Recenzija pārskatam "Ceļā uz sociālo saliedētību un labklājību. Pārskats par izglītību Latvijā 2000. gadā"

Ar Sorosa fonda – Latvija (SFL) atbalstu sagatavotais pārskats par izglītību Latvijā 2000.gadā “Ceļā uz sociālo saliedētību un labklājību” nav pirmais šāda veida pārskata materiāls. Līdzīga veida pārskati ir veidoti gan ar SFL, gan ANO Attīstības programmas, gan ar citu programmu un projektu atbalstu. Tomēr tikko sagatavotais pārskats no iepriekšējiem izdevīgi atšķiras ar skaidri noteiktu ievirzi – tā ir politikas analīze. Tas nenoliedzami ir vērtējums kā pieteikums iet dziļumā, problēmas tvert to dzīves matērijā, daudzpusīgi, objektīvi, neatkarīgi, izsverot ne tikai pastāvošo izglītības politiku sekas, vai izpausmju empīriju, bet arīdzan dziļākus cēloņus, kopsakarības, arī neveiksmju un veiksmju cēloņus. Vai tas ir izdevies? Kā vienmēr – daļēji. Jāatzīst, ka konkrētas rīcībpolitikas analīze līdz šim nav bijusi plaši izplatīts žanrs, tāpēc piedāvātais pārskats arī ir sava veida mācību materiāls.

Jāatzīmē, ka pārskatā piedāvātais dažādu autoru veikums izglītības politikas analīzē noteiktās problēmu jomās ir gan apjoma gan kvalitātes ziņā atšķirīgs. Izdevīgi izceļas augstākās izglītības pieejamībai, kvalitātei un atbilstībai darba tirgus prasībām veltītā analīze. Augstākā izglītība ir apjomā plašākā pārskata analizētā joma un pozitīvi vērtējama ir pārskata veidotāju pieeja – pieļaut diskusiju un savstarpēju papildināšanos atsevišķu pārskata sadaļu starpā. Jo sevišķi gribas atzīmēt Ritas Kašas un Zanes Ložas veikto analīzi par finansu plūsmām un valsts finansējumu augstākajai izglītībai. Aina ir gandrīz pilnīga. Kas ir šis gandrīz – vēl arvien trūkst analīzes par to līdzekļu apjomu, kas augstākās izglītības budžetā ienāk no maksas studijām. Maksas un budžeta studentu proporcijas dinamika ir labi zināms indikators, kurš tiek fiksēts jau vairākus gadus. Neskaidrs un necaurspīdīgs ir augstskolu kopējā budžeta izlietojums, tā sadalījums pasniedzēju (dažādu kategoriju), infrastruktūras utt. izdevumu segšanai. Šis jautājumu loks diemžēl ir palicis ārpus analīzes arī šajā pārskatā. Bet bez skaidras ainas par visiem augstskolu tēriņiem nav iespējams korekti izvērtēt arī piedāvātās politikas izmaiņas. Negribu būt ķeceris – bet vai še neslēpjas viens no iemesliem, kādēļ tik bezcerīgi ilgi neizdodas apstiprināt Augstskolu attīstības nacionālo koncepciju un valsts programmu akadēmiskā un zinātniskā personāla atjaunošanai?

Vēl par augstskolām – autori ir devuši pozitīvu vērtējumu izglītības finansēšanā pēdējos gados labi pazīstamajai brīnumnūjiņai – nauda seko izglītojamajam (studentam augstskolās) un tad darbojas tirgus līdzsvara mehānismi. Tomēr novērtējumi ir piesardzīgi, var teikt “ne līdz galam”. Jo konsekventi atbalstot studiju kreditēšanas principu kā galveno augstākās izglītības finansēšanas mehānismu, ir jāpasaka viss līdz galam. Arī tas, ka tā ir pāreja uz maksas augstāko izglītību un ka iedzīvotājiem būtu tiesības prasīt nodokļu likmju samazinājumu – ja līdz šim daļa nodokļu ir tērēta augstākās izglītības finansēšanai un perspektīvā šis finansējums tiek tieši saņemts no studējošajiem (lai arī ar kredītu nodrošinājumu), tad nav nekāda pamata par attiecīgo pakalpojumu maksāt divreiz. Ieteikumos vēl atsevišķi būtu skatāma problēma – vai infrastruktūru var efektīvi finansēt no studiju maksām, ievērojot to iespējamās ikgadējās svārstības. Sniegtā analīze būtu pilnīga, ja kopējā finansēšanas mehānismā būtu parādīta arī to studiju kredītu vieta, kas tiek dzēsta no valsts budžeta.

Pārskata polemiskāko daļu veido mazākumtautību izglītībai veltītie materiāli. Abos rakstos sastopamies ar politikas analīzei Latvijā raksturīgu trūkumu – nepietiekamu un neprecīzu esošās situācijas analīzi. Bilingvālās izglītības reformas kritika būtu korekta, ja autori būtu parādījuši (vai vismaz pieminējuši) visu problēmas kompleksu tā sarežģītībā. Diemžēl analīze ir veikta tikai balstoties uz mazākumtautību (pamatā krievu) izglītības iestāžu pedagogu viedokļiem. Rezultātā dominē negatīvie novērtējumi – sagatavošanās pasākumi ir bijuši nepietiekami, atbalsts ir nepietiekams, nav kursu, nav materiālu, politika nav apspriesta, nav izdiskutēta… Jā un nē. Diemžēl arī analīzes autori nav pievērsušies tiem cēloņiem, kas bija reformas pamatā. Nevar piekrist kopējam vērtējumam par reformas sasteigtību. Analīzē nav pat pieminēts tas, ka skolotāju tālākizglītības nodrošināšanai jau kopš 1996. gada tika izveidota Latviešu valodas apguves valsts programma. LVAVP paveiktais nenoliedzami ir viens no nosacījumiem, kas reformu vispār padarīja iespējamu un programmas aktivitātes (jāatzīmē, ka finansiāli pilnīgi nodrošinātas) tika uzsāktas četrus gadus pirms bilingvālās izglītības sistemātiskas ieviešanas. Pārskata analīzē vēl arvien tiek uzsvērta krievu mazākumtautību pedagogu nepietiekamā valsts valodas prasme, lai gan visi pedagogi ir nokārtojuši valsts valodas atestāciju atbilstoši augstākajai pakāpei. Vai šis nav arguments par labu bilingvālajai izglītībai – pierādījums tam, cik grūta vai pat neiespējama ir valodas apguve dzimtās valodas līmenī tad, ja apmācības procesā nav bijusi nodrošināta tās lietošana ne tikai valodas stundās? Autori ir sabiezinājuši krāsas arī sabiedrības neinformētības atainojumā – mazākumtautību izglītības ieviešana tika apspriesta 1997./1998. mācību gada laikā (divus gadus pirms reformas uzsākšanas) plaši organizētā jaunā izglītības likumprojekta apspriešanas ietvaros. Mazākumtautību darba grupās piedalījās visi mazākumtautību skolu direktori. Jau tobrīd tika raksturoti mazākumtautību programmu modeļi un skolas aicinātas domāt par iespējamo izvēli. Jāatzīmē, ka no skolu administrācijām netika saņemti principiāli iebildumi par piedāvāto reformu. Tas, kāpēc reforma ir sarežģīta un sastopas ar grūtībām ir varbūt cita līmeņa jautājums. Patiešām var piekrist šīs sadaļas autoru vērtējumam, ka ne jau tikai un varbūt ka pat ne galvenokārt, izglītības politikas problēmas ir tikušas un diemžēl vēl arvien tiek risinātas bilingvālās izglītības sakarā. Un novēlēt tiem cilvēkiem, kas šobrīd atbild par reformas ieviešanu, panākt lielāku entuziasmu un vairot sabiedrotos un reformas atbalstītājus, tajā skaitā arī latviešu skolu pedagogu vidū. Tas ko gribējās izlasīt pārskatā – bilingvālās izglītības perspektīvas, šīs metodes izmantošana latviešu mācībvalodas skolās, veicinot svešvalodu apguvi, lai paliek kā nākotnes uzdevums.

Korekti uzrakstīta un plašu informatīvo materiālu saturoša ir izglītības pētījumiem veltītā sadaļa. Abi pētījumiem veltītie materiāli satur arī būtiskus ieteikumus turpmākajai politikas veidošanai. Jo īpaši būtiski ir uzsvērt starptautisko salīdzinošo pētījumu rezultātus, kuros eksaktā skaidrībā parādās Latvijas vispārējās izglītības galvenās problēmas – kvalitatīvas izglītības pieejamības atšķirības starp pilsētu un laukiem, pedagogu pārslogotības ietekme uz izglītības kvalitāti un iespējām uzlabot savu profesionālo darbību. Varbūt īpaši izceļams faktors – dinamikā samazinājusies skolotāju konsultēšanās ar kolēģiem (lētākais kvalifikācijas paaugstināšanas veids), nepieciešamība pārskatīt dabaszinātņu īpatsvaru pamatizglītības programmās, tādu skolu un klašu pastāvēšana, kas skolēnu sasniegumos ilgstoši un būtiski atpaliek no vidējiem rādītājiem. Šie rezultāti un secinājumi izglītības politikas veidotājiem ir labi zināmi, bet vai tie ir zināmi un izskaidroti skolu dibinātājiem? Vai Latvijas pašvaldību vadītāji un izglītības pārvalžu vadītāji pilnībā apzinās, kādu izglītības kvalitāti nodrošina viņu pārvaldītās izglītības iestādes?

Pārskata sadaļa “Skolotāji un izglītība” skar tikai atsevišķas pedagogu nodrošinājuma problēmas – pedagogu talākizglītība, pedagogu pārslodze, atsevišķu priekšmetu jomu problēmas. Sadaļā dominē Mārītes Seiles minētais raksturojums – “nogurušais skolotājs” un to nevar apšaubīt. Profesijas situācija un perspektīvas Latvijā ir kritiskas un grūti pārmest problēmas saasinājumu. Vienīgais – tik daudz rakstot par pedagogu algu situāciju tomēr nevarēja vispār nepieminēt to, ka kopš 1999.gada ir uzsākta pedagogu darba samaksas reforma, ka ik gadu izglītībai tiek piešķirti vairāk kā 10 miljoni latu papildus finansējuma tieši pedagogu algām, ka tā ir mērķtiecīga plānota, un būtiskākais – arī finansēta valdības politika. Tas, ka politikas analīze šo faktu nepiemin, ir kritikas akmens analītiķu profesionalitātes dārziņā. Tas ir būtiski, jo tā ir vispārējā tendence – runāt tikai par problēmām, kritisko kritiku uzsvērt, pat pārspīlēt, bet nedot objektīvu analīzi par notiekošo. Šī ir viena problēma ar kuru jātiek galā pašai politikas analīzei, ja tā grib sasniegt “pieaugušā” statusu.

Darba tirgus analīze saistībā ar izglītību ienes jaunu skatījumu uz augstākās izglītības attīstības procesiem, līdzās ilgstoši negatīvi vērtētajam faktoram – studentu nodarbinātībai – beidzot ir parādījies atzinums, ka tādējādi vismaz daļēji tiek kompensēta akadēmiskās izglītības atrautība no reālās darba vides un prakses. Arī citādi augstākās izglītības un nodarbinātības problēmām veltītie raksti ir vērtīgi. Diemžēl vienīgā profesionālajai izglītībai veltītā analīze neatbilst politikas analīzes žanram. Atsevišķa profesionālās izglītības centra informācijas materiāla ievietošana politikas analīzes pārskatā būtu attaisnojama tikai tad, ja tas kalpotu kā piemērs plašākai analīzei.

Ārpus formālās izglītības izstumtā pieaugušo izglītība arī pārskatā stāv it kā savrup. Pieaugušo izglītības apvienības vadītāja Anita Jēkabsone ir vēlreiz kārtīgi izstāstījusi par to, ka būtu nozīmīgi šo nozari attīstīt, ka tas dotu pozitīvu ekonomisko ietekmi, ka tā dara visā pasaulē. Bet pa to laiku, kamēr top pārskats, no Izglītības likuma jau ir izsvītrota nepieciešamība izstrādāt iepriekš paredzēto Pieaugušo izglītības likumu. Valstiskā līmenī par pieaugušo izglītību vairs neatbild pat ministrijas struktūrvienība un atliek paļauties uz veselīgo tirgus mehānismu efektīvu darbību, kas šīs izglītības pieejamību nodrošina vismaz maksātspējīgajam pieprasījumam. Varbūt šis noslēdzošais pārskata materiāls sniedz arī dziļdomīgu atbildi uz pārskata nosaukumā izvirzīto problēmu – ko nodrošina Latvijas izglītības sistēma? Ceļu uz labklājību – jā, vienai sabiedrības daļai noteikti. Ceļu uz sociālo saliedētību – nē, nekādā gadījumā. Šeit pavisam noteikti ir politika, kuru noteikti vajag ne tikai analizēt, bet galvenokārt to veidot.