Pēdējā laika centrālā zemkopības nozares aktualitāte atkal ir cukurs. Vai, pareizāk sakot, cukura ražošanas joma, kura uzmanības centrā ik pa laikam nonāk teju pēdējos piecus gadus. Tomēr šoreiz jautājums ir krietni nopietnāks nekā parasti — būt vai nebūt cukura ražošanai Latvijā vispār.
Nav jēgas solīt neizpildāmo
Uzreiz gribu teikt — es kā ministrs šobrīd nevaru un arī negribu solīt neizpildāmo: nozare būs un pastāvēs. Diemžēl objektīvā situācija ir tāda, kāda tā ir — visi ekonomiskie aprēķini un Zemkopības ministrijas (ZM) pēc nozares pārstāvju vēlmes speciāli pasūtītais pētījums par nozares izdzīvošanas iespējām ar nosacījumu, ka nozarei jāattīstās pilnīgi brīvā tirgus apstākļos, liecina vienu — šāda iespēja ir līdzvērtīga nullei, ja mēs cukura ražošanu uzskatām par vienu no zemkopības tirgus segmentiem. Respektīvi, uztveram to kā ražošanu, kas balstīta uz normāliem tirgus apstākļiem. Un mums ir godīgi, bez politiskām spekulācijām, jāpasaka visiem nozarē iesaistītajiem — cukura ražošana mūsu apstākļos būs neizdevīga.
Protams, ne valdība, ne ministrija, ne es kā ministrs nevaru nevienam aizliegt nodarboties ar cukurbiešu audzēšanu un cukura ražošanu, taču lēmums par to, ko darīt, ir jāpieņem pašiem ražotājiem — gan cukurbiešu audzētājiem, gan cukurfabrikām. Ministrija šajā gadījumā var tikai ieteikt racionālākos risinājumus un gatavot nepieciešamos likumdošanas aktus.
Labākais — pārprofilēšana
Jau vairākus gadus Latvija ir Eiropas Savienības (ES) dalībvalsts. Un mūsu pienākums atbilstoši iestāšanās līgumam ir ievērot nosacījumus, kurus paši esam apņēmušies respektēt — šajā gadījumā tie varbūt nav paši patīkamākie, jo skar veselu, turklāt tradicionāli Latvijā pastāvējušu zemkopības jomu. Cukura ražošana mūsu apstākļos ir dārga — bez subsīdijām un valsts finansiāla atbalsta tā nespēj konkurēt ar daudz lētākā cukurniedru cukura ražošanu.
Diemžēl te nevar runāt arī par ministra, ministrijas vai valdības neizdarību un nespēju aizstāvēt tieši Latvijas intereses ES, te ir runa par vienotu ES cukura nozares reformu un Eiropas Komisijas piedāvāto cukura reformas pieņemšanu, kas ir vienāda visām ES dalībvalstīm — cukurs no pašreizējām 25 ES dalībniecēm netiek ražots vienīgi četrās, tātad šī reforma vienlīdz skar 21 ES valsti. Un Latvija nav un nevar būt izņēmums, tāpat kā cukura ražošanas joma nevar būt vienīgais izņēmums starp citām Eiropas Kopējās lauksaimniecības politikas reformā iesaistītajām jomām. Tādēļ Eiropas piedāvātie resursi ražošanas pārprofilēšanai un nozarē iesaistīto cilvēku sociālajām garantijām ir jāpieņem, tāpat kā atziņa, ka pārprofilēšana noteikti būtu racionālākais veids, kā izmantot Eiropas naudu, lai nodrošinātu visu nozares ļaužu darba apstākļus un izaugsmes iespējas saimniecībām arī turpmāk.
Jāpiebilst, ka ik gads, ko mūsu cukura ražotāji paliek cukura ražošanas tirgū, samazina kopējo paredzēto kompensāciju apjomu par 20 miljoniem eiro. Citiem vārdiem, mūsu saimniecības un fabrikas nesaņems ievērojamus naudas līdzekļus. Lai kā arī negribētos, jāatzīst, ka šie 20 miljoni katru gadu ir ieguldāmi daudz racionālāk, attīstot tādus saimniekošanas veidus, kuri ir perspektīvi un var dot peļņu nākotnē, nezaudējot savu pašreizējo attīstības pakāpi un vietu lauksaimniecības tirgū. Tātad mums skaidri jāpasaka — cukura ražošanas saglabāšana nav pašmērķis, mūsu mērķis ir cits — nodrošināt zemnieku saimniecību un lauksaimniecības pārstrādes uzņēmumu attīstību un prognozējamu nākotni, kas, paliekot šajā nozarē, savukārt nav ilgstoši prognozējama.
Eiropas cukurs trīsreiz dārgāks
Emociju un dažādu populistisku spriedumu un versiju gūzmā esam aizmirsuši vienu faktu, kas arī liek ES realizēt šo nepopulāro cukura reformu — 40 gadu Eiropas cukura ražošana ir bijusi vissubsidētākā, mākslīgi visvairāk uzturētā un aizsargātā nozare. Garantētās iepirkuma cenas, kvotu sistēma un importa ierobežojumi ir nodrošinājuši būtībā bezkonkurences apstākļus gan cukurbiešu audzētājiem, gan cukurfabrikām. Turklāt Eiropas cukura cena līdz ar visiem šiem atvieglojumiem ražotājiem ir trīsreiz augstāka nekā, piemēram, cukurniedru cukuram.
Par to daudzkārt diskutējuši un pret šādu sistēmu iebilduši arī mūsu uzņēmēji, kas izmanto cukuru savas produkcijas ražošanai. Piemēri nav tālu jāmeklē — saldumu ražotāji jau daudzkārt prasījuši tirgus “atbrīvošanu”. Lielā mērā Eiropas cukura ražošanas reforma bija tikai laika jautājums, un ES, veicot šo reformu, patiesībā ir pieņēmusi Zālamana lēmumu — Eiropa tiem tirgus dalībniekiem, kuri izstājas no spēles, piedāvā visai dāsnas kompensācijas, lai nozares uzņēmumi un saimniecības varētu atstāt nozari finansiāli atbalstīti un sagatavoti pārprofilēšanai.
Visā diskusiju karstumā turklāt var rasties iespaids, ka cukura ražošanas nozare ir gandrīz vismasveidīgākā no visām lauksaimniecības jomām, kas dod darbu krietnai daļai Latvijas lauksaimnieku. Taču tā tas nav, drīzāk šis jautājums ir no ekonomiska kļuvis par politisku diskusiju objektu — Latvijā kopumā ir vairāk nekā 80 000 zemnieku saimniecību, bet ar cukurbiešu audzēšanu nodarbojas ap 300. Savukārt cukurfabrikās darba vietas ir aptuveni 500 cilvēkiem.
Ar to es gribu teikt, ka ir neloģiski vienkārši spītības pēc “nepaņemt” Eiropas kompensāciju miljonus, kuru pietiek šo minēto 300 saimniecību pārprofilēšanai un cukurfabriku strādnieku sociālajām garantijām. Turklāt jāņem vērā, ka ES piešķirtās kompensācijas stingri paredz izlietojuma mērķus, kas nozīmē, ka šajos mērķos ietverti arī maksājumi, piemēram, cukurfabrikās darbu zaudējušajiem cilvēkiem.
Ministrija piedāvās racionālāko
Protams, Zemkopības ministrija ir meklējusi variantus, kā labāk un racionālāk varētu izmantot Eiropas piešķirtās kompensācijas, kuras šajā gadījumā pavisam godīgi varētu dēvēt par “atkāpšanās naudu”, tādēļ līdztekus pašu uzņēmēju un lauksaimnieku piedāvātajiem variantiem ministrija izstrādās variantus pārprofilēšanas iespējām, nozarēm un ražošanai, uz kuru cukurbiešu audzēšanā iesaistītās saimniecības varētu orientēt turpmāko darbību. Šādu vadlīniju izstrādei mums ir ļoti kvalificēti lauksaimniecības zinātnieki — gan Latvijas Lauksaimniecības universitātē, gan Lauksaimniecības konsultāciju centrā, gan Agrārās ekonomikas institūtā — šiem speciālistiem arī uzdosim izstrādāt metodiku, variantus un ieteikumus lauksaimniekiem. Taču lēmums par labu kādam no tiem, protams, būs jāpieņem katram ražotājam pašam.
Visbeidzot gribu uzsvērt, ka lauksaimniecība, tāpat kā citas tautsaimniecības jomas, ir bizness, normāla uzņēmējdarbība, kurā valda tie paši ekonomikas likumi kā jebkurā citā nozarē. Nenoliedzami mēs nevaram tā uzreiz “atbrīvot tirgu”, iemetot mūsu lauksaimniekus pasaules brīvā tirgus sistēmā, tādēļ mēģinām maksimāli atvieglot iespējamās ražošanas jomas maiņas procesu, gan panākot ievērojamas kompensācijas no ES, gan citādi atbalstot mūsu zemniekus. Tomēr šai sadarbībai jābūt abpusējai — gan starp ministriju un lauksaimnieku organizācijām, gan ministriju un ražotājiem tiešā veidā. Līdz šim mums izdevies rast kopsaucēju. Esmu pārliecināts, tas izdosies arī šajā reizē.