šajā kontekstā es gribētu uzsvērt vienu problēmu – konkrētajos dokumentos ir uzsvērta profesionālā izglītība, bet pedagogs nevar strādāt bez pētniecības, bez dziļas un apjēgtas problēmu izzināšanas un izpratnes , kas vairāk saistās ar akadēmisko izglītību. Mani māc bažas, vai mēs pedagoga izglītību nesākam pielīdzināt arodizglītībai.


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!