Atslēgvārdi:

Citāda integrācija. Atbilde Sarmītes Ēlertes rakstam (2) 28

Citāda integrācija. Atbilde Sarmītes Ēlertes rakstam (2)

Iesaki citiem:

(atbildes sākums atrodams šeit)

7. Vai vajadzīgs valstsnācijas koncepts? Ko tas apzīmē?

„Valstsnācija tāpēc ir precīzs, XXI gadsimta nacionālo valstu realitātei atbilstošs apzīmējums, jo tas, pirmkārt, interpretējot Satversmi, tās 2.pantā minēto Latvijas tautu un 114.pantā minētās mazākumtautības, juridiski precīzi apraksta "ļaudis", kas ir daļa no Latvijas tautas un tomēr nav mazākumtautības.”




Es joprojām neesmu pārliecināta, ka valstsnācija ir koncepts, kas ir izmantojams integrācijas politikā. Galu galā ne velti šis vārds ne reizi (!) neparādās pamatnostādņu rīcības plāna daļā, kas nozīmē, ka tam nav funkcionālas jēgas. Tas man vairāk izskatās kā posms, kas tiek mākslīgi izveidots, lai stāsts par to, ka ir kaut kāda substance, kur būtu jāintegrējas imigrantiem, mazākumtautībām, nepilsoņiem utt., izskatītos ticamāk.

Spriežot no skaidrojuma, valstsnācija ir mākslīgi veidots, savācošs koncepts, kura misija ir aprakstīt tos Latvijas pilsoņus, kas sevi neuzskata par mazākumtautību pārstāvjiem. Man šķiet, ka rezultātā mēs saņemam tik kompleksu un iekšēji neviendabīgu kategoriju, ka no šī koncepta nav pozitīvas jēgas (arī šie cilvēki ikdienā runā dažādās valodās, viņiem ir dažāda attieksme pret vēsturi, kultūru). Tas ir aptuveni tāpat, kā secinot, ka Satversmē kas teikts par vecuma pabalstiem un bērnu aizstāvību, postulēt, ka Latvijas tautu veido vairākumvecums (nav ne bērns, ne pensionārs), bērni un pensijas vecuma ļaudis, ar tiesībām saņemt pensijas.

Juridiski termini ļoti reti spēj precīzi aprakstīt sabiedrību. To jēga lielākoties ir orientēta uz konkrētu mērķu sasniegšanu. Tie palīdz apveltīt kādu konkrētiem kritērijiem raksturojamu grupu ar noteiktu, ipašu tiesību apjomu. Piemēram, ja mēs aizsargājam patērētāju tiesības, tad tas nenozīmē, ka mēs pasauli iedomājamies dalītu divās grupās – patērētājos un nepatērētājos; mēs vienkārši vēlamies noteikt cilvēkiem, kad viņi rīkojas kā patērētāji (tā nav viņu identitāte, bet gan raksturojums konkrētās dzīves situācijās), īpašas garantijas. Līdzīgi arī Latvijas tauta – tā nav „kaut kas”+ mazākumtautības (vai „ kaut kas” + pensionāri; vai „ kaut kas” + pilsoņi, kas šobrīd rīkojas kā patērētāji).

Integrācijas kontekstā būtu īpaši jāuzmanās no ļaužu iedalīšanas kategorijās, jo kategorizēšana teju automātiski nozīmē impulsu domāt grupu, mēs-viņi izteiksmē. Apzīmējums „valstsnācija” aktivizē asociācijas „mēs, valstsnācija, šeit esam galvenie, svarīgākie” un „viņi, valstsnācija, šeit uzskata, ka ir galvenie, svarīgāki par mums, nevalstsnāciju”. Mēģinot sabiedrību saliedēt, jo mazāk šādu iedomātu robežu, jo labāk. Tieši šādā nozīmē es rakstīju par šī jēdziena hierarhiskumu.


8. Vai nepilsoņus būtu jāsauc par imigrantiem?

„Mēs lietojam vārdu "imigrants" un nepiekrītu Sanitai Uplejai, kas savā rakstā "Latvietis pareizais" politika.lv saka: "Kāpēc valsts dokumentos viņus joprojām saukt par imigrantiem? Pirms divdesmit gadiem tas bija saprotams, bet tagad?" Pirmkārt, kāpēc pirms divdesmit gadiem tas bija saprotams? Liela daļa šo cilvēku Latvijā bija ieradušies no pagājušā gadsimta piecdesmitajiem līdz astoņdesmitajiem gadiem, tātad jau ilgi dzīvoja toreiz PSRS okupētajā Latvijā. Otrkārt, Nacionālās identitātes un sabiedrības integrācijas pamatnostādnēm ir jābūt rīcībpolitikai, kādu nav iespējams radīt, ja parādības nesauc vārdā, bet izdomā dažādus eifēmismus, lai smukāk izklausītos. Latvijā ir četras lielas imigrantu grupas. Pirmā - ilglaicīgie imigranti no bijušās PSRS, kas Latvijā ieradušies okupācijas periodā un kam Latvijā humanitāru apsvērumu dēļ piešķirts, salīdzinājumā ar citiem imigrantiem, īpaši priviliģēts t.s. "nepilsoņu" statuss. […] “



Diemžēl nevar piekrist, ka būtu pareizi Latvijas nepilsoņus pielīdzināt jaunajiem imigrantiem, kas Latvijā ieradušies nesen.

Tas nav juridisks strīds. Manuprāt, mēs atkal esam nonākuši līdz juridisko kategoriju piemērošanas robežām. Var jau būt, ka juridiski viskorektāk Latvijas nepilsoņus būtu apzīmēt kā imigrantus, kam Latvijā piešķirts īpašs statuss. Taču integrācijas politikai nav jāatražo vecās izpratnes, kas ietvertas juridiskos tekstos, it sevišķi ne tādos gadījumos, kad juridiskās definīcijas jau pašas par sevi rada šķērsli saliedētas sabiedrības vizualizēšanai un veidošanai.

Latvijā ir milzu daudz dažādu cilvēku grupu, kas ir likumu veidotas, – tās ne vienmēr sakritīs ar mūsu iztēlē (vai realitātē) pastāvošajām sociālajām grupā, lai gan apzīmējam tās identiski. Pacienti (likumā noteikti kritēriji, ko var un ko nevar uzskatīt par pacientu, ne vienmēr tas sakritīs ar mūsu pieņēmumiem). Amatpersonas. Maznodrošinātie (ne visi cilvēki, kas mums šķitīs nabadzīgi, saskaņā ar likumu atzīstami par maznodrošinātajiem). Nepilsoņi ir viena no īpaši ar likumu konstruētajām grupām. „Dabā” sevišķas atšķirības starp nelatvieti, kas ir Latvijas pilsonis, un nelatvieti, kas ir nepilsonis, jau nav. Abi, visticamāk, piedzimuši Latvijā vai šeit dzīvo vairāk nekā 20 gadus. Abi, visticamāk, sadzīvē sarunājas galvenokārt krieviski, bauda vienus un tos pašus kultūras, izklaides produktus. Abiem iecienītākā partija, par ko vieniem ir tiesības balsot, bet otriem nav, varētu būt Saskaņas Centrs. Vienīgā lielā atšķirība: vieni nokārtojuši naturalizācijas eksāmenus, otri – nav nokārtojuši. Latvijas nepilsonis „reālajā dzīvē” daudz vairāk atgādina mazākumtautību pārstāvi (kas viņš pēc būtības, manuprāt, arī ir, neskatoties uz to, kādas atrunas esam vai neesam pievienojuši mazākumtautību konvencijai), nevis jauno imigrantu no citām valstīm.

Tādēļ tik nepareizi un nevajadzīgi pazemojoši ir šos cilvēkus ierindot imigrantu kategorijā. Tas ir nepareizi tādēļ, ka nav jau tādu sabiedrības integrācijas politiku, kas vienlīdz attiektos uz visiem tiem, kas pamatnostādnēs saukti par „imigrantiem” (un neattiektos, piemēram, arī uz daļu no Latvijas pilsoņiem, kas, kā zināms, arī ne visi brīvi runā latviski). Manuprāt, pamatnostādņu autori paši to labi saprot, tādēļ dokumenta rīcības plāna daļā konsekventi sauc nepilsoņus par nepilsoņiem, nevis par imigrantiem, saprotot, ka pieejai pret šo cilvēku kategoriju tomēr objektīvi ir jābūt atšķirīgai, salīdzinot ar pārējām trim sevis piesauktajām imigrantu kategorijām.

Šī pieeja ir nevajadzīgi pazemojoša tādēļ, ka tā vēl vairāk paspilgtina jau tā visu šo dokumentu caurvijošo motīvu par to, ka cilvēki, kas uz dzīvi Latvijā pārcēlās padomju laikā un arī viņu pēcnācēji (nepilsoņi UN pilsoņi), šeit ir svešķermenis, kam pēc iespējas ātri būtu jālatviskojas (lai ko arī tas nozīmētu). Piebilde par to, ka īpašs statuss ir piešķirts humanitāru iemeslu dēļ, ir lieks un tracinošs. Tas nudien nav labs sākuma punkts saliedētas sabiedrības veidošanā, šāds sarunu sākums drīzāk atgrūž, nevis rada vēlmi kopīgi darboties un ar laiku naturalizēties.

Varbūt tas, ko rakstīšu tālāk, izklausīs utopiskii, bet man šķiet, ka integrācijas vīzija varēja būt savādāka. Kad mēs nevis no sākuma definējam, kurš te ir saimnieks, kurš vēlams viesis un kurš nevēlams viesis, bet gan visi atzīstam, ka Latvija ir mūsu kopīgā māja un kopā domājam, kā padarīt māju pēc iespējas labāku mums visiem. Kad mēs publiski sakām, ka ļoti gaidām atpakaļ no Īrijas, Lielbritānijas, Spānijas visus, kas jūtas piederīgi Latvijai un vēlas veidot to labāku, – gan Ilzi, gan Ivanu, pat ja viņiem pagaidām nav Latvijas pilsonības. Tas arī nozīmē, ka jāmainās ir mums VISIEM – jābūt aktīvākiem, vairāk jāsadarbojas, vairāk viens otram jāpalīdz, jāizturas vienam pret otru ar cieņu. Mūsu kopīgajam mērķim būtu jābūt nonākt starp pasaules attīstītākajām valstī, izveidot paraugdemokrātiju ar aktīvu un saliedētu pilsonisko sabiedrību. Ja līdz šim mēģinājām panākt Eiropu, tad tagad jāskatās tālāk – jākļūst veiksmīgākiem par Eiropu, tā, lai no mums mācās. Labākais integrācijas līdzeklis – darboties visiem kopā lielu un cildenu mērķu labad. Iesaistīties ziedošanas akcijās, palīdzēt talkās, atbalstīt vecākos cilvēkus, nabadzīgākās valstīs dzīvojošos, mēģināt padarīt labāku Latvijas pārvaldi. Kopīgi strādājot, mēs labāk viens otru iepazīstam un sākam vairāk viens otram uzticēties, bez kā saliedēta un vienlaikus demokrātiska sabiedrība nudien nav iedomājama. Integrācijas politikai manā skatījumā būtu jābūt orientēt uz šīs kopīgās, saliedējošās darbības atbalstīšanu un veicināšanu.

Ja amatpersona mūs visus uzrunā svētku reizēs, tad es vēlētos, lai uzrunā būtu kas teikts par mūsu sabiedrības vai atsevišķu tās pārstāvju labajiem darbiem, ar kuriem var lepoties – vienalga, vai tos veicis krievs vai latvietis, pilsonis vai nepilsonis. Varbūt tas ir naivi un ideālistiski, bet, manuprāt, tieši tas ir ceļš uz sabiedrību, kurai visi mūsu līdzcilvēki vēlēsies būt piederīgi. Integrācija jau ir tikai līdzeklis šī mērķa sasniegšanai.


9. Kas ir latviešu valoda, kā izskaidrot tās statusu?

„To, ka tika izraudzīta tieši latviešu valoda un tai Satversmē tika piešķirts arī (vienīgās!) valsts valodas statuss, kā pašsaprotamību varam pieņemt tikai tad, ja atzīstam, ka valstsnācijas kultūrvēsturiskā identitāte būtiski nosaka arī valsts nacionālo identitāti [...] No juridiski politiskā viedokļa latviešu valodas kā valsts valodas pašsaprotamību varam pieņemt tad, ja atzīstam, ka 1990. gadā de facto tikaatjaunota de jure arī okupācijas periodā nepārtraukti pastāvošā Latvijas Republika, nevis dibināta jauna valsts, kaut arī valstsnācijai piederīgo skaits padomju kolonizācijas politikas rezultātā bija sarucis līdz nedaudz pāri pusei. [...] Lai saprastu šo "neekonomisko" politiku - jo, kā jau teicu, lētāk būtu bijis pāriet uz krievu valodu, mums jāatceras Latvijas valsts dibināšanas iemesli un jēga, kas nosaka tās būtību un raksturu šodien un nākotnē..”



Es zinu, ka ir nepopulāri ko tādu apgalvot referenduma par divām valsts valodām priekšvakarā, bet, manuprāt, jautājumā par latviešu valodu publiskajā telpā ir daudz par daudz patosa un daudz par maz racionalitātes.

Nevajag latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas saprātīgumu mēģināt atvasināt no tik augstiem un tāliem principiem kā „valstsnācijas kultūrvēsturiskā identitāte” vai „Latvijas valsts dibināšanas iemesliem un jēgu”. Nevajag arī postulēt, ka latviešu valodas kā valsts valodas statuss ir nesaraujami saistīt ar Latvijas Republikas nepārtrauktības doktrīnu.

Nomierināmies. Tieši pārmērīgs patoss arī ved pie tā, ka tīri matemātiski bezjēdzīgais referendums par divām valsts valodām tiek pasludināts teju vai par Latvijas valsts pastāvēšanas apdraudējumu, 180 000 parakstījušies – par valsts nodevējiem un pretēji elementārām demokrātijas normām daudz netrūkst, lai parakstu vākšanas process referenduma organizēšanai tiktu sabotēts.

Šādi rīkojoties, ne tikai vēl vairāk tiek satracināti tie, kas ir parakstījušies, bet tas nodara kaitējumu visai pārējai sabiedrībai – tiek apšaubīti paši demokrātijas pamati, proti, tiesības mazākumam nākt klajā ar tādām iniciatīvām, kas nepatīk vairākumam. Arī satraukums par latgaļu valodu nebūtu tik liels, ja ne sakāpinātās emocijas, ar kādām tiek aizstāvēts taču ne ar ko neapdraudētais latviešu kā valsts valodas statuss.

Ja nepadarām valodu par fetišu, Latvijas nelatviešiem nebūs sarežģīti izskaidrot pragmatiskus, cilvēciski saprotamus iemeslus, kādēļ Latvijā jābūt: a) vienai valsts valodai un b) šai vienai valsts valodai jābūt latviešu valodai. Vienas valsts valodas nepieciešamību pamato saziņas ērtums– mums ir vajadzīga valoda, ko zina visi Latvijas iedzīvotāji, vienkārši tādēļ, lai mēs varētu labāk viens otru saprast, savstarpēji sazināties. Tai jābūt latviešu valodai gan vēsturisku iemeslu dēļ, gan tādēļ, ka tā kā „maza” valoda ir pelnījusi īpašu aizsardzību. Nedomāju, ka daudzi Latvijas nelatvieši pret šo iebilstu. Viņi jau arī tagad parakstās ne tādēļ, ka patiešām arī vēlas krievu valodu kā otro valsts valodu, bet, līdzās citiem iemesliem, tādēļ, ka ir nobijušies par to, ka krievu valoda, kuras nozīme jau tā objektīvi samazinās, viņiem tiks atņemta/aizliegta („paldies” Nacionālās apvienības pavasara iniciatīvai par šis paranojas uzkurināšanu) .

Tādēļ, iespējams, pietiktu pat ar elementāras cieņas izrādīšanu, Latvijas politiķi nelatviešiem publiski apliecinot:


  • ka Latvijas iedzīvotāji, kuri primāri izmanto krievu valodu, var nesatraukties – integrācijas procesa mērķis nav „izēst” krievu valodu no viņu vai viņu pēcnācēju apziņas;

  • ka viņiem vienmēr tiks garantētas demokrātiskā valstī pašsaprotamās tiesības savstarpēji sazināties krieviski;

  • ka saskarsmē ar valsts institūcijām (policija, ātrā palīdzība, tiesas, sociālie jautājumi) arī tie Latvijas iedzīvotāji, kas vāji zina latviešu valodu, saņem palīdzības – tas taču ir Eiropas cilvēktiesību pašsaprotams standarts;

  • ka, jā, arī krievu valodai, līdzīgi kā citām „lielajām” valodām ir liela vērtība – tās zināšanas cilvēku bagātina, stiprina Latvijas konkurētspēju.



Tas taču nav daudz? Šķiet, ka elementāri. Bet politiķiem ir šie vārdi publiski atkal un atkal jāatkārto. Diemžēl tas nenotiek. Tas ir viens no spēcīgākajiem faktoriem, kas rada satraukumu Latvijas krieviski runājošajā sabiedrības daļā – nevar nesajust, ka 20 gadu laikā latviešu valodas pozīcijas patiešām ir nostiprinājušās (gandrīz visi Latvijas jaunieši - nelatvieši spēj sazināties latviski, kamēr latviešiem krievu valoda kļūst par aizvien lielāku problēmu), ar ko viņi līdz pat Nacionālās apvienības iniciatīvai bija gatavi samierināties. Pakāpeniski šis process tāpat būtu novedis pie situācijas, kad visi Latvijas iedzīvotāji zinātu latviešu valodu. Bet tagad, latviešu politiķiem pat nemēģinot apliecināt arī krievu valodas vērtīgumu, iestājusies panika, - kad daļai Latvijas nelatviešu šķiet, ka integrācijas politikas mērķis ir ne tik daudz stiprināt latviešu valodu (tā, lai visi to zina un spēj ikdienā lietot, pat ja sadzīvē izvēlas sazināties krieviski), kā iznīdēt krievu valodu. Diemžēl integrācijas politikas pamatnostādnes šīs viņu bažas var tikai uzkurināt.

Sarmīte Ēlerte savā rakstā piemin saistību starp latviešu valodu un demokrātiju, atsaucoties uz 2001.gada Satversmes tiesas spriedumu. Arī es nocitēšu šo sprieduma daļā par valodu un demokrātiju: ”Ievērojot to, ka globalizācijas apstākļos Latvija ir vienīgā vieta pasaulē, kur var tikt garantēta latviešu valodas un līdz ar to arī pamatnācijas pastāvēšana un attīstība, latviešu valodas kā valsts valodas lietošanas jomas sašaurinājums valsts teritorijā nav pieļaujams un var būt uzskatāms arī par valsts demokrātiskās iekārtas apdraudējumu."

Komentāri? Ar visu cieņu pret Satversmes tiesu, bet šī nav pirmā reize, kad tiesa postulē neesošas sakarības, pat nemēģinot izskaidrot savu domu gājienu. Kāda ir argumentācijas ķēde, lai nonāktu pie atziņas, ka – ja mazāk lietojam valsts valodu (teorētiski iedomājamies situāciju: piemēram, ļaujam uz oficiāliem iesniegumiem valsts amatpersonām atbildēt ne tikai latviski, bet arī krieviski, angliski, vāciski), jo lielāks drauds demokrātijai? Varbūt ir arī drauds arī tirgus ekonomikai, cilvēktiesībām, pilsoņu psihiskajai veselībai? Šī ir problēma, kas rodas no pārliekus eksaltētas attieksmes pret valodas jautājumiem – pat gudri un saprātīgi cilvēki, domājot par šīm lietām, sāk zaudēt piesaisti realitātei. Valoda, galu galā, ir tikai instruments mūsu savstarpējai komunikācijai – labi, esam noteikuši kā valsts valodu latviešu valodu, to nevajag mainīt, bet nejūkam arī prātā un neliekam nevajadzīgus šķēršļus sazināties arī krieviski, latgaliski un jebkurās citās valodās.


10. Valsts uzdevums: nodrošināt nācijas turpinātību? Pildīt tās dibinātāju gribu?

„Vēstures atgādinājums ir svarīgs, lai labāk saprastu, kāpēc latviešu valoda ir integrācijas pamats un kāpēc pamatnostādņu nosaukumā, atšķirībā no agrākajiem dokumentiem, minēta nacionālā identitāte. Nacionālas un demokrātiskas valsts politikas uzdevums ir gan rūpēties par saliedētu Latvijas tautu, kas pilsoniski līdzdarbojas savas valsts šodienas dzīvē, gan nodrošināt latviešu nācijas turpinātību cauri gadsimtiem.”



Lūk, es neesmu pārliecināta, ka valsts politikas uzdevums būtu rūpēties par latviešu nācijas turpinātību cauri gadsimtiem. Es vispār esmu ļoti skeptiska attiecībā uz valstu apveltīšanu ar eshotoloģiskām misijām. Tūlīt sekos banalitāte, bet domāju, ka tomēr ir vērts atkārtot mūsdienās pašsaprotamas lietas. Proti - nav jau nekādas valsts. Nav. Esam tikai mēs, šeit dzīvojošie cilvēki un institucionalizēti rituāli, kurus vai nu pieņemam vai nē (ja nē, tad veidojam kaut ko jaunu). Manuprāt, mūsu visu uzdevums ir izveidot pēc iespējas labus un humānus apstākļus mūsu visu kopāpastāvēšanai, - ja mums tas izdosies, tad arī turpmāk Latvijā dzīvos cilvēki, kas varbūt arī vēlēsies sevi saukt par latviešiem, ja nē – nu tad neko darīt.

Izpratne par to, kas mēs tādi esam un kam mums būtu jābūt, ir atkarīga tikai no mums pašiem. Cilvēkiem, kas veidoja Latviju pagājušā gadsimta sākumā, par to nav nekādas daļas, tāpat kā diez vai mums sevišķi rūp, vai esam tādi, kā mūsu vecvecvecāki ir gribējuši mūs redzēt. Viņi dzīvoja citā laikā, viņiem bija cita pieredze. Galu galā pat ja Latvija reiz tika veidota kā etniska nācijvalsts (lai gan arī 1920.tajos gados par šo bija karsti strīdi, turklāt Satversmes sapulci vēlēja, Latvijas konstitūciju izstrādāja un tālākajās vēlēšanās piedalījās arī citu tautību pārstāvji), tas nenozīmē, ka tādai tai būtu jābūt 2011.gadā. Tad jau arī ASV štats Pensilvānija joprojām būtu mājvieta primāri kveikeru reliģiskās brīvības nodrošināšanai. Un pati ASV – baltādaino turīgo vīriešu valsts (kam vienīgajiem bija balsstiesības tās dibināšanas brīdī).

Morāle: valsts ir tikai veids, kā mēs strukturējam attiecības savā starpā un ar mūsu kaimiņiem citās valstis. Mēs esam brīvi to mainīt tā, kā gribam. Dažkārt nekas pat formāli nav jāmaina, ir vienkārši esošajās normās, procedūrās jāieliek jauna jēga. Tas nav nekas sevišķs, konstitucionālajām tiesām tā ir ikdiena. Arī mēs varam domāt par Latviju progresīvāk, veidojot mūsu attiecības humānāk , progresīvāk un iekļaujošāk, nekā tas bija iedomājams 1918.gadā.


11. Sociālā atmiņa, tās apzināta veidošana

No pamatnostādnēm: „Nacionālā identitāte sakņojas kopīgos priekšstatos par nācijas vēsturi. Sociālā atmiņa, kas veidojas no zināšanām un attieksmēm pret nozīmīgākajiem vēsturiskajiem notikumiem, vieno sabiedrību. Pareizi organizēta sociālā atmiņa piedāvā orientierus morāles normām, tā stiprina valstisko un ģeopolitisko piederības sajūtu. Sašķelta sociālā atmiņa nozīmē sašķeltu sabiedrību. Līdzšinējā integrācijas politika ir ignorējusi ar Latvijas vēstures izpratni saistītās problēmas, kā arī atmiņu politikas potenciālu sabiedrības integrācijā [..]Efektīvas Latvijas atmiņu politikas mērķis būtu panākt, lai lielākajai sabiedrības daļai veidotos demokrātiskām vērtībām atbilstoša nostāja pret Latvijas okupāciju un no tās izrietošajām sekām.”




Vairākas reizes rakstā es tieku piesaukta kā cilvēks, kas noliedz sociālās atmiņas nozīmi. Tādēļ vēlos precizēt to, ko rakstīju pavasarī. Kad es rakstīju, ka, izņemot ģeogrāfiju, kopīgi mūsdienās (mūsu atmiņā) pieredzētiem notikumiem, valodu un piederības sajūtu kopienai nav nekādu substantīvu kritēriju, kas vienotu „mūs” (latviešus, valstsnācija), tad ar to domāju šodienu, reālo situāciju, nevis jābūtības postulātus. Nav pat cilvēkiem, kas sevi uzskata par latviešiem, VIENOTAS nostājas vēstures jautājumos, kultūras preferenču, ikdienas rituālu u.tml. Šis man apgalvojums tika izteikts konkrētā kontekstā: proti, neiespējamībā atrast kādas papildus esenciālas pazīmes latviešos, valstsnācijā. Kas ir tas, kas KOPĪGS VISIEM jau šodien? Mēs visi dzīvojam aptuveni vienā ģeogrāfiskā teritorijā (lai gan cilvēkam Latgales tālos nostūros dzīves pieredze būs savādāka nekā rīdziniekam), esam pieredzējuši vienus notikumus (lai gan mūsu interpretācijas par šiem notikumiem noteikti atšķiras), mēs vairāk vai mazāk saprotam latviešu valodu (lai gan latgaļu valoda šeit arī ienes dažas interesantas, nevienojošas nianse) un mēs domāju visi jūtamies saistīti ar Latviju, lielākoties caur šeit dzīvojošiem cilvēkiem. Atmiņas par vēsturi, attieksme pret vēsture – varbūt daļa ir kopīga, bet daļa noteikti ir atšķirīga. Uzskatāmākais piemērs – ulmaņlaiki.

Latvijas pilsoņus vēsture drīzāk šķeļ, nevis vieno. To saprot arī pamatnostādņu autori, tādēļ rīcības programmā tika iecerēti tik daudz uzdevumi virzienā uz kopīgas sociālās atmiņas veidošanu.

Un šis ir tas brīdis, kad es sāku justies nekomfortabli. Ļoti grūti novilkt sarkano līniju starp leģitīmu, pieņemamu sociālās atmiņas veidošanu un intelektuālās brīvības ierobežošanu, manipulatīvu vēstures notikumu „piespēlēšanu” politiskiem mērķiem, padarot maksimāli neērtas alternatīvu interpretāciju izplatīšanas iespējas.

Mani dara uzmanīgu jau pati izmantotā retorika, ko šīs sadaļas sākumā iezīmēju treknā drukā.


  • „Sociālā atmiņa, kas var būt pareizi organizēta.” Tas taču laikam nozīmē, ka var būt arī nepareizi organizēta sociālā atmiņa. Problēma: kas un kā nosaka, kā to pareizi organizēt? Politiķi? Ja tā, tad man tas nav pieņemams. Mums kā sabiedrībai ir daudz vēstures jautājumu, par kuru nav pat tā īsti notikusi diskusija, piemēram, bija vai nebija pareizi Andrievu Niedru notiesāt kā nodevēju 1920.tajos gados. Vispār 1918.gada notikumi jau tajā laikā, kad mācījos skolā, vēstures grāmatās ne tik daudz tika aprakstīti, cik mistificēti - ne sevišķi iedziļinoties ne Stučkas, ne Niedras motivācijā, vienlaikus uzdodot 1918.gada LR dibināšanu par senlolota latviešu nāciju sapņa īstenojumu. Vēl ir daudz arī citu jautājumu, kur ir jāatstāj pietiekama intelektuālā telpa normālai, atvērtai diskusijai. Ulmaņa režīma vērtējums – cik lielā mērā ir/nav nosodāms? Okupācijas juridiskās nianses, ņemot vērā Ulmaņa kolaboracionismu. „Vietējo” cilvēku līdzatbildība par Holokaustu. Padomju kolaboracionisms un dažādās tā pakāpes. Jautājums par pilsonības piešķiršanas kritērijiem pēc neatkarības atjaunošas – bija/nebija tā pareizākā rīcība. Tie ir jautājumi, kas vēl joprojām tikai prasa godīgu diskusiju, to rezultāts nevar būt pašsaprotams. Savādāk tā vienkārši būtu necieņa pret cilvēku saprātu, kas objektīvi vēsturē saskata vairākus jautājumus, baltos laukumus, kurus publiski kļūst nepiedienīgi uzdot, jo liecina par „nepareizi” organizētu atmiņu. Lai novērtētu, kurš no vairākiem labi argumentētiem skatījumiem ir vēstures realitātei vistuvākais, šie argumenti un to savstarpējās atspēkošanas mēģinājumi ir jāzina. Lasot pamatnostādnes, man ir bažas, ka mērķis ir neļaut ar šīm alternatīvajām vēstures izpratnēm pat iepazīties, vienkārši uzdodot par pašsaprotamu tikai vienu stāstu, negludumus kontroversālajos jautājumos noklusējot – tā, it kā to nemaz nebūtu.

  • „Sociālā atmiņa, kas piedāvā orientierus morāles normām.” Es varētu šim piekrist tik tālu, cik mēs vārdu „morāle” lietojam tikai tā vipārpieņemtajā nozīmē (nevis paplašinām, lai apzīmētu arī attieksmi pret valsti, pilsonību, valodu u.tml.) Jā, man šķiet pareizi, ja tiek celti pieminekļi cilvēkiem, kas ir veikuši labu, cildenu rīcību – tādu, par ko var dabūt Dienas organizēto Latvijas lepnuma balvu. Riskējuši ar savu labklājību, dzīvību citu labā. Viens no aizkustinošākajiem pieminekļiem, ko jebkad esmu redzējusi, ir Turcijā, Galipoli – tur attēlots turku kareivis, kas uz savām rokām no kaujas laukuma iznes ievienotu pretinieku. Ļoti spēcīgi. Vēstījums nav vis re kā mēs viņiem toreiz sadevām, liksim pieminekli tam, kas sakāva visvairāk, bet gan – karš ir bezjēdzīga, nevajadzīga cilvēciska traģēdija un jālepojas ar tiem, kas ir spējīgi uz morālu rīcību arī attiecībā pret pretiniekiem. Amsterdamā ir piemineklis strādniekiem, kas pieteica streiku, solidarizējoties ar represētajiem ebrejiem. Man nebūtu ne vismazākās pretenzijas, ja Latvijas tiktu izrotāta ar šāda veida pieminekļiem. Tāpat es piekrītu, ka būtu jāatzīst un jānosoda noziegumi pret cilvēku, man šķiet arī dziedinoši par tiem atvainoties pat tad, ja attiecīgā paaudze nav to vaininieks; protams, pēc iespējas jānovērš noziegumu radītās sekas.

  • „Demokrātiskām vērtībām atbilstoša nostāja pret Latvijas okupāciju kā Latvijas atmiņu politikas mērķis.” Man šķiet, ka šis ir mēģinājums pareizus mērķus sasniegt ar nepareiziem, bīstamiem instrumentiem. Okupācijas faktam kā vēsturiskajai realitātei būtu jāizriet no tā laika notikumiem, vēlākām interpretācijām, tiesu spriedumiem. Bet tam nav nekāda sakara ar demokrātiskām vērtībām. Tieši otrādi, mēs rīkotos pretēji demokrātiskām vērtībām, ja automātiski stigmatizētu katru viedokli, interpretāciju, piemēram, par to, ka 1940.tā gada notikumi nav vērtējami tik viennozīmīgi, un ka atbilstošāks varētu būt cits apzīmējums.

  • Tas, ko lasu integrācijas pamatnostādnēs, man skan šādi (neraugoties uz visiem rakstā atrodamajiem iedrošinājumiem, ka runa ir tikai par korektiem vēstures faktiem): mēs tagad inženierēsim vēsturi, mācīsim „pareizo” attieksmi, atkāpes no šī stāsta uzskatot par demokrātijas apdraudējumu. TAS mani baida. Manuprāt, ir būtiska atšķirība, vai kāds noliedz staļiniskās represijas vai noliedz okupācijas kā pareizākā juridiskā termina izvēli. Tas nav viens un tas pats. Tāpat nav viens un tas pats noliegt Holokaustu un noliegt to, ka pēc neatkarības atjaunošanas vajadzēja pieņemt tieši tādu Pilsonības likumu, kāds tika pieņemts. Noziegumi pret cilvēci tomēr ir principiāli citā kategorijā, kuru slavināšana vai noliegšana patiešam ir negodprātīga cilvēka tiesību uz vārda brīvību izmantošana. Bet attieksme pret citiem politiskiem notikumiem – tur, gluži pretēji, man šķiet, ka kāda labi argumentēta viedokļa stigmatizēšana ir negodprātīga tiesību (vai ja tā ir valsts – valsts varas) izmantošana.



Kontekstā ar sociālās atmiņas veidošanu, saskatu arī nopietnu izmantotās retorikas problēmu. Pati ideja par valsts vadītu vēstures politiku vat izraisīt naidīgu pretreakciju no tiem, kas sajutīsies kā sociālās atmiņas indoktrinācijas politikas potenciālie objekti. Piemēram, cilvēki, kam patīk svinēt 2.pasaules kara beigas tieši 9.maijā. Nekādu lielo simbolisko jēgu jau viņi šajā datumā neieliek. Ja mēs vēlamies, lai vairākums Latvijas iedzīvotāju 2.pasaules kara beigas svinētu tieši 8.maijā, tad attieksme „mēs jums tūlīt iemācīsim, kad pareizi svinēt kara beigas!” nav risinājums. Tas ir augstprātīgi un tam, visticamāk, būs pretējs efekts. Cilvēki, saskaroties ar emocionālu didaktiskumu, mēdz iespītēsies pat tad, ja tam nav racionāla iemesla. Risinājums? Normāla, cieņpilna diskusija. Bieži atgādināti iemesli, kādēļ Latvija kā atzīmējamo dienu ir noteikusi to pašu datumu kā pārējās Eiropas Savienības valstis. To cilvēku, kas tomēr sanāk pie Brīvības pieminekļa, publiska nelamāšana. Un pēc kāda laika 9.maijs pats no sevis kļūs par kaut ko tik marginālu, kā jau ir kļuvusi agrāk tik izplatītā raķešu šaušana plkst. 11:00 vakarā, Jaunagada naktī, Maskavā iestājoties jaunajam gadam.


12. Vajadzība piederēt un nācija

Visbeidzot pēdējā nopietnā pretruna manos un Sarmītes Ēlertes uzskatos ir par to, vai cilvēka vajadzība pēc piederības sajūtas nozīmē, ka cilvēks vienmēr vēlēsies arī būt piederīgs kādai nācijai. S.Ēlerte citē Jesaja Berlina interviju, manuprāt, filozofa izteikumos nepamanot divas būtiskas nianses. Proti, viņa izteikuma konteksts: viņš pretnostatīja agresīvo nacionālismu (naids pret citām valstīm) vairāk nekaitīgam nacionālismam (kā piederības sajūtas izpausmei). Tā nav nacionālisma glorificēšana, bet gan drīzāk atziņa, ka ne vienmēr nacionālisms ir agresīvs. Tāpat viņš runā par to, ka vēlme piederēt 19.gadsimtā realizējās nācijā – ka tas ir specifisks 19. (un 20.) gadsimta fenomens, kurš nebija raksturīgs agrākiem gadsimtiem un, iespējams, nebūs raksturīgs vēlākiem gadsimtiem.

Piederības sajūtai jau var būt visdažādākās izpausmes, tā var iemiesoties visdažādākajos „objektos”. Es varu justies piederīga savai ģimenei, pilsētas iedzīvotājiem, Latvijas tvitera kopienai, zinātniskās fantastikas cienītāju lokam, visiem Latvijas iedzīvotājiem, eiropiešiem, pasaules iedzīvotājiem. Man šķiet, ka daudz veselīgāk nekā kultivēt piederību abstraktai nācijai (it sevišķi, ja tā nāk komplektā ar etnisku izpratni par latviskumu), ir mēģināt izjust piederību pret Latvijā dzīvojošiem cilvēkiem. Vienalga – vai viņi ir latvieši vai krievi, pilsoņi vai nepilsoņi. Kopīgi notikumi, svētki, ikdienas ķildas un prieki – tas jau arī ir tas, kas rezultējas ar piederības sajūtu. Mums Latvijā dzīvo brīnišķīgi cilvēki, mēs te jau tagad labi sadzīvojam, bet jācenšas būt vēl labākiem. Jo vairāk mums rūpēs, kas notiek ar mūsu līdzcilvēkiem, jo labāku sabiedrību izveidosim un jo ciešāka tad būs mūsu piederības sajūta.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (28) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Kaspars5 >atkal jau 09.12.2011 09:05
Paldies, precīzi tas ko cenšas pateikt lielākā daļa latviešu, un saņem par to pārmetumus. Kažokas un Rozenberga skatījumā mēs esam kādam kaut ko parādā par to ka mums ir valsts. Muļķības, pārprasta tolerance un ačgārna demokrātija. Latviešu inteliģence savās bailēs no provinciālisma ir tik bezgalīgi provinciāla un garlaicīga.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

atkal jau 08.12.2011 20:49
vispārzināmais vienmēr jātgādina:

Savu runu, ko E. Levits teica sakarā ar apbalvojuma saņemšanu, viņš veltīja Latvijas valstiskumam, jo atzina, ka tas ir gan viņa darba centrālais jautājums, gan hobijs.

Līdz zināmām robežām jebkuru valstiskumu var argumentēt, bet tā pamatā vienmēr ir arī aksiomas, par kurām parasti nediskutē. Bet ja to dara, tad tas izraisa brīnīšanos. Turpretī Latvijā joprojām notiek diskusijas par Latvijas identitāti un latviešu identitāti. Tie ir jautājumi, kurus beidzot vajadzētu noskaidrot, un tikai tad valsts varētu veiksmīgi virzīties uz priekšu. Diemžēl aksioma, ka Latvija ir latviešu nācijas valsts, pārprastas politiskas tolerances dēļ 20 gados pēc neatkarības atgūšanas nav pietiekami plaši un nopietni skaidrota. Tā vietā šo patiesību savā veidā ir izmantojuši radikāli politiski diletanti, kas savukārt diskusijā ir ļāvis iesaistīties valsts nelabvēļiem, tādējādi šūpojot valsts pamatus.

Pretēji tam - Lietuva un Igaunija uzreiz pēc neatkarības atjaunošanas ir formulējušas, ka valstsnācijas nacionālā identitāte nosaka valsts identitāti - nacionālo un kulturālo raksturu. Šāda prakse, kā atzina E. Levits, ir Eiropas normalitāte. Tas arī nozīmē, ka valstsnācija ir atvērta, lai imigranti, kas nonāk šajā valstī, spētu identificēt sevi ar šo valsti un tādējādi tiktu novērsta sabiedrības sašķelšanās pēc nacionāliem, reliģiskiem vai citiem kritērijiem un neveidotos demokrātiju traucējošas paralēlsabiedrības. Pie nacionālās identitātes pieder arī vienota sabiedrības izpratne par to, kur valsts atrodas - nevis ģeogrāfiskā, bet ģeopolitiskā nozīmē, piemēram, Eiropas centrā vai Rietumeiropā (somi, neskatoties uz to, ka dzīvo kontinenta ziemeļos, uzskata Somiju par Eiropas centra valsti).

Piemēram, Francijā valdība katru gadu atskaitās parlamentam par valsts valodas stāvokli valstī. Ja par valsts valodu šādi rūpējas skaitliski lielās valstis, tad vēl jo vairāk tas jādara tādam valstīm kā Latvija, secināja E. Levits un ierosināja Latvijā izveidot nacionālās identitātes ministra amatu.

E. Levits arī norādīja, ka nav pretrunu starp valsts nacionālo identitāti un Eiropas identitāti. Latvijas valsts nacionālo identitāti veido valodas, kultūras un likteņa kopība. Savukārt Eiropas kopīgās identitātes pamatā ir plašāki jēdzieni - Eiropas pamatvērtības. Tās ir formulētas, piemēram, Eiropas Līguma 2. pantā: cilvēks, cilvēka cieņa u.c. Balstoties uz šīm vērtībām, var politiski un pat juridiski nošķirt, kāda rīcība ir vai nav eiropeiska.

Tādējādi E. Levits secināja, ka moderna un mūsdienīga latviešu nācija var būt vienlaikus dziļi latviska un eiropeiska. To cita starpā nosaka arī Eiropas Līguma 4. pants - ka Eiropas Savienība respektē katras valsts nacionālo identitāti. http://www.juristavards.lv/?menu=DOC&id=240546

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

ES 08.12.2011 14:55
1. Jo vairāk plēsīsies Jānis ar Ivanu, jo vieglāk šeit būs apmesties Ahmedam. Un kad puse Rīgas būs ar saknēm Lībijā, Tunisijā utml., kā tad mēs priecāsimies, uz ielas Ivanu satiekot!
2. "Pareizā vēstures izpratne" man asociējas ar "Patiesības ministriju". Ja es uzskatu, ka 40. gadu daļēji "nopelnīja" latviešu sarkanie strēlnieki, tad es būtu tā kā puslatvietis? Un doma, ka otru pusi "piepelnīja" Ulmaņa apvērsums, mani galīgi izsvītro no "latviešiem pareizajiem?"
3. Un vai tā sauktā integrācija netiek izmantota, lai cittautiešus turētu patālāk no valsts amatu siles, kur pat "pareizajiem savējiem" vairs lāgā nav ko kampt? Par integrācijas nodoma patiesumu liek šaubīties kaut vai tas, ka joprojām pastāv bērnudārzi ar krievu valodu kā galveno. Paši krievi man ir teikuši, ka, ja pirms gadiem 18 pirmsskolas iestādes būtu tikai ar latviešu valodu, tad šodien krievu skolas nemaz nebūtu vajadzīgas. Bet tad mums būtu vesela paaudze konkurētspējīgāku jauno cilvēku (kas zinātu par vienu valodu vairāk nekā "tīrie" latvieši), kas pamatnācijai izgrieztu pogas. Profesija "latvietis" būtu kļuvusi lieka, un tas patiešām būtu liels "pī" tiem, kuru lielākais pluss ir ieraksts ailē "tautība".

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Kaspars5 08.12.2011 12:54
Pilnīgas blēņas!
1. Dodam pašvaldību vēlēšanas tiesības.
2. Nodrošinām bezmaksas valodas un integr. eksāmenu kursus!
3. Nedodam iemeslu šaubīties, ka latvieši gatavi jebkuram kompromisam valodas jautājumā.
4. Rūpējamies par ekonomiku, līdz ar krīzes beigām pazudīs "nepanesamā apvainojuma" sajūta un arī partijas varēs rūpīgāk izvēlēteis sponsorus.
Un viss, par pareizo toleranci un pareizo izpratni par pareizo demokrātiju. Suņa murgi. Viņi sauc mūs par fašistiem un nedemokrātiem, bet balso par Čečenijas, Abhāzijas atbrīvotāju Putinu. Blēņas šīnīs kategorijās viņi nesaprot, bet spekulatīvi blefo. Viņiem ir kultūrslānis, kas nesaprot demokrātiju, to Kažoka ar Sv. Terēzas maigumu neuzvarēs.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Antiņš 07.12.2011 15:38
Ivetai K. pamatos ir taisnība, kriizējot Ēlertes pausto sabiedrības klasifikāciju un citas samākslotās konstrukcijas, mēģinot, viņasprāt, obligāto (bet vārdā nenosaukto )cittautiešu asimilāciju uzdot par integrāciju. Diemžēl, arī Kažoka nedod nekādu praktisku rīcības plānu nepilsoņu jautājuma risināšaanā.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

ES - To 06.12.2011 08:58
Mīļais cilvēk (abpusēji) atveriet acis, aizejiet uz Pļavniekiem un Purvciemu, redzēsiet, cik labi cilvēku līdz 35 gadiem runā un lasa. Momentāli mainīsiet viedokli. Esat nepamamtots optimists.

Kam Jums vajag "mazākumtautības deklerāciju" bez šī brīža atrunām, ja visi prot latviešu valodu? Tad jau vairs nav pamat pašvaldībās ielas saukt divās valodās, tak izlasīt latviski māk???

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

To ES 05.12.2011 21:33
Mīļais cilvēks, runa neiet īsti par valodu- visi krievi (kuri nav vecāki par 35 gadiem)jau tagad prot brīvi runāt un rakstīt latviski. Līdz ar to tagad ir labvelīgs moments sākt īsto cittautiešiem labvelīgo un taisnīgu integrācijas politiku.

Manuprāt lai mazinātu spriedzi, vairākumam tagad ir jāsper pirmais solis uz priekšu un pašiem jāsak ciņa par mazāktautību tiesībām - piemēram, jāpieprasā no valdibas "Vispārējās konvencijas par mazāktautību tiesību aizsardzību" pieņemšanu bez tām viltīgām un diskriminējošām atrunām kuras ir pieņemtas tagad. Tad reāli redzēs ka ne visi latvieši ir tādi kā Elerte un sapratīs ka šeit ir demokrātiskā valsts.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

ES 05.12.2011 17:23
Kā mēs varēsim sadarboties, ja daļa nemāk latviski, bet daļa - krieviski! Un piespiest kādu iemācīties, nevaram. Nedomāju, ka varam integrēties vienā kopienā uz tik izplūdušiem autores kritērijiem. Jābūt skaidriem kritērijiem, un valoda ir viens būtisks kodols. Valoda ir ne tikai komunikačijas, bet arī domašānas rīks. Viena valoda ilgtermiņā ņems virsroku, turklāt, visticamāk tā būs krievu valoda. Un tas nav pareizi, jo pasauli dara skaistu tās dažādība, nevis pilnīgs globālisms/ vienveidība. Nevajag mums vienādus cilvēkus. Autores piedāvātais koncepts neder valstī, kura veidota uz nacionālas valsts idejas! Jūsu piedāvātais modelis ir valstīs, kur nekad nav bijusi nacionāla valsts, piemēram ASV, Austrālija. Latvija ir līdzīgāka Eiropas valstīm, ar savu franču, vācu, holandiešu utt. kultūru. Krievu tautības cilvēkiem jāpieņem, ka viņi ir tādi paši cietēji, kā latvieši visus šos 50 okupācijas gadus. Viņiem jāpieņem, ka liktenis mums visiem nav bijis žēlīgs un viņiem ir jārespektē šīs valsts pamati. Tie nevar uzvesties kā šovinisti. Vai Lielbritānijā britiem jāsāk runāt poliski, lietuviski tikai tāpēc, ka tur tik daudz dzīvo šo valodu runājošie. Nē, jo angļu valoda ir šīs valsts pamats, kuru jačiena visiem iebraucējiem.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Respektīvi - 05.12.2011 12:10
Vai Latvija ir valsts ar nāciju, vai zemes pleķis, uz kā dzīvo bariņš dažādās valodās runājošu cilvēku?

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Labvēlīgais Tips - Panorāma 05.12.2011 12:08
Kā lai te neatceras šo dziesmu :)

"Tu esi tā kas ar mani vienmēr parunā
Tu esi tā kas vienmēr nāk pie manis vakarā
Tevī iekšā vienmēr svaiga informācija
Kā dzīvo mūsu nācija un VAI TĀ VISPĀR IR"

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

to KasparsM 05.12.2011 12:07
Lībijas gadījumā jau vēl ir jautājums vai tas ir vairākums, kas to izlēma, vai drīzāk mazākums ar NATO ieroču palīdzību.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

KasparsM - Sorosologs 04.12.2011 20:57
Es nedomāju, ka Lembergs būtu tik labs vadītājs kā to daudzi iedomājas. Bet ironiski, ka daudzos jautājumos viņam ir pragmatiskāka pieeja un sakarīgāka politika nekā esošajai valdībai.

Ir lietas, kuras ir saprātīgi jāpieņem un kuras nevar ļaut izlemt referendumos. Ēģipte ir viens no tiem. Mubaraks bija nežēlīgs diktators, un viņu nevar nekādi aizstāvēt, bet ir aspekti, kuros viņš bija sakarīgāks nekā demokrātiski jaunievēlētā islāmistu valdība. Islāmisti, protams, sāks apspiest esošās kristiešu un ebreju kopienas, varbūt pat kasīties ar citām valstīm, tā ka tur nekas labs nav gaidāms. Lībijā notiks kaut kas līdzīgs, un īpaši smaga būs iekšējā izrēķināšanās. Tāda ir demokrātija – ja vairākums izlemj, ka mazākums ir jānogalina, tad tas notiek. Par laimi Latvijā nav tik traģiski, bet reizēm tomēr gribētos stingrāku roku, kas noliktu pie vietas visas nacionālās kasīšanās un tā vietā liktu tautai padomāt par ekonomisko attīstību.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

jumors 04.12.2011 19:17
Es reiz braucu no Vācijas kopā ar kādu itkā inteliģentu krievu. Viņs raustījās un laiku pa laikam dzēra. Kad uzvaicāju- kas par lietu , viņš atbildēja- veselu mēnesi es te dzīvoju- un neviens, iedomājieties, neviens nerunā krieviski!
To pašu redzēju, kad sabiedrībā, kurā parasti sarunājamies krieviski, es pēc 30. novembra sāku runāt tikai latviski. Un šī ir Latvijas teritorija. Kāpēc mēs domājam, ka Latvijas krievi ir mazāk ambiciozi?

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Sorosologs - Jap 04.12.2011 18:43
Esence ir tajās rindās, ja nodarbojas ar mēģenes atnropoloģiju. Reālajā pasaulē nacionalitāte ir viena no spēcīgākajām identitātēm un lai ko teoretizētu runča Leopolda teorijas piekritēji (dzīvosim draudzīgi), realitāte ir tāda kāda ir. Un šajā gadījumā konstrukcijas ar prievārdu jā-, neko nelīdz.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

jap - esence ir sajas rindas!!! 04.12.2011 17:05
Varbūt tas, ko rakstīšu tālāk, izklausīs utopiskii, bet man šķiet, ka integrācijas vīzija varēja būt savādāka. Kad mēs nevis no sākuma definējam, kurš te ir saimnieks, kurš vēlams viesis un kurš nevēlams viesis, bet gan visi atzīstam, ka Latvija ir mūsu kopīgā māja un kopā domājam, kā padarīt māju pēc iespējas labāku mums visiem. Kad mēs publiski sakām, ka ļoti gaidām atpakaļ no Īrijas, Lielbritānijas, Spānijas visus, kas jūtas piederīgi Latvijai un vēlas veidot to labāku, – gan Ilzi, gan Ivanu, pat ja viņiem pagaidām nav Latvijas pilsonības. Tas arī nozīmē, ka jāmainās ir mums VISIEM – jābūt aktīvākiem, vairāk jāsadarbojas, vairāk viens otram jāpalīdz, jāizturas vienam pret otru ar cieņu. Mūsu kopīgajam mērķim būtu jābūt nonākt starp pasaules attīstītākajām valstī, izveidot paraugdemokrātiju ar aktīvu un saliedētu pilsonisko sabiedrību. Ja līdz šim mēģinājām panākt Eiropu, tad tagad jāskatās tālāk – jākļūst veiksmīgākiem par Eiropu, tā, lai no mums mācās. Labākais integrācijas līdzeklis – darboties visiem kopā lielu un cildenu mērķu labad. Iesaistīties ziedošanas akcijās, palīdzēt talkās, atbalstīt vecākos cilvēkus, nabadzīgākās valstīs dzīvojošos, mēģināt padarīt labāku Latvijas pārvaldi. Kopīgi strādājot, mēs labāk viens otru iepazīstam un sākam vairāk viens otram uzticēties, bez kā saliedēta un vienlaikus demokrātiska sabiedrība nudien nav iedomājama. Integrācijas politikai manā skatījumā būtu jābūt orientēt uz šīs kopīgās, saliedējošās darbības atbalstīšanu un veicināšanu.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Sorosologs - Diletantiem - nē! 04.12.2011 15:58

..

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Diletantiem - Sorosologs 04.12.2011 15:05
Lauki izmirst, ceļi sabrūk, transports pārstāj kursēt. Tauta aizbrauc. Bet palikušajiem tikai viena vienīga problēma - kā pārtaisīt krievus. Viss pārējais esot super - valstī vērojamas manāmas atveseļošanās pazīmes, esam ārā no bedres, trīs gados apdzīsim pārējās Balstijas valstis. Nu nu...

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Jānis Ozols 04.12.2011 15:05
I.Kažokai vajadzētu iemācīties neizvēst savus bloga ierakstus par šādiem palagiem. Intereses pēc iemetu šo visu wordā, lai dabūtu statistiku. Teksta blāķis man sanāca uz 9 lpp, vārdu skaits 3,872, zīmju skaits bez atstarpēm 24,531. Godīgi sakot arī man pacietības lasīt pietika līdz 8. nodaļai :D un saprotu, ka šī ir otrā daļa šim politikas filozofijas sacerējumam.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Diletantiem - Sorosologs 04.12.2011 14:55
Tā traģēdija ir, ka valsts kurss nav pareizs, un jenoti ne tikai to neapzinās, bet māna tautu un paši sevi un turpina maukt ne tur kur vajag un ne tā kā vajag. 110 cilvēki katru dienu emigrē prom no šīs valsts. Viņiem pie pakaļas šiem ekonomiskajiem bēgļiem ir tādu Ēleršu un Ķīļu utīšanās jeb cenšanās kaut ko grozīt, par ko jau a priori skaidrs, ka tur nekā laba nebūs. Viņiem, šiem bēgļiem, vajag cilvēka cienīgus dzīves apstākļus, bet viņi nejūt tos šodien un neredz, ka tādi būs nākotnē, tāpēc arī mūk prom. Prom no šīs valsts, kur diemžēl arī cerības devušais jaunais spēks ZRP izrādījies mantkārīgas cūcības bastions ar kroni visam - 80 000 latu vērt superlimuzīnu eksprezim. Muļķu zeme bez nākotnes.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Diletantiem - Sorosologs 04.12.2011 14:48
Ar ļoti lielu nožēlu informēju Jūs, cienītais, ka Putinam jau tagad un tūliņ uzreiz ir lielāki sasniegumi kā Dombrovskim. Krievijas IKP uz dvēseli ir lielāks kā Latvijā. Vēlēšanās Krievijā jau šodien izmanto modernākas tehnoloģijas kā Latvijā. Starp citu, Reirs kā e-lietu ministrs sāka un zaļās naftaspāķu bābas turpināja ņirgāties par e-modernizāciju, un te nu esam, kur esam. Neattaisnoju lembergus, šķēles, šleserus un zociķus, tie neko gudri neizrādījās. Bet tik tiešām arī Dombrovskis nav gudrāks, citādāks gan. Bet tas jau nepadarīs cilvēkus Latvijā laimīgākus, ja cipari kaut kādās SVF un ECB kladītēs būs smukāki un lācītim sanāks uzskricelēt vēl vienu grāmatu. Krievi un poļi pierādīja, ka pareizais ceļš bijis valūtas devalvācijas ceļš. Viņu ekonomikas ir izrāpušās no bedres un tagad ir pārākas par Latviju. Bet ko mums joprojām turpina dolbīt jenoti?

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

mja 04.12.2011 14:40
baigi sakarīgi, ko lai saka

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Sorosologs 04.12.2011 14:12
Lai kā man pašam nepatiktu autoritārisms un diez vai gribētu pats tādā dzīvot, bet domāju, ka Latvijā cilvēki dzīvotu daudz labāk un viņi būtu daudz apmierinātāki, ja kopš 1999. gada pie varas būtu Lembergs.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

puansons 04.12.2011 13:59
Piekarināšu Ivetai Kažokai birku,kuru esmu aizguvis no Jūlijas Latiņinas.Uz birkas rakstīts-liberālā fundamentāliste.Ar to jāsaprot,ka liberālisms aiziet ārpus veselā saprāta robežām.Veselais saprāts saka,liberālisms ir labs tad,kad tas ļauj iedzīvoties bagātībā.Visos citos gadījumos,kās cits svešais tavu liberālismu izmantos savās vien viņam zināmās politiskās(citas)ideoloģijas interesēs.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Sorosologs - Diletantiem - nē! 04.12.2011 13:45
Kā tad tu domā neļaut diletantiem pārvaldīt valsti? Paskaidro, profesionāli! Patīk tas vai nē, bet demokrātija ir diletantu un viduvējību vara. Pie Putina vai Lemberga diletanti tiek ar sūdainu koku dzīti prom, bet pie Dombrovska zeļ un plaukst. Un tauta aplaudē. Gan Putinam, gan Dombrovskim. Paskatīsimies pēc 8 gadiem, kam būs labāki rezultāti. Es lieku uz Putinu.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Diletantiem - nē! 04.12.2011 12:23
Tas ir nožēlojami, ka visvisādi diletanti šeit Latvijā grābstās gar nopietnām lietām, lai gan neko nejēdz. Ķīlis SAK vadītāja amatā parādīja, ka nejūt drēbi, bet tagad lien klāt skolu lietām un jauc sistēmu, un atkal - garām. Tāpat Ēlerte bāžas identitātes lauciņā, lai gan zināšanu šai jomā ir gaužām maz. Nu kapēc gan Ķīlis nevar darboties kā sociālantropologs un Ēlerte kā filmu analītiķe? Kapēc jālien kaut kur tur, kur tie cilvēki ir analfabēti? Bet ja runā par šīm nacionālās identitātes lietām, tad viss ir daudz vienkāršāk. Identitāti veido piecas pamatpazīmes, no tā izriet piederības apjausma un viss pārējais. Mākslīgi te ko paātrināt nav jēgas un ir kaitgi. Šadurskis un Ēlerte šauj garām. Piemēram, uz Angliju aizbraukušie un dzimušie latviešu bērni, kuru ar Vienotības svētību nav šeit, ļoti ātri integrēsies un asimilēsies GB sabiedrībā, faktiski viņi vairs nebūs latvieši vienas-divu paaudžu laikā. Ar Latvijas krieviem ir citādi, te vajag vairāk laika un neko nedrīkst uzspiest. Vienīgais katalizators asimilācijai ir labklājība, ja tā Latvijā būs pārāka kā citur, un kuras augļus krievi varēs baudīt tikai tad, ja asimilēsies latviešos. Tad bez latviešu valodas nevarēs nekādi, krievu valoda nebūs nepieciešama, un lietas notiksies. Tikai tā. Bet kamēr mums blakus ir krievu informatīvā telpa un lielā mērā kvalitatīvāka kā latviešu, kamēr stulbi latviešu indivīdi uzspiež savu kārtību bez redzamas vajadzības (no krievu viedokļa), tikmēr būs negatīvas parādības šai sabiedrībā, kas varētu būt daudz vienotāka cīņā par KOPĪGU LABKLĀJĪBU šai valstij un tās apdzīvotājiem nekā līdz šim un šobrīd. Neļausim diletantiem parvaldīt valsti! Ja Ķīlis un Ēlerte grib darīties - lai vispirms izstudē teoriju un gūst pieredzi tais lietās, kam ķeras klāt tās mainīt!

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

KasparsM 04.12.2011 12:04
Raksts drusku par gara un sarežģītu, bet kopējo ideju atbalstu – mums vairāk vajag saliedēties kā vienotai Latvijas nācijai (pat ja runājam dažādās valodās vai esam ar dažādām reliģijām), nekā dalīt sabiedrību dažādās grupās un pieprasīt integrāciju tikai pēc vienas grupas principiem.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Sorosologs 04.12.2011 09:17
Faktiski visu Sorosisma būtību var reducēt uz maskulīnisma mazināšanu sabiedrībā. Ideja ir vienkārša - mazinot maskulīnisma komponenti mazinās agresivitātes līmenis sabiedrībā un tajā kļūst ērtāk dzīvot. Tā tas arī ir, taču sabiedrībai feminizējoties rodas nepatīkamas blaknes - sabiedrība kļūst nekonkurētspējīga pret maskulīnāku sabiedrību.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Sorosologs 04.12.2011 09:07
Pilnīgi žēl nabaga Kažoku. Viņa visā pilnībā tic teorijai par vispārcilvēcīgām vērtībām un tam, ka visi ir kā brāļi un māsas, neatkarīgi no rases, tautības, reliģiskās, sociālas piederības,seksuālās orientācijas utt. Ir jauki ticēt šīm lietām un viss tas darbojas. Tikai līdz zināmam brīdim. Tāpat kā tam nelaimīgajam nīlzirga pieradinātājam, kuram šķita viņa paša ar pudelīti izaudzinātais mazulītis tik mīļš un labsirdīgs līdz kādā dienā pašu ievilka upē un noslīcināja. Diemžēl tāpat ir ar visām šīm integrācijām. Viss ir labi līdz zināmam brīdim un tad ieslēdzas kaut kāds klikšķis masu apziņā un pat racionāli, saprātīgi cilvēki kļūst kā tas nīlzirgs. Vēsture to ir 5000 gadu laikā pierādījusi un ir bezgala naivi iedomāties, ka cilvēka veģetatīvā nervu sistēma šajos dažos gadu tūkstošos ir kaut nedaudz pietuvinājusies ontoģenētiski jaunākajam neokorteksam. Bet Kažokai nekas cits neatliek - kā vien turpināt strādāt tajā jomā, kas viņai maizīti nodrošina un ticēt Sorosa pasaciņai.

Saistītie raksti
Citi autora darbi