Atslēgvārdi:

Citāda integrācija. Atbilde Sarmītes Ēlertes rakstam (1) 12

Pirms diviem mēnešiem tā laika kultūras ministre Sarmīte Ēlerte publicēja rakstu par identitāti un integrāciju.

Iesaki citiem:

Pirms diviem mēnešiem tā laika kultūras ministre Sarmīte Ēlerte publicēja rakstu par identitāti un integrāciju. Atbildot uz šī dokumenta kritiku (t.sk. no manis), viņa detalizētāk izskaidroja priekšstatus, kas bijuši pamatā jaunajām sabiedrības integrācijas un nacionālās identitātes pamatnostādnēm.

Pateicoties šim rakstam, man šķiet, ka tagad saprotu, kur ir galvenās viedokļu atšķirības un kur – domājam līdzīgi. Vēlos paturpināt šo diskusiju, izgaismojot gan tos jautājumus, kur Sarmītes Ēlertes viedoklim varu piekrist tikai daļēji, ar atrunām, un arī tos jautājumus, kur nemaz nevaru piekrist (vai arī neesmu precīzi uztvērusi domu). Lai gan kopā vēlos pieskarties 12 tēmām, tas nenozīmē, ka domstarpības ir visos jautājumos, – nebūt nē, man nav iebildumu par lielāko daļu no pamatnostādņu rīcības plāna daļā piedāvātajiem pasākumiem, visvairāk problēmisks man šķiet to ievadā piedāvātais idejiskais pamatojums. Iespējams, ka dažiem šīs atšķirības nešķitīs būtiskas, varbūt – pat sīkumainas, taču, manuprāt, katra no tām iezīmē plaisu veidā, kā mēs domājam par Latvijas šodienas sabiedrību, un summējoties tās kļūst gigantiskas.

Tā kā šis bloga ieraksts ir sasniedzis pat man neraksturīgu lielumu, pārskatāmībai šeit ir apskatāmi visi 12 punkti:


  1. Latvieši: kādu jēgu mēs ieliekam šajā vārdā?

  2. Kas vieno Latvijas sabiedrību? Kam VAJADZĒTU vienot Latvijas sabiedrību?

  3. Par integrācijas mērķiem/retoriku... latvieši paliek savās vietās, krievi integrējas.

  4. Vai nacionālā identitāte var būt līdzeklis integrācijai? .

  5. Vai nacionālā identitāte ir priekšnoteikums demokrātiskai sabiedrībai?

  6. Kas ir Latvijas tauta?

  7. Vai vajadzīgs valstsnācijas koncepts? Ko tas apzīmē?

  8. Vai nepilsoņus būtu jāsauc par imigrantiem?

  9. Kas ir latviešu valoda, kā izskaidrot tās statusu?

  10. Valsts uzdevums: nodrošināt nācijas turpinātību? Pildīt tās dibinātāju gribu?

  11. Sociālā atmiņa, tās apzināta veidošana

  12. Vajadzība piederēt un nācija.



Tā kā teksta apjoms izrādījās vienam blogam par lielu, to sadalu divās daļās. Pirmās sešas sadaļas būs redzamas zemāk, nākamās sešas - klikšķinot šeit.

X X X

1.Latvieši: kādu jēgu mēs ieliekam šajā vārdā?

Citāts no S.Ēlertes raksta:

„Otrkārt, es runāju par "dažādu tautību "latviešiem", nevis dažādu tautību ļaudīm, kas dzīvo kādā teritorijā "Ziemeļeiropā, Austrumeiropas platformas ziemeļrietumu malā, kuras robežas kopējais garums ir 1840 km un kas robežojas ar četrām valstīm" (izraksts no nejauši izvēlētas izziņu lapas internetā). Latvieši vispār un izteikumā "visu tautību latvieši" minētie, nav momentuzņēmums visiem ļaudīm, kas nejauši dotā brīdī atrodas Latvijas teritorijā. Vārds "latvieši" minētajā izteikumā ietver gan noteiktu nacionālu un kultūrvēsturisku saturu, gan politisku un juridisku nozīmi.



Sabiedrības integrācijas pamatnostādnes runā par atvērto latvietību, kas nozīmē iespēju ne tikai piedzimt kā latvietim (patiecoties savu senču etniskajai piederībai), bet arī pēc savas izvēles par latvieti kļūt savas dzīves laikā. Tik tālu mums domstarpību nav. Tautības piesaiste etniskajai izcelsmei nav mūsdienu Latvijā ne reāla, ne vēlama. Sliktākais, kas var notikt: sacensība par to, kam latviskākas asinis, gēni. Ja cilvēks sevi identificē kā latvieti, tad tālāk vairs nebūtu jāšķiro.

Vienlaikus Sarmīte Ēlerte tomēr ieliek vārdā „latvieši” papildus saturu, kas nav pašidentificēšanās un piederība Latvijas sabiedrībai vien. Es šaubos, vai šis papildus saturs ir kas reāls vai vēlams. Pirmkārt, mēs pat nezinām, kas ir šie latvietības papildelementi – ko nozīmē S.Ēlertes pieminētais „noteiktais nacionālais un kultūrvēsturiskais saturs”? Man ir grūti iedomāties, kas, izņemot ģimenē biežā lietoto valodu, ir tās īpašās iezīmes, kas nošķir cilvēku, kas piedzimis etnisku latviešu ģimenē un cilvēku, kas piedzimis etnisko krievu ģimenē. Kas šim cilvēkam, kas piedzimis etnisko krievu ģimenē, ir nacionāli un kultūrvēsturiski jāakceptē, lai iegūtu tiesības sevi saukt par latvieti? Tās acīmredzami ir kādas pazīmes, kas jau tagad piemīt visiem etniskajiem latviešiem, bet es tās goda vārds nespēju identificēt.

Ja vēlamies Latvijā veidot kopēju identitāti, to nosaucot par „latviešiem”, tad, manuprāt, vienīgā iespēja ir to pēc noklusējuma attiecināt uz visiem šeit dzīvojošajiem cilvēkiem, izdarot izņēmumu tiem, kas ir izvēlējušies sev citu identitāti un vēlas arī turpmāk šo identitāti uzskatīt par primāro nacionālo identifikāciju (piemēram, ir Zviedrijas pilsoņi, uzskata sevi par ukraini, krievu utt.) Man šķiet, ka tas arī ir ceļš, ko lielākoties izvēlējušās tā sauktās rietumu demokrātijas. Kad satiekam kādu Francijas vai Dānijas pilsoni, kuru senču izcelsme tīri vizuāli ir bijusi saistīta ar tuvo austrumu, Āfrikas vai Āzijas reģionu, mēs riskētu viņus pamatīgi aizvainot, nodēvējot par arābiem, āfrikāņiem vai aziātiem. Pamatpieņēmums ir tāds, ka viņi ir francūži un dāņi, un kā tādi būtu arī uzrunājami. Tam nevajadzētu būt pārsteigumam, ja vien neuzskatam, ka nācijas pamatā var būt tikai etniskas grupas. Vienlaikus mēs taču – apzīmējot viņus par francūžiem vai dāņiem – neizdarām pieņēmumus attiecībā uz kultūras izpausmēm vai sociālo atmiņu? Vienalga, vai vizuāli izskatās, ka attiecīgais francūzis ir vai nav cēlies no franku ciltīm, mēs pieņemam, ka šim francūzim var būt dažāda attieksme pret to, ir vai nav Bastīlijas diena svinama. Un dānim- vai viņš uzskata fon Trīra filmas par vērtību vai neuzskata. Tādēļ, manuprāt, prasīt cilvēkam kādus kultūras vai attieksmes pret vēsturi priekšnosacījumus kā ”pielaidi” latvieša identitātei ir nevietā.

Diemžēl papildus problēma ir tāda, ka – pat ja mēs vēlētos šeit dzīvojošos cilvēkus dēvēt par latviešiem, neatkarīgi no viņu etniskās piederības, – tas tuvākā nākotnē nebūs iespējams. Iemesls: ja Rietumu eiropā nācijas, tautības izpratne attīstījās kopš 19.gadsimta un šobrīd ir daudz vairāk saistīta ar pilsonību, nevis etnisko izcelsmi, tad padomju laiki Austrumu un Centrālajā Eiropā iekapsulēja veco, cilšu izpratni par tautībām. Kad mēs sakām „ tautība”, tad domājam – etniskā piederība ar savu pamatetnosu, īpašo valodu, kultūru. Tas nozīmē, ka ir nopietnas psiholoģiskas barjeras tam, lai vienas dienas laikā pārsauktu visus Latvijas pilsoņus par latviešiem. Problēma jau tāda, ka par tautību etniski domā jau ne tikai šeit dzīvojošie etniskie latvieši, bet arī cilvēki, kuru etniskie senči ir krievi, ukraiņi, ebreji. Sākot visus pilsoņus dēvēt par latviešiem, viņi jutīsies, pirmkārt, neuzrunāti (tas ir aptuveni tāpat kā tad, ja kāds latviešus sāktu uzrunāt ar vārdu „krievi” , sakot, ka šajā jēdzienā tiek ietverti arī latvieši) un, otrkārt, apdraudēti savā iekapsulētajā cilts identitātē (tāpat kā analoģiskā situācijā justos apdraudēti etniskie latvieši). Jāpaiet visai ilgam laikam, lai kas tāds reālistiski būtu iespējams. Šādā kontekstā tad pašas Sarmītes Ēlertes agrāk lietotais apzīmējums „visu tautību latvieši” bija saprotamāks un rada mazāku pretreakciju no etniskajiem krieviem, ukraiņiem, ebrejiem, nekā „latvieši” atvērtā nozīmē. Lai gan neesmu pārliecināta par to, cik tas būtu izmantojams kā integrācijas līdzeklis, teiksim, politiķu runās, jo arī ir kaitinošs tiem, kas par sevi domā primāri cilšu, etnosu kategorijās. Bet tas noteikti kā integrējošs jēdziens ir veiksmīgāks nekā „latvieši atvērtā nozīmē”.

Problēma ir tieši ar piemērota jēdziena atrašanu latviešu valodā, jo angliski, domāju, ka varētu būt mazākas psiholoģiskas barjeras aicināt šeit dzīvojošos cilvēkus visiem identificēties kā „Latvians” – līdzīgi kā to dara Francijas, Dānijas, Zviedrijas pilsoņi savas pilsonības valsts kontekstā. Skaidrojot, ka tādējādi tiek apliecināta piederība Latvijai, nevis latviešu etnosam. Krievu valodā, savukārt, „latiš” ir tīri etnisks jēdziens un nedomāju, ka pārskatāmā nākotnē šeit dzīvojošie etniskie krievi būs gatavi šajā valodā sevi tā identificēt. Drīzāk jebkura koncepta tulkojums (pat latvieši atvērtā nozīmē) būs „latvijci”, kas arī ir normāli, jo ļauj izteikt domu „es esmu piederīgs Latvijai, bet man joprojām ir svarīga mana etniskā krieva identifikācija”.


2.Kas vieno Latvijas sabiedrību? Kam VAJADZĒTU vienot Latvijas sabiedrību?

„Latviešu valstsnācija kopā ar mazākumtautībām veido Latvijas tautu. Latviskā identitāte - latviešu valoda, kultūra, sociālā atmiņa - ir kopēja visai Latvijas tautai. Tā ir kopējais pamats, kas saista kopā visu Latvijas tautu, padarot to par demokrātiskās līdzdalības kopienu. Tādēļ Latvijas valsts un tautas interesēs ir gan padziļināt sabiedrību vienojošo latvisko identitāti.”




Man ir nopietnas šaubas par šīm tēzēm. Pirmkārt, tas, ka visai Latvijas tautai (proti, pilsoņiem un mazākumtautībai) ir kopēja kultūra un sociālā atmiņa, ir postulāts, nevis realitāte. Vēstures notikumu interpretācija diviem latviešiem var atšķirties daudz nopietnāk nekā krievam (kurš pat nav pilsonis!) un latvietim. Var atšķirties arī vērtējums par to, cik vērtīgs ir vai nav latviešu kultūras mantojums, piemēram, literatūrā - varu iztēloties latvieti, kam tas nešķiet nekas ievērības cienīgs, kā arī ukraini, kas par to ir sajūsmā. Pat valoda – tā ir kopīga tikai tajā šaurajā nozīmē, ka mums visiem ir vajadzīgas latviešu literārās valodas zināšanas, lai gan sadzīvē un dažkārt arī publiskajā telpā runājam krieviski, angliski, latgaļu dialektā, ventiņmēlē utt.

Skaidrs, ka šīs ir pazīmes, kas šobrīd nevieno pat integrācijas pamatnostādnēs piesauktās „valstsnācijas” pārstāvjus. Interesantāka problēma: vai vajadzētu tiekties uz to, lai vienotu? Es neesmu pārliecināta ne par to, ka tas ir reāli sasniedzams mērķis, ne par to, ka tas kā mērķis ir vēlams (izņemot saziņas valodu, kur tiešām ir vēlamāk, lai vismaz viena valoda būtu visiem kopēja – un neapšaubu, ka šai valodai ir jābūt tieši latviešu valodai).

Labi, nedomāsim par šo jautājumu viegli kritizējamā individuālā latvietis-krievs atšķirību līmenī, domāsim par „vidējo” latvieti/krievu. Kas ir tas, ko mēs varētu nosaukt par mūsdienu latvisko identitāti kultūras un vēstures ziņā? Salīdzinoši vājas, fragmentāras, dogmatiskas vēstures zināšanas (abām grupām) un fokusēšanos uz populāro kultūru, kas tiešām vidējam latvietim un vidējam krievam ir nedaudz atšķirīgas (lai gan dziedošās ģimenes un koru karus skatās arī krievi, Jauno Vilni – latvieši un Eirovīziju līdzīgās proporcijās visi)? Ja tas tomēr nav „vidējais aritmētiskais” līmenis, kur tad ir jāskatās, lai saprastu, kur tad atrodas „sabiedrību vienojošā latviskā identitāte”, kas atbilstoši integrācijas pamatnostādnēm būtu īpaši padziļināma? Varbūt, ļoti vienkāršojot problēmu – tad mēs uzskatām budēļos iešanu par latviskās kultūras izpausmi, kas vieno Latvijas tautu, vai neuzskatām? Vai mēs to atbalstīsim tieši kā integrācijas līdzekli vai neatbalstīsim?

Tā nav nekāda īpašā Latvijas, tās sabiedrības problēma. Diez vai vispār jebkurā sabiedrībā tās vidējais pārstāvis ir liels „augstās” kultūras baudītājs. Arī vēsturiskā mantojuma īpašie cienītāji ir drīzāk mazākums, nekā sabiedrības vairākums. . Biežāk, kad kādas rietumu sabiedrības pārstāvim jautā, kas vieno tās tik ļoti atšķirīgos iedzīvotājus, no kuriem daļa nav dzimusi attiecīgajā valstī, atbilde nav par kādām abstraktām vai specifiskām kultūras vai sociālās atmiņa iezīmēm, bet gan par mentalitāti un vērtībām. Piemēram, Dānija - dāņiem šķiet ne tik svarīgi informēt potenciālos darba meklētājus Dānijā par kādiem vēstures aspektiem vai kultūras iezīmēm, cik par dāņu īpašās mentalitātes pozitīvajām iezīmēm, proti, vienlīdzīgumu kā vērtību, kas caurauž visu sabiedrību, ērtu mājīgumu kā iemīļotu noskaņu telpu iekārtošanā , sadzīviskās situācijās utt. . Mentalitāte jau nav nekas tāds, ko var apzināti izveidot. Tā ir mainīga (mentalitāte TAGAD ir savādāka nekā mentalitāte pirms 50 gadiem) un veidojas no VISU valsts iedzīvotāju vidējiem noskaņojumiem (nevis tikai etnisko dāņu vai pat ne tikai pilsoņu). Arī mūsdienu Latvijas sabiedrībai ir īpaša mentalitāte – tā gan vairāk ir redzama „no malas”, nekā dzīvojot šeit, iekšienē. Ne velti vismaz es no ārzemniekiem esmu dzirdējusi, ka viņi nespēj sajust atšķirības starp Latvijas latviešiem un Latvijas krieviem. Ne velti Krievijas krievi jūt atšķirības mentalitātē, saskaroties ar Latvijas krieviem. Diemžēl es pati nespēju šo mūsu visu kopējo mentalitāti aprakstīt – man daudz vieglāk ir raksturot dāņus, spāņus, itāļus, zviedrus, armēņus, turkus, nepāliešus, kurus esmu redzējusi „no malas”, nevis sabiedrību, kurā pati dzīvoju.

Bet šī kopējā mentalitāte – kas tiešām vieno (nevis postulē, ka vieno!) mūsu 2011.gada sabiedrību – pastāv un ir aprakstāma. Vislabāk, to būtu uzticēt gudriem un iejūtīgiem ārzemniekiem, kas ir redzējuši daudzas sabiedrības un uz mums kā sabiedrību spētu paskatīties no malas. Un domāju, ka tā, kopā ar piederības sajūtas veicināšanu šeit dzīvojošiem cilvēkiem kā kopienai, ir daudz drošāks pamats, uz kura veidot saliedētu sabiedrību, nekā kādas latviskās kultūras iezīmes vai vēsturiskās atmiņas.

Latvijas pamatu pamats jau nav kultūra vai vēsture, bet gan cilvēki, kas šeit dzīvo un vēlas turpināt šeit dzīvot. Savā mijiedarbībā mēs veidojam mūsu kopējo kultūru, diskutējam par vēsturi, cīnāmies par labāku pārvaldi. Pat ja mēs teorētiski pieņemam, ka kādu dienu vispārējas amnēzijas rezultātā tiek pazaudēts viss kultūras mantojums un lielākā daļa atmiņu par vēsturiskajiem notikumiem, tas jau nenozīmē, ka Latvijai kā valstij nebūs jēgas. Ja mēs saglabājam mūsu īpašo mentalitāti (kas ļauj mums justies īpaši labi tieši Latvijā – gan tiem, kuru senči ir bijuši etniskie latvieši, gan krievi) un spējam labi sadzīvot, veidot aizvien labāku sabiedrību, kurā patiešām arī ir vērts dzīvot pat tad, ja tā nav tik labklājīga kā daudzas citas valstis, tad Latvijai joprojām būs jēga.


3.Par integrācijas mērķiem/retoriku... latvieši paliek savās vietās, krievi integrējas.

„Savukārt cits Dmitrija Petrenko apgalvojums, ka pamatnostādņu ievada autoriem "pietrūkst drosmes precīzi pateikt to, ko var izlasīt starp rindiņām: integrācija ir tad, kad krievi kolektīvi ilgtermiņā mainās, bet latvieši ilgtermiņā paliek par latviešiem" gan nav precīzs, jo tas nav pateikts starp rindiņām, bet tieši tekstā. Latviešiem tiešām ilgtermiņā jāpaliek par latviešiem, cauri paaudzēm jānes sava nacionāli kulturālā identitāte (kas nav etniskā konservs, bet kur gadsimtu senais papildinās ar katra modernā laikmeta vaibstiem), ar cieņu jāizturas pret Latvijas tautas kulturālo daudzveidību, savukārt vismaz daļa krievu, piemēram, vecticībnieki, tradicionālā Latvijas minoritāte, jau ir mainījusies, un tās pārstāvji nes sevī dažādās intensitātes pakāpēs arī latvisko identitāti. „”




Šis ir jautājums, kur mans viedoklis no Sarmītes Ēlertes viedokļa atšķiras visvairāk. Manuprāt, ne pēc būtības, ne retoriski nav pareizi uztvert saliedētas sabiedrības veidošanu kā vienvirzienu ceļu. Proti, latvieši paliek latvieši, krievi integrējas latviešos.

Jau savā pavasara bloga ierakstā aprakstīju problēmu ar „latviešiem” – nav jau cilvēkiem, kas sevi uzskata par latviešiem, tādas kopīgas identitātes, kas viņus atšķirtu no krieviem, ukraiņiem, ebrejiem utt. Šodienas Latvijas latvietis un šodienas Latvijas krievs savās vērtībās, pieredzē, sadzīviskās izpausmēs ir savstarpēji daudz līdzīgāki, nekā šodienas latvietis un 1927.gada latvietis. Ja pieņemam, ka tomēr ir, tas automātiski rada jautājumu par attieksmi pret tiem latviešiem, kam nešķiet svarīgi nākamajām paaudzēm „nest savu nacionāli kulturālo elementu” - piemēram, kas sevi uzskata par Latvijas pilsoņiem, vienlaikus veido pārnacionālus biznesus, skatās amerikāņu seriālus, vajadzības gadījumā runā krievu, vācu valodās. Vai arī viņiem būtu jātop par „patiesiem” latviešiem?

Tas, ka daļa krievu ir mainījušies un „nes sevī arī latvisko identitāti” , ir taisnība, bet ... precīzi to pašu var pateikt arī par latviešiem. Šodienas latvietis daudz vairāk nes sevī „ krievisko” identitāti, nekā 1927.gada latvietis. Un amerikānisko identitāti. Un britu identitāti – vienkārši tādēļ, ka vairāk zinām un ietekmējamies no tām sabiedrībām. Tikmēt 1927.gada latvietis mūsdienu latvieša acīs daudz vairāk nestu vācisko identitāti. 1927.gada latvietis arī biežāk par sevi domā vietējās identitātes kategorijās – kā kurzemnieku, latgali u.tml. Lūk, tieši tādā nozīmē arī nespēju saprast, kas konkrēti tiek domāts ar „cauri paudzēm nesto latvisko identitāti”, ko latviešiem esot pienākums nest.

Savstarpēja ietekmēšanās, izmaiņas identitātēs ir normāls vēsturisks process. Galu galā to taču arī apzīmējam ar vārdu „integrācija”. Ir iekšēji neviendabīga grupa, kuru nosacīti nosaucam par „latviešiem”, un ir cita iekšēji neviendabīga grupa, kuru nosacīti varam saukt par „krieviem”. Šīs grupas, protams, savstarpēji pārklājas , kas vēl vairāk pasvītro šī dalījuma nosacītību reālajā dzīvē. Bet atstāsim malā šos sarežģījumus - teorētiski pieņemsim, ka to nav. Pat tādā gadījumā - integrācija taču notiek, abu nosacīto grupu pārstāvjiem individuālā līmenī mijiedarbojoties, vai tad ne? Būtu taču nereāli sagaidīt, ka šīs mijiedarbības rezultātā mainīsies tikai vieni, bet otriem nekādu pārmaiņu domāšanā, mentalitātē nebūs? Tad kādēļ integrāciju nevarētu definēt kā savstarpēju pārmaiņu procesu – integrējoties, ne „krievi” būs gluži tie paši, kas bija iepriekš, ne „latvieši”! Un tas ir tikai normāli.

No atšķirīgām integrācijas izpratnēm izriet arī atšķirīga izpratne par dažādu nosacīto kopienu pienākumiem integrācijas procesā. Viena lieta ir ar atvēru prātu un sirdi pateikt – nākam kopā, domāja, kā mums šeit visiem labāk dzīvot, cerams, ka rezultātā gan jūs kļūsiet labāki, gan mēs (integrācija kā divvirzienu process) – un pavisam cita: ja vēlaties, lai mēs jūs uzskatām par „savējiem”, jums jākļūst tieši tādiem, kādi esam mēs, pat ja mēs nespējam izskaidrot tieši kādi tad mēs īsti esam (integrācija kā vienvirziena process).

Šī ir viena no pašām galvenajām problēmām līdzšinējā Latvijas integrācijas politikā. Latvijas nelatvieši to uztver kā bezgalīgu prasību virkni, kad uzliek viņiem aizvien vairāk pienākumus valodas, kultūras ziņā, neprasot līdzvērtīgu ieguldījumu no latviešiem.

Es varu saprast aizvainojumu, kas rodas tad, ja integrācijas politika ir fokusēta uz „nepilnvērtību labošanu”, izvēloties nepamanīt to ieguldījumu, ko Latvijas nelatvieši jau sniedz kopēju mērķu labad – gan maksājot nodokļus, gan piedaloties vēlēšanās, gan attīstot jaunus biznesus, gan aktīvi darbojoties sportā, kultūrā. Emocionāli nav viegli nesajust aizkaitinājumu, redzot, ka īpaši tiek izcelta, slavēta un atbalstīta tieši izteikti latviskā kultūra, vienlaikus reducējot Latvijas nelatviešu kultūras izpausmes uz etniskajiem, mazākumtautību aspektiem. Tādā veidā tiek nobīdītas trešajā plānā tās (t.k. populārās) kultūras izpausmes, kas īpaši nozīmīgākas ir šodien Latvijā dzīvojošiem nelatviešiem. Es šeit pat nedomāju tās kultūras izpausmes, ko radījuši vairāki autori (piemēram, orķestris, operas, teātra izrāde) – gan tādi, kas identificējas kā „ latvieši” , gan tādi, kas sevi uzskata par krieviem, ebrejiem (vai kuri vispār neuzskata, ka nacionālā identitāte ir viņus raksturojoša iezīme). Un pat ne par atsevišķiem Latvijas krievu izcelsmes literātiem un māksliniekiem, kas ir labāk zināmi Krievijā, nevis Latvijas latviešu vidē. Es vairāk domāju par, piemēram, regulārajām Kas?Kur?Kad? erudīcijas sacensībām vai humorsacensībām, festivāliem, bardu dziedāšanas tradīcijām. Cik daudz Latvijas latvieši, pat viedokļu līderi par tiem zina? Jā, var jau šīs parādības stigmatizēt kā padomju mantojumu, bet vai tiešām tas nozīmē, ka šajās kultūras izpausmēs nav nekā vērtīga un sargājama? Vai tiešām var gribēt, lai nelatvieši piedalās un interesējas par Dziesmu svētkiem, vienlaikus kaut vai ar savu klātbūtni neizrādot cieņu arī nelatviešiem svarīgiem pasākumiem?

Starp citu, ikgadējās batālijas ap Jauno Vilni šeit ir labs piemērs. Es tiešām nesaskatu, kur ir problēma politiķiem, ja reiz viņi ir gatavi apmeklēt zaļumballes, dziedošās ģimenes vai Eirovīziju, piedalīties arī šajā mākslinieciski ne daudz sliktākajā un ne daudz labākajā pasākumā? Kaut vai lai apliecinātu Latvijas nelatviešiem, ka nedzīvojam gaismas gadu attālumā un vienīgais apsveikums viņiem nebūtu jāsaņem no Krievijas un Baltkrievijas prezidentiem?

Reiz būtu jāatrod drosme atzīt, ka Latvijas krievu valodas informatīvajā telpā ir daudz kā vērtīga, kas nav saistīts tikai ar mazākumtautību etnisko identitāti. Pat par politiku. Latvijas kvalitatīvākais un dzīvākais politisko diskusiju portāls ir imhoclub.lv, kur saziņas valoda ir krievu. Latvijas kvalitātes ziņā visaugstvērtīgākie televīziju ziņu sižetu bieži ir TV5 producēti. Pēc vēlēšanām jaunievēlētos deputātus vislabāk iepazinu, klausoties padziļinātās intervijas radio Baltkom.

Latvijā krievu valodā notiek daudz vērtīgu pasākumu, kuriem nav analogu latviešu valodā. Tieši tādēļ ir ne tikai aizvainojuši, bet nepareizi integrācijas politiku būvēt priekšstatā par to, ka tieši latviskajai kultūrai jābūt par integrācijas pamatu. Sak, jūs, Latvijas nelatvieši, esat viena vienīga problēma, bet diemžēl ar jūsu klātbūtni mums te jāsamierinās, tādēļ laipni atļaujam integrēties mūsos.

Man šķiet, ka nesalīdzināmi labāks sākuma punkts integrācijas politikai ir atziņa, ka mums visiem vienam no otra ir daudz ko mācīties. Integrācijas process ir abpusēji radošs process – kas mums ļauj visiem pārņemt labāko un arī pašiem kļūt labākiem nekā bijām iepriekš. Man šķiet šī ari taktiski ir vienīgā iespējamā attieksme, kas Latvijas nelatviešiem var mazināt apdraudētības sajūtu, neliekot viņiem izturēties pret integrācijas ideju kā pret zobusāpēm.


4. Vai nacionālā identitāte var būt līdzeklis integrācijai?

„[...]Tā ir Nacionālās identitātes un sabiedrības integrācijas pamatnostādņu ievadā piedāvātas politikas būtība. Tā atšķirībā no iepriekšējām integrācijas vadlīnijām daudz redzamāk uzsver kopīgo nacionālo identitāti kā līdzekli integrācijai, nacionālo kopienu kā atbalstu un saistvielu demokrātiskajai. Piederības sajūtu kā iemeslu tam, kāpēc dzīvot Latvijā..”



Kā jau var noprast no manām iebildēm šīs atbildes otrajā punktā, es nepiekrītu, ka nacionālā identitāte ir derīgs instruments saliedētas sabiedrības veidošanā, it sevišķi tad, ja ar nacionālo identitāti mēs saprotam latviešu kultūru un mēģinājumus mainīt nelatviešu priekšstatus par vēsturi (izlasot pamatnostādnes, es tieši tā sapratu vēlmi veidot kopēju sociālo atmiņu, bet par to vēlāk, priekšpēdējā punktā).

Nacionālās identitātes uzsvēršana, kā reizi var būt tas faktors, kas integrācijai traucē, jo motivē koncentrēt uzmanību uz jautājumu – kas tad ir tās iezīmes, kas atšķir latviešu identitāti no, piemēram, krievu identitātes? Rezultātā mēs nonāksim, visticamāk, pie kādām 3-5 atšķirībām, nepamanot, ka starp mūsdienu vidējo latvieti un vidējo krievu ir arī 95-97 līdzības (salīdzinājumā ar, piemēram,latvieti un krievu, kas dzīvoja 19. gadsimtā). Līdzības mentalitātē, vērtībās un vēlme savstarpēji mācīties, līdzdarboties kopīgu mērķu sasniegšanai ir daudz drošāks pamats, uz kā būvēt integrācijas politiku, nevis pieņēmumi par nacionālo identitāti, par kuru nav iespējams neko daudz pateikt konkrēti, taču droši ir zināms, ka tā, kā reizi, Latvijas latviešiem un nelatviešiem ir atšķirīga un atšķirības nav viegli pārvarāmas.

Es piekrītu domai, ka piederības sajūta gan var kalpot kā integrācijas mērķis, kam būtu jāattur cilvēki pamest Latviju arī tad, ja viņi no aizbraukšanas ekonomiski iegūtu. Vienīgi neesmu pārliecināta, ka mēs vienādi šo piederības sajūtu izprotam – manuprāt, šāda dziļuma piederības priekšnoteikums ir labi, cilvēciski organizēta sabiedrība, kur jūtamies kā mājās. Vienlaikus tai ne obligāti jābūt izteikti un dziļi latviskai sabiedrībai šī vārda vēsturiskajā nozīmē – proti, diez vai kādu no aizbraukšanas atturētu vēl biežāk rīkoti dziesmu svētki vai arhitektūras ziņā „latviskākas” jaunbūves.

Ja ar nacionālo identitāti nav domātas kultūras izpausmes šādā nozīmē, tad es līdz galam nesaprotu, kas īsti ir domāts. Jau savā iepriekšējā bloga ierakstā vai tā komentāros rakstīju, ka nacionālā identitāte, kultūra ir saskatāma pagātnē. Mēs varam aprakstīt, kas bija raksturīgs 1920.to gadu latviešu kultūrai, bet mums būs ļoti grūti ko līdzīgu izdarīt pašiem par sevi. Tādēļ pats nacionālās identitātes koncepts vērš mūsu skatījumu uz pagātni, to, kas šobrīd var vairs nebūt atbilstošs mūsu sabiedrības apraksts (piemēram, amatniecība kā nodarbe ir daudz mazāk aktuāla un visaptveroša kā tajā laikā, tas nenozīmē, ka nav jāpriecāja par skaistiem tamborējumiem vai izšuvumiem, bet šaubos, vai mūsdienu paaudze tik ļoti vēlēsies identificēties tieši ar šādām kultūras izpausmēm kā savas identitātes raksturojumu).

Mēs redzam 20.to-30.to gadu latviešu kultūras izpausmes, kas varbūt arī patiešām ir atšķirīgas no vietējo vāciešu kultūras (lai gan arī pārklāšanās diezgan liela), bet ir teju neiespējami noteikt, kas ir tas īpaši latviskais 90.to gadu un jaunā gadsimta kultūrā. Pat vairāk – man šķiet, ka šobrīd jau mēs vairs pat nevaram runāt par kādu īpaši latvisko kultūru, jo sabiedrība salīdzinoši ar 80 gadu senu pagātni ir daudz mazāk segmentēta pēc etniskā principa (nav specifiski latviešu un specifiski nelatviešu nodarbes, ļoti reti – krasi nošķirtas mākslas formas). Visa kultūra – filmas, mūzika, literatūra – ar retiem izņēmumiem ir mūsu visu kopējā kultūra. Vai tiešām joprojām ir svarīgi, kas pēc tautības un etniskās pašidentifikācijas ir kādas dziesmas komponists, izpildītājs, orķestra diriģents, filmas vai teātra izrādes režisors? Kā noteikt – vai lielie pasākumi, tādi kā Arsenāls, Baltijas Pērle, Positivus, Homo Novus, Staro Rīga utt.pieder pie latviskās kultūrtelpas vai nē (ņemot vērā, ka to organizēšanā un darbu radīšanā piedalās gan pilsoņi, gan nepilsoņi; cilvēki, kas sevi identificē kā latviešus, krievus, ukraiņus, britus)? Kādas ir piederības pazīmes?

Domāju, ka pēc 80 gadiem šī visa būs bijusi Latvijas kultūra, nedalot, kas konkrēti bijis autors vai organizētājs – pilsonis vai nepilsonis, krievs vai latvietis. Tādēļ tik ļoti šaubos, vai ir saprātīgi piesaukt tieši latviešu kultūras iezīmes kā integrācijas līdzekli.


5. Vai nacionālā identitāte ir priekšnoteikums demokrātiskai sabiedrībai?

„Tātad, mēs runājam par iekļaušanos nacionālās valsts demokrātiskajā kopienā. To vēsturiski (kā jebkurā Eiropas nacionālajā valstī) veido divas savstarpēji cieši saistītas kopienas: pilsoniskās līdzdalības un nacionālās piederības kopiena. Svarīga ir centrālā atziņa: jo vairāk pilsoniskā un nacionālā identitāte pārklājas, jo stabilāka ir demokrātiskā sabiedrība.”




Savā rakstā Sarmīte Ēlerte vairākas reizes atkārto, ka starp demokrātisko sabiedrību un nacionālās identitātes spēcīgumu ir tieša saistība: jo spēcīgāka nacionālā identitāte, jo stabilāka demokrātija.

Šai tēzei es nepiekrītu, neredzu tai empīriskus pierādījumus. Tās loģiskais izvērsums: tajās sabiedrībās, kurās nacionālā identitāte (kas atkārtoti tiek definēta kā valoda + kultūra + sociālā atmiņa) nav visai kopienai vienota, demokrātija ir nestabila. Saīsinot, bet arī vienkāršojot: nav nacionālās identitātes, nav demokrātijas.

Man šķiet, ka Šveices vai Lielbritānijas piemēri visai uzskatāmi šo saistību starp nacionālo identitāti un demokrātijas dziļumu, stabilitāti, apgāž. Šveice ir paraugdemokrātija, neskatoties pat uz to, ka tās kantoniem nav vienas valodas (pati itāliskajā daļā redzēju šveiciešus, kas nezina franču valodu, un franču daļa – šveiciešus, kas ļoti slikti runā vāciski). Lielbritānijā arī ar demokrātiju viss vairāk vai mazāk kārtībā, lai gan Anglijā, Skotijā, Velsā, Ziemeļīrijā nebūt nav vienāds skatījums uz vēsturiskiem notikiem, ir pamanāmas kultūras atšķirības un valodas atšķirības.

Jā, ne Lielbritānija, ne Šveice nav nācijvalstis. Bet es neesmu pārliecināta pat, ka šāda atziņa ir spēkā pat attiecībā tikai uz nācijvalsīm. Tas nozīmētu, ka demokrātijai būtu jābūt dziļākai un stabilākai tur, kur pilsoņi ir etniski homogēni – proti, pilsonība tiek definēta, balsoties tai skaitā uz etniskiem principiem un kas liek lielākus šķēršļus pilsonības iegūšanai „svešajiem”. Būtu interesanti šo sakarību empīrisku pārbaudīt, bet, manuprāt, tā nav taisnība. Pasaules dziļākās demokrātijas ir skandināvu demokrātijas, bet, cik zinu, tās ir diezgan atvērtas savas pilsonības piešķiršanā pastāvīgajiem iedzīvotājiem.


6. Kas ir Latvijas tauta?

„Latvijas tauta (politisks un juridisks jēdziens, kas apzīmē visus Latvijas pilsoņus neatkarīgi no nacionālās piederības un visus latviešu nācijai piederīgos neatkarīgi no pilsonības, tātad arī tos, kam nav Latvijas pilsonība) ir gan nacionāla, gan demokrātiska kopiena.”



Šai atziņai es nespēju pievienoties, sevišķi tad, ja S.Ēlerte ar „Latvijas tautu” domā Satversmes 2.pantā noteikto subjektu. Latvijas tauta, atbilstoši Satversmes 2.pantam, ir suverēnās varas nesējs. Latvijā suverēno varu īsteno tās pilsoņi, neatkarīgi no tā, vai viņu senči ir vai nav bijuši etniskie latvieši. Līdz šim par Latvijas tautu esam runājuši tieši šādā nozīmē. Uzskatīt, ka Latvijas tautā ietilpst arī „latviešu nācijai piederīgie, kuriem nav Latvijas pilsonības)” nozīmē pieļaut, ka šai cilvēku kategorijai arī ir tiesības uz suverēnās varas realizēšanu. Man grūti iedomāties veidu, kā latvieši, kas nav Latvijas pilsoņi, varētu šo varu realizēt. Turklāt nespēju tad uztvert šīs grupas robežas, atgriežoties pie pirmajā punktā minētās problēmas – ko uzskatīt par latviešiem bez Latvijas pilsonības? Cilvēkus, kas identificējas kā latvieši? Tos, kuriem kaut kad otrajā vai trešajā paaudzē kāds no vecvecākiem bijis latvietis?

Jā, var būt gadījumi, kad ar apzīmējumu „Latvijas tauta” domājam plašāku cilvēku loku nekā tikai pilsoņus – piemēram, kad politiķis publiskā runā šādi apzīmē gan pilsoņus, gan pastāvīgos iedzīvotājus, nepilsoņus, visus, kas jūtas piederīgi Latvijai. Vārda „tauta” lietojums kopienas, saimes nozīmē. Bet nudien nevaru iedomāties kontekstu, kad būtu piemēroti šo apzīmējumu attiecināt uz pilsoņiem un vienlaikus - etniskajiem laviešiem, kas nav pilsoņi (neaptverot nepilsoņus, pastāvīgos iedzīvotāju un citas iedzīvotāju grupas, kas jūtas piederīgi Latvijai). Tas jau sāktu izskatīties kā rasisms, etniskā šķirošana.


[turpinājums - skat.šeit]

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (12) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Puisis ar perfekti izskūto kājstarpi 12.12.2011 11:31
SandyL04.12.2011 14:28
Latviešiem ir tāds teiciens, "Baro vilku, cik gribi, tik un tā uz mežu skatās". Nez, vai tas par integrāciju?

======= Latviešiem ir ik pat labs ir par kažokiem, kurus var apmest uz otru pusi. Ivčiks turpina vingrināties verbālajā ekvilibristikā. Viņa vēl ,vai varbūt -jau vairs nesaprot, ko kam pielīdzināt. Ar vingrinājumu "Viendzimuma laulības = tradicionālā laulība" viņas prāt (!!) tika veiksmīgi galā - novienādoja. Tagad kosmopolīts Ivčuks glagolē –vervelā par nacionālu valsti. Un pati akurāt kā Ēlertu Sarmuks izliekas ka šiem murgiem svēti tic, bet pateisībā aldziņu atstrādā.

Kāds nākošais vingrojums Kažokas kundze?

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Jānis 07.12.2011 15:42
"Palaga" autore ir garā sīka kašķukule. kas piekasās vardiem, bet neredz (nespēj? negrib?) saskatīt būtību, tāpēc arī par to nerunā. Ļoti žēl, ka tādu cilvēku, politisko garāmgājēju, kas publikācijā saskata vienīgo iespēju apmierināt savu klibo EGO.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

LoL 06.12.2011 19:07
"Pasaules dziļākās demokrātijas ir skandināvu demokrātijas, bet, cik zinu, tās ir diezgan atvērtas savas pilsonības piešķiršanā pastāvīgajiem iedzīvotājiem."

Cik zinu Skandināvijā pamatnācijas un nāciju valodu statusi nav apdraudēti, jo valstīs nav 27% liela atsevišķa minoritāte, kura nevēlas integrēties latviešu sabiedrībā, bet gan attīstīties atsevišķi no latviešiem. Runāt tikai savā valodā. Kuri grib iegūt pilsonību, bet nespēj iemācīties latviešu valodu un minimālus Latvijas vēstures faktus.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

k99 05.12.2011 20:14
"Man šķiet, ka nesalīdzināmi labāks sākuma punkts integrācijas politikai ir atziņa, ka mums visiem vienam no otra ir daudz ko mācīties. Integrācijas process ir abpusēji radošs process – kas mums ļauj visiem pārņemt labāko un arī pašiem kļūt labākiem nekā bijām iepriekš. "

Nu un kā tas izskatītos praktiski? Latvieši liktu eksāmenu, lai pierādītu, ka ir pietiekoši mācījušies no krieviem?

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Dižskābardis 05.12.2011 11:45
Kopumā labs raksts, liek šo to pārdomāt.

Jautājumi un komentāri radās šādi:

1. Ja pilnīgi nav svarīga cilvēka izpratne par valsts vēsturi (un nav runa par to, patīk vai nepatīk Paula mūzika), tad:

Vai cilvēks, kurš dzīvo Latvijā, bet neuzskata, ka bija okupācija (vispār jebkāda vardarbīga pievienošana), vai uzskata, ka bija okupācija un domā, ka tas bija OK, un/vai neatbalsta Latvijas neatkarību, ir uzskatāms par Latvijas nācijas daļu (vienalga, latvieti, latvijieti da jebkā)?

2. " atbilde nav par kādām abstraktām vai specifiskām kultūras vai sociālās atmiņa iezīmēm, bet gan par mentalitāti un vērtībām"

Tas ir jautājums, cik plaši katrs uztver jēdzienu "kultūra" un te droši vien Kažoka un Ēlerte to uztver atšķirīgi (Ēlerte daudz plašāk). Respektīvi, kultūra tās plašākajā izpratnē ir arī mentalitāte un vērtības. Gan jau, ka tieši to arī Ēlerte domāja, ne jau "Skroderdienas Silmačos" vai Budēļos iešanu :D

3. "Ja pieņemam, ka tomēr ir, tas automātiski rada jautājumu par attieksmi pret tiem latviešiem, kam nešķiet svarīgi nākamajām paaudzēm „nest savu nacionāli kulturālo elementu” - piemēram, kas sevi uzskata par Latvijas pilsoņiem, vienlaikus veido pārnacionālus biznesus, skatās amerikāņu seriālus, vajadzības gadījumā runā krievu, vācu valodās."

Nu kāpēc visu laiku jātrivializē par seriāliem utml. Protams, ikviens latvietis var skatīties Beverlihilzu, veidot pārnacionālus biznesus vai vajadzības gadījumos runāt svešvalodās. Nevajag mēģināt novest līdz farsam visu. Taču latvieša identitāte - tā ir, pirmkārt, Latvijas neatkarības atzīšana, un pamatā, Latvijā, tomēr latviešu valodas lietošana un sadzīves un darba vides bāzēšana uz šīs valods. Un, jā, šīs vērtības no valsts viedokļa būtu jāstiprina visiem šeit dzīvojošajiem cilvēkiem, nešķirojot, vai viņš krievs, latvietis, ukrainis vai ugandietis. Faktiski tā būtu nevis "integrācija", bet sabiedrības nacionālās apziņas veidošana/stiprināšana - t.sk. pašiem latviešiem, varbūt arī Ivetai Kažokai? :)

4. "Vārda „tauta” lietojums kopienas, saimes nozīmē. Bet nudien nevaru iedomāties kontekstu, kad būtu piemēroti šo apzīmējumu attiecināt uz pilsoņiem un vienlaikus - etniskajiem laviešiem, kas nav pilsoņi (neaptverot nepilsoņus, pastāvīgos iedzīvotāju un citas iedzīvotāju grupas, kas jūtas piederīgi Latvijai). Tas jau sāktu izskatīties kā rasisms, etniskā šķirošana."

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

jumors 04.12.2011 19:08
Iespējams, ka Iveta arī krieviem stāsta, ka nezina, kur ir latvieša identitāte- un tas šo sabiedrību ļoti iepriecina- sak, tādi paši krievi, sādžās izauguši, lopkopju pēcteči, dzīvo vienā vietā, to noplicina, tad pārceļas uz nākošo, par iepriekšējās tīrību un kārtību nerūpējas, jo - kad vēl te atgriezīsies. Tikai nezkāpēc nebļauj katrā vietā tā , itkā atrastos stepē, mātes vārdus vēl nav apguvuši pilnā apjomā un vispār vēl laiku pa laikam rinā tā, ka nevar saprast. Bet tā lieta, izrādās, ir labojama.
Nu, un par ko lai tagad uzskata Ivetu Kažoku?

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

SW 04.12.2011 15:05
-> Kādi vēl simtiem tūkstošo militārpersonu. Latvija rūpnieciskais centrs PSRS, tāpēc šeit atbrauca daudz strādnieku un inženieru

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

SandyL 04.12.2011 14:28
Latviešiem ir tāds teiciens, "Baro vilku, cik gribi, tik un tā uz mežu skatās". Nez, vai tas par integrāciju?

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

antisierrs 04.12.2011 13:55
Kurli un akli ir tie,kuri neredz cēloņus šodienas situācijai,Antiņš to labi pamato.Kurā valstī vēl vienas paaudzes laikā imigrantu skaits pieaudzis vismaz 5 reizes.Pie kam tas noticis lielā mērā varmācīgi,apvienojumā ar izsūtīšanām,slepkavošanām un pazemošanām.Nekāda integrācija nebūs iespējama bez krievu tautas nožēlas par saviem grēkiem.Līdzīgi kā bija pēckara Vācijas gadījumā.Nevar būvēt māju uz sapuvušiem pamatiem.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

sierra-maestra 04.12.2011 11:53
Iveta, paldies Jums par jūsu blogu. Jūsu domas ļoti bieži sakrīt ar manējām, arī integrācijas jautājumā. Bija ļoti interesanti izlasīt šo "palagu" (manuprāt, tas liecina nevis par necieņu pret lasītāju, bet gan par to, ka autors ir iejūties problemā un autoram ir, ko pateikt).
Vēl es gribēju pateikt, ka Jūs, Iveta, laikam esat viena no nedaudziem politologiem-ekspertiem, kuri krievu un latviešu auditorijai stāstā vienu un to pašu. Par to Jums atsevišķs paldies.

Maza atbilde Antiņam - ļoti žēl, ka Jūs esat kurls un akls.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

anonīms 04.12.2011 05:16
Come on... Tik gari palagi liecina par necieņu pret lasītāju.

Šveices pieminēšana gan ir lieka. Cik esmu runājis ar šveiciešiem, kopējas identitātes praktiski nav. Vācieši skatās vācu TV, francūži savu, principā notiek pilnīga identificēšanās ar attiecīgo nāciju, attiecīgi tiek apkalpoti arī uzņēmumi. Cik sapratu, dominē vācieši un francūži diez ko labi nejūtas. Protams, ja nav nekāda pārdale valsts iekšienē un visi ir bagāti - problēmas neuzpeld. Mēs arī varētu runāt kaut 10 valodās, ja visi pelnītu daudz finanšu sektorā. Tikko kā ir nepieciešama solidaritāte - sistēma sabrūk, skat. Beļģiju.Bet diez vai tas ir iespējams.

Bez Šveices nevienu citu success story nezinu, Liebritānijas? He, he, nu ziniet, nez kā velsiešiem iet ar savu valodu?...

Integrācijas jautājums ir tikai un vienīgi valodas jautājums. Pārējais ir līdzekļi. Kažokas argumenti nenostrādā 5. punktā (nacionālā identitāte IR priekšnoteikums demokrātijai un ekonomiskai attīstībai, ja vien nedomājam nodarboties ar naudas atmazgāšanu), bet pārējie vienkārši nav nozīmīgi, jo ir drīzāk ceļš nekā mērķis. Integrēties var tikai uz vienas valodas pamata un šajā zemē tā ir vai nu latviešu vai krievu. Either... or. Citu variantu nav. Skolām ir jāpāriet uz mācīšanu tikai latviešu valodā.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Antiņš 04.12.2011 02:07
"Tas jau sāktu izskatīties kā rasisms, etniskā šķirošana."

Viens vienīgs pārpratums inteliģences vietā.
Tādu trijos kokos apmaldījušos "demokrātu" dēļ arī esam nonākuši uz iznīcības robežas savā zemē.

Latvieši, kas labprātāk klausās neskaitāmos melīgos svešā valodā vervelējošos radio, kas dominē publiskajā telpā (Rīgas Satiksme, mikroautobusi, kontrabandu tirgojošas tirgusbūdas). Latvieši, kas identificējas ar padomjlaiku :padomju tautu". Latvieši, kam sāp iebraucēju diskomforts un iebraucēju aizvainojums par nepieciešamību mācīties "vilku valodu".

Visa "valodas jautājuma" apspriešana ir zemē nomests laiks un nervi, ja diskusijā atļaujamiem ignorēt faktus: Latvija pēvc WW2 tika izraudzīta par Baltijas kara apgabala centru, šeit plūda iekšā desmiti un simti tūkstoši militāpersonu + viņu ģimenes locekļu, un tika pieņemts politisks lēmums krieviem ignorēt šo kultūras un vēstures telpu, kas saistās ar latviešu valodu.

Tāpēc šodienas Latvija — atšķirībā no Lietuvas un Igaunijas — mudž no agresīviem un augstprātīgiem cittautiešiem, militārpersonu pēcnācējiem (kuru spilgtākais publiskais pārstāvis ir publiskais grīdas līmeņa bļeģotājs Nils Ušakovs). Tāpēc Latvijā vērojams tāds naids pret visu latvisko, tāds naids pret prasību ievērot godbijību un cieņu pret šo valsti. Tāds naids pret prasību ievērot valsts valodas likumu. Jo šie cilvēki kopā ar mātes pienu iezīduši pārliecību: mēs šo baurus iekarojāms, viņi mums pazoles laizīs, un nediktēs, kā mums būs dzīvot.

Pie viena, kopā ar minētajiem "padomju mankurtiem" gauso arī pārkrievotā latviešu tautas daļa, kam padomju laiks, vērtības un principi iezīdušies šūnās kā dzīvsudrabs spoguļu rūpnīcas strādnieka plaušās, kā azbests šīfera rūpnīcas strādnieka plaušās — tīru, svaigu un veselīgu gaisu šādi sakropļoti cilvēki uztver kā mēģinājumu viņus noindēt.

Man patiesi žēl padomju pārpratuma rezultātu, pie kā pieskaitāma arī šī murga autore.

Citi autora darbi